Baratinskis pieder pie mūsu izcilajiem dzejniekiem. Viņš mums ir oriģināls, jo domā. Viņš būtu oriģināls arī visur, jo domā īpatnēji, pareizi un neatkarīgi, bet jūt spēcīgi un dziļi. Viņa dzeju harmonija, stila svaigums, izteiksmes spilgtums un noteiktība pārsteigs katru, kas kaut mazliet apveltīts ar gaumi un iejūtību. Bez brīnum jaukām elēģijām un nelieliem dzejoļiem, kurus visi zina no galvas un it bieži gaužām nemākulīgi atdarina, Baratinskis sarakstījis divus stāstus, kas Eiropā būtu sagādājuši viņam slavu, bet ko pie mums ievēroja vienīgi speciālisti. Baratinska pirmie — jaunības darbi savā laikā tika uzņemti ar sajūsmu. Beidzamajiem, kas bija vairāk nobrieduši un pilnībai tuvāki, publikā bija mazāki panākumi. Pacentīsimies izskaidrot iemeslus.
Par pirmo jāuzskata šis pats viņa darbu pilnveidojums un briedums. Astoņpadsmitgadīga dzejnieka uzskati un jūtas ir vēl tuvi un radniecīgi ikvienam; jaunie lasītāji saprot autoru un ar sajūsmu saklausa viņa darbos paši savas jūtas un domas, kas izteiktas skaidri, spilgti un harmoniski. Bet gadi iet — jaunais dzejnieks nobriest, viņa talants aug, uzskati kļūst cēlāki, jūtas mainās. Viņa dziesmas nav vairs agrākās. Bet lasītāji ir tie paši, varbūt tikai ar saltāku sirdi un vienaldzīgāki pret dzīves poēziju. Dzejnieks attālinās no viņiem un pamazām kļūst pilnīgi vientuļš. Viņš dzejo pats sev un, ja retumis vēl publicē savus darbus, tad sastop vienaldzību, neuzmanību un rod atbalsi savām skaņām tikai dažu tādu dzejas cienītāju sirdīs, kuri, tāpat kā viņš, ir vientuļi un pasaules aizmirsti.
Otrs iemesls ir kritikas un vispārēja sprieduma trūkums. Pie mums literatūra nav tautas nepieciešamība. Rakstnieki kļūst pazīstami blakus apstākļu dēļ. Publika maz par viņiem interesējas. Lasītāju aprindas ir ierobežotas, un pār tām valda žurnāli, kas spriež par literatūru kā par politisko ekonomiju, par politisko ekonomiju — kā par mūziku, proti, kā pagadās, pēc nostāstiem, bez kādiem pamatotiem principiem un zināšanām, bet lielāko tiesu pēc personiskiem aprēķiniem. Žurnāli bija Baratinskim nelabvēlīgi, un viņš nekad sevi neaizstāvēja, neatbildēja ne uz vienu žurnāla rakstu. Tiesa, ir diezgan grūti taisnoties tad, ja nav bijis apsūdzības, un — no otras puses — ir diezgan viegli nicināt bērnišķīgas dusmas un rupjas zobgalības, tomēr to spriedumiem ir izšķirīga ietekme.
Trešais iemesls ir Baratinska epigrammas — šīs meistarīgās paraugepigrammas nesaudzēja krievu Parnasa valdniekus. Mūsu dzejnieks nekad neielaidās polemikā ar žurnāliem un ne reizi nesacentās ar mūsu Aristarhiem, lai gan viņa dialektikai piemita neparasts spēks, tomēr nevarēja atturēties, lai dažreiz spēcīgi neizteiktu savu uzskatu šajās mazajās satīrās, tik amizantās un dzēlīgās. Neuzdrošināmies viņam par tām pārmest. Būtu pārlieku žēl, ja šo epigrammu nebūtu. [72]
Šī nevērība pret savu darbu likteni, šī pastāvīgā vienaldzība pret panākumiem un uzslavām ne tikai
tad, kad ir runa par žurnālistiem, bet arī par publiku, ir ļoti raksturīga. Nekad viņš nav centies mazdūšīgi izdabāt valdošajai gaumei un acumirklīgās modes prasībām, nekad nav nodarbojies ar šarlatānismu un pārspīlējumiem, lai radītu lielāku efektu, nekad nav noniecinājis nepateicīgo, reti ievēroto apdares un slīpēšanas darbu, nekad nav vilcies pa pēdām ģēnijam, kas valdzinājis savu laikmetu, un nav uzlasījis tam nokritušās vārpas; viņš gājis savu ceļu viens un neatkarīgs. Laiks viņam ieņemt piedienīgu vietu un nostāties līdzās Žukovskim un augstāk par Penatu un Taurijas dziesminieku.
Pārlasiet viņa «Edu» (ko mūsu kritiķi atzinuši par mazvērtīgu, jo, tāpat kā bērni, viņi no poēmas prasa notikumus), pārlasiet šo vienkāršo, brīnišķīgo stāstu; jūs redzēsiet, ar kādu jūtu dziļumu tajā attēlota sievietes mīlestība. Paskatieties uz Edu pēc uzņēmīgā pavedēja pirmā skūpsta.
Tā gribēja ar pārmetumu Vai pat ar dusmām viņā vērties, Bet skatiens dusmas nevēstīja. Vien jautras draiskulības spulgs Tai acīs bērnišķajās atmirdzēja.[73]
Viņa mīl kā bērns, priecājas par viņa dāvanām, draiskojas ar viņu, bezrūpīgi pierod pie viņa glāstiem. Bet laiks iet. Eda vairs nav bērns.
Uz tavām klintīm sārtajām Košs pavasaris jautri staro, Mirdz zaļā sūnu paklājā; Skan putnu dziesmas koku zaros; Kā sudrabs akmens gultnē strauts Ar gaišu mirgu lejup steidzas; Un rītos, īsā nakts kad beidzas, Mežs silti dvašo, vēsmu skauts; Aiz kalna pavēnī ir pļava, Tur nu jau pirmās puķes zied, Balts ievu krūms sāk smaržas liet No bagātīgā pūra sava; Ar liego daili bīstama Tev pavasara burvība. Jel neklausies, kā putniņš dzied! Un, modusies no dusas maigas, Pret rīta vēsmu nevērs vaigu, Kad iznāc lievenī..
Cik lielisks raksturojums, kādas lieglaimes pilns viss fragments! Eda iemīlējusies …