Šekspīra radītie personāži nav zināmas kaislības vai zināma netikuma tipi, kā tas ir Moljēra darbos, bet dzīvas būtnes, daudzu kaislību, daudzu netikumu pārņemtas; apstākļi atklāj skatītājam viņu dažādos un daudzpusīgos raksturus. Moljēra skopulis ir skops — un tikai; Šekspīra Šeiloks ir skops, attapīgs, atriebīgs, asprātīgs, mīl savu meitu. Moljēra liekulis lakstojas ap sava labdara sievu liekuļodams, pieņem pārzināšanā muižu liekuļodams, lūdz glāzi ūdens liekuļodams. Šekspīra liekulis pasludina tiesas spriedumu ar godkārīgu stingrību, bet taisnīgi; viņš attaisno savu cietsirdību ar dziļdomīgiem valstsvīra spriedumiem; viņš pavedina nevainīgu meiteni ar spēcīgiem, aizraujošiem sofismiem, nevis ar smieklīgu svētulības un lakstošanās sajaukumu. Andželo Ir liekulis — tāpēc ka viņa ārēji redzamā rīcība ir pretrunā ar viņa apslēptajām kaislībām. Bet cik dziļš ir šis raksturs!
Tomēr nekur varbūt Šekspīra daudzpusīgais ģēnijs nav izpaudies ar tādu daudzveidību kā Falstafā, kura netikumi, būdami cits ar citu saistīti, veido komisku, kroplīgu virkni, līdzīgu seno laiku bakhanā- lei. Analizējot Falstafa raksturu, mēs redzam, ka viņa galvenā iezīme ir baudkāre; droši vien jaunībā rupja, lēta lakstošanās bija viņa galvenā interese, taču viņam jau pāri piecdesmitiem, viņš kļuvis resns, sanīcis; negausība un vīns manāmi guvuši virsroku pār Venēru. Otrkārt, viņš ir gļēvulis, bet, pavadījis savu dzīvi kopā ar jauniem slaistiem, ik brīdi izjuzdams viņu izsmieklu un palaidnības, viņš slēpj savu gļēvulību ar izvairīgu un zobgalīgu ne- kautrību. Viņš ir lielīgs aiz paraduma un aprēķina. Falstafs nepavisam nav muļķis, gluži otrādi. Viņam ir dažas arī tādas ierašas, kādas mēdz būt cilvēkam, kurš retumis redzējis labāko sabiedrību. Principu viņam nav nekādu. Viņš ir vārgs kā sievišķis. Viņam vajadzīgs stiprs spāniešu vīns (the sack), trekna maltīte un nauda savām mīļākajām; lai to sadabūtu, viņš ir gatavs uz visu, kaut tikai nedraudētu acīm redzamas briesmas.
Manā jaunībā nejaušība satuvināja mani ar cilvēku, kurā daba, likās, vēlēdamās darīt pakaļ Šekspīram, bija atkārtojusi viņa ģeniālo personāžu. ***bija otrs Falstafs: baudkārs, gļēvulīgs, lielīgs, ne muļķis, komisks, bez kādiem principiem, raudulīgs un resns. Viens apstāklis piešķīra viņam oriģinālu jaukumu. Viņš bija precējies. Šekspīrs nepaguva apprecināt savu vecpuisi. Falstafs nomira pie savām draudzenēm, nepaguvis kļūt ne par ragainu laulātu draugu, ne par ģimenes tēvu; cik daudz ainu Šekspīra otai gājušas zudumā!
Lūk, raksturīga mana cienījamā drauga ģimenes dzīves epizode. Viņa četrgadīgais dēlēns, izspļauts tēvs, mazs Falstafs III, reiz tēva prombūtnes laikā atkārtoja savā nodabā: «Cik tētis ir dlosmīgs! Kā ķeizals mīl tēti!» Zēnu noklausījās un viņam uzsauca: «Kas tev to teica, Volodja?» — «Tētis,» atbildēja Volodja.
Daudzi ir sašutuši par žurnālos ievietotu kritiku tās sliktā toņa, pieklājības normu nezināšanas dēļ un taml.; viņu neapmierinātība ir nepamatota. Skolotam cilvēkam, kas aizņemts ar savu darbu, iegrimis savās pārdomās, nav laika grozīties sabiedrībā un iegūt pasaulīgās izglītības iemaņas, kā to dara aristokrātiskās sabiedrības dīkdienis. Mums jābūt iecietīgiem pret viņa labsirdīgo rupjību, godīguma un patiesības mīlestības ķīlu. Pedantismam ir sava labā īpašība. Tas tikai tad ir smieklīgs un pretīgs, kad domu seklība un obskurantisms izsakās tā valodā.
Neviens no lorda Bairona darbiem nav atstājis Anglijā tik spēcīgu iespaidu kā viņa poēma «Kor- sārs», lai gan tā vērtējama zemāk par daudzām citām: par «Gjauru» — kvēlā kaislību attēlojumā,
«ir «Korintas aplenkšanu» un «Šiljonas gūstekni» —« «Izkustinošā cilvēka sirds attēlojumā, par «Parīzi nu» — traģisma spēkā, beidzot par «Child Harold» l. un 4. dziedājumu — dziļdomībā, par «Donu Zuanu» — patiesi liriska lidojuma augstumā un ap- Inīnojamā šekspīriskā daudzveidībā. «Korsāram» par •..iviem neticamajiem panākumiem bija jāpateicas galvenā varoņa raksturam, varoņa, kas noslēpumaini atgādināja mums cilvēku, kura liktenīgā griba toreiz valdīja pār vienu Eiropas daļu, apdraudot otru. Vismaz angļu kritiķi piedēvēja Baironam šo nodomu, lomēr ticamāk, ka arī šeit dzejnieks parādījis varoni, kas figurē visos viņa darbos un ko viņš beidzot identificēja ar sevi «Čaildā Haroldā». Lai būtu kā būdams, dzejnieks nekad nav paskaidrojis savu nodomu: sevis salīdzināšana ar Napoleonu glaimoja viņa patmīlībai.
Bairons maz rūpējās par savu darbu plāniem vai pat nemaz nedomāja par tiem: ar dažām savā starpā vāji saistītām ainām viņam pietika, lai izteiktu veselu bezdibeni domu, jūtu un gleznu. Angļu kritiķi apstrīdēja viņa dramatisko ģēniju — un Bairons par to uz viņiem pukojās. Būtībā viņš izprata, iemīļoja tikai vienu raksturu (proti, savu); visu, atskaitot dažas satīriskas ekstravagances, kas izkliestas viņa darbos, viņš piedēvēja šai drūmajai, varenajai personībai, tik noslēpumaini valdzinošai. Turpretī, kad viņš sāka rakstīt savu traģēdiju, tad katrai personai izdalīja pa vienai no šā drūmā un stiprā rakstura sastāvdaļām — un tādējādi sadrumstaloja savu radīto diženo tēlu vairākos seklos un nenozīmīgos personāžos.
Lūk, kāpēc, lai cik liels ir viņa traģēdiju poētiskais skaistums, tās vispār vērtējamas zemāk par viņa ģēniju un dramatiskajiem elementiem viņa poēmās (izņemot varbūt vienīgi «Parizinu») nav nekādas vērtības.
Ko gan lai domājam par rakstnieku, kurš no poēmas «Korsārs» paņems vienīgi plānu, kam ir tikpat maza vērtība kā muļķīgam spāniešu stāstam, un pēc šā bērnišķīgā plāna sarakstīs dramatisku triloģiju, aizstādams apburošo, dziļo Bairona dzeju ar samākslotu un kroplīgu prozu, kam ir tikpat maza vērtība kā nelaiķa Kocebū nelaimīgo atdarinātāju prozai? — Lūk, ko izdarījis Oļina kgs, sarakstīdams savu romantisko traģēdiju «Korsārs» — Bairona atdarinājumu. Jājautā: kas gan Bairona poēmā viņu pārsteidzis — vai tiešām plāns? O miratores!..
Pateicos jums par interesi, kādu izrādāt par «Go- dunova» likteni; jūsu nepacietība to redzēt stipri glaimo manai patmīlībai; taču tagad, kad aiz labvēlīgu apstākļu sagadīšanās man radusies iespēja to iespiest, paredzu jaunas grūtības, par kurām agrāk man nebija ne jausmas.
Kopš 1820. gada, būdams atrauts no Maskavas un Pēterburgas sabiedrības, es vienīgi žurnālos varēju vērot mūsu rakstniecības virzienu. Lasīdams karstos shīdus par romantismu, es iedomājos, ka mums tiesām apnicis klasiskās senatnes harmoniskums un pilnība un tās neizteiksmīgie, vienmuļie atdarinātāju noraksti, ka nogurdinātā gaume prasa citas — spēcīgākas izjūtās un meklē tās jaunas dzejas — tautas dzejas duļķainajos, bet verdošos avotos. Man tomēr likās diezgan dīvaini, ka mūsu jauniņā rakstniecība, kas nevienā žanrā neuzrāda nekādus paraugus, jau ar nedaudziem mēģinājumiem paguvusi notrulināt lasītāju gaumi; bet es domāju — franču rakstniecība, kas mums kopš bērnības tik labi ir pazīstama, droši vien būs šīs parādības cēlonis. Vaļsirdīgi atzīstos, ka esmu audzināts bailēs no cienījamās publikas un ka neuzskatu ne par kādu kaunu tai izdabāt un sekot laika garam. Šī pirmā atzīšanās saistās ar otru svarīgāku, — lai notiek, atzīstos, — ka literatūrā es esmu skeptiķis (lai neteiktu ļaunāk) un ka visas tās sektas man ir vienādas, ka tām ir savas pozitīvās un negatīvās puses. Vai tad rituāliem un formām vajag māņticīgi verdzināt literāta sirdsapziņu? Kāpēc lai rakstnieks nepakļaujas savas tautas rakstniecībā atzītiem paradumiem, tāpat kā viņš pakļaujas savas valodas likumiem? Viņam jāpārvalda savs temats, par spīti apgrūtinošajiem noteikumiem, tāpat kā viņam jāpārvalda valoda, par spīti gramatiskajām važām.
Būdams cieši pārliecināts, ka mūsu teātra novecojušās formas prasa pārveidojumu, es izkārtoju savu traģēdiju pēc mūsu Tēva Šekspīra sistēmas un upurēju uz viņa altāra divas klasiskās vienības, un tikko saglabāju pedejo. Bez šīs bēdīgi slavenās trejā- dības ir vel viena vienība, kuru franču kritika pat nepiemin (droši vien nedomādama, ka var apstrīdēt tas nepieciešamību), — stila vienība — šis ceturtais nepieciešamais franču traģēdijas noteikums, no kura ir brīvs spāniešu, angļu un vācu teātris. Jūs jūtat, ka arī es esmu sekojis tik vilinošam paraugam.
Ko lai saku vēl? Cienījamo aleksandrieti esmu apmainījis pret piecpēdu balto pantu, dažos skatos esmu pazemojies pat līdz nicinātajai prozai, neesmu sadalījis savu traģēdiju cēlienos — un jau domāju, ka publika teiks man lielu paldies.
Labprātīgi atteikdamies no labumiem, ko man sniedz pieredzes attaisnota, ieraduma apstiprināta mākslās sistēma, es centos aizstāt šo jūtamo trūkumu ar personu un laika pareizu attēlojumu, ar vēsturisko raksturu un notikumu attīstību, vārdu sakot, sarakstīju īsti romantisku traģēdiju.
Pa to laiku, uzmanīgāk pārlasot žurnālos ievietotos kritiskos rakstus, man sāka rasties aizdomas, ka esmu smagi vīlies, domādams, ka mūsu rakstniecībā izpaudusies tieksme pēc romantiska pārveidojuma. Es ieraudzīju, ka ar vispārīgo vārdu romantisms saprot darbus, ko iezīmē grūtsirdība vai sapņainība, ka saskaņa ar šo patvaļīgo definējumu viens no mūsu laika visoriģinālākajiem rakstniekiem, kuram ne vienmēr ir taisnība, bet kuru vienmēr attaisno apburto lasītāju patika, nešaubīdamies pieskaitījis Ozerovu pie romantiskiem dzejniekiem, ka beidzot mūsu žurnālu Aristarhi bez ceremonijām baž vienā maisā Danti un Lamartinu, patvarīgi •„idala eiropiešu literatūru klasiskajā un romantiskajā, pirmajai atdodot latīņu dienvidu valodas un piedēvējot otrajai vācu tautas ziemeļos, tā ka Dante (il gran padre Alighieri),] Ariosto, Lope de Vega, Kalderons un Servantess iekļuvuši klasiskaja falangā, kas, pateicoties šai negaidītajai «Moskovskij lelegraf» izdevēja palīdzībai, liekas, neapšaubami gūs uzvaru.
Tas viss stipri satricināja manu autora pārliecību. Man sāka rasties aizdomas, ka mana traģēdija ir anahronisms.
Pa to starpu, lasīdams seklus dzejoļus, ko cildina par romantiskiem, es tajos nesaskatīju ne jausmas no romantiskās dzejas sirsnīgā un brīvā plūduma, bet gan franču pseidoklasicisma manierību. Drīz es par to pārliecinājos.
Jūs esat lasījis «Moskovskij vestņik» pirmā ja numurā «Borisa Godunova» fragmentu, hronista^ skatu. Pimena raksturs nav mans izgudrojums. Tajā esmu sakopojis iezīmes, kas mani valdzinājušas musu vecajās hronikās: labsirdība, aizkustinošs lēnīgums, kaut kas bērnišķīgs un reizē vieds, var teikt, dievbijīga centība pakļauties cara varai, ko dievs tam mūsu lielais tēvs Aligjēri (itāl. vai). devis, pilnīgs pasaulīgu centienu un personīgas ieinteresētības trūkums dvesmo no šiem dārgajiem sen pagājušo laiku pieminekļiem, starp kuriem kņaza Kurbska niknā hronika atšķiras no pārējām hronikām, tāpat kā izstumtā Joanna vētrainā dzīve atšķīrusies no lēnīgo mūku pazemīgās dzīves.
Man šķita, ka šis raksturs ir visumā kaut kas jauns un krieva sirdij pazīstams, ka seno hronistu aizkustinošā labsirdība, ko tik spilgti izpratis Karamzins un attēlojis savā nemirstīgajā darbā, rotās manu vienkāršo dzeju un izpelnīsies iecietīgu lasītāja smaidu; bet kas iznāca? Gudri cilvēki pievērsa uzmanību Pimena politiskajiem uzskatiem un atzina tos par atpalikušiem; citi šaubījās, vai vārsmas bez atskaņām var saukt par dzeju. Z. kgs ieteica apmainīt «Borisa Godunova» skatu pret «Dāmu žurnāla» ainiņām. Ar to tad arī beidzās cienījamās publikas bargā tiesa.
Kas nu no tā izriet? Ka Z. kgam un publikai taisnība, bet ka vainīgi žurnālistu kgi, kas mani kārdinājuši ar nepareizām ziņām. Franču literatūras ietekmē audzinātie krievi pieraduši pie franču kritikas apstiprinātajiem noteikumiem un ne labprāt raugās uz visu, kas neatbilst šiem likumiem. Jaunievedumi ir bīstami un, liekas, nav vajadzīgi.
Bet vai ir ticams, ka smalkais galminieks Rasins būtu uzdrošinājies tik zākājošu Ludviķa raksturojumu attiecināt uz Neronu? Būdams īsts dzejnieks, Rasins, rakstīdams šo skaisto dzeju, bija Tacita Romas gara savaldzināts; viņš attēloja veco Romu un tirāna galmu, nedomādams par Versaļas baletiem; arī Hjūms vai WalpoIe (neatceros, kurš) par Šekspīru līdzīgā gadījumā izsakās tāpat. Pati šā salīdzinājuma nekautrība noder par pierādījumu, ka Rasins par to nav pat domājis.