Raugies, raugies, plikpauri, —
vārsma, kurai piemīt patiesi traģisks spēks, likās vienīgi smieklīga vieglprātīgiem cilvēkiem, kas nesaprot, ka dažreiz šausmas izpaužas smieklos. Viss «Hamleta» rēga skats sarakstīts jautrā, pat vulgārā valodā, taču mati ceļas stāvus no Hamleta jokiem.
Beidzot nācis klajā tik ilgi un tik nepacietīgi gaidītais Iliādas tulkojums! Kad rakstnieki, acumirklīgu panākumu izlutināti, lielāko tiesu pievēršas spožiem nieciņiem, kad talants baidās darba, bet mode nicina diženās senatnes paraugus, kad dzeja ir nevis bijīga kalpošanā, bet tikai vieglprātīga nodarbība — ar dziļas cieņas un pateicības jūtām mēs raugāmies uz dzejnieku, kas lepni veltījis mūža labākos gadus izcilam darbam, nesavtīgai iedvesmai un viena vienīga cildena varoņdarba veikšanai. Krieviskā Iliāda ir mūsu priekšā. Sākam to studēt, lai ar laiku sniegtu pārskatu mūsu lasītājiem par grāmatu, kurai būs stipri jāietekmē pašmāju rakstniecība.
Kādā no mūsu žurnāliem tiek aizrādīts, ka «Ļitera- turnaja gazeta» pie mums nevarot pastāvēt aiz gluži vienkārša iemesla: mums neesot literatūras. Ja tā būtu taisnība, tad mums nebūtu vajadzīga arī kritika; taču, lai cik reti ir mūsu literatūras darbi, tie tomēr rodas, dzīvo un mirst, pienācīgi nenovērtēti. Kritika mūsu žurnālos vai nu aprobežojas ar sausām bibliogrāfiskām ziņām, vairāk vai mazāk asprātīgām satīriskām piezīmēm, vispārīgām draudzīgām uzslavām, vai vienkārši pārvēršas par privātu saraksti starp izdevēju un līdzstrādniekiem, korektoru u. c. «Atbrīvojiet vietu manam jaunajam sacerējumam,» raksta līdzstrādnieks. «Labprāt,» atbild izdevējs. Un tas viss nodrukāts. Nesen kādā žurnālā tika pieminēts pulveris. «Nu gan jums būs pulveris!» teikts burtliča piezīmē, bet pats izdevējs uz to atbild:
Lielam netikumam — lāsts,
Sīkam — nicinājums.
Šiem ģimenīgajiem jokiem vajadzētu būt savam kodam, un tie droši vien ir ļoti amizanti, taču mums tiem pagaidām nav nekādas jēgas.
Teiks, ka kritikai jānodarbojas vienīgi ar sacerējumiem, kuriem ir acīm redzama vērtība; nedomāju. Dažs sacerējums pats par sevi ir nevērtīgs, bet ievērojams ar saviem panākumiem vai ietekmi; un šai ziņā tikumiskais viedoklis ir svarīgāks par literāro. Pagājušajā gadā iespiestas vairākas grāmatas (starp citām «Ivans Vižigins»), par kurām kritika būtu varējusi pateikt daudz pamācoša un interesanta. Bet kur gan tās tika iztirzātas, paskaidrotas? Nerunājot nemaz par dzīvajiem rakstniekiem, Lomonosovs, Deržavins, Fonvīzins vēl gaida bargo tiesu. Retoriski apzīmējumi, neapstrīdamas uzslavas, banāli izsaucieni vairs nevar apmierināt prātīgus cilvēkus. «Ļite- raturnaja gazeta» pie mums gan bija vajadzīga ne tik daudz publikai kā zināmam skaitam rakstnieku, kuri aiz dažādiem iemesliem nevarēja ar savu vārdu publicēties nevienā Pēterburgas vai Maskavas žurnālā.