Vai nav smieklīgi viņiem spriest par to, kas augstākajā sabiedrībā pieņemts vai nav pieņemts, ko drīkst, ko nedrīkst lasīt mūsu dāmas, kāds izteiciens piedien viesistabai (jeb buduāram, kā izsakās šie kungi)? Vai nav jocīgi redzēt viņus kā aizbildņus augstākajai sabiedrībai, kur viņiem droši vien nav ne laika, ne jebkādas vajadzības rādīties? Vai nav dīvaini gudros izdevumos sastapt nopietnus prātojumus par tāda un tāda izteiciena atbaidošo netikumību un atsaukšanos uz aristokrātisko viesistabu clāmām? Vai nav kauns, pat no malas skatoties, redzēt cienījamus profesorus, kas sarkst, dzirdot augstākās sabiedrības joku? Kā lai viņi zina, ka labākajā sabiedrībā manierība un uzpūtība ir vēl neciešamāka nekā vienkāršu ļaužu izturēšanās (vulgaritē) un ka tieši tas apliecina augstākās sabiedrības nepazīšanu? Kā lai viņi zina, ka vienkāršo cilvēku vaļsirdīgie, oriģinālie izteicieni tiek atkārtoti arī augstākajā sabiedrībā, neapvainojot dzirdi, turpretī provinciālas pieklājības klīrīgie aplinki izraisītu vienīgi vispārējus nevilšus smaidus? Laba sabiedrība var pastāvēt ne tikai augstākajās aprindās, bet visur, kur ir godīgi, gudri un izglītoti cilvēki.
Šī vēlēšanās uzdoties par augstākās sabiedrības locekļiem dažreiz bijusi par cēloni jocīgiem mūsu žurnālistu misekļiem. Viens no viņiem domājis, ka dāmu klātbūtnē nav iespējams runāt par blusām, un izteicis par šādu runu stingru rājienu — un kam gan — vienam no jaunajiem, spožajiem galminiekiem. Kādā žurnālā stipri uzbrukuši nepieklājīgai poēmai, kur bija teikts, ka jauns cilvēks uzdrošinājies nakti ieiet pie guļošas skaistules. Un, kamēr kaunīgais recenzents strostēja poēmu kā visvaļīgāko Bokačo vai Kasti stāstu, visas Pēterburgas dāmas to lasīja un zināja veselus fragmentus no galvas. Nesen vēsturiskais romāns pievērsa sev vispārēju vērību un uz dažām dienām novirzīja visu mūsu dāmu uzmanību no fashionable talesx un vēsturiskām piezīmēm. Un kas notika? Avīze aizrādīja autoram, ka viņa vienkāršās tautas ainās atrodami šausmīgi vārdi: kuces dēls. Kā tas iespējams? Ko teiks dāmas, ja viņu skatiens negaidot kritīs uz šo nedzirdēto izteicienu? Ko viņas teiktu Fonvīzinam, kas lasīja ķeizarienei Katrīnai savu «Pusaudzi», kur katrā lappusē nepieklājīgā Prostakova lamā Jeremejevnu par suņa meitu? Ko teiktu jaunie tikumības sargi kā par «Sirsniņas lasīšanu», tā par šā jaukā darba panākumiem? Ko viņi domā par jautrajām Deržavina odām, par jaukajiem Dmitrijeva stāstiem? Vai «Modernā sieva» nav tikpat netikumiska kā «Grāfs Nuļins»?