Aļoša nepavisam nebija dumjš zēns, tikai pārāk gaisīgs un iedomīgs. Viņš neko negribēja kārtīgi mācīties. Kad skolotājs viņu par to rāja, viņš cen- lās taisnoties ar dažādām atrunām. Kad viņu bāra par to, ka viņš ir nevērīgs pret franču vai vācu valodu, viņš atbildēja, ka esot krievs un ka viņam pietikšot ar to vien, ja svešvalodas mazliet sapra- līšot. Latīņu valoda, pēc viņa domām, nemaz vairs netiekot lietota, un vienīgi pedantiem piedodams, ka viņi ar to nodarbojas; krievu pareizrakstību viņš negribēja mācīties, jo bija neapmierināts ar tautskolām izdoto gramatiku un gaidīja jauno — filozofisko. Loģika viņam likās esam pagājušā gadsimta zinātne, kas nepiedien mūsu izglītotajiem laikiem, un, kad skolotājs bāra viņu par vokābuļiem, Aļoša atbildēja ar Šellinga, Fihtes, Kuzēna, Hērena, Nībūra, Šlēgeļa u. c. vārdiem. Un kas notika? Ar visu savu prātu un spējām Aļoša zināja tikai pirmās četras aritmētiskās darbības un diezgan tekoši lasīja krieviski — tika izdaudzināts par nejēgu, un visi Aļošas biedri smējās par viņu.
Favluša bija tīrīgs, labs, centīgs zēns, bet viņam piemita liels netikums. Viņš nevarēja pateikt ne trīs vārdus, lai nesamelotu. Tētis uzdāvināja viņam uz vārda dienu koka zirdziņu. Pavluša apgalvoja, ka šis zirdziņš piederējis Kārlim XII un bijis tas pats, uz kura Kārlis aizauļojis no Poltavas kaujas. Pavluša apgalvoja, ka viņa vecāku namā atrodoties pavārēns astronoms, piķieris vēsturnieks un ka putnkopis Proška sacerot dzejoļus labāk nekā Lomonosovs. Sākumā visi biedri viņam ticēja, bet drīz vien attapās, un neviens negribēja ticēt pat tad, kad Pavlušam gadījās pateikt patiesību.
1 ar mīlestību (itāl. vai.). 20*
1 jo labāk (ilāl. vai.).
1 Es izgāju arēna kopa ar sev līdzīgu. Cicerons. (Latiņu vai.)
* Sk. Ausmas iztirzājumu žurnālā «Sin otečestva».
1 klīrīgās daiļavas (franču vai).
Vaņuša, draudzes psalmotāja dēls, bija briesmīgs draiskulis. Cauru dienu viņš pavadīja uz ielas ar puikām, vārtīdamies ar tiem dubļos un notriepdams savu svētdienas uzvalku. Kad garām gāja kārtīgs cilvēks, Vaņuša rādīja viņam mēli, skrēja pakaļ un pilnā rīklē kliedza: «Žūpa, kroplis, izvirtulis! Ņirga, skribents! Bezdievis, nihilists!» — un meta ar dubļiem… Reiz kāds cienīgs vīrs, viņa notašķīts, sadusmojās un, saķēris Vaņušu aiz cekula, sāpīgi piekāva viņu ar spieķi. Vaņuša raudādams aizskrēja sūdzēties savam tēvam. Vecais psalmotājs dēlam pateica: «To tu biji pelnījis, nelieti; lai dievs dod veselību tam, kuram nederdzās tevi pārmācīt.» Vaņuša stipri noskuma, atskārta savu vainu un labojās.
Kritika vispār. Kritika ir zinātne. Kritika ir prasme atklāt skaistumu un trūkumus mākslas un literatūras darbos.
Tās pamatā ir pilnīga to principu pārzināšana, no kuriem mākslinieks vai rakstnieks vadās savos darbos, dziļa paraugu studēšana un aktīva mūsdienu ievērojamāko parādību vērošana.
Nerunāju jau nemaz par objektivitāti, — kas kritikā vadās no kaut kā cita, nevis no tīras mīlestības uz mākslu, tas jau pazemojas līdz pūlim, ko verdziski vada zemiski, savtīgi pamudinājumi.
Kur nav mākslas mīlestības, tur nav arī kritikas. — Vai gribat būt mākslas pazinējs? — saka Vin- kelmanis. — Centieties iemīļot mākslinieku, meklējiet skaistumu viņa darbos.