1825. gada beigās es atrados uz laukiem. Pārlasīdams «Lukrēciju», diezgan vāju Šekspīra poēmu, es nodomāju: kā būtu, ja Lukrēcijai būtu ienākusi prātā doma cirst Tarkvīnijam pļauku? Varbūt tas būtu atvēsinājis viņa uzņēmību un viņš ar kaunu būtu bijis spiests atkāpties? Lukrēcija nebūtu sevi nodūrusi, Publikola nebūtu sācis trakot, Bruts nebūtu padzinis ķeizarus, un pasaule un pasaules vēsture būtu bijušas citādas.
Tātad par republiku, konsuliem, diktatoriem, katoniem, Cēzaru mums jāpateicas vilinošam notikumam, līdzīgam tam, kāds nesen norisinājās man kaimiņos, Novorževas apriņķī.
Man ienāca prātā parodēt vēsturi un Šekspīru. Es nevarēju pretoties divkāršam kārdinājumam un divos rītos uzrakstīju šo stāstu.
Man ir paradums atzīmēt uz savām lapām gadu un datumu. «Grāfs Nuļins» rakstīts 13. un 14. decembrī. Gadās dīvainas līdzības.
In arenam cum acqualibus desccndi.
C/c.[74]
Polemikā, kas plosa mūsu nabaga rakstniecību, N. I. Grečs un F. V. Bulgarins vairāk nekā desmit gadus rāda iepriecinošu paraugu saskaņai, kas pamatojas uz savstarpēju cieņu, dvēseļu un civilās un literārās darbības radniecību. Šī pamācošā draudzība apliecināta ar cienījamiem literāriem pieminekļiem. Fadejs Venediktovičs kautrīgi atzina sevi par Nikolaja Ivanoviča skolnieku; N. I. steidzīgi pasludināja Fadeju Venediktoviču par savu veiklo biedru. F. V. veltīja Nikolajam Ivanovičam savu «Dimitriju Viltvārdi», N. I. veltīja Fadejam Venediktovičam savu «Braucienu uz Vāciju». F. V. sarakstīja Nikolaja Ivanoviča «Gramatikai» cildinošu priekšvārdu, [75] N. I.
žurnālā «Severnaja pčela» (ko izdod Greča un Bul- garina kgi) ievietoja cildinošu atsauksmi par «Ivanu Vižiginu». Patiesi aizkustinoša vienprātība! — Pašreiz Nikolajs Ivanovičs, uzskatīdams, ka Fadejs Ve- nediktovičs ir apvainots «Teleskopa» 9. nr. ievietotajā rakstā, ņēmies aizstāvēt savu biedru ar viņam piemītošo atklātību un dedzīgumu. Viņš ievietojis žurnālā «Sin otečestva» (Nr. 27) rakstu, kas, protams, liks Fadeja Venediktoviča nekautrīgajiem pretiniekiem klusēt, jo Nikolajs Ivanovičs neapstrīdami pierādījis:
1) ka M. I. Goļeņiščevs-Kutuzovs iecelts kņazu kārtā 1812. g. jūnijā (64. lpp.),
2) ka nevis kauja, bet kaujas plāns ir virspavēlnieka noslēpums (65. lpp.),
3) ka garīdznieks uzbrūkošajam ienaidniekam pretī iziet ar krustu un svētīto ūdeni (65. lpp.),
4) ka sekretārs iziet no mājām civilā novalkātā mundierī, ar trijstūreni galvā un zobenu pie sāniem, baltā novalkātā apakšveļā (65. lpp.),
5) ka sakāmvārds vox populi — vox dei[76] ir latīņu sakāmvārds un ka tas ir franču revolūcijas īstais cēlonis (65. lpp.),
6) ka Ivans Vižigins ir nevis paraugdarbs, bet, relatīvi spriežot, patīkama un derīga parādība (62. lpp.),
7) ka Fadejs Venediktovičs dzīvo sava sadža Terba- tas tuvumā un lūdzis viņu (Nikolaju Ivanoviču) nesūtīt viņam blēņas (68. lpp.).
Un ka tātad — F. V. Bulgarins ar saviem talantiem un darbiem dara godu saviem līdzpilsoņiem, kas arī bija jāpierāda.
Pret to nav ko iebilst; mēs pirmie skaļi piekrītam Nikolajam Ivanovičam par viņa vaļsirdīgo un triumfālo pretrakstu, kas dara tikpat lielu godu viņa loģikai kā dedzīgajām jūtām.
Bet draudzība (šīs svētās jūtas) pārāk tālu aizvilinājusi Nikolaja Ivanoviča kvēlo dvēseli, un viņa spalvai pasprukušas sekojošās rindas:
«Tur («Teleskopa» 9. numurā) ņēmuši divas visai muļķīgas Maskavā (jā, Maskavā) iznākušas grāmate- les, ko sarakstījis nez kāds A. Orlovs.»
Ak, Nikolaj Ivanovič, Nikolaj Ivanovič! Kādu piemēru jūs rādāt jaunajiem literātiem? Kādus izteicienus jūs lietojat rakstā, kas sākas ar šiem bargajiem vārdiem: «Pie mums izsenis un pamatoti sūdzas par recenzentu cinismu, zināšanu trūkumu un negodprā- tīgumu.» Kur palikusi jūsu nosvērtība, pieklājības normu zināšana, jūsu pazīstamais godprātīgums? Pārlasiet, Nikolaj Ivanovič, pārlasiet šīs nedaudzās rindas — un jūs pats ar nožēlu atzīsieties savā neapdomībā! «Divas visai muļķīgas grāmateles… nez kāds A. Orlovs!» Apelēju pie visas cienījamās publikas: kurš kritiķis, kurš žurnālists uzdrošinātos lietot šos nepatīkamos izteicienus, runājot par dzīva autora darbiem? Jo, paldies dievam, mans cienījamais draugs Aleksandrs Anfimovičs Orlovs ir dzīvs! Viņš ir dzīvs, par spīti žurnālistu skaudībai un dusmām; viņš ir dzīvs par prieku grāmattirgotājiem, par apmierinājumu viņa daudzajiem lasītājiem!
«Divas visai muļķīgas grāmateles…» Darbi, ko
ākstījis Aleksandrs Anfimovičs, kurš kopā ar I .ideju Venediktoviču bauda krievu publikas mīlestību, nosaukti par visai muļķīgām grāmatelēm! Ne- kautrība, kas ir nedzirdēta, apbrīnojama, apvainojoša nevis manam draugam (jo arī viņš dzīvo savā sādžā, Sokoļņiku tuvumā, arī viņš lūdzis mani nesūtīt viņam visādas blēņas), bet apvainojoša visai lasītājai publikai. [77]
«Visai muļķīgas grāmateles!» Bet ar ko jūs pierādīsiet šo muļķību? Vai jūs zināt, Nikolaj Ivanovič, ka vairāk nekā 5000 šo visai muļķīgo grāma- teļu eksemplāru izpārdoti un atrodas lasītāju rokās, ka Orlova kga «Vižigini» iemantojuši publikas labvēlību tāpat kā Bulgarina kga «Vižigini», bet ka izglītotās lasītāju aprindas, kurām derdzas kā vieni, tā otri, nevar un nedrīkst spriest par grāmatām, ko tās nelasa?
Ar smagu sirdi turpinu savu iztirzājumu.
«Divas visai muļķīgas (visai muļķīgas!) Maskavā (jā, Maskavā) iznākušas grāmateles…»
Maskavā, jā, Maskavā!… Kas tad te peļams? Kāpēc tāds pirmās galvaspilsētas nonievājums? Ne pirmo reizi mēs esam ievērojuši žurnālu «Sin otečestva» un «Severnaja pčela» izdevēju dīvaino naidu pret Maskavu. Krieva sirdij ir sāpīgi dzirdēt tādas atsauksmes par māmuļu Maskavu, par balt- akmens Maskavu, par Maskavu, kas 1612. gadā cietusi no poļiem, bet 1812. gadā no visādiem salašņām.
Maskava vēl šobaltdien ir mūsu izglītības centrs.
Maskavā dzimuši un izglītojušies lielāko tiesu vietējie krievu rakstnieki, ne ieceļotāji, ne pārbēdzēji, kuriem ubi bene, ibi patria,1 kuriem viens pīpis: vai skriet pakaļ franču ērglim vai krievu valodā zākāt visu krievisko — kaut tikai būtu paēduši.
Ar ko var lepoties Pēterburgas literatūra? Ar Bul- garina kgu? Piekrītu, ka šis dižais rakstnieks, kas vienlīdz cienījams kā sava talanta, tā rakstura dēļ, izpelnījies nevīstošu slavu; bet Orlova kga darbi nostāda Maskavas romānistu ja ne augstāk, tad vismaz līdzās viņa Pēterburgas sāncensim. Par spīti nesaskaņām, kādas valda starp Fadeju Venediktoviču un Aleksandru Anfimoviču, par spīti pamatotajam sašutumam, ko manī izraisīja žurnāla «Sin otečestva» neuzmanīgās rindas, pacentīsimies salīdzināt šīs divas spožās mūsu rakstniecības saules.
Fadejs Venediktovičs pārspēj Aleksandru Anfimoviču ar valdzinošu izteiksmes švītīgumu; Aleksandrs Anfimovičs gūst virsroku pār Fadeju Venediktoviču ar stāstījuma spilgtumu un asumu.
Fadeja Venediktoviča romāni ir vairāk pārdomāti, uzrāda lielu autora pacietību [78] (un prasa vēl lielāku lasītāja pacietību); Aleksandra Anfimoviča stāsti ir īsāki, bet sarežģītāki un pievilcīgāki.
Fadejs Venediktovičs ir vairāk filozofs, Aleksandrs Anfimovičs vairāk dzejnieks.
Fadejs Venediktovičs ir ģēnijs, jo izgudrojis Viži- gina vārdu un ar šo drosmīgo jaunievedumu atjau- noļis banālos «Sovestdrala»[79] un «Angļu milorda» atdarinājumus; Aleksandrs Anfimovičs veikli izman- lojis Bulgarina kga izgudrojumu un panācis ar to bezgala dažādus efektus.
Fadejs Venediktovičs, mums liekas, ir mazliet vienmuļīgs, jo visi viņa darbi ir vienīgi «Vižigins» dažādos variantos: «Ivans Vižigins», «Pjotrs Vižigins», «Dimitrijs Viltvārdis jeb XVII gadsimta Vižigins»; paša piezīmes un morālie rakstiņi — viss novirzās uz vienu un to pašu tematu. Aleksandrs Anfimovičs ir apbrīnojami daudzveidīgs! Neskaitāmus «Vižiginus» nerēķinot, cik daudz ziedu viņš izbārstījis rakstniecības druvā! «Mēra sastapšanās ar Holēru», «Vanags būtu bijis vanags, bet viņu apēda vista jeb Aizbēgusi sieva», «īsti ģīboņi», «Tirgoņa apbedīšana» utt., utt.
Taču objektivitāte prasa, lai mēs uzrādītu to īpašību, ar kuru Fadejs Venediktovičs gūst neapstrīdamu virsroku pār savu laimīgo sāncensi: es runāju pa viņa sacerējumu tikumisko mērķi. Tiešām, mīļie lasītāji, kas var būt tikumīgāks par Bulgarina kga sacerējumiem? No tiem mēs skaidri uzzinām, cik peļami ir melot, zagt, žūpot, spēlēt kārtis un tml. Bulgarina kgs par sodu apveltī personas ar dažādiem āķīgiem vārdiem: slepkavu viņš nosauc par Nazīti, kukuļņēmēju par Kukulīti, muļķi par Glupaci utt. Vienīgi vēsturiskā patiesība nav ļāvusi viņam nosaukt Borisu Godunovu par Lutausi, Dimitriju Viltvārdi par Katordznieku, bet Marinu Mnišeku par kņazi Slampu; tāpēc tad arī šīs personas parādītas mazliet neizteiksmīgi.
Šai ziņā Orlova kgs noteikti ir vājāks par Bulgarina kgu. Pat visdedzīgākie Fadeja Venediktoviča cienītāji atzīst, ka viņš ir mazliet garlaicīgs, ko izpērk didaktiskums; bet pat viscentīgākie Aleksandra Anfimoviča atzinēji dažreiz nosoda viņa neapdomību, ko tomēr attaisno ģēnija aizraušanās.
Un tomēr Aleksandrs Anfimovičs iemantojis daudz mazāku slavu nekā Fadejs Venediktovičs. Kas tad ir šādas acīm redzamas nevienlīdzības cēlonis?
Fadeja Venediktoviča — Nikolaja Ivanoviča veiklā biedra izdarīgums, mīļie lasītāji, izdarīgums! «Ivans Vižigins» eksistēja vēl tikai cienījamā autora fantāzijā, bet žurnālos «Severnij arhiv», «Severnaja pčela» un «Sin otečestva» par viņu jau parādījās viscildinošākās atsauksmes. Anselo kgs savā ceļojumā, kas Parīzē izraisīja vispārēju ievērību, pasludināja šo vēl neeksistējošo «Ivanu Vižiginu» par labāko krievu romānu. Beidzot «Ivans Vižigins» parādījās — un «Sin otečestva», «Severnij arhiv» un «Severnaja pčela» cēla to debesīs. Visi metās to lasīt, daudzi izlasīja līdz beigām; tomēr uzslavas tam neapklusa nevienā «Severnij arhiv», «Sin otečestva» un «Severnaja pčela» numurā. Šie centīgie žurnāli laipni aicināja pircējus, mudināja, uzpurināja kūtros lasītājus, draudēja atriebties nelabvēļiem, kas vienīgi aiz zemiskas skaudības nebija izlasījuši «Ivanu Vižiginu» līdz beigām.
Bet kādus palīglīdzekļus lietoja Aleksandrs Anfimovičs Orlovs?
Nekādus, mīļie lasītāji!
Viņš nerīkoja mielastus ārzemju literātiem, kas neprot krievu valodu, tādēļ, lai par savu viesmīlību iegūtu vietiņu viņu ceļojumu piezīmēs.
Viņš nelielīja pats sevi paša izdotajos žurnālos.
Viņš nevilināja ar pazemojošām laipnībām un dāsniem solījumiem abonentus un pircējus.
Viņš nešarlatanēja ar laikrakstu sludinājumiem, kas rakstīti suņu komēdijas afišu stilā.
Viņš neatbildēja ne uz vienu kritiku; viņš neap- saukāja savus pretiniekus par muļķiem, neliešiem, dzērājiem, austerēm un tml.
Bet — vai viņš ar to atbruņoja daudzos ienaidniekus? Nepavisam. Lūk, kā par viņu izteicās viņa amata brāļi.
«Iepriekš pieminēto darbu autors spēcīgi sturmē mūsu nabaga krievu literatūru un grib sagraut krievu Parnasu nevis ar bumbām, bet ar karkasiem, pie tam viņam palīdz pakalpīgie izdevēji, kas devīgi maksā par katru šā slavenā daiļradītāja rokrakstu divdesmit rubļu skaidrā naudā, kā mums apgalvojuši grāmattirgotāji, kas to lietu zina. Autors ir vīrs no mācītiem, kā tas redzams no latīņu frāzēm, kas ņirbēt ņirb viņa darbos, bet to būtība pierāda, ka viņš, kā teikts Pusaudzī, «nobijies no pārgudrības bezdibeņa, laidās lapās». Slavenais lubu literatūras produkts «Peles apbedī kaķi jeb pasakas ar bildītēm» ir Iliāda salīdzinājumā ar Orlova kga darbiem, bet «Ķēniņa dēls Bova» — varonis, līdz kuram cienījamais autors vēl nav pacēlies … Deržavins mūsu literatūrā ir Alfa, bet Orlova kgs Omega, proti, pēdējais posms literāro indivīdu ķēdē un tāpēc pelna ievērību kā viss neparastais . [80] Viņa valoda, izklāsts un notikumu samezglojums var tikt salīdzināti vienīgi ar riebīgām ainām, ar kurām pilni šie bezgaumības garabērni, un ar autora drosmi. Pēterburgā šādi darbi nekad nebūtu ieraudzījuši dienas gaismu, un neviens Pēterburgas grāmatu iznēsātājs ielās (nerunājot jau par grāmattirgotājiem) neņemtos tās izdot. Ar kādām tiesībām Orlova kgs sadomājies nosaukt savus kalpus — Hlinovas stepes iemītniekus Ignatu un Sidoru — par Ivana Vižigina bērniem, turklāt tai pašā laikā, kad Vižigina autors izdod otru romānu ar tādu pašu nosaukumu? Nekad tik riebīgi fakti nav parādījušies krievu valodā. Lai dzīvo Maskavas grāmatu iespiedēji!» (Sev. pč., 1831, Nr. 46.)
Cik ļaunprātīga un netaisna kritika! Mēs jau atzīmējām nepieklājīgos uzbrukumus Maskavai; bet ko te pārmet cienījamajam Aleksandram Anfimovičam? To, ka par katru viņa sacerējumu grāmattirgotāji maksā viņam 20 rubļus? Un kas par to? Mana drauga nesavtīgajai sirdij ir patīkami domāt, ka, saņēmis 20 rubļus, viņš sagādājis kādam citam 2000 peļņas; [81] turpretī kāds Pēterburgas literāts, saņēmis par savu rokrakstu 30 000, licis vaimanāt pārsteidzīgajam grāmattirgotājam!!!
Tiek pārmests, ka viņš prot latīņu valodu. Protams — ir pierādīts, ka Fadejs Venediktovičs (kas izdevis Ilorāciju ar cita piezīmēm) neprot latīniski; bet vai šai nezināšanai viņam jāpateicas par savu nevīstošo slavu?
Tiek apgalvots, ka Orlova kgs esot no mācītiem. Protams — ir pierādīts, ka Bulgarina kgs nepavisam nav mācīts, bet atkal atkārtoju: vai tad izglītības trūkums ir tik apskaužama īpašība?
Ar to vēl nepietiek; bargi tiek prasīta atbilde no mana drauga: kā viņš drīkstējis piešķirt savām personām vārdu, ko par svētu padarījis pats Fadejs Venediktovičs? — Bet vai tad A. S. Puškins nedrīkstēja savā «Borisā Godunovā» attēlot visas Bulgarina kga romāna personas un pat izmantot daudzas vietas savā traģēdijā (kas esot, kā runā, sarakstīta piecus gadus agrāk un bijusi pazīstama publikai jau rokrakstā)?
Droši apelēju pie pašu «Severnaja pčela» izdevēju sirdsapziņas: vai šīs kritikas ir taisnīgas? Vai Aleksandrs Anfimovičs Orlovs ir vainīgs?
Bet vēl drošāk es apelēju pie cienījamā Nikolaja Ivanoviča: vai viņš dziļi nenožēlo to, ka nepamatoti apvainojis tik izcili talantīgu cilvēku, kam ar viņu nav nekāda sakara, kas viņu nemaz nepazīst un nav rakstījis par viņu nekā jauna?[82]
Feofilakts Kosičkins
Nupat izlasīju Vakarus Dikaņkas tuvumā. Tie mani pārsteidza. Lūk, īsta jautrība, sirsnīga, nepiespiesta, bez manierības, bez klīrīguma. Un vietām kāda dzeja! Kāda iejūtība! Tas viss ir tik neparasts mūsu tagadējā literatūrā, ka es līdz šim vēl neesmu attapies. Man stāstīja, ka tad, kad izdevējs iegājis tipogrāfijā, kur iespiesti «Vakari», burtliči sākuši spurkt un sprauslāt, aizspiezdami muti ar roku. Tipogrāfijas tehniskais vadītājs izskaidrojis burtliču jautrību, atzīdamies viņam, ka tie vai plīsuši no smiekliem, salikdami viņa grāmatu. Moljērs un Fīldings droši vien būtu bijuši priecīgi, ja varējuši sasmīdināt savus burtličus. Apsveicu publiku ar patiesi jautru grāmatu, bet autoram sirsnīgi novēlu panākumus arī turpmāk. Dieva dēļ, nostājieties viņa pusē, ja žurnālisti pa paradumam uzbruks viņam nepieklājīgu izteicienu, slikta toņa u. c. dēļ. Laiks, laiks mums izsmiet mūsu rakstniecības Ies prēcieuses ridi- cules,[ cilvēkus, kas allaž runā par daiļām lasītājām, kuras pie viņiem nemēdz iet, par augstāko sabiedrību, kur viņus neielūdz, un to visu izsaka profesora Tredjakovska kambarsulaiņa stilā.
Tikai tādas revolucionāras galvas kā Mirabo un Pēteris var mīlēt Krieviju, tāpat kā tikai rakstnieks var mīlēt tās valodu.
Visai jaunradei jānotiek šajā Krievijā un šajā krievu valodā.
Literatūra mums ir, bet kritikas vēl nav. Pie mums žurnālisti lieto vārdu romantiķis kā lamu vārdu, lapat kā vecenītes lamā dīkdieņus par brīvmūrniekiem un volteriāniešiem — lai gan pašām nav nekādas jēgas ne par Voltēru, ne par brīvmūrniekiem.
(1829)
*
Franču kritiķiem ir savs priekšstats par romantismu. Viņi pie tā pieskaita visus darbus, kuriem uzspiests grūtsirdības vai sapņainības zīmogs. Daži pat sauc par romantismu neoloģismu un gramatiskas kļūdas. Tādā kārtā Andrē Šenjē, dzejnieks, kas visnotaļ atrodas senatnes varā, pat kura trūkumi rodas no vēlēšanās ieviest franču valodā grieķu vārsmo- šanas formas, — viņiem iekļuvis romantisko dzejnieku skaitā.
(1830)
Asprātīgs joks nav galīgais spriedums. *** teicis, ka mums esot trīs Krievijas vēstures: viena viesistabai, otra viesnīcai, trešā viesmīlīgajiem grāmattirgotājiem.
(1830)
*
Miltons mēdzis teikt: «Man pietiek arī ar nedaudziem lasītājiem, kaut tikai tie būtu cienīgi mani saprast.» Šī dzejnieka lepnā vēlēšanās dažkārt tiek atkārtota arī mūsu dienās, tikai ar nelielu grozījumu. Daži mūsu laikabiedri klaji un slepus cenšas mūs pārliecināt, ka «viņiem pietiek arī ar nedaudziem lasītājiem, kaut tikai daudz būtu pircēju».
(1830)
*
Tulkotāji ir izglītības pasta zirgi.
(1830)
Skaudība ir sacensības māsa, tātad no labas dzimtas.
Ar kritiku pie mums nodarbojas lielākoties žurnālisti, t. i., entrepreneurs\ cilvēki, kas labi prot savu amatu, taču tikai ne kritiķi, pat ne literāti.
Citās zemēs rakstnieki raksta vai nu pūlim, vai nedaudziem. [83] pie mums pēdējais nav iespējams, jāraksta pašam sev.
(1833)
Gramatika nedikte valodai likumus, bet izskaidro un nostiprina tās paražas.
(1833)
Neatliec uz vakariņām to, ko vari apēst pusdienas.
Izglītota cilvēka vēderam piemīt labas sirds laba- kās īpašības: jūtīgums un pateicība.
(1834)