Par cēloņiem, kas kavējuši mūsu rakstniecības attīstību, parasti tiek uzskatīti: 1) vispārējā franču valodas lietošana un nevērība pret krievu valodu. Visi mūsu rakstnieki par to sūdzējušies — bet kas gan vainīgs, ja ne viņi paši. Neskaitot tos, kas raksta dzejas, krievu valoda nevienam nevar būt diez cik pievilcīga. Mums vēl nav ne rakstniecības, ne grāmatu, [44] visas savas zināšanas, visus savus priekšstatus mēs kopš bērna kājas esam smēluši no cittautu grāmatām, esam pieraduši domāt svešā valodā; laikmeta izglītības līmenis prasa svarīgu pārdomu vielu to prātu garīgajai barībai, kuri nevar vairs apmierināties ar krāšņu fantāzijas un harmonijas rotaļu, bet zinības, politika un filozofija krieviski vēl nav izteikušās, metafizikas valodas mums nav nemaz; mūsu proza vēl tik vāji izkopta, ka pat vienkāršā sarakstē esam spiesti darināt izteicienus, lai noskaidrotu visvienkāršākos jēdzienus; un mēs aiz kūtruma labprātāk izsakāmies svešā valodā, kuras mehāniskās formas jau sen gatavas un visiem zināmas.
Bet krievu dzeja, man teiks, sasniegusi augstu kultūras pakāpi. Piekrītu, ka dažās Deržavina odās, lai gan tajās atrodami stila grumbuļi un valodas nepareizības, strāvo īsta ģēnija iedvesma, ka Bogda- noviča «Sirsniņā» sastopami panti un veselas lappuses, kas būtu Lafontēna cienīgas, ka Krilovs pārspējis visus mums zināmos fabulu rakstniekus, izņemot varbūt to pašu Lafontēnu, ka Batjuškovs, laimīgais Lomonosova līdzgaitnieks, krievu valodas labā darījis to pašu, ko Petrarka itāliešu valodas labā, ka Zukovskis būtu pārtulkots visās valodās, ja vien pats mazāk tulkotu.