Dažas dienas pēc «Pugačova dumpja vēstures» iznākšanas avīzē «Sin otečestva» parādījās šīs grāmatas iztirzājums. Es uzskatīju par savu pienākumu to uzmanīgi izlasīt, cerēdams likt lietā nezināmā kritiķa piezīmes. Patiesi, viņš man norādīja uz vienu kļūdu un uz trim svarīgām iespiedkļūdām. Vispār šis iztirzājums man šķita tāda cilvēka rakstīts, kam ir maz ziņu par manis aplūkoto jautājumu. Es gatavojos nākošajā izdevumā izlabot pamanītās nepareizības un attaisnoties pret nepatiesajiem apvainojumiem, kā arī izteikt savu visdziļāko pateicību recenzentam, jo vairāk tādēļ, ka viņa iztirzājums ir uzrakstīts ar lielāko mērenību un labvēlību.
Avīzē «Severnaja pčela» nesen bija teikts, ka šo iztirzājumu sacerējis nelaiķis Broņevskis, «Donas karaspēka vēstures» autors. Tas mani piespieda pārlasīt viņa kritiku vēlreiz un iebilst pret to savā žurnālā — jo vairāk tāpēc, ka «Pugačova dumpja vēsture», neguvusi publikā nekādus panākumus, droši vien nepiedzīvos arī jaunu izdevumu.
Sava raksta sākumā kritiķis, izteikdams nožēlu, ka «Pugačova dumpja vēsture» uzrakstīta nedzīvi, auksti un sausi, nevis ar Bairona kvēlo roku utt., atzīst, ka šī grāmata «ir augstvērtīgs materiāls un ka nākotnē vēsturniekiem, pat neizmantojot vēl neatvērto Pugačova lietu, nebūs grūti izlabot dažus poētiskos izdomājumus, maznozīmīgas paviršības un piešķirt šim nedzīvajam materiālam jaunu un spožu dzīvi». Pēc tam Broņevska kgs atzīmē šos poētiskos izdomājumus un paviršības, «nevis tiesājot un nosodot autoru, bet vienīgi zinātnes labā, viņa paša un vispārības labā». Izsekosim katram mūsu recenzenta solim.
Broņevska kga kritika
«Pie šis upes (Jaikas),» saka Puškina kgs, «tad ari XV gadsimtā uzradušies Donas kazaki.»
Tam, ko autors šim faktam par apstiprinājumu izrakstījis no Ļevšina kga «Urālu kazaku vēstures» (skat. 1. piez., no 3.—8. lpp.), vajadzēja gan viņu pārliecināt, ka Donas kazaki ieradušies pie Jaikas XVI, nevis XV gadsimtā un tieši ap 1584. gadu.
Ir atšķirība starp kazaku parādīšanos pie Jaikas un viņu apmešanos pie šīs upes. Krievu hronikās kazaki pieminēti ne agrāk par XVI gadsimtu; taču nostāsti varēja saglabāt to, par ko klusēja hronika. Mūsu hronika tatārus pirmoreiz piemin XIII gadsimtā, bet tatāri dzīvoja arī pirms tam. Ļevšina kgs ir neapstrīdami pierādījis, ka pie Jaikas kazaki apmetušies ne agrāk par XVI gadsimtu. Uz šo pašu laiku būtu jāattiecina arī pa pusei teiksmainās Gug- ņihas dzīve. Ļevšina kgs, atspēkodams Ričkovu, jautā: kā viņa (Gugņiha) varēja atcerēties to, kas noticis turpat vai simt gadu pirms viņas dzimšanas? Es atbildu: tāpat, kā mēs atceramies ķeizarienes Annas Joannovnas laika notikumus — pēc nostāstiem..
Visa pirmā nodaļa, kas ievada «Pugač. dumpja vēst.», ir īss izraksts no Ļevšina kga darba un, pēc mūsu domām, nepavisam neprasa pēc tās milzīgās piezīmes (26 lpp. sīkajā drukā), kas ietver sevī gandrīz visu Ļevšina kga nelielo grāmatiņu. Šī grāmatiņa nav nekas antīks vai arī tāds retums, ko nevarētu nopirkt par naudu; minētā iemesla dēļ godājamais autors varēja un viņam vajadzēja ierobežoties vienīgi ar norādījumu, no kurienes viņš ņēmis pirmo nodaļu.
Lai varētu līdz galam izskaidrot Pugačova dumpi, nepieciešams pilnīgi izprast Jaikas kazaku iekšējo pārvaldi, viņu dzīves veidu utt.; tādēļ ir nepieciešama arī milzīgā (t. i., plašā) piezīme pie manas grāmatas 1. nodaļas. Neredzēju nekādas vajadzības pārstāstīt pēc sava prāta to, ko jau lieliski pateicis Ļevšina kgs, kurš laipnā vēlībā man ne vien atļāva izmantot viņa sacerējumu, bet arī vēl sagādāja savu grāmatiņu, kas kļuvusi par diezgan lielu retumu.
«Ir zināms,» raksta autors, «ka Annas Joannovnas laikā Igna- lijs Ņekrasovs paguva daudz Donas kazaku aizvilināt sev līdzi uz Turciju.» 16. lpp.
Ņekrasovieši no Donas uz Kubaņu aizbēga, valdot Pēterim Lielajam, 1708. gada Bulavina dumpja laikā. Skat. Donas karaspēka vēsturi, Berhmana Pētera Lielā vēsturi un citas.
Nav apstrīdams, ka Bulavins un Ņekrasovs dumpojās 1708. gadā. Nav apstrīdams arī tas, ka šis pēdējais vēlāk aizgāja no Donas un apmetās Kubaņā. Taču tādēļ vēl nav jādomā, ka ķeizarienes Annas Joannovnas laikā viņš kopā ar saviem domu biedriem nebūtu varējis pārcelties uz Donavas turku krastu, kur tagad atrodas ņekrasoviešu sādžas. Pētera I vēsturē viņi pēdējoreiz pieminēti 1711. gadā, sarunu laikā pie Prutas. Ņekrasoviešus nodeva Krimas hana aizgādībā (par lielām dusmām Pēterim I, kurš prasīja bēgļus atdot atpakaļ un viņu vadoni sodīt). Uzticēdamies ziņām, ko sniedz ar roku rakstītā «Vēsturiskā vārdnīca», kuru sastādījuši mācītie un čaklie «Svēto un svaidīto vārdnīcas» izdevēji, es noticēju, ka ņe- krasovieši no Kubaņas uz Donavu pārgājuši grāfa Miniha karagājienu laikā, kad aizkrācieši atkal atzina krievu valdnieku varu. [41] taču šīs ziņas nav patiesas: ņekrasovieši atstāja Kubaņu krietni vēlāk,
tieši 1775. gadā. Broņevska kgs («Donas karaspēka vēstures» autors) arī pats nezināja šos sīkumus; un tomēr esmu viņam pateicīgs par lietišķo piezīmi, kas mani piespieda izdarīt jaunus sekmīgus pētījumus.
«Atamanu Jefremovu atcēla un viņa vietā izraudzījās Sem- jonu Sijinu. Uz Čerkasku lika nosūtīta pavēle nodedzināt Pugačova māju… Valdniece nepiekrita tam, ka staņicu pēc priekšniecības lūguma pārceļ uz citu — kaut vai mazāk izdevīgu vietu; viņa bija ar mieru vienīgi pārdēvēt Zimoveiskas staņicu par Pot- jomkinu.» 74. lpp.
1772. gadā karaspēka atamanu Stepanu Jefremovu arestēja un ieslodzīja cietoksnī par to, ka viņš neiesniedza atskaites par iztērēto naudu; viņa vietā par iecelto atamanu no staršinu vidus izraudzījās Alekseju Ilovaiski. Siļins nebija Donas karaspēka atamans. No Donas vēstures nav redzams, ka valdība būtu pavēlējusi nodedzināt Pugačova māju; ir redzams vienīgi, ka pēc Donas priekšniecības lūguma Zimoveiskas staņica tikusi pārcelta uz izdevīgāku vielu un nosaukta par Potjomkinu. Skat. «Donas ka- rasp. vēsturi», I daļas 88. un 124. lpp.
1773. un 74. gadā par karaspēka atamanu Donas karapulkos bija Semjons Suļins (nevis Siļins). Ilovaiski iecēla jau Suļina vietā. Manās rokās nonākuši vairāk nekā piecpadsmit karaspēka atamanam Sem- jonam Suļinam sūtītu ukazu un tikpat daudz karaspēka atamana Semjona Suļina ziņojumu. Izdevumā «Russkij invaļid» pašreizējā — 1836. gadā iespiesti vairāki pulkveža Platova ziņojumi karaspēka atamanam
Somjonam Ņikitičam Suļinam Silistrijas aplenkuma l.iikā 1773. gadā. Tiesa gan, «Donas karaspēka vēsturē» (mana recenzenta sacerējumā) Semjons Suļins nav pieminēts. Tas ir ievērojams un diemžēl nav vienīgais trūkums viņa grāmatā.
Broņevska kgs tikpat netaisnīgi apstrīd manu norādījumu, ka no Pēterburgas tika sūtīta pavēle nodedzināt Pugačova mājas un mantu, atkal atsaukdamies uz savu «Donas karaspēka vēsturi», kur šis fakts atkal nav pieminēts. Šāds rīkojums, rakstīts atamanam Suļinam, parakstīts 1774. gada 10. janvārī (NB: nāves sods Pugačovam tika izpildīts tieši pēc gada, 1775. gada 10. janvārī). Lūk, pats pavēles teksts:
«Donas karaspēkam tiek uzdots Sv. Dimitrija cietokšņa virskomandanta atsūtītā štāba virsnieka klātbūtnē, sapulcinājušam tās staņicas garīdzniekus, vecākos un pārējos tās iedzīvotājus, viņiem visiem klāt esot, J. Pugačova mājas, lai tās būtu labākā vai sliktākā stāvoklī un kaut vai tās sastāvētu vienīgi no pussabrukušām būdām, nodedzināt, un tajā vietā lai bende vai žandarms pelnus vējā izkaisa; pēc tam šī vieta nožogojama ar mietiem vai ari ap to aprokams grāvis, atstājot vietu uz mūžīgiem laikiem neapdzīvotu — kā tādu, kas apgānīta tālab, ka uz tās dzīvojis ar savām negantībām visas nežēlīgākās mocības un spīdzināšanas pārspējušais ļaundaris, kura vārds uz mūžīgiem laikiem paliks derdzīgs un it īpaši Donas novadnieku vidū, kurus aizskar tas, ka ļaundaris sevi ari par kazaku dēvējas, — kaut gan tāds bezdievīgs necilvēks nepavisam nespēj ne Donas karaspēka slavu, nedz ari tā cītību un uzticību, kalpojot mums un tēvzemei, aptumšot, kā arī ne mazāko ēnu uz to mest.»
Esmu turējis rokās ari Suļina ziņojumu par pavēles precīzu izpildīšanu (citādi nemaz nevarēja būt). Un šinī ziņojumā tad arī Suļins Zimoveiskas staņicas iedzīvotāju vārdā lūdz atļauju pārcelt viņu mājokļus no tās zemes, ko apgānījusi ļaundara klātbūtne, uz citu vietu, kaut vai mazāk izdevīgu. Atbildi es neatradu; taču pēc visām jaunākajām kartēm redzams, ka Potjomkina staņica atrodas tajā pašā vietā, kur agrākajās bija apzīmēta Zimoveiska. No tā es secināju, ka valdniece nav piekritusi tik pārmērīgam centības pierādījumam un vienīgi pārdēvējusi Zimoveiskas staņicu par Potjomkinu.
Autors nav salīdzinājis Pugačova sievas liecības ar viņa paša liecinājumu; skaidrs, ka sievas teiktais nevarēja saskanēt ar patiesību: viņa, protams, nevarēja visu zināt un tāpat, protams, nepateica visu, ko zināja. Bet paša Pugačova atzīšanās, ka viņš slēpies Polijā, vērtējama augstāk par staņicas atamana Trofima Fomina liecinājumu, kurā teikts, ka Pugačovs, vairākkārt aiz- klīzdams no mājām, pārticis no ubagu dāvanām(U) un 1771. g. bijis Kumā. — Bet Pugačovs 1772. gada sākumā ieradās pie Jaikas ar viltotu poļu pasi, ko viņš nevarēja iegūt Kumā.
Donas novadā nostāsts vēstī, ka līdz Septiņgadu karam Pugačovs pēc senču paraduma laupījis uz Volgas, Kūmas un pie Kiz- ļaras; pēc pirmā turku kara viņš slēpies pie poļu un Gluhovas vecticībniekiem. Vārdu sakot, miera laikā reizēm uz īsu bridi atgriezies savās mājās, bet pastāvīgi nodarbojies ar zagšanu un laupīšanu Donas novada apkaimē, pie Dankovas, Taganrogas un Ostrožskas.
Mani apgalvojumi ņemti no oficiāliem, neapstrīdamiem dokumentiem. Recenzents, pārmezdams man tiplamības, nenorāda, kur tieši tās meklējamas. No Pugačova sievas, staņicas atamana Fomina un beidzot paša 1772. gada beigās (bet nevis sākumā) uz Malikovkas kanceleju atvestā viltvārža liecinājumiem redzams, ka viņš 1771. gadā atlaists no armijas uz Donu slimības dēļ; ka tā paša gada beigās, pieķerts musinām ļaudis, viņš paguvis aizbēgt un, 1772. gada sākumā slepus atgriezies mājās, ticis notverts un atkal izbēdzis. Ar to izbeidzas ziņas, ko valdība savākusi Donas apgabalā. Pugačovs pats apliecināja, ka visu 1772. gadu viņš noklaiņojis aiz poļu robežām un no turienes ieradies pie Jaikas, pārlikdams no ubagu dāvanām (par ko Fomins nepiemin ne vārda). Broņevska kgs, izrakstīdams tikko minētās liecības, uzsver vārdus ubagu dāvanas un liek vairākas pārsteiguma zīmes (!!); bet kāds gan brīnums, ja nabadzīgs klaidonis pārtiek no ubagu dāvanām. Broņevska kgs, neuzņemdamies pūles salīdzināt manus apgalvojumus ar dokumentiem, kas pievienoti «Pugačova dumpja vēsturei», šķiet, nav lasījis arī manifestu par kazaka Pugačova noziegumiem, kurā tieši pateikts, ka viņš pārticis no žēlastības dāvanām. (Skat. 1774. gada 19. decembra manifestu «Pugačova dumpja vēstures Pielikumā».)
Broņevska kgs, apgāzdams Pugačova sievas liecinājumu, staņicas atamana Fomina liecību un oficiāli pasludinātās ziņas, raksta, ka Pugačovs 1772. gada sākumā ieradies pie Jaikas ar viltotu poļu pasi, ko viņš nevarēja iegūt Kumā. 1772. gada sākumā Pugačovs bija pie Kubaņas un Donas; pie Jaikas viņš tā paša gada beigās ieradās nevis ar viltotu poļu pasi, bet gan ar krievu pasi, ko Dobrjanskas priekšposteni izsniegusi viņa apmānītā priekšniecība. Broņevska kga dzirdētais nostāsts, it kā Pugačovs pēc senču paraduma (!) būtu nodarbojies ar laupīšanu uz Volgas, Kūmas un pie Kizļaras, nav ne ar ko pamatots un ir atspēkots ar oficiāliem, neapšaubāmiem dokumentiem. Pugačovu turēja aizdomās par zagšanu (skat. Fomina liecinājumu), taču līdz pat Jaikas karaspēka sadumpošanai viņš nekādās laupīšanās nav piedalījies.
Apstrīdot neapstrīdamu dokumentu ticamību, Broņevska kgs, šķiet, gribējis attaisnot pats savus apgalvojumus, ko viņš ievietojis «Donas armijas vēsturē». Tur teikts, ka daba Pugačovu apveltījusi ar ārkārtīgu dzīvīgumu un bezbailīgu vīrišķību, devusi tam gan fizisko spēku, gan arī stipru garu, bet ka, par nelaimi, viņam neesot piemitusi pati labākā un vajadzīgākā īpašība — tikumība; ka viņa tēvs nosists 1738. gadā, ka divpadsmit gadus vecais Pugačovs, lepodamies ar savu vientulību, ar savu brīvību, pārdrošs un pašpārliecināts, izaicinājis savus vienaudžus uz cīkstēšanos un, vīrišķīgi uzbrukdams, tos arvien uzveicis; ka vienā šādā izpriecas reizē viņš nositis pretējās puses vadoni; ka piecpadsmit gadu vecumā viņš jau neesot varējis paciest nekādu varu] ka divdesmit gadu vecumā viņam dzimtajā zemē kļuvis par šauru un smacīgi] ka viņu mocījusi godkārība; ka aiz šā iemesla viņš reiz sēdies zirgam mugurā un devies piedzīvojumus meklēt klajā laukā; ka viņš jājis uz austrumiem, nonācis pie Volgas un Ieraudzījis lielu ceļu-, sastapis četrus nebēdņus, viņš sācis kopā ar tiem laupīt un slepkavot; ka — laikam gan — ar laupīšanām viņš nodarbojies tikai miera laikā, bet kara laikā dienējis kazaku pulkos; ka ģenerālis Totlebens prūšu kara laikā reiz, ieraudzījis Pugačovu, sacījis ap viņu stāvošajiem ierēdņiem: «Jo vairāk skatos uz šo kazaku, jo vairāk esmu pārsteigts par viņa līdzību ar lielkņazu,» — utt., utt. (Skat. «Donas karaspēka vēsturi», II d., XI nod.). Tas viss ir pilnīgi nepamatots, un Broņevska kgs to aizguvis no tukšā vācu romāna «Viltus Pēteris III», kas nepelna nekādu ievērību. Broņevska kgs, kurš man pārmet nez kādus poētiskus izdomājumus, pats rīkojies neapdomīgi, atkārtodams savā «Vēsturē» tik aplamus izdomājumus.
«Sigajevs, domādams izpelnīties sev apžēlošanu, saņēma ciet Pugačovu un Hlopušu un nosūtīja simtnieku Loginovu pie Oren- burgas gubernatora ar priekšlikumu viltvārdi izdot.» Taču tepat pievienotajā 12. piezīmē autors izsakās, ka šis Ričkova apgalvojums nav ticams, jo Pugačovs un Sigajevs pēc aizbēgšanas no Orenburgas turpināja kopīgi darboties.
Ja Ričkova apgalvojums nav patiess, tad to arī nevajadzēja ievietot tekstā; bet, ja Sigajevs patiesībā bija domājis Pugačovu nodot vienīgi ārkārtējā gadījumā, tad tas nekavēja turpināt darbošanos kopā ar Pugačovu, jo vēl jau nelaime nebija notikusi. Vēsturniekam, protams, šķita grūti salīdzināt pretrunīgos apgalvojumus un izdarīt no tiem secinājumus; tas tomēr ir viņa, nevis lasītāju pienākums,
Citēju precīzus teksta vārdus un piezīmi pie tā:
«Pēc kaujas pie Tatiščevas Pugačovs ar 60 kazakiem izlauzās cauri ienaidnieka karaspēkam un viņi piecatā aizauļoja uz Berdas ciemu ar vēsti par sakāvi. Dumpinieki sāka vākties laukā no Berdas — cits jāšus, cits ragavās. Pajūgos sakrāva salaupītās mantas. Sievietes un bērni soļoja kājām. Pugačovs pavēlēja sadauzīt degvīna mucas, kas stāvēja pie viņa mājas, baidīdamies no apdzeršanās un jukām. Degvīns aizplūda pa ielu. Tikmēr Šigajevs, redzēdams, ka viss zaudēts, cerēja izpelnīties sev žēlastību un, aizturējis Pugačovu un Hlopušu, aizsūtīja savā vārdā Orenburgas gubernatoram ziņu ar piedāvājumu izdot viņam viltvārdi, lūgdams dot signālu ar diviem lielgabala šāvieniem.»
Piezīme. «Ričkovs raksta, ka Šigajevs licis sasiet Pugačovu. Šis apgalvojums nav ticams. Mēs redzēsim, ka neilgi pēc bēgšanas no Orenburgas apkaimes Pugačovs un Šigajevs darbojās kopīgi.»
Viltīgais un attapīgais Šigajevs varēja ar šādu vai tādu ieganstu aizturēt neattapīgo viltvārdi; tomēr nedomāju, ka viņš būtu to sasējis: to Pugačovs viņam nebūtu piedevis.
97. lpp. «Ufa bija atbrīvota. Mihelsons, nekur neapstādamies, virzījās uz Tibinsku, kur pēc Česnokovkas notikumiem atauļoja Uļjanovs un Cika. Tur viņus notvēra kazaki un izdeva uzvarētājam, kurš abus, važās iekaltus, nosūtīja uz Ufu.» Bet 16. piezīmē (51. lpp.), kas attiecas uz šo V nodaļu, teikts pavisam kas cits — un proti: «Pēc sakāves Čika ar Uļjanovu apmetās pārnakšņot llogojavļenskas vara kausētavā. Pārvaldnieks viņus pacienāja un, galīgi apdzirdījis, naktī sasēja un nogādāja Toboļskā. Pārvaldnieka sievai, kas bija devusi padomu bēgļus apdzirdīt, Mihelsons uzdāvājis 500 rubļu.»
Darbības vieta atradās Ufas apkārtnē, tādēļ pārvaldniekam nebija vajadzības sūtīt noziedzniekus uz Toboļsku, kas no Ufas atrodas 1145 verstu attālumā.
Ja Broņevska kgs būtu papūlējies ielūkoties tekstā, viņš tūdaļ būtu izlabojis drukas kļūdu, kas radusies piezīmē. Tekstā ir teikts, ka Uļjanovu un Čiku nodeva Mihelsonam Tabinskā (nevis Toboļskā, kas atrodas pārāk tālu no Ufas, un ari ne Tibinskā, kādas vispār nav).
«Zaldātiem sāka izsniegt dienā tikai pa četrām mārciņām miltu, t. i., desmito daļu no parastās devas.» 100. lpp.
Zaldāts dienā saņem divas mārciņas miltu vai arī trīs mārciņas izceptas maizes. Pēc augstāk minētās devas iznāk, ka aplenkuma laikā zaldāti saņēmuši dubultporciju vai arī ka viss garnizons sastāvējis tikai no 20 cilvēkiem. Te kaut kas nav kārtībā.
Acīm redzama drukas kļūda: četru mārciņu vietā jālasa ceturtdaļmārciņu, kas arī ir apmēram desmitā daļa no parastās devas, t. i., no divām mārciņām ceptas maizes. Skaties rakstu «Par Jaickas cietokšņa aplenkumu», no kura arī ņemtas šīs ziņas. Lūk, paša nezināmā autora vārdi: «Zaldātiem sāka izsniegt dienā tikai pa ceturtdaļmārciņai miltu, kas ir desmitā daļa no parastās devas.»
18. piezīmē 52. lpp. teikts, ka Jaickas cietokšņa aizstāvēšana attēlota pēc raksta, kas iespiests avīzē «Otečestvennije zapiski», un pēc komandanta pulkveža Simonova žurnāla. Ja autors jau pieņēmis par likumu ievietot visā pilnībā katru aktu, no kā viņš ņēmis kādas ziņas, tad līdz šim nekur neiespiestais Simonova žurnāls būtu pelnījis, ka to piezīmēs ievieto tikpat pilnīgi kā Ričkova — par Orenburgas aplenkumu un arhimandrīta Platona — par Kazaņas nodedzināšanu.
Es nevarēju ievietot visus aktus, no kuriem smēlos savas ziņas. Tas aizņemtu vairāk par desmit sējumiem; man vajadzēja ierobežoties ar pašiem interesantākajiem.
129. lpp. «Atstādams Pugačovu pa labi, Mihelsons devās tieši uz Kazaņu un 11. jūlija vakarā jau bija 15 verstis no tās. Naktī viņa vienība devās ceļā. No rīta 45 verstis no Kazaņas tā izdzirdēja lielgabalu šāvienus …» Neliela pārskatīšanās!
Svarīga pārskatīšanās: 15 verstu vietā jālasa —• piecdesmit.
«Pugačovs Sareptā vienu dienu atpūtās, no turienes devās lejup uz Černijjaru. Mihelsons virzījās viņam pa pēdām. Beidzot 25. augusta rītausmā viņš panāca Pugačovu simt piecas verstis no Caricinas. Te Pugačovs, pēdējo reizi sakauts, bēga un septiņdesmit verstis no vietas, kur notika kauja, pārpeldēja Volgu augšpus Černojarskas.» 155.—156. lpp.
No šā apraksta redzams, ka Pugačovs pārpeldēja Volgu 175 verstis lejpus Caricinas; bet, tā kā starp šo pilsētu un Černojaru skaitās tikai 155 verstis, tad no tā izriet, ka viņš cēlies pāri Volgai 20 verstis lejpus Černojaras. — Pēc citām ziņām pēdējo triecienu Pugačovs saņēma pie pašas Caricinas, no kurienes viņš bēga pa Černojaras ceļu un četrdesmit verstis no Caricinas pārcēlās pāri Volgai, tātad kādas desmit verstis lejpus Sareptas.
Izrakstu tieši tā, kā teikts tekstā: «Pugačovs atradās augstienē starp diviem ceļiem. Mihelsons viņu naktī apgāja un nostājās pret dumpiniekiem. No rīta Pugačovs atkal ieraudzīja savā priekšā bargo vajātāju; taču viņš neap juka, bet droši devās pretī Mihelsonam, nosūtījis savus kājnieku salašņas pret Donas un Čugujevas kazakiem, kas stāvēja abos vienības spārnos. Kauja nevilkās ilgi. Nedaudzi lielgabalu šāvieni radīja dumpiniekos sajukumu. Mihelsons devās pret tiem triecienā. Tie bēga, pamezdami lielgabalus un visus pajūgus.
Pārcēlies pāri tiltam, Pugačovs velti nopūlējās dumpiniekus apturēt; viņš aizbēga kopā ar tiem. Tos kāva un vajāja četrdesmit verstu. Pugačovs zaudēja ap četrtūkstoš kritušo un ap septiņi tūkstoši gūstā saņemto. Pārējie izklīda. Septiņdesmit verstis no cīņas vietas Pugačovs augšpus Černojarskas četrās laivās pārcēlās pāri Volgai un devās uz pļavu apvidu ne vairāk kā ar trīsdesmit kazakiem. Kavalēristi, kas viņam dzinās pakaļ, nokavējās par stundas ceturksni. Bēgļi, kas nebija paguvuši pārcelties ar laivām, metās peldus upē un noslīka.»
Recenzents palaidis garām neievērotu galveno apstākli, kas izskaidro Mihelsona rīcību: viņš naktī apgāja Pugačovu un tātad, sakāvis to, trenca nevis iejup, bet augšup gar Volgu uz Caricinu. Tā mana stāsta šķietamā bezjēdzība izgaist. Nesaprotu, kā militāra persona un kara rakstnieks (jo Broņevska kgs ir rakstījis militāras grāmatas) varēja sniegt tik nepārdomātu kritiku tur, kur viss jau pats par sevi tik skaidrs!
Pie VI noda|as trūkst 6. piezīmes. Skat. 123. un 55. lpp. Kartē nav apzīmētas daudzas vietas un pat pilsētas un cietokšņi. Tas ārkārtīgi apgrūtina lasītāju.
Cipars, kas norāda uz piezīmi, ir drukas kļūda. Karte nebūt nav pilnīga, bet tā bija nepieciešama, un man nebija iespējams sastādīt citu — pilnīgāku.
Broņevska kgs beidz savu rakstu ar šādiem vārdiem:
«Šie nedaudzie trūkumi nepavisam nemazina grāmatas vērtību, un, ja arī atrastos vēl kādas kļūdas, grāmata pēc sava satura arvien būs un paliks publikas uzmanības cienīga.»
Ja visas mana kritiķa piezīmes būtu bijušas taisnīgas, diezin vai tad mana grāmata būtu pelnījusi uzmanību publikas acīs, kurai no vēsturnieka ir tiesības prasīt ne nu gluži talantu, bet apzinīgumu savos darbos un vērīgumu faktu izvēlē gan. Zinu, ka ir viegli attaisnoties ar drukas kļūdām, tomēr, ceru, lasītāji būs vienis prātis, ka Toboļska Tabinskas vietā, piecpadsmit verstis piecdesmit verstu vietā un, beidzot, četras mārciņas ceturtdaļmārciņas vietā vairāk līdzinās drukas kļūdām nekā sekojošas errata, kādas ir gadījies redzēt: metropolīts — lasi: vienkāršs garīdznieks, cara biktstēvs; trīsdesmit asu augsta zāle — lasi: piecpadsmit aršīnu augsta zāle; Pēteris I no Vīnes devās uz Venēciju — lasi: Pēteris pirmais no Vīnes steigšus atgriezās Maskavā.
Recenzentam, kas uz ātru roku uzmet paviršas piezīmes par steigā pārlasītu grāmatu, kļūdas ir ļoti piedodamas; bet autoram, kas divus gadus veltījis simt sešdesmit astoņu lappušu sarakstīšanai, šāda nevērība un vieglprātība nebūtu piedodama. Man vajadzēja rīkoties vēl jo piesardzīgāk tādēļ, ka, pārstāstot kara darbību (man gluži jaunu tematu), nebija nekā cita no kā vadīties kā vien iecirkņu priekšnieku ziņojumi, kazaku, izbēgušu zemnieku un citu tamlīdzīgu ļautiņu apgalvojumi — tie bieži runāja cits citam pretī, pārspīlēja, reizēm bija pilnīgi nepatiesi. Es uzmanīgi izlasīju visu, kas iespiests par Pugačovu, un bez tam vēl in folio[42] 18 biezus sējumus dažādu rokrakstu, pavēļu, ziņojumu utt. Apmeklēju vietas, kur risinājās manis aprakstītā laikmeta galvenie notikumi, nedzīvos dokumentus pārbaudīdams ar vēl dzīvo, taču jau krietni veco aculiecinieku vārdiem un viņu dziestošo atmiņu vēlreiz pārbaudīdams ar vēstures kritiku.
Tika teikts, ka «Pugačova sacelšanās vēsture» nav atklājusi neko jaunu, nezināmu. Taču viss šis laikmets bija vāji pazīstams. Šā perioda kara darbību neviens nebija izpētījis; daudz ko drīkstēja publicēt tikai ar visaugstāko atļauju. Uzmetot acis «Pielikumam pie Pugačova sacelšanās vēstures», kas aizņem visu otro sējumu, katrs varēs viegli pārliecināties par milzīgo daudzumu svarīgu vēsturisku dokumentu, kas publicēti pirmoreiz. Ir vērts atgādināt ar Katrīnas II pašas roku rakstītās pavēles, vairākas viņas vēstules, interesanto hroniku, kam autors ir mūsu slavenais akadēmiķis Ričkovs, kura darbiem raksturīga patiesa erudīcija un apzinīgums — mūsu laikos ļoti retas īpašības, daudzās vēstules, ko rakstījušas izcilas Katrīnas galma personas: Paņins, Rum- jancovs, Bibikovs, Deržavins un citi… Atzīstos, es uzskatīju, ka man ir tiesības gaidīt no publikas labvēlību, protams, ne par pašu «Pugačova sacelšanās vēsturi», bet par tai klāt pievienotajiem vēstures dārgumiem. Tika runāts, ka mana darba vēsturiskā ticamība Broņevska kga kritikas dēļ esot sašķobījusies. Luk, pierādījums, cik liela ietekme pie mums ir kritikai, lai cik tā virspusēja un nepamatota!
Tagad vēršos pie Broņevska kga vairs ne kā pie recenzenta, bet kā pie vēsturnieka.
Savā «Donas karaspēka vēsturē» viņš ievietojis īsas ziņas par Pugačova sacelšanos. Par ziņu avotiem izmantoti augstāk pieminētais romāns «Viltus Pēteris III», «A. I. Bibikova dzīve» un, beidzot, nostāsti, ko viņš dzirdējis Donā. Savas domas par romānu mēs jau pateicām. «Piezīmes par A. I. Bibikova dzīvi un dienestu» ir visādā ziņā ļoti ievērojama grāmata, bet dažā ziņā arī autoritatīva. Kas attiecas uz nostāstiem, tad, no vienas puses, tie ir vērtīgi un neaizstājami, no otras puses — man pēc pieredzes ir zināms, cik stingru pārbaudi un piesardzību tie prasa. Broņevska kgs nav pratis tos izmantot. Viņa savāktie nostāsti nepiešķir stāstījumam dzīvu laikmeta elpu, bet uz tiem balstītie pierādījumi ir pretrunīgi, neskaidri un reizēm pat gluži aplami.
Norādīsim arī mēs uz dažām nepareizībām (kas diemžēl nav poētiskas), dažām paviršībām un skaidri redzamām nejēdzībām.
Citēdams augstāk pieminēto anekdoti par Tot- lebenu, kurš it kā esot ievērojis līdzību starp Pēteri III un Pugačovu, Broņevska kgs raksta: «Ja šī anekdote ir patiesa, tad var piekrist, ka šie vienkārši pateiktie vārdi, kaut arī toreiz neatstāja uz Pugačovu lielu iespaidu, tomēr varēja vēlāk viņu pamudināt nosaukt sevi par ķeizaru.» Bet dažas lappuses tālāk Broņevska kgs raksta: «Pugačovs pieņēma par viņu pārdrošākā Jaikas kazaka Ivana Čikas priekšlikumu nosaukt sevi par Pēteri III.» — Pretruna!
Anekdote par Totlebenu ir muļķīga izdoma. Vēsturniekam to nemaz neklājās pieminēt un kur 11u vēl izdarīt no tās nezin kādus secinājumus. Valdnieks Pēteris III bija spēcīgs, gaišmatains, ar gaišzilām acīm; viltvārdis bija melnīgsnējs, kalsnējs, sīka auguma; vārdu sakot, neviena pazīme nesaskanēja ar valdnieku.
98. lpp. «1773. gada 12. janvārī vecticībnieki (Jaickas pilsētiņā) sadumpojās un nogalināja gan ģenerāli (Traubenbergu), gan arī savu atamanu.»
Nevis 1773. g., bet gan 1771. g. Skat. Ļevšinu, Ričkovu, Pugač. sacelš. vēsturi u. c.
102. lpp. «Pulkvedis Černiševs ieradās atbrīvot Orenburgu un 1774. gada 29. aprīlī cīnījās pret dumpiniekiem; gubernators viņam ne mazākā mērā nepalīdzēja» utt.
Nevis 1774. gada 29. aprīlī, bet 1773. g. 13. novembrī; 1774. gada aprīlī sakautais Pugačovs klaiņoja pa Urālu kalniem, vākdams jaunu bandu.
Broņevska kgs, aprakstījis Bibikova ierašanos Kazaņā, apgalvo, ka tajā laikā (1774. g. janvārī) Samarā un Penzā tauta viltvārdi sagaidīja ar sālsmaizi.
1774. gada janvārī viltvārdis bija pie Orenburgas un jādelēja tās apkaimē. Samarā viņš nekad nav bijis, bet Penzu ieņēma jau pēc Kazaņas nodedzināšanas, drausmīgās bēgšanas laikā, dažas dienas pirms paša sagūstīšanas.
Attēlodams ģenerāļa Bibikova pirmos pasākumus un karaspēka gauso virzīšanos uz priekšu, kad tas (ievās uz Orenburgu pret viltvārdi, Broņevska kgs
raksta: «Mācēdams laupīt un slepkavot, Pugačovs nemācēja izmantot šo viņam izdevīgo situāciju. Noticējis tīšuprāt palaistajām baumām, it kā no Astra- haņas pret viņu virzoties vairāki huzāru pulki kopā ar Donas kazakiem, viņš ilgi nostāvēja uz vietas, tad pagriezās uz Volgas lejas galu un tā palaida garām laiku, kad vajadzēja ieņemt uzbrukuma apdraudēto vietu.»
Apgalvojums ir nepatiess. Pugačovs visu laiku stāvēja pie Orenburgas un netaisījās doties uz Volgas lejas galu.
Broņevska kgs raksta: «Jaunais virspavēlnieks grāfs Paņins neatrada uz vietas (uz kādas vietas?) visu nepieciešamo, lai ugunsgrēku apslāpētu uzreiz un nepieļautu tā izplatīšanos aiz Volgas.»
Grāfu P. I. Paņinu iecēla par virspavēlnieku, kad Pugačovs jau bija pārcēlies pāri Volgai un kad ugunsgrēks jau bija izplatījies no Ņižņijnovgorodas līdz Astrahaņai. Grāfs no Maskavas ieradās Ke- renskā, kad pulkvedis Mihelsons jau bija pilnīgi sakāvis Pugačovu.
Es neatzīmēju vairākas mazsvarīgas kļūdas, taču nevaru noklusēt svarīgus izlaidumus. Broņevska kgs nebilst ne vārda par ģenerālmajoru Karu, kam šai posta laikā bija tik svarīga un izšķiroša loma. Nepasaka, ko iecēla par virspavēlnieku pēc A. I. Bibikova nāves. Mihelsona darbība Urālu kalnos, viņa ātrā, nemitīgā dumpinieku vajāšana atstāta bez ievērības. Nav minēts ne vārds par Deržavinu, ne vārds par Vsevoložski. Jaickas pilsētiņas aplenkšana aprakstīta trīs sekojošās rindiņās: «Viņš (Mansurovs) atbrīvoja
Jaickas pilsētiņu no aplenkuma un paglāba iedzīvotājus no bada nāves, jo viņi jau ēšanai lietoja zemi.»
Politiskās un tikumiskās pārdomas [43] , ar kādām Broņevska kgs izrotājis savu stāstījumu, ir vājas un pliekanas un lasītājiem neatsver faktu, precīzu ziņu un skaidra notikumu izklāstījuma trūkumu.
Man nav nācies izpētīt Donas vēsturi un tādēļ nevaru spriest par Broņevska kga grāmatas vērtību; izlasījis to, neatradu nekā jauna, man nezināma; ievēroju dažas kļūdas, bet man pazīstamā laikmeta attēlojumā — nepiedodamu paviršību. Šķiet, Broņevska kgm nav bijis ne līdzekļu, ne arī laika radīt īstu vēstures pieminekli. «Smaga slimība,» viņš raksta «Donas karaspēka vēstures» sākumā, «mani piespieda doties uz Kaukāzu. Kaut arī pirmais Pjati- gorskas minerālūdeņu ārstniecības kurss sevišķi nelīdzēja, taču es pēc ārstu padoma nolēmu ņemt vēl otru kursu. Braukt uz Pēterburgu un pavasarī atgriezties bija pārāk tālu un neizdevīgi; palikt ziemu kalnos — pārāk auksti un garlaicīgi. Un tā nu 1831.
gada 15. septembrī es devos uz Novočerkasku, kur dienesta uzdevumā dzīvoja mans brālis ar savu ģimeni. Astoņus mēnešus ilgā uzturēšanās Donas karaspēka pilsētā deva man iespēju iepazīties ar daudzām godājamām Donas apgabala personām» utt. «Vēlāk, pārliecinājies, ka mūsu literatūrā nav atrodama Donas karaspēka vēsture, un tā kā man netrūka nedz laika, nedz labas gribas, nolēmu šo robu aizpildīt» utt.
Broņevska kga lasītāji, protams, varēja justies pārsteigti, ieraudzījuši statistisku un hronoloģisku kazaku dzīves pētījumu vietā sīku atskaiti par autora ārstēšanos; bet kurš gan nezina, ka slimam cilvēkam viņa veselība šķiet nesalīdzināmi saistošāka un interesantāka par sazin kādiem vēsturiskiem pētījumiem un pārdomām! No Broņevska kga labsirdīgajiem izteikumiem redzams, ka savās vēstures nodarbībās viņš meklējis vienīgi nevainīgu izklaidēšanos. Tas vislabāk attaisno viņa grāmatas trūkumus.
A. P.