Mūsu kritiķi vēl nav vienojušies par noteiktu atšķirību starp klasisko un romantisko virzienu. Par neskaidro priekšstatu šai jautājumā mums jāpateicas franču žurnālistiem, kas parasti ietilpina romantismā visu, kam, kā viņiem liekas, uzspiests sapņainības un vācu ideoloģisma zīmogs vai kas balstās uz vienkāršās tautas aizspriedumiem un nostāstiem, — pats neprecīzākais definējums. Dzejojumam var būt visas šīs pazīmes, un tomēr tas var piederēt pie klasiskā virziena.
Ja par pamatu ņemsim nevis dzejoļa formu, bet tikai garu, kādā tas rakstīts, tad nekad neizkulsimies no definējumiem. 2. B. Ruso himna ar savu garu, protams, atšķiras no Pindara odas, Juvenāla satīra no Horācija satīras, «Atbrīvotā Jeruzāleme» no «Eneīdas», taču visi šie dzejojumi pieder pie klasiskā virziena.
Pie šā virziena pieskaitāmi tie dzejojumi, kuru formas bija zināmas grieķiem un romiešiem vai kuru paraugus tie mums atstājuši; tātad te jāpieskaita: epopeja, didaktiskā poēma, traģēdija, komēdija, oda, satīra, veltījums, iroīda, ekloga, elēģija, epigramma un fabula.
Kādi tad dzejojumu veidi jāpieskaita pie romantiskās dzejas?
Tie, kurus nepazina senlaiku dzejnieki, un tie, kuru agrākās formas ir mainījušās vai aizstātas ar citām.
Neuzskatu par vajadzīgu runāt par grieķu un ro- miesu dzeju: katram izglītotam eiropietim jābūt pieliekami skaidram priekšstatam par diženās senatnes nemirstīgajiem daiļdarbiem. Aplūkosim jaunāko tautu dzejas izcelšanos un pakāpenisko attīstību.
Rietumu impērija strauji tuvojās sabrukumam un tai līdzi arī zinātne, rakstniecība un māksla. Beidzot tā sabruka; kultūra izdzisa. Obskurantisms aptumšoja asiņaino Eiropu. Tikko paglābās latīņu rakstība; klosteru grāmatu krātuvju putekļos mūki kasīja nost no pergamenta Lukrēcija un Vergilija pantus un to vietā rakstīja uz tā savas hronikas un leģendas.
No tā cēlās nenovēršamā izteiksmes mākslotība, tāda kā manierība, ko nemaz nepazina senlaiku dzejnieki; nenozīmīga asprātība aizstāja jūtas, kas nespēj izpausties trioletos. Šīs nelaimīgās pēdas mēs atrodam jaunāko laiku lielāko ģēniju darbos.
Taču prāts nevar apmierināties vienīgi ar harmonijas rotaļlietām, fantāzija prasa ainas un stāstus.
Trubadūri pievērsās jauniem iedvesmas avotiem, apdziedāja mīlestību un karu, atdzīvināja tautas nostāstus — radās lē, romāns un fablio.
Neskaidrie priekšstati par senlaiku traģēdiju un baznīcu svinības deva iemeslu sacerēt mistērijas (mystēres). Tās gandrīz visas rakstītas pēc viena parauga un atbilst vieniem un tiem pašiem noteikumiem, bet, par nelaimi, tolaik nebija Aristoteļa, kas noteiktu mistiskās dramaturģijas nepārkāpjamos likumus.
Diviem apstākļiem bija izšķirīga ietekme uz eiropiešu dzejas garu: mauru iebrukumam un krusta kariem.
Mauri iedvesa dzejai mīlestības eksaltētību un maigumu, tieksmi uz brīnumaino un uz austrumu krāšņo daiļrunību; bruņinieki piešķīra savu reliģiozitāti un labsirdību, savus priekšstatus par varonību un Godfreda un Ričarda karagājienu nometņu tikumu vaļību.
Tāds bija romantiskās dzejas pieticīgais sākums. Ja tā būtu apstājusies pie šiem mēģinājumiem, tad franču kritiķu stingrie spriedumi būtu bijuši taisnīgi, bet tās atzarojumi ātri un krāšņi uzplauka, un tā mums ir senlaiku mūzas sāncense.
Itālija paņēma sev tās epopeju, pusafrikāniskā Spānija ieguva traģēdiju un romānu. Dantes, Ariosto un Kalderona vārdiem Anglija ar lepnumu stādīja pretī Spensera, Miltona un Šekspīra vārdus. Vācijā (kas ir diezgan dīvaini) lielus panākumus guva jauna satīra, dzēlīga, jautra, kuras piemineklis palicis Rei- necke Fuchs.
Francijā tolaik dzeja vēl joprojām atradās bērna autos: Franciska I laika labākais dzejnieks Rima Ies triolets, i it ileuiii la ballade
Prozai jau bija stiprs pārsvars: Monteņs, Rablē bija Maro laikabiedri.
Itālijā un Spānijā tautas dzeja pastāvēja jau pirms tā ģēniju parādīšanās. Viņi gāja pa jau izcirstu ceļu; bija poēmas pirms Ariosto «Orlando», bija traģēdijas pirms de Vegas un Kalderona daiļdarbiem.
Francijā apgaismība sastapa dzeju bērnības stadijā — bez jebkāda virziena, bez jebkāda spēka. Ludviķa XIV laikmeta izglītotie prāti pamatoti nonicināja tās mazvērtību un lika tai pievērsties seno laiku paraugiem. Bualo publicēja savu Korānu — un franču rakstniecība tam pakļāvās.
Šī pseidoklasiskā dzeja, kas bija izveidota priekšistabā un nekad nebija tikusi tālāk par viesistabu, nespēja atradināties no dažiem iedzimtiem paradumiem, un mēs tajā redzam visu romantisko manierību, kas ietērpta stingrās klasiskās formās.
P. S. Nav tomēr jādomā, ka arī Francijā nebūtu palikuši nekādi tīrās romantiskās dzejas pieminekļi. Lafontēna un Voltēra stāstiem, kā arī Voltēra «Jaunavai» ir uzspiests šīs dzejas zīmogs. Nemaz jau nerunāju par daudzajiem šo darbu atdarinājumiem (atdarinājumiem, kas lielāko tiesu ir viduvēji: vieglāk pārspēt ģēniju visu pieklājības normu aizmiršanā nekā dzejas vērtīgumā).
Domāju, ka kritiķis kļūdījies. Daudzi spriež tāpat, daži pat norādījuši uz personu, kuru Puškins it kā gribējis attēlot savā neparastajā dzejolī. Liekas, viņiem nav taisnība, vismaz es saskatu «Dēmonā» citu mērķi — tikumiskāku.
Labākajā dzīves laikā sirds, ko vēl nav atvēsinājusi pieredze, pieejama skaistajam. Tā ir lētticīga un maiga. Pamazām īstenības mūžīgās pretrunas rada tajā šaubas, mokošas, bet īslaicīgas jūtas. Tās izzūd, uz visiem laikiem iznīcinājušas labākās cerības un dzejiskos dvēseles aizspriedumus. Ne velti lielais Gēte nosauc cilvēces mūžīgo ienaidnieku par noliedzošu. garu. Un vai Puškins savā dēmonā nav gribējis personificēt šo noliegšanas jeb šaubu garu un koncentrētā ainā nav attēlojis tā raksturīgās pazīmes un bēdīgo ietekmi uz mūsu laikmeta tikumību?
No visiem sacerējumu žanriem visneticamākie (invraisemblables) ir dramatiskie sacerējumi, bet no dramatiskajiem sacerējumiem — traģēdijas, jo skatītājiem lielāko tiesu jāaizmirst laiks, vieta, valoda, ar fantāzijas piepūli zināmā valodā jāpiekrīt dzejai, izdomai. Franču rakstnieki to juta un izveidoja savus patvaļīgos likumus: darbība, vieta, laiks. Tā kā spēja ieinteresēt ir pirmais dramatiskās mākslas likums, darbības vienībai jātiek ievērotai. Taču vieta un laiks ir pārāk kaprīzi: no tā rodas dažādas neērtības, darbības vietas sašaurināšana. Sazvērestības, mīlestības atklāšana, valstsvīru apspriedes, svinības — viss notiek vienā istabā! — Pārmērīgs notikumu straujums un sablīvējums, konfidenti… a parte[51] tāpat nesavienojami ar saprātu, jo spiesti būt reizē divās vietās utt. Un tas viss neko nenozīmē. Vai tad nav labāk sekot romantiskajai skolai, kurai nav nekādu noteikumu, bet tas nenozīmē, ka nav nekādas mākslas.
Interese — vienība.
Komiskā un traģiskā žanra sajaukums, dažreiz nepieciešamo vienkāršās tautas izteicienu spriegums, elegance.
Kopš kāda laika mums kļuvis parasts runāt par tautiskumu, prasīt tautiskumu, sūdzēties par tautiskuma trūkumu literāros darbos, bet neviens nav domājis formulēt, ko viņš saprot ar vārdu tautiskums.
Viens no mūsu kritiķiem, liekas, domā, ka tautiskums nozīmē izraudzīties pašu zemes vēstures tematus.
Taču grūti būs liegt Šekspīram viņa darbos «Otello», «Hamlets», «Dots pret dotu» u. c. dižena tautiskuma iezīmes; Vega un Kalderons ik brīdi pārceļ mūs uz visām pasaules daļām, aizņemas savu traģēdiju tematus no itāliešu novelēm, no franču lē. Ariosto apdzied Kārli Lielo, franču bruņiniekus un
Ķīnas ķeizara meitu. Rasins savas traģēdijas ņēmis no seno laiku vēstures.
Tomēr grūti būs noliegt, ka visiem šiem rakstniekiem piemīt dižena tautiskuma iezīmes. Turpretī kas ir tautisks Rosiadā un Petriadā, atskaitot varoņu vārdus, kā pareizi aizrādījis kņazs Vjazemskis. Kas ir tautisks Ksenijā, kas kopā ar sirdsdraudzeni pašā Dimit- rija nometnē sešpēdu jambos prāto par vecāku varu?
Citi saskata tautiskumu vārdos, tas ir, priecājas par to, ka viņi, rakstīdami krieviski, lieto krieviskus izteicienus.
Rakstnieka tautiskums ir īpašība, ko pilnam var novērtēt vienīgi viņa tautieši, — citiem tas vai nu neeksistē, vai var pat likties esam defekts. Mācītu vācieti pārņem sašutums par Rasina varoņu pieklājību, francūzis smejas, skatīdamies Kalderona Korio- lānā, kas izaicina uz divkauju savu pretinieku. Un tomēr tam visam ir tautiskuma iezīmes.
Klimats, valdīšanas veids, ticība piešķir katrai tautai īpašu seju, kas vairāk vai mazāk atveidojas dzejas spogulī. Ir tāds domāšanas un jušanas veids, ir tik bezgala daudz paražu, ticējumu un ieradumu, kas piemīt tikai kaut kādai vienai tautai.
«Mnemozinā» iespiestie raksti «Par mūsu dzejas virzienu» un «Saruna ar Bulgarina kgu» kļuva par pamatu visam, kas bija teikts pret romantisko literatūru beidzamajos divos gados.
Šos rakstus sarakstījis izglītots un gudrs cilvēks. Vai nu viņam taisnība, vai ne, viņš vienmēr izklāsta un parāda sava domāšanas veida iemeslus un savu spriedumu pierādījumus, kas mūsu literatūrā notiek diezgan reti.
Neviens neņēmās viņu atspēkot — vai nu tāpēc, ka visi viņam piekrita, vai tāpēc, ka negribēja ielaisties ar acīm redzami stipru un pieredzējušu atlētu.
Un tomēr daudzi viņa spriedumi ir kļūdaini visādā ziņā. Viņš dala krievu dzeju liriskā un episkā. Pie pirmās viņš pieskaita mūsu veclaiku dzejnieku, pie otrās — Zukovska un viņa sekotāju darbus.
Tagad pieņemsim, ka šis dalījums ir pamatots, un aplūkosim, kā kritiķis formulē šo abu virzienu pozitīvās īpašības.
«Mēs, piem…» — izrakstam šo uzskatu, tāpēc ka tas pilnīgi saskan ar mūsējo.
Kas ir dzejas spēks? Vai spēks ir izdomā, plāna izkārtojumā, stilā?
Brīvība? stilā, izkārtojumā, — bet kāda gan brīvība ir Lomonosova stilā, un kādu plānu var prasīt no svinīgas odas?
Iedvesma? — ir dvēseles tieksme aši uztvert iespaidus, tātad ātri apsvērt jēdzienus, kas arī palīdz tos izskaidrot.
Iedvesma vajadzīga dzejā tāpat kā ģeometrijā. Kritiķis sajauc iedvesmu ar sajūsmu.
Nē; noteikti nē: sajūsma izslēdz mieru, nepieciešamo dailes priekšnoteikumu. Sajūsma neprasa prāta spēku, kas izvieto sastāvdaļas to attiecībās pret veselo. Sajūsma ir īslaicīga, nepastāvīga, tātad nav spējīga radīt patiesu, diženu pilnību (bez kuras nav liriskās dzejas).
Sajūsma ir vienīgi fantāzijas sasprindzināts stāvoklis. Iedvesma var būt bez sajūsmas, bet nav sajūsmas bez iedvesmas.
Homērs ir nesalīdzināmi pārāks par Pindaru; oda, nerunājot jau nemaz par elēģiju, atrodas uz poēmu zemākajiem pakāpieniem. Traģēdija, komēdija, satīra vairāk nekā oda prasa jaunradi, fantāziju (fan- taisie) — ģeniālu dabas pazīšanu.
Taču plāna odā nav un nevar būt; vienīgais «Elles» plāns ir jau dižena ģēnija auglis. Kāds plāns ir Pindara olimpiskajās odās, kāds plāns «Ūdenskritumā», Deržavina labākajā darbā?
Oda izslēdz pastāvīgu darbu, bez kura nav nekā patiesi dižena.
Beidzamie notikumi atklājuši daudz bēdīgu patiesību. Izglītības un tikumības trūkums pamudinājis daudzus jaunus cilvēkus uz noziedzīgiem maldiem. Politiskās pārmaiņas, ko citas tautas ar grūtībām panāca īpatnēju apstākļu un ilgstošas gatavošanās rezultātā, pēkšņi kļuva pie mums par slepenu nodomu un ļaunprātīgu pūliņu objektu. Pirms gadiem 15 jauni cilvēki interesējās tikai par militāro dienestu, centās izcelties vienīgi ar aristokrātisku izglītību vai draiskulībām; literatūrā (tolaik tik brīvā) nebija nekādu strāvu; audzināšana nekur nenovirzījās no sākotnējiem priekšrakstiem. Pēc 10 gadiem mēs redzējām, ka liberālas idejas ir labas audzināšanas nepieciešama izkārtne, ka sarunas kļuvušas galvenokārt politiskas; literatūra (ko apspiež visuntumainākā cenzūra) pārvērtusies rokrakstā izplatītās paskvilās par valdību un musinošās dziesmās; beidzot — arī slepenas biedrības, sazvērestības un vairāk vai mazāk asiņaini un neprātīgi slepeni nodomi.
Skaidrs, ka ar 13. un 14. gada karagājieniem, ar mūsu karaspēka uzturēšanos Francijā un Vācijā jāizskaidro šī ietekme uz tās paaudzes garu un tikumiem, kuras nelaimīgie pārstāvji gāja bojā mūsu acu priekšā; būtu jācer, ka cilvēki, kuriem bija tāds pats domāšanas veids kā sazvērniekiem, būs nākuši pie prāta, ka, no vienas puses, viņi būs saskatījuši savu nodomu un līdzekļu niecīgumu, no otras puses — neizmērojamo valdības varu, kas pamatota uz apstākļu varu. Droši vien kritušo brāļi, draugi, biedri ar laiku un pēc pārdomāšanas nomierināsies, sapratīs nepieciešamību un savā sirdī tai piedos. Bet vajag pasargāt jauno, augošo paaudzi, kas vēl nav mācījusies ne no kādas pieredzes un kas drīz ienāks dzīvē ar visu pirmās jaunības degsmi, ar visu tās sajūsmu un gatavību uzņemt visādus iespaidus.
Ne tikai svešzemju ideoloģisma ietekme ir kaitīga mūsu tēvijai; audzināšana jeb, pareizāk sakot, audzināšanas trūkums ir visa ļaunuma sakne. Nevis ar izglītību, teikts 1826. gada 13. jūlija visaugstākajā manifestā, bet ar prāta dīkdienību, kas ir kaitīgāka nekā miesīgo spēku dīkdienība, ar stingru zināšanu trūkumu jāizskaidro šī domāšanas patvaļa, nevaldāmu kaislību avots, šī postošā puszināšanu greznība, šī aizraušanās ar sapņainām galējībām, kuru sākums ir tikumu samaitāšana, bet gals — bojā eja. Teiksim vēl vairāk: vienīgi izglītība spēj atturēt no jaunām neprātībām, jaunām sabiedriskām nelaimēm.
Dienesta pakāpes kļuvušas par krievu tautas kaislību. To gribēja Pēteris Lielais, to prasīja toreizējais Krievijas stāvoklis. Citās zemēs jauns cilvēks beidz mācību kursu ap 25 gadiem; pie mums viņš steidzas pēc iespējas drīzāk iestāties dienestā, jo 30 gadu vecumā viņam jābūt pulkvedim vai kolēģijas padomniekam. Viņš ienāk sabiedrībā bez jebkādām krietnām zināšanām, bez jebkādiem pozitīviem principiem: ikviena doma viņam ir jauna, ikviens jaunums viņu ietekmē. Viņš nav spējīgs ne noticēt, ne iebilst; viņš kļūst par aklu piekritēju vai nožēlojamu atkārtotāju pirmajam biedram, kurš gribēs izrādīt savu pārākumu par viņu vai padarīt viņu par savu ieroci.
Protams, dienesta pakāpju (vismaz civilo) likvidēšana dotu lielu labumu, taču šis pasākums būtu saistīts arī ar neskaitāmām nekārtībām, kā vispār katra pārmaiņa noteikumos, ko laiks un ieradums padarījuši par neaizskaramiem. Var vismaz gūt zināmu labumu no pašas ļaunprātības izmantošanas un pārvērst dienesta pakāpes par izglītības mērķi un līdzekli; visa jaunatne jāpamudina iestāties valdības uzraudzībai pakļautās sabiedriskās iestādēs; tur tā jānotur, jādod tai laiks nomierināties, kļūt bagātai <ir zināšanām, nobriest skolu klusumā, nevis trokšņainā kazarmu dīkdienībā.
Krievijā mājas audzināšana ir pati neapmierino- šākā, pati netikumīgākā: bērnam visapkārt ir vienīgi vergi, viņš redz vienīgi riebīgus piemērus, rīkojas patvaļīgi vai verdziski, negūst nekādus priekšstatus par taisnīgumu, par cilvēku savstarpējām attiecībām, par īstu godu. Viņa audzināšana aprobežojas ar to, ka viņš iemācās divas vai trīs svešvalodas un visu zinātņu elementāros pamatus, ko pasniedz kaut kāds nolīgts skolotājs. Audzināšana privātajās pansijās nav daudz labāka; kā te, tā tur tā beidzas, kad audzēknis sasniedzis 16 gadu vecumu. Nav ko svārstīties: lai tur vai kas, privātā audzināšana jāizbeidz.
Visiem līdzekļiem jāvairo neizdevīgums, kas ar to saistīts (piemēram, jāpalielina gadu skaits, kas jāpavada apakšvirsnieka dienesta pakāpē un pirmajās civilajās dienesta pakāpēs).
Likvidēt eksāmenus. Nelaiķis ķeizars, pārliecinājies, cik mazvērtīga ir tā paaudze, kas dzīvojusi pirms viņa, gribēja pavērt ceļu izglītotai jaunatnei un kaut kā aizkavēt večus, kas bija iesīkstējuši netikumībā un gara tumsībā. Tā radās ukazs par eksāmeniem, pārāk demokrātisks un kļūdains līdzeklis, jo tas deva pēdējo triecienu muižnieku izglītībai un civilajai administrācijai, spiezdams visu jauno paaudzi iestāties militārajā dienestā. Bet, tā kā Krievijā viss ir pērkams, tad arī eksāmeni kļuva par jaunu peļņas avotu profesoriem. Tas atgādina sliktu muitas posteni, kur veci invalīdi par naudu ļauj pabraukt garām tiem, kas nav pratuši apbraukt apkārt. Tātad (no tāda un tāda gada) jauns cilvēks, kas nav audzināts valsts skolā, iestājoties dienestā, priekšlaikus negūst nekādus labumus, un viņam nav tiesības prasīt eksāmenu.
Eksāmenu likvidēšana radīs lielu prieku vecajos titulārajos un kolēģiju padomniekos, kas tad arī būs labs līdzeklis pret to vecāku kurnēšanu, kuri domātu, ka viņu bērniem nodarīta pārestība.
Kas attiecas uz izglītošanos ārzemēs, tad aizliegt to nav nekādas vajadzības. Pietiks ar to, ka tai tiks radīti caur un cauri neizdevīgi apstākļi, kas būs saistīti ar audzināšanu mājās, jo 1) ļoti nedaudzi izmantos šo atļauju, 2) izglītošanās ārzemju universitātēs, lai kādas būtu tās daudzās neērtības, mums ir nesalīdzināmi mazāk kaitīga par patriarhālo audzināšanu. Mēs redzam, ka Getingenas universitātē izglītojies N. Turgeņevs; lai kāds bija viņa politiskais fanātisms, starp saviem nevaldāmajiem domu biedriem izcēlās ar tikumību un mērenību — kas ir īstas izglītības un pozitīvu zināšanu sekas. Tādā kārtā, likvidējot vai vismaz stipri apgrūtinot privāto audzināšanu, valdībai būs viegli nodarboties ar sabiedriskās audzināšanas uzlabošanu.
Lankasteras skolas ietilpst mūsu militārās izglītības sistēmā un tātad atrodas vislabākajā kārtībā.
Kadetu korpusi, Krievijas armijas oficieru sagatavošanas centri, prasa organizatorisku pārveidošanu, stingrāku uzraudzību pār tikumiem, kas visatbaidošākā kārtā pamesti novārtā. Šim nolūkam vajadzīga policija, kas būtu izveidota no labākajiem audzēkņiem; citu slepenās sūdzības atstājamas bez izmeklēšanas un to autori pat sodāmi; ar šīs policijas vidu- tājību tad arī sūdzībām būs jānonāk priekšniecības rokās. Stingra uzmanība jāpievērš rokrakstiem, kas cirkulē audzēkņu vidū. Par atrastu neķītru rokrakstu uzlikt smagu sodu, par musinošu — izslēgšanu no skolas, bet bez turpmākās vajāšanas dienesta vietā, — sodīt jaunekli vai pieaugušu cilvēku par zēna gadu pārkāpumu ir šausmīga un, par nelaimi, pie mums pārāk parasta netaisnība.
Nepieciešams atcelt miesas sodus. Jau laikus audzēkņiem jāiepotē goda un cilvēkmīlestības principi; nedrīkst aizmirst, ka viņiem būs tiesība sodīt ar rīkstēm un nūjām kareivjus; pārāk cietsirdīga audzināšana padarītu viņus par bendēm, nevis par priekšniekiem.
Ģimnāzijās, licejos un universitāšu pansijās būs jāpagarina vismaz par 3 gadiem parastais mācību kurss, attiecīgi paaugstinot arī dienesta pakāpes, ko piešķir, mācību iestādi absolvējot.
Semināru — mūsu garīdzniecības sagatavošanas centru pārveidošana kā sevišķi svarīgs valstisks uzdevums prasa īpašu vispusīgu apspriešanu.
Mācību priekšmeti pirmajos gados neprasītu lielākas pārmaiņas. Tomēr šķiet, ka valodas aizņem pārāk daudz laika. Kāpēc, piemēram, vajadzīga 6 gadus ilga franču valodas mācīšana, kad ar sabiedrībā gūtajām iemaņām jau tā atliku likām pietiek? Kāpēc vajadzīga latīņu vai grieķu valoda? Vai pieļaujama greznība tur, kur jūtams nepieciešamā trūkums?
Gandrīz visās skolās bērni nodarbojas ar literatūru, apvienojas biedrībās, pat iespiež savus sacerējumus pieaugušo žurnālos. Tas viss novērš uzmanību
18 — 1028 no mācībām, pieradina bērnus pie sīkumainiem panākumiem un ierobežo idejas, kas jau tā pie mums ir pārāk ierobežotas.
Augstākās politiskās zinātnes aizņems beidzamos gadus — tieslietu pasniegšana, politiskā ekonomija pēc jaunākās Seja un Sismondi sistēmas, statistika, vēsture.
Vēsturei pirmajos mācību gados jābūt kailam hronoloģiskam notikumu atstāstam bez jebkādiem tikumiskiem vai politiskiem prātojumiem. Kāpēc ietekmēt bērna prātu vienpusīgā virzienā, kas vienmēr ir nedrošs? Taču beigu kursā vēstures (sevišķi jaunāko laiku) pasniegšanai pilnīgi jāmainās. Varēs aukstasinīgi parādīt, kāda starpība pastāv starp tautu garu — valsts vajadzību un prasību avotu; neblēdī- ties, nesagrozīt republikāniskos prātojumus, nenopelt Cēzara nogalināšanu, kas 2000 gadu ir slavināta, bet parādīt Brutu kā tēvijas kardinālo institūtu aizstāvi un atriebēju, bet Cēzaru kā godkārīgu musinātāju. Vispār republikāniskās idejas nedrīkst pārsteigt audzēkņus, tiem ieejot sabiedrībā, un nedrīkst likties viņiem kaut kas jauns un tāpēc skaists.
Krievijas vēsturi vajadzēs pasniegt pēc Karamzina. «Krievijas valsts vēsture» ir ne vien liela rakstnieka veikums, bet arī godīga cilvēka varoņdarbs. Krievija ir krieviem pārāk maz pazīstama; bez tās vēstures arī tās statistika, tās likumdošana prasa īpašas katedras. Krievijas studēšanai vajadzēs beidzamajos gados galvenokārt nodarbināt to jauno muižnieku prātus, kas gatavojas ar sirdi un dvēseli kalpot tēvijai, lai patiesi un cītīgi sadarbotos ar valdību lielā varoņdarba veikšanā — censtos uzlabot valsts institūtus,
nevis vērstos pret valdību, neprātīgi paliekot pie savas slepenās nelabvēlības.
Pats no sevis es nekad nebūtu uzdrošinājies iesniegt valdības izskatīšanai tik nepilnīgas piezīmes tik svarīgā jautājumā, kāds ir tautas izglītība; vienīgi vēlēšanās ar centību un sirsnību attaisnot nepelnīto augsto labvēlību pamudināja mani izpildīt man uzticēto uzdevumu. Pirmās valdnieka uzmanības uzmundrināts, vispadevīgi lūdzu viņa majestāti atļaut man pazemīgi izklāstīt viņam domas par jautājumiem, kas man ir tuvāki un labāk pazīstami.
Angļu kritiķi apstrīdējuši lorda Bairona dramatisko talantu. Viņiem, liekas, taisnība. Bairons, būdams tik oriģināls «Čaildā Haroldā», «Gjaurā» un «Donā Zuanā», kļūst par atdarinātāju, tiklīdz sāk darboties drāmas laukā: «Manfrēdā» viņš atdarinājis «Faustu», aizstājot vienkāršās tautas dzīves ainas un sabatus ar citām, pēc viņa domām, cildenākām; taču «Fausts» ir poētiskā gara visdižākais daiļdarbs, tas ir jaunāko laiku dzejas paraugs, gluži tāpat kā «Iii- āda» ir klasiskās senatnes piemineklis.
Citās traģēdijās, liekas, Bairons vadījies no Alf- jēri. «Kainam» ir vienīgi drāmas forma, bet tā nesakarīgās ainas un abstraktie prātojumi patiesībā pieskaitāmi pie «Čailda Harolda» skeptiskās dzejas žanra. Bairons uzmetis vienpusīgu skatienu pasaulei un cilvēku dabai, tad novērsies no tām un gremdējies pats sevī. Viņš parādījis mums pats savu iedomu tēlu. Viņš radīja sevi otrreiz — gan ar renegāta čalmu galvā, gan korsāra apmetnī, gan kā gjauru, kas smok nost zem shīmas, gan kā ceļotāju starp… Beigu beigās viņš izprata, radīja un aprakstīja vienotu raksturu (proti, savu); visu, atskaitot dažas satīriskas ekstravagances, kas izkliestas viņa darbos, viņš piedēvēja šai drūmajai, varenajai personai, tik noslēpumaini valdzinošai. Turpretī, kad viņš sāka rakstīt savu traģēdiju, tad katrai personai izdalīja pa vienai no šā drūmā un stiprā rakstura sastāvdaļām un tādējādi sadrumstaloja savu radīto diženo tēlu vairākās sīkās un nenozīmīgās personās. Bairons juta savu kļūdu un vēlākā laikā ķērās no jauna pie «Fausta», atdarinādams to savā «Pārvērstajā kroplī» (cerēdams ar to izlabot le chei d'oeuvie').