I
Būdams krievu rakstnieks, es vienmēr esmu uzskatījis par savu pienākumu sekot jaunākajai literatūrai un vienmēr ar sevišķu uzmanību lasījis kritikas, kurām iemeslu biju devis es. Vaļsirdīgi atzīstos, ka uzslavas mani aizkustināja kā klaji un droši vien patiesīgi labvēlības un draudzīguma apliecinājumi. Lasīdams visnaidīgākos iztirzājumus, drīkstu teikt, ka vienmēr esmu centies iedomāties sava kritiķa domu gaitu un sekot viņa spriedumiem, ar patmīlīgu nepacietību neatspēkojot tos, bet vēlēdamies piekrist tiem ar iespējami lielāku autora pašaizliedzību. Par nelaimi, es ievēroju, ka lielāko tiesu mēs viens otru nesapratām. Kas attiecas uz kritiskiem rakstiem, kas bija rakstīti ar vienīgo nolūku mani kaut kādā veidā apvainot, teikšu tikai, ka tie mani stipri kaitināja, vismaz pirmajos brīžos, un ka tātad to sacerētāji var būt apmierināti, pārliecinājušies, ka viņu pūles nav bijušas veltīgas. Ja 16 gadu ilgās autora dzīves laikā es nekad neesmu atbildējis ne uz vienu kritiku (nerunāju nemaz par apvainojumiem), tad tas, protams, nav noticis aiz nicināšanas.
Kritikas stāvoklis pats par sevi rāda visas literatūras kultūras pakāpi. Ar žurnāla «Vestņik Jevropi» iztirzājumiem un «Severnaja pčela» spriedumiem mums pietiek. Mums vēl nav vajadzīgi ne Šlēgeļi, ne pat Laarpi. Nicināt kritiku tikai tāpēc, ka tā vēl atrodas bērnības stadijā, nozīmē nicināt jaunu literatūru par to, ka tā vēl nav nobriedusi. Tas būtu netaisni. Bet, tāpat kā mūsu rakstniecība ar lepnumu var uzrādīt Eiropai Karamzina Vēsturi, dažas Der- žuvina odas, dažas Krilova fabulas, Zukovska 12. gada himnas un dažus ziemeļnieku elēģiskās poēzijas ziedus, — arī mūsu kritika var uzrādīt dažus atsevišķus rakstus, kas ir pilni gaišu domu, dziļu uzskatu un nopietnas asprātības. Bet tie parādījušies atsevišķi, atstatu cits no cita, nav vēl ieguvuši nozīmīgumu un nav atstājuši paliekošu ietekmi. To laiks vēl nav pienācis.
Es neesmu atbildējis saviem kritiķiem arī ne tāpēc, ka man būtu trūcis vēlēšanās, jautrības vai pe- dantiskuma, ne tāpēc, ka es būtu domājis, ka šīm kritikām nav nekādas ietekmes uz lasītāju publiku. Bet, atzīstos, man bija kauns to atspēkošanai atkārtot skolnieciskas vai nodrāztas patiesības, spriedelēt par gramatiku, retoriku un ābeci un, kas visgrūtākais, taisnoties tad, ja nav bijis apsūdzības, svinīgi teikt:
Vēl viens iemesls un galvenais: slinkums. Nekad es neesmu varējis tiktāl sadusmoties par aprobežotību vai negodīgumu, lai ņemtu spalvu un rakstītu iebildi. Pašlaik, karantēnas ieslodzījuma neizturamajos brīžos, kad man līdzās nav ne grāmatu, ne biedra, es sadomāju laika kavēšanai rakstīt visu to kritiku atspēkojumus, kādas vien varēju atcerēties, un savas paša piezīmes par paša sacerējumiem. Varu apgalvot manam lasītājam (ja dievs man sūtīs lasītāju), ka neko muļķīgāku par šo nodarbošanos es savu mūžu neesmu varējis izdomāt.
«Kaukāza gūsteknis» ir pirmais neveiksmīgais mēģinājums attēlot raksturu, ar kuru es tikko tiku galā; to uzņēma labāk par visu, ko biju uzrakstījis, pateicoties dažiem elēģiskiem un aprakstošiem pantiem. Toties Nikolajs un Aleksandrs Rajevski un es — mēs par to izsmējāmies atliku likām.
«Bahčisarajas strūklaka» ir vājāka par «Gūstekni» un, tāpat kā tas, liek manīt, ka esmu salasījies Bai- ronu, par kuru es nevarēju vien beigt jūsmot. Zare- mas un Marijas ainai ir dramatiska vērtība. Tā, liekas, nav kritizēta. A. Rajevskis skaļi smējies par šādiem pantiem:
Šķēpu skaudrā šķindā Slīgst pēkšņi zobens puspacelts, Un atkrīt karotāja roka, Hans Girejs nobāl. Sejā mokas. Čukst kaut ko lūpas[64] etc.
Jauni rakstnieki vispār neprot attēlot kaislību fiziskas izpausmes. Viņu varoņi vienmēr trīc, mežonīgi smejas, griež zobus utt. Tas viss ir smieklīgi, tāpat kā melodrāma.
Nu jau 16 gadus es drukāju savus darbus, un kritiķi pamanījuši manās dzejās 5 gramatiskas kļūdas (un taisnīgi):
1) pievērsa skatienu — на отдаленные громады,
2) uz kalnu — теме (темени),
3) воил — выл vietā,
4) был отказан — ему отказали vietā,
5) игумену — игумну vietā.
Es vienmēr esmu bijis viņiem sirsnīgi pateicīgs un vienmēr izlabojis pamanīto vietu. Prozā es rakstu daudz nepareizāk, bet runāju vēl sliktāk un gandrīz tā, kā raksta ** kgs.
Vienkāršās tautas (kas nelasa ārzemju grāmatas un, paldies dievam, neizsaka savas domas franču valodā, kā to darām mēs) sarunu valoda arī ir pelnījusi dziļus pētījumus. Alf jēri itāliešu valodu mācījās Florences tirgū, — mums nebūtu par ļaunu reizēm ieklausīties Maskavas dievmaizīšu cepējās. Viņas runā apbrīnojami tīrā un pareizā valodā.
Izlaistās strofas vairākkārt devušas iemeslu nosodīšanai. Ka ir strofas «Jevgeņijā Oņeginā», kuras es nevarēju vai negribēju drukāt, par to nav ko brīnīties. Bet, būdamas izlaistas, tās pārtrauc stāstījuma sakarību, un tāpēc tiek atzīmēta vieta, kur tām vajadzēja būt. Labāk būtu bijis aizstāt šīs strofas ar citām vai izlabot un sakausēt kopā tās, ko esmu saglabājis. Bet, piedodiet, esmu pārāk slinks, lai to darītu. Pazemīgi atzīstos arī, ka «Donā Žuanā» ir 2 izlaistas strofas.
Sestais dziedājums nav iztirzāts, žurnālā «Vestņik Jevropi» nav pat pamanīta latīniskā drukas kļūda. Piebildīšu: kopš tā laika, kad atstāju Liceju, es neesmu atvēris latīņu grāmatu un esmu pilnīgi aizmirsis latīņu valodu. Dzīve ir īsa; nav vaļas pārlasīt. Lieliskas grāmatas seko cita citai, bet neviens tagad latīņu valodā tās neraksta. 14. gadsimtā, gluži otrādi, latīņu valoda bija nepieciešama un pamatoti tika uzskatīta par izglītota cilvēka pirmo pazīmi.
Jaunais Kirejevskis izteiksmīgā un domu bagātā mūsu rakstniecības apskatā, runādams par Delvigu, lietojis šādu izsmalcinātu izteicienu: «Viņa senlaicīgā mūza dažreiz ietērpjas jaunlaiku grūtsirdības bezrocī.» Izteiciens, protams, smieklīgs. Kāpēc nevarēja teikt vienkārši: Delviga vārsmās dažreiz jūtama jaunlaiku dzejas grūtsirdības ietekme? — Mūsu žurnālisti, par kuriem Kirejevska kgs izteicies diezgan necienīgi, nopriecājās, paķēra šo bezroci, saplosīja mazās lupatiņās un nu jau gadu ar tām dižojas, cenzdamies sasmīdināt savu publiku. Pieņemsim, joprojām tas pats joks viņiem ikreiz arī izdodas — bet kāds viņiem no tā labums? Publikai nav gandrīz nekādas daļas gar literatūru, bet mazais cienītāju skaits galu galā tic nevis nemitīgi atkārtotam jokam, bet prātīgas kritikas un objektivitātes atzinumiem, kas nemitīgi, kaut arī lēnām lauž sev ceļu.
II
Par «Čigāniem» kāda dāma aizrādījusi, ka visā poēmā esot tikai viens godīgs cilvēks — un tas pats lācis. Nelaiķis Riļejevs bija sašutis, kāpēc Aļeko vadā lāci un vēl vāc naudu no dīkās publikas. Vja- zemskis atkārtoja to pašu aizrādījumu. (Riļejevs bija lūdzis mani padarīt Aļeko kaut vai par kalēju, kas būtu nesalīdzināmi cēlāk.) Vislabāk būtu bijis padarīt viņu par 8. kategorijas ierēdni vai muižnieku, nevis par čigānu. Tādā gadījumā, tiesa, nebūtu bijis arī visas poēmas, mci tanto meglio
Mēs tā esam pieraduši lasīt bērnišķīgas kritikas, ka tās mūs vairs pat nesmīdina. Bet ko mēs teiktu, izlasījuši, piemēram, šādu Rasina «Fedras» iztirzājumu (ja, par nelaimi, to būtu rakstījis krievs un mūsu dienās).
«Nav nekā pretīgāka par tematu, ko izvēlējies sacerētāja kgs. Precēta sieva, bērnu māte, iemīlējusies jaunā stulbenī, viņas vīra ārlaulības dēlā (!!!!). Kāda nepieklājība! Viņa nekaunas tam acīs atzīties savā netiklajā kaislībā (!!!!). Ar to vēl nepietiek: šī fūrija, ļaunprātīgi izmantojot sava vīra muļķīgo lētticību, vērš pret nevainīgo Ipolitu nelietīgus, izdomātus apvainojumus, ko aiz cieņas pret mūsu lasītājām neuzdrošināmies pat paskaidrot (!!!). Ļauns večuks, nenoskaidrojis apstākļus, neizdibinājis patiesību, nolād pats savu dēlu (!!) — pēc tam Ipolitu saspārda zirgi (!!!); Fedra noindējas, viņas nelietīgā draudzene noslīcinās — un punkts. Redziet, ko nenosarkdami raksta rakstnieki, kas utt. (seko personiski aizskārumi un apvainojumi); redziet, līdz kādai netiklībai pie mums noslīdējusi literatūra, asinskārīga, izvirtusi ragana ar piņņainu seju!» — Apelēju pie pašu kritiķu sirdsapziņas. Vai tāpat, kaut arī izskaistinātākā stilā, viņa ik dienas neiztirzā sacerējumus, kuri vērtības ziņā, protams, nevar līdzināties Rasina darbiem, bet droši vien nav necik peļamāki par tiem tikumiskā ziņā. Jautājam: vai vajag un vai var nopietni atbildēt uz tādām kritikām, kaut arī tās būtu rakstītas latīniski, bet draugi apzīmētu tās par dziļdomīgām.
Ja «Pusaudzis» — šis vienīgais tautiskās satīras piemineklis, «Pusaudzis», par kuru savā laikā jūsmoja Katrīna un viss viņas spožais galms, — ja «Pusaudzis» parādītos mūsu dienās, tad mūsu žurnālos, pasmējušies par Fonvīzina pareizrakstību, ar šausmām pamanītu, ka Prostakova lamā Palašku par nelieti un suņa meitu, bet sevi salīdzina ar kuci (!!). «Ko teiks dāmas!» iesauktos kritiķis. «Šī komēdija taču var nokļūt dāmu rokās!» — Tiešām šausmīgi!
Cik gan maiga un izsmalcināta valoda jālieto šiem kungiem sarunā ar dāmām! Kur un kā varētu tajā paklausīties! Bet mūsu dāmas (neņemos tās nosodīt!) viņus ne uzklausa, ne lasa, bet lasa to rupjo V. Skotu, kas nekādi neprot aizstāt vienkāršās tautas valodu ar vulgāru domu seklību.
III
«Grāfs Nuļins» sagādāja man daudz raižu. To atzina (ja tā atļauts teikt) par neķītru — protams, žurnālos, sabiedrība uzņēma labvēlīgi, taču neviens no žurnālistiem negribēja to aizstāvēt. Jauns cilvēks naktī uzdrošinājies ieiet jaunas sievietes guļamistabā un dabūjis no dāmas pļauku! Kādas šausmas! Kā drīkst rakstīt tik riebīgas rupjības? Autors jautājis, ko Natalijas Pavlovnas vietā būtu darījušas Pēterburgas dāmas, — kāda nekaunība! Starp citu, runājot par manu nabaga stāstu (kas rakstīts, garāmejot pieminot, visai atturīgi un pieklājīgi), pret mani sacēla visu klasisko senatni un visu eiropiešu literatūru! Ticu savu kritiķu kaunīgumam, ticu, ka «Grāfs Nuļins» tiešam liekas viņiem peļams. Bet kā var pieminēt senlaiku rakstniekus, kad runa ir par pieklājību? Un vai tiešām jautro stāstu autori Ariosto, Bokačo, Lafontēns, Kastī, Spensers, Čosers, Vīlands, Bairons viņiem pazīstami vienīgi vārda pēc? Vai tiešām viņi nav lasījuši vismaz Bogdanoviču un Dmitrijevu? Kāds nelaimīgs pedants uzdrošināsies pārmest «Sirsniņai» netikumību un nepieklājību? Kāds nīgrs muļķis ņemsies nopietni nosodīt «Moderno sievu», šo jauko vieglā un jautrā stāsta paraugu?
Bet Deržavina — nevainīgā, dižā Deržavina erotiskie dzejoļi? Taču atstāsim malā poētiskās vērtības nevienlīdzību. «Grāfs Nuļins» neaizsniedz tos ne joku vaļības, ne izteiksmīguma ziņā.
Šie kritiķu kgi atraduši dīvainu paņēmienu spriest par kāda dzejojuma tikumiskuma pakāpi. Vienam no viņiem ir piecpadsmitgadīga māsasmeita, otram piecpadsmitgadīga paziņa — un viss, ko, pēc vecāku ieskatiem, viņām vēl nav atļauts lasīt, tiek pasludināts par nepieklājīgu, netikumīgu, neķītru etc., it kā literatūra pastāvētu tikai sešpadsmitgadīgām meitenēm! Droši vien prātīgs audzinātājs nedod rokās ne viņām, ne pat viņu brālīšiem neviena klasiska — it īpaši seno laiku dzejnieka kopotos rakstus. Šim nolūkam tiek izdotas hrestomātijas, izlases un tml. Bet publika nav ne piecpadsmitgadīga meičiņa, ne trīs- padsmitgadīgs zēns. Tā, paldies dievam, var atļauties lasīt bez bažām kā labā Lafontēna stāstus, tā labā Vergilija eklogu un visu, ko savā nodabā lasa paši kritiķu kgi, ja mūsu kritiķi vispār kaut ko lasa, atskaitot savu žurnālu korektūras lapas.
Visi šie kungi, būdami tik delikāti pieklājības jautājumos, atgādina Tartifu, kas kaunīgi uzmet lakatiņu uz atsegtajām Dorinas krūtīm, un ir pelnījuši amizanto kalpones aizrādījumu:
Kā rādās, kārdinājumam jūs pārāk pakļāvīgs,
Un kailums spēcīgi uz jūsu jūtām iedarbojas!
Es tiešām nesaprotu, kāpēc kaisle pārņem jūs.
Es gan uz mieskārībām neesmu tik aša —
Un, kaut es ieraudzītu jūs no papēžiem līdz galvai kailu,
It visa jūsu plikā āda mani neiekārdinātu.[65]
Netikumisks sacerējums ir tas, kura mērķis vai iedarbība mēdz būt to principu satricināšana, uz kuriem pamatota sabiedrības laime vai cilvēka pašcieņa. Dzejojumi, kuru mērķis ir kairināt fantāziju ar saldkaisliem aprakstiem, degradē dzeju, pārvēršot tās dievišķīgo nektāru par uzbudinošu dziru, bet mūzu par pretīgu Kanīdiju. Turpretī joks, ko iedvesmojusi sirds jautrība un acumirklīga fantāzijas rotaļa, var likties netikumīgs tikai tiem, kuriem par tikumību ir bērnišķīgs vai neskaidrs priekšstats, jo viņi to sajauc ar pamācīšanu un literatūru uzskata vienīgi par pedagoģisku nodarbību.
Šai sakarā: es sāku dzejot kopš 13 gadu vecuma un drukāt sacerēto gandrīz kopš tā paša laika. Daudz ko es gribētu iznīcināt kā pat mana talanta necienīgu, lai nu tas būtu kāds būdams. Šis tas māc manu sirdsapziņu kā pārmetums. .. Vismaz man nav jāatbild par manu pusaudža gadu grēku pārdrukāšanu, bet jo vairāk par citu nedarbiem. Fjodorova kga izdotajā almanahā starp diez kur atrastiem maniem dzejoļiem nodrukāta Idille, kas rakstīta dzeju pārrakstītāja Panajeva kga stilā. Bestuževa kgs kāda almanaha priekšvārdā pateicas kādam An. kgm par dzejoļu piegādāšanu, paziņojot, ka ne visi esot atzīti par drukājamiem.
Šim An. kgm nebija nekādu tiesību rīkoties ar maniem dzejoļiem, labot tos pēc sava prāta un sūtīt Bestuževa kga almanaham kopā ar paša sacerējumiem dzejoļus, kurus esmu nodevis aizmirstībai vai kuri nav rakstīti drukāšanai (piemēram, «Ir jauka viņa, runājot starp mums»), vai arī kuru sarakstīšana bija man piedodama 18 gadu vecumā, bet kuru publiski atzīt nav piedodams nobriedušākā un nosvērtākā vecumā (piemēram, «Veltījums Jurje- vam»).
Pārlasot viskašķīgākās kritikas, es atzīstu tās par tik komiskām, ka nesaprotu, kā varēju par tām dusmoties; liekas, ja es gribētu par tām pasmieties, tad nevarētu nekā labāka izdomāt kā tikai tās pārdrukāt bez kādām piezīmēm. Un tomēr es redzēju, ka vismuļķīgākais apvainojums iegūst svaru no tipogrāfijas maģiskās ietekmes. Mums arvien vēl apdrukāta lapa liekas svēta. Mēs joprojām domājam: kā tas var būt muļķīgi vai netaisni? Tas taču ir nodrukāts!
Habent sua iata libelli«Poltavai» nebija panākumu. Droši vien tā nebija arī to vērta, bet es biju izlutināts ar labvēlību, kāda tika izrādīta ma-
1 Grāmatām ir savs liktenis. (Latīņu vai.) niem agrākajiem — daudz vājākiem darbiem; turklāt šis sacerējums ir gluži oriģināls, bet pēc tā taču mēs cenšamies.
Mūsu kritiķi ņēmās izskaidrot man manas neveiksmes cēloni — un lūk, kādā veidā.
Viņi pirmām kārtām pateica man, ka nekad neviens neesot redzējis, ka sieviete iemīlētos sirmgalvī, tātad Marijas mīlestība uz veco hetmani (NB: vēsturiski pierādīta) neesot varējusi pastāvēt.
Kas par to, ka esi Čestons? Kaut zinu to, bet neticu es.
Es nevarēju apmierināties ar šo paskaidrojumu; mīlestība ir visuntumainākā kaislība. Nerunāšu nemaz par neglītumu un muļķību, kam ik dienas dod priekšroku pret jaunību, prātu un skaistumu. Atcerieties mitoloģiskās teikas, Ovīdija metamorfozes, Ledu, Filiru, Pāsifaju, Pigmalionu — un atzīstieties, ka visas šīs izdomas nav dzejai svešas. Un Otello, vecais nēģeris, kas savaldzināja Dezdemonu ar stāstiem par saviem ceļojumiem un kaujām? Un Mirra, kas iedvesmoja itāliešu dzejnieku sarakstīt vienu 110 viņa labākajām traģēdijām?
Marija (jeb Matrjona) bijusi aizrāvusies ar godkāri, nevis ar mīlestību, viņi man teica, — liels gods ģenerāltiesneša meitai būt hetmaņa mīļākai! Tālāk man teica, ka mans Mazepa esot ļauns muļķa večuks. Ka esmu attēlojis Mazepu ļaunu, to es atzīstu: par labsirdīgu es viņu neuzskatu, sevišķi tajā brīdī, kad viņš gādā par to, lai tiktu sodīts ar nāvi viņa pavedinātās meitenes tēvs. Turpretī cilvēka muļķība izpaužas vai nu viņa darbos, vai vārdos;
Mazepa manā poēmā rīkojas gluži tāpat kā vēsturē, bet viņa runas izskaidro viņa vēsturisko raksturu. Man ir aizrādīts, ka mans Mazepa pārāk pieminot ļaunu, ka Mazkrievijas hetmanis neesot students un par pļauku vai ūsu raustīšanu atriebties negribēšot. Atkal vēsture, ko grib atspēkot literatūras kritika, atkal — kaut zinu to, bet neticu es! Mazepa, būdams audzināts Eiropā tajā laikā, kad muižnieka goda jēdzieni bija augstākā mērā attīstīti, — Mazepa varēja ilgi pieminēt Maskavas cara nodarīto pārestību un izdevīgā gadījumā viņam atriebties. Šajā īpašībā izpaužas viss viņa raksturs, noslēgts, cietsirdīgs, pastāvīgs. Paraut ļahu vai kazaku aiz ūsām bija tas pats kā saķert krievu aiz bārdas. Hmeļņickis, cik atceros, par visām viņa no Čapļicka ciestajām pārestībām kā atmaksu pēc Rečas Pospolitas sprieduma dabūja nogrieztu sava ienaidnieka ūsu (sk. Koniska hroniku).
Vecais hetmanis, paredzēdams neveiksmi, divatā ar savu rokaspuisi manā poēmā lamā jauno Kārli un nosauc to, cik atceros, par puiku un trakuli, — kritiķi augstprātīgi pārmeta man nepamatotu uzskatu par Zviedrijas karali. Man kaut kur ir teikts, ka Mazepa nevienam nebija pieķēries, — kritiķi atsaucās uz to, ko bija teicis pats hetmanis, apgalvodams Marijai, ka viņš to mīlot vairāk nekā slavu, vairāk nekā varu. Kā lai atbild uz tādām kritikām?
Vārdi ūsas, spiegt, celies, Mazepa, oho, ir laiks — kritiķiem likās banāli, vulgāri izteicieni. Ko lai daru!
Žurnālā «Vestņik Jevropi» bija aizrādīts, ka poēmas nosaukums esot nepareizs un ka es droši vien to neesot nosaucis par Mazepu tāpēc, lai neatgādi-
Matu Baironu. Taisnīgi, bet tam bija arī cits iemesls: «pi grāfs. Tāpat arī «Bahčisarajas strūklaka» rok- i ākstā bija nosaukta par Harēmu, bet melanholiskais epigrāfs (kas, protams, ir labāks par visu poēmu) mani savaldzināja.
Sakarā ar «Poltavu» kritiķi tomēr pieminēja Bairona «Mazepu»; bet kā viņi to sapratuši! Bairons pazina Mazepu tikai pēc Voltēra «Kārļa XII» vēstules. Viņu bija pārsteigusi vienīgi aina: cilvēks piesiets pie neiejāta zirga un joņo pa stepēm. Aina, protams, poētiska, un tāpēc paskatieties, ko viņš no tās izveidojis. Taču nemeklējiet te ne Mazepas, ne Kārļa, ne to drūmo, naida un moku pilno seju, kura parādās gandrīz visos Bairona darbos, bet kuras (vienam manam kritiķim par nelaimi), kā par spīti, taisni «Mazepā» nav. Bairons par to nemaz nedomāja; viņš parādījis daudzas ainas, citu par citu spilgtāku — un tas arī viss; bet kas par degsmes pilnu darbu, cik vērienīga, veikla ota! Ja viņa spalva būtu rakstījusi stāstu par pavedinātu meitu un tēvu, kas sodīts ar nāvi, tad droši vien neviens pēc viņa neuzdrošinātos pieskarties šim šausmīgajam tematam.
Izlasījis pirmoreiz «Voinarovskī» šos pantus:
Gan nomocītā Kočubeja sievu, Gan viņa meitu pavesto,[66] —
es pabrīnījos, kā dzejnieks varējis paiet garām tik briesmīgam apstāklim.
Apkraut ar izdomātām šausmām vēsturiskus raksturus nav ne gudri, ne augstsirdīgi. Apmelojumi arī poēmās vienmēr likušies man peļami. Taču Mazepas aprakstā izlaist tik spilgtu vēsturisku īpatnību bija vēl nepiedodamāk. Un tomēr cik pretīgs temats! Nevienas krietnas, labvēlīgas jūtas! Nevienas iepriecinošas īpašības! Pavedināšana, naids, nodevība, viltus, mazdūšība, nežēlība … Delvigs brīnījās, kā es esot varējis pievērsties tādam tematam. Spēcīgi raksturi un dziļa, traģiska ēna, kas krita uz visām šīm šausmām, lūk, kas aizrāva mani. «Poltavu» es uzrakstīju dažās dienās, ilgāk es nebūtu varējis pie tās strādāt un būtu pametis visu.
Kādā laikrakstā oficiāli bija teikts, ka es esot sīkpilsonis muižnieku vidū. Pareizāk būtu teikt — muižnieks sīkpilsoņu vidū. Mana dzimta ir viena no visvecākajām muižnieku dzimtām. Mēs esam cēlušies no prūšu ieceļotāja Radšas jeb Račas — dižciltīga cilvēka (goda vīra, saka hronists), kas atbraucis uz Krieviju svētā Ņevas Aleksandra Jaroslaviča valdīšanas laikā (sk. «Krievzemes hronistu» un «Krievijas valsts vēsturi»). No viņa cēlušies Puškini, Musini-Puškini, Bobriščevi-Puškini, Buturļini, Mjat- ļevi, Povodovi un citi. Karamzins piemin vienīgi Musinus-Puškinus (aiz pieklājības pret nelaiķi grāfu Alekseju Ivanoviču). Starp nedaudzajām dižciltīgajām dzimtām, kas saglabājās pēc cara Ivana Vasiļ- jeviča asiņainās nežēlastības, historiogrāfs min arī Puškinus. Borisa Godunova valdīšanas laikā Puškini
Illuiši vajāti un tiem nepārprotami darīts pāri cilts- vletības ķildās. G. G. Puškins, tas pats, kurš attēlots m.uiā traģēdijā, piederējis pie visizcilākajām personām tajā laikmetā, kas tik bagāts vēsturiskiem raksi uriem. Cits Puškins bezvaldnieku laikā, vadīdams atsevišķu karaspēku, kā izsakās Karamzins, viens l><its kopā ar Izmailovu godīgi veica savu darbu. Vēlējot par valdniekiem Romanovus, četri Puškini pabikstījuši ievēlēšanas dokumentu, bet viens no vi- 1,1 iem, okoļņičijs, — zemes saeimas lēmumu par cilts- vietības likvidēšanu (kas lielu godu viņam nedara). Pētera laikā viņi bijuši opozīcijā un viens no viņiem, galdzinis Fjodors Aleksejevičs, bijis iejaukts Ciklera sazvērestībā un sodīts ar nāvi kopā ar Cikleru un Sokovņinu. Mans vecvectēvs bija precējies ar admirāļa grāfa Golovina — Krievijā pirmā Andreja krusta ordeņa kavaliera u. c. — jaunāko meitu. Viņš nomira ļoti jauns un ieslodzījumā, greizsirdības vai ārprāta lēkmē nodūris savu sievu dzemdību laikā. Viņa vienīgais dēls, mans vectēvs Ļevs Aleksandro- vičs, 1762. gada dumpja laikā palika uzticīgs Pēterim III, negribēja zvērēt Katrīnai un tika ievietots cietoksnī kopā ar Izmailovu (dīvains liktenis šiem vārdiem!). Sk. Rilieru un Kastēru. Pēc diviem gadiem atbrīvots ar Katrīnas pavēli un vienmēr baudījis viņas cieņu. Viņš nekad vairs neiestājās dienestā un dzīvoja Maskavā un savās sādžās.
Ja būt senam muižniekam nozīmē atdarināt angļu dzejnieku, tad šī atdarināšana ir visai nevilša. Bet kas gan lorda pieķērībai savām feodālajām priekšrocībām ir kopējs ar nesavtīgu cieņu pret mirušajiem senčiem, kuru pagātnes slava nevar dot mums ne dienesta pakāpes, ne protekcijas? Jo pašlaik mūsu aristokrātiju veido jaunas dzimtas, kas radušās jau ķeizaru laikā.
Bet, lai no kā es būtu cēlies — vai nu no razno- činciem, kas kļuvuši par muižniekiem, vai no vēsturiskas bajāru dzimtas, vienas no vissenākajām krievu dzimtām, no senčiem, kuru vārdi sastopami gandrīz katrā mūsu vēstures lappusē, — mani uzskati no tā necik nebūtu atkarīgi; un, lai gan nekur līdz šim es tos neesmu izpaudis un nevienam par tiem nav nekādas daļas, taču atteikties no tiem es nepavisam nedomāju.
Lai mani uzskati būtu kādi būdami, es nekad neesmu bijis vienis prātis ar tiem, kas jūt demokrātisku naidu pret muižniecību. Tā man vienmēr ir likusies esam lielas, izglītotas tautas nepieciešama un dabiska kārta. Skatoties sev apkārt un lasot mūsu vecās hronikas, es nožēloju, redzēdams, kā senas muižnieku dzimtas tiek iznīcinātas, kā pārējās pagrimst un izzūd, kā jauni uzvārdi, jauni vēsturiski vārdi, aizstājuši agrākos, jau krīt, ne ar ko neaizsargāti, un kā muižnieku vārds, ik dienas jo vairāk pazemots, kļūst beidzot par zelēkli un izsmieklu raznočinciem, kas pārgājuši muižniecībā, un pat dīkiem balamutēm!
Izglītots francūzis vai anglis tur dārgu ikvienu veca hronista rindu, kurā minēts vārdā viņa sencis, godīgs bruņinieks, kas kritis tādā un tādā kaujā vai tādā un tādā gadā atgriezies no Palestīnas, turpretī kalmikiem nav ne muižniecības, ne vēstures. Nekulturālība, nekrietnums un obskurantisms neciena pagātni, lokot ceļus vienīgi tagadnes priekšā. Arī pie mums dažs labs Rjūrika pēctecis par dār- g.iku tur attāla tēvoča zvaigzni nekā savas dzim- Uis, t. i. — tēvijas vēsturi. Un to jūs uzskatāt par viņa vērtīgo īpašību! Protams, ir augstākas vērtības nekā dzimtas dižciltība, proti, personiskā vērtība, bet es esmu redzējis Suvorova ģenealoģiju, ko rakstījis viņš pats; Suvorovs nenicināja savu muižniecisko izcelsmi.
Miņina un Lomonosova vārdi divi vien varbūt ir vērtīgāki par visiem mūsu senajiem radurakstiem. Bet vai tiešām viņu pēcnācējiem būtu smieklīgi lepoties ar šiem vārdiem?
Piezīme. Būsim taisnīgi: Poļevoja kgm nevar pārmest zemisku izdabāšanu augstmaņiem, gluži otrādi; mēs esam gatavi pārmest viņam jauneklīgu vīzdegu- nību, kas neciena ne gadus, ne dienesta pakāpes, ne slavu un kas vienlīdz apvaino mirušo piemiņu un attieksmi pret dzīvajiem.
Viens otrs saka: kāda daļa kritiķim vai lasītājam pie tā, vai es esmu skaists vai neglīts, vai esmu senas dzimtas muižnieks vai cēlies no raznočinciem, vai esmu labsirdīgs vai ļauns, vai lienu uz vēdera vareno priekšā vai ar viņiem pat nesasveicinos, vai spēlēju kārtis un tml. Mans nākamais biogrāfs, ja dievs man sūtīs biogrāfu, par to interesēsies. Bet kritiķim un lasītājam ir daļa par manu grāmatu — un tikai. Spriedums, šķiet, paviršs. Pret rakstnieku vērstie uzbrukumi un taisnošanās, kurai tie dod ieganstu, ir svarīgs solis uz atklātām diskusijām par tā saucamo sabiedrisko personu (homes publicis) rīcību, uz vienu no galvenajiem augsti izglītotas sabiedrības priekšnoteikumiem. Šai ziņā arī apvainotāji un apmelotāji rakstnieki, kas pamatoti pelnījuši mūsu nicināšanu, tomēr dara īstu labumu: pamazām veidojas ir cieņa pret pilsoņa personisko godu, ir pieņemas spēkā sabiedriskā doma, uz kuru izglītotā tautā pamatojas tās tikumu tīrība.
Tādējādi zinātnieku un rakstnieku pulks, lai kādā jomā katrs no viņiem darbotos, vienmēr iet priekšgalā visos kultūras uzbrukumos, visās izglītības trie- ciengaitās. Viņi nedrīkst mazdūšīgi sašust par to, ka viņiem vienmēr lemts izturēt pirmos šāvienus un visas likstas, visas briesmas.
Kamēr estētika kopš Kanta un Lesinga laikiem attīstīta visai skaidri un plaši, mēs joprojām paliekam pie smagā pedanta Godšēda jēdzieniem; mēs joprojām atkārtojam, ka skaistais ir gleznās dabas atdarinājums un ka mākslas galvenā vērtība ir derīgums. Kāpēc tad izkrāsotas statujas mums patīk mazāk nekā tīra marmora un vara statujas? Kāpēc dzejnieks par labāku atzīst izteikt savas domas pantos? Un kāds derīgums ir Ticiāna Venērai un Belvederas Apollonam?
Ticamība joprojām tiek uzskatīta par dramatiskās mākslas galveno noteikumu un pamatu. Bet kas būs, ja jums pierādīs, ka pati dramatiskās mākslas bū-
Iiba tieši izslēdz ticamību? Lasot poēmu, romānu, mēs bieži varam aizmirsties un iedomāties, ka ap- rakstītais notikums ir nevis izdoma, bet patiesība, lasot odu, elēģiju, varam domāt, ka dzejnieks attēlojis savas patiesās jūtas patiesos apstākļos. Bet vai var būt ticamība telpā, kas sadalīta divās daļās, no kurām vienu piepilda skatītāji, kas vienojušies etc.
Ja mēs par ticamību atzīsim tērpu, krāsu, laika un vietas stingru ievērošanu, arī tad redzēsim, ka lielākie dramatiskie rakstnieki nav ievērojuši šo noteikumu. Šekspīra drāmās Romas liktoriem piemīt Londonas oldermaņu manieres. Kalderona drošsirdīgais Koriolans izaicina konsulu uz divkauju un met tam cimdu. Rasina pusskits Ipolits runā jauna, labi audzināta marķīza valodā. Korneija romieši ir vai nu spāniešu bruņinieki, vai Gaskoņas baroni, bet Korneija Klitemnestru pavada šveiciešu gvardi. Un tomēr Kalderons, Šekspīrs un Rasins paceļas neaizsniedzamā augstumā un viņu darbi ir pastāvīgs mūsu studiju un sajūsmas objekts.
Kāda tad ticamība mums jāprasa no dramatiska rakstnieka? Lai izšķirtu šo jautājumu, vispirms iztirzāsim, kas ir drāma un kāds tās mērķis.
Drāma radās uz laukuma un bija tautas izprieca. Tauta, tāpat kā bērni, prasa interesantumu, darbību. Drāma tai rāda neparastu, dīvainu notikumu. Tauta prasa spēcīgas izjūtas, tai pat nāves sodi ir izrāde. Smiekli, žēlums un šausmas ir trīs mūsu iztēles stīgas, kurām pieskaras dramatiskā burvība. Bet smiekli drīz rimstas, un uz tiem vien nevar pamatot izvērstu dramatisku darbību. Senie traģiķi atstāja novārtā šo virzītājspēku. Tautas satīra pārņēma to pilnā mērā un izpaudās dramatiskā formā, vairāk kā parodija. Tā radās komēdija, kas ar laiku stipri pilnveidojās. Aizrādīsim, ka cildenas komēdijas pamatā nav vienīgi smiekli, bet ir raksturu attīstība un ka nereti komēdija tuvojas traģēdijai.
Traģēdija rādīja galvenokārt smagas ļaundarības, pārdabiskas, pat fiziskas ciešanas (piem., Filoktets, Edips, Līrs). Taču pieradums notrulina sajūtas — iztēle pierod pie slepkavībām un nāves sodiem, raugās uz tiem jau vienaldzīgi, turpretī cilvēka dvēseles ciešanu un jūtu attēlojums tai vienmēr ir kas jauns, vienmēr interesants, cildens un pamācošs. Drāma sāka valdīt pār cilvēka kaislībām un dvēseli.
Kaislību patiesīgums, jūtu ticamība iedomājamos apstākļos — lūk, ko prasa mūsu prāts no dramatiska rakstnieka.
Drāma atstāja laukumu un pēc izglītotās, izmeklētās sabiedrības pieprasījuma pārcēlās uz pilīm. Dzejnieks pārgāja dzīvot galmā. Bet drāma paliek uzticīga savam sākotnējam uzdevumam — iedarboties uz pūli, uz daudziem, apmierināt viņu ziņkāri. Taču te drāma atteicās no visiem saprotamas valodas un sāka runāt modernā, izmeklētā, izsmalcinātā valodā.
Tā radās svarīga starpība starp tautisku — Šekspīra traģēdiju un galma — Rasina drāmu. Tautiskās traģēdijas radītājs bija izglītotāks par saviem skatītājiem, viņš to zināja, deva tiem savus brīvi sacerētos darbus, būdams pārliecināts par savu pārākumu un publikas atzinību, ko viņš nešaubīgi juta f iii pretī galmā dzejnieks jutās zemāks par savu publiku. Skatītāji bija izglītotāki par viņu, vismaz tā domāja kā viņš, tā viņi. Viņš neļāvās brīvi un droši savai izdomai. Viņš centās uzminēt to cilvēku izsmalcinātās gaumes prasības, kuri bija viņam sveši pēc sava stāvokļa. Viņš baidījās noniecināt tādu un lādu augstu amatu, apvainot tādus un tādus savus uzpūtīgos skatītājus —• tā radās bikla manierība, smieklīga mākslotība, kas kļuvusi par sakāmvārdu (un hēros, un roi de comēdie),[67] ieradums kaut . kā izdabājoši skatīties uz cilvēkiem ar augstāku stāvokli un likt tiem lietot dīvainu, necilvēcisku izteiksmes veidu. Rasinam (piemēram) Nerons neteiks vienkārši: «Je serai cachē dans ce cabinet,»[68] — bet: «Cache prēs de ces liex je vous verrai, Madame.»[69]agamemnons modina savu draugu un saka viņam svinīgi:
Qui, c'est Agamemnon, c'est ton roi qui t'eveille
Mēs pie tā esam pieraduši, mums šķiet, ka tā tam arī jābūt. Taču jāatzīstas, ka tad, kad Šekspīra traģēdijās varoņi runā kā staļļa puiši, mums tas neliekas dīvaini, jo jūtam, ka arī aristokrātiem jāizsaka vienkārši jēdzieni tāpat kā vienkāršiem cilvēkiem.
Mans mērķis nav un es neuzdrošinos noteikt tās vai citas traģēdijas pozitīvās un negatīvās puses, iztirzāt būtisko starpību starp Rasina un Šekspīra, Kalderona un Gētes sistēmām. Steidzos apskatīt dramatiskās mākslas vēsturi Krievijā.
Drāma pie mums nekad nav bijusi tautas nepieciešamība. Rostovska mistērijas, carienes Sofijas Alek- sejevnas traģēdijas tika uzvestas cara galmā un tuvo bajāru pilīs, un tie bija neparasti svētki, nevis pastāvīga izprieca. Pirmās trupas, kas parādījās Krievijā, nesaistīja tautu, kas nesaprata dramatisko mākslu un nebija pieradusi pie tās noteikumiem. Uzradās Sumarokovs, visnelaimīgākais no atdarinātā- jiem. Viņa traģēdijas, pretrunu pilnas, sarakstītas barbariskā, pārsmalcinātā valodā, patika Elizabetes galmam kā kaut kas jauns, kā Parīzes izpriecu atdarinājums. Šie pelēcīgie, neizteiksmīgie darbi nevarēja nekādi ietekmēt tautas interesi. Ozerovs to juta. Viņš pamēģināja dot mums tautisku traģēdiju un iedomājās, ka šim nolūkam pietiks, ja izraudzīsies tematu no tautas vēstures, aizmirsdams, ka Francijas dzejnieks visus tematus savām traģēdijām ņēma no romiešu, grieķu un ebreju vēstures un ka vistautiskākās Šekspīra traģēdijas patapinātas no itāliešu novelēm.
Pēc «Donas Dmitrija», pēc «Požarska» — nenobrieduša talanta sacerējuma — mums joprojām ne- ■bija traģēdijas. Kateņina «Andromaha» (varbūt mūsu Melpomenes labākais darbs pēc patiesu jūtu spēka, pēc īsti traģiska gara) tomēr neatmodināja no miega skatuvi, kas pēc Semjonovas bija palikusi tukša.
Idealizētais «Jermaks», lirisks, kvēls jaunekļa i<'dvesmas sacerējums, nav dramatisks darbs. Tajā viss ir svešs mūsu tikumiem un garam, viss — pat apburošais dzejas skaistums.
Komēdijai laimējās vairāk. Mums ir divas dramatiskas satīras.
Kāpēc tad mums nav tautiskas traģēdijas? Nebūtu par ļaunu izspriest, vai tā varētu arī būt. Mēs redzējām, ka tautiskā traģēdija radās uz laukuma, izveidojās — un tikai vēlāk to aicināja aristokrātiskā sabiedrībā. Pie mums būtu bijis otrādi. Mēs būtu gribējuši galma, Sumarokova traģēdiju novest laukumā — bet cik lieli šķēršļi!
Vai mūsu traģēdija, kas veidota pēc Rasina traģēdijas parauga, spēj atradināties no saviem aristokrātiskajiem ieradumiem? Kā lai tā pāriet no savas sarunu valodas — nosvērtas, svinīgas un pieklājīgas — uz tautas kaislību rupjo atklātību, uz vaļīgajiem laukuma spriedumiem? Kā lai tā pēkšņi atradinās no izdabāšanas, kā lai iztiek bez nosacījumiem, pie kuriem tā pieradusi, bez varmācīgas visa krieviskā pielāgošanas visam eiropeiskam, kur, no kā lai mācās tautai saprotamu valodu? Kādas ir šīs tautas kaislības, kādas ir tautas dvēseles stīgas, ar ko tā atradīs saskaņu, — īsi sakot, kur ir skatītāji, kur publika?
Publikas vietā tā atradīs tās pašas šaurās, aprobežotās aprindas un aizvainos šo aprindu augstprātīgos paradumus (dedaigneux), tā dzirdēs nevis saskaņu, atbalsi un aplausus, bet sīkmanīgu, kašķīgu kritiku. Tās priekšā pacelsies nepārvarami šķēršļi; lai tā varētu izvērst savu skatuvi, vajadzētu pārgrozīt un sagraut veselu gadsimtu paražas, tikumus un jēdzienus.
Mūsu priekšā tomēr ir mēģinājums radīt tautisku traģēdiju.
Iekams sākam spriest par «Marfu Posadņicu», pateiksimies nezināmajam autoram par viņa apzinīgo darbu, īsta talanta ķīlu. Viņš sarakstījis savu traģēdiju nevis aiz apsvērtas patmīlības, kas alkst acumirklīgu panākumu, nevis izdabādams vispārējai to lasītāju masai, kuri ne tikai nav sagatavoti romantiskas drāmas uztverei, bet pat ir tai noteikti naidīgi. [71] viņš rakstījis savu traģēdiju aiz spēcīgas iekšējas pārliecības, pilnīgi ļaudamies neatkarīgai iedvesmai, iedziļinādamies savā darbā. Bez šādas pašaizliedzības mūsu literatūras pašreizējā stāvoklī nevar radīt neko, kas būtu tiešām uzmanības vērts.
«Marfas Posadņicas» autora mērķis bi jis attēlot svarīgu vēsturisku notikumu: Novgorodas krišanu, kas izšķīra jautājumu par Krievijas patvaldību. Divas izcilas personas viņam bija devusi vēsture. Pirmā —- Joanns, jau Karamzina aprakstīts, visā viņa bargajā un saltajā majestātiskumā, otra — Novgoroda, kuras iezīmes vajadzēja uzminēt.
Dramatiskajam dzejniekam, objektīvam kā liktenis, vajadzēja attēlot tik patiesīgi, cik viņam to atļāva dziļi, apzinīgi patiesības pētījumi un jaunas, kvēlas l.intāzijas rosme, bojā ejošās brīvestības pretsparu ka dziļi pārdomātu triecienu, kas nostiprināja Krieviju uz tās milzīgā pamata. Viņš nedrīkstēja blēdī- lies un nosvērties uz vienu pusi, upurējot otru. Nevis viņam, nevis viņa politiskajai domu gaitai, nevis viņa apslēptajām vai acīm redzamajām simpātijām vajadzēja runāt traģēdijā, bet pagājušo dienu cilvēkiem, viņu prātiem, viņu aizspriedumiem. Autora pienākums nav taisnot un apsūdzēt, teikt priekšā runas. Viņa pienākums ir atdzīvināt pagājušo gadsimtu visā tā patiesībā. Vai «Marfas Posadņicas» autors izpildījis šos elementāros priekšnosacījumus?
Atbildam: ir izpildījis — un, ja ne visur, tad par to vainojama nevis viņa nevēlēšanās, nevis pārliecības un sirdsapziņas trūkums, bet cilvēka daba, kas vienmēr ir nepilnīga.
Joanns piepilda traģēdiju. Viņa domas iedarbina visus notikumus, visas kaislības, visus virzītājspēkus. Pirmajā skatā Novgoroda dabū zināt par viņa varas- kārīgajām tieksmēm un nejaušo karagājienu. Sašutums, šausmas, domstarpības, apjukums, ko rada šī ziņa, dod jau priekšstatu par viņa varenību. Viņš vēl nav parādījies, bet ir jau klāt, tāpat kā Marfa, mēs jau jūtam viņa klātbūtni. Dzejnieks pārceļ mūs Maskavas nometnē starp neapmierinātiem kņaziem, starp bajāriem un vojevodām. Arī te doma par Joannu valda pār visām citām domām, visām kaislībām. Te redzam viņa valdīšanas varenību, dalienas kņazu savaldīto dumpīgumu, bailes, ko viņiem iedveš Joanns, aklu ticību viņa visvarenībai. Kņazi ātri un skaidri saprot viņa rīcību, paredz un izskaidro cildenos nodomus; Novgorodas sūtņi viņu gaida. Parādās Joanns. Viņa runa sūtņiem nepanie- cina priekšstatu, ko dzejnieks paguvis izveidot. Salta, stingra apņēmība, spēcīga apsūdzība, liekuļota augstsirdība, viltīgs aizvainojumu izklāsts. Mēs dzirdam īstu Joannu, uzzinām viņa vareno valstisko domu, dzirdam viņa laikmeta garu. Novgoroda atbild viņam savu sūtņu personās. Kāds skats! Kāda vēsturiska pareizība! Cik labi nojausta brīvās krievu pilsētas diplomātija! Joanns neliekas zinis, vai sūtņiem taisnība vai ne. Viņš diktē savus pēdējos noteikumus un pa to laiku gatavojas izšķirīgajai kaujai. Taču ne ar ieročiem vien cīnās uzmanīgais Joanns. Spēkam palīdz nodevība. Joanna un izdomātā Borecka skats mums liekas neizturēts. Dzejnieks nav gribējis Novgorodas nodevēju pazemot pavisam — un ar to izskaidrojamas viņa vīzdegunīgās runas un nedramatiskā (proti, neticamā) Joanna iecietība. Man var iebilst: viņš to piecieš, jo viņam vajadzīgs Boreckis, — tiesa. Taču viņa priekšā Bo- reckis nedrīkstētu aizmirsties, un nodevējs jau nu nerunātu brīvā novgorodieša valodā. Toties cik vispusīgi, ar kādu mieru Joanns attīsta savas valstiskās domas! Un, aizrādīsim, vaļsirdība — tie ir valdnieka labākie un vienīgie viņa cienīgie glaimi. Pēdējā Joanna runa —
Krievzemes bajāri,
Vadoņi, kņazi
utt. —
mums šķiet, neatbilst Joanna valdīšanas garam. Viņam nevajag iekveldināt viņu centību, viņš nesāks paskaidrot tiem savas rīcības iemeslus. «Gana vardu,» viņš tiem pateiks, «rīt kauja, esiet gatavi.»
Mēs šķiramies no Joanna, dabūjuši zināt viņa nolūkus, viņa domas, viņa vareno gribu, un jau redzam viņu atkal, kad viņš klusēdams kā uzvarētājs iejāj viņam nodotajā Novgorodā. Viņa rīkojumi, ko mums zināmus darījusi vēsture, saglabāti arī traģēdijā bez samākslotiem papildinājumiem, bez paskaidrojumiem. Marfa pareģo viņam ģimenes nelaimes un viņa dzimtas bojā eju. Viņš atbild:
Ja dievs tā lems — lai notiek viņa prāts!
Es esmu mierīgs, savu darbu veicis!
Tāds ir Joanna attēlojums, attēlojums, kas atbilst vēsturei un ir gandrīz viscaur izturēts. Šajā tēlā tra- ģiķis nav vērtējams zemāk par savu tematu. Viņš to saprot skaidri, pareizi, pazīst labi un parāda mums bez teatrāla pārspīlējuma, bez pretrunām, bez šarlatānisma.