Mūsu rakstniecības cienītājus iepriecināja grāfa Orlova pasākums, lai gan viņi nojauta, ka tulkošanas paņēmiens, tik lielisks un tik nepietiekams, nāks zināmā mērā par ļaunu mūsu neatdarināmā dzejnieka fabulām. Daudzi ar lielu nepacietību gaidīja Lemontē kga priekšvārdu; tas tiešām ir ļoti ievērojams, lai gan arī ne gluži apmierinošs. Vispār tur, kur autors bijis spiests rakstīt pēc nostāstiem, viņa spriedumi var dažkārt likties kļūdaini; turpretī viņa paša apsvērumi un slēdzieni ir apbrīnojami pareizi. 2ēl, ka šis slavenais rakstnieks tikko pieskāries tādiem tematiem, par kuriem viņa domas būtu bijušas visai interesantas. Lasām viņa rakstu [46] ar nevilšu īgnumu, tāpat kā kādreiz klausāmies, ko runā ļoti gudrs cilvēks, kas, būdams ar kaut kādām pieklājības normām saistīts, pārāk daudz ko neizsaka līdz galam un pārāk bieži klusējot izvairās no atbildes.
Uzmetis paviršu skatienu mūsu rakstniecības vēsturei, autors pasaka dažus vārdus par mūsu valodu, atzīst to par pirmatnēju, nešaubās, ka tā spējīga pilnveidoties, un, atsaucoties uz krievu apgalvojumiem, spriež, ka tā ir bagāta, daiļskanīga un pārpilna dažādiem teicieniem.
Šo uzskatu nebija grūti pamatot. Kā rakstniecības materiāls krievu-slāvu valoda ir neapstrīdami pārāka par visām eiropiešu valodām; tās liktenis bijis ārkār- līgi laimīgs. XI gadsimtā sengrieķu valoda pēkšņi atklāja tai savu leksiku, harmonijas dārgumu krātuvi, dāvāja tai savas pārdomātās gramatikas likumus, savus skaistos teicienus, majestātisko valodas plūdumu, vārdu sakot, adoptēja to, tādējādi atbrīvojot no lēniem pilnveidojumiem laika gaitā. Būdama jau pati par sevi skanīga un izteiksmīga, tā turpmāk iegūst vēl vijīgumu un pareizību. Vienkāršajai tautas valodai vajadzēja atšķirties no grāmatu valodas; taču vēlāk tās tuvinājās, un tāda ir stihija, kas mums dota mūsu domu izteikšanai.
Lemontē kgs nepamatoti domā, ka tatāru kundzība atstājusi rūsu krievu valodā. Sveša valoda izplatās nevis ar zobenu un ugunsgrēkiem, bet pati ar savu bagātību un pārākumu. Kādus gan jaunus jēdzienus, kas prasa jaunus vārdus, varēja mums dot klejojoša barbaru tauta, barbari, kuriem nebija ne rakstniecības, ne tirdzniecības, ne likumdošanas? Viņu iebrukums neatstāja nekādas pēdas izglītoto ķīniešu valodā, un mūsu senči, divus gadsimtus smakdami tatāru jūgā, dzimtajā valodā pielūdza krievu dievu, lādēja bargos valdniekus un cits citam izteica savas žēlabas. Tādu pašu piemēru mēs redzējām jaunāko laiku Grieķijā. Kā iedarbojas uz verdzinātu tautu tās valodas saglabāšana? Šā jautājuma iztirzāšana aizvestu mūs pārāk tālu. Lai būtu kā būdams, diez vai pussimts tatāru vārdu pārnākuši krievu valodā. Arī kari ar lietuviešiem neietekmēja mūsu valodas likteni; tā vienīgā palika mūsu nelaimīgās tēvijas neaizskarams īpašums.
Pētera I valdīšanas laikā to manāmi sāka kropļot aiz nepieciešamības ieviestie holandiešu, vācu un franču vārdi. Šī mode izplatīja savu ietekmi ari uz rakstniekiem, kurus tolaik protežēja valdnieki un augstmaņi; par laimi, radās Lomonosovs.
Lemontē kgs kādā piezīmē runā par visuaptverošo Lomonosova ģēniju, bet viņš ir no nepareiza viedokļa paskatījies uz lielā Pētera lielo līdzgaitnieku.
Savienodams neparastu gribas spēku ar neparastu prāta spēku, Lomonosovs aptvēra visas izglītības nozares. Zinību alkas bija šīs kaislību pilnās dvēseles visspēcīgākā kaislība. Būdams vēsturnieks, retors, mehāniķis, ķīmiķis, mineralogs, mākslinieks un dzejnieks, viņš visu izmēģināja un visu izprata: pirmais iedziļinās mūsu pašu vēsturē, ievieš mūsu sabiedriskās valodas noteikumus, dod klasiskās daiļrunības likumus un paraugus, kopā ar nelaimīgo Rihmani nojauš Franklina atklājumus, nodibina fabriku, pats būvē mašīnas, mākslai veltī mozaīkas darbus un, beidzot, atklāj mums mūsu dzejiskās valodas īstos avotus.
Dzeja mēdz būt sevišķa kaislība nedaudziem, kas ir dzimuši dzejnieki; tā aptver un saista visus viņu dzīves vērojumus, visus pūliņus, visus iespaidus; bet, ja sāksim pētīt Lomonosova dzīvi, tad atradīsim, ka eksaktās zinātnes vienmēr bijušas viņa galvenā un mīļākā nodarbošanās, turpretī dzejošana brīžiem laika kavēklis, bet visbiežāk oficiāla vingrināšanās. Mēs velti meklētu mūsu pirmajā liriķī kvēlu jūtu un fantāzijas trauksmi. Viņa stilam, gludam, ziedošam un gleznainam, galveno vērtību piešķir slāvu grāmatu valodas dziļās zināšanas un šīs grāmatu valodas veiksmīga sakausēšana ar vienkāršās tautas valodu. Lūk, kāpēc psalmu pārstrādāšana dzejā un citi spēcīgi un tuvi svēto grāmatu cildenās dzejas atdarinā
jumi ir viņa labākie darbi. [47] Tie paliks mūžīgi krievu rakstniecības pieminekļi; pēc tiem mums vēl ilgi būs jāmācās mūsu dzejas valoda, bet dīvaini ir sūroties, ka augstāko aprindu cilvēki nelasa Lomonosovu, un prasīt, lai cilvēks, kas miris pirms 70 gadiem, paliktu arī tagad publikas mīlulis. It kā lielā Lomonosova slavai būtu vajadzīga moderna rakstnieka sīkmanīgā godināšana!
Pieminējis franču valodas sevišķi plašo lietošanu mūsu sabiedrības izglītotajās aprindās, Lemontē kgs tikpat asprātīgi, cik taisnīgi aizrāda, ka krievu valodai tādēļ vajadzēja katrā ziņā saglabāt vērtīgo svaigumu, vienkāršību un, tā sakot, izteiksmes vaļsirdību. Negribu attaisnot mūsu vienaldzību pret savas pašu literatūras panākumiem, taču nav šaubu, ka, ja mūsu rakstnieki tādēļ zaudē daudz prieka, vismaz valoda un rakstniecība daudz iegūst. Kas novirzīja franču dzeju no klasiskās senatnes paraugiem? Kas nopūderēja un nosmiņķēja Rasina Melpomenu un pat vecā Korneija nopietno mūzu? — Lud- viķa XIV galminieki. Kas pārklāja ar saltu pieklājības un asprātības spīdumu visus 18. gadsimta rakstnieku darbus? — Du Deffand, Boufflers, d'Epinay kundžu — ļoti jauku un izglītotu sieviešu sabiedrībā.
Taču Miltons un Dante nerakstīja daiļā dzimuma labvēlīgā smaida dēļ.
Stingrais un taisnīgais spriedums franču valodai dara godu autora objektivitātei. Patiesa izglītība ir objektīva. Par piemēru minēdams šīs prozaiskās valodas likteni, Lemontē kgs apgalvo, ka arī mūsu valodai ne tik daudz no saviem dzejniekiem, kā no prozaiķiem jāgaida savs eiropeisks sabiedriskums. Krievu tulkotājs apvainojās par šo teicienu; bet, ja oriģinālā teikts civilisation Europēenne,[48] tad sacerētājam gandrīz taisnība.
Pieņemsim, ka krievu dzeja sasniegusi jau augstu kultūras pakāpi; laikmeta izglītības līmenis prasa vielu pārdomām, prāti nevar apmierināties vienīgi ar harmonijas un fantāzijas rotaļu, bet zinības, politika un filozofija krieviski vēl nav izteikušās; metafizikas valodas mums nav nemaz. Mūsu proza vēl tik vāji izkopta, ka pat vienkāršā sarakstē esam spiesti darināt izteicienus, lai noskaidrotu visparastākos jēdzienus, tālab mēs aiz kūtruma labprātāk izsakāmies svešā valodā, kuras mehāniskās formas ir sen gatavas un visiem zināmas.
Lemontē kgs, pakavēdamies pie dažiem atsevišķiem mūsu Krilova dzīves un paradumu jautājumiem, izteicies, ka viņš nerunājot nevienu svešvalodu un tikai saprotot franciski. Tas nav tiesa! — asi iebilst tulkotājs savā piezīmē. Tiešām, Krilovs zina galvenās eiropiešu valodas, un turklāt viņš, tāpat kā Alfjēri, piecdesmit gadu vecumā iemācījies sengrieķu valodu. Citās zemēs šāda pazīstama cilvēka raksturīga iezīme tiktu cildināta visos žurnālos, bet mēs savu slaveno rakstnieku biogrāfijās aprobežojamies ar viņu dzimšanas gada pieminēšanu un sīkām dienesta lapas ziņām un pēc tam paši vēl sūdzamies, ka ārzemnieki nezina visu, kas attiecas uz mums.
Noslēgumā teikšu, ka mums jāpateicas grāfam Orlovam, kas izraudzījies īstu tautas dzejnieku, lai iepazīstinātu Eiropu ar ziemeļnieku literatūru. Protams, neviens francūzis neuzdrošināsies nevienu, lai tas būtu kas būdams, uzskatīt pārāku par Lafontēnu, taču mēs, šķiet, varam Krilovu vērtēt augstāk par viņu. Tie abi mūžam paliks savu tautiešu mīluļi. Kāds ir pareizi aizrādījis, ka labsirdība (naīvetē, bonhomieJ[49] ir franču tautas iedzimta īpašība; turpretī mūsu rakstura atšķirīgā iezīme ir tāda kā jautra prāta šķelmība, zobgalība un gleznainais izteiksmes veids; Lafontēns un Krilovs ir abu tautu gara pārstāvji.
N. K.
12. augustā
P. S. Man šķita lieki ievērot dažas acīm redzamas kļūdas, kas ārzemniekam piedodamas, piemēram, Krilova salīdzināšana ar Karamzinu (salīdzināšana, kas ne ar ko nav pamatota), iedomātā mūsu valodas nespēja veidot pilnīgi metriskus vārsmojumus u. c.