īsta gaume pastāv nevis neapzinātā tāda un tāda vārda, tāda un tāda teiciena atmešanā, bet mēra un jēgas izjūtā.
*
Zinātnieks bez talanta ir līdzīgs tam nabaga mullam, kas sagraizīja un apēda Korānu, cerēdams, ka pār viņu nāks Muhameda gars.
Rakstnieka vienmuļība pierada prāta — kaut ari varbūt dziļdomīga — vienpusību.
*
Mēdz sūdzēties par krievu sieviešu vienaldzību pret mūsu dzeju, uzskatot par šīs vienaldzības cēloni dzimtās valodas neprasmi, — bet kura dāma gan nesapratīs Zukovska, Vjazemska vai Baratinska dzeju? Jautājuma būtība ir tā, ka sievietes visur vienādas. Daba, apveltījusi tās ar smalku prātu un ļoti viegli uzbudināmu jūtelību, bezmaz liegusi tām skaistā izjūtu. Dzeja slīd gar viņu dzirdi, neskarot sirdi; viņas ir nejūtīgas pret dzejas harmoniju. Ievērojiet, kā viņas dzied modernās romances, kā kropļo visvienkāršākos dzejoļus, sajauc pantmēru, iznīcina atskaņas. Ieklausieties viņu literārajos spriedumos, un jūs pabrīnīsieties par viņu jēdzienu aplamību un pat rupjību … Izņēmumi ir reti.
*
Jo vienaldzīgāki, apdomīgāki, piesardzīgāki mēs esam, jo mazāk mums uzbrūk ar zobgalībām. Egoisms var būt riebīgs, bet tas nav smieklīgs, jo ir izcili saprātīgs. Tomēr ir cilvēki, kas sevi mīl ar tādu maigumu, apbrīno savu ģēniju ar tādu sajūsmu, domā par savu labklājību ar tādu aizkustinājumu, par savām likstām ar tādu līdzjūtību, ka pat viņu egoismam piemīt viss entuziasma un jūtelīguma smieklīgums.
*
Viens no mūsu dzejniekiem mēdza lepni teikt: «Lai manos dzejoļos atrodamas bezjēdzības, toties proza gan nebūs atrodama.» Bairons nevarēja izskaidrot dažus savus dzejoļus. Ir divējādas bezjēdzības: viena rodas no tā, ka trūkst jūtu un domu, ko aizstāj vārdi, otra — no jūtu un domu pārpilnības, kad trūkst vārdu to izteikšanai.
*
*
Iedvesma ir dvēseles tieksme ātri uztvert iespaidus un apsvērt jēdzienus, tātad arī tieksme tos izskaidrot.
Ģeometrijā iedvesma vajadzīga tāpat kā dzejā.
*
Bairons teicis, ka nekad neņemtos aprakstīt zemi, kuru nebūtu redzējis pats savām acīm. Taču «Donā Zuanā» viņš apraksta Krieviju, tāpēc manāmas dažas nepareizības vietu aprakstos. Piemēram, viņš runā par Izmaīlas ielu netīrību; Dons Zuans dodas uz
IVterburgu kibitkā, neērtos ratos bez atsperēm, pa sliktu akmeņainu ceļu. Izmaīlu ieņēma ziemā, lielā salā. Ielās ienaidnieku līķi bija pārklāti ar sniegu, un uzvarētājs brauca pa tām, brīnīdamies par pilsētas tīrību. Žēlīgais dievs, cik tīri! … Ziemas kibitkā nav neērta, un ziemas ceļš nav akmeņains. Ir arī citas kļūdas, svarīgākas. — Bairons bija daudz lasījis un taujājis par Krieviju. Viņš, liekas, to mīlēja un labi pazina tās jaunāko laiku vēsturi. Savās poēmās viņš bieži runā par Krieviju, par mūsu paražām. Sardanapala sapnis atgādina pazīstamo politisko karikatūru, kas izdota Varšavā Suvorova karu laikā. Nimroda personā viņš attēlojis Pēteri Lielo. 1813. gadā Bairons bija nodomājis caur Persiju atbraukt uz Kaukāzu.
*
Vajag censties dabūt balsu vairākumu savā pusē:
neapvainojiet taču muļķus.
*
Es apbrīnoju Delviga idilles. Kāds iztēles spēks vajadzīgs, lai tik pilnīgi pārceltos no 19. gadsimta uz zelta laikmetu, un kāda neparasta skaistā nojauta, lai tā izprastu grieķu dzeju pēc latīņu atdarinājumiem vai vācu tulkojumiem, šo krāšņumu, šo maigumu, šo daiļumu, kas ir vairāk negatīvs nekā pozitīvs, kas nepieļauj nekā sasprindzināta jūtās, nesaprotama, sarežģīta domās, lieka, nedabiska aprakstos!
Franču rakstniecība dzimusi priekšistabā un tālāk par viesistabu nav tikusi.