Pugačova vācu pavēles bijušas rakstītas ar Švanviča roku.
Švanviča tēvs Aleksandrs Martinovičs bija majors un Kronštates komandants, vēlāk pārcelts uz Nov- gorodu. Tas bijis liela un spēcīga auguma vīrs. Traktierī saķildojies, viņš iecirtis ar zobenu Aleksejam Orlovam. Ar Svečinu spēlējot lombru, tam bijis paradums aizsmēķēt savu putu pīpīti un pa to laiku ieskatīties kārtīs. Bijis precējies ar vācieti. Viņa vecākais dēls nesen nomiris.
Dzirdēts no Svečina
1 Sacereja trioletus, veicinaja balades uzplaukumu. (Franču vai.)
1 šedevru (franču vai.).
1 Ak, cienītāji! … (Latīņu vai.)
1 modernie stāsti (angļu vai.).
SEKUNDMAJORA NIKOLAJA ZAHARJEVlCA POVALO-SVIJKOVSKA BIOGRĀFIJA
N. Z. Švijkovskis dzimis[40] Smoļenskas guberņā, Du- hovščinas apriņķī. Dzīvo Morevo sādžā. 1769. gadā iestājās dienestā Izmailovskas pulkā par ierindnieku un tajā pašā gadā, tika paaugstināts par kaprāli. 1770. gada decembra mēnesī iecelts par podporučiku armijā, Čerņigovas kājnieku pulkā. Karagājienu laikā piedalījies Krimas iekarošanā un pēc Pere- kopas pils. ieņemšanas 1771. g. paaugstināts no podporučika par kapteini, pēc visaugstākās pavēles par izcilību pārceļot uz 2. grenadieru pulku. Tajā pašā gadā piedalījās Kafas ieņemšanā. Pēc tam turpināja dienestu ekspedīcijā pret Pugačovu, par ko arī no ķeizarienes saņēma kā apbalvojumu Vitebskas guberņas Neveles apgabalā mūžīgā un mantojamā īpašumā nodotus 250 zemniekus. Slimības dēļ atvaļināts 1777. gada janvārī…
Lūk, ko Švijkovskis stāsta par karu ar Pugačovu.
Pie Pugačova gūstā es nokļuvu 1773. gadā kaujā pie Goru sādžas, 25 verstis no Kazaņas, kad ar pāris ierindniekiem metos atgūt mums atņemto lielgabalu. Pēc sagūstīšanas mani turpat kaujas laukā nekavējoties stādīja priekšā Pugačovam. Viņš sēdēja lieliskā zirgā. Viņa svītā bija Jaikas kazaki, no kuriem viltvārdim vistuvākie — Čika un Tvorogovs, un mūsu dienesta artilērists Perfiļjevs, kurš pārgāja pie viņa no Orenburgas apmetnes. Pugačovs bija vidēja auguma, ar melnu bārdu, nelielām, možām <u īm, stalts, ģērbies pēc kazaku paraduma, bruņojies .11 zobenu un aiz jostas aizbāztām pistolēm. Viņš man noprasīja: «Vai esi muižnieks»? — «Nē.» — «Tad tu l.iikam labi izpildi dienestu. Vai jūsu te ir daudz?» — «500 cilvēku.» Taču mūsējo bija tikai 150. Mani aptīrīja un pielika sargus. Mans gūsts ilga no rīta līdz pusnaktij. Tad, pamanījis manu ieskurbušo sargu nevērību, es atradu iespēju aizbēgt kopā ar ierindniekiem, ko sagūstīja reizē ar mani. Tajā pašā dienā ierados pie premjermajora Mihelsona, kas ar savu karaspēku bija novietojies Aras laukā, netālu no Kazaņas. Dabūjis no manis ziņas, Mihelsons nekavējoties uzbruka Pugačovam, sakāva to un vajāja lejup gar Volgu. Pēdējā kaujas darbība pret Pugačovu notika šādi. Sakauts viņš ar 30 vīriem pārcēlās pāri Volgai un paslēpās meldros, ko Mihelsons pēc Suvorova pavēles aizdedzināja. Pēc tam Pugačovu sagūstīja un koka sprostā aizveda uz Sim- birsku. Viņu veda pats Suvorovs, braukdams nopakaļ vienkāršos ratos. Pirms šā notikuma mani kopā ar dragūnu pulka pulkvedi Obernibesovu aizkomandēja apsargāt Simbirsku. Bet, kad Pugačovu no Simbirskas sūtīja uz Maskavu, biju norīkots apsardzē. Brauciens nevilkās ilgi. Mēs braucām, mainot zirgus pie iedzīvotājiem, un Pugačovu, kam rokas un kājas bija iekaltas važās, vedām nevis sprostā, bet ziemas kibitkā. Sarunāties ar viņu visiem līdzbraucējiem bija aizliegts. Ēdienu viņam gatavoja sātīgu un pirms pusdienām un vakariņām deva mēriņu vienkārša degvīna. Gūstekni veda tikai pa dienu, bet naktis pavadīja iepriekš sagatavotos dzīvokļos, izliekot spēcīgu sardzi. Atvestu Maskavā, Pugačovu ievietoja Moņetnijdvorā, atsevišķā trijstūra veida istabā. Važas tam bija ap rokām, kājām un ap vidu tādas, ko piekaļ pie sienas. Apsardze sastāvēja no desmit pre- obraženskiešiem un vienas 2. grenadieru pulka rotas, ko komandēja kapteinis Kartašovs. Bet galvenais konvoja priekšnieks bija gvardes Preobraženskas pulka kapteinis Galahovs, kurš Pugačovu bija pavadījis no Simbirskas līdz Maskavai un uzturējās pie viņa līdz nāves soda dienai, t. i., līdz 1775. gada 10. janvārim.
Ieslodzījuma laikā Pugačovs neizrādīja bailīgumu, saglabāja vienaldzību. Kopš sagūstīšanas bija ģērbies plikādas kažokā. Izpildīt nāves sodu Pugačovu veda važās iekaltu ziemas četrjūgā ar priekšjūga braucēju. Uz ragavām atradās ambons, kur uz paaugstinājuma sēdēja Pugačovs kopā ar savu garīdznieku, kurš viņu centās pierunāt nožēlot grēkus. Tautas bija saplūdis milzums. Pugačovs bieži uzrunāja ap- kārtstāvošos, teikdams, ka viņš esot tas pats Pugačovs, kurš sevi dēvējis par Pēteri III.
Kad Pugačovs bija atvests soda vietā, bende tam vispirms nocirta galvu un tikai tad rokas un kājas; par to bendi tūdaļ uz vietas sodīja ar pātagu. Reizē ar Pugačovu tika pakārti arī vairāki viņa līdzgaitnieki.
Pugačovs bija donietis un izcēlās ar jāšanas māku. Ieņemot Benderus, grāfs Pjotrs Ivanovičs Paņins Pu- H.ičovu par drošsirdību iecēla par kazaku simta apakšvirsnieku.
Pugačovs, sievai dzīvai esot, salaulājās ar Jaikas kazacieti. Tā bija kalēja meita — izskatīgs sievišķis, vārdā Ustiņja Petrovna.
Donā Pugačova ģimene sastavēja no sievas, dēla un meitas.
Perfiļjevs pārzināja Pugačova artilēriju, taču tā bija skaitā visai niecīga — tikko desmit lielgabalu. Precīzi noteikt viņa karaspēka lielumu nav iespe- jams, tas nemitīgi pieauga un mazinājās. Tur bija visvisādi ļaudis — kazaki, zemnieki un dažādi klaidoņi.