1 Daži no skolotajiem Jaikas kazakiem uzskata sevi par strēļu pēctečiem. Šis uzskats, kā tālāk redzēsim, nav nepamatots. Vis- apmierinošākos pētījumus par Jaikas kazaku pirmajām apmetnēm atrodam Urālu kazaku vēsturiskajā un statistiskajā apskatā, A. I. Ļevšina darbā, kurš, tāpat kā citi šā autora sacerējumi, izceļas ar patiesu erudīciju un veselīgu kritiku.
«Laiks un kazaku dzīves veids (saka autors) mums liedz iegūt noteiktas ziņas par Urālu kazaku izcelsmi. Visas pašlaik pieejamās vēsturiskās ziņas par viņiem dibinātas uz diezgan vēlīniem, ne visai noteiktiem un kritiski neapstrādātiem nostāstiem.
Šo teiksmu visvecāko, tomēr īsāko aprakstu atrodam Jaikas staņicas atamana Fjodora Rukavišņikova ziņojumā Valsts ārlietu kolēģijai 1720. gadā. [3]
Kā papildinājums un turpinājums teiktajam noder: 1. Orenburgas gubernatora Ņepļujeva ziņojums Kara kolēģijai 1748. gada 22. novembrī. [4] 2. Ričkova Orenburgas vēsture. 3. Tā paša autora Orenburgas topogrāfija. 4. Bijušā Jaikas kazaku atamana Ivana Aku tina diezgan saistošais ar roku rakstītais žurnāls. [5] 5. Daži visjaunākie akti, kas glabājas Urālu karaspēka kancelejas un Orenburgas robežapsardzes komisijas arhīvos.
Lūk, vislabākie un gandrīz vienīgie Urālu kazaku vēstures avoti.
Tas, ko par viņiem rakstījuši ārzemnieki, nevar tikt te pieskaitīts, jo vairums tādu sacerējumu balstās uz minējumiem, kam nav nekādu pierādījumu un kas bieži ir pretrunā ar īstenību un aplami. Tā, piemēram, tatārs Abulgasi-Bajadur-Hana, kas sacerējis piezīmes Ģenealoģijas vēsturei, apgalvo, ka Urālu kazaki cēlušies no senajiem kipčakiem, ka tie pārnākuši Krievijas pavalstniecībā tūliņ pēc Astrahaņas pakļaušanas, ka tiem esot īpaša jaukta valoda, kurā tie runājot ar visiem kaimiņos dzīvojošiem tatāriem, ka tie varot sūtīt karā 30 000 bruņotu vīru, ka Uraļskas pilsēta atrodoties 40 verstis no Urālas upes grīvas, šī upe ietekot Kaspijas jūrā utt. [6] Visas šīs aplamības, kuras krieviem nav atspēkojuma vērts, pārējās Eiropas daļās tomēr tiek uzskatītas par patiesību. Slavenais Pufendorfs un Degins tās diemžēl pārņēmuši savos darbos. [7]
Atgriežoties pie mūsu pieciem augšminētajiem avotiem un salīdzinot tos savā starpā, visos redzam to galveno patiesību, ka Jaikas jeb Urālu [8] kazaki cēlušies no Donas kazakiem, tomēr
par laiku, kad viņi apmetušies tagadējās dzīves vietās, noteiktas 1111 vienprātīgas ziņas neatrodam.
Rukavišņikovs, kurš rakstīja, kā jau aizrādījām, 1720. gadā, i/teica domu, ka viņa priekšteči ieradušies pie Jaikas varbūt pirms apmēram divsimt gadiem, tas ir, XVI gadsimta pirmajā pusē.
Ņepļujevs atkārto Rukavišņikova izteikumus.
Ričkovs Orenburgas vēsturē raksta: šā Jaikas karaspēka sākumi, pēc Jaikas vecāko izteicieniem, meklējami ap 1584. gadu.[9] Tomēr Topogrāfijā, kas uzrakstīta pēc Vēstures, viņš norāda, ka pirmā kazaku apmetne pie Jaikas radusies XIV gadsimtā. [10]
Šo pēdējo ziņu viņš secinājis no nostāsta, ko 1748. gadā dzirdējis no Jaikas kazaku atamana Iļjas Merkurjeva, kura tēvs Gri- gorijs arī bijis kazaku atamans, dzīvojis simt gadu, nomiris 1741. gadā; jaunībā no savas simtgadīgās vecmāmuļas dzirdējis, ka tā, būdama gadus divdesmit veca, pazinusi ļoti vecu tatārieti, vārdā Gugņihu, kura tai pastāstījusi sekojošo: «Tamerlāna laikā kāds Donas kazaks, vārdā Vasilijs Gugna, kopā ar 30 biedriem, tāpat kazakiem, un vienu tatāru devies no Donas sirojumā uz austrumiem, uzbūvējis laivas, devies ar tām Kaspijas jūrā, nonācis līdz Urālas grīvai un, atrazdams šo apvidu neapdzīvotu, tur apmeties. Pēc dažiem gadiem šī banda uzbrukusi trim brāļiem tatāriem, kas slēpušies mežos kazaku apmetnes tuvumā; no tiem jaunākais bijis precējies ar viņu — Gugņihu (stāstītāju); brāļi nošķīrušies no Zelta ordas, kas sairusi tādēļ, ka Tamerlāns, atgriezdamies no Krievijas, gatavojies tai uzbrukt. Šos trīs brāļus kazaki nogalinājuši, bet viņu, Gugņihu, sagūstījuši un uzdāvinājuši savam atamanam.» Tālāk, pēc dažiem nenozīmīgiem sīkumiem, stāstītāja vēl pavēstījusi, «ka viņas vīrs jau bērnībā dzirdējis par Krievijas pilsētu Astrahaņu; kazakiem, kas Gugņihu sagūstīja, viņas laikā pievienojušies daudzi tatāri no Zelta ordas un krievi, ka tie nogalinājuši savus bērnus utt.»
Viņas stāsta turpinājums saskan ar to, ko mēs aprakstīsim kā patiesību; turpretī tikko izklāstītais sākums, neraugoties uz zināmo ticamību, Ričkova derīgie darbi un plašās ziņas par Vidusāziju un Orenburgas novadu ir hronoloģiski neiespējami un atrodas pretrunā ar daudzām neapšaubāmām vēsturiskām ziņām. Tā kā šis stāsts tomēr pieņemts par vienīgo un ticamāko Urālu kazaku vēstures avotu un tā kā tas vairākkārt izmantots jaunākajos krievu un ārzemju sacerējumos, [11] tad mēs uzskatām par nepieciešamu iedziļināties dažos pat visai garlaicīgos sīkumos, lai to apgāztu:
1. Ja atamans Grigorijs Merkurjevs, nodzīvojis ap simt gadu, mira 1741. gadā, tad viņš dzimis 1641. gadā vai aptuveni šai laikā. Viņa simtgadīgā vecmāmuļa, kas tik sīki atstāstījusi atamanam šos ikvienam kazakam svarīgos notikumus un mirusi tātad ne agrāk kā laikā, kad viņš sasniedzis 15 gadu vecumu, t. i., ap 1656. gadu, varēja būt dzimusi 1556. vai kaut 1550. gadā; Gugņihu tā iepazinusi sava mūža 20. gadā, t. i., ap 1570. gadu. Tagad, pieņemot, ka Gugņihai toreiz bijis gadu 90, iznāk, ka viņa dzimusi 1480. gadā vai, izsakoties īsāk, XV gadsimta beigās. Kā tad Gugņiha varēja atcerēties tādus notikumus, kas risinājušies XIV gadsimtā, t. i., gandrīz simt gadu pirms viņas dzimšanas, jo Ta- merlāns iebruka Krievijā 1395. gadā. [12]
2. Gugņihas vīrs bērna gados no veciem ļaudīm dzirdējis, ka ne pārāk tālu no Jaikas upes ir krievu pilsētas Astrahaņa un
citas. [13] Ir zināms, ka Astrahaņa ieņemta 1554. gadā, [14] — un vai šeit tātad nebūtu jāsecina, ka pati Gugņiha un viņas vīrs dzīvojuši XVI gadsimtā? Tāds pieņēmums ir tuvāks īstenībai un, kā tūliņ redzēsim, saskan ar pārējām ziņām par Urālu kazaku izcelšanos.
3. Gan Gugņiha, gan Rukavišņikovs, gan Ričkovs Orenburgas Vēsturē, gan nostāsti, ko pats esmu dzirdējis Uraļskā un Gur- jevā, vienprātīgi liecina, ka Urālu kazaki cēlušies no Donas kazakiem. Taču Tamerlāna laikos Donas kazaku vēl nebija, un vēsture tos nepiemin ne reizi pirms XVI gadsimta. Pat ja pieņem, ka tie kopā ar Azovas kazakiem veido vienu un to pašu tautu, tad arī šos pēdējos, kā raksta Karamzina kgs, [15] hronikas pirmoreiz piemin tikai 1499. gadā, t. i., vairāk nekā simt gadu pēc Tamerlāna iebrukuma.
4. XIV gadsimtā Krievija vēl nebija nokratījusi tatāru jūgu; tās robežas toreiz atradās vairāk nekā tūkstoš verstu tālumā no Kaspijas jūras un milzīgo stepi, kas pletās no Donas pāri Volgai līdz pat Jaikai, apdzīvoja tatāru-mongoļu ciltis. Kā gan saujiņa karstgalvīgu kazaku varēja ne vien uzveikt tik lielu attālumu un tūkstošiem ienaidnieku, bet vēl apmesties tur uz dzīvi un aplaupīt tos. Millers, kurš pazīstams ar saviem pētījumiem un ziņām par mūsu vēsturi, raksta [16] : kamēr krievijas valsts dienvidu zemes atradās tatāru rokās, par Krievijas kazakiem nekas nebija dzirdams.
Parādījuši Ričkova Orenburgas topogrāfijā ievietotā nostāsta nepatiesumu, pieņemsim viņa pirmās ziņas par Urālu kazaku karaspēku, kas ievietotas Orenburgas vēsturē, papildināsim tās
ar ziņām, kas izriet no pieminētajiem Rukavišņikova un Ņepļu- jeva ziņojumiem, un ar nostāstiem, kurus pats esmu savācis Urā- los, apvienosim tos ar izcilāko rakstnieku sacerējumiem un piedāvāsim lasītājiem sekojošu Urālu kazaku vēsturisko apskatu.»
2 Teiksmu par Gugņihu skaties visā pilnībā Ričkova Orenburgas vēsturē.
3 Šis raksts nav saglabājies. Vecie kazaki Ričkovam stāstījuši, ka tas reiz sadedzis ugunsgrēkā. «Bojā gājis ne tikai šis raksts,» norāda Ļevšina kgs, «bez kura nav iespējams skaidri noteikt Krievijas Urālu kazaku pavalstniecības sākumu, bet ari daudzi citi, ko tiem devuši cari Mihails Fjodorovičs, Aleksejs Mihailovičs un Fjodors Aleksejevičs. Vissenākais un vienīgais akts, ko Ņepļujevs atradis Jaikas karaspēka mājā, bija caru Pētera un Ivana Aleksejeviču 1684. gadā izdotais raksts, kurā norādīti karaspēka agrākie nopelni kopš Mihaila laikiem.»
No 1655. gada, t. i., kopš Urālu kazaku pirmajām cīņām pret poļiem un zviedriem, līdz 1681. gadam trūkst ziņu par kazaku karagājieniem. 1681. un 1682. gadā trīssimt kazaku piedalījās kaujās pie Čigirinas. 1683. g. piecsimt vīru tika nosūtīti uz Menzeļinsku nomierināt sadumpojušos baškīrus, par ko papildus atlīdzībai naudā un vadmalā tika dota pavēle apgādāt kazakus arī ar lielgabalu lādiņiem. [17] Kopš Pētera Lielā laikiem kazaki tika izmantoti Krievijas galveno militāro pasākumu lielākajā daļā, piemēram: 1696. gadā pie Azovas; 1701., 1703., 1704. un 1707. gadā pret zviedriem; 1708. gadā 1225 kazaki atkal tika nosūtīti apspiest baškīrus; 1711. gadā 1500 vīri — uz Kubaņu; 1717. gadā 1500 kazaku kopā ar kņazu Bekoviču-čerkaski devās uz Hivu — un tā tālāk (Ļevšina kgs).
4 Ļevšina kgs pareizi norāda, ka cara strēļi, domājams, traucējuši Jaikas kazakiem piedalīties Razina dumpī. Lai būtu kā būdams, tagadējie Urālu kazaki Razina vārdu necieš, un-izteiciens Razina suga viņu vidū tiek uzskatīts par negantāko lamu vārdu.
5 Tais pašos laikos viens no Jaikas karaspēka kazakiem, dēvēts par Ņečaju, savācis sev biedros 500 vīru, bija sadomājis doties uz Hivu, cerēdams tur atrast milzu bagātības un gūt sev varenu laupījumu. Ar šiem vīriem viņš devies pa Jaikas upi uz augšu un, nonācis pie kalniem, kurus tagad dēvē par Djaka kalniem, no tagadējās pilsētiņas trīsdesmit verstis pa Jaiku uz augšu, apstājies un pēc kazaku paražas noturējis padomi jeb sapulci, lai šo savu nodomu apspriestu un izraudzītos cilvēku, kurš rādītu taisnāko un ērtāko ceļu uz Hivu. Kad sapulcei tas bijis darīts zināms, tad viņa djaks jeb rakstvedis sācis runāt, brīdinādams, cik apsāktais gājiens ir pārdrošs un neveicams, un izskaidrodams, ka ceļš vedīs pa stepi, būs nepazīstams, provianta nav pietiekami daudz un arī vīru pulks par mazu tik nopietnam pasākumam. Pieminētais Ņečajs par šādu djaka valodu iededzies tādās dusmās un kļuvis tik negants, ka turpat sapulces acu priekšā pavēlējis rakstvedi pakārt; tas arī tūliņ izdarīts, bet kalnus kopš tās reizes un vēl tagad dēvē par Djaka kalniem.
Tā viņš, Ņečajs, ar saviem kazakiem devies tālāk, sekmīgi nokļuvis līdz Hivai un tuvojies pilsētai tai laikā, kad Hivas hans ar visu savu karaspēku atradies karā citā pusē, un pilsētā, atskaitot sirmgalvjus un bērnus, gandrīz neviena cita nav bijis; tādā kārtā Ņečajs bez jebkādām grūtībām un pretestības sagrābis pilsētu un visu tās bagātību savā varā, bet hana sievas saņēmis gūstā, vienu no tām izvēlēdamies sev un pie sevis arī paturēdams. Pēc šā laimīgā guvuma viņš, Ņečajs, un kazaki, kas bijuši kopā ar viņu, kādu laiku dzīvojuši Hivā visādās līksmībās un par briesmām domājuši gaužām maz; tomēr hana sieva, domājams, Ņečaju iemīlēdama, devusi tam padomu: ja gribot savu dzīvību glābt, tad lai ar visiem saviem ļaudīm laikus pošoties no pilsētas prom, ka hans ar savu karapulku viņu te neatrodot; un, kaut arī viņš, Ņečajs, šai hana sievai galu galā paklausījis, tomēr Hivu tik drīz vēl neesot atstājis un, lielā un bagātā laupījuma apgrūtināts, ceļā ātri virzīties uz priekšu nav varējis, turpretī hans, drīz pēc tam atgriezies no karagājiena un redzēdams, ka viņa pilsēta Hiva izlaupīta, uz karstām pēdām ar visu savu karaspēku sācis dzīties Ņečajam pakaļ un pēc trim dienām panācis to pie upes — tā sauktās Sirdarjas, kur kazaki šaurumā cēlušies upei pāri, un uzbrucis tiem ar tādu sparu, ka Ņečajs ar viņa kazakiem, kaut arī drošsirdīgi aizstāvējušies un daudzus hivie- šus nogalinājuši, galu galā ar visiem viņa ļaudīm iznīcināts, izņemot trīs vai četrus vīrus, kuri, no šā slaktiņa izglābdamies, atgriezušies Jaikas karaspēkā un pastāstījuši par Ņečaja bojā eju. Kazaku atamanu ziņojumā arī norādīts, ka hivieši kopš tā laika šaurumu, kas Arāla jūru savieno ar Kaspijas jūru, esot pie grīvas Kaspijas jūrā itin kā aizbēruši ar tādu apsvērumu, lai nākamībā kuģiem nebūtu ceļa no vienas jūras uz otru; taču es noteiktu ziņu trūkuma dēļ par šo pēdējo faktu negalvoju, bet atstāstu tā, kā minētie kazaku atamani stāstījuši man.
Pēc dažiem gadiem Jaikas kazaki ar savu apmetni pārcēlušies uz Čaganas upes grīvu, uz to trešo vietu, kur pašlaik atrodas kazaku pilsēta. Kad kazaki tur bija iekārtojušies uz dzīvi un cilvēku daudzuma ziņā kļuvuši krietni stiprāki, viens no viņiem, iesaukts par Samaju, sapulcinājis sev biedros ap 300 vīru, sprauda to pašu mērķi, kādu Ņečajs, proti, mēģināja vēlreiz doties karagājienā uz Hivu, lai sagrābtu tās bagātības. Tā vienojušies, viņi devās gar Jaiku uz augšu līdz Iļekas upei, tad, dažas dienas gājuši gar to uz augšu, apmetās pārziemot, bet pavasarī turpināja ceļu. Atrazdamies pie Sirdarjas upes, kazaki stepē ieraudzīja divus kalmiku puišus, kas staigāja medīdami un raka zvēriem bedres; tolaik Sirdarjas upes apkārtnē vēl klejoja kalmiki. Sos kalmiku puišus sagūstījuši, kazaki izmantoja tos kā ceļve- /11s pa stepi. Un, kaut ari kalmiki savus puišus kazakiem pieprasīja atpakaļ, kazaki prasību tomēr noraidīja. Kalmiki, par to saniknojušies, izlietoja pret kazakiem tādu viltību, ka, sapulcējušies lielā skaitā, novietojās zemā, apslēptā ieplakā, bet sev priekšā uzkalnā nosūtīja divus kalmikus un pavēlēja tiem, tiklīdz ieraudzīs Jaikas kazakus, rakt zemi un sviest už augšu, izliekoties, ka arī viņi rok zvēriem bedres. Pirmie kazaki, tos pamanījuši, nodomāja, ka tur atkal kalmiku mednieki rok bedres, un pateica to Šamajam, savam atamanam, un tad visi barā auļoja turp. Kalmiki, cik jaudas, metās no kazakiem bēgt taisni uz turieni, kur bija paslēpies kalmiku karapulks, un tādā veidā aizvilināja kazakus tieši pie kalmikiem, kuri visi reizē kazakiem uzbruka un, minēto atamanu un vairākus kazakus sagrābuši, paturēja pie sevis tikai atamanu — vienīgi tādēļ, lai, viņu aizturot, atbrīvotu agrāk sagūstītos kalmikus; jo, pārējos atlaizdami, tie prasīja atdot viņu kalmikēnus; tomēr sagūstītais atamans atbildēja, ka atamanu kazakiem daudz, bet bez ceļvežiem tie iztikt nevar; un tā kazaki turpinājuši ceļu; tikai to vietu, kur senāk alamana Ņečaja kazaki šaurumā pārgāja pār Sirdarjas upi, viņi neatrada, bet aizmaldījusies augstāk, nokļuva pie Arāla jūras, kur tiem aptrūka pārtikas. Turklāt iestājās ziema; tā viņi bija spiesti pārziemot pie Arāla jūras un nonāca tik briesmīgā badā, ka sāka cits citu nonāvēt un ēst, bet daļa aiz bada nomira. Palikušie nosūtīja hiviešiem lūgumu, lai viņi tos paņem pie sevis un tādā kārtā paglābj no nāves; tāpēc arī hivieši pie tiem ieradās un visus aizveda sev līdzi. Un tā visi šie 300 Jaikas kazaki tur aizgāja bojā. Iepriekš minēto atamanu Samaju kalmiki pēc dažiem gadiem atveda un nodeva Jaikas karaspēkā. (Orenburgas topogrāfija.)
6 Skat. Suhorukova kga rakstu «Par Donas kazaku dzīves iekšējo kārtību XVI gadsimta beigās», kas iespiests 1824. gadā žurnālā «Sorevnovateļ prosveščeņija». Lūk, ko Ļevšina kgs raksta par kazaku sapulcēm: «Ja drīzumā vajadzēja izziņot kādu pavēli vai bija gaidāms kāds kopējs pasākums karaspēkam, tad doma baznīcas zvanu tornī tiek zvanīta pulcēšanās jeb pausme, lai visi kazaki sanāktu sapulcēšanās vietā pie karaspēka mājas jeb prikaza (kas tagad skaitās karaspēka kanceleja), kur viņus gaida karaspēka atamans. Kad sapulcējies krietni daudz ļaužu, tad pie tiem no mājas uz lieveņa iziet atamans ar apzeltītu sudraba vāli, aiz viņa ar zižļiem rokās jesauli, kuri tūliņ dodas sapulces vidū, noliek zižļus un cepures zemē, skaita lūgšanu un klanās vispirms atamanam, tad uz visām pusēm kazakiem, kas stāv tiem apkārt. Pēc tam jesauli atkal paņem zižļus un cepures rokās, pieiet pie atamana, lai saņemtu viņa pavēles, atgriežas pie ļaudīm un skaļi uzrunā tos šādiem vārdiem: «Uzklausiet, brašie atamani un viss lielais Jaikas karaspēks!» Un beigās, paziņojuši to, kādēļ sapulce sasaukta, jautā: «Vai esat ar mieru, brašie atamani?» Tad vai nu no visām pusēm kliedz «esam», vai arī atskan kurnēšana un saucieni «neesam». Pēdējā gadījumā pats atamans sāk pārliecināt neapmierinātos, izskaidrodams pasākumu un aprādīdams tā izdevīgumu. Ja kazaki ar atamanu bija apmierināti, tad viņa iegalvojumi bieži vien palīdzēja; pretējā gadījumā viņā neviens neklausījās un notika tautas griba.» («Urālu kazaku vēstur. un statist, apskats».)
7 Urālu kazaku karaspēks, tāpat kā visi kazaki, valstij nodokļus nemaksā; toties tas pilda dienestu un tā pienākums ir jebkurā laikā pēc pirmā pieprasījuma dot noteiktu skaitu uz sava rēķina apģērbtu un apbruņotu jātnieku; bet nepieciešamības gadījumā karagājienā jādodas visiem, kas skaitās dienestā. Tagad Urālu karaspēkā dien 12 pulki kazaku. Viens no tiem atrodas Iļeckas un viens Sakmarskas staņicā. Šos abus pulkus neskar kazaku norīkošana armijā, jo tie nepiedalās bagātajā Urālas zivju zvejā — šie pulki izpilda tikai līnijdienestu, t. i., apsargā robežu pret kirgīziem. Pārējie 10 pulki, kas dienestā skaitās, bet to īstenībā nepilda, uz sava rēķina dod pulkus armijai un robežapsardzībai visā savu zemju platībā līdz Kaspijas jūrai. Kā pirmais, tā otrais dienests tiek pildīts nevis pēc kārtas, bet pēc vienošanās, par naudu. Tiklīdz saņemta valdības pavēle par viena vai vairāku pulku nosūtīšanu, notiek rēķināšana: uz cik vīriem, kas skaitās dienestā, nākas dot vienu apbruņotu karavīru, un tad katra tāda vienība kopīgiem spēkiem salīgst vienu kazaku, kurš pats gādā sev gan mundieri, gan bruņojumu. Atlīdzība viņam sniedzas līdz 1000, 1500 un vairāk rubļiem, bet par desmit mēnešu pārgājienu uz Buhāru, lai ceļā uz turieni apsargātu mūsu bijušo misiju, katram kazakam maksāja 2000 un pat līdz 3000 rubļu, jo bija jāšķērso nepazīstamas zemes. Tas, kurš pēc sadalījuma savu daļu samaksāt nevar, pats salīgst doties karagājienā. Daži pēc salīgšanas savus pienākumus nodod citam, dažkārt gūdami sev peļņu. Kazakiem, kas līgst robežapsardzībā, maksā vismazāk, tāpēc ka tie, kam priekšposteņos un cietokšņos ir pašiem mājas, lopi, maiņas tirdzniecība un visa iedzīve, iet robežu apsargāt gribot negribot, kaut arī šī nepieciešamība tiem liedz tiesības piedalīties kopējā zvejā.
Paradums pildīt dienestu pēc līguma, no vienas puses, ir, acīm redzot, netaisns, jo bagātais no dienesta arvien pasargāts, kamēr nabagajam tas arvien jāpilda, no otras puses, tas ir arī derīgs, jo, pirmkārt, tagad katram kazakam, kurš dodas karagājienā, ir iespēja labi apģērbties un apbruņoties, otrkārt, pamezdams savu ģimeni, viņš var tai atstāt pietiekami naudas iztikai paša prombūtnes laikā, treškārt, cilvēks, kas nodarbojas ar kādu amatu vai darbu, kas derīgs pašam un citiem, nav spiests savu nodarbošanos pārtraukt un pret savu gribu uzņemties dienesta pienākumus, kurus viņš pildītu gaužām nolaidīgi. Atvaļinātie kazaki vairs nekādos dienestos nepiedalās, toties arī zvejā bez maksas tie nedrīkst braukt. («Urālu kazaku vēstur. un statist, apskats».)
No tās pašas grāmatas izrakstām dzīvo un interesanto aprakstu par zveju Urālas upē:
«Tagad pievērsīsim uzmanību Urālu karaspēka zvejai un aplūkosim to sīki gan tāpēc, ka tā ir galvenais un gandrīz vienīgais šejienes iedzīvotāju turības avots, gan tāpēc, ka tajā pielietotie paņēmieni ir visai savdabīgi. Vispirms aizrādīsim, ka ik gadus pēc pavasara paliem Urālas upē iepretī Uraļskas pilsētai tiek no resniem baļķiem uzcelts aizžogojums jeb aizsprosts, ko dēvē par taci un kas aiztur un nelaiž tālāk uz augšu zivis, kuras nāk no jūras. [18]
Galvenās zvejas reizes, 110 kurām nevienu nedrīkst uzsākt pirms karaspēka kancelejas noteiktās dienas, ir:
Pirmkārt, zveja ar ķeksi, kas iedalās mazajā un lielajā zvejā. Pirmā sākas 20. vai 18. decembrī un neturpinās ilgāk par 25.; otra sākas ap 6. janvāri un tajā pašā mēnesī beidzas. Ķeksēšana notiek tikai verstis divsimt uz leju no Uraļskas; tālāk tas netiek darīts, jo tur norisinās rudens zveja.
Ķeksēšana notiek šādi: noteiktajā dienā un stundā pie Urālas ierodas zvejas atamans (to katru reizi ieceļ kanceleja no štāba virsniekiem) un visi kazaki, kam tiesības zvejā piedalīties, katrs mazās, vienvietīgās vienzirga kamanās, ar lauzni, lāpstu un vairākiem ķekšiem, kuru dzelzs uzgaļi novietoti uz saku dzeņaukstīm blakus ilksij, bet saliekamie, no koka darinātie kāti trīs, četru, dažkārt divpadsmit asu garumā velkas pa sniegu. Sapulcēšanās vietā visiem priekšgalā nostājas atamans un tam līdzās daži kazaki zirgos, lai uzraudzītu kārtību, aiz atamana rindās visi, kas izbraukuši uz zveju. Pēdējo skaits arvien sniedzas vairākos tūkstošos; ja kāds no tiem iedrošinās izrauties uz priekšu viens pats, tad pirmajā rindā stāvošie kārtības sargātāji sacērt tam ķekšus un aizjūgu.
Sis bargais un taisnīgais sods liek gribot negribot palikt uz vietas kazakiem, kuriem gandrīz katram sejā lasāma nepacietīga vēlēšanās ātrāk joņot uz priekšu. Tas vēl nav viss: pat viņu zirgiem, kas pieradināti pie šādas zvejas, acīs redzama nepacietība auļot. Atamans, kam pievērsti visu skatieni, staigādams ap savām kamanām, tuvodamies tām, it kā grasītos sēsties iekšā, un atkal atiedams nost, ne vienu reizi vien liek tiem veltīgi gaidīt signālu; beidzot viņš patiesi metas kamanās, dod zīmi, triec savu zirgu pilnos auļos, un viņam pakaļ joņo viss sapulcinātais karaspēks. Tur vairs nevalda nekāda kārtība un neviens netiek saudzēts. Katrs cenšas aizjoņot citiem garām, un postā tas, kam gadās nelaime izgāzties no kamanām. Ja tas netiks samīdīts — cilvēki atceras maz šādu gadījumu —, tad viegli var tikt sakropļots.
Atauļojuši paredzētajā zvejas vietā, [19] visi kamanas aptur; katrs lec no tām laukā, cik ātri vien spēdams, izcērt ledū nelielu āliņģi un tūliņ iegrūž tajā ķeksi. Aina, kas no Urālas krastiem šai brīdī paveras skatītājiem, ir aizraujoša! Ātrums, ar kādu kazaki cits citu apsteidz, vispārējā rosība, kas visus pārņem tūliņ pēc ierašanās zvejas vietā, un ķekšu mežs, kas izaug uz ledus dažu minūšu laikā, pārsteidz skatienu neparastā kārtā. Tiklīdz ķekši nolaisti ūdenī, auļojošo zirgu pakavu klaboņas iztraucētās zivis izkustas no vietām, sāk šaudīties un uzduras uz ķekšiem, kas ūdenī nolaisti tā, lai atrastos dažus sprīžus no dibena. Zivīm bagātā vietā dažkārt nepaiet ne stundas ceturksnis no ķeksēšanas sākuma, kad jau visur uz ledus redz raustāmies osetras, belugas, sevrjugas utt. Ja zivs, kas uzdūrusies Uz ķekša, ir tik liela, ka viens to nevar izvilkt, tad tūliņ aicina palīgā, un biedri vai kaimiņi tam piepalīdz. Katrā zvejas dienā ir noteikta robeža, tālāk par kuru neviens nedrīkst braukt.
Pēc mazās zvejas karaspēks ik gadus zināmu daudzumu ikru un zivju nosūta uz galmu. Šo dāvanu, kas jau kopš seniem laikiem tiek dota kā uzticības apliecinājums, dēvē par velti vai pirmo kumosu. Šai dāvanai domāto zivju nozvejošanai parasti tiek izraudzīta labākā vieta jeb aplēģeris, un, ja tajā nozvejo maz, tad trūkstošo zivju daudzumu nopērk par karaspēka kancelejas naudu. Ja turpretī, zvejojot galmam, nozvejo vairāk zivju, nekā nepieciešams, tad pārējās zināmu laiku ir aizliegts pārdot, lai šīs zivis netiktu aizvestas uz Pēterburgu agrāk par tām, ko nosūta karaspēks. Virsnieki, kam uzticēts dāvanu aizvest, saņem no galma naudas balvas ce]a izdevumiem, kausam sīvā un zobenam.
Otrā zivju zveja ir pavasara zveja ar tīkliem jeb sevrjugu zveja, kas tā nosaukta tāpēc, ka šai laikā ķeras gandrīz vienīgi sevrjugas. Tā sākas aprīlī, tiklīdz pie Uraļskas atkusis ledus, un turpinās apmēram divus mēnešus visā Urālas garumā līdz jūrai. Šai, tāpat kā citām zvejas reizēm, tiek noteikts sākums, izraudzīts atamans un tam piešķirts lielgabals, pēc kura šāviena visi uz zveju sapulcējušies kazaki sāk irties mazās laiviņās, kur var novietoties tikai viens cilvēks, un katrs sāk mest noteikta garuma tīklu. Šai gadījumā lietojamie tīkli sastāv no diviem linumiem — viena reta, bet otra smalka, lai starp tiem sapītos zivis, kas pavasarī parasti dodas no jūras pa Urālu uz augšu. Šim tīklam viens gals piesiets pie ūdenī peldošas muciņas vai koka gabala, otru galu aiz divām virvēm tur kazaks. Piestāšanai tiek noteikta īpaša vieta, pret kuru krastā atrodas atamana postenis un kur visiem zvejošana jāizbeidz. Zvejas nobeigumu vakarā atkal pavēsti ar lielgabala šāvienu. Stores un belugas, kas šai laikā iekļūst tīklos, pēc noteikuma jāmet atpakaļ ūdenī, jo, pirmkārt, tad tās vēl mazās, otrkārt, pārāk lētas. Kas šo noteikumu neievēro, saņem sodu un zaudē visas sazvejotās zivis.
Trešā — rudens zveja ar tīkliem sākas 1. oktobrī, beidzas novembrī; no pavasara zvejas atšķiras ar to, ka, pirmkārt, tajā tiek lietoti pavisam citādi tīkli, t. i., sašūti līdzīgi maisam, ar kuru zivis it kā smeļ, [20] otrkārt, pie katra no šiem tīkliem, tā saucamajām ķeselēm, atrodas divi cilvēki divās laiviņās, katrs savā tīkla pusē. Rudens zveju, tāpat kā pārējās zvejas, uzsāk īpaša atamana vadībā no iepriekš noteiktas vietas. Lai viens ar lielāku tīklu jeb ķeseli nesagrābtu vairāk vietas un tātad arī vairāk zivju nekā cits, kam tīkls mazāks, tad reizi par visām reizēm noteikts visu tīklu garums. Kad vienā vietā visas zivis izzvejotas, tad atkal sapulcējas tur, kur atrodas atamans, un brauc tālāk līdz nākamajai robežai jeb, runājot kazaku vārdiem, sāk otru triecienu.
Rudens zveja notiek tikai no tās vietas, kur izbeidzas zvejošana ar ķeksi, t. i., divsimt verstis no Uraļskas līdz jūrai. [21] * Ceturtā zveja notiek ar vadiem; zvejot sāk ziemā tāpat pēc kancelejas norādījuma, tomēr ne visi kopā, bet pa vienam, kur katrs vēlas. Vadu ar kārti palaiž zem ledus un pa āliņģiem novirza, kurp grib.
Piektā ir zveja ar stāvvadu, proti, ar īpaša veida tīkliem; tā notiek apmēram no decembra vidus un tikai jūrā, t. i., netālu no Gurjevas. Dienā, kas izraudzīta šīs zvejas sākumam, zvejas priekšnieks visiem, kas vēlas un kam ir tiesības zvejot, izlozes kārtībā iedala iecirkņus. Visi iecirkņi ir vienādi, t. i., katram kazakam tiek ierādīta vienlīdz liela platība noteiktam skaitam stāvvadu, kas ir noteikta izmēra. Ierēdņi atkarībā no dienesta pakāpes saņem pa diviem, pa trim vai vairāk iecirkņiem.
Stāvvads, ielaists jūrā zem ledus, tiek piekarināts perpendikulāri virsmai un abās malās un vidū nostiprināts ar trim virvēm vai cilpām; šim nolūkam tiek cirsti trīs āliņģi, cilpās iever nūjas vai kārtiņas, kas guļ uz ledus pār āliņģiem.
Šādā veidā novietotie vadi prasa tikai to, lai zvejnieks laiku pa laikam pieietu pie vidējā āliņģa un katru vadu pacilātu jeb, kā te mēdz teikt, pārklaušinātu un, ja pēc smaguma jūtams, ka tajā jau iepinusies kāda zivs, tad vadu izvilktu, noņemtu lomu un pēc tam vadu novietotu atpakaļ kā iepriekš. Šis zvejas veids ārkārtīgi izdevīgs tiem, kas ar to nodarbojas; bet, tā kā zivis tiek traucētas doties pa Urālu uz augšu, tas traucē zvejošanu ar ķeksi.
Sestā — Kurhaiskas zveja parasti notiek pavasarī un tikai jūrā vai, pareizāk sakot, jūrmalā. Tā notiek ar tīkliem, kas nostiprināti perpendikulāri ūdens virsmai, piesienot tos abos galos un vidū pie jūras dibenā iedzītām kārtīm. Zivis, kas nāk no jūras un sapinas šais tīklos, izņem un samet laivās, kurās ap savām spailēm braukā zvejotāji.
Septītais veids — zveja ar āķiem, kas sakarināti uz auklas, kura tāpat ar trim cilpām nostiprināta zem ledus, — ir no visiem minētajiem veidiem visnenozīmīgākais.
Par zveju ar makšķerēm u. tml. tās mazsvarīguma dēļ nav nemaz ko runāt.
No šā — 1821. gada kazaki ar augstākās priekšniecības atļauju pirmoreiz sāka zveju Čalkaža ezerā jeb, kā šejienieši saka, jūriņā, kas atrodas astoņdesmit verstis no Uraļskas kirgīzu stepē.
Zivis, kas Urālā visvairāk sastopamas, ir — store, beluga, Arāla store, sevrjuga, baltzivs, zandarts, plaudis, līdaka, sazāns, sams, sapals. Dažkārt tiek nozvejotas septiņi, astoņi un pat deviņi pudi smagas stores, belugas mēdz būt divdesmit, trīsdesmit, bet retumis arī četrdesmit pudu smagas; pirmās — jo lielākas, jo labākas un dārgākas, otrās — jo lielākas, jo sliktākas un lētākas.
Taču vispār visas zivis tagad kļuvušas sīkākas nekā senāk ūdens daudzuma mazināšanās dēļ jūrā un Urālā. Ķeksēšanas laikā ikru un zivju cenas ir nesalīdzināmi augstākas nekā pavasara zvejas laikā; turpinoties pavasara zvejai, cenas kļūst četrreiz zemākas, jo gadalaiks nepieļauj zivis uzglabāt citādi kā vienīgi iesālot.
Urālu kazaki sāli iegūst vai nu no Inderskas sālsezera un Duļķainā sālsezera, kuri atrodas tālu no robežas kirglzu stepē, vai ari no ezeriem, kas atrodas Embas krastos. Ari pie Uzeņas upēm ir nelieli sālsezeri.»
8 Par visticamākajām un objektīvākajām ziņām par kalmiku bēgšanu mums jāpateicas tēvam Iakinfam, kura dziļie pētījumi un nopietnie darbi spilgti apgaismojuši mūsu sakarus ar Austrumiem. Ar pateicību šeit ievietojam tēva Iakinfa sniegto fragmentu no viņa neizdotās grāmatas par kalmikiem:
«Nav šaubu par to, ka Ubaši un Serins pieņēma lēmumu atgriezties dzimtenē pēc iepriekšējas sazināšanās ar saviem Altaja ciltsbrāļiem, kuros gruzd naids pret Ķīnu. Tie droši vien arī domāja, ka šī valsts pēc Džungārijas iekarošanas savu karaspēku no turienes atsaukusi, bet Iļā un Tarbagatajā atstājusi nelielus garnizonus, kurus ar apvienotiem spēkiem nebūs grūti padzīt; vēl mazāk briesmu tie paredzēja pārgājienā pa kirgīzu kazaku zemēm, jo šie laupītāji, kas ir drošsirdīgi, ja sastopas ar tirgoņu karavānām, vienmēr drebējuši, ieraugot kalmiku bruņojumu. Vārdu sakot, kalmiki bija iedomājušies, ka šis ceļš, tāpat kā senāk, viņiem būs patīkama pastaiga no Volgas smilšainajiem līdzenumiem līdz Irtišas kalnu virsotnēm. Tomēr notika gluži otrādi: radās apstākļi, kurus kalmiki nepavisam nebija paredzējuši.
Džungārijas oirotu valsts Austrumos, kas reiz iedvesa šausmas Ziemeļāzijai, tagad vairs nepastāvēja, un ilgi zem Krievijas virskundzības dzīvojušie Volgas kalmiki, pārejot robežu, tika uzskatīti par bēgļiem, ko krievu valdība vajāja ar ieročiem, dodama rīkojumu arī kirgīzu kazakiem, kā mēdz teikt, uz katra soļa stāties tiem ceļā ar bruņotu spēku. Ķīnas robežapsardzes priekšnieki, padzirdējuši pirmās baumas par torgotu gājienu uz Austrumiem, no savas puses spēra visus piesardzības soļus [22] un tāpat norādīja kazakiem un kirgīziem neļaut bēgļiem šķērsot ganību apvidus; gadījumā, ja tie pretotos, uz spēku atbildēt ar spēku. Vai gan kaut viens kirgīzs un kazaks varēja palikt vienaldzīgs, gūstot tik negaidītu iespēju nesodīti laupīt?
Krievu karaspēka vienības, kas bija norīkotas bēgļu vajāšanai, aiz dažādiem apstākļiem, kas atkarīgi galvenokārt no laika un apkārtnes, nevarēja viņus panākt. Bijušo Jaikas kazaku vidū šai laikā jau sākās nemieri, un tie atteicās paklausīt. Orenburgas kazaki, lai arī devās ceļā un februāra vidū apvienojās ar Nurali, Mazās kazaku ordas hanu, tomēr drīz vien bija spiesti atgriezties pie robežas ganību trūkuma dēļ. Pēc parastās sarakstīšanās, kas prasa krietnu laiku, 12. aprīlī no Orskas cietokšņa jau devās ceļā regulārā karaspēka vienība un paguva pievienoties hanam Nurali; tomēr kalmiki, pavirzījušies vairāk uz dienvidiem, pa to laiku bija aizgājuši tik tālu, ka šī vienība varēja kādu laiku traucēt vienīgi kalmiku aizmuguri un arī tikai iztālēm; bet Ulutagas apkaimē, kad kareivji un zirgi aiz bada un slāpēm nespēja ceļu turpināt, vienības komandieris Traubenbergs bija spiests pagriezties uz ziemeļiem un caur Uiskas cietoksni atgriezties uz Līnijas. [23]
Tomēr, neraugoties uz to, kirgīzu kazaki bruņojās ar vislielāko cītību. Viņu hani — Nurali no Mazās, Ablajs no Vidējās un Erali no Lielās ordas — cits pēc cita uzbruka kalmikiem no visām pusēm, un bēgļi veselu gadu bija spiesti nemitīgi atkauties, sargājot savas ģimenes no gūsta un ganāmpulkus no izlaupīšanas. Nākamā (1772) gada pavasarī kergizi (buruti) kalmikus iegrūda galējā postā, iedzīdami tos plašā smilšu stepē ziemeļos no Balhaša ezera, kur badā un slāpēs aizgāja bojā daudz cilvēku un lopu.
Pārvarējuši neticamas grūtības, pārcietuši neskaitāmas likstas, kalmiki beidzot tuvojās savas senās tēvijas ilgotajām robežām; bet te viņiem bija jāpieredz jauna nelaime. Ķīniešu robežapsardzes posteņu ķēde bargi liedza tiem ieeju agrākajā tēvzemē, un kalmiki citādi nevarēja tajā iekļūt, kā vien zaudējot savu neatkarību. Cilvēku pilnīgais pagurums lika Ubaši un pārējiem kņaziem bez noteikumiem pakļauties Ķīnas valstij. Krieviju viņš bija atstājis ar 33 000 kibitkām, kurās skaitījās aptuveni 169 000 abēju dzimumu cilvēku. Ieejot Iļā, no minētā skaita bija atlicis ne vairāk par 70 000 cilvēkiem. [24] Gada laikā kalmiki bija zaudējuši 100 000 cilvēku, kas bija gājuši bojā no zobena vai slimībām un palikuši Āzijas tuksnešos par barību zvēriem vai arī aizvesti gūstā un tālās zemēs pārdoti verdzībā.
Ķīniešu imperators pavēlēja šos nelaimīgos pārceļotājus, savus jaunos pavalstniekus, uzņemt ar vislielāko cilvēkmīlestību. Kal- mikiem tūlīt tika piešķirts pabalsts — jurtas, lopi, drānas un labība. Kad kalmiki bija novietoti apmetnēs, tad tiem iedzīvei vēl tika piešķirts:
Zirgi, govslopi un aitas……………………………………. 1 125 000 gab.
Presēta tēja……………………………………………………. 20 000 ķīpu [25]
Kvieši un prosa……………………………………………… 20 000 četv.
Aitādas……………………………………………………………………….. 51 000
Bjazs [26] ……………………………………………………………………… 51 000
Kokvilna……………………………………………………….. 1 500 pildu
Jurtas……………………………………………………………………………. 400
Sudrabs (aptuveni)…………………………………………………….. 400 pudu.
Tā paša gada rudenī Ubaši un kņazi Ceboks-Dorczi, Serins, Hunge, Momiņtu, Šara-Keukins un Cile-Mupirs tika nogādāti ķīniešu galmā, kas atradās 2ehē. Šie kņazi, izņemot Serinu, bija hana Ubaši tuvākie radinieki, Čakdora-Čžaba — hana Ajuki vecākā dēla pēcteči. Vienīgi Ceboks-Dorczi bija Huņčžaba — Ajuki jaunākā dēla mazmazdēls. Ubaši saņēma Čžoriktu hana titulu, bet pārējiem kņaziem, ieskaitot tos, kas bija palikuši Iļā, tika piešķirti dažādi citi kņazu tituli. Šie augstmaņi, 2ehi atstājot, tika bagālīgi apbalvoti; tomēr pēc viņu atgriešanās Iļā trīs torgotu divīzijas tika izvietotas Tarbagatajā vai Hurharausā, bet Ubaši ar četrām torgotu divīzijām un Hunge ar hošotiem nometināti Lielās un Mazās Juldusas krastos, [27] kur daļai cilvēku ķīniešu ierēdņu uzraudzībā1 ** vajadzēja nodarboties ar zemkopību. Ķīnas pusē pārgājušie kalmiki tika iedalīti trīspadsmit divīzijās.
Krievijas valdība griezās pie ķīniešu ministriem, pieprasīdama, lai Ķīna sakarā ar Krievijas un Ķīnas noslēgto līgumu izdod no Volgas aizbēgušos kalmikus, taču saņēma atbildi, ka ķīniešu galms nevar šo prasību apmierināt aiz tiem pašiem iemesliem, kuru dēļ Krievijas galms atteicās izdot Serinu, kad tas no Džungārijas aizgāja uz Volgu, lai izvairītos no atbildības likumu priekšā.
Acīm redzot, Volgas kalmiki tomēr drīz vien nožēloja savu pārsteidzīgo soli. 1791. gadā no Ķīnas saņemtas dažādas vēstis par kalmiku nodomiem atgriezties no ķīniešu zemēm un atkal pārnākt Krievijas pavalstniecībā. Sakarā ar šīm ziņām Sibīrijas varas iestādes jau bija devušas norādījumu sniegt kalmikiem patvērumu Krievijā un pagaidām tos nometināt Kolivanas guberņā. [28]
Bet, domājams, kalmikiem, kuri atradās ķīniešu apsardzes un spiegu ielenkumā un kurus šķīra ievērojami attālumi, nebija nekādas iespējas savu nodomu piepildīt.»
9 Lauka komandas sastāvēja no 500 kājniekiem, kavalērijas un artilērijas apkalpes. 1755. gadā tās tika nomainītas ar guberņu bataljoniem.
10 Apmetne — iebraucamā vietā.