D'Alambērs reiz sacījis Laarpam: «Neslavējiet man Bifonu. Šis cilvēks raksta: cēlākais no visiem cilvēka ieguvumiem bija šis dzīvnieks, lepns, straujš utt. Kāpēc vienkārši neteikt zirgs.» Laarps brīnās par filozofa sauso prātojumu. Bet d'Alambērs ir ļoti gudrs cilvēks — un, atzīstos, es gandrīz piekrītu viņa uzskatam.
Garām ejot piebildīšu, ka runa bija par Bifonu — lielo dabas attēlotāju, kura stils, ziedošs, izkopts, vienmēr būs aprakstošās prozas paraugs, dažas ainas atveidotas ar meistara otu. Bet ko lai saka par mūsu rakstniekiem, kuri, uzskatīdami par zemiskumu aprakstīt visparastākās lietas vienkārši, iedomājas bērnišķu prozu padarīt izteiksmīgāku ar papildinājumiem un vājām metaforām? Šie cilvēki nekad neteiks draudzība, nepiebilstot: šīs svētās jūtas, kuru cildenā liesma utt. Vajadzētu teikt: agri no rīta — bet viņi raksta: tikko pirmie uzlecošās saules stari apmirdzēja zilās debess austrumu pamali, — ak, cik tas viss ir jauns un nedzirdēts! Vai tad tas ir labāks tikai tāpēc, ka garāks?
Lasu kādu teātra cienītāja rakstu: šī jaunā Talijas un Meipomenas audzēkne, ko dāsni apveltījis Apol… — ak dievs, nu raksti taču: šī jaunā, labā aktrise — un turpini — vari būt pārliecināts, ka neviens neievēros tavus izteicienus, neviens paldies neteiks.
Nicināmais kritikānis, kura neatslābstošā skaudība šļāc savu iemidzinošo indi uz krievu Parnasa lauriem un kura nogurdinošais trulums var tikt salīdzināts vienīgi ar nenogurstošu niknumu … ak dievs, kāpēc vienkārši neteikt zirgs; vai nebūtu īsāk — tāda un tāda žurnāla izdevēja kgs?
Voltēra stils var tikt uzskatīts par pārdomāta stila labāko paraugu. Savā «Mikromegasā» viņš iz- smējis Fontenela smalko izteicienu eleganci, un tas nekad nav varējis viņam to piedot.
Precizitāte un īsums — tās ir prozas pirmās nepieciešamās īpašības. Proza prasa domas un vēlreiz domas — bez tām lieliski izteicieni neko nelīdz. Dzejoļi ir cita lieta (nebūtu gan par ļaunu, ja mūsu dzejnieki tajos izpaustu daudz ievērojamāku ideju daudzumu, nekā tas viņiem parasti mēdz būt. Ar atmiņām par pagājušo jaunību mūsu literatūra tālu uz priekšu netiks).
Jautājums — kāda rakstnieka proza ir labākā mūsu literatūrā. Atbilde — Karamzina. Tā vēl nav liela uzslava — teiksim dažus vārdus par šo cienījamo …………………………………………..