Pēc Šekspīra parauga es esmu aprobežojies ar izvērstu laikmeta un vēsturisku personu attēlojumu, necenšoties pēc teatrāliem efektiem, romantiska patosa utt. … traģēdijas stils ir jaukts. Tas ir triviāls un vulgārs tur, kur es biju spiests rādīt vulgārus un rupjus cilvēkus, — kas attiecas uz rupjām nepieklājībām, nepievērsiet tām uzmanību: tas ir rakstīts uz ātru roku un izzudīs jau pirmās pārrakstīšanas laikā. Mani valdzināja doma par traģēdiju bez mīlestības. Bet, nemaz jau nerunājot par to, ka mīlestība visai piedien mana avantūrista romantiskajam un kaislīgajam raksturam, es liku Dmitrijam iemīlēties Marinā, lai labāk pasvītrotu viņas neparasto raksturu. Karamzins to tikai ieskicējis. Bet, protams, tā bija dīvaina skaistule. Viņai bija tikai viena kaislība, un tā bija godkārība, taču tik spēcīga un neganta, ka to grūti iedomāties. Paskatieties, kā viņa, pabaudījusi carienes varu, nepiepildāma sapņa apreibināta, atdodas afēristam pēc afērista — gulēdama gan riebīgajā žīda gultā, gan kazaka teltī, būdama vienmēr gatava atdoties katram, kas vien varētu dot viņai vāju cerību uz vairs neeksistējošo troni. Paskatieties, cik braši viņa panes karu, postu, kaunu, tai pašā laikā ved sarunas ar Polijas karali kā kronēta persona ar sev līdzīgu un nožēlojami beidz savu tik vētraino un neparasto mūžu. Esmu viņai veltījis tikai vienu skatu, bet es vēl pievērsīšos viņai, ja dievs būs man lēmis dzīvot. Viņa mani satrauc kā kaislība. Viņa ir šausmīgi poliska, kā izteicās Ļubomirska kundzes māsīca.
Gavrila Puškins ir viens no maniem senčiem, esmu to attēlojis tādu, kādu to uzgāju vēsturē un mūsu ģimenes dokumentos. Viņš bija ļoti talantīgs kā karavīrs, kā galminieks un it īpaši kā sazvērnieks. Viņš un Pļeščejevs ar savu nedzirdēto drosmi nodrošināja Viltvārža panākumus. Pēc tam es atkal atradu viņu Maskavā starp 7 priekšniekiem, kas to aizstāvēja 1612. gadā, pēc tam uzgāju 1616. gadā sēžam Domē līdzās Kozmam Miņinam, tad kā voje- vodu Ņižņijā, tad starp izvēlētiem ļaudīm, kas kronēja Romanovu, pēc tam kā sūtni. Kas gan viņš nav bijis, pat dedzinātājs, kā to pierāda dokuments, ko es atradu Pogoreloje Gorodiščē — pilsētā, kuru viņš lika nodedzināt (lai to nez par ko sodītu) līdzīgi Nacionālā Konventa prokonsuliem.
Esmu nodomājis vēlreiz pievērsties arī Šuiskim. Vēsturē tas ir dīvains drošsirdības, izmanības un spēcīga rakstura sajaukums. Būdams Godunova kalps, viņš kā viens no pirmajiem bajāriem pāriet Dmitrija pusē. Viņš pirmais ir starp sazvērniekiem un pats — ievērojiet — uzņemas raust ogles no pelniem, pats kliedz, apsūdz, no vadītāja kļūst par neceļos noklīdušu cilvēku. Viņš ir gatavs iet bojā. Dmitrijs apžēlo viņu jau uz ešafota, izsūta trimdā un ar to vieglprātīgo augstsirdību, kas bija raksturīga šim jaukajam avantūristam, aicina atpakaļ savā galmā un apber ar dāvanām un pagodinājumiem.
Ko dara Šuiskis, kuram nupat draudējis cirvis un ešafots? Viņš steidz organizēt jaunu sazvērestību, gūst panākumus, liek sevi ievēlēt par caru, krīt un savā krišanā saglabā vairāk pašcieņas un gara stipruma nekā visā savā mūžā.
Dmitrijam ir daudz kopīga ar Indriķi IV. Tāpat kā tas, viņš ir drosmīgs, augstsirdīgs un lielīgs, tāpat kā tas, vienaldzīgs pret reliģiju, — viņi abi aiz politiskiem apsvērumiem atsakās no savas ticības, abiem tīk baudas un karš, abi aizraujas ar nepiepildāmiem nodomiem, abi kļūst par sazvērestību upuriem … Bet Indriķim IV uz sirdsapziņas nebija Ksenijas, — tiesa, šī drausmīgā apsūdzība nav pierādīta, un es personiski uzskatu par savu svētu pienākumu tai neticēt.
Gribojedovs kritizējis manu attēloto ījabu, — patriarhs tiešām bija ļoti gudrs cilvēks, turpretī es aiz izklaidības esmu pataisījis viņu par muļķi.
Rakstīdams savu Godunovu, pārdomāju par traģēdiju — un, ja es sadomātu uzrakstīt priekšvārdu, tad izraisītu skandālu. Traģēdija ir varbūt vismazāk izprastais žanrs. Tā likumus ir centušies pamatot ar ticamību, bet pati drāmas būtība tieši to izslēdz; nemaz jau nerunājot par laiku, vietu etc., kāda, velns parāvis, ticamība var būt zālē, kas sadalīta divās daļās, no kurām vienu aizņem 2000 cilvēku, ko it kā neredz tie, kas atrodas uz skatuves.
2) Valoda. Piemēram, Laarpa Filoktets, noklausījies Pirra tirādi, saka tīrā franču valodā: «Ak vai, es dzirdu grieķu valodas saldās skaņas.» Vai tā nav nosacīta neticamība? īstie traģēdijas ģēniji vienmēr rūpējušies tikai par raksturu un situāciju ticamību. Palūkojieties, cik droši Korneijs rīkojas «Sidā». Ak jūs vēlaties, lai tiktu ievērots 24 stundu noteikums? Lūdzu. Un viņš jums turpat sablīvē notikumus, kuru pietiktu 4 mēnešiem. Nav nekas smieklīgāks par sīkiem grozījumiem atzītos noteikumos. Alfjēri dziļi pārsteidz tas, cik smieklīgas ir a parte, viņš tās atmet, toties pagarina monologus. Kāda bērnišķība!
Mana vēstule iznākusi daudz garāka, nekā es gribēju. Lūdzu jūs, saglabājiet to, jo tā man būs vajadzīga, ja velns mani dīdīs uzrakstīt priekšvārdu.
1829. g. 30. janv., S.-Pb.[60]
Ar riebumu es izšķīros laist klajā savu traģēdiju un, lai gan vispār vienmēr esmu bijis diezgan vienaldzīgs pret savu darbu panākumiem vai neveiksmēm, tomēr atzīstos — «Borisa Godunova» neveiksme mani sāpinās, bet par neveiksmi esmu gandrīz pārliecināts. Tāpat kā Monteņs, varu teikt par savu darbu: C'est une oeuvre de bonne /oi.[61]
Es to rakstīju pilnīgā vientulībā, tālu no saltās sabiedrības, un, būdama nepārtraukta darba auglis, šī traģēdija man sagādāja visu, ko rakstniekam ļauts izbaudīt: rosīgu, iedvesmas pilnu nodarbību, iekšēju pārliecību, ka esmu licis lietā visus pūliņus, beidzot, nedaudzu izmeklētu cilvēku uzslavu.
Mana traģēdija jau zināma gandrīz visiem tiem, kuru spriedumi man dārgi. Starp maniem klausītājiem trūka viena — tā, kam es esmu pateicību parādā par manas traģēdijas ideju, kura ģēnijs mani iedvesmoja un atbalstīja, kura uzslavu es iedomājos kā vissaldāko balvu un izjutu kā vienīgo iepriecinājumu savā vientulīgajā darbā.
III
Šekspīra, Karamzina un mūsu veco hroniku pētīšana uzvedināja mani uz domu ietērpt drāmas formā vienu no visdramatiskākajiem jaunlaiku vēstures periodiem. Nekādas citas ietekmes nemulsināts, es atdarināju Šekspīru viņa brīvajā un plašajā raksturu tēlojumā, nevērīgajā un vienkāršajā plānu sastādīšanā. Karamzinam es sekoju gaišajā notikumu risinājumā, hronikās centos uzminēt tā laika domāšanas veidu un valodu. Bagāti avoti! Vai esmu pratis tos izmantot — nezinu, — vismaz mans darbs bijis centīgs un apzinīgs.
Stājos pie dažiem atsevišķiem paskaidrojumiem.
Manu lietoto pantu (piecpēdu jambu) parasti praktizē angļi un vācieši. Pie mums pirmo tādu piemēru mēs atrodam, šķiet, «Argiviešos»; A. 2andrs savas ļ.mkās, brīvā pantā rakstītās traģēdijas fragmentā lieto galvenokārt to. Esmu saglabājis franču penta- inetra cezūru pēc otrās pēdas — un, šķiet, esmu šai ziņā kļūdījies, brīvprātīgi laupīdams savam pantam raksturīgo daudzveidību. Mēdz būt rupji joki, vienkāršās tautas dzīves ainas. Labi, ja dzejnieks var no tiem izvairīties, — dzejnieks nedrīkst būt vulgārs aiz paša gribas, — bet, ja ne, viņam nevajag censties tos aizstāt ar kaut ko citu.
Uzgājis vēsturē vienu no saviem senčiem, kuram bijusi svarīga loma šajā nelaimīgajā laikmetā, es viņu parādīju uz skatuves, nedomādams par sīkumainu pieklājību, con amoiebet bez jebkādas muižnieciskas iedomības. No visiem maniem Bairona atdarinājumiem muižnieciskā iedomība bijusi vissmieklīgākā. Mūsu aristokrātiju veido jauna muižniecība; turpretī senā panīkusi, tās tiesības pielīdzinātās pārējo kārtu tiesībām, lielās muižas sen sadrumstalotas, likvidētas, un neviens, pat paši pēcteči utt. Piederēt pie vecās aristokrātijas nav nekāda priekšrocība saprātīgās vienkāršās tautas acīs, un vientulīga senču slavas godā turēšana var vienīgi izraisīt pārmetumus, ka te izpaužas dīvainība vai bezjēdzīga ārzemnieku atdarināšana.