1
23. lpp. Pugačovs bija jau piektais Viltvārdis, kas pieņēma imperatora Pētera III vārdu. Ne tikai vienkāršā tauta, bet arī augstākie slāņi uzskatīja, ka valdnieks ir dzīvs un atrodas ieslodzījumā. Pats lielkņazs Pāvels Petrovičs ilgi ticēja vai arī gribēja ticēt šīm baumām. Pēc uzkāpšanas tronī valdnieka pirmais jautājums grāfam Gudovičam bija: vai mans tēvs ir dzīvs?
2
23. lpp. Pugačovs stāstīja, ka ķeizariene pati viņam palīdzējusi noslēpties.
3
25. lpp. Pugačova pirmais musinošais uzsaukums Jaickas kazakiem ir brīnišķīgs, kaut arī kļūdains tautas daiļrunas paraugs. Tas bija vēl jo iedarbīgāks tādēļ, ka Reinsdorpa ziņojumi jeb publikācijas bija uzrakstīti tikpat garlaicīgi, cik pareizi, ar gariem aplinkiem un ar darbības vārdiem periodu beigās.
4
28.—29. lpp. Nabaga Harlovs iepriekšējā vakarā pirms cietokšņa ieņemšanas bija piedzēries; taču man nebija drosmes to pateikt aiz cieņas pret viņa varonība un lielisko nāvi.
5
35. lpp. Šis Naščokins bija tas pats, kurš iecirta pliķi Suvorovam (pēc tam Suvorovs, viņu ieraugot, arvien slēpās un teica: «Man bail, man bail! Viņš kaujas.»). Naščokins bija viens no visdīvainākajiem tā laika cilvēkiem. Viņa dēls uzrakstījis Naščokina piezīmes; savu mūžu neesmu lasījis neko uzjautrino- šāku. Valdnieks Pāvels Petrovičs viņu mīlēja un, uzkāpis tronī, aicināja viņu savā dienestā. Naščokins valdniekam atbildēja: «Jūs esat ātras dabas un es arī; dienests man nekā laba nesola.» Valdnieks viņam uzdāvināja muižas Kostromas guberņā, uz kurieni viņš arī pārcēlās. Viņš bija ķeizarienes Jeļiza- vetas krustdēls un nomira 1809. gadā.
6
47. lpp. Černiševs (tas pats, par kuru valdniece Katrīna II raksta savās piezīmēs) kādreiz bijis kambarsulainis. Viņš tika padzīts no Pēterburgas ar ķeizarienes Jeļizavetas Petrovnas pavēli. Ķeizariene Katrīna, nākusi tronī, apbēra viņu un viņa brāli ar savām davanām. Vecakais brālis nomira Peterburga, I)adāms cietokšņa komandants.
7
40.—50. lpp. Pirms tam Kars bija izmantots pasākumos, kas prasīja nelokāmību un pat bardzību (kas vēl neliecina par varonību, un Kars to pierādīja). Divu katordznieku sakauts, viņš bēga, uzdodams par iemeslu drudzi, kaulu sāpes, fistulas un karsoņus. Ieradies Maskavā, viņš gribēja doties pie kņaza Vol- konska, lai attaisnotos, bet tas viņu nepieņēma. Kars ieradās dižciltīgo sanāksmē, taču viņa parādīšanās izraisīja tādu troksni un izsaucienus, ka viņš bija spiests steidzīgi doties prom. Tagad sabiedriskā doma, ja tāda pastāv, gan kļuvusi daudz vienaldzīgāka nekā senāk. Šis cilvēks, kurš godu upurēja savas drošības labad, tomēr mira nedabiskā nāvē: Karu nogalināja paša zemnieki, kam viņa nežēlība bija laupījusi pacietību.
8
50. lpp. Ķeizariene Bibikovu cienīja un bija pārliecināta par viņa centību, taču nekad nebija to mīlējusi. Viņas valdīšanas sākumā Bibikovu aizsūtīja slepenām sarunām uz Holmogoriem, kur tika turēta nelaimīgā Joanna Antonoviča ģimene. Bibikovs atgriezās neprātīgi iemīlējies princesē Katrīnā (tas valdniecei nepavisam nepatika). Bibikovu turēja aizdomās, ka tas simpatizē partijai, kas it kā vēlējās celt tronī lielkņazu. Ķeizariene tika nemitīgi mulsināta ar šo biedu, un tā tika sagandētas attiecības starp māti un dēlu, kuru uzbudināja un padarīja niknu pastāvīgās sīkās nepatikšanas un favorītu zemiskā nekaunībā. Bibikovs ne vienreiz vien bija par starpnieku starp ķeizarieni un lielkņazu. Lūk, viens no neskaitāmajiem piemēriem: reiz, runādams par karaspēka pārvietošanos, lielkņazs piesauca klāt Bibikovu (Aleksandra Iļjiča brāli) un apvaicājās, cik ilgā laikā viņa pulks (trauksmes gadījumā) varētu nokļūt Gatčinā. Nākošajā dienā Aleksandrs Iļjičs uzzināja, ka par lielkņaza jautājumu jau ticis ziņots un ka viņa brālim gatavojas atņemt pulku. Izvaicājis brāli, Aleksandrs Iļjičs steidzās pie ķeizarienes un paskaidroja tai, ka lielkņaza vārdi ir tikai militārs pārspriedums, nevis sazvērestība. Valdniece nomierinājās, tomēr teica: pasaki savam brālim, ka trauksmes gadījumā viņa pulkam jādodas uz Pēterburgu, nevis uz Gatčinu.
9
62. lpp. 1790. gadā, izklāstīdams visas savas likstas, Gustavs III lielījās ar to, ka viņš, neskatoties uz visiem ieteikumiem, neesot izmantojis savā labā Pugačova izraisītos nemierus. «Ir nu gan ko lielīties,» valdniece teica, «ar to, ka karalis nav noslēdzis savienību ar izbēgušu katordznieku, kurš kar sievietes un bērnus.»
10
67. lpp. Urālu kazaki (it īpaši vecāki ļaudis) vēl līdz šim saglabājuši atmiņā Pugačovu. «Grēks teikt,» man sacīja kāda astoņdesmitgadīga kazaciete, «bet mēs par viņu nevaram sūdzēties; mums viņš nekā ļauna nav izdarījis.» — «Pastāsti man,» es teicu D. Pjano- vam, «kā Pugačovs tev bija par vedējtēvu?» — «Pugačovs viņš ir tev,» vecais man nikni atcirta, «bet man viņš bija valdnieks Pjotrs Fjodorovičs.» Kad atgādināju viņa lopisko nežēlību, vecie vīri viņu attaisnoja, teikdami: «Tā nebija viņa griba; mūsu žūpas viņam jauca galvu.»
11
68. lpp. I. I. Dmitrijevs apgalvoja, ka Deržavins šos divus zemniekus pakāris vairāk aiz poētiskas ziņkārības nekā aiz īstas nepieciešamības.
12
69. lpp. Nāves sodi, ko ģenerālis kņazs Urusovs izpildīja Baškīrijā, ir gluži neticami. Ap 130 cilvēku tika nogalināti visdažādākajās mocībās! «Pārējiem — kādiem tūkstoš cilvēkiem (kā raksta Ričkovs) tika nogriezts deguns un ausis un piedots.» Daudziem no šiem apžēlotajiem Pugačova dumpja laikā vēl vajadzēja būt dzīviem.
13
76. lpp. Kņazs Goļicins, kurš deva Pugačovam pirmo triecienu, bija jauns skaistulis. Maskavā kādā ballē viņu ievēroja ķeizariene un izsaucās: «Cik viņš skaists! īsta lellīte.» Šie vārdi viņu pazudināja. Šepeļevs (vēlāk tas apprecēja vienu no Potjomkina radiniecēm) izsauca Goļicinu uz divkauju un nodūra, stāsta, nodevīgā kārtā. Baumas vainoja Pot- jomkinu . ..
14
104. lpp. Jūtama valdības atšķirīgā nostāja pret personālajiem muižniekiem un dzimtmuižniekiem. Praporščiks Miņejevs un vairāki citi virsnieki tika dzīti caur stroju, sodīti ar kokiem utt. Bet Švanvičs tika vienīgi pazemots, pārlaužot virs viņa galvas zobenu. Katrīna jau gatavojās atbrīvot muižniekus no mie- sassodiem. Švanvičs bija dēls Kronštates komandantam, kurš reiz traktierī izcēlušās ķildas laikā ar zobenu pārcirta vaigu Aleksejam Orlovam (Česmen- skim).
15
105. lpp. Kas bija šie attapīgie līdzzinātāji, kas vadīja viltvārža rīcību? Perfiļjevs? Vai Šigajevs? — Tam vajadzētu kļūt skaidram no Pugačova procesa materiāliem, taču es tos diemžēl neesmu lasījis, neuzdrošinādamies tos atvērt bez visaugstākās atļaujas.
16
106. lpp. Jaunajam Pulavskim bija sakari ar vecā Kazaņas gubernatora sievu.
17
110. lpp. Saranskā arhimandrīts Aleksandrs pieņēma Pugačovu ar krustu un evaņģēliju un aizlūgumā par valdnieku pieminēja valdnieci Ustiņju Petrovnu. Arhimandrītu nodeva Kazaņas civiltiesai. 1774. gada 13. oktobrī dienas vidū viņu, važās iekaltu, atveda uz katedrāli. Arhimandrītu pieveda pie altāra un uzģērba tam pilnu tērpu. Zaldāti ar uzspraustiem durkļiem stāvēja pie ziemeļu durvīm. Protopops un pro- todiakons viņu nostādīja baznīcas vidū pilnā tērpā un važās iekaltu. Pēc liturģijas arhimandrītu izveda laukumā, nolasīja priekšā viņa grēku sarakstu. Pēc tam Aleksandram novilka garīdznieka tērpu, nogrieza matus un bārdu, uzvilka mugurā zemnieku vadmalas svārkus un izsūtīja mūža ieslodzījumā. Tauta šausminājās un žēloja noziedznieku. Pavēlē bija likts Aleksandru aizvest mūka tērpā. Tomēr Potjomkins (Pāvels Sergej evičs) no tās atkāpās, lai būtu iespaidīgāk.
18
118. lpp. īstais iemesls, kura dēļ Rumjancovs nevēlējās atlaist Suvorovu, bija skaudība, ko viņš juta pret Bibikovu — tāpat kā vispār pret katru cilvēku, kura konkurence viņam likās bīstama.
19
123. lpp. Padurovu kā deputātu pēc cara ukazā noteiktajām privilēģijām nedrīkstēja sodīt ar nāvi. Nezinu, vai viņš izmantojis savā labā šo likumu; iespējams, ka viņš to nezināja; varbūt tiesneši par to nepadomāja; tik un tā šā ļaundara sodīšana ar nāvi nav likumīga.
Vispārējās piezīmes
Visa vienkāršā tauta bija par Pugačovu. Garīdzniecība bija viņam labvēlīgi noskaņota — ne tikai popi un mūki, bet arī arhimandrīti un arhiereji. Vienīgi muižniecība pavisam atklāti bija valdības pusē. Pugačovs ar saviem biedriem sākumā gribēja arī muižniekus pārvilkt savā pusē, taču viņu priekšrocības bija pārāk atšķirīgas. (N. B: prikazu darbinieku un ierēdņu šķira vēl bija skaitā neliela un pilnīgi piederēja pie vienkāršās tautas. To pašu var teikt arī par virsniekiem, kas izkalpojušies no zaldātu vidus. Liels daudzums no tiem bija Pugačova bandās. Vienīgi Švanvičs bija no īstajiem muižniekiem.)
Visi vācieši, kam bija vidējas dienesta pakāpes, savu uzdevumu veica godam: Mihelsons, Mufels, Mellins, Dies, Demorans, Duve u. c. Taču visi brigadieri un ģenerāļi rīkojās vāji, bailīgi, bez sevišķas centības: Reinsdorps, Brants, Kars, Freimans, Korfs, Vallenšterns, Bīlovs, Dekalongs utt., utt.
Pārskatot Pugačova un viņa līdzdalībnieku darbību, jāatzīst, ka dumpinieki izvēlējās visdrošākos un savam mērķim noderīgākos līdzekļus, kamēr valdība no savas puses rīkojās vāji, gausi un aplami.
Nav ļaunuma bez labuma: Pugačova dumpis parādīja valdībai, ka nepieciešamas daudzas pārgrozības, un 1775. gadā guberņas tika no jauna pārkārtotas. Valsts vara tika stingrāk sakoncentrēta; pārmērīgi plašās guberņas sadalīja; sakari starp visām valsts daļām kļuva ātrāki utt.