Mans tēvocis reiz sasirga. Draugs viņu apciemoja. «Man garlaicīgi,» sacīja tēvocis, «es gribētu rakstīt, bet nezinu, par ko.» — «Raksti visu, kas ienāk prātā,» atbildēja draugs, «domas, literāras un politiskas piezīmes, satīriskus portretus un tml. Tas ir ļoti viegli: tā rakstīja Seneka un Monteņs.» Draugs aizgāja, un tēvocis sekoja viņa padomam. No rīta tēvocim slikti uzvārīja kafiju, un tas viņu sadusmoja; tagad viņš filozofiski nosprieda, ka viņu sarūgtinājis sīkums, un uzrakstīja: dažreiz mūs sarūgtina tīrie sīkumi. Tai brīdī viņam atnesa žurnālu, viņš ieskatījās tajā un ieraudzīja rakstu par dramatisko mākslu, ko sarakstījis romantisma bruņinieks. Tēvocis, stingrs klasiķis, padomāja un uzrakstīja: es Rasinu un Mol- jēru vērtēju augstāk par Šekspīru un Kalderonu — par spīti jaunākā laika kritiķu klaigām. Tēvocis uzrakstīja vēl pāris duču līdzīgu domu un likās gultā. Otrā dienā viņš savus domu graudus nosūtīja žurnāla redaktoram, kas viņam pieklājīgi pateicās, un manam tēvocim bija prieks pārlasīt savas domas iespiestas.
Sumarokovs zināja krievu valodu labāk nekā Lomonosovs, un viņa kritikas (gramatikas ziņā) ir rūpības. Lomonosovs neatbildēja vai atjokojās. Sumarokovs prasīja cieņu pret dzejošanu.
*
Ja viss jau pateikts, kāpēc tad jūs rakstāt? Lai pateiktu skaisti to, kas bija pateikts vienkārši? Nožēlojama nodarbošanās! Nē, necelsim neslavu cilvēka prātam, kas ir neizsīkstošs jēdzienu apsvēršanā, tāpat kā valoda ir neizsīkstoša vārdu apsvēršanā. Šai ziņā kņaza Vjazemska asprātīgais joks ir pilnīgi pamatots; viņš, attaisnodams pārmērīgi daudzos epitetus, kas padara krievu dzeju tik gurdenu, ļoti amizanti izteicies, ka visi lietvārdi ir izmantoti un ka mums atliek no jauna niansēt tos ar īpašības vārdiem. Rūpīgi cilvēki to pārdomāja un nopietni sāka pierādīt, ka arī darbības vārdi un divdabji, tāpat
pārējās vārdu šķiras ir jau sen izmantotas.
*
Pie mums lieto prozu kā vārsmošanu — ne aiz dzīves nepieciešamības, ne lai izteiktu vajadzīgo
domu, bet vienīgi patīkamai formu veidošanai.
*
Lamājiet vīriešus vispār, analizējiet visus viņu netikumus, nevienam nenāks prātā tos aizstāvēt. Bet pieskarieties ar satīras ieroci skaistajam dzimumam, — visas sievietes sacelsies pret jums vienprātīgi — viņas veido vienu ļaužu kategoriju, vienu sēkti.
*
Viens no tās alkanības cēloņiem, ar kādu mēs lasām izcilu cilvēku piezīmes, ir mūsu patmīlība: esam priecīgi, ja mēs kaut jel ar ko esam līdzīgi ievērojamam cilvēkam — ar uzskatiem, jūtām, paradumiem — pat ar vājībām un netikumiem. Droši vien vairāk līdzības mēs atrastu ar pavisam nenozīmīgu cilvēku uzskatiem, paradumiem un vājībām, ja viņi mums tajos atzītos.
*
Ks. atzīst kādu sacerējumu par muļķīgu. «Ar ko jūs to pierādīsiet?» — «Apžēlojieties,» viņš vaļsirdīgi
apgalvo, «tā arī es varētu uzrakstīt.»
*
Kņaza Vjazemska proza ir ārkārtīgi izteiksmīga. Viņam piemīt reti sastopama spēja oriģināli izteikt domas — par laimi, viņš domā, kas mūsu vidū notiek diezgan reti.
*
Ir dažādas drosmes. Deržavins uzrakstīja: «Ērglis augstumos lidu»; kad laime «ar draudīgiem smiekliem pagriež tev savu mugurkaulu, tu redzi, redzi, ka sapņu spulgums ap tevi dziest».
Ūdenskrituma apraksts: No augstumiem krīt dimantkalns.
Zukovskis saka par dievu: Viņš Maskavas dūmos ietinās.
Krilovs saka par drošsirdīgo skudru: Pat zirneklim tā bruka virsū viena.
Kalderons nosauc zibeņus par liesmainām debesu mēlēm, kas uzrunā zemi. Miltons teic, ka elles liesma tikai ļāvusi saskatīt mūžīgo pekles tumsu.
Mēs atzīstam šos izteicienus par drosmīgiem, jo tie spēcīgi un neparasti atklāj mums skaidru domu un dzejiskas gleznas.
Franči vēl šobaltdien apbrīno Rasina drosmi, jo viņš lietojis vārdu pave — bruģis, ielu akmeņi.
Ir augstākā drosme — izdomas, jaunrades drosme, kad plašu plānu aptver radoša doma, — tāda ir Šekspīra, Dantes, Miltona drosme, Gētes drosme «Faustā», Moljēra drosme «Tartifā».
Atkārtots asprātīgs vārds kļūst par muļķību. Kā var tulkot epigrammas? Es runāju nevis par antolo- ģiskām epigrammām, kurās atklājas dzejisks skaistums, nevis par Maro epigrammu, kurā koncentrējas izteiksmīgs stāsts, bet par to, kuru Bualo definē ar vārdiem:
Un bon mot de deux rimes ornē.[55]