Šis vēstures fragments bija daļa no manis atstātā darba. Tajā savākts viss, ko par Pugačovu darījusi zināmu valdība, un tas, kas man likās ticams ārzemju rakstnieku darbos, kur runāts par viņu. Tāpat man bijusi arī iespēja izmantot dažus rokrakstus, nostāstus un dzīvu cilvēku liecības.
Pugačova lieta līdz šim neatvērta glabājās Sankt- pēterburgas valsts arhīvā kopā ar citiem svarīgiem dokumentiem, kas reiz bijuši valsts noslēpums, bet tagad kļuvuši par vēstures materiālu. Imperators, uzkāpis tronī, pavēlēja tos sakārtot. Šie dārgumi tika iznesti no pagrabiem, kur tos vairākkārt skāruši plūdi un gandrīz iznīcinājuši.
Nākotnē kāds vēsturnieks, kam atļaus atvērt Pugačova lietu, viegli izlabos un papildinās manu darbu, kas, protams, nav pilnīgs, taču veikts apzinīgi.
Vēstures lappuse, kurā sastopami Katrīnas, Rumjan- ceva, divu Paņinu, Suvorova, Bibikova, Mihelsona, Voltēra un Deržavina vārdi, nedrīkst zust nākamajām paaudzēm.
A. Puškins
1833. gada 2. novembrī Boldinas ciemā
Man šķiet, ka ne vien viduvējs, bet arī pats lieliskākais vēsturnieks diezin vai spētu īsti aprakstīt visus nodomus un piedzīvojumus, kādi bijuši šim zaglim, kura pasākumi nebija atkarīgi no saprāta un karošanas prasmes, bet gan no pārgalvības, gadījuma un veiksmes. Sā iemesla dēļ arī pats Pugačovs (domāju) nebija spējīgs visos sīkumos ne vien izstāstīt, bet arī atcerēties krietnu daļu notikumu, ko dažādās vietās pēkšņi bija izraisījusi ne jau tieši viņa viena, bet arī daudzu viņa līdzzinātāju griba un drosme.
Arhimandrīts Platons Ļubarskis
Jaikas kazaku izcelsme. — Poētiskā teiksma. — Cara grāmata. — Sirojumi Kaspijas jūrā. — Steņka Razins. — Ņečajs un Šamajs. — Pētera Lielā nodoms. — Iekšējie nemieri. — Nomadu tautas bēgšana. — Jaikas kazaku dumpis. — Kazaku dumpja apspiešana.
Jaika, kas pēc Katrīnas II pavēles pārdēvēta par Urālu, sāk savu tecējumu kalnos, kuri tai devuši tagadējo nosaukumu, plūst gar kalnu grēdu uz dienvidiem līdz vietai, kur kādreiz likti pamati
Orenburgai un kur tagad atrodas Orskas cietoksnis; te, šķērsodama akmeņaino kalnu grēdu, tā pagriežas uz rietumiem un, notecējusi vairāk par divtūkstoš piecsimt verstīm, ieplūst Kaspijas jūrā. Urāla apūdeņo daļu Baškīrijas, veido gandrīz visu Orenburgas guberņas dienvidaustrumu robežu; no labās puses tai piekļaujas Aizvolgas stepes, kreisajā pusē plešas skumīgi klajumi, pa kuriem klejo mežonīgu cilšu ordas; mums šīs ciltis pazīstamas ar kirgīzu kaisaku nosaukumu. Upe ir strauja; neskaidrie ūdeņi pilni visādu zivju; krasti lielāko tiesu mālaini, smilšaini un bez mežiem, bet palienēs piemēroti lopkopībai. Grīvas tuvumā upe pieaugusi ar gariem meldriem, kuros slēpjas mežacūkas un tīģeri.
Lūk, pie šīs upes piecpadsmitajā gadsimtā ieradās Donas kazaki, kas braukāja pa Hvalinskas jūru1 . Viņi pārziemoja upes krastos, kas tolaik vēl bija apauguši ar mežiem un kur neapdzīvotības dēļ bija drošs patvērums; pavasarī kazaki atkal devās jūrā, laupīja līdz vēlam rudenim un ziemu atgriezās pie Jaikas. Virzīdamies pa upi arvien uz augšu no vienas vietas uz otru, kazaki sev par pastāvīgu uzturēšanās vietu beidzot izvēlējās Kolovratnojes savrupiem, kas atradās sešdesmit verstu no tagadējās Uraļskas.
Jaunajiem ieceļotājiem kaimiņos klaiņoja dažas tatāru dzimtas, kas bija nošķīrušās no Zelta Ordas ulusiem un meklēja brīvas ganības tās pašas Jaikas krastos. Sākumā abu kaimiņu starpā valdīja naids, tomēr laika gaitā nodibinājās draudzīgas attiecības: kazaki sāka ņemt par sievām tatārietes no kaimiņu ulusiem. Ir saglābājusies poētiska teiksma: kazaki, dedzīgi neprecētu vīru brīvības aizstāvji, savā starpā vienojušies, ka piedzīvotie bērni jānogalina, bet sievas jāpamet, dodoties jaunā sirojumā. Kāds no ata- maniem, vārdā Gugņa, pirmais pārkāpis cietsirdīgo likumu, pažēlodams jauno sievu, un kazaki pēc ata- mana parauga pakļāvušies ģimenes dzīves jūgam. Izglītotie un viesmīlīgie Urālas krastu apdzīvotāji savās dzīrēs vēl šodien mēdz tukšot kausus uz vecmāmuļas Gugņihas veselību.2
Pārtikdami no sirojumiem, naidīgu cilšu ielenkti, kazaki izjuta nepieciešamību pēc spēcīga aizstāvja un Mihaila Fjodoroviča valdīšanas laikā nosūtīja savus pārstāvjus uz Maskavu lūgt valdnieku, lai tas viņus ņem savā varenajā aizgādībā. Kazaku apmetne nevienam nepiederošās Jaikas krastos varēja likties guvums, kura svarīgums ir acīm redzams. Cars pieņēma jaunos pavalstniekus un nosūtīja tiem īpašuma rakstu3 uz Jaikas upi, atdodams to viņiem no augšteces līdz grīvai un atļaudams viņiem apmesties uz dzīvi kā brīviem ļaudīm.
Kazaku skaits dienu no dienas pieauga. Viņi turpināja braukāt pa Kaspijas jūru, apvienojās tur ar Donas kazakiem, kopīgi uzbruka persiešu tirdzniecības kuģiem un izlaupīja jūrmalas ciematus. Šahs sūdzējās caram. No Maskavas uz Donu un Jaiku tika nosūtītas pamācošas vēstules.
Kazaki laivās, kas vēl bija piekrautas ar laupījumu, brauca pa Volgu uz Ņižņijnovgorodu; no turienes viņi devās uz Maskavu un, atzīdami savu vainu, ieradās galmā, katrs nesdams cirvi un bendes bluķi. Viņiem tika pavēlēts doties uz Poliju un pie Rīgas izpirkt savus grēkus; bet uz Jaiku nosūtīja strēļus, kas laika gaitā kopā ar kazakiem izveidoja vienu cilti.
Jaikas apmetnēs ieradās Steņka Razins. Hronikas liecina, ka viņu kazaki uzņēmuši kā ienaidnieku. Šis drosmīgais dumpinieks ieņēmis viņu pilsētiņu, bet strēļus, kas laja atradušies, apkāvis vai noslīcinājis.4
Teiksma, kas saskan ar tatāru hroniku, uz to pašu laiku attiecina divu Jaikas atamanu — Ņečaja un Šamaja karagājienus.5 Pirmais no atamaniem, sapulcinājis voļņicu, devās uz Hivu, cerēdams iegūt bagātu laupījumu. Viņam uzsmaidīja laime. Nogājuši grūtu ceļu, kazaki sasniedza Hivu. Hans ar saviem karapulkiem tobrīd atradās kara gājienā. Ņečajs ieņēma pilsētu bez cīņas; taču viņš tur aizkavējās un vēlu uzsāka atceļu. Ar laupījumu apkrāvušos kazakus panāca hans, kas bija pārradies mājās, un Sirdarjas krastā tos sakāva un iznīcināja. Ar vēsti par drosmīgā Ņečaja bojā eju Jaikā atgriezās tikai trīs kazaki. Dažus gadus vēlāk kāds cits ata- mans, iesaukts par Šamaju, devās pa Ņečaja pēdām. Taču viņš nokļuva stepju kalmiku gūstā, bet viņa kazaki devās tālāk, nomaldījās no ceļa, nenonāca Hivā, bet pie Arāla jūras, kur bija spiesti pārziemot. Kazakus pārsteidza bads. Nelaimīgie pasaules blan- doņas cits citu nogalināja un apēda. Lielākā daļa aizgāja bojā. Pārējie galu galā aizsūtīja vēstnesi pie I livas hana ar lūgumu viņus pieņemt un paglābt no b.id.i nāves. Hivieši atjāja viņiem pakaļ, pievāca visus nu aizveda uz savu pilsētu par vergiem. Tur tad viņi <111 pazuda. Bet Šamaju dažus gadus vēlāk kal- iniki .ilvcd.i pie Jaikas karaspēka, laikam lai apmainītu. Kopš tā laika kazaku vēlēšanās doties tālos karagājienos saplaka. Mazpamazām viņi aprada ar ģimenes dzīvi un pilsoņu pienākumiem.
Jaikas kazaki paklausīgi pildīja dienestu pēc Maskavas rīkojuma., bet mājās viņi saglabāja savu pirmatnējo pašpārvaldes veidu. Pilnīga vienlīdzība tiesībās; atamani un staršinas, ko ievēlēja tauta un kas uz laiku kļuva par tautas lēmumu izpildītājiem; padomes jeb sapulces, kur katram kazakam bija brīvas balsstiesības un kur visus sabiedriskos jautājumus izlēma ar balsu vairākumu; nekādu rakstītu lēmumu neatzīšana; iebāzt maisā un noslīcināt — sods par nodevību, gļēvumu, slepkavību un zādzību. Tādas bija šā pārvaldes veida galvenās iezīmes.6 Šīm vienkāršajām un rupjajām pašpārvaldes formām, ko tie bija atnesuši līdzi no Donas, Jaikas kazaki pievienoja vēl citas — vietējās, kas attiecās uz viņu pārticības galveno avotu — zveju un uz tiesībām salīgt darbā vajadzīgo skaitu kazaku, — ārkārtīgi sarežģītas un ļoti smalki izstrādātas pašpārvaldes formas.7
Pēteris Lielais spēra pirmos soļus, lai Jaikas kazakus iekļautu valsts pārvaldes kopējā sistēmā. 1720. gadā Jaikas karaspēks tika nodots Kara kolēģijas resoram. Kazaki sadumpojās, nodedzināja savu pilsētiņu, gribēdami bēgt uz kirgīzu stepēm, taču viņus nežēlīgi apspieda pulkvedis Zaharovs. Viņš izdarīja kazaku uzskaiti, nosacīja dienestu un noteica algu. Atamanu karaspēkam iecēla pats valdnieks.
Annas Ivanovnas un Elizabetes Petrovnas valdīšanas laikā valdība gribēja piepildīt Pētera nodomus. Tam par labu nāca nesaskaņas starp kazaku atamanu Merkurjevu un karaspēka staršinu Loginovu, kuru dēļ kazaki sašķēlās divās partijās: atamana piekritējos un Loginova jeb tautas aizstāvjos. 1740. gadā bija paredzēts pārveidot Jaikas karaspēka iekšējo pārvaldi, un Ņepļujevs, kas tajā laikā bija Orenbur- gas gubernators, iesniedza Kara kolēģijai jaunās kārtības projektu; tomēr lielākā daļa no paredzētā nu priekšrakstos noteiktā netika izpildīta līdz Katrīnas II valdīšanas sākumam.
Jau kopš 1762. gada Jaikas kazaki, Loginova piekritēji, sāka sūdzēties par dažādiem spaidiem, kādi tiem jācieš no ierēdņiem, kas strādā valdības nodibinātajā karaspēka kancelejā: par noteiktās algas ieturēšanu, patvarīgiem nodokļiem un seno zvejas tiesību un paradumu neievērošanu. Amatpersonas, kas tika sūtītas izskatīt viņu sūdzības, nespēja vai arī negribēja tās apmierināt. Kazaki vairākas reizes dumpojās, un ģenerālmajori Potapovs un Čerepovs (pirmais 1766. gadā, bet otrais 1767. gadā) bija spiesti ķerties pie ieročiem un šausmīgajiem nāves sodiem. Jaickas pilsētiņā tika nodibināta izmeklēšanas komisija. Tajā piedalījās ģenerālmajori Potapovs, Čerepovs, Brimfelds un Davidovs, kā arī gvardes kapteinis Čebiševs. Kazaku atamanu Andreju Borodinu atcēla; viņa vietā izraudzījās Pjotru Tam- bovcevu; kancelejas locekļiem tika piespriests sani, iksa I karaspēkam bez aizturētās naudas vēl arī pi avu soda naudu; taču tie mācēja izvairīties no spi i ēduma izpildīšanas. Kazaki nezaudēja cerības. Viņi purina ja paziņot pašai ķeizarienei savas tais- nn; r ■umI.'iImn Taču viņu slepus sūtītos cilvēkus pēc Kaia l'.olrrl |. i *: prezidenta grāfa Černiševa pavēles I viei Inu ri noU'i.i, i «slēdza dzelžos un sodīja kā
dumpiniekus. Pa to laiku tika pavēlēts norīkot vairākus simtus kazaku dienestam Kizļarā. Vietējā priekšniecība izmantoja arī šo gadījumu, lai ar jauniem spaidiem atriebtos tautai par tās pretestību. Kļuva zināms, ka valdībai ir nodoms izveidot no kazakiem huzāru eskadronus un ka jau dota pavēle noskūt kazakiem bārdas. Ģenerālmajors Traubenbergs, kurš tādā sakarā bija atsūtīts uz Jaickas pilsētiņu, izraisīja pret sevi tautas sašutumu. Kazaki dumpojās. Beidzot 1771. gadā dumpis uzliesmoja visā spēkā.
Tam par iemeslu bija ne mazāk svarīgs notikums. Starp Volgu un Jaiku pa nepārredzamajām Astraha- ņas un Saratovas stepēm klaiņoja miermīlīgi kal- miki, kas astoņpadsmitā gadsimta sākumā bija pārnākuši pāri Ķīnas robežām baltā cara aizgādnībā. Kopš tā laika viņi uzticīgi kalpoja Krievijai, apsargādami tās dienvidu robežas. Krievu pristavi, izmantodami kalmiku vientiesību un lielo attālumu līdz centrālajai valdībai, sāka viņus apspiest. Šīs mierīgās un labsirdīgās tautas sūdzības nenonāca līdz augstākajai priekšniecībai; zaudējuši pacietību, viņi nolēma pamest Krieviju un slepeni sazinājās ar .Ķīnas valdību. Viņiem nebija grūti, neradot aizdomas, atnākt ar saviem ganāmpulkiem pie paša Jaikas krasta. Un pēkšņi trīsdesmit tūkstoši kalmiku kibitku pārcēlās pāri upei un pa kirgīzu stepi rindām vien devās uz agrākās tēvzemes robežām.8 Valdība steidzās negaidīto bēgšanu apturēt. Jaikas karaspēkam tika dota pavēle dzīties pakaļ; taču kazaki (izņemot pavisam niecīgu skaitu) neklausīja un atklāti atteicās no jebkāda dienesta.
Lai apspiestu dumpi, vietējie priekšnieki ķērās pie visstingrākajiem līdzekļiem; taču saniknotos kazakus ar sodiem vairs nomierināt nevarēja. 1771. gada 13. janvāri viņi sapulcējās laukumā, paņēma no baznīcas svētbildes un kazaka Kirpičņikova vadībā devās uz māju, kur bija apmeties gvardes kapteinis Durnovs, kas izmeklēšanas komisijas uzdevumā uzturējās Jau kas pilsētiņā. Viņi pieprasīja, lai atceļ kancelejas locekļus un izmaksā aizturēto algu. Ģenerālmajors Traubenbergs devās kazakiem pretī ar karaspēku un lielgabaliem, pavēlēdams izklīst; tomēr no viņa pavēles, ne karaspēka atamana pierunāšana neko nelīdzēja. Traubenbergs pavēlēja šaut; kazaki metās virsū lielgabaliem. Iedegās kauja; dumpinieki guva pārsvaru. Traubenbergs bēga un tika nogalināts pie savas mājas vārtiem. Durnovs tika ievainots, Tambovcevs pakārts, kancelejas locekļi arestēti un stingri apsargāti, bet viņu vietā iecelti jauni priekšnieki.
Dumpinieki līksmoja. Viņi nosūtīja uz Pēterburgu savus delegātus, lai paskaidrotu un attaisnotu asiņaino sadursmi. Tikmēr no Maskavas kazakus nomierināt tika sūtīts ģenerālmajors Freimans ar vienu grenadieru rotu un artilēriju. Freimans pavasarī ieradās Orenburgā, kur nogaidīja, kamēr upēs beigsies pali, un, paņēmis līdzi divas vieglās lauka komandas un dažus kazakus, virzījās uz Jaickas pilsētiņu.9 Viņam pretī izjāja dumpinieki, skaitā trīs tūkstoši vīru; abi karapulki sastapās septiņdesmit verstis no pilsētas. 3. un 4. jūnijā nolika sīvas kaujas. Freimans atbrīvoja sev ceļu ar karteču. Dumpinieki pārauļoja mājās, paņēma sievas un bērnus un sāka celties pāri Čaganas upei, gribēdami bēgt uz
Kaspijas jūru. Freimans, kurš ienāca pilsētā tūliņ pēc viņiem, ar draudiem un pierunāšanu paguva ļaudis atturēt. Aizbēgušajiem dzinās pakaļ un gandrīz visus notvēra. Orenburgā nodibinājās pulkveža Ņeronova vadīta izmeklēšanas komisija. Turp nosūtīja daudzus dumpiniekus. Cietumos aptrūka vietas. Arestantus slodzīja Gostinijdvora un Menovoi- dvora pārdotavās. Līdzšinējo kazaku pārvaldi likvidēja. Visa vara tika nodota Jaickas komandantam apakšpulkvedim Simonovam. Viņa kancelejā tika pavēlēts piedalīties karaspēka staršinam Martemja- nam Borodinam un staršinam (vienkāršajam) Mos- tovščikovam. Dumpja sācējus sodīja ar pātagas sitieniem; ap simt četrdesmit cilvēku izsūtīja uz Sibīriju; citus nodeva zaldātos (NB: visi izbēga); pārējiem tika piedots un pavēlēts otrreiz nodot zvērestu. Šie stingrie un nepieciešamie sodi atjaunoja ārējo kārtību, taču miers nebija drošs. «Gan ies vēl trakāk!» daudzināja nemiernieki, kam tika piedots. «Mēs liksim Maskavai drebēt.» Kazaki vēl arvien bija sašķēlušies divās daļās: rāmajos un kurnētājos (vai arī, kā Kara kolēģija visai pareizi iztulkoja šos apzīmējumus, — paklausīgajos un nepaklausīgajos). Stepes iebraucamajās vietās un nomaļās viensētās notika slepenas apspriedes. Visi apstākļi vēstīja jaunu dumpi. Trūka vienīgi vadoņa. Tāds atradās.
Pugačova parādīšanās. — Viņa bēgšana no Kazaņas. — Kožev- ņikova liecība. — Viltvārža pirmie panākumi. — Iļeckas kazaku nodevība. — Rassipnajas cietokšņa ieņemšana. — Nuralihans. —
Reinsdorpa rīkojums. Ņižņeozernajas ieņemšana. — Tatiščevas ieņemšana. Orenluirgas padome. — Černorečenskajas ieņemšana. — Pugačovs Sakmarskā.
Šajos juku laikos pa kazaku sētām blandījās kāds nepazīstams klaidonis, salīgdams darbā te pie viena, te pie otra saimnieka un strādādams dažādus amatus.1 Viņš bija dumpja nomierināšanas un barveža nāves soda aculiecinieks, kādu laiku uzturējās pie Irgizas skitiem; no turienes 1772. gada beigās viņu sūtīja iepirkt zivis Jaickas pilsētiņā, kur viņš apmetās pie kazaka Denisa Pjanova. Klejonis izcēlās ar savu pārdrošo valodu, zākāja priekšniecību un pierunāja kazakus bēgt uz turku sultāna novadiem; viņš apgalvoja, ka arī Donas kazaki nevilcinādamies tiem sekošot, ka viņam pie robežas esot sagatavoti divsimttūkstoš rubļu un preces par septiņdesmit tūkstošiem un kāds pašā, tiklīdz kazaki ieradīšoties, izmaksāšot tiem līdz pieciem miljoniem rubļu; pagaidām viņš katram solīja mēnesī divpadsmit rubļu algas. Bez tam vēl klaidonis iegalvoja, ka no Maskavas pret Jaikas kazakiem nākot divi pulki un ap Ziemsvētkiem vai Trejkungu dienu noteikti sākšoties nemieri. Daži paklausīgie gribēja viņu notvert un nogādāt komandanta kancelejā kā musinātāju; taču viņš kopā ar Denisu Pjanovu pazuda un tika notverts jau Malikovas sādžā (tagadējā Volgskā), kur viņu uzrādīja kāds zemnieks, kurš bija braucis pa to pašu ceļu reizē ar viņu.2 Šis klaidonis bija Donas kazaks un vecticībnieks Jemeljans Pugačovs, kuis .11 viltotiem papīriem bija pārnācis pāri poļu lobezai, lai apmestos pie Irgizas upes krastos dzīvojošajiem vecticībniekiem. Sardzes pavadībā viņu nosūtīja uz Simbirsku, bet no turienes uz Kazaņu; un, tā kā viss, kas attiecās uz Jaikas karaspēku, toreizējos apstākļos varēja likties svarīgs, Orenburgas gubernators uzskatīja par nepieciešamu 1773. gada
18. janvāra ziņojumā pavēstīt par to valsts Kara kolēģijai.
Jaikas dumpinieki toreiz nebija retums, tādēļ Ka- zaņas priekšniecība nepievērsa lielu uzmanību atsūtītajam noziedzniekam. Cietumā Pugačovs netika uzraudzīts stingrāk kā pārējie ieslodzītie. Tikmēr viņa līdzzinātāji nesnauda. Reiz viņš divu garnizona zaldātu pavadībā staigāja pa pilsētu, lūgdams žēlastības dāvanas. Pie Zamočnajas Rešetkas (tā sauca vienu no lielākajām Kazaņas ielām) stāvēja sagatavots trijjūgs. Pugačovs piegāja pie tā, pēkšņi atgrūda vienu no zaldātiem, kas viņu apsargāja; otrs palīdzēja cietumniekam iesēsties kibitkā un kopā ar viņu izjoņoja no pilsētas. Tas notika 1773. gada
19. jūnijā. Pēc trim dienām Kazaņā saņēma Pēterburgā apstiprinātu tiesas lēmumu, pēc kura Puga- čovam tika piespriesta sodīšana ar pletnēm un izsūtīšana uz Pelimu katorgas darbos.3
Pugačovs ieradās atvaļinātā kazaka Daņilas Še- ludjakova viensētā, kur agrāk bija strādājis. Tolaik tur notika sazvērnieku sanāksmes.
Sākumā tika apspriesta bēgšana uz Turciju — doma, kas izsenis vieno visus neapmierinātos kazakus. īr zināms, ka Annas Joannovnas valdīšanas laikā Ignatijs Ņekrasovs paguva šo nodomu izpildīt un aizveda sev līdzi daudz Donas kazaku. Viņu pēcnācēji vēl šodien dzīvo turku novados, svešajā dzimtenē saglabādami savas agrākās tēvzemes ticību, valodu un paražas. Pēdējā turku kara laikā viņi nikni cīnījās pret mums. Daļa no viņiem ieradās pie imperatora Nikolaja, kad tas aizkrāciešu laivā jau bija pārbraucis pār Donavu; viņi, tāpat kā pārpalikušie Sečas vīri, atzina savu tēvu vainu un atgriezās pie sava likumīgā valdnieka.
Taču .laikas sazvērnieki bija pārāk pieķērušies saviem bagātajiem dzimtajiem krastiem. Tie izlēma nevis bēgt, bet sākt jaunu dumpi. Viltvārdība tiem šķita drošs līdzeklis. Šim nolūkam bija vajadzīgs vienīgi pārdrošs un apņēmīgs, tautai vēl nepazīstams viltvārdis. Kazaki izraudzījās Pugačovu. To pierunāt viņiem nebija grūti. Sazvērnieki nekavējoties sāka pulcināt sev līdzdalībniekus.
Par Kazaņas cietumnieka izbēgšanu Kara lietu kolēģija paziņoja visur, kur viņš, kā domājams, varētu slēpties. Drīz vien apakšpulkvedis Simonovs uzzināja, ka bēglis manīts viensētās Jaickas pilsētiņas tuvumā. Tvarstīt Pugačovu nosūtīja karaspēka nodaļas, tomēr tām nebija panākumu. Pugačovs un viņa galvenie līdzzinātāji glābās no tvarstīšanām, bēguļodami no vienas vietas uz otru, ik brīdi pulcinādami lielāku savu bandu. Pa to laiku izplatījās dīvainas baumas .. . Daudzus kazakus apcietināja. Notvēra Mihailu Koževņikovu, atveda uz komandanta kanceleju un spīdzinot piespieda viņu izpaust šādas svarīgas ziņas.
Septembra sākumā viņš bijis savās mājās, kad aijājis īvans Zarubins un uzticējis noslēpumu, ka viņu pusē uzluroties kāda augsta persona. Zarubins pinuiiājis Koževņikovu noslēpt šo cilvēku savā sētā. Koževņikovs bijis ar mieru. Zarubins aizjājis un tajā pašā naktī pirms ausmas atgriezies kopā ar Timofeju Mjasņikovu un kādu neredzētu cilvēku, visi trīs bijuši jāšus. Nepazīstamais bijis vidēja auguma, platiem pleciem un kalsnējs. Melnajā bārdā tikko sācis mesties sirmums. Mugurā bijuši kamieļvilnas svārki, galvā gaišzila kalmiku cepure, un viņš bijis bruņojies ar šauteni. Zarubins un Mjasņikovs aizjājuši uz pilsētu, lai pavēstītu tautai, bet nepazīstamais palicis pie Koževņikova un paziņojis viņam, ka esot imperators Pēteris III, ka baumas par viņa nāvi esot nepatiesas, ka viņš ar sardzes virsnieka palīdzību aizbēdzis uz Kijevu, kur slēpies apmēram gadu; pēc tam viņš bijis Cargradā un pēdējā turku kara laikā slepus atradies krievu karaspēkā; no turienes viņš aizgājis uz Donu un vēlāk Caricinā notverts, tomēr uzticami kazaki viņu drīz vien atbrīvojuši; pagājušajā gadā viņš esot uzturējies Irgizā un Jaickas pilsētiņā, kur atkal ticis notverts un aizvests uz Kazaņu; kāds nezināms tirgonis par septiņsimt rubļiem uzpircis sargu, kas viņu atkal atbrīvojis; vēlāk viņš esot piejājis pie Jaickas pilsētiņas, bet, no kādas sievietes uzzinājis, cik stingri tagad pieprasot un pārbaudot pases, griezies atpakaļ uz Sizraņas ceļu, pa kuru kādu laiku klaiņojis, līdz beidzot Zarubins un Mjasņikovs viņu no Talavinas iebraucamās vietas atveduši pie Koževņikova. Izstāstījis šo ērmoto stāstu, viltvārdis sācis izklāstīt savus nodomus. Lai izvairītos no garnizona pretošanās un veltīgas asinsizliešanas, viņš gatavojies parādīties atklātībā tikai tad, kad kazaku Karaspēks būs devies uz rudens zveju. Rudens zvejas laikā viņš gribējis ierasties pie kazakiem, sasiet atamanu, virzīties tieši uz Jaickas pilsētiņu, ieņemt to un norīkot posteņus uz visiem ceļiem, lai ziņas par viņu nekur nenonāktu pirms laika. Bet neveiksmes gadījumā domājis pārsviesties uz Krievzemi, aizraut to visu sev līdzi, iecelt visur savus tiesnešus (jo pie tagadējiem, kā svešais izteicies, viņam gadījies novērot daudzas nelikumības) un tronī uzsēdināt valdnieku lielkņazu. Bet es pats, viņš teicis, valdīt vairs nevēlos. Koževņikova viensētā Pugačovs uzturējies trīs dienas; atjājuši Zarubins ar Mjasņikovu un aizveduši viņu uz Usihinarossašu, kur svešinieks taisījies slēpties līdz pašai rudens zvejai. Koževņikovs, Konovalovs un Kočurovs viņu pavadījuši.
Koževņikova un viņa liecībā pieminēto kazaku arests paātrināja notikumu gaitu. 18. septembrī Pugačovs no Budorinas4 priekšposteņa ieradās pie Jaickas pilsētiņas ar apmēram trīssimt cilvēku lielu pūli un apstājās aiz Čaganas upes, trīs verstis no pilsētas.
Pilsētā radās sajukums. Nesen nomierinātie iedzīvotāji sāka pārbēgt jauno dumpinieku pusē. Simonovs izsūtīja majora Naumova vadībā Pugačo- vam pretī piecsimt kazaku, kam palīgos deva kājniekus ar diviem lielgabaliem. Divsimt kazaku kapteiņa Krilova vadībā tika nosūtīti uz priekšu. Tiem pretī izjāja kazaks, turēdams gaisā paceltu musinošu viltvārža vēstuli. Kazaki pieprasīja, lai tiem vēstuli nolasa. Krilovs tam pretojās. Sākās dumpis, un puse nodaļas uz vietas pārgāja viltvārža pusē un aizvilka sev līdzi piecdesmit uzticamo kazaku, sagrābdami viņu zirgus aiz pavadām. Redzēdams savas nodaļas nodevību, Naumovs atgriezās pilsētā. Ar varu aizvestos kazakus nogādāja pie Pugačova, un pēc viņa pavēles vienpadsmit no tiem pakāra. Šie viņa pirmie upuri bija — simtnieki Vitošnovs, Čertorogovs, Raiņevs un Konovalovs, piecdesmitnieki Ružeņikovs, Tolstovs, Podjačevs un Kolpa- kovs, ierindnieki Sidorovkins, Larzjaņevs un Čukaļins.
Nākošajā dienā Pugačovs tuvojās pilsētai, taču, ieraudzījis viņam pretī iznākam karaspēku, sāka atkāpties, izkaisīdams savu bandu pa stepi. Simonovs to nevajāja, jo kazakus negribēja sūtīt, baidīdamies viņu nodevības, bet kājniekus neuzdrīkstējās atvirzīt no pilsētas, kuras iedzīvotāji varēja sacelties. Komandants par visu ziņoja Orenburgas gubernatoram ģenerālporučikam Reinsdorpam, pieprasīdams no viņa vieglo karaspēku Pugačova vajāšanai. Taču tiešie sakari ar Orenburgu jau bija pārtrūkuši, un Simonova ziņojums līdz gubernatoram nonāca tikai pēc nedēļas.
Ar bandu, kam bija pievienojušies jauni dumpinieki, Pugačovs devās tieši uz Iļeckas pilsētiņur ' un aizsūtīja turienes atamanam Portnovam rīkojumu — iznākt pretī un apvienoties ar viņu. Pugačovs apsolīja kazakiem saudzēt viņu krustu un bārdas (visi Iļeckas kazaki, tāpat kā jaicieši, bija vecticībnieki), upes, pļavas, naudu un pārliku, svinu un pulveri un dot mūžīgu brīvību, draudēdams atriebties, ja tie nepaklausīs. Savam pienākumam uzticīgais ata- mans domāja turēties pretī; taču kazaki to sasēja un sagaidīja Pugačovu ar zvanu skaņām un sāls- tnaizi. Pugačovs pakaru atamanu, trīs dienas svinēja uzvaru un, paņēmis līdzi visus Iļeckas kazakus un pilsētas lielgabalus, devās uz Rassipnajas cietoksni.6
Šai novadā uzceltie cietokšņi nebija nekas vairāk kā tikai ar pilu vai koka žogu apjoztas sādžas. Daži veci zaldāti un vietējie kazaki divu vai triju lielgabalu ai/.sardzībā tajās jutās droši pret Oren- burgas guberņas stepēs un tās robežu tuvumā izkaisīto mežonīgo cilšu bultām un pīķiem. 24. septembri Pugačovs uzbruka Rassipnajai. Arī te kazaki lauza zvērestu. Cietoksni ieņēma. Komandantu majoru Velovski, dažus virsniekus un kādu garīdznieku pakāra, bet garnizona rotu un pusotra simta kazaku pievienoja dumpiniekiem.
Baumas par viltvārdi ātri izplatījās. Pugačovs jau no Budorinas priekšposteņa bija rakstījis kirgīzu kaisaku hanam, nosaukdams sevi par valdnieku Pēteri III un pieprasīdams no viņa dēlu par ķīlnieku un simt vīru lielu palīgpulku. Hans Nurali piejāja pie Jaickas pilsētiņas, izlikdamies, ka grib vest sarunas ar priekšniecību, kurai piedāvāja savus pakalpojumus. Hanam pateicās un atbildēja, ka ar dumpiniekiem cerot tikt galā bez viņa palīdzības. Hans viltvārža vēstuli tatāru valodā ar pirmajām ziņām par viņa parādīšanos nosūtīja Orenburgas gubernatoram. «Mēs, stepju ļaudis,» Nurali rakstīja gubernatoram, «nezinām, kas ir šis vīrs, kas jādelē gar piekrasti: viltnieks vai tiešām īsts valdnieks. Mūsu sūtnis atgriezās, paziņodams, ka to izdibināt nav varējis un ka bārda šim vīram esot gaišbrūna.» Turklāt, izmantodams apstākļus, hans pieprasīja, lai gubernators atdod amanatus un aizdzītos lopus, kā arī izdod no ordas aizbēgušos vergus. Reinsdorps pasteidzās atbildēt, ka imperatora Pētera III nāve esot zināma visai pasaulei, ka viņš pats redzējis valdnieku zārkā un skūpstījis mirušā nedzīvo roku. Viņš centās pārliecināt hanu, lai — gadījumā, ja viltvārdis bēgtu uz kirgīzu stepēm — viņu izdotu valdībai, apsolīdams par to ķeizarienes labvēlību. Hana lūgumus izpildīja. Nurali pa to laiku uzņēma draudzīgus sakarus ar viltvārdi, nemitēdamies pārliecināt Reinsdorpu par savu centību ķeizarienes labā, bet kirgīzi sāka gatavoties uzbrukumiem.
Pēc hana ziņojuma Orenburgā saņēma Jaickas komandanta ziņojumu, kas bija sūtīts caur Samaru. Drīz pēc tam pienāca arī Velovska vēstījums par Iļeckas pilsētiņas ieņemšanu. Reinsdorps steidzīgi rīkojās, lai izbeigtu plašumā ejošās ļaundarības. Viņš pavēlēja brigadierim baronam Bilovam ar četrsimt kājniekiem un jātniekiem un sešiem lauka lielgabaliem virzīties no Orenburgas uz Jaickas pilsētiņu, pa ceļam ņemot līdzi cilvēkus no priekšposteņiem un cietokšņiem. Verhņeozernajas distances7 komandierim brigadierim baronam Korfam viņš pavēlēja pēc iespējas ātrāk nākt uz Orenburgu, apakšpulkvedim Simonovam — norīkot majoru Naumovu ar lauka komandu un kazakiem, lai tie pievienojas Bilovam; Stavropoles kancelejai8 deva rīkojumu nosūtīt Simonovam piecsimt bruņotu kalmiku, bet tuvākajiem baškīriem un tatāriem pavēlēja pēc iespējas ātrāk sapulcēties un skaitā tūkstoš cilvēkiem doties palīgā Naumovam. Neviena no šīm pavēlēm netika izpildīta. Bilovs ieņēma Tatiščevas cietoksni un sāka virzīties uz Ozernaju, taču piecpadsmit verstis no tas, naktī izdzirdējis lielgabala šāvienus, nobijās un atkāpās. Reinsdorps viņam atkārtoti pavēlēja doties pretī dumpiniekiem; Bilovs nepaklausīja un palika Tatiščevā. Korfs daž- nedažādi atrunājās no došanās ceļā. Piecsimt bruņotu kalmiku vietā nesapulcējās ne lāga trīs simti, un tie paši pa ceļam aizbēga. Baškīri un tatāri rīkojumam nepaklausīja. Bet majors Naumovs un karaspēka staršina Borodins, izgājuši no Jaickas pilsētiņas, iztālēm sekoja Pugačovam un 3. oktobrī no stepes puses ieradās Orenburgā ar ziņojumu par viltvārža nemitīgiem panākumiem.
No Rassipnajas Pugačovs virzījās uz Ņižņeozer- naju.9 Pa ceļam viņš sastapa kapteini Surinu, ko Ņižņeozernajas komandants majors Harlovs bija sūtījis palīgā Velovskim. Pugačovs kapteini pakāra, bet rota pievienojās dumpiniekiem. Uzzinājis par Pugačova tuvošanos, Harlovs aizsūtīja uz Tatiščevu savu jauniņo sievu, turienes komandanta Jelagina meitu, bet pats gatavojās aizsardzībai. Kazaki viņu nodeva un aizgāja pie Pugačova. Harlovs palika ar niecīgu skaitu gados vecāku zaldātu. Lai tos uzmundrinātu, viņš naktī uz 26. septembri sadomāja izšaut no abiem saviem lielgabaliem, un šie šāvieni tad arī bija nobaidījuši Bilovu un likuši tam griezties atpakaļ. No rīta Pugačovs parādījās pie cietokšņa. Viņš jāja sava karaspēka priekšgalā. «Piesargies, valdniek,» kāds vecs kazaks viņam teica, «citādi vēl trāpīs no lielgabala.» — «Tu esi vecs cilvēks,» viltvārdis atbildēja, «vai tad lielgabalus lej, lai šautu carus?» Harlovs skraidīja no viena zaldāta pie otra un pavēlēja šaut. Neviens nepaklausīja. Viņš paķēra degli, izšāva no viena lielgabala un metās pie otra. Tobrīd dumpinieki ieņēma cietoksni, metās virsū tā vienīgajam aizstāvim un ievainoja viņu. Pusdzīvs Harlovs iedomājās no tiem atpirkties un aizveda tos uz māju, kur bija noslēpta viņa manta. Pa to laiku aiz cietokšņa jau cēla karātavas; to priekšā sēdēja Pugačovs, pieņemdams zvērestu no iedzīvotājiem un garnizona. Pie viņa atveda aiz sāpēm pusārprātīgo un noasiņojošo Harlovu. Uz vaiga tam karājās ar pīķi izdurtā acs. Pugačovs pavēlēja Harlovu un kopā ar viņu arī praporščikus Figneru un Kabalerovu, kādu rakstvedi un tatāru Bikbaju sodīt ar nāvi. Garnizona kareivji mēģināja aizlūgt par savu labo komandantu; taču dumpja vadoņi — Jaikas kazaki bija nepielūdzami. Neviens no nelaimīgajiem neizrādīja mazdūšību. Muhamedānis Bikbajs pakāpās uz kāpnēm, pārmeta krustu un pats uzmeta sev kaklā cilpu.10 Nākošajā dienā Pugačovs devās uz Tatiš- čevu.11
Šā cietokšņa priekšnieks bija pulkvedis Jelagins. Garnizons bija papildināts ar vienību, ko komandēja Bilovs, kurš šeit meklēja sev drošu patvērumu. 27. septembra rītā Pugačovs parādījās augstienē, kas pacēlās apkārt cietoksnim. Visi iedzīvotāji redzēja, kā viņš tur uzstādīja savus lielgabalus un pats pavērsa tos pret cietoksni. Dumpinieki piejāja pie sienām, pierunādami garnizonu, lai neklausa bajāriem un padodas labprātīgi. Viņiem atbildēja ar šāvieniem. Dumpinieki atvirzījās atpakaļ. Veltīga šaudīšana turpinājās no pusdienas līdz vakaram; tad, aplencēju aizdedzinātas, uzliesmoja cietokšņa tuvumā samestās siena kaudzes. Uguns ātri sasniedza koka nocietinājumus. Kareivji steidzās dzēst liesmas. Izmantodams apjukumu, Pugačovs uzbruka no otras malas. Cietokšņa kazaki pārgāja viņa pusē. Ievaino!ais Jelagins un pats Bilovs izmisīgi aizstāvējās. Beidzot dumpinieki ielauzās kūpošajās drupās. Priekšniekus sagrāba. Bilovam nocirta galvu. Tuklajam Jelaginam noplēsa ādu; ļaundari izņēma viņam taukus un zieda ar tiem savus ievainojumus. Jelagina sievu sakapāja ar zobeniem. Abu meitu, nupat par atraitni kļuvušo Harlova sievu, atveda pie uzvarētāja, kurš bija pavēlējis sodīt ar nāvi viņas vecākus. Pugačovu pārsteidza Harlovas skaistums, un viņš nelaimīgo paņēma sev par piegulē- tāju, pažēlodams arī tās septiņus gadus veco brāli. Arī majora Velovska atraitne, kas bija aizbēgusi no Rassipnajas, atradās Tatiščevā: viņu nožņaudza. Visus virsniekus pakāra. Dažus kareivjus un baškī- rus izveda klajumā un ar karteču nošāva. Pārējiem apcirpa matus kā kazakiem un pievienoja viņus dumpiniekiem. Uzvarētājs ieguva trīspadsmit lielgabalu.
Orenburgā cita pēc citas pienāca vēstis par Pugačova panākumiem. Tikko Velovskis bija paguvis atsūtīt ziņu par Iļeckas pilsētiņas ieņemšanu, kad jau Harlovs vēstīja par Rassipnajas krišanu; pēc tam Bilovs no Tatiščevas ziņoja par Ņižņeozernajas ieņemšanu, bet majors Krūze no Černorečenska- jas — par lielgabalu apšaudi pie Tatiščevas. Visbeidzot (28. septembrī) no pusceļa atgriezās ar |)iilēm sapulcinātie un uz Tatiščevu nosūtītie trīssimt tatāri, atnesdami ziņu par Bilova un Jelagina likteni. Nobijies no ugunsgrēka straujās izplatīšanās, Reinsdorps sapulcināja galveno Orenburgas ierēdņu padomi, un tā apstiprināja šādus pasākumus:
1) Visus tiltus pār Sakmaru izlauzt un palaist lejup pa upi.
2) Poļu konfederātiem, kas tiek turēti Orenburgā, atņemt ieročus un pašus nosūtīt uz Troickas cietoksni visstingrākajā uzraudzībā.
3) Raznočinciem, kam ir ieroči, norādīt vietas pilsētas aizstāvēšanai, norīkojot tos virskomandanta ģenerālmajora Vallenšterna rīcībā; pārējiem iedzīvotājiem būt gataviem dzēst ugunsgrēkus un paklausīt muitas direktora Obuhova rīkojumiem.
4) Sejitovas tatārus pārcelt uz pilsētu un uzdot tos pārzināt kolēģijas padomniekam Timašovam.
5) Artilērijas pārzināšanu uzticēt īstenajam valsts padomniekam Starovam-Miļukovam, kurš agrāk dienējis artilērijā.
Bez tam vēl Reinsdorps, domādams jau par pašas Orenburgas drošību, pavēlēja virskomandantam sakārtot pilsētas nocietinājumus, lai tie būtu izmantojami aizstāvoties. Bet Pugačova vēl neieņemto mazo cietokšņu garnizoniem tika pavēlēts nākt uz Oren- burgu, ierokot zemē vai arī noslīcinot smagos priekšmetus un pulveri.
No Tatiščevas Pugačovs 29. septembrī devās uz Černorečenskaju.12 Šai cietoksnī bija palikuši daži veci zaldāti ar kapteini Ņečajevu, kurš stājās uz Orenburgu aizbēgušā komandanta majora Krūzes vietā. Viņi padevās bez pretošanās. Kapteini Pugačovs pakāra sakara ar kādas viņa dzimtļaužu meičas sūdzību.
Atstādams Orenburgu pa labi, Pugačovs devās uz Sakmarskas pilsētiņu, kuras iedzīvotāji viņu ar nepacietību gaidīja. 1. oktobrī viņš no tatāru sādžas Kargales jāja turp dažu kazaku pavadībā. Kāds aculiecinieks viņa ierašanos apraksta šādi:14
«Cietoksnī pie pārvaldes mājas bija izklāti tepiķi un nolikts galds ar sālsmaizi. Pops sagaidīja Pugačovu ar krustu un svētbildēm. Kad Pugačovs iejāja cietoksnī, sāka skanēt zvani; ļaudis noņēma cepures, un, kad viltvārdis, diviem kazakiem viņu zem elkoņiem pieturot, kāpa nost no zirga, visi krita pie zemes. Viņš piespieda lūpas pie krusta, noskūpstīja sālsmaizi un, apsēdies sagatavotajā krēslā, teica: «Piecelieties, bērniņi.» Pēc tam visi viņam skūpstīja roku. Pugačovs apvaicājās pēc pilsētas kazakiem. Viņam atbildēja, ka daži pildot dienestu, citi kopā ar viņu atamanu Daņilu Donski aizsaukti uz Orenburgu un tikai divdesmit cilvēku atstāti pasta pārvadāšanai, bet tie paši noslēpušies. Viltvārdis griezās pie garīdznieka un bargi pavēlēja tos uzmeklēt, piebilzdams: «Tu, pop, tad būsi arī par atamanu; tu un visi iedzīvotāji ar savām galvām man atbildat par viņiem.» Tad Pugačovs jāja pie atamana tēva, kur viņam bija sarīkots mielasts. «Ja tavs dēls būtu te,» viltvārdis teica vecajam, «tad jūsu mielasts būtu cēls un godīgs, bet tagad pār tavu sālsmaizi krīt ēna. Kas tavs dēls par atamanu, ja pametis savu vietu?» Pēc maltītes viņš dzērumā grasījās saimnieku sodīt ar nāvi; tomēr
kazaki, kas bija Pugačovam pavadoņos, viņu atrunāja; veco tikai ieslēdza važās un uz vienu nakti ietupināja pārvaldes mājā arestā. Nākošajā dienā sameklētos kazakus atveda pie Pugačova. Viņš pret tiem izturējās laipni un paņēma sev līdzi. Viņi tam jautāja, cik likšot ņemt līdzi pārtikas. «Paņemiet,» viltvārdis atbildēja, «doniņu maizes; jūs mani pavadīsiet tikai līdz Orenburgai.» Tajā brīdī Orenburgas gubernatora sūtītie baškīri aplenca pilsētu. Pugačovs izjāja pie viņiem un bez cīņas paņēma visus savā karapulkā. Sakmaras krastā viņš pakāra sešus cilvēkus.»15
Trīsdesmit verstis no Sakmarskas pilsētiņas atradās Prečistenskajas cietoksnis. Labāko šā cietokšņa garnizona daļu bija paņēmis Bilovs, dodamies uz Tatiščevu. Viena no Pugačova vienībām ieņēma cietoksni bez pretestības. Virsnieki un garnizons iznāca uzvarētājiem pretī. Kareivjus viltvārdis pa paradumam pieņēma savā karaspēkā un pirmo reizi apkaunojošā kārtā apžēloja virsniekus.
Pugačova spēki auga; bija pagājušas divas nedēļas kopš dienas, kad viņš ar saujiņu dumpinieku ieradās pie Jaickas pilsētiņas, un viņam jau bija pie trīs tūkstoši kājnieku un jātnieku un vairāk par divdesmit lielgabalu. Septiņus cietokšņus viltvārdis bija ieņēmis, vai arī tie bija viņam padevušies. Viņa karapulki ik brīdi neiedomājami auga. Pugačovs nolēma izmantot laimi un 3. oktobra naktī pie Sakmarskas pilsētiņas pārgāja upi pa tiltu, kas bija palicis neizjaukts, neraugoties uz Reinsdorpa rīkojumu, un sāka virzīties uz Orenburgu.
Valdības pasākumi. — Orenburgas stāvoklis. — Reinsdorpa paziņojums par Pugačovu. — Laupītājs Hlopuša. — Pugačovs pie Orenburgas. — Berdas ārpilsēta. — Pugačova līdzzinātāji. — Ģenerālmajors Kais. — Viņa neveiksme. — Pulkveža Černiševa bojā eja. - Kars atstāj armiju. — Bibikovs.
Orenburgas apstākļi iegrozījās gaužām nelādzīgi. Ik brīdi varēja gaidīt vispārējus nemierus Jaikas karaspēkā; baškīri, ko uzkūdīja viņu staršinas (kurus Pugačovs bija paguvis apdāvināt ar buhāriešiem atņemtiem kamieļiem un mantām), sāka uzbrukt krievu apmetnēm un bariņos pievienoties dumpinieku karapulkiem. Kalmiki, kas atradās dienestā, bēga prom no priekšposteņiem. Mordvieši, čuvaši, čeremisi vairs nepakļāvās krievu priekšniecībai. Dzimtzemnieki skaidri izrādīja nosliekšanos uz viltvārža pusi, un drīz vien ne tikai Orenburgas guberņa, bet arī kaimiņu guberņas sāka bīstami svārstīties.
Kazaņas gubernators fon Brants, Sibīrijas gubernators Čičerins un Astrahaņas gubernators Krečet- ņikovs tūdaļ pēc Reinsdorpa ziņoja valsts Kara lietu kolēģijai par Jaikas notikumiem. Ķeizariene, ļoti norūpējusies, pievērsa uzmanību draudošajām briesmām. Toreizējie apstākļi nemierus stipri veicināja. Karaspēks no visām vietām bija atvilkts uz Turciju un nemieru pārņemto Poliju. Bargie soļi, kādi nesen tika sperti visā Krievijā, lai apkarotu mēri, kas nupat plosījās, ļaudīs bija izraisījuši vispārēju sašutumu. Rekrūšu iesaukšana grūtības darīja vēl lielā-
I.. is. Tika pavēlēts vairākām rotām un eskadroniem no Maskavas, Pēterburgas, Novagorodas un Bahmu- l<is steigšus doties uz Kazaņu. Karapulka komandē- šcinu uzticēja ģenerālmajoram Karam, kurš Polijā bija izcēlies ar prasmi noteikti izpildīt stingrus priekšniecības rīkojumus. Viņš patlaban uzturējās Pēterburgā, kur pieņēma rekrūšus. Viņam pavēlēja nodot savu brigādi ģenerālmajoram Naščokinam un steigties uz briesmu apdraudētajām vietām. Kopā ar viņu turp nosūtīja ģenerālmajoru Freimanu, kurš reiz jau bija nomierinājis Jaikas karaspēku un labi pārzināja nemieru apgabalu. Apkārtējo guberņu priekšniekiem pavēlēja arī no savas puses dot nepieciešamos rīkojumus. 15. oktobra manifestā valdība pavēstīja tautai, ka uzradies viltvārdis, un brīdināja pieviltos, lai tie jau laikus atmet noziedzīgos maldus.1
Šai pilsētā atradās līdz trīstūkstoš vīru liels karaspēks un ap septiņdesmit lielgabalu. Ar šādiem spēkiem dumpiniekus varēja un arī vajadzēja iznīcināt. Par nelaimi, starp militārajiem priekšniekiem nebija neviena, kurš prastu savu darbu. Jau pašā sākumā zaudējuši drosmi, viņi deva Pugačovam laiku savākt spēkus un zaudēja iespēju pāriet uzbrukumā. Oren- burga pārcieta grūtu aplenkumu, kura saistošu aprakstu saglabājis pats Reinsdorps.2
Orenburgas iedzīvotājiem Pugačova parādīšanās vairākas dienas palika nezināma; taču baumas par cietokšņu ieņemšanu pilsētā izplatījās ātri, bet Bilova steidzīgā došanās ceļā3 pamatotās baumas apstiprināja. Orenburgā rūga nemiers; kazaki draudēdami kurnēja; baiļu pārņemtie iedzīvotāji runāja par pilsētas atdošanu. Tika notverts nemiera cēlējs — kāds atvaļināts seržants,4 ko bija uzsūtījis Pugačovs. Nopratināšanā viņš apliecināja, ka gribējis nodurt gubernatoru. Orenburgas apkārtnes sādžās sāka parādīties musinātāji. Reinsdorps publicēja paziņojumu par Pugačovu, kurā norādīja viņa īsto vārdu un agrākos noziegumus.5 Tas bija uzrakstīts neskaidra un juceklīgā valodā. Šajā paziņojumā bija teikts, ka par ļaundari no Jaikas novada klīst baumas, it kā tas būtu no citas kārtas nekā patiesībā ir, bet ka īstenībā tas ir Donas kazaks Jemeļjans Pugačovs, kas par agrākiem noziegumiem sodīts ar pātagu, uzspiežot uz sejas zīmes. Šis norādījums nebija pareizs.6 Reinsdorps bija noticējis melīgām baumām, un dumpinieki vēlāk līksmoja, pārmez- dami viņam apmelojumu.7
Likās — viss, ko Reinsdorps pasāk, izvēršas viņam par ļaunu. Orenburgas cietumā važās iekalts tolaik tika turēts kāds ļaundaris, pazīstams ar vārdu Hlo- puša. Divdesmit gadus viņš bija laupījis šajā apkārtnē, trīs reizes ticis izsūtīts uz Sibīriju un trīs reizes atradis iespēju aizbēgt. Reinsdorpam ienāca prātā izmantot8 atjautīgo katordznieku un ar tā starpniecību nosūtīt Pugačova bandai pamācošus manifestus. Hlopuša nozvērējās precīzi izpildīt gubernatora uzdevumus. Ļaundari atbrīvoja, viņš ieradās tieši pie Pugačova un nodeva viņam visus gubernatora papīrus. «Es, brāl, zinu, kas te rakstīts,» teica Pugačovs, kurš neprata lasīt, un uzdāvināja viņam pusrubli naudas un kāda nesen pakārta kir- gīza drēbes. Labi pazīdams apvidu, kuru tik ilgi bija turējis šausmās ar savām ļaundarībām, Hlopuša kļuva Pugačovam nepieciešams. Viltvārdis iedēvēja Hlopušu par pulkvedi un uzdeva viņam izlaupīt rūpnīcas un sadumpot strādniekus. Hlopuša attaisnoja viltvārža uzticību. Viņš virzījās gar Sakmaras upi, saceldams kājās apkārtējās sādžas, ieradās Buguļčanskas un Sterlitamackas piestātnēs un Urālu rūpnīcās un no turienes nosūtīja Pugačovam lielgabalus, lodes un pulveri, palielinādams savu bandu ar rūpnīcu zemniekiem un baškīriem, viņa laupītāja gaitu biedriem.
5. oktobrī Pugačovs ar saviem spēkiem izvietojās nometnē kazaku pļavās piecas verstis no Orenburgas. Viņš tūdaļ devās uz priekšu un zem lielgabalu uguns uzstādīja vienu bateriju uz baznīcas lieveņa pie pašas priekšpilsētas, bet otru gubernatora ārpilsētas mājā. Spēcīgās apšaudīšanas atsists, viņš atkāpās. Tajā pašā dienā pēc gubernatora pavēles priekšpilsēta tika nodedzināta. No uguns paglābās tikai viena māja un Jura baznīca. Iedzīvotājus pārcēla uz pilsētu un apsolīja tiem atlīdzību par visiem zaudējumiem. Sāka tīrīt nocietinājuma grāvi ap pilsētu un aplikt valni ar ragaiņiem.
Nakti visapkārt pilsētai uzliesmoja ziemai sagatavotā siena kaudzes. Gubernators nebija paspējis tās pārvest uz pilsētu. Pret dedzinātājiem (tikai nākošās dienas rītā) devās majors Naumovs (viņš tikko bija pārradies no Jaickas pilsētiņas). Viņam līdzi bija tūkstoš piecsimt jātnieku un kājnieku. Sagaidīts ar lielgabaliem, viņš pašaudīja pretim un bez jebkādiem panākumiem atkāpās. Naumova zaldāti jutās nedroši, bet kazakiem viņš neuzticējās.
Reinsdorps atkal sapulcināja savu militāro un civilo ierēdņu padomi un pieprasīja no tiem rakstiski izteiktu lēmumu: doties vēl pret ļaundari vai arī — pilsētas nocietinājumu aizsargātiem — gaidīt jauna karaspēka ierašanos. Šajā padomē vienīgi īstenais valsts padomnieks Starovs-Miļukovs izteica militāras personas cienīgas domas: doties dumpiniekiem pretī. Pārējie baidījās ar jaunu neveiksmi izraisīt iedzīvotājos bīstamu grūtsirdību un gribēja vienīgi aizstāvēties. Šīm domām pievienojās arī Reinsdorps.
8. oktobrī dumpinieki jāšus devās laupīt Meno- vojdvoru9 , kas atradās trīs verstis no pilsētas. Pretī izsūtītā karaspēka vienība tos padzina, turpat uz vietas iznīcinot divsimt cilvēku un saņemot gūstā kādus simt sešpadsmit. Reinsdorps, vēlēdamies izmantot šo gadījumu, kas mazliet uzmundrināja viņa karaspēku, gribēja nākošajā dienā doties pret Pugačovu; taču priekšnieki visi kā viens ziņoja, ka uz karaspēku nekādā gadījumā nevar paļauties: nomāktie, šaubu pārņemtie zaldāti cīnījās negribīgi, bet kazaki varēja tieši kaujas laukā piebiedroties dumpiniekiem, un viņu nodevība Orenburgai nozīmētu bojā eju. Nabaga Reinsdorps nezināja, ko darīt.10 Viņam tomēr izdevās savus apakšniekus pierunāt un sakaunināt, un 12. oktobrī Naumovs atkal izveda no pilsētas savu neuzticamo karaspēku.
Sākās kauja. Pugačova artilērija skaitliski pārspēja no pilsētas izvesto artilēriju. Orenburgas kazaki, neieraduši, baidījās no šāviņiem un spiedās tuvāk pie pilsētas, uz vaļņa uzstādīto lielgabalu aizsegā. Naumova vienību no visām pusēm ielenca milzīgi pūļi. Vienība izveidoja kārē un, atšaudoties no ienaidnieka, sāka atkāpties. Kauja turpinājās (Viras stundas. Naumovs zaudēja simt septiņpadsmit nogalinātu, ievainotu un aizbēgušu zaldātu.
Neviena diena nepagāja bez apšaudīšanās. Dumpinieki baros jādelēja gar pilsētas valni un uzbruka luražieriem. Pugačovs vairākas reizes pienāca pie Orenburgas ar visu savu karaspēku. Taču viņa nolūks nebija ieņemt pilsētu triecienā. «Neiešu tērēt cilvēkus,» viņš teica Sakmaras kazakiem, «bet nomērdēšu pilsētu badā.» Ne vienreiz vien viņš atrada iespēju nogādāt iedzīvotājiem savus musinošos rakstus. Pilsētā notvēra vairākus viltvārža iesūtītus ļaundarus; tiem bija līdzi pulveris un degļi.
Drīz vien Orenburgā sāka trūkt siena. Karaspēkam un iedzīvotājiem atņēma novājējušos un darbam nederīgos zirgus un nosūtīja daļu Iļeckas aizsardzībai un uz Verhojaickas cietoksni, daļu uz Ufas apriņķi. Taču dažas verstis no pilsētas zirgus atņēma sacēlušies zemnieki un tatāri, bet kazakus, kas dzina zirgu baru, aizsūtīja pie Pugačova.
Rudens sals uznāca agrāk nekā parasti. Jau no 14. oktobra sāka piesalt; 16. datumā uzsniga sniegs. 18. oktobrī Pugačovs, aizdedzinājis savu nometni, devās ar visām smagajām mantām atpakaļ no Jaikas uz Sakmaru un izvietojās pie Berdas" ciemata, netālu no vasaras ceļa uz Sakmaru, septiņu verstu attālumā no Orenburgas. No turienes viņa jātnieki joprojām nedeva miera pilsētai, uzbruka furažie- riem un turēja nemitīgā trauksmē garnizonu.
2. novembrī Pugačovs atkal ar visu karaspēku pienāca pie Orenburgas un, uzstādījis visapkārt pilsētai baterijas, atklāja šausmīgu uguni. No pilsētas mūriem viņam atbildēja ar to pašu. Tikmēr ap tūkstoš viltvārža kājnieku, no upes puses ielavījušies nodedzinātās priekšpilsētas pagrabos, gandrīz pie paša vaļņa un ragaiņiem šāva no šautenēm un lokiem. Tos vadīja pats Pugačovs. Lauka komandas jēgeri viņus no priekšpilsētas padzina. Pugačovs tik tikko nenokļuva gūstā. Vakarā šaušana norima; tomēr dumpinieki visu nakti katedrāles pulksteņa sitienus pavadīja ar lielgabala dārdiem, raidot katru stundu pa vienam šāvienam.
Nākošajā dienā, neraugoties uz salu un puteni, apšaude atjaunojās. Dumpinieki sakūra uguni baznīcā, sakurināja krāsni kādā nenodegušā priekšpilsētas mājā un pa kārtai sildījās. Pugačovs uzstādīja lielgabalu baznīcas lievenī, bet otru pavēlēja uzvilkt zvana tornī. Versti no pilsētas atradās augsts mērķis, kas tika izmantots artilērijas apmācībās. Tur dumpinieki ierīkoja savu galveno bateriju. No abām pusēm visu dienu turpinājās šaušana. Nakti Pugačovs, cietis niecīgus zaudējumus un nenodarījis nekāda ļaunuma aplenktajiem, atkāpās.12 Otrā rītā no pilsētas tika izsūtīti kazaku apsargāti gūstekņi norakt mērķi un citus nocietinājumus, bet māju nojaukt. Baznīcā, kur dumpinieki bija nesuši savus ievainotos, uz paaugstinājuma rēgojās asiņu peļķes. Svētbildēm bija norauti apkalumi, altāra sega saplēsta driskās. Dievnams bija pat piegānīts ar zirgu un cilvēku mēsliem.
Sals pieņēmās. 6. novembrī Pugačovs kopā ar Jaikas kazakiem no savas jaunās nometnes pārgāja uz pašu priekšpilsētu. Baškīri, kalmiki un rūpnīcu zemnieki palika turpat uz vietas savās kibitkās un zemnīcās. Jātnieku bariņu parādīšanās, uzbrukumi un apšaudīšanās nemitējās. Pugačova spēki ar katru dienu auga augumā. Viņa karaspēkā jau skaitījās divdesmit pieci tūkstoši vīru; tā kodols bija Jaikas kazaki un cietokšņos sagūstītie zaldāti, bet tiem bija piebiedrojušies neticami daudz tatāru, baškīru, kalmiku, sadumpojušos zemnieku, izbēgušu katordz- nieku un visvisādu klaidoņu. Visi šie salašņas bija kaut kā apbruņoti: cits ar šķēpu, cits ar pistoli, cits ar virsnieka zobenu. Dažiem bija izdalīti garā kātā uzdzīti durkļi, citiem bija rungas; lielākajai daļai nebija nekāda apbruņojuma. Karaspēks bija sadalīts pulkos pa piecsimt cilvēkiem. Algu saņēma vienīgi Jaikas kazaki; citi pārtika no laupīšanas. Degvīnu pārdeva it kā no valsts. Lopbarību un zirgus dabūja no baškīriem. Par bēgšanu draudēja nāves sods. Par katru aizbēgušo desmitnieks atbildēja ar savu galvu. Bija norīkotas ļoti daudzas jātnieku patruļas un sargposteņi. Pugačovs stingri sekoja, lai tie būtu savās vietās, pats tos jāšus pārbaudīdams — reizēm pat naktī. Apmācības (it īpaši artilērijai) rīkoja gandrīz katru dienu. Dievkalpojumi notika katru dienu. Aizlūgumos pieminēja valdnieku Pēteri Fjodoroviču un viņa laulāto draudzeni valdnieci Katrīnu Aleksejevnu. Būdams vecticībnieks, Pugačovs baznīcā nekad negāja. Kad viltvārdis jāja pa tirgu vai Berdas ielām, viņš arvien meta tautai vara naudu. Pugačovs sprieda tiesu un noskatījās soda izpildīšanā, sēdēdams atzveltnes krēslā savas mājas priekšā. Viņam pie sāniem sēdēja divi kazaki — viens ar zizli, otrs ar sudraba cirvi. Kas nāca pie viņa, klanījās līdz zemei un, krustu mezdami, skūpstīja viņam roku. Berdas ciemats kļuva par slepkavu bedri un nešķīstības zaņķi. Nometne bija pilna ar laupītāju varā atdotām virsnieku sievām un meitām. Nāves sodi tika izpildīti katru dienu. Gravas ap Berdu bija pilnas ar nošauto, pakārto un gabalos sacirsto upuru līķiem. Laupītāju bandas klīda uz visām pusēm, žūpodamas pa sādžām, izlaupīdamas valsts un muižnieku mantu, bet neaizskardamas zemnieku īpašumu. Pārdrošnieki piejāja pie Orenburgas nocietinājumu ragaiņiem; citi, uzdūruši cepuri pīķa galā, sauca: «Kazaku kungi! Jums ir laiks apdomāties un kalpot valdniekam Pēterim Fjodorovičam.» Citi pieprasīja, lai viņiem izdod Martjušku Borodinu (karaspēka staršinu, kurš kopā ar Naumova vienību no Jaickas pilsētiņas bija ieradies Orenburgā), un aicināja kazakus pie sevis ciemos, teikdami: «Mūsu tētiņam sīvā papilnam!» No pilsētas viņiem pretī devās jātnieki, un sākās apšaudīšanās, dažkārt itin karsta. Nereti šurp atjāja arī pats Pugačovs, dižodamies ar savu brašumu. Reiz viņš atauļoja piedzēries, cepuri pazaudējis, seglos līgodamies, un tik tikko nenokļuva gūstā. Kazaki viņu izglāba un aizvilka prom, saķēruši viņa zirgu aiz iemauktiem.13
Pugačova vara nebija neierobežota. Dumpja aizsācēji — Jaikas kazaki noteica, kā jārīkojas iznirelim, kuram nebija citas vērtības kā vien mazliet zināšanu kara mākslā un neparasta pārdrošība. Viņš neko neuzsāka bez Jaikas kazaku piekrišanas; tie turpretī bieži rīkojās bez Pugačova ziņas, bet dažkārt pat pret viņa gribu. Tie izrādīja viltvārdim ārēju cieņu, ļaužu klātbūtnē gāja viņam nopakaļ, cepures noņēmuši, un zemu klanījās, bet vienatnē izturējās pret viņu kā pret sev līdzīgu un kopā žūpoja, sēdēja, viņam klātesot, ar cepurēm galvās, kreklos izmetušies un dziedāja strūdzinieku dziesmas. Pugačovu nomāca kazaku aizgādnība. «Mana taciņa šaura,» viņš sacīja Denisam Pjanovam, dzīrodams viņa jaunākā dēla kāzās.14 Neciezdami, ka citi ietekmē viņu radīto caru, kazaki nepieļāva, ka viltvārdim rastos citi mīluļi un citas uzticības personas. Dumpja sākumā Pugačovs pieņēma sev par rakstvedi seržantu Karmicki, apžēlodams viņu jau pie pašām karātavām. Drīz vien Karmickis kļuva par viņa mīluli. Ieņemot Tatiščevu, Jaikas kazaki Karmicki nožņaudza un iemeta ūdenī ar akmeni kaklā. Pugačovs apvaicājās, kur rakstvedis palicis. «Viņš aizpeldēja,» skanēja atbilde, «lejup pa Jaiku pie savas māmuļas.» Pugačovs klusēdams atmeta ar roku. Arī jaunā Harlova sev par nelaimi iemantoja viltvārža labvēlību. Viņš to turēja savā nometnē pie Orenburgas. Vienīgi tai bija brīv jebkurā laikā ieiet Pugačova teltī; pēc Harlovas lūguma viņš aizsūtīja uz Ozernaju pavēli — apglabāt tos, kas bija pakārti, cietoksni ieņemot. Harlova satrauca greizsirdīgo ļaundaru aizdomas, un Pugačovs, piekāpdamies viņu prasībai, atdeva tiem savu mīļāko. Harlovu un viņas septiņgadīgo brālīti nošāva. Ievainoti abi pierāpoja viens pie otra un apkampās. Viņu līķi, iemesti krūmos, vēl ilgi palika tāpat guļam.
Galveno dumpinieku vidū izcēlās Zarubins (dēvēts arī par Čiku), Pugačova līdzgaitnieks un padomdevējs kopš dumpja pirmajām dienām. Viņš tika godāts par feldmaršalu un bija pirmais aiz viltvārža. Karaspēku komandēja Ovčiņņikovs,
Šigajevs, Lisovs un Čumakovs. Viņi visi dēvējās to augstmaņu vārdos, kuri tolaik bija cieņā Katrīnas galmā: Čika — par grāfu Černiševu, Šigajevs •— par grāfu Voroncovu, Ovčiņņikovs — par grāfu Paņinu un Čumakovs — par grāfu Orlovu.15 Atvaļinātais artilērijas kaprālis Beloborodovs bija iemantojis pilnīgu viltvārža uzticību. Kopā ar Padurovu viņš pārzināja lasītnepratēja Pugačova kancelejas darbus un bija dumpinieku bandās ievedis stingru kārtību un paklausību. Perfiļjevs, kas dumpja sākumā atradās Pēterburgā, kārtodams Jaikas karaspēka jautājumus, apsolīja valdībai pierunāt kazakus būt paklausīgiem un pašu Pugačovu nodot taisnai tiesai; taču, ieradies Berdā, viņš izrādījās par vienu no negantākajiem dumpiniekiem un savu likteni saistīja ar viltvārža likteni. Bendes pātago- tais un apzīmogotais laupītājs Hlopuša, kam nāsis bija izrautas līdz skrimšļiem, bija viens no Pugačova mīluļiem. Kaunēdamies par savu ķēmīgo izskatu, viņš uz sejas valkāja tīkliņu vai arī aizsedza to ar piedurkni, it kā sargādamies no sala.16 Lūk, kādi ļaudis lika drebēt valsts pamatiem!
Tikmēr Kars ieradās pie Orenburgas guberņas robežām. Kazaņas gubernators jau pirms viņa ierašanās bija paguvis sapulcināt vairākus simtus garnizona atvaļināto un nometināto zaldātu un izvietot tos pa daļai pie Kičujevas nocietinājumiem, pa daļai gar Čeremšanas upi, pusceļā no Kičujevas uz Stavropoli. Pie Volgas laupītāju tvarstīšanai uzturējās kādi trīsdesmit ierindnieki viena virsnieka vadībā: tiem bija uzdots sekot dumpinieku kustībai. Brants rakstīja uz Maskavu ģenerālanšefam kņazam
Volkonskim, prasīdams tam karaspēku. Taču viss Maskavas garnizons bija norīkots rekrūšu vešanai, bet Tomskas pulks, kas atradās Maskavā, veica sardzes dienestu posteņos, ko ierīkoja 1771. gadā, kad plosījās mēris. Kņazs Volkonskis varēja dot tikai trīssimt ierindnieku ar vienu lielgabalu, un viņš tos tūdaļ nosūtīja pajūgos uz Kazaņu.
Simbirskas komandantam pulkvedim Černiševam, kurš caur Samam virzījās uz Orenburgu, Kars pavēlēja pēc iespējas ātrāk ieņemt Tatiščevu. Viņš bija nodomājis Černiševam palīgā nosūtīt ģenerālmajoru Freimanu, līdzko tas ieradīsies no Kalugas, kur pieņēma rekrūšus. Par panākumiem Kars nešaubījās. «Baidos tikai no tā,» viņš rakstīja grāfam Z. G. Černiševam, «ka šie laupītāji, uzzinājuši par komandu tuvošanos, nesadomā bēgt atpakaļ uz vietām, no kurām uzradušies, nepielaizdami komandas sev tuvumā.»
Grūtības Kars paredzēja vienīgi Pugačova vajāšanā, jo bija ziema un nebija pietiekami ka Valērijas.
Novembra sakuma, nesagaidījis ne artilēriju, ne simt septiņdesmit grenadierus, ko viņam sūtīja no Simbirskas, ne arī no Ufas pie viņa nosūtītos bruņotos baškīrus un meščeriešus, Kars sāka virzīties uz priekšu. Pa ceļam, apmēram simt verstis no Orenburgas, viņš uzzināja, ka no trimdas izbēgušais laupītājs Hlopuša, Pugačova uzdevumā Ovzjano- petrovskas17 rūpnīcā izlējis lielgabalus un sadum- pojis rūpnīcu zemniekus un apkārtnes baškīrus, atgriežas Orenburgas apkaimē. Kars pasteidzās tam aizšķērsot ceļu un 7. novembrī sekundmajoru
Šiškinu ar četrsimt ierindniekiem un diviem lielgabaliem nosūtīja uz Juzejevas sādžu18 , bet pats kopā ar ģenerāli Freimanu un premjermajoru F. Varnstedu, kuri tikko bija atsteigusies no Kalugas, izgāja no Sarmanajevas. Pie pašas Juzejevas Šiškinu sagaidīja sešsimt dumpinieku. Tatāri un apbruņotie zemnieki, kas gaja viņam līdzi, tūdaļ padevās. Taču Siškins ar vairākiem šāvieniem šo pūli izkliedēja. Viņš ieņēma sādžu, kur ceturtajā rīta stundā ieradās arī Kars un Freimans. Kareivji bija tik pārguruši, ka nebija iespējams pat norīkot jātnieku patruļas. Ģenerāļi nolēma gaidīt rītu, lai tad uzbruktu dumpiniekiem, un, gaismai austot, ieraudzīja savā priekšā to pašu pūli. Dumpiniekiem nosūtīja pamācošu manifestu; viņi to pieņēma, taču jāja atpakaļ lādēdamies, teikdami, ka viņu manifestos esot vairāk patiesības, un sāka šaut no lielgabala, kas viņiem bija līdzi. Dumpiniekus atkal izklīdināja … Tad Kars izdzirda savā aizmugurē četrus tālus lielgabala šāvienus. Viņš nobijās un sāka steidzīgi atkāpties, domādams, ka viņam aizšķērsots ceļš uz Kazaņu. Tad vairāk par divtūkstoš dumpinieku auļos metās virsū no visām pusēm un atklāja uguni no deviņiem lielgabaliem. Tos vadīja pats Pugačovs. Hlopuša bija paguvis ar viņu apvienoties. Tā kā dumpinieki bija izklīduši pa klajumiem lielgabala šāviena attālumā, tad tiem nedraudēja nekādas briesmas. Kara kavalērija bija nogurusi un skaitā neliela. Dumpinieki, kuriem bija labi zirgi, kājniekiem uzbrūkot, attālinājās, veikli pārvezdami savus lielgabalus no paugura uz pauguru, un tā viņi septiņpadsmit verstis pavadīja
Karu, kurš atkāpās. Veselas astoņas stundas viņš atšaudījās ar saviem pieciem lielgabaliem, pameta savus pajūgus un zaudēja (ja var ticēt viņa ziņojumam) ne vairāk par simt divdesmit kritušo, ievainoto un aizbēgušo. Baškīri, kurus gaidīja atnākam no Ufas, neieradās; kaut gan tie kņaza Ura- kova vadībā atradās pavisam netālu, taču, izdzir- duši šāvienus, aizbēga. Zaldāti, vairums gados veci vai arī rekrūši, skaļi kurnēja un bija gatavi padoties; jaunie, ugunī vēl nebijušie virsnieki neprata tos uzmundrināt. Poručika Kartašova vadībā no Simbirskas atsūtītie grenadieri brauca tik nolaidīgi, ka tiem pat šautenes nebija pielādētas, un katrs savās ragavās gulēja. Tie padevās pēc pirmajiem četriem lielgabalu šāvieniem, kurus Kars rīta pusē dzirdēja atskanam no Juzejevas sādžas puses.
Kars pēkšņi zaudēja pašpaļāvību. Reizē ar ziņojumu par saviem zaudējumiem viņš Kara lietu kolēģijai norādīja, ka Pugačova sakaušanai nepieciešamas nevis vājas karaspēka vienības, bet gan veseli pulki, laba kavalērija un spēcīga artilērija. Pulkvedim Černiševam viņš nekavējoties nosūtīja pavēli neatstāt Perevolocku un censties tajā nocietināties, gaidot turpmākos rīkojumus. Taču nosūtītais vēstnesis vairs nevarēja Černiševu panākt.
Černiševs 11. novembrī izgāja no Perevolockas un 13. novembra naktī ieradās Černorečenskajā. Te viņš no diviem Iļeckas kazakiem, ko bija atvedis Sakmarskas atamans, dabūja ziņas par Kara sakaušanu un par simt septiņdesmit grenadieru sagūstīšanu. Par pēdējās ziņas patiesīgumu Černiševs nevarēja šaubīties: grenadierus viņš pats bija sūtījis no Simbirskas, kur tie atradās, lai vervētu rekrūšus. Viņš nesaprata, kā rīkoties: atkāpties uz Perevolocku vai arī steigties uz Orenburgu, kurp iepriekšējā vakarā bija nosūtījis ziņojumu par savu tuvošanos. Tajā laikā pie viņa ieradās pieci kazaki un kads zaldāts, kuri apgalvoja, ka izbēguši no Pugačova nometnes. Viņu vidū bija kazaku sotņiks un deputāts19 Padurovs. Tas pārliecināja Černiševu par savu uzticamību, kā pierādījumu izmantodams savu deputāta medaļu, un ieteica bez vilcināšanās doties uz Orenburgu, solīdamies aizvest Černiševu pa drošām vietām. Černiševs tam noticēja un nekavējoties visā klusībā devās prom no Černorečen- skas. Padurovs viņu veda pa kalniem, apgalvodams, ka Pugačova priekšējie posteņi esot tālu un, ja arī, gaismai austot, posteņi Černiševa vienību pamanītu, tad briesmas jau būšot garām un viņš bez jebkādiem šķēršļiem pagūšot ieiet Orenburgā. No rīta Černiševs sasniedza Sakmaras upi un pie Ma- jaka savrupienes, piecas verstis no Orenburgas, sāka pa ledu iet upei pāri. Viņam bija tūkstoš piecsimt zaldātu un kazaku, piecsimt kalmiku un divpadsmit lielgabalu. Kapteinis Ruževskis ar artilēriju un vieglo karaspēku pārgāja pirmais; paņēmis līdzi trīs kazakus, viņš tūdaļ devās uz Orenburgu un ieradās pie gubernatora ar ziņu par Černiševa ierašanos. Tieši šajā laikā Orenburgā izdzirda lielgabalu šāvienus, kas pēc ceturtdaļstundas apklusa . .. Pēc kāda laika Reinsdorps saņēma vēsti, ka visa Černiševa vienība saņemta gūstā un to ved uz Pugačova nometni.
Padurovs Černiševu bija piemānījis, aizvezdams viņu tieši pie Pugačova. Dumpinieki uzbruka pēkšņi un atņēma artilēriju. Kazaki un kalmiki pārgāja pie dumpiniekiem. Sala, izsalkuma un nakts pārgājiena nogurdinātie kājnieki nespēja pretoties. Visu sagrāba pretinieki. Pugačovs pakāra Černiševu, trīsdesmit sešus virsniekus, kādu praporščika sievu un kalmiku pulkvedi20 , kurš bija palicis uzticīgs savam īstajam priekšniekam.
Tajā pašā laikā brigadieris Korfs ienāca Orenburgā ar divtūkstoš četrsimt kareivjiem un divdesmit lielgabaliem. Pugačovs uzbruka arī tam, taču pilsētas kazaki viņu atsita.
Orenburgas priekšniecība likās aiz šausmām vai prātu zaudējusi. Reinsdorps, iepriekšējā dienā nesniedzis nekādu palīdzību nelaimīgā Černiševa vienībai, 14. novembrī sadomāja izdarīt spēcīgu iz- brukumu. Visu karaspēku, kas atradās pilsētā (ieskaitot arī jaunieradušos vienību), virskoman- danta vadībā izveda uz lauka. Dumpinieki, palikdami uzticīgi savai metodei, cīnījās iztālēm un izklaidus, nemitīgi šaudami no saviem neskaitāmajiem lielgabaliem. Novārgušajai pilsētas kavalērijai nebija nekādu cerību gūt panākumus. Zaudējis trīsdesmit divus cilvēkus, Vallenšterns bija spiests izveidot karē un atkāpties.21 Tajā pašā dienā majors Varnsteds, ko Kars bija nosūtījis uz Jaunmas- kavas ceļu, sastapās ar spēcīgu Pugačova vienību un, sadursmē zaudējis ap divsimt kritušo, steidzīgi atkāpās.
Saņēmis ziņu par Černiševa sagūstīšanu, Kars pilnīgi zaudēja drosmi un nu vairs nedomāja gūt uzvaru pār nicināmo dumpinieku, bet rūpējās par paša drošību. Viņš par visu paziņoja Kara lietu kolēģijai, patvarīgi atteicās no priekšnieka amata, aizbildinādamies ar slimību, deva vairākus gudrus padomus, ka nkoties pret Pugačovu, un, atstājis savu karaspēku Freimana gādībā, aizbrauca uz Maskavu, kur viņa ierašanās izraisīja vispārēju neapmierinātību. Ķeizariene izdeva stingru pavēli par Kara atcelšanu no dienesta.22 Kopš tā laika viņš dzīvoja savā sādžā, kur Aleksandra valdīšanas laika sākumā arī nomira.
Ķeizariene redzēja, ka nepieciešams dot spēcīgu pretsparu arvien pieaugošajam ļaunumam. Viņa meklēja piemērotu karavadoni, kas varētu aizstāt aizbēgušo Karu, un izraudzījās ģenerālanšefu Bibi- kovu. Aleksandrs Iļjičs Bibikovs pieder pie pašiem lieliskākajiem cilvēkiem Katrīnas laikā, kas tik bagāts ar izcilām personībām. Jau agrā jaunībā viņš bija paguvis izcelties karalaukā un civilajā dienestā. Bibikovs godam pildījis dienestu septiņgadu kara laikā un pievērsis sev Fridriha Lielā uzmanību. Šim cilvēkam bijuši uzticēti svarīgi pienākumi. 1763. gadā viņu sūtīja uz Kazaņu nomierināt rūpnīcu zemnieku dumpi. Ar noteiktību un gudru lēnprātību Bibikovs drīz vien atkal nodibināja kārtību. 1766. gadā, kad tika sastādīta Jaunā likumu krājuma komisija, viņš veica vēlēšanu priekšsēdētāja uzdevumus Kostromā; Bibikovu pašu ievēlēja par deputātu un vēlāk par visas sapulces vadītāju. 1771. gadā Bibikovu ģenerālporu- čika Veimarna vietā iecēla par virspavēlnieku Polijā, kur viņš drīz vien paguva ne tikai atrisināt novārtā pamestos jautājumus, bet ari iemantot uzvarēto poļu mīlestību un uzticību.
Laika posmā, ko mēs šeit aprakstām, Bibikovs uzturējās Pēterburgā. Nesen nodevis ģenerālporu- čikam Romaniusam iekarotās Polijas pārvaldību, viņš gatavojās doties uz Turciju grāfa Rumjan- cova dienestā. Līdz šim arvien Bibikovam labvēlīgā ķeizariene pret viņu izturējās vēsi. Iespējams, ka valdniece nebija apmierināta ar Bibikova netaktiskajiem, piktumā izmestajiem vārdiem, jo, būdams centīgs darbā un no sirds uzticīgs valdniecei, savos spriedumos Bibikovs bija īgns un pārdrošs. Taču Katrīna mācēja apvaldīt savu nepatiku. Galma ballē tā piegāja Bibikovam klāt ar agrāko laipno smaidu sejā un vēlīgā sarunā ar viņu pavēstīja jauno uzdevumu. Bibikovs atbildēja, ka ir apņēmies kalpot tēvzemei, un tūdaļ noskaitīja kādas tautā dziedātas dziesmiņas vārdus, attiecinādams tos uz savu stāvokli:
Ak tu sarafān, mans mīļais sarafān!
Visur tu, sarafān, lieti noderi;
Bet, kad nevajag tevis, sarafān, — tīnē guli rāms.
Viņš bez iebildumiem uzņēmās visai grūto pienākumu un 9. decembri izbrauca no Pēterburgas.
Ieradies Maskavā, Bibikovs seno galvaspilsētu atrada baiļu un bēdu pārņemtu. Iedzīvotāji, nesen pieredzējuši dumpi un mēri, drebēja jaunu nedienu gaidās. Daudzi muižnieki bija atbēguši uz Maskavu no guberņām, ko Pugačovs jau bija izpostījis vai draudēja sadumpot. Viņu savestie kalpi laukumos pauda vēstis par brīvestību un kungu iznīcināšanu.
Maskavas milzīgais vienkāršo ļaužu pūlis, dzerdams un klaiņodams pa ielām, acīm redzamā nepacietībā gaidīja Pugačovu. Iedzīvotāji sagaidīja Bibikovu ar tādu sajūsmu, kas pierādīja, cik lielās briesmās tie jutās nonākuši. Viņš atstāja Maskavu, steigdamies attaisnot šo cilvēku cerības.
Dumpinieku darbība. — Majors Zajevs. — Iļjinskas cietokšņa ieņemšana. — Kameškova un Voronova nāve. — Orenburgas stāvoklis. — Jaickas pilsētiņas aplenkšana. — Kauja pie Berdas. — Bibikovs Kazaņā. — Katrīna II, Kazaņas muižniece. — Eiropas viedoklis. — Voltērs. — Ukazs par Pugačova māju un ģimeni.
Kara un Freimana sakaušana, Černiševa bojā eja un neveiksmīgie Vallenšterna un Korfa izbrukumi palielināja dumpinieku pārgalvību un pašpaļāvību. Tie joņoja uz visām pusēm, postīdami ciematus, pilsētas, sadumpodami tautu, un nekur nesastapa pretestību. Tornovs ar sešsimt cilvēkiem sacēla kājās un izlaupīja visu Nagaibackas apvidu. Pa to laiku Čika ar desmittūkstoš vīru lielu vienību pienāca pie Ufas un novembra beigās to aplenca. Pilsētai nebija tādu nocietinājumu kā Orenburgai; komandants Mjasojedovs un pilsētā patvērušies muižnieki tomēr nolēma aizstāvēties. Čika, neuzdrošinādamies izdarīt spēcīgus uzbrukumus, apmetās Česnokovkas ciematā desmit verstu no Ufas, sakūdīja apkārtējās sādžas, kur dzīvoja galvenokārt baškīri, un atņēma
pilsētai jebkādas sakaru iespējas. Apkaimē starp Ufu un Kazaņu darbojās Uļjanovs, Davidovs un Beloborodovs. Pugačovs tikmēr Hlopušu ar piecsimt cilvēkiem un sešiem lielgabaliem aizsūtīja ieņemt i Iļjinskas un Verhņeozernajas cietokšņus, kas atra- I dās uz austrumiem no Orenburgas. Šīs puses aizsargāšanu Sibīrijas gubernators Čičerins bija uzdevis ģenerālporučikam Dekalongam un ģenerālmajoram Staņislavskim1 . Pirmais no tiem apsargāja Sibīrijas robežas, otrs uzturējās Orskas cietoksnī2 , rīkodamies nedroši, niecīgāko briesmu gadījumā zaudēdams drosmi un ar dažādiem ieganstiem izvairīdamies no sava pienākuma pildīšanas.
Hlopuša ieņēma Iļjinsku, uzbrukuma laikā nodurdams komandantu poručiku Lopatinu; bet virsniekus pasaudzēja un pat cietoksni neizpostīja. Viņš devās uz Verhņeozernaju. Komandants apakšpulkvedis Demarins uzbrukumu atsita. To uzzinājis, Hlo- pušam palīgā atsteidzās pats Pugačovs un, 26. novembra rītā ar viņu apvienojies, tūdaļ tuvojās cietoksnim. Apšaudīšanās nemitējās visu dienu. Dumpinieki, nokāpuši no zirgiem, vairākas reizes devās triecienā ar pīķiem, taču arvien tika atvairīti. Vakarā Pugačovs atkāpās uz kādu baškīru ciematu divpadsmit verstis no Verhņeozernajas. Te viņš uzzināja, ka no Sibīrijas robežas uz Iļjinsku dodas trīs rotas, ko norīkojis ģenerālmajors Staņislavskis. Pugačovs devās aizšķērsot tām ceļu.
Majors Zajevs, kurš vadīja šo vienību, tomēr paguva Iļjinsku ieņemt (27. novembri). Pamezdams cietoksni, Hlopuša nebija to izdedzinājis. Iedzīvotāji bija palikuši turpat. Viņu vidū atradās vairāki konfederātu karagūstekņi. Sienas un dažas ēkas izrādījās bojātas; viss karaspēks aizvests, izņemot kādu seržantu un ievainotu virsnieku; klēts uzlauzta; pagalmā bija izsvaidīti daži ceturtdaļmēri miltu un sausiņu; vārtos pamests lielgabals. Zajevs uz ātru roku deva dažus rīkojumus, trijos bastionos uzstādīja trīs lielgabalus, kas bija viņa vienības rīcībā (ceturtajam bastionam nesadabūja); majors norīkoja arī sargposteņus un jātnieku patruļas un sāka gaidīt pretiniekus.
Nākošajā dienā, krēslai metoties, Pugačovs ieradās pie cietokšņa. Dumpinieki piejāja tuvāk un, jādelēdami gar cietoksni, sauca sargzaldātiem: «Nešaujiet un nāciet laukā! Te ir valdnieks.» Uz viņiem izšāva no lielgabala. Šāviņš nogalināja kādu zirgu. Dumpinieki pazuda un pēc stundas atkal parādījās aiz kalna, izklaidus auļodami paša Pugačova vadībā. Viņus atvairīja ar lielgabalu uguni. Zaldāti un poļu karagūstekņi (it īpaši pēdējie) dedzīgi lūdza izdarīt izbrukumu; taču Zajevs nepiekrita, baidīdamies no viņu nodevības. «Palieciet šeit un aizstāvieties,» majors tiem teica, «man ģenerālis nav devis pavēli doties izbrukumā.»
29. datumā Pugačovs atkal tuvojās, vezdams ragavās divus lielgabalus un tiem pa priekšu virzīdams vairākus vezumus siena. Viņš metās uzbrukumā bastionam, uz kura nebija lielgabala. Zajevs steidzās uzstādīt tajā divus; tomēr, iekāms vēl lielgabalus paguva pārvilkt, dumpinieki ar šāviņiem saārdīja koka bastionu, nolēkuši 110 zirgiem metās uz to, izārdīja pilnīgi un ar saviem parastajiem rēcieniem ielauzās cietoksnī. Zaldāti apjuka un metās bēgt. Zajevs, gandrīz visi virsnieki un divsimt ierindnieku tika nogalināti. Pārējos aizdzina uz tuvējo tatāru sādžu. Gūstā saņemtos zaldātus nostādīja pret pielādētu lielgabalu. Hlopušas pavadībā atjāja Pugačovs, ģērbies sarkanās kazaku drebēs. Viņam parādoties, zaldātiem lika nomesties ceļos. Viltvārdis tiem teica: «Dievs un es, jūsu valdnieks imperators Pēteris III, esam jums žēlīgi. Piecelieties!» Tad viņš pavēlēja apgriezt lielgabalus otrādi un izšaut stepē. Pie Pugačova atveda kapteini Ka- meškovu un praporščiku Voronovu. Vēsturei jāsaglabā šo godprātīgo vīru piemiņa. «Kādēļ turējāties pretī man, jūsu valdniekam?» uzvarētājs jautāja. «Tu neesi mūsu valdnieks,» gūstekņi atbildēja, «mums Krievijā ir valdniece ķeizariene Katrīna Aleksejevna un valdnieks troņmantnieks Pāvels Petrovičs, bet tu esi zaglis un viltvārdis.» Abus turpat uz vietas pakāra. Pēc tam atveda kapteini Ba- šarinu. Pugačovs, neteicis vairs ne vārda, gribēja likt pakārt arī to. Bet gūstā saņemtie zaldāti sāka par viņu aizlūgt. «Ja nu viņš bijis labs pret jums,» viltvārdis sacīja, «tad es viņam piedodu.» Un pavēlēja Bašarinam, tāpat kā zaldātiem, apcirpt matus kā kazakiem, bet ievainotos aizvest uz cietoksni. Kazakus, kuri atradās cietokšņa aizstāvju vidū, dumpinieki pieņēma kā biedrus. Vaicāti, kāpēc tie nav uzreiz pievienojušies aplencējiem, kazaki atbildēja, ka baidījušies no zaldātiem.
No Iļjinskas Pugačovs atkal atgriezās pie Verhņeozernajas. Viņam par katru cenu gribējās to ieņemt — vēl jo vairāk tādēļ, ka tur atradās brigadiera Korfa sieva. Pugačovs nozvērējās to pakārt, niknodamies uz tās viru, kurš bija gribējis viņu piekrāpt ar viltus pārrunām.3
30. novembrī Pugačovs cietoksni atkal aplenca un visu dienu apšaudīja no lielgabaliem, mēģinādams izdarīt triecienuzbrukumus no dažādām pusēm. De- marins, uzmundrinādams savējos, visu dienu stāvēja uz vaļņa, pats lādēdams lielgabalu. Pugačovs atkāpās un gribēja doties pret Staņislavski, bet, notvēris Orenburgas pastu, pārlēma un atgriezās Berdas ciematā.
Pugačova prombūtnes laikā Reinsdorps gribēja izdarīt izbrukumu, un 30. novembra naktī karaspēks izgāja no pilsētas; taču badā novārgušie zirgi krita un nobeidzās, vilkdami smago artilēriju, bet vairāki kazaki aizbēga. Vallenšterns bija spiests griezties atpakaļ.
Orenburgā sāka trūkt pārtikas. Reinsdorps to pieprasīja no Dekalonga un Staņislavska. Tie abi atrunājās. Reinsdorps gaidīja kuru katru bridi ierodamies papildspēkus, bet nesaņēma par tiem nekādas ziņas, jo bija nošķirts no visām pusēm, izņemot Sibīriju un kirgīzu kaisaku stepes. Lai notvertu mēli, viņš pa laikam izsūtīja laukā ap tūkstoš cilvēku un arī tad bieži vien bez panākumiem. Pēc Timašova padoma Reinsdorps bija sadomājis izlikt ap valni slazdus — un dumpiniekus, kas naktīs jādelēja ap pilsētu, ķert kā vilkus. Paši aplenktie par šādu kara viltību smējās, kaut arī prāts tiem uz jokiem nenesās; bet Padurovs kādā no savām vēstulēm dzēlīgi izsmēja gubernatoru par neveiksmīgo izdomu, pareģodams tam bojā eju un ņirdzīgi ieteikdams padoties viltvārdim.4
Jaickas pilsētiņa, šis pirmais dumpja perēklis, Simonova karaspēka iebaidīta, ilgi turējās paklausīga. Beidzot biežā saskare ar dumpiniekiem un nepatiesās baumas par Orenburgas ieņemšanu uzmundrināja Pugačova piekritējus. Kazaki, Simonova norīkoti stāvēt sardzē ārpus pilsētas vai arī tvarstīt no Berdas ciemata sūtītos musinātājus, sāka atklāti izrādīt nepaklausību, atbrīvoja notvertos dumpiniekus, apcietināja valdībai uzticīgos staršinas un pārbēga viltvārža nometnē. Izplatījās vēstis par dumpinieku vienības tuvošanos. Naktī no 29. uz 30. decembri staršina Mostovščikovs devās tai pretī. Pēc dažām stundām cietoksnī atau|oja trīs no kopā ar viņu aizjājušajiem kazakiem un paziņoja, ka septiņas verstis no pilsētas Mostovščikovu aplenkuši un saņēmuši gūstā milzīgi dumpinieku bari. Pilsētā izcēlās liels sajukums. Simonovs zaudēja drosmi; par laimi, cietoksnī atradās kāds noteikts un saprātīgs cilvēks — kapteinis Krilovs. Jau pirmajos nekārtību brīžos viņš uzņēmās garnizona komandēšanu un deva vajadzīgos rīkojumus. 31. decembrī pilsētā ienāca Tolkačeva vadītā dumpinieku vienība. Iedzīvotāji to uzņēma ar sajūsmu, apbruņojušies kā vien varēdami, pievienojās dumpiniekiem un no visām šķērsielām bruka virsū cietoksnim, novietojās augstāk stāvošajās mājās un sāka pa lodziņiem šaut. Kāds aculiecinieks stāsta, ka šāvieni biruši kā desmit bundzinieku bungu rībieni. Cietoksnī krita ne tikai tie, kas stāvēja tā, ka bija redzami, bet arī tie, kas uz mirkli izslējās virs slēpņiem. Dumpinieki, kam desmit asu attālumā no cietokšņa briesmas nedraudēja un kas pa lielākajai daļai bija mednieki, trāpīja pat spraugās, no kurām šāva aplenktie. Simonovs un Krilovs gribēja aizdedzināt tuvākās ēkas. Taču bumbas krita sniegā un apdzisa vai arī tās tūdaļ tika aplietas ar ūdeni. Neviena māja neaizdegās. Beidzot trīs ierindnieki pieteicās aizdedzināt tuvāko pagalmu, un viņiem tas arī izdevās. Uguns ātri izplatījās. Dumpinieki bēga no mājām laukā; no cietokšņa uz tiem sāka šaut ar lielgabaliem; aplencēji atvirzījās tālāk, aiznesdami līdzi nogalinātos un ievainotos. Pievakarē drosmi atgu- vušais garnizons rīkoja izbrukumu un paguva aizdedzināt vēl dažas mājas.
Cietoksnī atradās ap tūkstoš garnizona zaldātu un paklausīgo kazaku; pulvera bija pietiekamā daudzumā, bet pārtikas maz. Dumpinieki cietoksni aplenca, izdegušo laukumu, kā arī ielas un šķērsieli- ņas, kas turp veda, piegāza ar baļķiem, aiz šīm grēdām uzstādīja kādas sešpadsmit baterijas; ēkām, ko apdraudēja šāviņi, ierīkoja dubultsienas, saberot starp tām zemes, un sāka rakt uz cietoksni pazemes ejas. Aplenktie centās vienīgi aizdzīt ienaidnieku tālāk, attīrīdami laukumu un uzbrukdami nocietinātajām ēkām. Šie bīstamie izbrukumi notika katru dienu, dažkārt pat divreiz dienā un allaž ar panākumiem, — zaldāti bija saniknoti, bet valdībai paklausīgie kazaki nevarēja no dumpiniekiem gaidīt žēlastības.
Orenburgas stāvoklis kļuva drausmīgs. Iedzīvotājiem atņēma miltus un putraimus un sāka ik dienas izsniegt noteiktu devu. Zirgus jau sen baroja ar žagariem. Lielākā daļa no tiem nobeidzās un tika izlietoti pārtikai. Bads kļuva arvien jūtamāks. Miltu maišeli pārdeva (un tad arī tikai pilnīgi slepeni) par divdesmit pieciem rubļiem. Pēc akadēmiķa Rič- kova (viņš tolaik atradās Orenburgā) priekšlikuma saka grauzdēt vēršu un zirgu ādas un, smalki saka- patas, jaukt klāt maizei. Izplatījās slimības. Kurnēšana pieņēmās. Draudēja dumpis.
Šajā ārkārtīgi grūtajā stāvoklī Reinsdorps izšķīrās vēlreiz izmēģināt ieroču laimi, un 13. janvārī viss karaspēks, kas atradās Orenburgā, devās ārā no pilsētas trīs kolonnās Vallenšterna, Korfa un Nau- mova vadībā. Taču ziemas rīta tumsas, dziļā sniega un izkāmējušo zirgu dēļ karaspēka vienībām nebija iespējams saskaņoti darboties. Naumovs pirmais ieradās norādītajā vietā. Dumpinieki viņu pamanīja un paguva dot nepieciešamos rīkojumus. Vallen- šternam, kura uzdevums bija ieņemt augstienes pie Berdas — Kargales ceļa, dumpinieki aizsteidzās priekšā. Korfu sagaidīja ar spēcīgu lielgabalu uguni; dumpinieku jātnieki bariem sāka virzīties abu kolonnu aizmugurē. Rezervē atstātie kazaki bēga no tiem un, atauļojuši pie Vallenšterna kolonnas, radīja vispārēju sajukumu. Vallenšterns izrādījās starp trim ugunīm; kareivji bēga; viņš sāka atkāpties; Korfs viņam sekoja; Naumovs, kurš sākumā darbojās diezgan sekmīgi, baidīdamies, ka viņu neatgriež, steigšus devās tiem pakaļ. Viss karaspēks nekārtībā bēga līdz pašai Orenburgai, zaudējis ap četrsimt kritušo un ievainoto un pametis laupītāju rokās piecpadsmit lielgabalus. Pēc šīs neveiksmes Reinsdorps vairs neuzdrošinājās uzbrukt un mūru un lielgabalu aizsardzībā sāka gaidīt savu atbrīvošanu.
Bibikovs ieradās Kazaņā 25. decembrī. Pilsētā viņš nesastapa ne gubernatoru, ne galvenos iered- ņus. Lielākā dala muižnieku un tirgoņu bija aiz-1 bēguši uz vēl neapdraudētajām guberņām. Brants bija Kozmodemjanskā. Bibikova ierašanās atmodināja dzīvību nomāktajā pilsētā, aizbraukušie iedzīvotāji sāka atgriezties. 1774. gada 1. janvārī pēc dievkalpojuma un Kazaņas arhiereja Venjaminateiktās uzrunas Bibikovs sapulcināja pie sevis muižniecību un noturēja gudru un iespaidīgu runu, kurā, notēlojis pašreizējo postu un valdības rūpes par tā likvidēšanu, griezās pie šķiras, kurai, tāpat kā valdībai, dumpis nesa bojā eju, un pieprasīja tās atbalstu kā uzticības pierādījumu tēvzemei un tronim. Šī runa atstāja dziļu iespaidu. Sapulce turpat pieņēma lēmumu sastādīt un uz sava rēķina apbruņot jātnieku vienību, dodot no katrām divsimt dvēselēm vienu rekrūti. Bibikova radinieku ģenerālmajoru Larionovu ievēlēja par leģiona komandieri. Simbirskas, Svija- žas un Penzas muižnieki sekoja šim piemēram; tika sastādītas vēl divas jātnieku vienības, un tās komandēt uzdeva majoriem Gladkovam un Čemesovam un kapteinim Matjuņinam. Arī Kazaņas maģistrāts par saviem līdzekļiem apbruņoja vienu huzāru eskad- ronu.
Ķeizariene apliecināja Kazaņas muižniecībai savu valdnieces atzinību, labvēlību, un aizgādnību un īpašā vēstulē Bibikovam apsolīja atbalstu kopīgiem spēkiem veicamajos pasākumos, dēvēdama sevi par Kazaņas muižnieci. Muižniecības priekšnieks Maka- rovs ķeizarienei atbildēja ar runu, ko bija sacerējis gvardes podporučiks Deržavins, kurš toreiz atradās pie virspavēlnieka.5
Lai uzmundrinātu iedzīvotājus un visus padotos, kas bija ap viņu, Bibikovs izlikās vienaldzīgs un jautrs, taču īstenībā viņu mocīja nemiers, dusmas un nepacietība. Vēstulēs grāfam Černiševam, Fon- vīzinam un saviem radiem viņš spilgti notēlo stāvokļa grūtības. 30. decembrī Bibikovs rakstīja savai sievai: «Ievācis ziņas par visiem apstākļiem, noskaidroju, ka stāvoklis te ir ļoti slikts, tā ka pat aprakstīt, ja arī gribētu, nevarētu; pēkšņi atklāju, ka atrodos daudz sliktākos apstākļos un rūpestos, nekā no iesākuma bija Polijā. Rakstu dienām un naktīm, neizlaizdams spalvu no rokas; daru visu iespējamo un lūdzu palīdzību tam kungam. Vienīgi viņš savā žēlsirdībā iespēj griezt visu par labu. Tiesa, attapušies esam mazliet par vēlu. Vakar sāka ierasties mani karapulki: viens grenadieru bataljons un divi eskadroni huzāru, kurus es liku vest ar pasta zirgiem, ir klāt. Taču sērgas apslāpēšanai tā ir daudz par maz, bet posts ir tāds, ka atgādina (vai atceries) ugunsgrēku Pēterburgā, kad dega vairākās vietās uzreiz un bija tik grūti visur laikā palīdzēt. Kaut arī tā, paļaudamies uz dievu, darīšu, ko vien spēšu. Nabaga večuks gubernators Brants tā nomocījies, ka vairs tikko spēj kustēt. Par izlietajām asinīm un daudzu nevainīgu cilvēku bojā eju būs dieva priekšā jāatbild tiem, kas steigā te visu saputrojuši un palikuši bez karaspēka. Es tomēr esmu vesels, tikai ne ēst, ne dzert negribas, un uz saldumiem nevaru ne paskatīties. Nelaime ir liela, pārāk šausmīga. Savu žēlīgo tētiņu lūdzu, lai neaizmirst mani aizlūgšanās, un bieži pieminu taisnīgo Jevpraksiju.6 Ak, cik nejauki!»
Apstākļi patiesi bija šausmīgi. Baškīru, kalmiku un citu tajā apvidū izkaisīto tautu vispārējie nemieri liedza iespēju uzturēt sakarus ar citām vietām. Karaspēka bija maz — un tas pats neuzticams. Priekšnieki, ieraudzījuši baškīru ar šaujamo loku vai rūpnīcas zemnieku ar rungu, pameta savu darbu un bēga prom.7 Ziemu grūtības kļuva vēl lielākas. Stepes klaja dziļš sniegs.8 Virzīties uz priekšu varēja tikai tad, ja ceļam apgādāja ne vien pārtiku, bet arī malku.9 Sādžas bija tukšas, lielākās pilsētas aplenktas, citas — dumpinieku bandu ieņemtas, rūpnīcas izlaupītas un nodedzinātas, ļaudis visur dumpojās un darīja ļaunprātības. No visām valsts malām izsūtītais karaspēks uz priekšu virzījās lēni. Ļaundarības, nesastapdamas pretestību, strauji pletās plašumā. Jaikas kazaku dumpis aptvēra apvidu no Iļeckas pilsētiņas līdz Gurjevai. Kazaņas, Ņiže- gorodas un Astrahaņas guberņas10 bija laupītāju bandu pilnas; liesmas varēja ielauzties pašā Sibīrijā; Permā sākās rūgšana; Jekaterinburgai draudēja briesmas. Kirgīzu kaisaki, izmantodami karaspēka prombūtni, sāka nākt pāri neapsargātajai robežai, izlaupīt viensētas, dzīt prom lopus, gūstīt iedzīvotājus.11 Turcijas uzkūdītas, sarosījās tautas Aizku- baņā; pat dažas Eiropas valstis prātoja izmantot grūtos apstākļus, kādos toreiz atradās Krievija.12 Šā drausmīgā dumpja vaininieks piesaistīja sev vispārēju uzmanību. Eiropā Pugačovu uzskatīja par turku politikas ieroci. Voltērs, toreiz valdošo uzskatu paudējs, rakstīja Katrīnai: C'est apparement le chevalier de Tott qui ci fait jouer cette iaice, mais nous ne sommes plus ciu temps des Demetrius, et lelle piēce de thēātre qui rēussissait il y a deux cents ans est sitilēe aujourd'hui[1]
Ķeizariene, dusmodamās par tenkām Eiropā, atbildēja Voltēram ar zināmu nepacietību: Monsieur, Ies gazettes seules lont beaucoup de bruit du bri- gand Pougatschei lequel n'est en relation directe, ni indirecte avec m-r de Tott. Je fais autant de cas des canons fondus par l'un, que entreprises de l'autre. M-r de Pougatschei et m-r de Tott ont cependant ceļa de commun, que le premier file tous Ies jours sa corde de chanore et que le second s'ecpose ā chaque instant au cordon de soie.13[2] Neraugoties uz savu nicināšanu pret laupītāju, ķeizariene izmantoja visus līdzekļus apmātās tautas vešanai pie prāta. Visur tika izsūtīti pamācoši manifesti, izsolīti desmittūkstoš rubļu par viltvārža notveršanu. Sevišķi baidījās no Jaikas sakariem ar Donu. Atamanu Jefremovu atcēla un viņa vietā izraudzīja Semjonu Suļinu. Uz Čerkasku tika nosūtīta pavēle nodedzināt Pugačova māju līdz ar mantību, bet viņa ģimeni, nekādi nenodarot tai pāri, nosūtīt uz Kazaņu, lai viltvārdi varētu sazīmēt, ja izdotos to notvert. Donas priekšniecība visaugstākās varas pavēli izpildīja burtiski. Pugačova māju, kas
atradās Zimoveiskas staņicā, viņa sieva, nonākusi galīgā nabadzībā, bija pārdevusi, māja bija izjaukta un pārceltā uz svešu sētu. Eku pārveda agrākajā vietā un garīdznieku un visu staņicas ļaužu klātbūtnē sadedzināja. Pelnus bendes izkaisīja vējā, apkārt pagalmam izraka grāvi un iežogoja, atstājot uz mūžīgiem laikiem pamestībā kā nolādētu vietu. Priekšniecība visu Zimoveiskas kazaku vārdā lūdza atļauju viņu staņicu pārcelt uz citu — kaut ari ne tik izdevīgu vietu. Valdniece nepieņēma ar tik lieliem zaudējumiem saistītu uzticības pierādījumu un vienīgi pārdēvēja Zimoveiskas staņicu par Potjom- kina staņicu, tā aizsegdama drūmās atmiņas par dumpinieku ar jauna — ķeizarienei un tēvzemei jau dārga kļuvuša vārda slavu. Pugačova sievu ar dēlu un divām meitām (visi trīs mazgadīgi) aizsūtīja uz Kazaņu, kurp tika nogādāts arī dumpinieka brālis, kurš dienēja par kazaku otrajā armijā. Šai laikā tika savāktas sekojošas sīkas ziņas par ļaundari, kas apdraudēja valsti.14
Zimoveiskas staņicas dienesta kazaks Jemeļ- jans Pugačovs bija sen atpakaļ mirušā Ivana Mi- hailova dēls; ap četrdesmit gadu vecs, vidēja auguma, melnīgsnējs un kalsns; mati tumšbrūni, bārda melna, neliela un ķīļveidīga; augšā viens zobs izsists jau bērnībā dūru cīņā; uz kreisajiem deniņiem balts plankums, bet uz abām krūtīm rētas, palikušas pēc slimības, ko dēvē par melno guļu.15 Lasīt Pugačovs neprata un krustu meta pa vecticībnieku paražai. Pirms gadiem desmit apprecējis kazacieti Sofju Ņedjužinu, no kuras viņam bijuši pieci bērni. 1770. gadā Pugačovs dienējis otrajā armijā, piedalījies
Benderu ieņemšanā un pēc gada slimības dēļ atlaists uz Donu. Lai izārstētos, viņš devies uz Čerkasku. Kad Pugačovs atgriezies dzimtenē, Zimoveiskas ata- rnans staņicas sapulcē jautājis, kur viņš ņēmis brūno zirgu, ar ko pārjājis mājās. Pugačovs atbildējis, ka nopircis to Taganrogā; taču kazaki, pazīdami viņa palaidnīgo dzīvi, neticējuši un sūtījuši viņu pēc šā pirkuma rakstiska apliecinājuma. Pugačovs aizjājis. Tikmēr kļuvis zināms, ka viņš centies pierunāt dažus Taganrogas apkārtnē nometinātus kazakus bēgt uz Aizkubaņu. Tika izlemts Pugačovu nodot valdības rokās. Decembra mēnesī viņš atgriezies un slēpies savā sētā, kur notverts, taču paguvis aizbēgt; trīs mēnešus Pugačovs klaiņojis nezin kur; beidzot lielā gavēņa laikā reiz vakarā zagšus atnācis pie savas mājas un pieklauvējis pie lodziņa. Sieva viņu ielaidusi un aizsūtījusi ziņu kazakiem. Pugačovs atkal notverts un sardzes pavadībā nosūtīts pie izmeklētāja — staršinas Makarova Ņižņijčiras staņicā, bet no turienes uz Čerkasku. Pa ceļam viņš atkal izbēdzis un 110 tā laika Donas apvidū vairs nav rādījies. Vēlāk no paša Pugačova liecinājumiem Galma lietu kancelejā, kur viņš tika atvests 1772. gada beigās, bija zināms, ka pēc izbēgšanas viņš slēpies aiz poļu robežām, vecticībnieku ciematā Vetkā; pēc tam izņēmis pasi Dobrjanskas priekšpostenī, teikdams, ka cēlies no Polijas, un aizkūlies uz Jaiku, pārtikdams no ubagu dāvanām. — Visas šīs ziņas tika izsludinātas; pa to laiku valdība aizliedza spriedelēt par Pugačovu, kura vārds radīja nemieru vienkāršajā tautā. Šim policijas pagaidu rīkojumam bija likuma spēks līdz pat tam laikam, kad tronī uzkāpa nelaiķis valdnieks, kurš atļāva rakstīt un iespiest ziņas par Pugačovu.16 Gados jau krietni vecie toreizējo juku liecinieki vēl šodien nelabprāt atbild uz ziņkārīgo jautājumiem.
Bibikova rīkojumi. — Pirmie panākumi. — Samaras un Zain- skas ieņemšana. — Deržavins. — Mihelsons. — Jaickas pilsētiņas aplenkuma turpinājums. — Pugačova kāzas. — Iļeckas Zašči- tas nopostīšana. — Lisova nāve. — Kauja pie Tatiščevas. — Pugačova bēgšana. — Hlopušas sodīšana ar nāvi. — Orenburgas atbrīvošana. — Pugačovu sakauj otrreiz. — Kauja pie Česnoko- vas. — Ufas un Jaickas pilsētiņas atbrīvošana. — Bibikova nāve.
Beidzot karapulki, kas no visām malām bija izsūtīti pret Pugačovu, sāka tuvoties norādītajai vietai. Bibikovs tos virzīja uz Orenburgu. Ģenerālmajoram kņazam Goļicinam ar savu korpusu vajadzēja aiz^- šķērsot Maskavas ceļu, darbojoties no Kazaņas līdz Orenburgai. Ģenerālmajoram Mansurovam bija uzticēts labais spārns, lai nosegtu Samaras līniju, uz kurieni viņam sekoja majors Mufels un apakšpulkvedis Griņovs ar savām vienībām. Ģenerālmajoru Lario- novu nosūtīja uz Ufu un Jekaterinburgu. Dekalongs apsargāja Sibīriju, un viņam bija jānorīko majors Gagrins ar vienu lauka komandu Kunguras aizsardzībai. Uz Malikovku — nosegt Volgu no Penzas un Saratovas puses — bija nosūtīts gvardes poručiks Deržavins. Panākumi apstiprināja šo rīkojumu pareizību. Sākumā Bibikovs šaubījās par sava karaspēka
noskaņojumu. Kādā no pulkiem (Vladimiras) bija Pugačova piekritēji. To pilsētu priekšniekiem, kur cauri devās šis pulks, tika uzdots izsūtīt pa dzertuvēm pārģērbtus ierēdņus. Tā musinātāji tika atklāti un notverti. Vēlāk Bibikovs bija apmierināts ar saviem pulkiem. «Mani pasākumi — lai paldies dievam! — (viņš rakstīja februārī) veicas dienu no dienas labāk; karapulki virzās uz ļaundaru midzeni. Ka ar mani ir apmierināti (Pēterburgā), to redzu no visām vēstulēm, būtu tikai apvaicājušies zosij: vai nesalst kājas?»
Majors Mufels ar vienu lauka komandu 29. decembrī tuvojās Samarai, ko iepriekšējā dienā bija ieņēmusi dumpinieku banda, un, tās sagaidīts, bandu sakāva un vajāja līdz pašai pilsētai. Te dumpinieki pilsētas lielgabalu aizsegā domāja turēties pretī. Taču dragūni devās triecienā ar zobeniem un ieauļoja pilsētā, kapādami un sabradādami zem kājām bēgošos. Tieši šajā laikā divas verstis no Samaras parādījās Stavropoles kalmiki1 , kas nāca palīgā dumpiniekiem. Ieraudzījuši pretī izsūtītos jātniekus, tie metās bēgt. Pilsēta bija iztīrīta. Uzvarētājs ieguva sešus lielgabalus un divsimt gūstekņu. Tūdaļ aiz Mufeļa Samarā ienāca apakšpulkvedis Griņovs un ģenerālmajors Mansurovs. Pēdējais nekavējoties nosūtīja kareivju nodaļu uz Stavropoli, lai nomierinātu kal- mikus; taču tie bija izklīduši, un nodaļa, tos neredzējusi, atgriezās Samarā.
Pulkvedis Bibikovs, kas no Kazaņas ar četrām grenadieru rotām un vienu huzāru eskadronu bija norīkots palīgā ģenerālmajoram Freimanam, redzot, ka tas bezdarbībā stāv Buguļmā, devās uz Zainsku, kuras septiņdesmitgadīgais komandants kapteinis Mertvecovs bija uzņēmis laupītāju bandu ar godu, nododams pilsētu tās rokās. Dumpinieki nocietinājās kā mācēdami; jau piecas verstis no pilsētas Bibikovs izdzirda viņu lielgabalu šāvienus. Taču dumpinieku aizsprosli tika saārdīti, baterijas viņiem atņemtas, priekšpilsētas ieņemtas; visi bēga. Divdesmit piecas dumpīgas sādžas atkal kļuva paklausīgas valdībai. Pie Bibikova ik dienas ieradās līdz četrtūkstoš zemnieku nožēlot savu vainu; tiem izdeva biļetes un visus atlaida mājās.
Deržavins, kurš komandēja trīs strēlnieku rotas, padarīja atkal paklausīgas vecticībnieku sādžas, kas atradās Irgizas krastos, un to cilšu ordas, kas klaiņo starp Jaiku un Volgu.2 Reiz, uzzinājis, ka kādā sādžā sapulcējušies ļaudis, lai ietu palīgā Pugačovam, viņš kopā ar diviem kazakiem aizjāja tieši uz pulcēšanās vietu un pieprasīja no ļaudīm paskaidrojumus. Divi barveži iznāca no pūļa, pavēstīja Deržaviņam savus nodomus un sāka tam mākties virsū ar pārmetumiem un draudiem. Ļaudis jau bija gatavi ļaut vaļu niknumam. Taču Deržavins tiem bargi uzkliedza un pavēlēja saviem kazakiem abus barvežus pakārt. Viņa pavēle tika nekavējoties izpildīta, un pūlis steigšus izklīda.
Muižnieku leģiona komandieris ģenerālmajors La- rionovs, kurš bija norīkots atbrīvot Ufu, neattaisnoja vispārējo uzticību. «Gluži kā par nelaimi (rakstīja Bibikovs), man uzkūlās tas rada gabals A. L.; sākumā pats pieteicās komandēt atsevišķo nodaļu, bet tagad nevaru viņu izkustināt ne no vietas.» Larionovs bija palicis Bakalos, neko neuzsākdams. Šā komandiera nespējīgums piespieda virspavēlnieku sūtīt viņa vietā apakšpulkvedi Mihelsonu, kurš reiz Bibikova acu priekšā bija ticis ievainots un kā virsnieks guvis ievērību jau karā ar konfederātiem.
Kņazs Goļicins pārņēma Freimana vienību komandēšanu. 22. janvārī viņš pārcēlās pāri Kamai; 6. februārī Goļicinam pievienojās pulkvedis Bibikovs, 10. februārī — Mansurovs. Karaspēks sāka virzīties uz Orenburgu.
Pugačovs zināja par karaspēka tuvošanos un par to maz raizējās. Viņš cerēja uz ierindnieku nodevību un komandieru aplamībām. «Gan paši ieskries mums rokās,» viltvārdis atbildēja saviem līdzzinātājiem, kad tie uzstājīgi aicināja doties pretī vienībām, kas tuvojās. Sakāves gadījumā Pugačovs gatavojās bēgt, pametot savus neliešus likteņa varā. Šim nolūkam viņš lika labāk barot trīsdesmit zirgu, ko pats bija atlasījis auļošanas sacensībās. Baškīri nojauta šo nodomu un kurnēja. «Tu mūs padarīji par dumpiniekiem,» viņi teica, «un gribi mūs pamest, bet tur mūs sodīs ar nāvi, tāpat kā sodīja mūsu tēvus.» (1740. gada nāves sodi tiem bija vēl labi atmiņā.3 ) Turpretī Jaikas kazaki neveiksmes gadījumā bija nodomājuši Pugačovu nodot valdības rokās un tā izpelnīties sev žēlastību. Viņi to uzraudzīja kā ķīlnieku. Bibikovs izprata kā viņus, tā Pugačovu, kad rakstīja Fonvī- zinam šīs izcilās rindas: «Pugačovs nav nekas cits kā vien putnu biedēklis, ar ko spēlējas nelieši — Jaikas kazaki; Pugačovs nav svarīgs; svarīgs ir vispārējais sašutums.»4
No Orenburgas Pugačovs devās uz Jaickas pilsētiņu. Viņa ierašanās atdzīvināja dumpinieku darbību, 20. janvārī Pugačovs pats vadīja neaizmirstamu triecienuzbrukumu. Naktī uzspridzināja daļu vaļņa zem baterijas, kas bija ierīkota pie Slaricas (Jaikas senākās gultnes). Dūmu un putekļu aizsegā dumpinieki kliegdami metas uz cietoksni, ieņēma grāvi un, slie- dami klāt kāpnes, pūlējās nokļūt uz vaļņa, taču viņus atgrūda un atvairīja. Visi iedzīvotāji, pat sievietes un bērni, atbalstīja uzbrucējus. Pugačovs stāvēja grāvī ar šķēpu rokā, sākumā cenzdamies ar laipniem vārdiem uzmundrināt uzbrucējus, beigās pats nodurdams bēgošos. Uzbrukums ilga deviņas stundas no vietas, nemitīgi turpinoties lielgabalu un šauteņu ugunij. Beidzot podporučiks Tolstovalovs ar piecdesmit brīvprātīgajiem izdarīja izbrukumu, iztīrīja grāvi un padzina dumpiniekus, nogalinādams ap četrsimt cilvēku un zaudēdams ne vairāk kā piecpadsmit. Pugačovs grieza zobus. Viņš nozvērējās pakārt ne tikai Simonovu un Krilovu, bet arī visu pēdējā ģimeni, kas tajā laikā atradās Orenburgā. Tā nāvei nolemts izrādījās arī četrus gadus vecs bērns, vēlāk slavenais Krilovs.
Jaickas pilsētiņā Pugačovs ieraudzīja jauno kaza- cieti Ustiņju Kuzņecovu un iemīlējās tajā. Viņš devās pie tās precībās. Tēvs un māte jutās pārsteigti un Pugačovam atbildēja: «Apžēlojies, valdnieki Mūsu meita nav ne kņaze, ne karaliene; kā lai viņa pie tevis iet? Un kā tad tu vari precēties, ja māmuļa valdniece vēl sveika un vesela?» Pugačovs tomēr februāra sākumā Ustiņju apprecēja, nosauca par ķeizarieni, iecēla tai no Jaikas kazacietēm apteksnes un galma dāmas un gribēja, lai aizlūgumos pēc valdnieka Pētera Fjodoroviča piemin viņa laulāto draudzeni valdnieci Ustiņju Petrovnu. Pugačova garīdznieki nebija ar mieru, teikdami, ka neesot tam saņēmuši sinodes atļauju. Atteikums Pugačovu sarūgtināja, tomēr viņš neuzstāja, lai šo prasību izpilda. Jaunā sieva palika Jaickas pilsētiņā, un viņš brauca pie tās katru nedēļu. Viltvārža ierašanās vienmēr tika atzīmēta ar jaunu uzbrukumu cietoksnim. Taču arī aplenktie nezaudēja dūšu. Viņu šāvieni neapklusa, izbrukumi nemitējās.
19. februāra naktī no pilsētas uz cietoksni atskrēja kāds pusaudzis5 un pavēstīja, ka iepriekšējā dienā zem zvanu torņa parakta eja, kurā novietoti divdesmit pudi pulvera, un ka Pugačovs esot paredzējis šinī pašā datumā uzbrukt cietoksnim. Vēsts šķita neticama. Simonovs uzskatīja, ka pusaudzis uzsūtīts tīšām, lai saceltu veltīgas bailes. Aplenktie, kas izdarīja kontrmīnēšanu, nebija dzirdējuši nekādus zemes rakšanas darbus; ar divdesmit pudiem pulvera bija grūti uzspridzināt no sešām baļķu'kārtām celto augsto zvanu torni. Bet, tā kā pagrabā zem torņa glabājās viss pulvera krājums (ko varēja zināt arī dumpinieki), tad aplenktie pasteidzās pulveri aizvākt, uzlauza ķieģeļu grīdu un sāka pretmīnēšanu. Garnizons sagatavojās; gaidīja sprādzienu un uzbrukumu. Nepagāja ne divas stundas, kad piepeši spridzeklis pazemes ejā sāka darboties; zvanu tornis klusi salīgojās. Apakšējā daļa sabruka, un sešas augšējās baļķu kārtas nosēdās, nogalinādamas vairākus cilvēkus, kas atradās zvanu torņa tuvumā. Akmeņi, netikdami izsvaidīti uz visām pusēm, sagruva kaudzē. Seši sargzaldāti, kas atradās pašā augšējā stāvā pie lielgabala, novēlās no turienes dzīvi; bet viens, kurš tajā laikā bija gulējis, ne tikai nošļūca lejā sveiks un vesels, bet pat nepamodās.
Zvanu tornis vēl tikai gāzās, kad no cietokšņa jau sāka dārdēt lielgabali, garnizons, kas stāvēja ar ieročiem rokās, tūdaļ ieņēma zvanu torņa drupas un uzstādīja tajas bateriju. Dumpinieki, kas nebija cerējuši uz tādu sagaidīšanu, neziņā apstājās; pēc kāda brīža tie uzsāka savu parasto aurošanu, tomēr uz priekšu neviens nevirzījās. Veltīgi barveži sauca: uz priekšu, uz drupām, brašie atamani! Triecienuzbrukums nenotika; aurošana turpinājās līdz rītausmai, un dumpinieki izklīda, kurnēdami uz Pugačovu, kurš tiem bija apsolījis, ka, uzspridzinot zvanu torni, pāri cietoksnim nobirs akmeņu krusa, apsizdama visu garnizonu.
Nākošajā dienā Pugačovs no Orenburgas pievārtes saņēma ziņu par kņaza Goļicina tuvošanos un steidzīgi jāja .uz Berdu, paņemdams līdzi piecsimt jātnieku un ap pusotra tūkstoša pajūgu. Šī vēsts nonāca arī līdz aplenktajiem. Tie sāka priecāties, rēķinādami, ka sagaidīs palīdzību pēc divām nedēļām. Tomēr atbrīvošanas brīdis vēl bija tālu.
Biežajās Pugačova prombūtnes reizēs Orenburgas aplenkumu vadīja Šigajevs, Padurovs un Hlopuša. izmantodams Pugačova prombūtni, Hlopuša sadomāja ieņemt Iļeckas Zaščitu6 (kur iegūst akmens sāli) un februāra beigās, paņēmis līdzi četrsimt cilvēku, uzbruka tai. Zaščitu ieņēma ar turienes izsūtīto strādnieku palīdzību, starp tiem atradās arī Hlo- pušas ģimene. Valsts īpašumu izlaupīja; virsniekus nogalināja, izņemot vienu, ko pažēloja pēc strādnieku lūguma; cietumniekus pievienoja dumpinieku bandai. Pugačovs, atgriezies Berdā, bija sašutis par drosmīgā katordznieka patvaļu un pārmeta viņam Zaščitas izpostīšanu kā valsts kasei nodarītu zaudējumu. Pret kņazu Goļicinu Pugačovs devās ar des- mittūkstoš vīru lielu izlases karaspēku, pie Orenburgas atstādams Šigajevu ar divtūkstoš vīriem. Dienu pirms tam viņš lika slepus nožņaugt vienu no saviem uzticamajiem līdzzinātājiem Dmitriju Lisovu. Pirms vairākām dienām abi kopā bija jājuši no Kar- gales uz Berdu un, būdami piedzēruši, pa ceļam sastrīdējušies. Lisovs no mugurpuses uzbrucis Pugačovam un triecis ar pīķi. Pugačovs nokritis no zirga, taču bruņas, ko viņš vienmēr valkāja zem drēbēm, izglābušas tam dzīvību. Biedri abus samierināja, un Pugačovs dzēra kopā ar Lisovu vēl dažas stundas pirms pēdējā nāves.
Pugačovs ieņēma Tockas un Soročinas cietokšņus7 un ar savu parasto pārgalvību nakti spēcīgas sniega vētras laikā uzbruka Goļicina priekšējām vienībām, taču majori Puškins un Jelagins viņu atsita. Šajā kaujā krita drosmīgais Jelagins. Tieši tajā laikā Mansurovs pievienojās kņazam Goļicinam. Pugačovs atkāpās uz Novosergijevsku,8 nepaguvis nodedzināt pamestos cietokšņus. Goļicins pēc divām dienām devās tālāk, atstājis Soročinā savus krājumus četrsimt vīru un astoņu lielgabalu apsardzībā. Pugačovs pavirzījās uz Iļeckas pilsētiņas pusi un, pēkšņi pagriezies uz Tatiščevu, apmetās tur un sāka nocietināties. Goļicins nosūtīja apakšpulkvedi Bedrjagu ar trim jātnieku eskadroniem, ko papildināja kājnieki un lielgabali, uz Iļeckas pilsētiņu, bet pats devās tieši uz Perevolocku9 (kur atgriezās arī Bedrjaga); no turienes, atstājis vezumniekus apakšpulkveža Griņova komandētā bataljona apsardzībā, viņš 22. martā nonāca pie Tatiščevas.
Pagājušajā gadā ieņemto un nodedzināto cietoksni Pugačovs jau bija atkal nocietinājis. Nodegušos koka nocietinājumus viņš bija aizstājis ar sniega vaļņiem. Pugačova rīcība pārsteidza kņazu Goļicinu, kurš nebija domājis, ka Pugačovam ir tādas zināšanas kara mākslā. Sākumā Goļicins norīkoja trīssimt cilvēku pretinieka izlūkošanai.10 Dumpinieki noslēpušies pielaida tos pie paša cietokšņa un pēkšņi izdarīja spēcīgu izbrukumu, taču viņus apturēja divi eskadroni, kas pastiprināja pirmos. Pulkvedis Bibikovs tajā pašā laikā izsūtīja jēgerus, kas, pa dziļo sniegu skriedami ar slēpēm, ieņēma visas izdevīgās augstienes. Goļicins sadalīja karaspēku divās kolonnās, sāka virzīties tuvāk un atklāja uguni, uz kuru no cietokšņa atbildēja tikpat spēcīgi. Apšaudīšanās turpinājās trīs stundas. Goļicins redzēja, ka ar lielgabaliem vien nav iespējams tikt galā, un pavēlēja ģenerālim Freimanam ar kreiso kolonnu doties triecienā. Pugačovs uzstādīja pret viņu septiņus lielgabalus. Freimans tos atņēma un metās uz apledojušo valni. Dumpinieki izmisīgi aizstāvējās, tomēr bija spiesti piekāpties prasmīgi lietoto ieroču priekšā un bēga uz visām pusēm. Kavalērija, kas līdz šim kaujā nebija piedalījusies, vajāja tos pa visiem ceļiem. Notika šausmīga asinsizliešana. Cietoksnī vien krita ap tūkstoš trīssimt dumpinieku. Ap Tatiščevu divdesmit verstu attālumā mētājās viņu līķi. Goļicins zaudēja ap četrsmit nogalināto un ievainoto, tajā skaitā pāri par divdesmit virsnieku.11 Uzvara bija pilnīga. Uzvarētājs ieguva trīsdesmit sešus lielgabalus un vairāk par trīs tūkstošiem gūstekņu. Pugačovs .ir sešdesmit kazakiem izlauzās cauri ienaidnieka karaspēkam, un piecatā viņi aizauļoja uz Berdas ciemu ar vēsti par sakāvi. Dumpinieki sāka vākties laukā no Berdas — cits jāšus, cits ragavās. Pajūgos sakrāva salaupītās mantas. Sievietes un bērni soļoja kājām. Pugačovs pavēlēja sadauzīt degvīna mucas, kas stāvēja pie viņa mājas, baidīdamies no apdzer- šanās un jukām. Degvīns aizplūda pa ielu. Tikmēr Šigajevs, redzēdams, ka viss zaudēts, cerēja izpelnīties sev žēlastību un, aizturējis Pugačovu un Hlo- pušu,12 aizsūtīja savā vārdā Orenburgas gubernatoram ziņu ar piedāvājumu izdot viņam viltvārdi, lūgdams dot signālu ar diviem lielgabala šāvieniem. Simtnieks Loginovs, kurš bija bēdzis kopā ar Pugačovu, ieradās ar šo ziņu pie Reinsdorpa. Nabaga Reinsdorps nespēja noticēt savai laimei un veselas divas stundas nevarēja vien apņemties dot prasīto signālu! Pa to laiku izsūtītie, kas atradās Berdā, Pugačovu un Hlopušu atbrīvoja. Pugačovs aizbēga ar desmit lielgabaliem, salaupīto mantu un diviem tūkstošiem atlikušo salašņu. Hlopuša aizauļoja uz Kar- gali, gribēdams glābt sievu un dēlu. Tatāri viņu sasēja un sūtīja ziņu gubernatoram. Slaveno katordz- nieku atveda uz Orenburgu, kur beidzot 1774. gada jūnijā tam nocirta galvu.
Padzirdējuši par savu atbrīvošanu, Orenburgas iedzīvotāji bariem vien steidzās ārā no pilsētas, sekodami sešsimt kājniekiem, ko Reinsdorps nosūtīja uz pamesto ciemu, un ieguva tur pārtiku. Berdā atrada astoņpadsmit lielgabalu, septiņpadsmit mucu vara naudas13 un daudz labības. Orenburgā steidzās slavēt dievu par negaidīto atbrīvošanu. Goļicinam nezināja vien kā pateikties. Reinsdorps tam aizrakstīja, apsveikdams ar uzvaru un nosaukdams to par Orenburgas glābēju.14 Uz pilsētu no visām pusēm sāka vest pārtikas krājumus. Iestājās pārpilnība, un daži prieka mirkļi lika aizmirst posta pilno sešu mēnešu aplenkumu. 26. martā Goļicins iejāja Orenburgā; iedzīvotāji viņu sagaidīja ar neaprakstāmu sajūsmu.
Bibikovs šo lūzumu bija nepacietīgi gaidījis. Lai paātrinātu kara darbību, viņš bija izbraucis no Kazaņas, un Buguļmā viņu sagaidīja ar vēsti par Pugačova galīgo sakāvi. Bibikovs jutās neizsakāmi priecīgs. «Tikpat kā akmens no sirds novēlās (viņš 26. martā rakstīja savai sievai). Šodien manējie ieies Orenburgā; arī es nekavējoties steigšos turp, lai jo veiksmīgāk varētu izrīkot savējos; bet cik daudz sirmuma bārdā radies klāt, dievs vien zina; un galvvidus kļuvis vēl plikāks, tomēr es staigāju salā bez parūkas.»
Pa to laiku Pugačovs, izvairīdamies no izsūtītajām jātnieku patruļām, 24. marta rītā ieradās Seitov- skas15 ciemā, aizdedzināja to un devās uz Sakmarskas pilsētiņu, pa ceļam vākdams kopā jaunus salašņas. Viņš droši vien domāja, ka Goļicins no Tatiščevas ar visiem saviem spēkiem būs pavērsies uz Jaickas pilsētiņu, un pēkšņi devās no jauna ieņemt Berdas ciematu, cerēdams negaidīti sagrābt Orenburgu. Goļicins, uzzinājis par šo pārdrošo soli no pulkveža Horvātā, kurš no pašas Tatiščevas sekoja Pugačovam, pastiprināja savu karaspēku ar kājnieku vienībām un kazakiem, kas atradās Orenburgā; to vajadzībām atņēmis saviem virsniekiem pēdējos zirgus, viņš nekavējoties devās pretī viltvārdim un sastapa l.o Kargalē. Sapratis savu kļūdu, Pugačovs sāka atkāpties, meistariski izmantodams apvidu. Uz šaurā ceļa viņš pret pulkvežiem Bibikovu un Aršeņevski uzstādīja septiņus lielgabalus un to aizsegā veikli steidzās uz Sakmaras upi. Taču tobrīd Bibikovam atveda lielgabalus; ieņēmis kalnu, viņš uzstādīja bateriju; pēdējā aizā Horvāts, mezdamies virsū dumpiniekiem, atņēma lielgabalus un, piespiedis tos bēgt, astoņas verstis vajāja dumpinieku pūļus un kopā ar tiem iejāja Sakmarskas pilsētiņā. Pugačovs zaudēja savus pēdējos lielgabalus, četrsimt kritušo un trīstūkstoš piecsimt gūstā saņemto. Pēdējo vidū bija arī viņa galvenie līdzdalībnieki: Šigajevs, Počitaļins, Padurovs un citi. Pugačovs kopā ar četriem rūpnīcu zemniekiem aizbēga uz Prečistenskaju un no turienes uz Urālu rūpnīcām. Nogurušie jātnieki nespēja viņu panākt. Pēc šīs galīgās uzvaras Goļicins atgriezās Orenburgā, norīkojis Freimanu nomierināt Baš- kīriju, Aršeņevski — attīrīt Jaunmaskavas ceļu, bet Mansurovu — uz Iļeckas pilsētiņu, lai, iztīrot visu šo apvidu, tas dotos atbrīvot Simonovu.
Arī Mihelsons savukārt rīkojās ne mazāk sekmīgi. 18. martā uzņēmies savas vienības komandēšanu, viņš nekavējoties sāka virzīties uz Ufu. Lai aizšķērsotu viņam ceļu, Čika bija izsūtījis pretī divtūkstoš vīru ar četriem lielgabaliem, kas Mihelsonu sagaidīja Zukovas sādžā. Atstādams tos sev aiz muguras, Mihelsons devās tieši uz Česnokovku, kur uzturējās Čika ar desmittūkstoš dumpiniekiem, un, pa ceļam izklaidus atstājis vairākas nelielas vienības, 25. marta rītausmā ieradās Trebikovas sādžā (piecas verstis no Česnokovkas). Te viņu sagaidīja bars dumpinieku ar diviem lielgabaliem. Majors Ha- rins tos sakāva un iztrenkāja; jēgeri atņēma lielgabalus, un Mihelsons virzījās tālāk. Viņa vezumnieki brauca simts vīru un viena lielgabala aizsardzībā. Uzbrukuma gadījumā tie nosegtu arī Mihelsona aizmuguri. 26. martā, gaismai austot, viņš pie Zubovkas sādžas sastapās ar dumpiniekiem. Daļa no tiem steidzās pretī uz slēpēm un jāšus un, virzīdamies uz priekšu abpus ceļa, centās Mihelsona vienību ielenkt. Trīs tūkstoši vīru ar desmit lielgabaliem nāca tieši pretī. Tai pašā laikā atklāja uguni no baterijas, kas bija uzstādīta sādžā. Kauja turpinājās četras stundas. Nemiernieki cīnījās varonīgi. Beidzot Mihelsons, ieraudzījis jātniekus, kas nāca tiem palīgā, vērsa visus savus spēkus pret galveno pūli un pavēlēja saviem jātniekiem, kas kaujas sākumā bija nokāpuši no zirgiem, lēkt seglos un doties triecienā ar zobeniem. Dumpinieku priekšējie pūļi, lielgabalus pametuši, metās bēgt. Harins, kapādams salašņas ar zobeniem, kopā ar tiem ielauzās Česnokovkā. Tikmēr jātnieki, kas nāca uz Zubovku dumpiniekiem palīgā, tika atsisti un arī bēga uz Česnokovku, kur Harins to sagaidīja un visus saņēma gūstā. Slēpotājus, kas bija paguvuši nokļūt Mihelsona aizmugurē un atgriezt no kolonnas vezumniekus, tajā pašā laikā sakāva divas grenadiera rotas. Tie izklīda pa mežiem. Gūstā bija saņemti trīstūkstoš dumpinieku. Rūpnīcu un ekonomiju zemniekus atlaida uz sādžām. Bija atņemti divdesmit pieci lielgabali un daudz krājumu. Mihelsons pakāra divus galvenos dumpiniekus: baškīru vecāko un Česnokovkas sādžas vēlēto priekšnieku. Ufa bija atbrīvota. Nekur neapstādamies, Mihelsons devās uz Tabinsku, kurp pēc nolikumiem pie Česnokovkas bija aizauļojuši Uļjanovs un Čika. Tur kazaki viņus notvēra16 un izdeva uzvarētājam, kurš dumpinieku barvežus, ķēdēs iekaltus, nosūtīja uz Ufu. Pēc tam Mihelsons norīkoja jātnieku patruļas uz visām pusēm un paguva nomierināt lielāko daļu dumpīgo sādžu.
Pugačova pirmo panākumu lieciniekus, Iļeckas pilsētiņu un Ozernajas un Rassipnajas cietokšņus, dumpinieki jau bija pametuši. Viņu priekšnieki Čulošņi- kovs un Kizilbašins aizbēga uz Jaickas pilsētiņu. Ziņa par viltvārža sakaušanu pie Tatiščevas viņus sasniedza tajā pašā dienā. Horvātā huzāru vajātie bēgļi izauļoja cauri cietokšņiem, saukdami: glābieties, puiši! Viss pagalam! Viņi uz ātru roku apsēja savus ievainojumus un steidzās uz Jaickas pilsētiņu. Drīz vien sākās pavasara atkusnis; upēs izgāja ledus, un pie Tatiščevas kritušo līķi peldēja garām cietokšņiem. Sievas un mātes stāvēja krastā, pūlēdamās starp tiem saskatīt savus vīrus un dēlus. Ozernajā kāda veca kazaciete17 dienu dienā klīda gar Jaiku, ar nūju vilkdama pie krasta garām peldošos līķus un pie sevis runādama: «Vai tas neesi tu, manu bērniņ? Vai tas neesi tu, mans Stjopuška? Vai saltais ūdens neskalo tavas melnās cirtas?» — un, ieraudzījusi nepazīstamu seju, vecā līķi rāmi atstūma nost.
6. un 7. aprīlī Mansurovs ieņēma pamestos cietokšņus un Iļeckas pilsētiņu, pēdējā atrazdams četrpadsmit lielgabalu. 15. aprīlī, kad Mansurovs veica bīstamo pārcelšanos pāri uzplūdušajai Bikovkas
upītei, viņam uzbruka Ovčiņņikovs, Perfiļjevs un Degterevs. Dumpiniekus sakāva un iztrenkāja; Bedr- jaga un Borodins tos vajāja tālāk; taču šķīdonis barvežus paglāba. Mansurovs nekavējoties devās uz Jaickas pilsētiņu.
Cietoksnis bija aplenkts jau kopš gada sākuma.13 Pugačova prombūtne dumpiniekus nepadarīja rāmākus. Smēdēs tika kalti laužņi un lāpstas, bija uzstādītas jaunas baterijas. Dumpinieki rosīgi turpināja savus zemes darbus, te norakdami Čečoras krastu un tādā veidā iznīcinādami sakarus starp abām pilsētas daļām, te rakdami tranšejas, lai aizkavētu izbruku- mus. Viņi bija nodomājuši pa Staricas krauju izrakt visapkārt cietoksnim pazemes eju zem katedrāles, baterijām un komandanta mājas. Aplenktajiem mūžīgi draudēja briesmas, un tie savukārt bija spiesti visās malās ierakt kontrmīnas, ar pūlēm izlaužot veselas aršīnas dziļumā sasalušo zemi; viņi apjoza cietoksni ar jaunu sienu un maisiem, kas bija piepildīti ar uzspridzinātā zvanu torņa ķieģeļiem.
9. martā, gaismai austot, divsimt piecdesmit ierindnieku iznāca no cietokšņa; izbrukuma mērķis bija likvidēt jauno bateriju, kas aplenktos ļoti traucēja. Zaldāti nokļuva līdz aizsprostojumiem, taču tos sagaidīja ar spēcīgu uguni. Izbrukušie apjuka. Dumpinieki tos tvarstīja šaurajās spraugās starp aizsprostojumiem un mājām, ko zaldāti gribēja aizdedzināt; ievainotos un pakritušos nodūra, ar cirvjiem nocirta galvas. Zaldāti bēga. Kādus trīsdesmit cilvēkus nogalināja, kādus astoņdesmit ievainoja. Garnizons nekad nebija atgriezies no izbrukuma ar tik lieliem zaudējumiem. Bija izdevies nodedzināt vienu bateriju, ne pašu galveno, un dažas mājas. Triju notverto dumpinieku liecības vēl palielināja aplenkto bēdas: gūstekņi pastāstīja par pazemes ejām, ko rok zem cietokšņa, un par drīzumā gaidāmo Pugačova ierašanos. Baiļu pārņemtais Simonovs lika visur veikt jaunus darbus; zemi ap viņa māju nemitīgi pārbaudīja ar urbjiem; sāka rakt jaunu grāvi. Smagā darbā nomocītie ļaudis gandrīz nemaz negulēja; puse garnizona naktīs arvien bija kaujas gatavībā; otrai pusei bija atļauts snaust tikai sēdot. Lazarete pildījās ar slimniekiem. Ēdiena krājumi bija palikuši ne vairāk kā desmit dienām. Zaldātiem sāka izsniegt dienā tikai pa ceturtdaļmārciņai miltu, tas ir, desmito daļu no parastās devas. Ne putraimu, ne sāls vairs nebija. Uzvārījuši kopējā katlā ūdeni un baltuma tiesai piebēruši miltus, katrs izdzēra savu krūzīti, un tas tad arī bija viņu diennakts uzturs. Sievietes vairs nespēja badu izciest: tās sāka lūgt, lai ļauj cietoksni atstāt, kas tām arī tika atļauts. Vairāki vārgi un slimi zaldāti izgāja reizē ar tām; taču dumpinieki tos nepieņēma, bet sievietes, noturējuši vienu nakti sardzes uzraudzībā, aizdzina atpakaļ uz cietoksni, pieprasīdami, lai izdod viņu līdzdalībniekus, un apsolīdamies par to pieņemt un barot no cietokšņa izsūtītos. Simonovs tam nepiekrita, baidīdamies palielināt ienaidnieku skaitu. Bads kļuva arvien šausmīgāks. Zirga gaļas, kas tika izsniegta uz svara, vairs nebija. Sāka ēst kaķus un suņus. Aplenkuma sākumā, pirms mēnešiem trim, nogalinātie zirgi bija pamesti uz ledus; tos atcerējās, un cilvēki kāri apgrauza suņu pamestos kaulus. Beidzot arī šīs rezerves bija cauri. Sāka gudrot jaunas ēdamvielas. Atrada kādu šķirni mālu, kas bija ļoti mīksti un bez smilšu piejaukuma. Cilvēki mēģināja tos savārīt un, pagatavojuši no tiem kaut ko līdzīgu ķīselim, sāka lietot uzturam. Zaldāti galīgi novājēja. Daži nespēja paiet. Sasirgušo māšu bērni izdēdēja un mira. Sievietes vairākkārt mēģināja iežēlināt dumpiniekus un, krizdamas tiem pie kājām, lūdza atļauju palikt pilsētā. Viņas atdzina atpakaļ, atkārtojot iepriekšējās prasības. Pieņēma vienīgi kazacietes. Gaidītā palīdzība nenāca. Aplenktie cerēja no dienas uz dienu, no nedēļas uz nedēļu. Dumpinieki sauca garnizonam, ka valdības karaspēks esot sakauts, ka Orenburgā, Ufa un Kazaņa jau padevušās viltvārdim, ka tas drīz ieradīšoties Jaickas pilsētiņā — un tad gan lai žēlastības negaidot. Ja aplenktie padošoties, dumpinieki Pugačova vārdā solīja ne tikai apžēlošanu, bet arī apbalvojumus. To pašu viņi pūlējās iestāstīt arī nelaimīgajām sievietēm, kas lūdzās, lai tās izlaiž no cietokšņa pilsētā. Priekšnieki nespēja aplenktajiem iedvest cerības, ka drīz ieradīsies palīgi, tādēļ ka to neviens vairs nespēja klausīties bez niknuma — tik ļoti ilgā un veltīgā gaidīšana bija nocietinājusi sirdis! Garnizonu pūlējās noturēt uzticībā un paklausībā, atkārtojot, ka apkaunojoša nodevība nevienu neglābs no bojā ejas, ka dumpinieki, ko nokaitinājusi ilgstošā pretošanās, nežēlos arī zvēresta lauzējus. Komandieri nelaimīgo sirdīs centās modināt paļāvību uz visvareno un visu redzošo dievu, un mundrumu atguvušie cietēji atkārtoja, ka labāk nodot sevi dieva rokās nekā kalpot laupītājam, un visā posta pilnajā aplenkuma laikā bēgļu no cietokšņa nebija, izņemot divus vai trīs cilvēkus.
Pienāca klusā nedēļa. Aplenktie jau piecpadsmito dienu pārtika tikai no māliem vien. Neviens negri- lieja mirt bada nāvē. Visi kā viens (izņemot gluži vārgos) apņēmās doties pēdējā izbrukumā. Uz veiksmi necerēja (dumpinieki bija tā nostiprinājušies, ka no cietokšņa tiem vairs ne no vienas puses nevarēja tikt klāt), visi gribēja vienīgi mirt godīgā karavīra nāvē.
Otrdien, kad bija paredzēts izbrukums, uz katedrāles jumta stāvošie sargzaldāti ievēroja, ka dumpinieki panikā skraida pa pilsētu, atvadīdamies cits no cita, sapulcējas bariņos un izjāj stepē. Kazacietes tos pavadīja. Aplenktie nojauta kaut ko neparastu un sāka atkal lolot cerības. «Tas mūs tik ļoti uzmundrināja,» stāsta aculiecinieks, kurš pārcietis visas aplenkuma šausmas, «it kā mēs būtu apēduši pa riecienam maizes.» Panika pamazām norima, parastā kārtība šķita atkal atjaunojusies. Aplenktos pārņēma vēl briesmīgāks izmisums nekā iepriekš. Klusēdami tie raudzījās stepē, no kurienes bija vēl nesen gaidījuši atpestītājus… Ap pieciem pēc pusdienas tālumā pēkšņi parādījās putekļi un aplenktie ieraudzīja pūļus, kas cits pakaļ citam nekārtībā auļoja ārā no birzs. Dumpinieki jāja iekšā pilsētiņā pa dažādiem vārtiem, katrs pa tiem, kuru tuvumā atradās viņa māja. Aplenktie saprata, ka dumpinieki sakauti un bēg, tomēr viņi vēl neuzdrīkstējās priecāties; bija jābaidās no izmisumā izdarīta uzlDrukuma. Iedzīvotāji skraidīja pa ielām uz priekšu un atpakaļ kā ugunsgrēkā. Pievakarē nozvanīja ar baznīcas zvanu, sapulcināja padomi, tad visi barā virzījās uz cietoksni. Aplenktie gatavojās nācējus atvairīt, taču ieraudzīja, ka tie ved sasietus savus barvežus ata- manus Karginu un Tolkačovu. Dumpinieki tuvojās, skaļi lūgdamies žēlastības. Simonovs tos pieņēma, pats neticēdams savam glābiņam. Garnizons uzklupa maizes klaipiem, ko bija sanesuši iedzīvotāji. Līdz lieldienām, raksta šo notikumu aculiecinieks, vēl atlika četras dienas, taču mums jau šī diena bija kā augšāmcelšanās svētki. Pat tie, kas aiz vārguma un slimuma necēlās augšā no guļvietas, vienā mirklī kļuva veseli. Cietoksnī valdīja žirgta rosība, ļaudis pateicās dievam, apsveica cits citu; augu nakti neviens negulēja. Iedzīvotāji pavēstīja aplenktajiem par Orenburgas atbrīvošanu un par drīzumā gaidāmo Mansurova ierašanos. 17. aprīlī Mansurovs bija klāt. Kopš 30. decembra aizslēgtie un aizbarikadētie cietokšņa vārti atvērās. Mansurovs pārņēma pilsētu savā ziņā. Dumpja vadoņi Kargins, Tolkačovs un Gorškovs, kā arī viltvārža nelikumīgā sieva Ustiņja Kuzņecova sardzes pavadībā tika nosūtīti uz Orenburgu.
Tādus panākumus guva prasmīgā, gudrā karavadoņa rīkojumi. Tomēr iesākto darbu pabeigt Bibikovs nepaguva: pūliņu, nemiera un nepatikšanu nomocīts, maz rūpēdamies par savu jau iedragāto veselību, viņš Buguļmā sasirga ar karsoni un, juzdams tuvojamies pēdējo stundu, deva vēl dažus rīkojumus. Viņš aizzīmogoja visus savus slepenos dokumentus, pavēlēdams nogādāt tos ķeizarienei, un nodeva virsvadību ģenerālporučikam Ščerbatovam, augstākajam priekšniekam pēc viņa. No baumām uzzinājis par Ufas atbrīvošanu, viņš vēl paguva par to paziņot ķeizarienei un 9. aprīlī pulksten 11 no rīta nomira •;<ivā četrdesmit ceturtajā mūža gadā. Viņa mirstīgās ,il liekas vairākas dienas stāvēja Kamas krastā, jo upei lajā laikā nebija iespējams pārbraukt pāri. Kazaņa vēlējās karavadoni apglabāt savā katedrālē un uzcelt savam glābējam pieminekli, tomēr pēc ģimenes pieprasījuma Bibikova mirstīgās atliekas tika nogādātas uz viņa sādžu. Andreja lentu, senatora titulu un gvardes pulkveža pakāpi viņš, dzīvs būdams, nepaguva saņemt. Mirdams Bibikovs teicis: «Mani nemāc bažas par bērniem un sievu, valdniece par viņiem parūpēsies; mani māc bažas par tēvzemi.»19 Klīda baumas, ka viņa nāvē vainojama inde, ko viņam esot iedevis kāds no konfederātiem. Deržavins apdziedāja Bibikova mūža beigas. Katrīna viņu apraudāja un bagātīgi apveltīja viņa ģimeni ar savu devīgumu.20 Pēterburgu un Maskavu pārņēma šausmas. Drīz vien arī visa Krievija sāka just šo neatgūstamo zaudējumu.
Pugačova jaunie panākumi. — Baškīrs Salavats. — Sibīrijas cietokšņu ieņemšana. — Kauja pie Troickas. — Pugačova atkāpšanās. — Viņa pirmā sastapšanās ar Mihelsonu. — Pugačova vajāšana. — Karaspēka bezdarbība. — Osas ieņemšana. — Pugačovs pie Kazaņas.
Pugačovs, kura stāvoklis šķita neglābjams, ieradās Avzjanopetrovskas rūpnīcās. Ovčiņņikovs un Per- fiļjevs, kurus vajāja majors Ševičs, ar trim simtiem Jaikas kazaku šķērsoja Sakmaras līniju un paguva Pugačovam pievienoties. Stavropoles un Orenburgas kalmiki gribēja tiem sekot un ar sešsimt kibitkām grasījās doties uz Soročinskas cietoksni. Tajā, nodrošināts ar proviantu un elpi, uzturējās atvaļināts apakšpulkvedis Meļkovičs, gudrs un uzņēmīgs cilvēks. Viņš uzņēmās garnizona komandēšanu un, uzbrucis kalmikiem, piespieda tos atgriezties agrākajās dzīves vietās.
Pugačovs ātri pārcēlās no vienas vietas uz otru. Zemo kārtu ļaudis atkal pulcējās ap viņu tāpat kā agrāk; jau gandrīz nomierinātie baškīri atkal sāka dumpoties. Verhojaickas cietokšņa komandants pulkvedis Stupišins iegāja Baškīrijā, nodedzināja vairākus tukšus ciematus un, notvēris vienu no dumpiniekiem, nogrieza tam ausis, degunu, labās rokas pirkstus un tad palaida to vaļā, piedraudēdams tāpat rīkoties ar visiem dumpiniekiem. Baškīri nenorima. Viņu vecais dumpinieks Julajs, kas bija izslapstījies no 1741. gada nāves sodiem,1 ieradās baškīru vidū kopā ar savu dēlu Salavatu. Visā Baškīrijā sākās sacelšanās, un posts auga ar vēl lielāku spēku. Frei- manam vajadzēja vajāt Pugačovu; Mihelsons pūlējās aizšķērsot tam ceļu; tomēr šķīdonis dumpinieku paglāba. Ceļi bija neizbrienami, cilvēki stiga dubļu jūrā; upes pārplūda vairāku verstu platumā, strauti pārvērtās par upēm. Freimans apstājās Sterļita- mackā. Mihelsons, kas bija paguvis pāriet Vjatku pa ledu un pāri Ufai pārcelties astoņās laivās, par spīti dažnedažādiem šķēršļiem, turpināja ceļu un 5. maijā pie Simskas rūpnīcas sastapās ar negantā Salavata vadīto baškīru pūli. Mihelsons tos padzina, rūpnīcu atbrīvoja un pēc dienas devās tālāk. Salavats apstājās astoņpadsmit verstis no rūpnīcas, lai sagaidītu Belo- borodovu. Abi satikās un devās Mihelsonam pretī ar divtūkstoš dumpiniekiem un astoņiem lielgabaliem. Mihelsons tos atkal sakāva, atņēma tiem lielgabalus, noguldīja ap trīssimt cilvēku, pārējos izklīdināja un steigšus devās uz Uiskas rūpnīcu, cerēdams panākt pašu Pugačovu; taču drīz vien viņš uzzināja, ka viltvārdis jau atrodas Beloreckas rūpnīcās.
Viņpus Jurzeņas upes Mihelsons paguva sakaut vēl vienu dumpinieku pūli un vajāja to līdz Sat- kinskas rūpnīcai. Tur viņam kļuva zināms, ka Pugačovs, sapulcinājis ap seštūkstoš baškīru un zemnieku, dodas uz Magņitnajas cietoksni. Mihelsons nolēma doties iekšā Urālu kalnos, cerēdams pievienoties Freimanam Jaikas augstienes apkārtnē.
Aizdedzinājis izlaupītās Beloreckas rūpnīcas, Pugačovs ātri pārgāja pāri Urālu kalniem un 5. maijā nonāca pie Magņitnajas bez neviena lielgabala. Kapteinis Tihanovskis drosmīgi aizstāvējās. Karteča Pugačovam pašam ievainoja roku, un viņš atkāpās, ciešot ievērojamus zaudējumus. Cietoksnis šķita glābts, taču tajā atklājās nodevība: naktī tika uzspridzinātas pulvera kastes. Dumpinieki metās uzbrukumā, izārdīja aizžogojumus un ielauzās cietoksnī. Tihanovski un viņa sievu pakāra, cietoksni izlaupīja un nodedzināja. Tajā pašā dienā pie Pugačova ieradās Beloborodovs ar četriem tūkstošiem dumpīgu neliešu.
Ģenerālporučiks Dekalongs virzījās no Čeļabin- skas, kas nesen bija atbrīvota no dumpiniekiem, uz Verhojaickas cietoksni, cerēdams panākt Pugačovu vēl Beloreckas rūpnīcās; taču, izgājis uz līnijas, viņš saņēma no Verhojaickas komandanta pulkveža Stu- pišina ziņu, ka Pugačovs virzās pa līniju uz augšu no viena cietokšņa uz otru, tāpat kā savas drausmīgās parādīšanās sākumā. Dekalongs steidzās uz Verho- jaicku. Te viņš uzzināja par Magņitnajas ieņemšanu. Viņš devās uz Kiziļsku, bet, kad bija nogājis jau piecpadsmit verstu, no kāda notverta baškīra uzzināja, ka Pugačovs, padzirdējis par karaspēka tuvošanos, vairs nedodas vis uz Kiziļsku, bet tieši pa Urālu kalniem virzās uz Karagaisku. Dekalongs griezās atpakaļ. Tuvodamies Karagaiskai, viņš ieraudzīja vienīgi kūpošas drupas. Pugačovs to bija pametis jau iepriekšējā dienā. Dekalongs cerēja panākt viltvārdi Petrozavodskā, taču to nesastapa ari te. Cietoksnis bija izpostīts un izdedzināts, baznīca izlaupīta, svētbildes norautas un sadauzītas gabalu gabalos.
Pametis līniju, Dekalongs pa iekšējo ceļu devās tieši uz Uiskas cietoksni. Auzu zirgiem vairs bija palicis tikai vienai diennaktij. Dekalongs domāja notvert Pugačovu kaut vai Stepnajas cietoksnī, bet, uzzinājis, ka arī Stepnaja jau ieņemta, devās uz Troicku. Pa ceļam viņš Sevarskā atrada daudz ļaužu no apkārtējiem nopostītajiem cietokšņiem. Virsnieku sievas un bērni, basām kājām un noskranduši, skaļi raudāja, nezinādami, kur meklēt patvērumu. Dekalongs tos ņēma savā aizsardzībā un nodeva savu virsnieku gādībā. 21. maija rītā viņš tuvojās Troic- kai, nogājis sešdesmit verstis paātrinātā gaitā, un beidzot ieraudzīja Pugačovu, kurš bija ierīkojis nometni pie iepriekšējā dienā ieņemtā cietokšņa. Dekalongs tam nekavējoties uzbruka. Pugačovam bija vairāk par desmittūkstoš vīriem un ap trīsdesmit lielgabalu. Kauja turpinājās veselas četras stundas.
Pugačovs visu laiku gulēja savā teltī, ciezdams skaudras sāpes no ievainojuma, ko bija dabūjis pie Magņitnajas. Kauju vadīja Beloborodovs. Galu galā dumpinieku rindās radās sajukums. Pugačovs ar kaklā pakārtu roku sēdās zirgā un auļoja drīz te, drīz tur, pūlēdamies atjaunot kārtību; tomēr dumpinieki pajuka un metās bēgt. Pugačovs ar vienu lielgabalu devās prom pa Čeļabinskas ceļu. Dzīties pakaļ nebija iespējams. Kavalērija bija pārāk nomocījusies. Nometnē atrada ap trīs tūkstoši dažādu kārtu, dzimumu un vecumu cilvēku, ko viltvārdis bija sagūstījis un nolēmis iznīcināt. Cietoksnis bija glābts no nodedzināšanas un izlaupīšanas. Taču komandants brigadieris Feiervars bija nogalināts iepriekšējā vakarā uzbrukuma laikā, bet viņa virsnieki pakārti.
Pugačovs un Beloborodovs, zinādami, ka nogurušo karavīru un nomocīto zirgu dēļ Dekalongam nebūs iespējams izmantot savu uzvaru, savāca savus izkliedētos pūļus un sāka kārtīgi atkāpties, ieņemdami cietokšņus un ātri pieaugdami spēkā. Majori Gag- rins un Zolobovs, kurus Dekalongs nākošajā dienā pēc kaujas norīkoja dumpiniekus vajāt, nevarēja tos panākt.
Mihelsons tikmēr virzījās uz priekšu pa Urālu kalniem, iedams pa maz pazīstamiem ceļiem. Baškīru ciemati bija tukši. Nebija iespējams sagādāt vajadzīgo pārtiku un elpi. Vienībai nemitīgi draudēja briesmas. Lielas dumpinieku bandas pastāvīgi atradās tās tuvumā. 13. maijā baškīri Mihelsonam uzbruka dumpīga staršinas vadībā un izmisīgi cīnījās; iedzīti purvā, tie nepadevās. Visi, izņemot vienu, ko tīšuprāt pažēloja, tika sakapāti tāpat kā viņu priekšnieks. Mihelsons zaudēja vienu virsnieku un sešdesmit kritušu un ievainotu kareivju.
Sagūstītais baškīrs, ko Mihelsons bija pažēlojis, viņam pastāstīja par Magņitnajas ieņemšanu un par Dekalonga uzņemto virzienu. Mihelsons, redzēdams, ka šīs ziņas saskan ar viņa pieņēmumiem, izgāja no kalniem un devās uz Troicku, cerēdams atbrīvot šo cietoksni vai arī sastapt Pugačovu gadījumā, ja tas atkāptos. Drīz vien viņš uzzināja par Dekalonga uzvaru un devās uz Varlamovu, gribēdams aizšķērsot Pugačovam ceļu. Un 22. maija rītā, tuvodamies Var- lamovai, Mihelsons patiešām sastapa Pugačova priekšējās vienības. Ieraudzījis brašo karaspēku, Mihelsons sākumā nespēja aptvert, ka tās ir iepriekšējā dienā sakauto salašņu atliekas, un uzskatīja to (kā viņš ironiski izsakās savā ziņojumā) par ģenerāl- poručika un kavaliera Dekalonga korpusu; taču drīz vien viņš pārliecinājās, kas tie ir īstenībā. Mihelsons apstājās, saglabādams savas izdevīgās pozīcijas pie meža, kas nosedza vienības aizmuguri. Pugačovs sāka virzīties viņam pretī, bet pēkšņi nogriezās uz Čerbakuļskas cietoksni. Mihelsons izgāja cauri mežam un aizšķērsoja dumpiniekiem ceļu. Pugačovs pirmoreiz ieraudzīja savā priekšā vīru, kurš tam vēlāk deva tik daudzus triecienus un darīja galu viltvārža asiņainajiem noziegumiem. Pugačovs bez vilcināšanās uzbruka Mihelsona kreisajam spārnam, izklīdināja to un atņēma divus lielgabalus. Taču Mihelsons raidīja triecienā visu savu kavalēriju, iz- trenkāja dumpiniekus vienā mirklī, dabūja atpakaļ savus lielgabalus un kopā ar tiem arī pēdējo lielgabalu, kas Pugačovam bija palicis pēc sakāves pie Troickas, noguldīja uz vietas ap sešsimt cilvēku, gūstā saņēma ap piecsimt un pārējos vajāja vairākas verstis. Nakts piespieda vajāšanu izbeigt. Nakti Mihelsons pārgulēja kaujas laukā. Nākošajā dienā viņš ar pavēli izteica stingru rājienu rotai, kas bija pazaudējusi savus lielgabalus, un atņēma tai pogas un piedurkņu atlokus, līdz tā atkal būs cienīga tos valkāt. Rota pasteidzās savu apkaunojumu nolīdzināt.2
23. datumā Mihelsons devās uz Čerbakuļskas cietoksni. Kazaki, kas atradās šajā cietoksnī, dumpojās. Mihelsons lika tiem nodot zvērestu, pievienoja tos savai vienībai un turpmāk vienmēr bija ar tiem apmierināts.
Zolobovs un Gagrins rīkojās gausi un nedroši. Paziņojis Mihelsonam, ka Pugačovs savācis kopā izklīdinātā dumpinieku pūļa atliekas un vāc jaunus, Zolobovs atteicās doties pret viltvārdi, atrunādamies ar uzplūdušajām upēm un sliktajiem ceļiem. Mihelsons sūdzējās Dekalongam; bet Dekalongs, solīdamies pats iznīcināt Pugačova pēdējos spēkus, palika Čeļabā un vēl atsauca pie sevis Zolobovu un Gag- rinu.
Tā Pugačova vajāšana palika vienīgi Mihelsona ziņā. Padzirdējis, ka Zlatoustovas rūpnīcā uzturoties vairāki Jaickas dumpinieki, viņš devās uz turieni; taču tie, uzzinājuši par Mihelsona tuvošanos, aizbēga. Dumpinieku pēdas, jo vairāk attālinājās, jo plašāk izklīda un beidzot pagaisa pavisam.
27. maijā Mihelsons ieradās Satkinas rūpnīcā.3 Šai apvidū darīja ļaundarības Salavats ar jaunu bandu.
Simskas rūpnīcu viņš jau bija izlaupījis un nodedzinājis. Padzirdējis par Mihelsonu, viņš pārcēlās pār Ajī upi un apmetās kalnos, kur Pugačovs, ticis vaļā no Gagrina un Zolobova un jau savācis ap diviem tūkstošiem visādu salašņu, paguva Salavatam pievienoties.
Pēc iziešanas no Ufas Mihelsons pirmoreiz atpūtās Satkinas rūpnīcā, kuru glāba viņa ātrā virzīšanās uz priekšu. Pēc divām dienām viņš devās pret Pugačovu un Salavatu un nonāca Ajī krastā. Tilti bija nojaukti. Pretējā krastā dumpinieki, redzēdami, cik niecīgā skaitā ir Mihelsona vienība, iedomājās esam drošībā.
Taču 30. maija rītā Mihelsons pavēlēja piecdesmit kazakiem peldus doties pāri upei, katram ņemot līdzi pa vienam jēgeram. Dumpinieki gribēja mesties tiem virsū, bet viņus iztrenkāja ar lielgabalu šāvieniem no pretējā krasta. Jēgeri un kazaki kā nekā noturējās, bet Mihelsons ar pārējo vienību tikmēr pārcēlās upei pāri, pulveri pārveda kavalērija, lielgabalus nogremdēja ūdenī un pa upes dibenu ar trosēm pārvilka otrā krastā. Mihelsons ātri uzbruka ienaidniekam, satrieca to un vajāja vairāk nekā divdesmit verstis, ap četrsimt ienaidnieku nogalinot un lielu skaitu saņemot gūstā. Pugačovs, Beloborodovs un ievainotais Salavats tik tikko paguva izglābties.
Apkārtne bija tukša. Mihelsons ne no viena nevarēja uzzināt par ienaidnieka nodomiem. Viņš virzījās uz labu laimi, un 2. jūnija naktī viņa norīkoto kapteini Kartaševski aplenca Salavata banda. No rīta Mihelsons paguva atsteigties kapteinim palīgā. Dumpinieki pajuka uz visām pusēm un metās bēgt. Mi- helsons tos vajāja ārkārtīgi piesardzīgi. Kājnieki sedza viņa vezumniekus. Mihelsons pats ar daļu savas kavalērijas virzījās mazliet pa priekšu. Šāds izkārtojums viņu izglāba. Milzīgs dumpinieku pūlis pēkšņi aplenca Mihelsona pajūgus un uzbruka kājniekiem. Tos vadīja pats Pugačovs, kas sešu dienu laikā bija paguvis netālu no Satkinas rūpnīcas sapulcināt ap piectūkstoš dumpinieku. Mihelsons atauļoja palīgā; viņš aizsūtīja Harinu, lai tas apvieno visu viņu kavalēriju, bet pats ar kājniekiem palika pie pajūgiem. Dumpiniekus sakāva, un tie atkal bēga. Te Mihelsons no gūstekņiem uzzināja, ka Pugačovs gribējis doties uz Ufu. Viņš pasteidzās aizšķērsot viltvārdim ceļu un 5. jūnijā to atkal sastapa. No sadursmes nebija iespējams izvairīties. Mihelsons ātri uzbruka un atkal Pugačovu sakāva un padzina.
Gūdams panākumus, Mihelsons tomēr redzēja, ka vajāšanu nepieciešams uz laiku pārtraukt. Vairs nebija ne pārtikas krājumu, ne lādiņu. Bija palikušas tikai pa divām patronām uz cilvēku. Mihelsons devās uz Ufu, lai tur apgādātos ar visu nepieciešamo.
Kamēr Mihelsons, strauji pārvietodamies uz visām pusēm, visur satrieca dumpiniekus, pārējie priekšnieki palika uz vietas. Dekalongs atradās Čeļabā un, apskauzdams Mihelsonu, tīšuprāt nevēlējās to atbalstīt. Freimans, kurš pats bija drošsirdīgs, bet kā vadonis nevarīgs un nenoteikts, atradās Kiziļas cietoksnī un dusmojās uz Timašovu, kurš ar viņa kavalērijas labāko daļu bija aizgājis uz Zelairskas4 cietoksni. Staņislavskis, kurš jau visu laiku bija izcēlies ar savu gļēvulību, uzzinājis, ka Pugačovs Verhojaickas cietokšņa tuvumā savācis diezgan prāvu pūli, atteicās no dienesta un meklēja patvērumu savā iemīļotajā Orskas cietoksnī. Pulkveži Jakubovičs un Obernibesovs un majors Duve atradās pie Ufas. Tiem visapkārt mierīgi pulcējās kopā dumpīgie baškīri. Birska tika nodedzināta viņiem gandrīz vai acu priekšā, bet viņu karaspēka daļas pārcēlās no vienas vietas uz otru, izvairīdamās pat no visniecīgākajām briesmām un nedomādamas par vienotu sadarbību. Pēc kņaza Ščerbatova rīkojuma Goļicina karaspēks bez jebkādas vajadzības dirnēja pie Orenburgas un Jaickas pilsētiņas — vietās, kur briesmas vairs nedraudēja; turpretī apvidus, kurā atkal sāka liesmot ugunsgrēks, palika gandrīz neaizsargāts.5
Pugačovs, ko no Kunguras bija aiztriecis majors Popovs, sāka virzīties uz Jekaterinburgu, taču, uzzinājis par karaspēku, kas tur atradās, pagriezās uz Krasnoufimsku.
Kamas upe nebija apsargāta, un Kazaņai draudēja briesmas. Brants veicīgi aizsūtīja uz Osas priekšpilsētu majoru Skripicinu ar garnizona vienību un apbruņotiem zemniekiem, bet pats rakstīja kņazam Ščerbatovam, pieprasīdams nekavējoties sniegt palīdzību. Ščerbatovs paļāvās uz Obernibesovu un Duvi, kuriem briesmu gadījumā vajadzēja palīdzēt majoram Skripicinam, un nekādus jaunus rīkojumus nedeva.
18. jūnijā Pugačovs ieradās pie Osas. Skripicins devās tam pretī, taču, pašā kaujas sākumā zaudējis trīs lielgabalus, steigšus atgriezās cietoksnī. Pugačovs pavēlēja savējiem nokāpt no zirgiem un doties uzbrukumā. Dumpinieki ielauzās pilsētā, nodedzināja to, bet no cietokšņa tika atvairīti ar lielgabaliem.
Nākošajā dienā Pugačovs ar saviem staršinām jāja gar Kamas krastu, izlūkodams piemērotas vietas, kur celties pāri. Pēc viņa rīkojuma laboja ceļu un nostiprināja staignās vietas. 20. jūnijā viņš atkal tuvojās cietoksnim un atkal tika atvairīts. Tad Beloborodovs deva Pugačovam padomu savest ap cietoksni siena, salmu un tāšu vezumus un tā aizdedzināt koka sienas. Piecpadsmit vezumus ar zirgiem pieveda tuvu klāt cietoksnim, pēc tam tos bīdīja uz priekšu cilvēki, kam aizsegā briesmas nedraudēja. Skripi- cins, jau kļuvis svārstīgs, pieprasīja vienu dienu laika un nākošajā dienā padevās, sagaidīdams Pugačovu, ceļos nometies, ar svētbildēm un sālsmaizi. Viltvārdis Skripicinu apžēloja un atstāja viņam zobenu. Nelaimīgais, cerēdams ar laiku attaisnoties, kopā ar kapteini Smirnovu un podporučiku Miņe- jevu uzrakstīja vēstuli Kazaņas gubernatoram un nēsāja to sev līdzi, gaidīdams izdevīgu brīdi, kad to slepus nosūtīt. Miņejevs to paziņoja Pugačovam. Vēstuli notvēra, Skripicinu un Smirnovu pakāra, bet nosūdzētāju paaugstināja par pulkvedi.
23. jūnijā Pugačovs pārcēlās pāri Kamai un devās uz Iževskas un Votkinskas spirta dedzinātavām. To pārvaldnieku Venceli nogalināja mokpilnā nāvē, dedzinātavas izlaupīja un visus strādniekus iesaistīja ļaundaru bandās. Miņejevs, kurš ar savu nodevību bija izpelnījies Pugačova uzticību, ieteica tam doties taisnā ceļā uz Kazaņu. Gubernatora rīkojumi Miņe- jevam bija zināmi. Viņš pats pieteicās vest Pugačovu un par panākumiem galvoja. Pugačovs īsu brīdi šaubījās un tad devās uz Kazaņu.
Saņēmis ziņu par Osas ieņemšanu, Ščerbatovs nobijās. Viņš nosūtīja Obernibesovam pavēli ieņemt Šumskas pārceltuvi, bet majoru Mellinu nosūtīja pie Šurmanska; Goļicinam pavēlēja ātrāk steigties uz Ufu un no turienes rīkoties, kā atzīst par labāku, bet viņš pats ar vienu huzāru eskadronu un grenadieru rotu devās uz Buguļmu.
Kazaņā atradās tikai pusotra tūkstoša vīru liels karaspēks, taču uz ātru roku tika apbruņoti seši tūkstoši iedzīvotāju. Brants un komandants Banners gatavojās aizstāvēties. Tiem cītīgi palīdzēja slepenās — Pugačova apkarošanai nodibinātās komisijas priekšnieks ģenerālmajors Potjomkins. Ģenerālmajors La- rionovs Pugačovu nesagaidīja. Viņš ar saviem vīriem pārcēlās pāri Volgai un aizjāja uz Ņižņijnovgorodu.
Kazaņas kavalērijas leģiona priekšnieks pulkvedis Tolstojs devās pretī Pugačovam un 10. jūlijā sastapās ar to divpadsmit verstis no pilsētas. Notika kauja. Drosmīgais Tolstojs tika nogalināts, bet viņa vienība iztrenkāta. Nākošajā dienā Pugačovs parādījās Kazankas kreisajā krastā un uzcēla nometni pie Troickas dzirnavām. Vakarā, visu Kazaņas iedzīvotāju acu priekšā viltvārdis pats jāja izlūkot pilsētu un atgriezās nometnē, atlikdams uzbrukumu uz nākošo rītu.
Pugačovs Kazaņā. — Pilsētas izpostīšana. — Mihelsona ierašanās. — Trīs kaujas. — Kazaņas atbrīvošana. — Pugačovs satiekas ar savu ģimeni. — Apmelojuma atspēkojums. — Mihelsona rīkoj ums.
12. jūlijā, gaismai austot, dumpinieki Pugačova vadībā sāka virzīties no Caricinas sādžas pa Aras lauku, bīdīdami sev pa priekšu siena un salmu vezumus, starp kuriem veda lielgabalus. Viņi ātri ieņēma ķieģeļu šķūņus priekšpilsētas tuvumā, birzi un Kudrjavceva ārpilsētas māju, uzstādīja tur savas baterijas un atsita nelielo vienību, kas apsargāja ceļu. Nostājusies karē un nožogojusies ar ragaiņiem, tā atkāpās.
Tieši iepretī Aras laukam atradās pilsētas galvenā baterija. Pugačovs nedevās vis uz to, bet no sava labā spārna norīkoja pret priekšpilsētu pūli rūpnīcu zemnieku nodevēja Miņejeva vadībā. Šie salašņas, kam pa lielākajai daļai nebija nekādu ieroču un ko dzina uz priekšu ar kazaku nagaikām, izveicīgi pārskrēja no gravas gravā, no ieplakas ieplakā, pārlīda pāri pauguriem, ko apdraudēja lielgabalu šāvieni, un tā nokļuva renēs, kas stiepās gar pašu priekšpilsētas malu. Šo bīstamo vietu aizsargāja ģimnāzisti ar vienu lielgabalu. Tomēr, neraugoties uz viņu šāvieniem, dumpinieki precīzi izpildīja Pugačova pavēli: uzlīda pakalnē, ar kailām dūrēm padzina ģimnāzistus, atņēma lielgabalu, ieņēma gubernatora vasaras māju, kas bija savienota ar priekšpilsētām,, lielgabalu uzstādīja vārtos, sāka šaut ielās un veseliem bariem ielauzās priekšpilsētās. No otras puses; Pugačova kreisais spārns metās uz Sukonnajas priekšpilsētu. Sukonnajieši (dažādu kārtu ļaudis un pa lielākajai daļai dūru cīņu cīnītāji), kurus uzmundrināja viņa eminence Venjamins, apbruņojās ar visu, kas gadījās pa rokai, pie Gorlova traktiera nostādīja lielgabalu un sagatavojās aizstāvēties.1
Baškīri no Šarnaja kalna izšāva uz viņiem savas bultas un metās ielās. Sukonnajieši tos sagaidīja ar svirām, pīķiem un zobeniem, taču viņu lielgabals sasprāga jau pie pirmā šāviena un nosita lielgabalnieku. Pa to laiku Pugačovs Šarnaja kalnā uzstādīja savus lielgabalus un šāva kartečas lādiņus gan uz savējiem, gan pretiniekiem. Priekšpilsēta aizdegās. Sukonnajieši bēga. Dumpinieki iznīcināja sargposteņus un ragaiņus un pa ielām ielauzās pilsētā. Iedzīvotāji un pilsētas karaspēks, ieraugot liesmas, lielgabalus pamezdami, steidzās uz cietoksni kā uz pēdējo patvērumu. Potjomkins iegāja tajā reizē ar viņiem. Pilsēta palika par laupījumu dumpiniekiem. Tie steidzās izlaupīt mājas un tirgoņu veikalus, ielauzās baznīcās un klosteros, norāva svētbildes no sienām, nogalināja katru pilsētnieka drēbēs ģērbušos cilvēku, kas gadījās ceļā. Pugačovs, uzstādījis savas baterijas tirdzniecības kvartāla traktierī aiz baznīcām, pie triumfa vārtiem, šāva uz cietoksni, it īpaši uz Spasas klosteri, kas atradās cietokšņa labajā stūrī un kura vecās sienas tikko turējās. No otras puses Miņejevs, licis uzvilkt vienu lielgabalu uz Kazaņas klostera vārtiem, bet otru nostādījis uz baznīcas lieveņa, šāva uz cietokšņa visbīstamāko vietu. Kāds no turienes atlidojis šāviņš saārdīja vienu no Miņejeva lielgabaliem. Laupītāji, savilkuši mugurā sieviešu kleitas, garīdznieku tērpus, bļaustīdamies skraidīja pa ielām, izlaupīdami un dedzinādami mājas. Cietokšņa aplencēji tos apskauda, baidīdamies palikt bez laupījuma … Pēkšņi Pugačovs tiem pavēlēja atkāpties un, aizdedzinājis vēl dažas mājas, atgriezās savā nometnē. Sākās vētra. Uguns jūra izplūda pa visu pil
sētu. Dzirksteles un apdeguļi lidoja uz cietoksni un aizdedzināja vairākus koka jumtus. Tajā brīdī daļa kādas sienas dārdēdama sabruka un nosita vairākus cilvēkus. Aplenktie, kas bija sablīvējušies cietoksnī, sāka vaimanāt, domādami, ka ielauzies ļaundaris un pēdējā stundiņa jau klāt.
No pilsētas dzina laukā gūstekņus un veda laupījumu. Neskatoties uz Pugačova stingro aizliegumu, baškīri sita ļaudis ar nagaikām un nodūra ar pīķiem sievietes un bērnus, kas atpalika. Daudzi noslīka, braslā šķērsojot Kazanku. Uz nometni atdzītajiem ļaudīm lika mesties ceļos lielgabalu priekšā. Sievietes sāka vaimanāt. Viņas apžēloja. Visi sāka saukt «urā» un metās pie Pugačova mītnes. Pugačovs sēdēja krēslā, pieņemdams dāvanas no Kazaņas tatāriem, kas bija atbraukuši viņu apsveikt. Pēc tam tika jautāts: kurš vēlas kalpot caram Pēterim Fjodoro- vičam? — Gribētāju atradās daudz.
Viņa eminence Venjamins2 pa visu uzbrukuma laiku atradās cietoksnī, Blagoveščenskas katedrālē, un, ceļos nometies, kopā ar visu tautu lūdza dievu, lai tas glābj kristīgos. Līdzko šaušana apklusa, viņš pacēla svētbildi brīnumdarītāju un, neskatoties uz neizturamo ugunsgrēka svelmi un krītošajiem baļķiem, kopā ar visiem garīdzniekiem, kas bija ap viņu, tautas pavadīts, no iekšpuses apgāja apkārt cietoksnim, dziedot aizlūgšanas dziesmas. — Uz vakarpusi vētra pierima un vējš pārsviedās pretējā virzienā. Uznāca nakts, iedzīvotājiem tā bija baismīga. Kvēlojošu ogļu kaudzēs pārvērstā Kazaņa tumsā kūpēja un kvēloja. Neviens negulēja. Rītam austot, iedzīvotāji steidza sakāpt uz cietokšņa sienām un vērsa skatienus uz to pusi, no kurienes gaidīja jaunu uzbrukumu. Taču Pugačova pūļu vietā viņi pārsteigti pamanīja Mihelsona huzārus, kas auļoja uz pilsētu kopā ar virsnieku, ko Mihelsons sūtīja pie gubernatora.
Neviens nezināja, ka jau iepriekšējā vakarā Mihelsons septiņas verstis no pilsētas bija izcīnījis ar Pugačovu niknu kauju un ka dumpinieki nekārtībā atkāpušies.
Mēs atstājām Mihelsonu, kad tas nepaguris vajāja Pugačovu, kurš svaidījās drīz šurp, drīz turp. Ufā Mihelsons atstāja savus slimos un ievainotos, paņēma līdzi majoru Duvi un 21. jūnijā atradās Bur- novā, dažas verstis no Birskas. Tiltu, ko Jakubovičs nodedzināja, dumpinieki bija atkal uzcēluši. Mihel- sonam pretī iznāca ap trīstūkstoš vīru. Viņš tos sakāva un norīkoja Duvi pret baškīru bandu, kas atradās tuvumā. Duve tos iztrenkāja. Mihelsons devās uz Osu un, 27. jūnijā uz ceļa sakāvis baškīru un tatāru bandu, no tiem uzzināja par Osas ieņemšanu un par to, ka Pugačovs pārcēlies pāri Kamai. Mihelsons devās tam pa pēdām. Pār Kamu nebija tiltu, nebija arī laivu. Kavalērija tika pāri peldus, kājnieki — uz plostiem. Atstādams Pugačovu pa labi, Mihelsons devās tieši uz Kazaņu un 11. jūlija vakarā jau bija piecdesmit verstu no tās.
Naktī viņa vienība devās ceļā. No rīta četrdesmit piecas verstis no Kazaņas tā izdzirdēja lielgabalu šāvienus. Dienas vidū biezi, sārti dūmi Mihelsonam pavēstīja pilsētas likteni.
Pusdienlaika svelme un vienības nogurums piespieda Mihelsonu uz vienu stundu apstāties. Pa to laiku viņš uzzināja, ka netālu atrodas dumpinieku bars. Mihelsons tiem uzbruka un četrsimt cilvēku saņēma gūstā; pārējie aizbēga uz Kazaņu un paziņoja Pugačovam par ienaidnieka tuvošanos. Tad ari Pugačovs, baidīdamies no negaidīta uzbrukuma, pameta cietoksni un pavēlēja savējiem ātrāk izvākties no pilsētas, bet pats, ieņēmis izdevīgu vietu, izkārtoja savus spēkus pie Caricinas, septiņas verstis no Kazaņas.
Saņēmis par to ziņojumu, Mihelsons ar vienu kolonnu devās cauri mežam un, iznācis klajumā, ieraudzīja savā priekšā dumpiniekus, kas stāvēja kaujas ierindā.
Mihelsons nosūtīja Harinu pret viņu kreiso spārnu, Duvi pret labo, bet pats nostājās tieši pret ienaidnieka galveno bateriju. Uzvaras iedrošināts, nostiprinājies ar atņemtajiem lielgabaliem, Pugačovs sagaidīja uzbrukumu ar spēcīgu uguni. Baterijas priekšā pletās purvs, ko Mihelsonam vajadzēja šķērsot, kamēr Harins un Duve centās ienaidnieku apiet. Mihelsons bateriju ieņēma; arī Duve labajā flangā atņēma divus lielgabalus. Dumpinieki sadalījās divos pūļos: vieni devās pretī Harinam un, apstājušies šaurā ieplakā aiz grāvja, uzstādīja bateriju un atklāja uguni; otri centās nokļūt vienībai aizmugurē. Mihelsons, pametis Duvi, devās palīgā Harinam, kurš ienaidnieka ložu krusā virzījās cauri gravai. Beidzot pēc niknas piecas stundas ilgas kaujas Pugačovs bija uzveikts un bēga, zaudējis astoņsimt kritušo un simt astoņdesmit gūstā saņemto. Mihelsonam bija nenozīmīgi zaudējumi. Nakts tumsa un vienības nogurums Mihelsonam neļāva Pugačovu vajāt.
Pārnakšņojis kaujas laukā, Mihelsons devās uz Kazaņu. Viņam pretī ik brīdi nāca bariņi laupītāju, kas visu nakti bija dzēruši nodegušās pilsētas drupās. Tos kapāja ar zobeniem un ņēma gūstā. Nonācis Aras laukā, Mihelsons ieraudzīja ienaidnieku, kas tuvojās: uzzinājis, ka Mihelsona vienība nav liela, Pugačovs steidzās nepieļaut tās apvienošanos ar pilsētas karaspēku. Mihelsons, aizsūtījis par to ziņu gubernatoram, ar lielgabala šāvieniem sagaidīja pūli, kas kliegdams un rēkdams metās tam virsū, un piespieda dumpiniekus atkāpties. No pilsētas atsteidzās Potjomkins ar garnizonu. Pugačovs pārcēlās pāri Ka- zankai un atvirzījās piecpadsmit verstis no pilsētas uz Suhajarekas sādžu. Dzīties tam pakaļ nebija iespējams: Mihelsonam nebija ne trīsdesmit derīgu zirgu.
Kazaņa bija atbrīvota. Iedzīvotāji blīvējās uz cietokšņa sienas, lai iztālēm noraudzītos uz sava glābēja nometni. Mihelsons nekustējās no vietas, gaidīdams jaunu uzbrukumu. Patiešām — Pugačovs, sašutis par savām neveiksmēm, tomēr nezaudēja cerību galu galā Mihelsonu pieveikt. Viņš malu malās vāca kopā jaunus salašņas, apvienodamies ar savām atsevišķajām vienībām, un 15. jūlija rītā, pavēlējis nolasīt dumpinieku pūļiem manifestu, kurā paziņoja savu nodomu doties uz Maskavu, trešo reizi vērsās pret Mihelsonu. Viltvārža karaspēks sastāvēja no divdesmit pieciem tūkstošiem visvisādu plukatu. Milzīgie pūļi sāka virzīties pa to pašu ceļu, pa kuru jau divas reizes bija bēguši. Par viņu tuvošanos vēstīja putekļu mākoņi, mežonīgi kliedzieni, troksnis un rīboņa. Mihelsons nostājās tiem pretī ar astoņsimt karabinieriem, huzāriem un Čugujevas kazakiem. Viņš ieņēma iepriekšējās kaujas vietu netālu no Ca- ricinas un sadalīja savu karaspēku trīs vienībās, izvietodams tās nelielā attālumā citu no citas. Dumpinieki metās viņam virsū. Jaikas kazaki stāvēja aizmugurē, un tiem pēc Pugačova pavēles vajadzēja apkaut savējo bēgļus. Taču Mihelsons un Harins no divām pusēm tiem uzbruka, izsita no pozīcijām un aiztrieca. Viss beidzās vienā acumirklī. Velti Pugačovs mēģināja pa jukušos pūļus noturēt, vispirms aiz- auļojis līdz savai pirmajai nometnei, bet pēc tam arī līdz otrai. Harins viņam aši sekoja, nedodams laika nekur apstāties. Šajās nometnēs atradās ap desmit- tūkstoš dažādu kārtu un dienesta pakāpju Kazaņas iedzīvotāju. Tos atbrīvoja. Kazankas upi bija aizsprostojuši līķi; uzvarētāja rokās palika pieci tūkstoši gūstekņu un deviņi lielgabali. Kaujā krita ap divtūkstoš ienaidnieku, lielāko tiesu tatāri un baškīri. Mihelsons zaudēja ap simt kritušo un ievainoto. Viņš iesoļoja pilsētā, sajūsmināto iedzīvotāju — viņa uzvaras liecinieku saucieniem skanot. Gubernators, ko mocīja slimība, no kuras viņš pēc divām nedēļām arī nomira, sagaidīja uzvarētāju aiz cietokšņa vārtiem muižnieku un garīdznieku pavadībā. Mihelsons devās tieši uz katedrāli, kur eminence Venjamins noturēja pateicības dievkalpojumu.
Kazaņas stāvoklis bija šausmīgs: no divtūkstoš astoņsimt sešdesmit septiņām mājām, kas tajā atradās, divtūkstoš piecdesmit septiņas bija nodegušas. Arī divdesmit piecas baznīcas un trīs klosteri bija nodeguši, tirdzniecības kvartāls un pārējās mājas, baznīcas un klosteri izlaupīti. Atrada ap trīssimt nogalinātu un ievainotu iedzīvotāju; ap piecsimt bija pazuduši bez vēsts. Starp nogalinātajiem bija arī ģimnāzijas direktors Kanics, vairāki skolotāji un skolnieki, kā arī pulkvedis Rodionovs. Simt desmit gadus vecais sirmgalvis ģenerālmajors Kudrjavcevs3 , neraugoties uz visiem mēģinājumiem, nav bijis pierunājams slēpties cietoksnī. Viņš, nometies ceļos, lūdzis dievu Kazaņas sieviešu klosterī. Ieskrējuši vairāki laupītāji. Sirmgalvis sācis tos kaunināt. Ļaundari viņu nonāvējuši uz baznīcas lieveņa.
Tā nožēlojamais arestants, kurš priekš gada bija izbēdzis no Kazaņas, nosvinēja savu atgriešanos! Cietuma pagalmu, kur viņš bija gaidījis pletnes un katorgu, Pugačovs nodedzināja, bet cietumniekus, savus nesenos biedrus, izlaida brīvē. Jau vairākus mēnešus kazarmās tika turēta kazaciete Sofja Pugačova ar saviem trim bērniem. Stāsta, ka viltvārdis, tos ieraugot, apraudājies, tomēr nav sevi nodevis. Kā ļaudis apgalvo, viņš licis tos aizvest uz nometni, teikdams: «Es viņu pazīstu; viņas vīrs izdarīja man lielu pakalpojumu.»4 Nodevējs Miņejevs, Kazaņas posta galvenais vaininieks, krita gūstā, kad Pugačovs tika sakauts pirmoreiz, un pēc kara tiesas sprieduma tika līdz nāvei dzīts caur stroju.
Kazaņas priekšniecība sāka rūpēties par iedzīvotāju izvietošanu palikušajās mājās. Viņus ataicināja uz nometni, lai izšķirotu Pugačovam atņemto laupījumu un katrs saņemtu atpakaļ savu īpašumu. Steigā visu kaut kā sadalīja. Turīgi ļaudis kļuva par nabagiem; kurš senāk bija trūcīgs, izrādījās bagāts.
Vesturei jaatspeko apmelojums, ko sava vieglpra- tībā daudzina augstākās aprindas: apgalvoja, ka Mihelsons esot varējis novērst Kazaņas ieņemšanu un ar nolūku devis dumpiniekiem laiku izlaupīt pilsētu, lai savukārt iedzīvotos bagātā laupījumā, vērtēdams augstāk jebkuru peļņu nekā slavu, pagodinājumus un valdnieces apbalvojumus, kas gaidīja Kazaņas glābēju un dumpja nomierinātāju. Lasītāji redzēja, cik ātri un nenogurdināmi Mihelsons vajāja Pugačovu. Ja Potjomkins un Brants būtu izpildījuši savu pienākumu un spējuši noturēties kaut dažas stundas, tad Kazaņa būtu glābta. Mihelsona zaldāti, protams, tika pie mantas; taču mums vajadzētu kaunēties bez pierādījumiem apvainot veco, nopelniem bagāto karavīru, kas visu mūžu pavadījis karalaukā un nomira, būdams krievu karaspēka virspavēlnieks.5
14. jūlijā Kazaņā ieradās apakšpulkvedis grāfs Mellins, un Mihelsons viņu norīkoja vajāt Pugačovu. Mihelsons pats palika pilsētā, lai atjaunotu savu kavalēriju un sagatavotu krājumus. Pārējie priekšnieki uz ātru roku deva dažus militārus rīkojumus, tādēļ ka, neraugoties uz Pugačova sakāvi, jau zināja, cik bīstams ir šis uzņēmīgais un rosīgais dumpinieks. Viltvārža bandu kustības bija tik ātras un neparedzamas, ka viņa izsekošanai nederēja nekādi līdzekļi, pie tam kavalērija bija pārāk novārgusi. Tika izdarīts mēģinājums aizšķērsot viņam ceļu; taču milzīgajā platībā izkaisītie karapulki nevarēja visur būt klāt un ātri pārsviesties uz citu vietu. Jāsaka ari, ka reti kurš no toreizējiem priekšniekiem bija spējīgs tikt galā ar Pugačovu vai viņa mazāk slavenajiem līdzzinātājiem.
Pugačovs šaipus Volgas. — Vispārējie nemieri. — Ģenerāļa Stu- pišina vēstule. — Katrīnas nodomi. — Grāfs P. I. Paņins. — Karapulku virzīšanās. — Penzas ieņemšana. — Vsevoložska nāve. — Deržavina un Bošņaka strīdi. — Saratovas ieņemšana. — Pugačovs pie Caricinas. — Astronoma Lovica nāve. — Pugačova sakāve. — Suvorovs. — Pugačovu izdod valdībai. — Viņa saruna ar grāfu Paņinu. — Pugačova un viņa līdzzinātāju tiesāšana. — Dumpinieku sodīšana ar nāvi.
Pugačovs, zirgus mainīdams, bēga pa Kokšaiskas ceļu kopā ar trīssimt Jaikas un Iļeckas kazakiem un beidzot atrada glābiņu mežā. Harins, vajājis viņu veselas trīsdesmit verstis, bija spiests apstāties. Pugačovs pārnakšņoja mežā. Ģimene atradās pie viņa. Viltvārža biedru pulkā bija uzradušies divi jauni. Viens no tiem — jauniņais Pulavskis, slavenā kon- federāta1 brālis. Tas atradās Kazaņā kā karagūstek- nis un aiz naida pret Krieviju pievienojās Pugačova bandai. Otrs bija reformātu mācītājs. Kazaņas ugunsgrēka laikā to atveda pie Pugačova; viltvārdis mācītāju pazina; reiz, važās iekalts, staigādams pa pilsētas ielām, Pugačovs no viņa bija saņēmis žēlastības dāvanu. Nelaimīgais mācītājs gaidīja nāvi. Pugačovs to uzņēma laipni un iecēla par pulkvedi. Šo par pulkvedi pārvērsto mācītāju uzsēdināja mugurā baškīru zirgam. Viņš pavadīja bēgošo Pugačovu, bet jau dažas dienas vēlāk atpalika no viltvārža un atgriezās Kazaņā.2
Divas dienas Pugačovs šaudījās te uz vienu, te uz otru pusi, tā apmānīdams vajātājus. Viņa salašņas, izklīduši pa apkārtni, nodevās parastajai laupīšanai. Beloborodovu notvēra Kazaņas apkaimē, nopēra ar pātagu, pēc tam aizveda uz Maskavu un sodīja ar nāvi. Vairāki simti bēgļu pievienojās Pugačovam. 18. jūlijā viņš piepeši sāka virzīties uz Volgu, uz Kokšaiskas pārceltuvi, un ar piecsimt saviem labākajiem karotājiem pārcēlās otrajā krastā.
Pugačova pārcelšanās izsauca vispārēju apjukumu. Visa Volgas rietumu piekraste sacēlās un pārgāja viltvārža pusē. Muižu zemnieki sadumpojās; citticīb- nieki un jaunkristītie pasāka nogalināt krievu garīdzniekus. Vojevodas bēga prom no pilsētām, muižnieki no muižām; vienkāršie ļaudis ķēra rokā gan vienus, gan otrus un no visām malām veda pie Pugačova. Viņš pasludināja tautai brīvību, muižnieku kārtas iznīcināšanu, klaušu atlaidi un sāls apgādi bez maksas3 . Viltvārdis devās uz Civiļsku, izlaupīja pilsētu, pakāra vojevodu un, sadalījis savu bandu divi daļās, vienu nosūtīja pa Ņižegorodas, bet otru pa Alatirskas ceļu, tā pārraudams sakarus starp Ņižņiju un Kazaņu. Ņižegorodas gubernators ģenerālporučiks Stupišins rakstīja kņazam Volkonskim, ka arī Ņižņiju sagaidot Kazaņas liktenis un ka viņš neatbildot arī par Maskavu. Visas karaspēka vienības, kas atradās Kazaņas un Orenburgas guberņās, sāka virzīties un tika vērstas pret Pugačovu. Ščerbatovs no Buguļmas, bet kņazs Goļicins no Menzeļinskas steidzās uz Kazaņu; Mellins pārcēlās pāri Volgai un 19. jūlijā izgāja no Svijažskas; Mansurovs 1*0 Jaickas pilsētiņas sāka virzīties uz Sizraņu; Mufels devās uz Simbirsku; Mihelsons no Čeboksariem pagriezās uz Arzamasu, lai aizšķērsotu Pugačovam ceļu uz Maskavu …
Taču Pugačovam vairs nebija nolūka doties uz veco galvaspilsētu. No visām pusēm valdības karaspēka ielenkts, saviem līdzzinātājiem neuzticēdamies, viltvārdis jau prātoja, kā glābties; viņa nodoms bija — nokļūt aiz Kubaņas vai Persijā. Galvenie dumpinieki paredzēja pašu uzsāktās sacelšanās galu un jau tirgojās ar sava vadoņa galvul Perfiļjevs visu līdzvainīgo kazaku vārdā slepeni nosūtīja uz Pēterburgu uzticības personu ar piedāvājumu izdot viltvārdi. Valdība, ko viņš jau reiz bija piekrāpis, viņam daudz neticēja, tomēr uzņēma sakarus.4 Pugačovs bēga, taču šī bēgšana vairāk līdzinājās uzbrukumam. Nekad viņa panākumi nebija bijuši drausmīgāki, nekad vēl dumpis nebija plosījies ar tādu spēku. Nemieri pārsviedās no sādžas uz sādžu, no provinces uz provinci. Pietika parādīties diviem trim ļaundariem, lai sadumpotos veseli apriņķi. Izveidojās atsevišķas laupītāju un dumpinieku bandas — un katrai bija pašai savs Pugačovs …
Šīs bēdīgās ziņas Pēterburgā radīja dziļu iespaidu un aptumšoja prieku, ko bija izraisījusi Turku kara izbeigšanās un slavenā Kačukkainardžijskas miera līguma noslēgšana. Neapmierināta ar kņaza Ščerba- tova gausumu, ķeizariene vēl jūlija sākumā bija nolēmusi viņu atsaukt un uzdot galveno karaspēka komandēšanu kņazam Goļicinam. Kurjeru, kurš brauca ar šo pavēli, Ņižņijnovgorodā apturēja, jo ceļš nebija drošs. Bet, kad valdniece uzzināja par Kazaņas ieņemšanu un par dumpja pārsviešanos šaipus Volgas, tad viņa jau gribēja pati braukt uz novadu, kur nelaime un briesmas pieņēmās spēkā, un pati vadīt karaspēku. Grāfs Ņikita Ivanovičs Paņins paguva viņu no šā nodoma atrunāt. Ķeizariene nezināja, kam uzticēt tēvzemes glābšanu. Tad augstmanis grāfs Pjotrs Ivanovičs Paņins,5 kas bija izstumts no galma un, līdzīgi Bibikovam, nebaudīja labvēlību, pats pieteicās, ka grib uzņemties varoņdarbu, ko viņa priekšgājējs nebija paveicis līdz galam. Katrīna atzinīgi novērtēja sava cēlsirdīgā pavalstnieka labo gribu, un grāfs Paņins tobrīd, kad, apbruņojis savus zemniekus un muižas ļaudis, gatavojās doties pretī Pugačovam, saņēma savā sādžā pavēli uzņemties galveno vadību pār guberņām, kur plosījās dumpis, un pār tur nosūtīto karaspēku. Tā Benderu uzvarētājs devās karot pret vienkāršu kazaku, kurš pirms četriem gadiem neviena nepazīts bija dienējis Paņina komandētajā karaspēkā.
20. jūlijā Pugačovs pie Kurmišas peldus pārcēlās pāri Sūrai. Muižnieki un ierēdņi bēga. Ļaudis viltvārdi sagaidīja krastā ar svētbildēm un maizi. Tiem tika nolasīts musinošs manifests. Pie Pugačova atveda invalīdu komandu. Tās komandieris majors Jurlovs un apakšvirsnieks, kura vārds diemžēl nav saglabājies, vienīgie negribēja nodot zvērestu un pateica viltvārdim tieši acīs, ka viņš ir krāpnieks. Abus pakāra un jau mirušus sita ar nagaikām. Jur- lova atraitni izglāba viņas dzimtļaudis. Pugačovs pavēlēja izsniegt čuvašiem valsts degvīnu, pakāra vairākus muižniekus, kurus zemnieki bija pie viņa atveduši, un devās uz Jadrinsku, atstādams pilsētu četru Jaikas kazaku pārziņā un nododams viņu rīcībā sešdesmit dzimtcilvēku, kas bija viltvārdim pievienojušies. Sev aizmugurē viltvārdis atstāja nelielu bandu, kurai bija jāaiztur grāfs Mellins. Mihelsons, kurš devās uz Arzamasu, nosūtīja Harinu uz Jadrinsku, kurp steidzās ari grāfs Mellins. To uzzinājis, Pugačovs pagriezās uz Alatirju, bet, maskēdams savu virzīšanos, uz Jadrinsku nosūtīja bandu, ko vojevoda un iedzīvotāji atsita, bet pēc tam sastapa un pilnīgi iztrenkāja grāfs Mellins. Mellins steidzās uz Alatirju; pa ceļam viņš atbrīvoja Kurmišu, kur pakāra vairākus dumpiniekus, bet kazaku, kurš sevi dēvēja par vojevodu, paņēma līdzi par mēli. Invalīdu komandas virsnieki, kas bija devuši zvērestu viltvārdim, attaisnojās ar to, ka esot zvērējuši nevis no skaidras sirds, bet lai ievērotu viņas ķeizariskās augstības intereses. «Bet to,» viņi rakstīja Stupišinam, «ka dieva un mūsu visžēlīgās valdnieces priekšā esam lauzuši zvērestu un zvērējuši šim ļaundarim, mēs īsti kristīgi nožēlojam un ar asarām acīs lūdzam atlaist mums šo mūsu negribēto grēku, jo pie tā mūs noveda vienīgi nāves bailes.» Divdesmit cilvēku parakstīja šo kaunpilno atvainošanos.
Pugačovs traucās neparastā steigā, uz visām pusēm norīkodams savas bandas. Nebija zināms, kurā no tām atrodas viņš pats. Viltvārdi notvert nebija iespējams: viņš auļoja pa lauku ceļiem, ņemdams visur jaunus zirgus un atstādams sev aiz muguras musinātājus, kuri divatā, trijatā un ne vairāk par pieciem droši jādelēja pa sādžām un pilsētām, visur vākdami kopā jaunas bandas. Trīs no tiem ieradās Ņižņijnov- gorodas apkārtnē; Demidova zemnieki tos sasēja un nogādāja pie Stupišina. Viņš pavēlēja musinātājus pakārt karātavās uz barkām un palaist lejup pa Volgu, gar dumpīgajiem krastiem.
27. jūlijā Pugačovs iegāja Saranskā. Viņu sagaidīja ne tikai vienkāršie ļaudis, bet arī garīdznieki un tirgoņi… Te viņš pakāra trīssimt dažāda dzimuma un vecuma muižnieku; zemnieki un muižu ļaudis sanāca pie viņa veseliem pūļiem. 30. datumā Pugačovs izgāja no pilsētas. Nākošajā dienā Sa- ranskā ienāca Mellins, arestēja praporščiku Šahma- metjevu, ko viltvārdis bija iecēlis par vojevodu, kā arī citus redzamākos nodevējus no garīdznieku un muižnieku vidus, bet vienkāršos ļaudis pavēlēja zem karātavām nopērt ar pletnēm.
Mihelsons dzinās pakaļ Pugačovam no Arzamasas. Mufels savukārt steidzās viņam pretī no Simbirskas, Mellins virzījās viņam pa pēdām. Tādā veidā Pugačovu ielenca trīs vienības. Kņazs Ščerbatovs ar nepacietību gaidīja ierodamies karaspēku no Baškīri- jas, lai nosūtītu papildinājumu tām vienībām, kas jau darbojās, un pats arī gribēja steigties tām pakaļ, taču, saņēmis 8. jūlija pavēli, nodeva komandēšanu kņazam Goļicinam un devās uz Pēterburgu.
Pa to laiku Pugačovs tuvojās Penzai. Vojevoda Vsevoložskis kādu laiciņu noturēja tautu paklausībā un deva muižniekiem laiku paglābties. Pugačovs ieradās pie pilsētas. Iedzīvotāji izgāja viņam pretī ar svētbildēm un maizi un nokrita viņa priekšā uz ceļiem. Pugačovs iejāja Penzā. Vsevoložskis, ko pilsētas karaspēks bija pametis, kopā ar divpadsmit muižniekiem ieslēdzās savā mājā un nolēma aizstāvēties. Māju aizdedzināja, drošsirdīgais Vsevoložskis ar saviem biedriem aizgāja bojā; valsts un muižnieku mājas tika izlaupītas. Pugačovs par vojevodu iecēla kādu dzimtzemnieku un devās uz Saratovu.
Uzzinājusi par Penzas ieņemšanu, Saratovas priekšniecība sāka rīkoties.
Saratovā tobrīd atradās Deržavins. Viņš bija nosūtīts (kā jau redzējām) uz Malikovkas sādžu, lai no turienes aizšķērsotu ceļu Pugačovam, ja tas gadījumā bēgtu uz Irgizu. Deržavins, ievācis ziņas par to, ka Pugačovs uzņem sakarus ar kirgīzu kaisakiem, paguva atgriezt tos no Uzeņju upju klejotājordām un gribēja doties atbrīvot Jaickas pilsētiņu, taču ģenerālis Mansurovs aizsteidzās viņam priekšā. Jūlija beigās Deržavins ieradās Saratovā, kur gvardes po- ručika pakāpe, asais prāts un straujais raksturs deva viņam iespēju lielā mērā ietekmēt vispārības domas.
1. augustā Deržavins kopā ar Kolonistu aizbildniecības kantora galveno tiesnesi Lodižinski izsauca Saratovas komandantu Bošņaku, lai apspriestos, ko iesākt pašreizējos apstākļos. Deržavins apgalvoja, ka pilsētas iekšienē pie kantoru magazīnām vajagot uzcelt nocietinājumus, pārvest uz turieni valsts kasi, laivas Volgā sadedzināt, gar krastu uzstādīt baterijas un doties pretī Pugačovam. Bošņaks nebija ar mieru atstāt savu cietoksni un gribēja palikt pilsētā. Viņi strīdējās, iekarsa — un Deržavins, nespēdams savaldīties, ierosināja komandantu arestēt. Bošņaks palika pie sava, atkārtodams, ka nevēlas pamest izlaupīšanai viņam uzticēto cietoksni un dievnamus. Deržavins, viņu pametis, aizbrauca uz maģistrātu; viņš ierosināja, lai visi iedzīvotāji pilnā sastāvā ierastos uz zemes darbiem tur, kur norādīs Lodižinskis. Bošņaks žēlojās, taču neviens viņā neklausījās. Kā šo ķildu lieciniece ir saglabājusies Deržavina dzēlīgā vēstule ietiepīgajam komandantam.6
4. augustā Saratovā kļuva zināms, ka Pugačovs izgājis no Penzas un tuvojas Petrovskai. Deržavins pieprasīja Donas kazaku vienību un devās ar to uz l'etrovsku, lai izvestu no tās valsts kasi, pulveri un lielgabalus. Taču, piejājot pie pilsētas, viņš izdzirda skanam zvanus un ieraudzīja dumpinieku priekšējos pūļus ieejam pilsētā, kā arī garīdzniekus, kas bija iznākuši tiem pretī ar svētbildēm un maizi. Deržavins ar jesaulu un diviem kazakiem pajāja uz priekšu un, redzēdams, ka vairs nekas nav līdzams, devās kopā ar tiem atpakaļ uz Saratovu. Viņa vienība palika uz ceļa, gaidīdama Pugačovu. Viltvārdis piejāja tai klāt, savu līdzzinātāju pavadīts. Kazaki viņu sagaidīja, stāvēdami uz ceļiem. Izdzirdējis no tiem par gvardes virsnieku, Pugačovs tūdaļ apmainīja zirgu un, paņēmis rokā metamo šķēpu, pats kopā ar četriem kazakiem sāka auļos dzīties tam pakaļ. Vienu no kazakiem, kuri pavadīja Deržavinu, Pugačovs nodūra. Deržavins paguva nokļūt līdz Saratovai, no kurienes nākošajā dienā kopā ar Lodižinski aizjāja prom, atstājot pilsētas aizsardzību viņa izsmietā Bošņaka ziņā.7
5. augustā Pugačovs devās uz Saratovu. Viņa karaspēks sastāvēja no trīssimt Jaikas un simt piecdesmit Donas kazakiem, kas iepriekšējā dienā bija viņam piebiedrojušies, kā arī kādiem desmittūkstoš kalmi- kiem, baškīriem, jasaka tatāriem, dzimtzemniekiem, kalpiem un visādiem salašņām. Kādi divi tūkstoši no tiem bija šā tā apbruņoti, pārējie soļoja ar cirvjiem, dakšām un rungām. Viņam bija trīspadsmit lielgabalu.
6. datumā Pugačovs nonāca pie Saratovas un apstājās trīs verstis no pilsētas.
Bošņaks sūtīja Saratovas kazakus notvert mēli, taču tie pārgāja pie Pugačova. Pa to laiku iedzīvotāji nosūtīja pie viltvārža tirgoni Kobjakovu ar nodevīgiem priekšlikumiem. Dumpinieki, sarunādamies ar zaldātiem, piejāja pie paša cietokšņa. Bošņaks pavēlēja šaut. Tad iedzīvotāji, ko vadīja pilsētas galva Protopopovs, izrādīja atklātu sašutumu un uzstāja, lai Bošņaks neuzsāk kauju un sagaida atgriežamies Kobjakovu. Bošņaks noprasīja, kā tie uzdrīkstējušies bez viņa ziņas ielaisties sarunās ar viltvārdi. Iedzīvotāji turpināja protestēt. Tikmēr Kobjakovs atgriezās ar musinošu vēstuli. Bošņaks izrāva to nodevējam no rokām, saplēsa un samīdīja ar kājām, bet Kobjakovu pavēlēja arestēt. Tirgoņi nemitējās uzmākties viņam ar savām prasībām un draudiem, un Bošņakam bija vien jāpiekāpjas un jāatbrīvo Kobjakovs. Tomēr viņš sagatavojās aizstāvēties. Tikmēr Pugačovs bija ieņēmis Sokola kalnu, kas paceļas pār Saratovu, uzstādījis bateriju un sāka šaut uz pilsētu. Pēc pirmā šāviena cietokšņa kazaki un iedzīvotāji izklīda. Bošņaks pavēlēja izšaut no mortīras, taču bumba nokrita piecdesmit asu attālumā. Viņš apstaigāja savu karaspēku un visur redzēja izmisumu; komandants tomēr nezaudēja mundrumu. Dumpinieki uzbruka cietoksnim. Bošņaks atklāja uguni un jau paguva tos atsist, kad piepeši trīssimt artilēristu, izrāvuši no lielgabaliem ķīļus un degļus, izskrēja no cietokšņa un padevās. Tajā mirklī Pugačovs pats metās no kalna uz cietoksni. Tad Bošņaks ar vienu Saratovas bataljonu nolēma izlauzties cauri dumpinieku pūļiem. Viņš pavēlēja majoram Salmanovam ar pirmo pusi bataljona doties ceļā, taču, ievērojis majora nedrošību vai arī tieksmi izdarīt nodevību, atcēla viņu no komandēšanas. Majors Butirins Sal- manovu aizstāvēja, un Bošņaks piekāpās otrreiz: viņš atstāja Salmanovu tā posteni un, pievērsies bataljona otrajai daļai, pavēlēja attīt karogus un doties laukā no nocietinājumiem. Salmanovs tūliņ pārgāja pie ienaidnieka, un Bošņaks palika ar sešdesmit virsniekiem un zaldātiem. Drosmīgais Bošņaks ar šo cilvēku saujiņu izgāja no cietokšņa un veselas sešas stundas lauzās cauri neskaitāmiem laupītāju pūļiem. Kauju pārtrauca nakts. Bošņaks sasniedza Volgas krastus. Valsts kasi un kancelejas dokumentus viņš nosūtīja pa upi uz Astrahaņu, bet pats 11. augustā laimīgi nokļuva Caricinā.
Ieņēmuši Saratovu, dumpinieki izlaida brīvībā cietumniekus, atvēra labības un sāls noliktavas, izdauzīja dzertuves un izlaupīja mājas. Pugačovs pakāra visus muižniekus, kas nokļuva viņa rokās, un aizliedza līķus apglabāt, par pilsētas komandantu iecēla kazaku piecdesmitnieku Ufimcevu un 9. augusta dienas vidū pilsētu atstāja. — 11. augustā izpostītajā Saratovā ieradās Mufels, bet 14. augustā Mihelsons. Abi apvienojušies dzinās pakaļ Pugačovam.
Pugačovs virzījās gar Volgu pa straumei. Šeit nometinātie ārzemnieki, pa lielākajai dajai blandoņas un nelieši, kāda poļu konfederāta sakūdīti (nav zināms, kas bija šis konfederāts, tikai Pulavskis gan ne, jo tas tolaik jau bija Pugačovu pametis aiz sašutuma par viņa zvērisko negantību), visi viņam piebiedrojās. Pugačovs no tiem izveidoja huzāru pulku. Arī Volgas kazaki pārgāja viņa pusē.
Tā Pugačova spēki auga dienu no dienas. Viņa karaspēks jau sastāvēja no divdesmittūkstoš vīriem.
Ar viņa bandām bija pilnas Ņižegorodas, Voroņežas un Astrahaņas guberņas. Izbēgušais kalps Jevstig- ņejevs, kurš arī dēvējās par Pēteri III, ieņēma Insaru, Troicku, Narovčatu un Kerensku, pakāra vojevodas un muižniekus un visur nodibināja savu kārtību. Pie Simbirskas nonāca laupītājs Firska, kaujā nogalinājis pulkvedi Ričkovu, kurš bija stājies dumpja sākumā pie Orenburgas kritušā Černiševa vietā; garnizons pārgāja viņa pusē. Simbirsku tomēr izglāba pulkveža Obernibesova ierašanās. Firska visā apkārtnē slepkavoja un laupīja. Augš- un Lejaslomovu izlaupīja un nodedzināja citi ļaundari. Šā milzīgā apgabala stāvoklis bija šausmīgs. Muižnieki bija nolemti bojā ejai. Visās sādžās pie kungu māju vārtiem bija pakārti muižnieki vai muižu pārvaldnieki.8 Gan dumpinieki, gan karaspēka vienības, kas tos vajāja, atņēma zemniekiem zirgus, pārtikas krājumus un beidzamo mantību. Pārvaldes orgāni visur bija likvidēti. Ļaudis nesaprata, kam paklausīt. Ja jautāja: kam jūs ticat — Pēterim Fjodorovičam vai Katrīnai Aļekse- jevnai? — mierīgie ļautiņi neuzdrošinājās atbildēt, nezinādami, kura piekritēji ir vaicātāji.
13. augustā Pugačovs tuvojās Dmitrijevskai (Kami- šenkai). Viņu sagaidīja majors Dies ar piecsimt garnizona zaldātiem, tūkstoš Donas kazakiem un piecsimt kalmikiem, ko vadīja kņazi Dundukovs un Derbet- jevs. Sākās kauja. Kalmiki pie pirmā lielgabala šāviena pajuka uz visām pusēm. Kazaki cīnījās varonīgi un nonāca līdz pat lielgabaliem, taču tika atgriezti no pārējiem un padevās. Dicu nogalināja. Garnizona zaldātus saņēma gūstā ar visiem lielgabaliem. Pugačovs pārnakšņoja kaujas laukā; nākošajā dienā viņš ieņēma Dubovku un sāka virzīties uz ('aricinu.
Šajā labi nocietinātajā pilsētā par priekšnieku bija pulkvedis Cipļetevs. Kopā ar viņu bija arī varonīgais Bošņaks. 21. augustā Pugačovs ar parasto pārdrošību pienāca pie pilsētas. Atsists un cietis zaudējumus, viņš atkāpās astoņas verstis no cietokšņa. Viltvārdim pretī izsūtīja pusotra tūkstoša Donas kazaku, taču atgriezās tikai četri simti — citi pārgāja pie dumpiniekiem.
Nākošajā dienā Pugačovs tuvojās pilsētai no Volgas puses, un Bošņaks viņu atkal atsita. Tikmēr viltvārdis padzirdēja par karaspēka daļu tuvošanos un sāka steidzīgi virzīties prom uz Sareptu. Mihelsons, Mufels un Mellins 20. augustā ieradās Dubovkā, bet 22. augustā ienāca Caricinā.
Pugačovs bēga gar Volgas krastu. Te viņš sastapa astronomu Lovicu un jautāja, kas par cilvēku tas esot. Izdzirdis, ka Lovics novērojot debess spīdekļu gaitu, viņš lika astronomu pakārt tuvāk zvaigznēm. Adjunkts Inohodcevs, kas arī bija turpat, paguva aizbēgt.
Sareptā Pugačovs veselu dienu atpūtās, noslēpies savā teltī ar divām mīļākajām.9 Arī viņa ģimene atradās tepat. Viņš devās lejup uz Černijjaru. Mihelsons sekoja viņam pa pēdām. Beidzot — 25. augusta rītausmā viņš panāca Pugačovu simt piecas verstis no Caricinas.
Pugačovs atradās augstienē starp diviem ceļiem. Mihelsons viņu naktī apgāja un nostājās pret dumpiniekiem. No rīta Pugačovs atkal ieraudzīja savā priekšā bargo vajātāju; taču viņš neapjuka, bet droši devās pretī Mihelsonam, nosūtījis savus kājnieku salašņas pret Donas un Čugujevas kazakiem, kas stāvēja abos vienības spārnos. Kauja nevilkās ilgi. Nedaudzi lielgabalu šāvieni radīja dumpiniekos sajukumu. Mihelsons devās pret tiem triecienā. Tie bēga, pamezdami lielgabalus un visus pajūgus. Pārjājis pārti tiltam, Pugačovs velti nopūlējās dumpiniekus apturēt; viņš aizbēga kopā ar tiem. Tos kāva un vajāja četrdesmit verstu. Pugačovs zaudēja ap četrtūkstoš kritušo un ap septiņtūkstoš gūstā saņemto. Pārējie izklīda. Septiņdesmit verstis no kaujas vietas Pugačovs augšpus Černojarskas četrās laivās pārcēlās pāri Volgai un devās uz pļavu apvidu ne vairāk kā ar trīsdesmit kazakiem. Kavalēristi, kas viņam dzinās pakaļ, nokavējās par stundas ceturksni. Bēgļi, kas nebija paguvuši pārcelties ar laivām, metās peldus upē un noslīka.
Šī sakāve bija pēdējā un galīgā. Grāfs Paņins, kurš tajā laikā ieradās Kerenskā, nosūtīja priecīgo vēsti uz Pēterburgu, savā ziņojumā patiesi attēlodams Mihelsona ātrumu, māku un varonību. Šai laikā darbībā iesaistījās jauna svarīga persona: Caricinā ieradās Suvorovs.
Valsts kolēģija, redzēdama dumpja svarīgumu, vēl Bibikovam dzīvam esot, izsauca Suvorovu, kurš tolaik atradās pie Silistrijas sienām; tomēr grāfs Rum- jancovs viņu nelaida, lai Eiropai nerastos pārāk skaidrs priekšstats par nemieriem valsts iekšienē. Tik liela bija Suvorova slava! Bet, kad karš beidzās, Suvorovam tika dota pavēle nekavējoties braukt uz Maskavu pie kņaza Volkonska, lai saņemtu tālākus rīkojumus. Ar grāfu Paņinu viņš sastapās tā sādžā un Mihelsona nodaļā ieradās dažas dienas pēc pēdējas uzvaras. Suvorovam bija grāfa Paņina priekš- i āksts karaspēka daļu priekšniekiem un gubernatoriem — izpildīt visus Suvorova rīkojumus. Viņš pārņēma Mihelsona vienības komandēšanu, uzsēdināja kājniekus Pugačovam atņemtajos zirgos un Caricinā pārcēlās pāri Volgai. Kādā no dumpīgajām sādžām Suvorovs it kā par sodu atņēma piecdesmit pāru vēršu un ar šādām rezervēm devās iekšā plašajā stepē, kur nav ne meža, ne ūdens un kur dienu bija jāvirzās uz priekšu pēc saules, bet nakti pēc zvaigznēm.
Pugačovs klejoja pa to pašu stepi. No visām pusēm viņu ielenca karaspēks. Mellins un Mufels, kuri ari bija pārcēlušies pāri Volgai, aizšķērsoja viņam ceļu uz ziemeļiem; viegla lauka karaspēka vienība virzījās viņam pretim no Astrahaņas; kņazs Goļicins un Mansurovs šķīra viņu no Jaikas; Dundukovs ar saviem kalmikiem klaiņoja pa stepi; jātnieku patruļas bija izsūtītas no Gurjevas līdz Saratovai un no Černijas līdz Krasnijjarai. Pugačovam nebija nekādas iespējas izkļūt no tīkliem, kas ap viņu savilkās arvien ciešāk. Viņa līdzzinātāji, saskatīdami gan neizbēgamo bojā eju, gan arī cerību uz piedošanu, uzsāka sarunas un nolēma izdot Pugačovu valdībai.
Pugačovs gribēja doties uz Kaspijas jūru, cerēdams kaut kā nokļūt kirgīzu kaisaku stepēs. Kazaki izlikās piekrītam, tomēr, teikdami, ka gribot paņemt līdzi sievas un bērnus, aizveda viņu uz Uzeņu, parasto šejienes noziedznieku un bēgļu patvērumu. 14. septembrī viņi ieradās turienes vecticībnieku ciematos. Te notika pēdējā apspriede. Tie kazaki, kas nebija ar mieru doties valdības rokās, izklīda. Pārējie gāja uz Pugačova mājokli.
Pugačovs sēdēja viens pats, pārdomās iegrimis. Viņa šautene bija nolikta pie malas. Izdzirdis ienākam kazakus, viņš pacēla galvu un apvaicājās, ko tie vēloties. Kazaki sāka runāt par savu izmisuma pilno stāvokli un tikmēr, pamazām virzīdamies dziļāk, centās nostāties starp Pugačovu un pakarināto šauteni. Pugačovs sāka viņus atkal pārliecināt, ka jādodas uz Gurjevas pilsētiņu. Kazaki atbildēja, ka esot ilgi jājuši līdzi Pugačovam un nu jau esot laiks viņam jāt līdzi tiem. «Kā tā,» Pugačovs atteica, «vai tad jūs gribat nodot savu valdnieku?» — «Ko lai dara!» kazaki atsaucās un pēkšņi metās viņam virsū. Pugačovs paguva tos atgaiņāt. Kazaki pāris soļu atkāpās. «Es jau sen vēroju jūsu nodevību,» Pugačovs teica un, piesaucis klāt savu mīluli, Iļeckas kazaku Tvorogovu, pastiepa tam pretī savas rokas, teikdams: «Sien ciet!» Tvorogovs gribēja atliekt viņam elkoņus atpakaļ. Pugačovs neļāva. «Vai es kāds laupītājs?» viņš naidīgi teica. Kazaki viņu uzsēdināja zirgā un veda uz Jaickas pilsētiņu. Visu ceļu Pugačovs tiem draudēja ar lielkņaza atriebību. Reiz viņam izdevās atbrīvot rokas, viņš izrāva zobenu un pistoli, ar šāvienu ievainoja kādu no kazakiem un sāka kliegt, lai sienot nodevējus. Taču neviens vairs Pugačovam neklausīja. Piejājuši pie Jaickas pilsētiņas, kazaki sūtīja ziņu komandantam. Tiem pretī atsūtīja kazaku Harčevu un seržantu Bardovski, tie saņēma Pugačovu, ieslēdza siekstā un aizveda uz pilsētu tieši pie izmeklēšanas komisijas locekļa gvardes kapteiņporučika Mav- rina.10
Mavrins viltvārdi nopratināja. Pugačovs tam at- klaja sevi jau ar pirmajiem vārdiem. «Dievam labpatika,» viltvārdis teica, «sodīt Krieviju, iedzenot mani grēkā.» Iedzīvotājiem pavēlēja sapulcēties pilsētas laukumā; turp atveda arī važās iekaltos dumpiniekus. Mavrins izveda Pugačovu un parādīja tautai. Visi viņu pazina; dumpinieki nokāra galvas. Pugačovs sāka skaļi pierādīt viņu vainu un teica: «Jūs mani pazudinājāt: jūs vairākas dienas no vietas pierunājāt mani pieņemt mirušā valdnieka vārdu; es ilgi liedzos, bet, kad arī piekritu, tad viss, ko darīju, tika darīts pēc jūsu gribas un ar jūsu ziņu; toties jūs bieži rīkojāties bez manas ziņas un pat pret manu gribu.» Dumpinieki neatbildēja ne vārda.
Suvorovs tikmēr ieradās Uzeņā un no tuksneša iedzīvotājiem uzzināja, ka Pugačovu viņa līdzzinātāji sasējuši un aizveduši uz Jaickas pilsētiņu. Arī Suvorovs steidzās uz turieni. Naktī viņš nomaldījās no ceļa un nonāca pie ugunīm, ko stepē bija sakūruši kirgīzu laupītāji. Suvorovs tiem uzbruka un tos aizdzina, zaudēdams dažus vīrus un starp tiem savu adjutantu Maksimoviču. Pēc dažām dienām viņš nonāca Jaickas pilsētiņā. Simonovs viņam nodeva Pugačovu. Suvorovs ar interesi izvaicāja slaveno dumpinieku par viņa karadarbību un nodomiem un aizveda viņu uz Simbirsku, kur vajadzēja ierasties arī gāfam Paņinam.
Pugačovs sēdēja koka sprostā uz divriču ratiem. Viņu ielenca spēcīga karaspēka vienība ar diviem lielgabaliem. Suvorovs no viņa neatkāpās ne soli. Mostu sādžā (simt četrdesmit verstu no Samaras) netālu no mājas, kurā pārnakšņoja Pugačovs, izcēlās ugunsgrēks. Pugačovu izlaida no sprosta, piesēja pie ratiem kopā ar viņa dēlu, spriganu un drošu puisēnu, un Suvorovs pats visu nakti abus apsargāja. Kosporjē, iepretī Samarai, Suvorovs vētrainā naktī pārcēlās pāri Volgai un oktobra sākumā ieradās Simbirskā.
Pugačovu atveda tieši pie grāfa Paņina, kurš viņu sagaidīja uz lieveņa sava štāba virsnieku vidū. «Kas tu tāds esi?» grāfs noprasīja viltvārdim. «Jemeļjans Ivanovs Pugačovs,» tas atbildēja. «Kā gan tu, zagli, uzdrošinājies nosaukt sevi par valdnieku?» Paņins turpināja. «Neesmu krauklis (Pugačovs iebilda, spēlēdamies ar vārdiem un pēc sava paraduma izteikdamies līdzībās), esmu krauklēns, bet pats krauklis vēl spārnos.» Jāzina, ka Jaickas dumpinieki, lai atspēkotu vispārējās baumas, bija izplatījuši ziņu, ka viņu vidū patiešām esot tāds Pugačovs, bet tam neesot nekā kopēja ar valdnieku Pēteri III, kurš viņus vadot. Paņins, ievērojis, ka pagalmā sadrūzmējušos ļaudis pārsteidz Pugačova bezkaunība, iesita viltvārdim pa seju, tā ka sāka tecēt asinis, un izrāva tam kumšķi bārdas, Pugačovs nometās ceļos un lūdza žēlastību. Ar važās iekaltām rokām un kājām ļaundari ieslodzīja un stingri apsargāja, ap vidu tam bija dzelzs stīpa ar ķēdi, kas pieskrūvēta pie sienas. Akadēmiķis Ričkovs, nogalinātā Simbirskas komandanta tēvs, viņu šeit redzējis un aprakstījis savu satikšanos. Pugačovs no koka bļodiņas ēdis zivju viru. Ieraudzījis Ričkovu, viņš tam teicis: «Laipni lūdzu!» — un aicinājis pie sevis pusdienās. «No tā,» raksta akadēmiķis, «man kļuva skaidrs, cik zemisks viņš ir.» Ričkovs viltvārdim jautājis, kā viņš uzdrošinājies darīt tik briesmīgas ļaundarības. Pugačovs atbildējis: «Esmu vainīgs dieva un valdnieces priekšā, taču centīšos izpirkt visus savus grēkus.» Šos vārdus viņš apstiprinājis dievodamies (aiz sava zemiskuma, atkal piezīmē Ričkovs). Runādams par savu dēlu, Ričkovs nespējis novaldīt asaras; Pugačovs, viņā raudzīdamies, arī pats apraudājies.
Beidzot Pugačovu nosūtīja uz Maskavu, kur vajadzēja izšķirties viņa liktenim.11 Gūstekni veda ziemas kibitkā, mainot pie iedzīvotājiem zirgus; viņu pavadīja gvardes kapteinis Galahovs un kapteinis Povalo- Šveikovskis, kurš pirms dažiem mēnešiem bija atradies viltvārža gūstā. Pugačovs bija iekalts važās. Zaldāti viņu baroja no rokas un teica bērniem, kas drūzmējās ap kibitku: «Atcerieties, bērni, ka jūs esat redzējuši Pugačovu.» Veci ļaudis vēl daudzina dumpinieka drošās atbildes uz garāmbraucošo kungu jautājumiem. Visu ceļu viņš bija jautrs un mierīgs. Maskavā Pugačovu sagaidīja milzums ļaužu, kuri vēl nesen bija nepacietīgi tīkojuši viltvārža ierašanos un kurus tikai ar pūlēm bija izdevies nomierināt pēc nežēlīgā ļaundara notveršanas. Viņu novietoja Moņet- nijdvorā, kur ziņkārīgie divus mēnešus no rīta līdz vakaram varēja apskatīt slaveno dumpinieku, piekaltu pie sienas un savā bezspēcībā vēl arvien briesmīgu. Stāsta, ka daudzas sievietes no viņa ugunīgā skatiena un bargās balss zaudējušas samaņu. Tiesas priekšā Pugačovs izrādīja negaidītu vājību.12 Viņu vajadzēja pamazām sagatavot nāves sprieduma uzklausīšanai. Pugačovam un Perfiļjevam piesprieda saciršanu gabalos, Čikam — galvas nociršanu, Šiga- jevam, Padurovam un Tornovam — pakāršanu, astoņpadsmit citiem — pēršanu ar pātagu un izsūtīšanu katorgā. — Pugačovam un viņa biedriem nāves sods tika izpildīts 1775. gada 10. janvārī Maskavā. No rīta neskaitāmi ļaužu bari pulcējās Bolotā, kur bija uzcelta augsta dēļu platforma. Uz tās sēdēja bendes un dzēra degvīnu, gaidīdami upurus. Blakus platformai atradās trīs karātavas. Apkārt bija nostādīti kājnieku pulki. Tā kā stipri sala, virsnieki bija ģērbušies kažokos. Māju un veikaliņu jumti bija pilni ļaužu, zemais laukums un tuvākās ielas pieblīvētas ar karietēm un kalešām. Pēkšņi visi sakustējās un sāka trokšņot; cilvēki sauca: «Ved, ved!» Tūdaļ aiz kirasieru vienības brauca ragavas ar augstu ambonu. Uz tā ar kailu galvu sēdēja Pugačovs, viņam iepretim garīdznieks. Turpat atradās arī Slepenās ekspedīcijas ierēdnis. Pugačovs, kamēr viņu veda, klanījās uz abām pusēm. Aiz ragavām vēl jāja kavalērija un soļoja pārējo notiesāto pūlis. Kāds aculiecinieks (toreiz tikko pāraudzis pusaudža gadus, tagad sirmgalvis, ko apvij dzejnieka un valstsvīra slava) šādi apraksta asiņaino kauna darbu:
«Ragavas apstājās iepretim pieres vietas lievenim. Tikko Pugačovs un viņa mīlulis Perfiļjevs garīdznieka un divu ierēdņu pavadībā uztrausās uz ešafota, atskanēja pavēles vārdi: «Sardzē!» — un viens no ierēdņiem sāka lasīt manifestu. Es saklausīju gandrīz katru vārdu.
Kad lasītājs izrunāja galvenā ļaundara vārdu un iesauku, kā arī nosauca viņa dzimto staņicu, virspoli- cijmeistars notiesātajam skaļi jautāja: «Vai tu esi Donas kazaks Jemeļka Pugačovs?» Viņš tikpat skaļi atbildēja: «Jā gan, kungs, es esmu Donas kazaks Jemeļka Pugačovs no Zimoveiskas staņicas.» Pēc tam pa visu manifesta lasīšanas laiku viņš, raudzīdamies uz baznīcu, bieži meta krustus, kamēr viņa biedrs Perfiļjevs, prāva auguma, uzkumpis, bakurētains un pēc izskata negants, stāvēja nekustīgi, acis nodūris. Pēc manifesta nolasīšanas garīdznieks notiesātajiem pateica pāris vārdu, svētīja tos un nokāpa no ešafota. Manifesta lasītājs viņam sekoja. Tad Pugačovs, krustus mezdams, vairākas reizes zemu paklanījās, pagriezies pret baznīcām, pēc tam steigšus sāka atvadīties no tautas; viņš klanījās uz visām pusēm, runādams aizžņaugtā balsī: «Piedod, pareizticīgā tauta; nepiemini ar ļaunu, ko esmu tev pāri nodarījis; piedod, pareizticīgā tauta!» Pie šiem vārdiem eksekutors deva zīmi; bendes metās Pugačovu izģērbt: norāva balto aitādas kažoku; sāka raut nost piedurknes īsajam aveņkrāsas zīda kaftānam. Tad Pugačovs sasita rokas, novēlās augšpēdus, un vienā mirklī viņa asiņainā galva jau karājās gaisā .. .»13
Bendem bija dota slepena pavēle saīsināt noziedznieku mokas. Līķim nogrieza rokas un kājas, bendes aiznesa tās pa visiem četriem ešafota stūriem, galvu parādīja jau pēc tam un uzsprauda gara mieta galā. Perfiļjevs pārkrustījies nostiepās gar zemi un palika nekustīgi guļam. Bendes to piecēla kājās un izpildīja nāves sodu tāpat kā Pugačovam. Tikmēr Šigajevs, Padurovs un Tornovs pie karātavām jau raustījās pēdējos krampjos … Tad iešķindējās zvaniņš: Čiku aizveda uz Ufu, kur viņam bija paredzēts izpildīt nāves sodu. Sākās sodīšana tirgus laukumā; ļaudis izklīda; palika neliels pūlītis ziņkārīgo ap stabu, pie kura citu pēc cita sēja klāt noziedzniekus, kam bija piespriesta pēršana ar pātagu. Gabalos sacirsto dumpinieku locekļus aiznesa uz Maskavas pilsētas vārtiem un pēc dažām dienām sadedzināja kopā ar ķermeņiem. Pelnus bendes izkaisīja vējā. Apžēlotos dumpiniekus nākošajā soda dienā atveda Granovita- jas pils priekšā. Tiem pasludināja piedošanu un visas tautas acu priekšā noņēma važas.
Tā beidzās nepakļāvīgo kazaku saujiņas iesāktais dumpis, kas pieņēmās spēkā priekšniecības nepiedodamās nevērības dēļ un satricināja valsti no Sibīrijas līdz Maskavai un no Kubaņas līdz Muromas mežiem. Pilnīgs miers neiestājās vēl ilgi. Paņins un Suvorovs veselu gadu palika nomierinātajās guberņās, nostiprinādami tajās novājināto pārvaldi, atjaunodami pilsētas un cietokšņus un izskauzdami pēdējās apspiestā dumpja paliekas. 1775. gada beigās tika izsludināta vispārēja piedošana un dota pavēle visu šo notikumu atstāt mūžīgai aizmirstībai. Vēlēdamās iznīdēt atmiņas par šo drausmīgo laiku, Katrīna atņēma seno nosaukumu upei, kuras krasti bija pirmie dumpja liecinieki. Jaikas kazakus pārdēvēja par Urālu kazakiem, bet viņu pilsētiņu nosauca par Uraļsku. Tomēr briesmīgā dumpinieka vārds vēl arvien tiek daudzināts novados, kur viņš plosījies. Tauta vēl dzīvi atceras asiņainos laikus, kurus tā tik zīmīgi iesaukusi par Pugačova laikiem.