1816. g. 27. martā. No Carskoje Selo uz Maskavu. 1816. gada 27. martā
Kņaz Pjotr Andrejevič,
Atzīstos, ka pietika ar cerību vien, ka saņemšu no Maskavas krievu Sapēla un Bualo dzejoļus, lai uzveiktu manu briesmīgo laiskumu. Lai notiek; neņemiet ļaunā, ja mana vēstule liks žāvāties Jūsu poētiskajai gaišībai; pats esat vainīgs, nevajadzēja ķircināt nelaimīgo Carskoje Selo vientuli, kuru jau tāpat dīda negantais papīra skribēšanas dēmons. No savas puses varu skaidri un gaiši paziņot, ka esmu nolēmis nedot Jums miera, kamēr Sofijas klibais pastnieks nebūs atnesis man Jūsu prozu un dzejoļus. Padomājiet par to nopietni, dariet, kā gribat, bet es jau esmu izlēmis un no sava lēmuma neatkāpšos.
Ko lai saku Jums par mūsu vientulību? Nekad Licejs (vai Li- kejs, tikai dieva dēļ ne Liceja) nav licies man tik nepanesams kā pašlaik. Ticiet man, vientulība patiesībā ir ļoti muļķīga lieta, par spīti visiem filozofiem un dzejniekiem, kuri izliekas, it kā vēlētos dzīvot laukos un būtu iemīlējušies nošķirtībā un klusumā: Cik laimīgs tas, kas pilsētā ..
Tiesa, tuvojas mūsu izlaidums; atlicis vēl gads. Bet tas ir vesels gads plusu, mīnusu, tiesību, nodokļu, cildenuma, skaistuma … Vēl vesels gads jānosnauž katedras priekšā… Tas ir šausmīgi. Es tiešām labprāt būtu ar mieru divpadsmit reizes pārlasīt visus divpadsmit garlaicīgās Rosiādas dziedājumus un piedevām vēl Merzļakova pārgudro kritiku tikai tāpēc vien, lai grāfs Razumovskis saīsinātu mana ieslodzījuma laiku. Vai nav bezdievīgi turēt jaunu cilvēku ieslodzījumā un neļaut viņam piedalīties pat tādā nevainīgā izpriecā kā nelaiķes Akadēmijas un krievu valodas nīdēju pulciņa apbedīšanā. Bet neko nevar darīt: Nē, liktenis nav visiem vienāds, Un nelīdzinās mūžam mūžs.
Aiz garlaicības bieži rakstu diezgan garlaicīgus dzejoļus (un reizēm pat ļoti garlaicīgus), bieži lasu dzejoļus, kas nav par tiem labāki, nesen gavēju un gāju sūdzēt grēkus — tas viss nemaz nav tik amizanti. Cienījamais arzamasietil Ieprieciniet mūs ar saviem sūtījumiem — un es apsolu Jums ja ne mūžīgu svētlaimi, tad vismaz vissirsnīgāko visa Liceja pateicību.
Aleksandrs Puškins
Jūs sveicina Lomonosovs.
1819. gada jūlija otrā puse — augusta sākums.
No Mihailovskas uz Londonu.
(Uzmetums)
Vai Tu, brīvās Anglijas iedzīvotāj, atceries, ka pasaulē ir l'leskavas guberņa, ir Tavs dīkdienis, kuru Tu droši vien neesi aizmirsis, kurš katru dienu skumst pēc Tevis, uz kuru Tu dusmojies un… Man netīk rakstīt vēstules. Pat ar valodu un balsi diez vai pietiek, lai izteiktu mūsu domas, bet spalva ir tāda muļķe, tāda tūļa — vēstulei nav pa spēkam aizstāt sarunu. Lai būtu kā būdams, atvainojos, apzinādamies, ka mana vēstule var uz brīdi likt Tev domāt par mūsu Krieviju, par vakariem pie Turgeņeviem un Karamziniem.
1820. gada 24. septembrī. No Kišiņevas uz Pēterburgu.
Kišiņcvā 1820. gada 24. sept.
Mīļo brāli, esmu nogrēkojies pret Tavu draudzību, mēģināšu izlīdzināt savu vainu ar garu vēstuli un izsmeļošu notikumu aprakstu. Sākšu no Ledas olām.[85] ieradies Jekaterinoslavā, sāku garlaikoties, devos vizināties pa Dņepru, nopeldējos un dabūju karsoni, kā jau man parasts. Ģenerālis Rajevskis, kurš brauca uz Kaukāzu kopā ar dēlu un divām meitām, atrada mani kādā žīdu mājelē, es gulēju un murgoju viens bez ārsta palīdzības, ar ledainu limonādes krūzi pie gultas. Viņa dēls (Tu zini par mūsu tuvajām attiecībām un svarīgajiem pakalpojumiem, kurus es nekad neaizmirsīšu) — viņa dēls man ieteica doties uz Kaukāza minerālūdeņiem, ārsts, kurš brauca viņiem līdzi, apsolīja mani pa ceļam nenomirdināt, Inzovs novēlēja man laimīgu ceļu, — es iegūlos ratos slims; pēc nedēļas izveseļojos. Divus mēnešus nodzīvoju Kaukāzā; minerālūdeņi man bija ļoti vajadzīgi un ārkārtīgi palīdzēja, sevišķi karstie sērūdeņi. Es, starp citu, ņēmu siltās sērūdens, aukstās dzelzs avotu un ogļskābes peldes. Visi šie dziedniecības avoti atrodas netālu cits no cita vistālākajos Kaukāza kalnu atzaros. Žēl, mans draugs, ka Tu kopā ar mani neredzēji šo vareno kalnu grēdu, tās ledū kaltās virsotnes, kas skaidrā rītausmā no tālienes izskatās pēc dīvainiem, daudzkrāsainiem un nekustīgiem mākoņiem; žēl, ka kopā ar mani neuzkāpi stāvajā piecgalvainajā Beštu, Mašuka, Dzelzs, Akmens un Čūsku kalna virsotnē. Kaukāzs, svelmainā Āzijas robeža, ļoti interesants no visiem viedokļiem. Te ik uz soļa jāsastopas ar Jermolova vārdu un viņa svētīgo darbību. Mežonīgie čerkesi iebiedēti, zūd viņu senā pārdrosme. Ceļi kļūst aizvien mazāk bīstami, lieli konvoji — lieki. Jācer, ka šī iekarotā zeme, kas Krievijai lidz šim nav atnesusi nekādu būtisku labumu, drīz tuvinās mūs persiešiem, nodrošinot mierīgu tirdzniecību, nebūs mums par šķērsli turpmākajos karos — un varbūt mēs varēsim īstenot fantastisko Napoleona Indijas iekarošanas plānu. Es redzēju Kubaņas krastus un apsardzes staņicas — priecājos par mūsu kazakiem. Vienmēr zirgā, vienmēr gatavi kauties, nemitīgā modrībā! Devos cauri brīvu kalniešu tautiņu apdzīvotiem naidīgiem apvidiem. Mūs jāšus pavadīja sešdesmit kazaki, mums pakaļ tika vests pielādēts lielgabals ar aizdedzinātu degli. Kaut gan čerkesi pašlaik diezgan mierīgi, tomēr uz viņiem nevar paļauties; cerēdami uz lielu izpirkumu — viņi gatavi uzbrukt ievērojamam krievu ģenerālim. Un tur, kur nabadzīgs virsnieks bez kādām briesmām rikšo ar pasta zirgiem, tur viņa gaišība viegli var krist par upuri kāda čečenieša arkānam. Saproti p.ils, cik ļoti šī briesmu ēna valdzina romantisku iztēli. Kādreiz nolasīšu Tev savas piezīmes par Melnās jūras un Donas kazakiem — tagad neteikšu Tev par viņiem ne vārda. No Tamaņas pussalas — senas Tmutarakaņas kņazistes man pavērās Krimas krasti. Pa jūru aizbraucām līdz Kerčai. Te es savām acīm skatīšu Mitridāta kapeņu drupas, te es savām acīm redzēšu Pantikapejas atliekas — tā es domāju — un ieraudzīju tuvākajā kalnā kapsētas vidū akmeņu kaudzi, rupji aptēstus klintsbluķus, pamanīju dažus cilvēka roku cirstus kāpienus. Vai tās bija kapenes vai sena torņa pamatne — nezinu. Pēc dažām verstīm mēs apstājāmies pie Zelta kalna. Akmeņu grēdas, aizsarggrāvis — gandrīz vienā līmenī ar zemi — tas ir viss, kas atlicis no Pantikapejas pilsētas. Nav šaubu, ka šinī vietā zem zemēm, ko sanesuši gadu simteņi, slēpjas lielas vērtības; uz šejieni no Pēterburgas atsūtīts kāds francūzis, lai izdarītu pētījumus, bet viņam nav ne naudas, ne vajadzīgo ziņu, kā jau tas pie mums parasts. No Kerčas mēs ieradāmies Kelā, apmetāmies pie Broņevska; viņš ir cienījams cilvēks gan sava nevainojamā dienesta, gan savas nabadzības dēļ. Tagad viņš ir nodots tiesai — un, tāpat kā Vergilija Sirmgalvis, kopj dārzu jūras krastā, netālu no pilsētas. Mandeles un vīnogas dod viņam ienākumus. Viņš nav visai liela prāta cilvēks, bet viņam ir plašas zināšanas par Krimu, par šo svarīgo un novārtā pamesto zemes stūri. No šejienes mēs pa jūru devāmies gar Taurijas dienvidu krastiem uz Jurzulu, kur dzīvoja Rajevska ģimene. Naktī uz kuģa uzrakstīju Elēģiju, kuru Tev nosūtu, nogādā bez paraksta Grečam. Kuģis brauca gar kalniem, kas bija apauguši ar papelēm, vīnogulājiem, lauriem un cipresēm; visur zibēja tatāru ciemi; kuģis pieturēja Jurzufā. Tur es nodzīvoju trīs nedēļas. Mans draugs, cienījamā Rajevska ģimenes vidū es pavadīju sava mūža laimīgākos brīžus. Es neskatīju viņā varoni, krievu karaspēka lepnumu, es viņā mīlēju skaidra saprāta cilvēku ar vienkāršu, skaistu dvēseli, atsaucīgu, iejūtīgu draugu, vienmēr mīļu, laipnu namatēvu.
Viņš ir Katrīnas laikmeta aculiecinieks, divpadsmitā gada piemineklis, cilvēks bez aizspriedumiem, stingra rakstura, emocionāls un neviļus savaldzina katru, kas vien spējīgs saprast un novērtēt viņa cildenās īpašības. Viņa vecākais dēls noteikti kļūs vairāk nekā ievērojams vīrs. Visas viņa meitas — brīnišķīgas, vecākā — neparasta sieviete. Spried pats, vai es nebiju laimīgs: brīva, bezrūpīga dzīve laipnas ģimenes vidū, dzīve, kādu tik ļoti mīlu un kādu nekad neesmu baudījis, glāstošas dienvidu debesis; brīnišķīga zemes mala, iztēli ierosinoša daba — kalni, dārzi, jūra; mans draugs, mana viskvēlākā cerība — atkal ieraudzīt dienvidu piekrasti un Rajevska ģimeni. Vai Tu būsi kopā ar mani? Vai mēs drīz tiksimies? Tagad esmu viens man tuksnesīgajā Moldāvijā. Vismaz raksti man, — pateicos Tev par dzejoļiem; vēl pateicīgāks būtu par prozu. Dieva dēļ uzskati poēziju par labsirdīgu, gudru māmuļu, kuru var reizēm apciemot, lai uz brīdi aizmirstu tenkas, avīzes un dzīves rūpes, lai papriecātos par viņas laipno tērzēšanu un pasakām; bet iemīlēties viņā — neprāts. Mihailo Orlovs ar sajūsmu atkārto… krieviem nezināmo! Es tāpat. Piedod, mans draugs! Apskauju Tevi. Paziņo, kā klājas mūsējiem. Vai viņi visi vēl laukos? Man vajadzīga nauda, nauda! Piedod. Sveicini no manis Kihelbekeru un Delvigu. Vai Tu kādreiz satiec jauno Molčanovu? Raksti man par visiem paziņām.
Puškins
1821. gada 23. martā. No Kišiņevas uz Pēterburgu.
Draugs Delvig, mūzas brāli mans ..
2ēl, Delvig, ka pie manis nonākusi tikai viena no Tavām vēstulēm, tā, kuru man reizē ar jaunavīgo Ludmilu atveda laipnais Gņedičs. — Tu maz runā par sevi un par mūsu draugiem, — par kihelbekera ceļojumu dzirdēju jau Kijevā. Novēlu viņam Parīzē ii.iglabāt šķīstību, Nariškina kancelejā lēnprātību un pacietību; par mīlestību neraizējos, tās viņam netrūks; par liekvārdību klusēšu, — draugs, kas atrodas tālumā, nekad nevar būt par daudz pļāpīgs. Tavā prombūtnē sirds liek atcerēties Tevi, žurnāli — l avu mūzu. Vēl vienmēr Tu esi tāds pats — brīnišķīgs un laisks talants. Cik ilgi Tu vēl blēņosies, cik ilgi samainīsi savu ģēniju sudraba grašos. Uzraksti labu poēmu, tikai ne par četriem dienas un ne par četriem gada laikiem, uzraksti savu Mūku. Drūma, varoniska, spēcīga, baironiska dzeja — tas ir Tavs īstais aicinājums; iznīdē sevī mirstīgo cilvēku, nenogalini iedvesmas spārnoto dzejnieku. Kas attiecas uz mani, mans dārgais, varu paziņot, ka esmu pabeidzis jaunu poēmu Kaukāza gūsteknis, ceru to drīz jums nosūtīt. Tu ar šo poēmu nebūsi visai apmierināts un pilnīgi pamatoti; varu Tev atzīties, ka man pa galvu jaucas vēl citas poēmas, bet pašlaik neko nerakstu. Pārcilāju atmiņas un ceru drīz uzkrāt jaunas; ar ko citu, mans mīļais, lai iztiekam, mūsu jaunībai sir- mojot, ja ne ar atmiņām?
Nesen ierados Kišiņevā un drīz vien atstāšu svētīto Besarā- biju — ir vēl svētītākas zemes. Dīkdieņu pasaule nav pats labākais stāvoklis dzīvē. Šķiet, pat Skarmentado maldās — pasaulē nav paša labākā stāvokļa, bet dažādība ir dvēseles glābiņš. Mans draugs, gribu Tevi lūgt — uzzini un atraksti man, kas notiek ar manu brāli — Tu viņu mīli, jo mīli mani, viņš ir visādā ziņā gudrs cilvēks, un viņam ir brīnišķīga dvēsele. Baidos par viņa jaunību, baidos no audzināšanas, kādu dos viņa dzīves ievirze un viņš pats, jo dvēseliskai būtnei nav citas audzināšanas. Mīli viņu, es ziņu, ka skauģi centīsies izdeldēt mani no viņa sirds — tas liksies izdevīgi. Bet es jūtu, ka mēs būsim draugi un brāļi ne tikai mūsu afrikānisko asiņu dēļ.
Paliec sveiks. A. Puškins
1821. gada 23. martā Kišiņevā
1821. gada 7. maijā. No Kišiņevas uz Pēterburgu.
Jūs taču neesat mani aizmirsis, vai nav tiesa, kaut gan es ilgi Jums neko nerakstīju un ilgi neesmu saņēmis par Jums nekādas ziņas? Nevaru izturēt, cienījamais Aleksandr Ivanovič, cik ļoti man gribas pabūt tajā draņķīgajā Pēterburgā: bez Karamzi- niem, bez jums abiem un vēl bez dažiem tuviem cilvēkiem ir garlaicīgi ne tikai Kišiņevā, un bez kņazienes Goļicinas kamīna var nosalt pat zem Itālijas debesīm. Tavs prāts lai notiek, debesu tēvs! Jūs, kas esat labi pazīstams ar Akmens salas iemītniekiem, vai Jūs nevarat mani izsaukt uz dažām dienām (tikai uz dažām) no manas Pafmosa salas? Par to es Jums aizvedīšu sacerējumu apokalipses gaumē un veltīšu to Jums, mūsu poētiskā ganāmpulka kristietiskajam ganam; bet vispirms dariet to zināmu manas īslaicīgās jaunības īslaicīgajiem draugiem, lai viņi man atsūta naudu, par to viņiem būs lielu pateicību parādā ļaunu iespaidu meklētājs. Mūsu Besarabijā iespaidu netrūkst. Te ir tāda putra, trakāka par auzu ķīseli. Orlovs apprecējās; jūs vaicāsiet — kādā veidā? Nesaprotu. Varbūt viņš sajauca plikos paurus un … ar galvu. Smadzenes viņam īstā vietā, dvēsele bagāta, kas viņam lēcies? Viņš apprecējās; uzvilks rīta svārkus un sacīs:
Puškins
Kišiņevā
1821. gada 7. maijā
Ja saņemšu atļauju atgriezties, tad nevienam neko nesakiet, un es uzkritīšu kā sniegs uz galvas.
1822. gada 21. jūlijā. No Kišiņevas uz Pēterburgu.
Tu uz mani dusmojies, mīļais; tas nav labi. Lūdzu, raksti man — un kā vien vēlies, kaut vai sešās valodās; ne vārda Tev nepār- metlšu; man bez Tevis garlaicīgi — ko Tu dari? Vai dieni armijā? Pēdējais laiks, goda vārds, pēdējais. Mani par piemēru neņem. Ja izniekosi laiku, vēlāk nožēlosi; krievu armijā divdesmit sešu gadu vecumā noteikti jākļūst par pulkvedi, ja kādreiz kaut kas vēlies būt — tātad ņem vērā; Tev sacīs: mācies, dienests nekur neaizbēgs. Bet es Tev saku: dieni armijā, mācības nekur neaizbēgs. Protams, es nevēlos, lai Tu būtu tāds pats tumsonis, kāds ir V. I. Kozlovs, un arī Tu pats to nevēlēsies. Lasīšana — lūk, vislabākā skola; zinu, ka tagad Tev kas cits galvā, bet gan viss vērsīsies uz labu.
Saki man — vai esi izaudzis? Kad Tevi atstāju, Tu biji bērns, satikšu jaunekli; saki — ar kuriem no maniem draugiem esi tuvāk pazīstams? Ko Tu dari, ko raksti? Ja redzēsi Kaleņinu, dieva dēļ, pārliecini viņu, ka manā vēstījumā Caadajevam nav ne vārda par viņu; iedomājies — viņš saskatījis sevi dzejoli Un tenkā pārvērst jautru rotaļu-, atrakstīja man nīgru vēstuli, sūdzas, ka neesot saņēmis no manis nevienu rindiņu; tā nav mana vaina. Raksti man, kādi jaunumi literatūrā; kā klājas manam Ruslanam? Vai nepērk? Vai cenzūra nav to aizliegusi? Paziņo… Ja Sļoņins to nopircis — kur tad nauda? Man tā vajadzīga. Kā veicas Bestuževa izdevumam? Vai esi lasījis manus dzejoļus, ko viņam aizsūtīju? Kā ir ar Gūstekni? Mans labais, man tik ļoti gribas jūs redzēt; Pēterburgā man ir darīšanas. Nezinu, vai pie jums tikšu, bet centīšos. Man rakstīja, ka Batjuškovs sajucis prātā, — nevar būt;
dari galu šīm tenkām. Ko dara Žukovskis, kādēļ viņš man neraksta? Vai Tu apciemo Karamzinu? Atbildi man uz visiem jautājumiem, ja vari, — un labi ātri. Ielūdz arī Delvigu un Baratinski. Kā klājas Vilhelmam? Vai par viņu ir kādas ziņas? Sveiks.
Tēvam sūtīšu vēstuli uz laukiem.
21. jūlijā
Mans labais un mīļais draugs, man Tavas vēstules nav vajadzīgas Tavas draudzības apliecinājumam — man tās vajadzīgas vienīgi kā kaut kas tāds, kas nācis no Tevis.[87]
1822. gada 1. septembrī. No Kišiņevas uz Maskavu.
Padomā pats, cik ļoti mani iepriecināja pazīstamie ar Tavu spalvu vilktie ķeburi. Gandrīz trīs gadus man par Tevi pienāk tikai nepareizas ziņas un no malas — es te nedzirdu neviena dzīva, kulturāla vārda. Atvaino, ka runāšu ar Tevi par Tolstoju, man svarīgas Tavas domas. Tu saki, ka mani dzejoļi nekur nederot. Zinu, taču mans nolūks nebija sākt asprātīgu literāru karu, bet ar atklātu apvainojumu atmaksāt par slepeniem apvainojumiem cilvēkam, no kura šķīros kā no drauga un kuru dedzīgi aizstāvēju ik reizi, kad vien tas bija vajadzīgs. Viņam likās uzjautrinoši pārvērst mani par ienaidnieku un uz mana rēķina ar vēstulēm izsmīdināt kņaza Šahovskoja kliķi; es uzzināju to, kad biju jau izsūtīts un, uzskatīdams atriebību par vienu no pirmajiem
Kristietības tikumiem, savā bezspēcīgajā niknumā apmētāju Tolstoju no tālienes ar literāriem dubļiem. Ļaunprātīga apsūdzība, Taviem vārdiem runājot, stāv ārpus poēzijas; es tam nepiekrītu. Ko nevar aizsniegt tiesas zobens, to aizsniedz satīras pātaga. Horā- cija satīra — smalka, viegla un jautra — nespēj pretoties smagnējas paskvilas drūmajam niknumam. To juta pats Voltērs. Tu pārmet, ka, atrazdamies Kišiņevā, trimdas aizsegā, es presē lamāju cilvēku, kurš dzīvo Maskavā. Bet toreiz es nešaubījos, ka drīz atgriezīšos. Mans nolūks bija braukt uz Maskavu, jo vienīgi tur varu sevi nomazgāt pilnīgi tīru. Tik atklāts uzbrukums grāfam Tolstojam nav mazdūšība. Runā, ka viņš uzrakstījis par mani kaut ko nejēdzīgu. Žurnāla līdzstrādniekiem vajadzēja pieņemt pretrakstu no tā cilvēka, kurš viņu žurnālā nomelnots. Var nodomāt, ka esmu ar viņiem uz vienu roku, un tas mani ārkārtīgi kaitina. Tomēr savu sakāmo esmu pateicis un ar Tolstoju uz papīra ķīvēties vairs negribu. Es varētu Tavā priekšā attaisnoties pārliecinošāk un skaidrāk, bet cienu Tavu draudzību ar cilvēku, kurš Tev tik maz līdzinās.
Kačenovskis — kaut kādas domas paudējs! Voila des mots qui hurlent de se trouver ensembleMan žēl, ka Tu pilnā mērā nenovērtē Baratinska jauko talantu. Viņš ir vairāk nekā atdarinā- tāju atdarinātājs, viņš ir īsti elēģiskas dzejas pilns. Šilonas gūstekni vēl neesmu lasījis. Tas, ko redzēju Tevzemes dēlā, ir lieliski . ..
Pie staba viņš kā maija zieds
Ar liektu galvu karājās.
Tu mani ļoti sarūgtināji, teikdams, ka Tava poēzija esot mirusi. Ja tas tiesa, tad tā ir diezgan dzīvojusi slavai, bet maz tēvzemei.
Par laimi, es Tev ne visai ticu, bet saprotu Tevi. Gadi velk uz prozas pusi, un, ja Tu pieķersies tai nopietni, tad Eiropas Krieviju var apsveikt. Starp citu, ko Tev gaidīt? Vai tiešām Tevi valdzina Pradtu viendienīgā slava? Sāc regulāri strādāt, raksti, brīvprātīgi noslēdzies no pasaules, izkop mūsu metafizisko valodu, kuras pirmsākumi rodami Tavās vēstulēs, — viss cits dieva rokā. Krievijai drīz būs vajadzīgi cilvēki, kas prot lasīt un rakstīt, tad ceru ciešāk ar Tevi sadraudzēties; pagaidām Tevi no visas sirds apskauju.
P.
Nosūtu Tev poēmu mistiskā garā — piemērojos galmam.
1822. gada septembrī (pēc 4.) — oktobrī (līdz 6.).
No Kišiņevas uz Pēterburgu.
Tu esi tajos gados, kad jādomā par nākamo karjeru; esmu Tev pateicis iemeslus, kāpēc militārais dienests man liekas labāks par visiem citiem. Lai būtu kā būdams, Tava rīcība uz ilgu laiku noteiks Tavu reputāciju un varbūt Tavu labklājību.
Tev būs darīšana ar cilvēkiem, kurus Tu vēl nepazīsti. Sāc vienmēr domāt par viņiem visu ļaunāko, kas vien var ienākt prātā, — Tu nebūsi daudz pārspīlējis. Nespried par viņiem pēc savas sirds, kas, manuprāt, ir cēla un laba, un turklāt vēl jauna; nicini viņus vispieklājīgākā veidā: tas ir līdzeklis izsargāties no sīkiem aizspriedumiem un sīkām kaislībām, kas Tevi skars, ieejot pasaulē.
Esi dzedrs pret visiem: familiaritāte vienmēr nāk par ļaunu; bet visvairāk piesargies no tās attiecībās ar saviem priekšniekiem, lai cik liela būtu viņu laipnība. Tie drīz vien izrādīs savu pārākumu par Tevi un ļoti labprāt Tevi pazemos, kad Tu to vismazāk būsi gaidījis.
Nekādas izdabāšanas; sargies izrādīt savu labvēlību, ja tāda vēlēšanās Tev rastos: cilvēki to nesaprot un labprāt uzskata par zemisku pielīšanu, jo vienmēr ir priecīgi, ja var spriest par citiem pēc sevis.
Nekad nepieņem labdarības pakalpojumus. Labdarība lielāko tiesu ir viltus. Vairies no prolekcijām, jo tās paverdzina un pazemo.
Gribētu Tevi brīdināt no draudzības kārdinājumiem, bet man nav drosmes nocietināt Tavu sirdi vissaldāko ilūziju gados. Tas, kas man Tev sakāms par sievietēm, būtu pilnīgi veltīgi. Piezīmēšu tikai, ka, jo mazāk mēs kādu sievieti mīlam, jo drošāk varam to iegūt. Taču šī izprieca piedien vecam XVIII gadsimta pērtiķim. Kas attiecas uz to sievieti, kuru Tu mīlēsi, es Tev no visas sirds novēlu viņu iegūt.
Nekad neaizmirsti apzinātu pāridarījumu; neesi daudzvārdīgs vai nesaki nekā un nekad… neatbildi uz apvainojumu ar apvainojumu.
Ja Tavi līdzekļi vai arī apstākļi neļauj Tev izcelties, necenties slēpt savu trūcību, drīzāk izvēlies pretējo galējību: cinisms ar savu asumu imponē frivolajam sabiedrības spriedumam, turpretī sīkās patmīlības padara mūs smieklīgus un nicināmus.
Nekad neaizņemies naudu, labāk pieciet trūkumu; tici man, tas nav tik briesmīgs, kā var likties, un tas ir katrā ziņā labāk nekā apstākļu spiestam kļūt negodīgam vai tikt par tādu uzskatītam.
Principus, ko es Tev ieteicu, esmu izveidojis sāpīgas pieredzes rezultātā. Kaut Tu varētu tos iegaumēt, nekad nebūdams spiests nonākt pie tiem pēc rūgtas pieredzes. Tie var Tevi pasargāt no skumju un skaudru sāpju pilnām dienām. Kādreiz Tu dzirdēsi manu atzīšanos; tā varbūt sāpīgi aizskars manu patmīlību; bet tas mani neatturēs, ja runa būs par Tavas dzīves laimi.
Ļ. S. PUŠKINAM 1823. gada 25. augustā. No Odesas uz Pēterburgu.
Man gribētos, mans dārgais, uzrakstīt Tev veselu romānu — par trim pēdējiem manas dzīves mēnešiem. Lieta tāda: veselības stāvokļa dēļ man jau sen bija nepieciešamas jūras peldes; ar grūtībām pārliecinājis Inzovu, lai laiž mani uz Odesu, — pametu savu Moldāviju un ierados Eiropā. Restorāns un itāļu opera lika man atcerēties vecos laikus un nudien atspirdzināja man dvēseli. Pa to laiku ierodas Voroncovs, pieņem mani ļoti laipni, paziņo man, ka esmu padots viņam, — un palieku Odesā — liekas, viss būtu labi, bet sirdi man sažņaudza jaunas bēdas — man kļuva žēl zaudēto važu. Uz dažām dienām atgriezos Kišiņevā, pavadīju tās neizskaidrojami elēģiski — un, aizbraucot no turienes uz visiem laikiem, nopūtos Kišiņevas dēļ. Tagad atkal esmu Odesā un vēl aizvien nevaru pierast pie eiropeiska dzīves veida — kaut gan es nekur neeju, izņemot teātri. Šeit dzīvo Tumanskis. Viņš ir lāga puisis, bet reizēm melo — piemēram, viņš raksta uz Pēterburgu vēstuli, kur, starp citu, saka par mani tā: Puškins tūdaļ izkratīja man savu sirdi un porte-feuille] — mīlestības lietas u. c. — V. Kozlova cienīgs teikums; lieta tāda, ka nolasīju viņam fragmentu no Bahčisarajas strūklakas (no savas jaunākās poēmas), teikdams, ka nevēlos to publicēt, jo daudzas vietas attiecas uz kādu sievieti, kurā biju iemīlējies ļoti ilgi un ļoti muļķīgi, un ka
Petrarkas loma nav manā gaumē. Tumanskis noturēja to par draudzīgu vaļsirdību un pielīdzina mani Šaļikovam, — palīgā! — Seit ir arī Raīčs. Vai Tu viņu pazīsti? Ieradīsies nodevējs Rodz- janka — gaidu viņu ar nepacietību. Raksti man uz Odesu, — un tagad parunāsim par praktiskām lietām.
Ieskaidro manam tēvam, ka bez viņa naudas es nevaru iztikt. Pie pašreizējās cenzūras man nav iespējams pārtikt no rakstniecības, bet galdnieka amatu neesmu mācījies; un par skolotāju nederu, kaut gan zinu ticības mācību un pirmos četrus rēķināšanas likumus, taču atrodos dienestā — un ne jau aiz paša vēlēšanās, bet dienestu atstāt nav iespējams. — Viss un visi mani pieviļ — tad uz ko gan, šķiet, lai paļaujos, ja ne uz tuviniekiem un radiem. Voroncova maizē nedzīvošu — negribu un diezgan, — galējība var novest līdz galējībai, — man sāpīgi redzēt, cik tēvs vienaldzīgs pret manu stāvokli, kaut gan viņa vēstules ļoti laipnas. Tas man liek atcerēties Pēterburgu, kad, nejuzdamies vesels, es rudens slapjdraņķī vai ziemas spelgonī Aņičkova ielā dažkārt paņēmu važoni, — viņš mūžīgi bārās to astoņdesmit kapeiku dēļ (kuras, protams, ne Tu, ne es nežēlotu sulainim). Paliec sveiks, mans dārgais, — mani māc drūmums — un šī vēstule mani neuzjaut- rināja.
Odesā 25. augustā
Lai notiek, aizsūtīšu Vjazemskiin Strūklaku — nosvītrojot mīlestības murgus — tomēr žēl!
1823. gada 16. novembrī. No Odesas uz Pēterburgu.
Mans Delvig, esmu saņēmis visas Tavas vēstules un atbildējis gandrīz uz visām. Vakardien man atgādināja liceja dzīvi, lai slava un pateicība par to Tev un manam Puščinam! Jums garlaicīgi, mums garlaicīgi: vai pastāstīt jums pasaku par balto aunu? Mans dārgais, Tu pārāk maz raksti, vismaz pārāk maz publicē. Kaut gan jāsaka, ka es dzīvoju aziātiski, nelasu jūsu žurnālus. Pirms neilga laika manās rokās nonāca Tavi brīnišķīgie soneti — izlasīju tos aizrautīgi, ar sajūsmu un pateicību par iedvesmas pilnajām mūsu draudzībai veltītajām atmiņām. Dalos Tavās cerībās uz Jazikovu un senajā mīlestībā uz nevainojamo Baratinska mūžu. Nevaru vien sagaidīt, kad iznāks jūsu dzejoji; tiklīdz tos saņemšu, kaušu jēru, slavēšu debesu valdnieku un greznošu savu būdu ziediem — kaut gan Birjukovs domā, ka tas ir pārāk sald- kaisli. Satīra par Gņediču man nepatīk, kaut arī vārsmas jaukas, tajās par maz piparu; Somovs bezmundierīgais — nepiedodami. Vai gan izglītotam cilvēkam, vai gan krievu satīriķim pieklājas smieties par rakstnieka neatkarību? Tas ir kolēģijas padomnieka Izmailova cienīgs joks. Gaidu arī Polāro Zvaigzni. Nožēloju, ka manas elēģijas rakstītas pret reliģiju un valdību: esmu pus-Hvos- tovs — man patīk dzejoļus rakstīt (nevis pārrakstīt) un nedot publicēšanai (bet redzēt publicētus). Tu lūdz Bahčisarajas strūklaku. Pirms dažām dienām aizsūtīju to Vjazemskim. Tie ir savā starpā nesaistīti fragmenti, par kuriem Tu mani rāsi un tomēr arī uzslavēsi. Tagad rakstu jaunu poēmu, kurā aizpļāpājos līdz galējībai. Birjukovs to nedabūs redzēt, jo viņš ir paipuisītis, mem- mes dēliņš. Dievs vien zina, kad arī mēs to kopā izlasīsim, — garlaicīgi, mans dārgais! Tāds ir manas dzīves piedziedājums. Kaut vismaz brālis Ļevs būtu atauļojis pie manis uz Odesu! Kur viņš, ko viņš dara? Neko nezinu. Draugi, draugi, man laiks mainīt trimdas pagodinājumus pret tikšanās prieku. Vai tiesa, ka pie jums braucot Rosīni un itāļu opera? Mans dievs! — tie ir paradīzes sūtņi. Nomiršu no skumjām un skaudības.
A. P.
16. novembrī
Liec atsūtīt man Gūstekni vācu valodā.
NEZINĀMĀM (V. K. KIHELBEKERAM?)
1824. gacla aprīlis — maija pirmā puse (?) Odesā.
(Fragments)
1824. gada 14. jūlijā. No Odesas uz Pēterburgu.
Domāju, Jums jau zināms, ka esmu lūdzis, lai mani atbrīvo no dienesta: ar nepacietību gaidu, kā izšķirsies mans liktenis un ar cerībām skatos uz Jūsu ziemeļiem. Vai nav savādi, ka varēju satikt ar Inzovu, bet nespēju sadzīvot ar Voroncovu; tas ir tāpēc, ka viņš pēkšņi sāka izturēties pret mani ar nepiedienīgu necieņu, varēju sagaidīt lielas nepatikšanas un ar savu lūgumu aizsteidzos priekšā viņa vēlmēm. Voroncovs — vandalis, galma bezkauņa un sīks egoists. Viņš redzēja manī tikai kolēģijas sekretāru, bet es, atzīšos, par sevi domāju ko citu. Sirmgalvis Inzovs sodīja mani ar arestu ik reizes, kad man gadījās piekaut kādu moldāvu bajāru. Tiesa, šis lādzīgais mistiķis tanī pašā laikā nāca mani apmeklēt un tērzēja ar mani par spāniešu revolūciju. Nezinu, vai Voroncovs būtu mani ar arestu sodījis, bet viņš noteikti nenāklu pie manis pļāpāt par Kortesu konstitūciju. Bēgšu no ļaunuma un darīšu labu: pametīšu dienestu, ķeršos pie atskaņām. Zinādams, ka Jūs kopš sendienām simpatizējat sasodītās mūzas nerātnībām, gribēju nosūtīt Jums dažus pantus no sava Oņegina, taču nevaru pārvarēt slinkumu. Nezinu, vai šo nabaga Oņeginu laidīs iespiešanas debesu valstībā; katram gadījumam — mēģināšu. Pēdējā ministrijas pārmaiņa būtu mani ļoti iepriecinājusi, ja vien Jūs būtu palicis savā agrākajā vietā. Tas mums, rakstniekiem, ir īsts zaudējums; Goļicina atcelšana to diez vai spēs aizstāt. Piedodiet, mīļais un cienītais! So vēstuli Jums nogādās kņaziene Volkonska, kuru Jūs tā mīlat un kura ir tik laipna. Ja Jūs sen neesat ticies ar viņas meitu, tad būsit pārsteigts par viņas skaistās galviņas taisnīgumu un uzticību. Apkampju visus, tas nozīmē — nedaudzus, skūpstu roku K. A. Karam- zinai un kņazienei Goļicinai, constitutionnelle ou anti-constitution- nelle, mais toujouis ctdorablc comme la liberte.[90]14. juillet[91]
A. P.
1824. gada 31. oktobrī. No Mihailovskas un Trigorskas uz Pēterburgu.
Mīļais, griežos pie Tevis. Padomā par manu stāvokli. Šeit ierodoties, mani visi saņēma tik labi, cik vien iespējams, bet drīz
viss mainījās: tēvs, nobijies no manas izsūtīšanas, nemitīgi at- k.irtoja, ka arī viņu sagaidot tāds pats liktenis; Peščurovs, kuram uzdots mani uzraudzīt, bija tik nekaunīgs, ka uzticēja tēvam atplēst manas vēstules, ar vienu vārdu sakot, izspiegot mani; tēva ātrā daba un neiecietība laupīja man iespēju ar viņu izskaidroties; nolēmu klusēt. Tēvs sāka pārmest brālim, ka es viņam mācot bezdievību. Es vēl aizvien klusēju. Pienāk papīrs, kas attiecas uz mani. Beidzot, vēlēdamies atbrīvoties no neciešamā stāvokļa, ierados pie tēva, lūdzu, lai atļauj vaļsirdīgi izrunāties… Tēvs sadusmojās. Es paklanījos, uzlēcu zirgā un aizjāju. Tēvs pasauc brāli un pavēl viņam nesaieties avec ce most re, ce fils dcnature.. (2ukovski, padomā par manu stāvokli un spried pats.) Man zūd savaldība. Eju pie tēva, atrodu viņu kopā ar māti un klāju vaļā visu, kas man krājies sirdī visus šos trīs mēnešus. Beidzot pasaku, ka runāju ar viņu pēdējo reizi. Mans tēvs, izmantodams to, ka nav liecinieku, izskrien no istabas un paziņo visai mājai, ka es viņu esot sitis, esot gribējis sist, pacēlis roku, varējis nosist… Tavā priekšā netaisnojos. Bet ko viņš grib panākt, apsūdzot mani kriminālnoziegumā? Vai sagādāt man Sibīrijas raktuves un goda atņemšanu? Glāb mani, kaut vai cietoksnī, kaut vai Soloveckas klosterī paslēpdams. Nemaz nerunājot, ko manis dēļ jāizcieš brālim un māsai, vēlreiz lūdzu — glāb mani.
A. P.
31. okt.
Pasteidzies: tēva apvainojums zināms visai mājai. Neviens netic, bet visi atkārto viņa vārdus! Zina arī kaimiņi. Es ar viņiem nevēlos izskaidroties, — ja tas nonāks līdz valdībai, padomā, kas
notiks. Pierādīt tiesa, ka tēvs mani apmelo, man liekas briesmīgi, turklāt man nav nemaz tiesību sūdzēt tiesā. Esmu hors la loi.'
P.S. Tev jāzina, ka es jau rakstīju gubernatoram un lūdzu nometināt mani cietoksnī, noklusēdams iemeslu. P. A. Osipova, kuras mājā rakstu šīs rindas, pierunāja mani darīt Tev zināmu arī to. Jāatzīstas, esmu pats uz sevi mazliet īgns, bet — galva jau sāk griezties, mans mīļais.
Ļ. S. PUŠKINAM
1824. gada novembra pirmajā pusē. No Mihailovskas uz Pēterburgu.
Brāli, Tu taču atsūtīsi man Kaukāza gūstekņa kritiku vācu valodā? (Palūdz Grečam.) Un grāmatas, dieva dēļ, grāmatas. Ja izdevēju kungi negribēs pagodināt mani, atsūtot savus almanahus, tad saki Sloņinam, lai viņš man tos pāradresē, tanī skaitā arī Bulgarina Taliju. Starp citu — par talju: pirms dažām dienām mēs ar Evpraksiju mērījāmies ar jostām un mūsu taljas izrādījās vienādas. Secinājums no diviem viens: vai nu man ir piecpadsmitgadīgas meitenes viduklis, vai viņai divdesmitpiecgadīga vīrieša viduklis. Evpraksija sirdās un ir ļoti jauka, ar Anetku strīdos — apnikusi! Vēl daži lūgumi: atsūti manas grāmatas manuskriptu un Čaadajeva portretu, un gredzenu — man bez viņa skumji; riskē — ar Mihailu. Ceru, ka laupītāji Tevi nav aptīrījuši. NB. Kā var doties ceļā bez.ieroča! To pat Āzijā nedara.
KāarOņeginu? Pārlabo pantu Zvans nošķinda, ieliec tai vietā —
Gar šveicaru kā bulta viņš. Sarunā pēc Un alka uzmanības noteikti vajag:
Un steidza mani acis valgās Ar mīlas pilnu smaidu sveikt, Un valdzinošās lūpas alka Man saldskanīgus vārdus teikt.
Ardievu, mans mīļais. Ko dara Baratinska somiete? Es gaidu.
1824. gada 29. novembri. No Mihailovskas uz Pēterburgu.
Man žēl, mīļais, cienījamais draugs, ka biju par cēloni šim satraukumam; bet ko es varēju darīt? Esmu izsūtīts vienas muļķīgā vēstulē ierakslītas rindiņas dēļ; kas gan notiktu, ja valdība uzzinātu tēva apvainojumus? Tie ož pēc bendes un katorgas. Tēvs vēlāk sacīja: Kāds muļķis — tādā lietā taisnoties! Ja viņš patiešām būtu uzdrošinājies man sist, es liktu viņu sasiet! — Kāpēc tad apvainot dēlu neizdarītā noziegumā? — Jā, bet kādēļ viņš, ar tēvu runādams, uzdrošinās nepieklājīgi vicināt rokas? — Tas taču sīkums! — Jā, bet viņš nogalināja tēvu ar vārdiem! — Kalambūrs, vairāk nekas! Saki, ko gribi, te arī dzeja neko nelīdzēs.
Kā tad ir, dārgais? Vai būs iespējams kaut kā palīdzēt manai mazajai grieķietei? Viņas stāvoklis nožēlojams, bet nākotne vēl nožēlojamāka. Varoņa meita, Zukovski! Varoņi ir rada dzejniekiem un dzejai. Bet pusmilords Voroncovs nav pat pusvaronis. Man žēl, ka Tu esi iemūžinājis viņu savā dzejā, bet tur vairs neko nevar darīt. Vakar saņēmu briesmīgi jautru vēstuli no Vjazemska. Kā viņš Krievijā spējis saglabāt savu jautrību?
Tu satiksi Karamzinus, — Tevi un viņus mīlu no visas sirds. Pasaki viņiem manā vārdā, ko pats vēlies.
29. novembrī
Aptuveni 1824. gada 9. decembrī. No Mihailovskas uz Odesu.
(Uzmetums)
Vētra, liekas, norimusi, uzdrīkstos pabāzt galvu no savas ligzdas un Jūs uzrunāt, mīļais Dmitrij Maksimovič. Jau ceturtais mēnesis, kopš atrodos nomaļā muižā — garlaikojos, bet ko lai dara; te nav ne jūras, ne dienvidu debess, ne itāļu operas. Bet loties nav ari ne siseņu, ne milordu Uoroncovu. Mana vientulība ir pilnīga, dīkdienība — svinīga. Kaimiņu tuvumā maz, esmu pazīstams tikai ar vienu ģimeni un arī to pašu satieku diezgan reti; visu dienu jāju, vakarā klausos savas aukles pasakas, viņa ir Tatjanas aukles prototips; liekas, Jūs viņu reiz redzējāt, viņa ir mana vienīgā draudzene — un tikai ar viņu man nav garlaicīgi. No Odesas ne ziņas, ne miņas. Sirds ilgojas pēc kādas vēsts, — ilgi neiedrošinājos uzsākt saraksti ar atstātajiem draugiem — ilgi cīnījos ar sevi, bet neizturēju. Dieva dēļ! Kaut vienu vārdiņu par Odesu — sakiet, kas pie jums notiek, sakiet vispirms, vai mazā grāfiene Gurjeva izveseļojusies, es no sirds vēlu laimi, godu un labklājību.
1825. gada janvāra beigās. No Mihailovskas uz Pēterburgu.
Riļejevs Tev nogādās manus Čigānus. Sarāj manu brāli par to, ka viņš nav turējis doto vārdu, — es negribēju, ka šī poēma kļūst pazīstama pirms laika, — tagad neko nevar darīt — esmu spiests to publicēt, kamēr tā nav izvazāta pa gabalam.
Klausījos Čacki, bet tikai vienu reizi un ne ar tik lielu uzmanību, kādu viņš pelnījis. Lūk, ko ātrumā paguvu ievērot:
Dramatisks rakstnieks jāvērtē pēc likumiem, kādus viņš pats sev spraudis. Tātad es nevērtēšu ne Gribojedova komēdijas plānu, ne intrigu, ne morāli. Viņa nolūks — raksturi un saasināts sabiedrības tikumu atainojums. No šāda viedokļa Famusovs un Skalozubs ir lieliski. Sofija uzzīmēta neskaidri: vai nu viņa ir.. vai Maskavas māsīca. Molčaļins nav pietiekami skaidri nelietis;
varbūt derētu padarīt viņu arī par gļēvuli? Vecs paņēmiens, taču civils gļēvulis augstākajā sabiedrībā blakus Čackim un Skalozu- bam varētu būt ļoti smieklīgs. Les propos dc bal\ tenkas, Repeti- lova stāsts par klubu, visiem zināmais un visās viesībās aicinātais nelietis Zagoreckis — lūk, īsta komēdijas ģēnija vaibsti. — Tagad jautājums. Kurš komēdijā «Gudra cilvēka nelaime» ir gudrs? Atbilde: Gribojedovs. Bet vai Tu zini, kas ir Čackis? Dedzīgs, cēlsirdīgs un lādzīgs jauneklis, kurš kādu laiciņu padzīvojis kopā ar ļoti gudru cilvēku (tieši ar Gribojedovu) un uzsūcis viņa domas, asprātības un satīriskās piezīmes. Viss, ko viņš saka, skan ļoti gudri. Bet kam viņš to visu saka? Famusovam? Skalozubam? Ballē Maskavas vecmāmiņām? Molčaļinam? Tas ir nepiedodami. Gudra cilvēka pirmā pazīme — no viena acu uzmetiena saprast, ar ko darīšana, un nebārstīt pērles Repetilovam un viņam līdzīgiem. [93] Starp citu, kas ir šis Repetilovs? Viņā sakopoti divi, trīs, četri raksturi. Kāpēc padarīt viņu tik nekrietnu? Pietiktu ar to, ka viņš ir vējgrābslis un muļķis, turklāt vaļsirdīgs; pietiktu, ka viņš ik brīdi atzīstas savās muļķībās, nevis nelietībās. Šāda lēnprātība uz mūsu skatuves ir pilnīgi jauna, lai gan — kuram no mums nav nācies mulst, klausoties viņam līdzīgos grēku nožēlo- tājos. Starp šīs brīnum jaukās komēdijas meistariski uzrakstītām vietām Čacka neticība Sofijas mīlestībai uz Molčaļinu ir lieliska — un cik patiesi! Lūk, ap šo asi vajadzēja griezties visai komēdijai, bet Gribojedovs to, acīm redzot, negribēja — to viņam neviens nevar liegt. Par vārsmām nerunāju: pusei no tām jākļūst par sakāmvārdiem.
Parādi šo vēstuli Gribojedovam. Varbūt es dažā ziņā esmu kļūdījies. Klausīdamies viņa komēdiju, nekritizēju, bet baudīju mākslu. Šīs iebildes ienāca prātā vēlāk, kad man nebija vairs iespējams pārbaudīt, cik tās pamatotas. Vismaz es to saku viņam atklāti, bez aplinkiem, kā īstam talantam.
Tev, kā liekas, Oļegs nepatīk; nepamatoti. Vecā kņaza biedriskā mīlestība pret viņa zirgu un rūpes par tā likteni pauž aizkustinošu labsirdību, un ari pats notikums savā vienkāršībā ir ļoti poētisks. Lapa šoreiz pierakstīta pilna 110 abām pusēm.
Neesmu saņēmis Bulgarina Literārās Lapiņas, to numuru, kurā Tu kritizē Bauringu. Liec atsūtīt.
1825. gada 20. aprīlī (ne vēlāk par 24. aprīli).
No Mihailovskas uz Pēterburgu
(Uzmetums)
Es uzskatītu par savu pienākumu man izrādīto nežēlastību panest pieklājīgā klusēšanā, ja nepieciešamība mani nespiestu to pārtraukt.
Mana veselība ir stipri cietusi agrā jaunībā, un man līdz šim nav bijis iespējas ārstēties. Arī aneirisma, ar ko es slimoju jau apmēram desmit gadus, prasītu steidzamu operāciju. Ir viegli pārliecināties par manu vārdu patiesību.
Man ir pārmests, Sir, ka es savā laikā esmu paļāvies uz Jūsu rakstura augstsirdību, atzīstos, ka pašreiz es apelēju vienīgi pie tās. Lūdzu Jūsu majestāti atļaut man aizbraukt kaut kur uz Eiropu, kur man nebūtu liegta jebkāda palīdzība.
1825. gada maija beigās — jūnija sākumā. No Mihailovskas uz Pēterburgu.
Mums ir kritika, bet nav literatūras. Kur tu esi to ņēmis? Tieši kritikas mums trūkst. Tāpēc jau pastāv Lomonosova* un Heraskova autoritāte, un, ja pēdējais vispārības acīs savu nozīmi mazliet zaudējis, tad, šķiet, ne jau Merzļakova kritikas dēļ. Deržavina elks, kuram viena ceturtdaļa no zelta, bet trīs ceturtdaļas no svina, līdz šim vēl nav novērtēts. Felicei veltītā oda ir pielīdzināma Augstmanim, oda Dievam — odai, kas veltīta Meščerska nāvei, oda Zubovam tikai nesen atklāta. Kņažņins bezrūpīgi bauda savu slavu, Bogdanovičs picskaitīls pie lieliem dzejniekiem, tāpat Dmitrijevs. Mums nav nekādu komentāru, nevienas kritikas grāmatas. Mēs nezinām, kas ir Krilovs — Krilovs, kurš ir tādā pašā mērā lielāks par Lafontēnu kā Deržavins par 2. B. Ruso. Ko tad Tu sauc par kritiku? Eiropas Vēstis un Valstisko Domu? Greča un Bulgarina bibliogrāfiskās izziņas? Savus rakstus? Atzīsties taču, ka tas viss nekādi nevar nodibināt kādu noteiktu sabiedrības domu, nevar ietekmēt gaumi. Kačenovskis ir truls un garlaicīgs, Tu un Grečs — jūs esat asi un interesanti — tas ir viss, ko var teikt par jums, — bet kur tad kritika? Nē, Tava frāze mums jāapgriež otrādi: kāda nekāda literatūra mums ir, bet kritikas nav. Starp citu, Tu pats mazliet tālāk tam piekriti.
Tikai vienai tautai kritika radusies pirms literatūras — ģermāņiem.
Kāpēc mums nav ģēniju un maz talantu? Pirmkārt, mums ir Deržavins un Krilovs, otrkārt, kur gan ir daudz talantu.
Mums nav protekcijas — un paldies dievam! Vai tiešām nav? Deržavins, Dmitrijevs tika iecelti par ministriem, lai veicinātu viņu daiļradi. Katrīnas laiks — protekciju laiks, bet tālab tas vēl nav sliktāks par citiem. Karamzins, liekas, tiek protežēts; 2u- kovskis nevar zūdīties; Krilovs tāpat. Gņedičs kabineta klusumā veic savu varoņdarbu; paskatīsimies, kad viņa Homērs ieraudzīs dienas gaismu. Bez protekcijas esmu tikai es un Baratinskis — un es nesaku: paldies dievam. Protekcija var spārnot tikai parastu apdāvinātību. Es nerunāju par Augusta laikiem. Taču Taso un Ariosto poēmās jūtamas valdnieka aizgādības pēdas. Šekspīrs savas labākās poēmas uzrakstījis pēc Elizabetes pasūtījuma. Mol- jērs bija Ludviķa kambarsulainis, nemirstīgais Tartifs, komiskā ģēnija augstākās saspringtības auglis, par savu rašanos var pateikties monarha aizstāvībai; Voltērs savu labāko poēmu uzrakstīja Friderika aizgādībā… Deržavinu atbalstīja trīs cari, — Tu neesi pateicis to, ko gribēji; es runāšu Tavā vietā.
Tiešām! Mums ir pamats lepoties: mūsu vārda māksla, atpalik- dama no citām talantu krāšņumā, pārāka par tām tanī ziņā, ka tā nenes verdziskas pazemības zīmogu. Mūsu talanti ir dižciltīgi, neatkarīgi. Līdz ar Deržavinu apklususi pieglaimības balss — bet kā viņš glaimoja?
Ak, atceries, kā sajūsmināts Es toreiz tevi slavēju: Lūk, ir, kā teicu, — triumfs brīdi, Bet cēlsirdīgums mūžam dzīvs.
Viss, ko Tu raksti par mūsu audzināšanu, par ārzemju un savstarpējiem (vareni!) epigoņiem — lieliski, pateikts spēcīgi, ar patiesu degsmi. Vispār, domas Tevi mutuļo. Par Oņeginu Tu neesi izsacījis visu, kas Tev uz sirds: jūtu, kālab, un pateicos —• bet kādēļ gan skaidri nepateikt savas domas? Kamēr mēs vadīsimies no mūsu personiskām attiecībām, kritikas mums nebūs — bet Tu esi cienīgs to radīt.
šos vāciešus un pievērsies mums, pareizticīgajiem; diezgan esi rakstījis īsos stāstus ar romantiskām pārejām — tas labi der baironiskai poēmai. Romānam vajadzīga daudzvārdība; izklāsti visu, kas uz sirds. Tavs Vladimirs runā kā vācu drāmas varonis, skatās uz sauli pusnaktī etc. Bet lietuviešu nometnes apraksts, namdara un sarga saruna ir lieliski; tāpat arī beigas. Vispār — visur Tavs neparastais spilgtums.
Riļejevs Tev, protams, parādīs manas piezīmes par viņa Voi- narovski, bet Tu atsūti man savas iebildes. Pagaidām apkampju Tevi sirsnīgi jo sirsnīgi.
Vēl kas: 1822. gadā Tu gaudies par mūsu vārda mākslas ju- ceklību — bet šogad pat paldies nepateici vecajam Šiškovam. Kam gan citam, ja ne viņam, mums jāpateicas par mūsu atplaukumu?
1825. gada 25. maijā un ap jūnija vidu. No Mihailovskas uz Pēterburgu.
385
Tu jautā, vai esmu apmierināts ar to, ko Tu par mani teici Telegrāfā. Kas tas par jautājumu? Kulturāli raksti mūsu žurnālos ir tik retil Un Tavu spalvu vada gan gaume, gan draudzības kaisme. Bet, salīdzinot ar Zukovski, Tu mani pārāk saudzē. Es neesmu viņa turpinātājs, esmu tieši viņa skolnieks un tikai ar to kaut ko panāku, ka neuzdrīkstos maisīties viņam pa kājām uz lielā ceļa, bet tipinu pa taciņu. Nevienam nav bijis un nebūs tāds stils, kas varenībā un daudzveidībā varētu līdzināties viņa stilam. Cīniņos ar grūtībām viņš ir neparasts spēka vīrs. Tulkojumi viņu izlutinājuši, padarījuši laisku; viņš pats vairs negrib radīt,
par to parunāt, bet ne tagad; nav spēka, esmu noguris. Rakstīju visiem — pat Bulgarinam.
25*
25. maijā
Tu piedāvājies iepazīstināt mani ar Poļevoju. Patiesību sakot, es viņam labprāt palīdzēšu, bet laikam gan nekādus noteikumus nepildīšu — tātad arī viņa naudas man nav vajadzīgs. Tu uzmani viņu — dieva dēļ! Arī viņam gadās sameloties. Piemēram, Dons Kihots iznīdējis Eiropā ceļojošos bruņiniekus!!! Itālijā, izņemot Dante vienu vienīgo, neesot bijis romantisma. Bet romantisms taču Itālijā dzimis. Kas tad ir Ariosto? Un viņa priekšteči, sākot ar Buovo d'Antona līdz Oīlando inamoratoKā var tā rakstīt no zila gaisa! Nenoniecini sīkos žurnālu rakstiņus: ar tiem nodarbojās Napoleons un bija labākais žurnālists Parīzē (kā atzīmējis, cik atceros, Fušē).
(Piebilde Ļ. S. Puškinam)
Vjazemskim, kurš drīz vien pie jums ieradīsies. Ja ne, tad atdod A. I. Turgeņevam, lai nogādā Maskavā.
1825. gada jūlija sākumā. No Mihailovskas uz Pēterburgu.
Viņa majestātes negaidītā laipnība mani neizsakāmi aizkustināja, it sevišķi tāpēc, ka šejienes gubernators jau bija man piedāvājis dzīves vietu Pleskavā, bet es cieši turējos pie augstākās
priekšniecības rīkojuma. Ievācu ziņas par Pleskavas dziedniekiem: man ieteica kādu Vsevoložski, ļoti prasmīgu veterināru, kas zinātnieku aprindās pazīstams ar savu grāmatu par zirgu ārstniecību.
Par spīti visam, nolēmu palikt Mihailovskā, kas tomēr nenozīmē, ka es nejustu viņa majestātes tēvišķīgo labvēlību.
Baidos, ka manu vilcināšanos izmantot monarha žēlastību neuzskata par nevērību vai dumpīgu spītību. Bet vai var iedomāties, ka cilvēka sirdī spētu slēpties tik velnišķīga nepateicība?
Lieta tāda, ka, desmit gadus par savu aneirismu nedomājis, neredzu iemeslu pēkšņi par to tik ļoti rūpēties. Vēl vienmēr gaidu no imperatora cilvēkmīlestības pilnās sirds — varbūt ar laiku saņemšu atļauju sameklēt vietu, kas man patiktu, un dziednieku, kam es pats uzticētos, nevis pēc augstākās priekšniecības pavēles.
Cieši Tevi apskauju.
A. Puškins
1825
Mihailovskā
1825. gada 21. jūlijā. No Mihailovskas uz Rīgu.
Rakstu Jums drūmi piedzēries; Jūs redzat, ka turu vārdu. Tātad Jūs jau Rīgā? Vai esat guvusi uzvaras? Vai drīz precēsieties? Vai esat tikusies ar ulāniem? Ziņojiet man par visu sīki jo sīki, jo Jūs zināt, ka, lai cik ļauni būtu mani joki, es patiesi interesējos par visu, kas attiecas uz Jums. Es gribētu Jūs sabārt, bet man nav drosmes darīt to no tik respektējama attāluma. Kas attiecas uz morāli un padomiem, Jūs tos dabūsiet. Klausieties uzmanīgi: 1) dieva dēļ, esiet vieglprātīga tikai ar saviem draugiem (vīriešu luirtas), tie to izmantos vienīgi sevis pašu labā, turpretī draudzenes Jums kaitēs, jo paturiet vērā, ka viņas visas ir tikpat godkārīgas un pļāpīgas kā Jūs pati; 2) valkājiet īsas kleitas, jo Jums ir ļoti glītas kājiņas, un neuzbužiniet matus pie deniņiem, pat ja tāda būtu mode, jo Jums diemžēl ir apaļa seja; 3) kopš kāda laika Jūs esat kļuvusi liela gudriniece, tomēr neizrādiet to, un, ja kāds ulāns Jums teiks, ka ar Jums nav veselīgi valsēt, nesmejieties, negražojieties, neizrādiet, ka lepojaties ar to; noslaukiet degunu, pagrieziet galvu un sāciet runāt par ko citu; 4) neaizmirstiet jaunāko Bairona izdevumu.
Vai zināt, kāpēc es Jūs gribēju bārt? Nē? Samaitātā meiča bez jūtām un bez … utt. — bet Jūsu solījumi, vai esat tos izpildījusi? Labi, es vairs par tiem nerunāšu un Jums piedodu, jo vairāk tāpēc, ka pats tos atcerējos tikai pēc Jūsu aizbraukšanas. Savādi — kur gan bija mana galva? Bet tagad parunāsim par ko citu.
Visa Trigorska dzied Netīk viņai jaukā nakts, un man no tā sirds sažņaudzas sāpēs; vakar mēs ar Alekseju runājām četras stundas bez pārtraukuma. Nekad mums nav bijusi tik gara saruna. Uzminiet — kas mūs pēkšņi tā satuvināja? Garlaicība? Jūtu saskaņa? Nezinu. Katru nakti es staigāju pa savu dārzu un atkārtoju: viņa bija šeit, — akmens, uz kura viņa paklupa, ir uz mana galda līdzās novītušajam heliotropa zaram, es rakstu daudz dzejoļu — tas viss, ja gribat, stipri atgādina mīlestību, bet es Jums zvēru, ka tās nav. Būtu es iemīlējies, man svētdien vajadzēja raustīties krampjos aiz niknuma un greizsirdības, bet es jutos tikai aizskarts, — un tomēr doma, ka es viņai nekas neesmu, ka, ierosinājis un iedarbinājis viņas iztēli, esmu tikai apmierinājis viņas ziņkāri, ka atmiņa par mani ne uz mirkli nepadarīs viņu izklaidīgāku tad, kad viņa gūs uzvaru pēc uzvaras, nedz arī sērīgāku tajās dienās, kad viņu māks skumjas, ka viņas skaistās acis pievērsīsies kādam Rīgas švītam ar tādu pašu sirdi plosošu un baudkāru izteiksmi… — nē, šī doma man ir nepanesama, pasakiet viņai, ka es no tās miršu, — nē, nesakiet to viņai, viņa par to zobosies, šī burvīgā būtne. Bet pasakiet viņai, ka, ja viņas sirds nejūt pret mani apslēptu maigumu, melanholisku un noslēpumainu tieksmi, es viņu nicinu — vai dzirdat? Jā, nicinu, par spīti tam izbrīnam, ko tik neparastām jūtām vajadzēja viņā izraisīt.
Ardievu, baronese, pieņemiet dziļas cieņas apliecinājumu no Jūsu prozaiskā pielūdzēja.
21. jūlijā
P. S. Atsūtiet man apsolīto recepti; esmu izdarījis tik daudz muļķību, ka nav vairs spēka, — nolādētais apmeklējums, nolādētā aizbraukšana!
1825. gada 25. jūlijā Mihailovskā,
Es aiz vājības lūdzu Jūsu atļauju rakstīt Jums, bet Jūs aiz vieglprātības vai koķetērijas man to atļāvāt. Ar sarakstīšanos neko nevar panākt, es to zinu; bet man nav spēka pretoties vēlmei kaut pēc vārdiņa, ko būtu rakstījusi Jūsu daiļā roka.
Jūsu atbraukšana uz Trigorsku atstājusi uz mani spēcīgāku un mokošāku iespaidu nekā savā laikā mūsu sastapšanās pie Oļeņiniem. Vislabākais, ko es varētu darīt savā skumīgajā sādžā, būtu mēģināt nedomāt vairs par Jums. Arī Jums vajadzētu man to novēlēt, ja vien Jūsu sirdī ir kaut kripatiņa žēlastības pret
nīdni — bet vieglprātība vienmēr ir cietsirdīga, un jūs, sievietes, sagrozīdamas galvas visiem bez izšķirības, priecājaties, zinot, ka ir kāda sirds, kas cieš jums par godu un slavu.
Ardievu, dievišķā. Es zaudēju savaldību un esmu pie Jūsu kājām. Tūkstoš mīlu vārdu Jermolajam Fjodorovičam un sveicieni Vulfa kungam.
25. jūlijā
Ņemu atkal rokās spalvu, jo mirstu aiz skumjām un esmu spējīgs domāt tikai par Jums. Ceru, ka Jūs šo vēstuli izlasīsiet slepus — vai noslēpsiet to atkal uz savām krūtīm? Vai atbildēsiet man ar ļoti garu vēstuli? Rakstiet man visu, kas vien Jums ienāk prātā, es Jūs lūgšus lūdzu. Ja Jūs baidāties, ka nesaglabāšu noslēpumu, ja negribat sevi kompromitēt, pārgroziet rokrakstu. Parakstieties ar izdomātu vārdu — mana sirds pratis Jūs pazīt. Ja Jūsu izteicieni būs tikpat maigi kā Jūsu skatieni — ak vai! — es centīšos tiem noticēt vai arī krāpt sevi, kas ir viens un tas pats. Vai Jūs zināt, ka, pārlasot šīs rindas, man kauns par to sentimentālo toni, — ko teiks Anna Nikolajevna? Ak Jūs, brī- numdarel
Vai zināt ko? Rakstiet man gan šā, gan tā — tas ir tik jauki.
1825. gada jūlija mēneša otrajā pusē (pēc 19. datuma).
No Mihailovskas uz Belogorodku vai Belaja Cerkovu.
(Uzmetums)
Kur jūs atrodaties? No laikrakstiem uzzināju, ka esat mainījis pulku. Novēlu, lai šī pārmaiņa jūs izklaidētu. Ko dara jūsu brālis?
Savā 13. maija vēstulē jūs par viņu nekā nerakstat; vai viņš ārstējas?
Par sevi varu teikt sekojošo: mani draugi daudz pūlējušies, lai dabūtu man atļauju izbraukt ārstēties, mana māte rakstījusi viņa majestātei, un pēc tam man atļāva aizbraukt uz Pleskavu un pat apmesties tur uz dzīvi, bet es to nedarīšu; tikai aizbraukšu turp uz dažām dienām. Pagaidām dzīvoju pilnīgā vientulībā: vienīgā kaimiņiene, kuru es tiku apciemojis, aizbrauca uz Rīgu, un mana vienīgā sabiedrība vārda tiešā nozīmē ir mana vecā aukle un mana traģēdija; tā virzās uz priekšu, un es ar to esmu apmierināts. To rakstīdams, esmu pārdomājis par traģēdiju vispār. Tas varbūt ir visnepareizāk izprastais žanrs. Kā klasiķi, tā romantiķi pamatojuši savus noteikumus ar ticamību, bet tieši to izslēdz drāmas būtība. Nerunājot jau nemaz par laiku utt., kāda, velns parāvis, ticamība var būt zālē, kas sadalīta divās daļās, pie tam vienu aizņem divi tūkstoši cilvēku, kurus it kā neredz tie, kas atrodas uz skatuves; 2) valoda. Piemēram, Laarpa Filoktets, noklausījies Pirra tirādi, saka tīrā franču valodā: «Ak vai, es dzirdu grieķu valodas saldās skaņas» — utt. Atcerieties senos grieķus: viņu traģiskās maskas, viņu dubultās lomas — vai tas viss nav nosacīta neticamība? 3) laiks, vieta utt., utt. īstie traģēdijas ģēniji nekad nav rūpējušies par ticamību. Paskatieties, cik veikli Korneijs izrīkojas ar Sidu. «Ak jūs vēlaties, lai tiktu ievērots 24 stundu noteikums? Lūdzu,» — un pēc tam viņš jums sablīvē notikumus, kuru pietiktu 4 mēnešiem. Manuprāt, nekas nav veltīgāks par sīkiem grozījumiem atzītajos noteikumos; Alfjēri ir dziļi pārsteigts par smieklīgajām sānis sacītajām replikām, viņš tās atmet, toties pagarina monologus, domādams, ka izdarījis veselu apvērsumu traģēdijas sistēmā; kāda bērnišķība!
Situāciju ticamība un dialogu patiesīgums — tas ir īstais traģēdijas noteikums. (Es neesmu lasījis ne Kalderonu, ne Veģu.) Bet cik brīnišķīgs ir Šekspīrs! Es vēl nevaru attapties. Cik sīks kā traģiķis salīdzinājumā ar viņu ir Bairons! Šis Bairons, kurš i adījis tikai vienu vienīgu raksturu (sievietēm nav rakstura, viņām ir kaislības jaunībā, un tāpēc sievietes ir tik viegli attēlot), tas pats Bairons ir sadalījis starp saviem personāžiem atsevišķas sava rakstura īpašības: savu lepnumu piešķīris vienam, savu naidu otram, savas skumjas — trešajam utt. — un tādā kārtā no viena viengabalaina rakstura, drūma un enerģiska, izveidojis vairākus nenozīmīgus, — tā nepavisam nav traģēdija.
Pastāv vēl šāda dīvainība: kad rakstnieks iecerējis kādu raksturu, tad visam, ko viņš tam liek teikt, pat runājot par visneitrālākajām lietām, tiek piešķirtas šā rakstura galvenās iezīmes (tādi ir pedanti un jūrnieki vecajos Fīldinga romānos). Sazvērnieks saka «Dodiet man dzert» tādā tonī, it kā paustu visbaigāko noslēpumu, — tas ir tik smieklīgi. Atcerieties Bairona Naidīgo (ha pagato!) — šī vienmuļība, šis afektētais lakonisms, šis nepārtrauktais niknums — vai tas ir dabiski? No tā izriet dialogu mākslotība un biklums.
Atcerieties Šekspīru. Lasiet Šekspīru, viņš nekad nebaidās, ka varētu sakompromitēt savu personāžu, liekot tam runāt pilnīgi nepiespiesti, kā dzīvē, jo ir drošs, ka vajadzīgā brīdī un vietā liks tam atrast savam raksturam piemērotu valodu.
Jūs man jautāsiet: vai jūsu traģēdija ir raksturu vai tikumu traģēdija? Esmu izvēlējies visvieglāko žanru, bet mēģinājis savienot abus. Es rakstu un pārdomāju. Lielākā daļa skatu prasa tikai prāta apsvērumus; kad nonāku pie kāda skata, kas prasa iedvesmu, es gaidu vai arī atstāju to neuzrakstītu — tāds darba paņēmiens man ir pilnīgi jauns. Jūtu, ka mani garīgie spēki ir pilnbriedumā, es varu radīt.
E§,.,
1825. gada jūnija otrajā pusē — augustā. No Mihailovskas uz Pēterburgu.
(Uzmetums)
1826. gada 1. decembrī. No Pleskavas uz Maskavu.
Redziet: no cenzūras atbrīvotam, man tomēr vajag, pirms kādu darbu publicēju, parādīt to augstākās instancēs; pat vismazāko nieku. Man jau (ļoti laipni, ļoti pamācīgi) izmazgāja galvu. Protams, es precīzi izpildīšu augstāko gribu un tādā sakarībā jau rakstīju Pogodinam, lai ziņo cenzūrai, ka no maniem darbiem neko un nekur nedrīkst drukāt. Man tas liekas ļoti izdevīgi: tas mani atbrīvo no almanahu un žurnālu izdevējiem un citiem literatūras pedantiem. Ar Pogodinu mēs vienosimies no jauna.
Pārsūti vēstuli Zubkovam bez mazākās vilcināšanās. Tavas nojausmas — baisas, manas izredzes — gaišas. Drīz būšu pie jums, pagaidām sēžu vai zvilnu Pleskavā. Man raksta — Tu esot slims, ar ko tad pārēdies? Apmetīšos pie Tevis.
1827. gada 3. janvārī. No Maskavas uz Pēterburgu.
Cienījamais kungs
Aleksandr Kristoforovič,
Ar visdziļākām pateicības jūtām saņēmu Jūsu ekselences vēstuli, kura dara man zināmu viņa majestātes visnotaļ laipno atsauksmi par manu dramatisko poēmu. Piekrītu, ka tā vairāk no- sliecas uz vēsturisku romānu nekā uz traģēdiju, kā imperators atļāvies aizrādīt. Nožēloju, ka nav manos spēkos pārlabot reiz uzrakstīto.
Tuvākajā laikā man būs tas gods pēc Jūsu ekselences rīkojuma nosūtīt Jums manus īsos dzejolīšus.
Ar visdziļāko cieņu, pateicību un padevību palieku
Jūsu ekselences
padevīgais kalps
Aleksandrs Puškins
3. janvārī 1827 Maskavā
1828. gada 26. novembrī. No Maļiņikiem uz Pēterburgu.
Gan alkaini, gan neticīgi[108]…
Te Tev būs atbilde Gotovcevai (velns viņu rāvis); kā Tev patīk ces petits vers froids et coulants[109]? ko gan viņai uzrakstījis mans Vjazemskis? Bet no manis viņai būs maz labuma. Un ko tad viņa man īsti pārmet? Nevērību pret skaisto dzimumu, neķītrību vai nepiedienīgu uzvedību? Dievs vien zina. Vai tiesa, ka Tu braucot ierakties Smoļenskas putraimos? Redzi nu, kādu putru esi ievārījis. Tu sūti mani pēc Baratinska, bet pats laidies lapās. Ko man ar Tevi iesākt? Te es dzīvoju ļoti jautri, jo man ļoti patīk lauku dzīve. Visi šejienieši domā, ka esmu ieradies sacerēt pantus «Oņeginam», un baida ar mani bērnus kā ar bubuli. Bet es vizinos pa pirmo sniegu, spēlēju vistu — astoņas grivnas uz robera — un tādā kārtā pieķeros tikumības jaukumiem un vairos no apgrēcības tīkliem, — pastāsti to mūsu dāmām; es ieradīšos pie viņām atjaunots gan miesīgi, gan garīgi- pietiek. Es šodien nez kāpēc sapļāpāju Tev niekus.
26. novembrī
Kā klājas Iliādai, un ko dara Gņedičs?
1829. g. 1. maijā. Maskavā.
Uz ceļiem, lejot pateicības asaras, man vajadzētu Jums rakstīt tagad, kad grāfs Tolstojs man nodevis Jūsu atbildi: šī atbilde nav noraidījums. Jūs man atļaujat cerēt. Un tomēr, ja es vēl kurnu, ja laimes jūtām piejaucas skumjas un rūgtums, tad nepārmetiet man nepateicību; es saprotu mātes piesardzību un maigās rūpes! Taču piedodiet nepacietību, kādu izjūt slima sirds, kurai liegta laime. Es tūliņ braucu prom un sirds dziļumos aizvedu līdzi tās dievišķās būtnes tēlu, kurai par savu dzīvību jāpateicas Jums. Ja Jums ir kādas man nododamas pavēles, esiet tik laipna un nosūtiet tās grāfam Tolstojam, kurš tās nogādās man.
Pagodiniet mani, kundze, pieņemot manas dziļās cieņas apliecinājumu.
Puškins
1829. gada 1. maijā
Ģenerāli,
vēstule, ar kuru Jūs mani esat pagodinājis, mani patiesi sarūgtināja; es Jūs lūdzu veltīt man brītiņu iecietības un uzmanības. Lai gan četrus gadus tiku uzvedies nosvērti, es neesmu varējis iemantot varas iestāžu uzticību. Ar sāpēm redzu, ka pats mans visnenozīmīgākais solis modina aizdomas un nelabvēlību.
Piedodiet, ģenerāli, ka tik atklāti sūdzos, bet, dieva dēļ, iejūtie- ties, lūdzami, uz brīdi manā stāvoklī un mēģiniet saprast, cik tas smags. Tas ir tik nedrošs, ka es ik brīdi jūtu tuvojamies nelaimi, kuru nevaru ne paredzēt, ne novērst. Ja līdz šim es vēl neesmu kritis nežēlestībā, tad par to man jāpateicas nevis savu tiesību un pienākuma apziņai, bet vienīgi Jūsu personīgajai labvēlībai. Taču, ja rīt Jūs vairs nebūsiet ministrs, parīt mani aizvāks. Bulgarina kungs, kurš izteicies, ka viņam esot zināma ietekme uz Jums, kļuvis par vienu no maniem visniknākajiem ienaidniekiem kādas kritikas dēļ, ko viņš piedēvējis man. Pēc tā zemiskā raksta, ko viņš publicējis par mani, uzskatu, ka viņš ir spējīgs uz visu. Esmu spiests laikus ziņot Jums par manām attiecībām ar šo cilvēku, jo viņš varētu nodarīt man bezgala daudz ļauna.
Biju nodomājis aizbraukt no Maskavas uz Pleskavas sādžu, taču, ja Nikolajs Rajevskis ierastos Poltavā, lūdzu Jūsu ekselenci atļaut man aizbraukt uz turieni un ar viņu satikties.
Pieņemiet, ģenerāli, manas dziļās cieņas un pilnīgās padevības apliecinājumu.
Jūsu ekselences padevīgais kalps
Aleksandrs Puškins
1830. gada 24. martā Maskavā
1830. gada 5. aprīlī. Maskavā.
Tagad, kundze, kad Jūs man esat devusi atļauju Jums rakstīt, es, ķerdamies pie spalvas, esmu tikpat satraukts, kā kad atrastos Jūsu klātbūtnē. Man ir tik daudz sakāms, un, jo vairāk es par to domāju, jo skumjākas un grūtsirdīgākas domas nāk man prātā. Es Jums tās izklāstīšu pavisam vaļsirdīgi un sīki, lūgdams Jūs izrādīt pacietību un it īpaši iecietību.
Kad es viņu ieraudzīju pirmo reizi, viņas skaistumu sabiedrībā tikko sāka ievērot. Es viņu iemīlēju, galva man apreiba, es lūdzu viņas roku; Jūsu atbilde, lai cik tā bija nenoteikta, uz brīdi man lika gandrīz vai zaudēt prātu; tai pašā naktī es aizbraucu uz armiju. Jūs man jautāsiet, ko es tur būtu darījis; zvēru Jums, ka nezinu, bet kādas pēkšņas skumjas dzina mani prom no Maskavas; tur es nebūtu varējis paciest ne Jūsu, ne viņas klātbūtni. Es Jums rakstīju; cerēju, gaidīju atbildi — tā nenāca. Es iedomājos savus agrās jaunības maldus; tie bija, bez šaubām, ļoti vētraini, un apmelojumi tos padarīja vēl smagākus; valodas par tiem nelaimīgā kārtā bija stipri izplatījušās. Jūs varējāt tām noticēt, es nedrīkstēju gausties, bet kritu izmisumā.
Kādas mokas mani gaidīja pēc atgriešanās! Jūsu klusēšana, jūsu dzedrums, tā paviršība un nevērība, ar kādu mani saņēma Natālijas jaunkundze… Man nebija drosmes izskaidroties — es aizbraucu uz Pēterburgu ar satriektu sirdi. Jutu, ka esmu izturējies stipri smieklīgi, es biju bikls pirmo reizi mūžā, bet biklums, ko izrāda vīrietis manā vecumā, nekādi nevar patikt jaunai meitenei Jūsu meitas gados. Viens no maniem draugiem brauc uz Maskavu, atved man no turienes vienu vienīgu labvēlīgu vārdu, un tas uzreiz mani atsauc dzīvē, bet tagad, kad dažiem laipniem vārdiem, ar kuriem Jūs mani esat pagodinājusi, vajadzētu viest manī bezgalīgu prieku, — es esmu nelaimīgāks nekā jebkad. Pamēģināšu izskaidroties.
Vienīgi pieradums un ilgstoša tuvība varētu palīdzēt man iemantot Jūsu meitas simpātijas; es varu cerēt ar laiku modināt viņā labvēlību, bet ne ar ko nevaru viņai patikt; ja viņa būtu ar mieru dot man savu roku, es to uzskatītu tikai par viņas sirds mierīgas vienaldzības pierādījumu. Bet vai vispārējas apjūsmoša- nas, pielūgsmes un kārdinājumu atmosfērā šis mierīgums būs ilgstošs? Viņai teiks, ka tikai nelaimīgs liktenis liedzis viņai doties citā laulībā, kas būtu vienlīdzīgāka, spožāka, viņas cienīgāka, — var jau būt, ka šie vārdi tiks teikti no sirds, bet viņa jau nu katrā ziņā tos uzskatīs par tādiem. Vai viņā nepamodīsies nožēla? Vai viņa neuzskatīs mani par šķērsli, par viltīgu nolaupītāju? Vai viņa nejutīs pret mani riebumu? Dievs mans liecinieks, ka esmu gatavs mirt viņas dēļ; bet pienākums mirt, lai atstātu viņu kā žilbinošu atraitni, kura rit var brīvi izvēlēties sev jaunu vīru, — šī doma man ir elle.
Parunāsim par naudas līdzekļiem; es tiem piešķiru mazu nozīmi. Līdz šim man ar saviem ienākumiem ir pieticis. Vai to pietiks pēc apprecēšanās? Es neparko necietīšu, ka manai sievai būtu jāiepazīst trūkums, ka viņa nevarētu būt tur, kur viņai pienākas būt, lai mirdzētu, lai uzjautrinātos. Viņai ir tiesība to prasīt. Lai viņu apmierinātu, esmu gatavs upurēt visas savas tieksmes, visas savas aizraušanās, savu pilnīgi brīvo, nejaušību pilno eksistenci. Un tomēr — vai viņa nekurnēs, ja viņas stāvoklis augstākajā sabiedrībā nebūs tik spožs, kādu viņa ir pelnījusi un kādu es būtu vēlējies?
Tādas ir pa daļai manas bažas. Es trīcu, iedomādamies, ka Jūs tās varētu atzīt par pārāk pamatotām. Man ir vēl vienas bažas, par ko es nevaru izšķirties, vai uzticēt tās papīram vai ne…
Pagodiniet mani, kundze, pieņemot manas pilnīgās padevības un dziļās cieņas apliecinājumu.
A. Puškins
Sestdien
40 t
1830. gada aprīļa beigas (ne vēlāk par 28. datumu).
No Maskavas uz Ostafjevu.
Jums taisnība, atzīstot, ka Ēzelis ir jauks. Tas ir viens no tagadējā laika visizcilākajiem sacerējumiem. To piedēvē V. Igo, — manuprāt, tas ir talantīgāks par Pēdējo dienu, kas arī ir ļoti talantīgi uzrakstīta. Par teikumu, kas Jūs samulsinājis, teikšu vispirms, ka nevajag ņemt nopietni visu, ko saka autors. Visi ir cildinājuši pirmo mīlestību, viņš atzinis, ka pikantāk ir parunāt par otro. Varbūt viņam taisnība. Pirmajā mīlestībā vienmēr dominē jūtīgums: jo tā muļķīgāka, jo vairāk atstāj brīnišķīgu atmiņu. Otrajā mīlestībā, redziet, dominē juteklība. Paralēles varētu vilkt vēl daudz tālāk. Taču man nemaz nav laika to darīt. Manas precības ar Natāliju (kas, iekavās minot, ir mana simt trīspadsmitā mīlestība) ir nolemtas. Mans tēvs man dod 200 zemnieku, kurus es ieķīlāšu lombardā, bet Jūs, dārgā kņaziene, es lūdzu būt manai vedējmātei.
Pie jūsu kājām
A. P.
Es viņus ieķīlāšu lombardā, bet Jūs, dievišķā kņaziene, lūdzu būt par manu vedējmāti.
No 1830. gada 30. maija līdz 6. jūnijam. Maskavā.
Vai drīkstu pie Jums aizbraukt un kad? Un vai būs nauda? Dievam, protams, visa kā pietiek, bet viņš aizdevumus nedod,
toties dāvina, kam vēlas, tālab es vairāk paļaujos uz Jums nekā uz viņu (dievs, piedod man šo grēku).
A. P.
Post scriptum et nota bene. Rumjancevs iznīcināja ragaiņus (chevaux de Frise] ) un ieviesa Kagulas karē.
1830. gada augusta pēdējās dienās, Maskavā.
Es aizbraucu uz Ņižņiju, nezinādams, kāds būs mans liktenis. Ja Jūsu mātes kundze ir nolēmusi izjaukt mūsu laulības un Jūs — viņai paklausīsit, es parakstīšos zem visiem iemesliem, kādus vien viņa gribēs izvirzīt, pat ja tie būtu tikpat maz pamatoti kā tā scēna, ko viņa man sarīkoja vakar, un kā tie apvainojumi, ar kuriem viņai labpatīk mani apbērt.
Varbūt viņai taisnība un es biju alojies, vienu bridi ticēdams, ka laime radīta man. Lai būtu kā būdams, Jūs esat pilnīgi brīva; kas attiecas uz mani, dodu Jums goda vārdu, ka piederēšu tikai Jums vai neprecēšos nekad.
A. P.
1830. gada 31. augustā. No Maskavas uz Pēterburgu.
Esi gan Tu labiņais … negribēji no manis atsveicināties un neraksti ne rindiņas. Pašlaik taisos braukt uz Ņižņiju, tas ir, uz Lukijanovu, uz Boldinas ciemu, — raksti man uz turieni, ja vēlies.
Mans mīļais, izstāstīšu Tev visu, kas man uz sirds: bēdīgi, skumjas, skumjas. Trīsdesmitgadīga līgavaiņa dzīve ir bēdīgāka par spēlmaņa trīsdesmit gadu ilgu dzīvi. Manas nākamās sievasmātes materiālais stāvoklis nedrošs. Manas kāzas tiek atliktas no dienas uz dienu. Pa to laiku es atsalstu, domāju par precēta cilvēka rūpēm, par vecpuiša dzīves jaukumu. Turklāt vēl Maskavas tenkas aizkļūst līdz līgavas un viņas mātes ausīm — tas ir par iemeslu nesaskaņām, dzēlīgiem mājieniem, ilgu mieru nesološiem izlīgumiem, ar vārdu sakot, ja arī es neesmu nelaimīgs, tad nekādā ziņā nejūtos laimīgs. Tuvojas rudens. Tas ir mans mīļākais gadalaiks — parasti mana veselība kļūst stiprāka, iestājas literāro darbu periods —, bet man jārūpējas par pūru un kāzām, kuras nosvinēsim diezin kad. Tas nav visai iepriecinoši. Braucu uz laukiem, dievs vien zina, vai man tur būs laiks strādāt un vai būs dvēseles miers, bez kura nekas nav uzrakstāms, izņemot epigrammas par Kačenovski.
Tā, mans mīļais. No vilka bēgsi, lācim uzskriesi. Velns mani dīdīja murgot par laimi, it kā es būtu tai radīts. Man vajadzēja apmierināties ar neatkarību, par kuru man bija jāpateicas dievam un Tev. Skumji, mans mīļais, apkampju Tevi un skūpstu mūsējos.
31. aug.
1830. gada 9. septembrī. No Boldinas uz Pēterburgu.
26*
Aizrakstīju Tev ārkārtīgi melanholisku vēstuli, mans mīļais Pjotr Aleksandrovič, bet ar melanholiju jau Tevi nevar pārsteigt, Tu pats šinī ziņā neesi labāks. Tagad manas drūmās domas
Ak, mans mīļais! Cik šeit laukos jauki! Iedomājies: visapkārt stepe; neviena kaimiņa; vari jāt, cik patīk, vari sēdēt mājās un rakstīt, cik vēlies, neviens netraucē. Es Tev sagādāšu visu ko, gan prozu, gan dzejoļus. Piedod, mana mīļā.
1830. gada 9. scpt. Boldinā
Ko dara mana traģēdija? Uzrakstīju mazu elēģisku ievadu, vai neaizsūtīt to Tev? Tomēr atceries, ka Tu man apsolīji savējo: lietišķu, izsmeļošu. Bet traģēdijas cena: desmit vai divpadsmit?
Pēdējās 1830. gada novembra dienās. No Boldinas uz Maskavu.
Atkal mēģināju tikt pie Jums: aizbraucu līdz Sevasleikai (līdz pirmai karantēnai). Taču pie sardzes posteņa uzraugs, redzēdams, ka braucu pats savās neatliekamās darīšanās, mani nelaida tālāk un aiztrieca atpakaļ uz manu Boldinu. Ko darīt? Sev par apmierinājumu atradu Jūsu vēstules un Marfu. Un izlasīju to divas reizes vienā elpā. Urā! — jāatzīstas, es baidījos, ka pirmais iespaids pēc tam vājināsies, tomēr ne — es vēl arvien domāju tāpat kā sākumā: Marfai ir eiropeiska, augsta mākslas vērtība. Analizēšu to pēc iespējas plašāk. Tās man būs gan studijas, gan baudījums. Viena nelaime: stils un valoda. Jūs esat bezgala aplams. Un ar valodu rīkojaties kā Joanns ar Novgorodu. Ļoti daudz gramatisku kļūdu, kas neatbilst valodas būtībai, nepareizi saīsinājumi. Bet vai zināt? Arī šī nelaime nav nekāda nelaime. Mūsu valodai vajag dot lielāku brīvību (pats par sevi saprotams, atbilstoši tās garam). Un man Jūsu brīvība patīk labāk nekā mūsu sīkumainā pareizība. — Vai Jūsu Marfa iznāks drīz? Nesūtīšu Jums piezīmes (atsevišķās), jo Jums nebūs vairs iespējams izdarīt nepieciešamos labojumus. Līdz nākamajam izdevumam. Pagaidām teikšu Jums to, ka antidramatiska man likās tikai viena vieta: Borecka saruna ar Joannu; Joanns nesaglabā savu pārākumu (ne jau runas veidā, bet attieksmē pret nodevēju). Boreckis (kaut arī novgorodietis) izturas pret viņu pārāk familiāri; tā tirgoties viņš varbūt varētu ar Joanna bajāru, bet ne ar viņu pašu. Joanns nav Jūsu sirdij tuvs. Dramatiski (tas ir gudri, spilgti, dziļi) atveidojis viņa politiku, Jūs nespējāt iedzīvināt tajā savu jūtu degsmi — Jūs pat bijāt spiests likt viņam izskaidroties mazliet mākslotā stilā. Tādi mani galvenie kritiskie iebildumi. Pārējo… pārējo vajadzēs cildināt, zvanot ar lielo Ivanu, ko arīdzan cītīgi darīs Jūsu padevīgais ķesteris.
A. P.
Cik lieliska ir sūtņu aina! Kā Jūs esat izpratis krievu diplomātiju! Un veče? Un pilsētvaldis? Un kņazs Šuiskis? Un dalienas kņazi? Man Jums jāsaka, ka tas ir ŠEKSPĪRA līmeni!
Par stilu es īsumā minēju, atstādams to žurnālu ziņā, kas droši vien to uzlūkos par galveno (un pelnīti), bet Jūs uzklausiet, ko viņi saka. Jums es aizsūtīšu sīku kritiku par katru rindiņu. Piedodiet, uz redzēšanos. Sveiciens Jazikovam.
1831. gada 21. janvārī. No Maskavas uz Pēterburgu.
Ko sacīt Tev, mans mīļais! Svētdien saņēmu briesmīgu vēsti. Otrā dienā tā apstiprinājās. Vakar braucu pie Saltikova, lai viņam par visu paziņotu, — un man pietrūka dūšas. Vakarā saņēmu Tavu vēstuli. Skumji, bēdīgi. Lūk, pirmā nāve, ko es apraudu. Karamzins mūža galā no manis atsvešinājās, es dziji skumu par viņu kā krievs, bet neviens visā pasaulē man nebija tuvāks par Delvigu. No visiem bērnības draugiem bija palicis tikai viņš — ap viņu salasījās mūsu mazais pulciņš. Bez viņa mēs esam tikpat kā bāreņi. Saskaiti uz pirkstiem: cik mēs esam? Tu, es, Baratinskis, tas arī viss.
Vakar visu dienu biju kopā ar Naščokinu, kuru stipri satriekusi Delviga nāve, — runājām par viņu, saukdami viņu par nelaiķi Delvigu, un šis epitets bija tikpat savāds, cik briesmīgs. Neko darīt! Jāsamierinās. Nelaiķis Delvigs. Tā jābūt.
Baratinskis aiz bēdām sasirdzis. Mani nevar tik viegli nogāzt no kājām. Paliec sveiks, un pacentīsimies būt dzīvi.
21. janv.
Aptuveni 1831. gada 9. februāri (ne vēlāk).
No Maskavas uz Pēterburgu.
Cik Jūs varat būt laimīga, kundze, ka Jums ir tāda sirds, kas spējīga visu saprast un par visu interesēties. Saviļņojums, ko Jūs izpaužat, runājot par dzejnieka nāvi tādā laikā, kad Eiropa raustās konvulsijās, spilgti pierāda, ka Jūsu jūtas ir visuaptverošas. Ja mana drauga atraitne atrastos trūkumā, ticiet man, kundze, ka es grieztos pēc palīdzības vienīgi pie Jums. Bet Delvigs atstāj divus brāļus, kuriem viņš bija vienīgais atbalsts: vai nevarētu viņus iekārtot pāžu korpusā?
Mēs gaidām, ko liktenis lems. Jaunākais valdnieka manifests ir lielisks. Šķiet, ka Eiropa ļaus mums rīkoties. 1830. gada revolūciju dzīlēs dzimis dižens princips — neiejaukšanās princips, kas aizstās leģitīmisma principu, ko pārkāpj no viena Eiropas gala līdz otram. Kēninga sistēma nebija tāda.
Tātad Mortemāra kungs ir Pēterburgā un Jūsu sabiedrībā viena patīkama un vēsturiska persona nākusi klāt. Kā es ilgojos būt jūsu vidū, un kā man līdz kaklam apnikusi Maskava un tās tatāriskā niecība!
1831. gada 10. februārī. Maskavā.
Mīļais draugs, nosūtu Tev savu mīļāko darbu. Tu kādreiz izturējies labvēlīgi pret maniem pirmajiem mēģinājumiem — esi iecietīgs arī pret gatavākiem darbiem. Ko Tu dari savā vientulībā? Šinī rudenī biju netālu no Tevis. Man ārkārtīgi gribējās ar Tevi redzēties un patērzēt par pagātni — karantēnu dēļ netiku. Tāpēc dievs vien zina kad un kur liktenis mūs atkal savedīs kopā. Mēs neesam tik viegli no vietas izkustināmi. Tu — bez kājas, bet es esmu precējies. Precējies — vai gandrīz. Visu, ko Tu man varētu sacīt par labu vecpuiša dzīvei un par ļaunu laulībām, esmu jau pārdomājis. Esmu aukstasinīgi apsvēris manis izvēlētā stāvokļa priekšrocības un trūkumus. Mana jaunība pagāja trokšņaini un neauglīgi. Līdz šim es dzīvoju citādi, nekā cilvēki mēdz dzīvot. Laimes man nebija. II nest de bonheui que dans Ies voies communes.2 Man ir pāri trīsdesmitiem. Trīsdesmit gadu vecumā ļaudis parasti precas — es rīkojos tāpat kā visi un droši vien to nenožēlošu. Turklāt precos bez apskurbuma, bez bērnišķīgas aizrautības. Nākotni neskatu rozēm vītu, bet visā tās bargajā kailumā. Sarūgtinājumi mani nepārsteigs: tie ietilpst manos mājas dzīves aprēķinos. Katrs prieks man būs negaidīts.
Šodien mani māc spleert — vairāk nerakstīšu, lai nepielipinātu Tev skumjas; Tev pašam savu diezgan. Raksti man uz Hitrovas mlresi Arbatā. Nesen ar Vjazemska starpniecību saņēmu Tavu Vrstuli, kas rakstīta 1824. Pateicos, bet neatbildēšu.
10. lebr.
1831. gada 24. februāri. No Maskavas uz Pēterburgu.
Mans mīļais, esmu ļoti noraizējies Tevis dēļ. Runā, ka Pēterburgā plosoties gripa; baidos par Tavu meitiņu. Katrā ziņā gaidu no Tevis vēstuli.
Esmu precējies — un laimīgs; mana vienīgā vēlēšanās, kaut manā dzīvē nekas nemainītos — neko labāku nesagaidīšu. Šis stāvoklis man ir tik neparasts, ka, liekas, esmu kļuvis cits cilvēks. Nosūtu jums vizītkarti, — sievas nav mājās, tāpēc viņa pati nevar stādīties priekšā Slepanidai Aleksandrovnai.
24. iēvi.2
Visiem labu veselību.
Aptuveni 1831. gada 16. decembri (ne vēlāk).
No Maskavas uz Pēterburgu.
Abas Tavas vēstules saņēmu pēkšņi, un tās abas mani sarūgtināja un sadusmoja. Vasilijs melo, ka viņš esot manis dēļ iztērējis divsimt rubļu. Aļoškam dot naudu es neļāvu viņa sliktās uzvedības dēļ. Par galdu samaksāšu, tiklīdz atbraukšu; neviens Tev nav lūdzis maksāt manus parādus. Manā vārdā pasaki kalpotājiem, ka esmu ar viņiem ļoti neapmierināts. Es viņiem neliku Tevi apgrūtināt, bet viņi, kā redzams, priecājas par manu prombūtni. Kā viņi uzdrīkstējās ielaist pie Tevis Fominu, ja Tu negribēji viņu pieņemt? Un Tu arī esi labiņā. Tu danco pēc viņu stabules, maksā naudu katram, kurš tikai prasa; tā nevar saimniekot. Ja kāds turpmāk griežas pie Tevis, saki, ka Tu manās darīšanās neiejaucies; un lai Tavi rīkojumi būtu svēts likums. Ar Aļošku izrēķināšos, kad atbraukšu. Vasiliju, acīm redzot, būšu spiests padzīt — līdz ar viņa mīļāko — enfin de faire maison netteu , tas viss ir ļoti nepatīkami. Nedusmojies, ka es dusmojos.
Ar darījumu kārtošanu man neveicas. Naščokins saputrojis savas lietas vairāk, nekā mēs domājām. Viņam ir trīs vai četri projekti, bet nevienu no tiem viņš vēl nav izvēlējies. Pie Tava vectēva ierasties nedomāju. Bet viņa nodomu pacentīšos izjaukt. Tevi, mans eņģeli, mīlu tā, ka nav iespējams izteikt; kopš esmu šeit, par to vien domāju, kā aizbēgt uz Pēterburgu pie Tevis, manu sieviņ.
Atplēšu vēlreiz savu vēstuli, maris mīļais draugs, lai atbildētu ii/. Tavējo. Lūdzu, pārāk cieši nesajozies, nesēdi, kājas zem sevis :.<irāvusi, un nedraudzējies ar grāfienēm, ar kurām nevar sabiedrībā sasveicināties. Es nejokoju, bet runāju ar Tevi nopietni un esmu norūpējies. Tu labi darīji, ka nosūtīji man Benkendorfa vēstuli. Runa nav par dienesta pakāpi, tomēr par svarīgām lietām. Gaidu to. Tuvākā laikā aprakstīšu Tev savu dzīvi pie Naščokina, balli pie Soldanas, vakaru pie Vjazemska — un tas viss. Tavus dzejoļus nelasu. Velns viņus rāvis; pašam savi apnikuši. Labāk raksti man par sevi — par savu veselību. Orķestri klausīties nebrauc — tā nav Tev piemērota vieta.
No 1832. gada 18. līdz 24. februārim. Pēterburgā.
(Uzmetums)
Pēc Jūsu augstās ekselences pavēles nosūtu Jums savu dzejoli, kuru grib drukāt almanahs, un cenzūra jau piekritusi.
Apturēju tā drukāšanu, kamēr nebūšu saņēmis no Jums atļauju.
Sakarā ar šo gadījumu uzdrošinos lūgt Jūsu augstajai ekselencei atļauju vaļsirdīgi paskaidrot manu stāvokli. 1827. gadā imperatoram labpatika man paziņot, ka man, izņemot viņa majestāti, nekāda cita cenzora nebūs. Šī nedzirdētā laipnība uzlika man par pienākumu nogādāt viņa majestātei caurskatīšanai sacerējumus, kas būtu viņa ievērības cienīgi ja ne pēc to vērtības, tad vismaz pēc ieceres un satura. Man vienmēr bija nepatīkami un neērti apgrūtināt caru ar nieka dzejolīšiem, kas nozīmīgi tikai man pašam, jo tie man ienesa divdesmit tūkstošus, un vienīgi šī nepieciešamība mani spieda izmantot tiesības, ko man devis valdnieks.
Tagad Jūsu augstā ekselence, ņemot vērā šos manus………………………
pavēl griezties pie Jūsu augstās ekselences tikai ar tiem dzejolīšiem, kurus es vai žurnālu izdevēji vēlētos drukāt. Atļaujiet ziņot Jūsu augstajai ekselencei, ka tas sagādās dažādas neērtības. 1) Jūsu augstā ekselence ne vienmēr atrodas Pēterburgā, bet grāmatu tirdzniecībai, tāpat kā jebkurai citai, ir savi termiņi, savi tirgi; tālab, ja grāmata tiks nodrukāta martā un nevis janvārī, tās sacerētājs var pazaudēt vairākus tūkstošus rubļu, bet žurnāla izdevējs vairākus simtus abonentu. 2) Padots sevišķai, no Jums vien atkarīgai cenzūrai — es pretēji tiesībām, ko man piešķīris valdnieks, vienīgais no visiem rakstniekiem tikšu pakļauts visstingrā- kai cenzūrai, jo, gluži dabiski, šī cenzūra skatīsies uz mani ar aizdomām un visur atradīs slepenus norādījumus, allusions1 un neskaidrības — bet apvainojumiem par norādījumiem un mājieniem nav ne robežu, ne atspēkojumu, ja ar vārdu koks saprot konstitūciju, bet ar vārdu bulta — patvaldību.
Uzdrošinos izlūgties vienu laipnību: tiesības turpmāk ar maza apjoma sacerējumiem griezties pie parastās cenzūras.
Aptuveni 1832. gada 30. septembrī (ne vēlāk).
No Maskavas uz Pēterburgu.
Redzi nu, ka man taisnība: Tev nevajadzēja pieņemt Puškinu. Labāk būtu sēdējusi pie Idalijas un nedusmojusies uz mani. Tagad paldies par Tavu mīļo, mīļo vēstuli. Biju gaidījis no Tevis dusmu negaisu, jo pēc maniem aprēķiniem ātrāk par svētdienu
I'u manu vēstuli nevarēji saņemt, bet Tu esi tik klusa, tik iecietīga, tik amizanta, ka taisni brīnums. Ko tas nozīmē? Vai tikai es neesmu kļuvis ragnesis? Piesargies! Kas Tev teica, ka es pie Karatinska nerādoties? Gan šodien pavadīšu pie viņa vakaru, gan vakardien biju pie viņa. Mēs tiekamies katru dienu. Bet par sievām mēs neinteresējamies. Grēks Tev turēt mani aizdomās par neuzticību un par sakariem ar manu draugu sievām. Es tikai apskaužu tos, kuriem sievas nav ne skaistules, ne eņģeļi, ne madonnas etc., etc. Vai zini krievu dziesmiņu —
Pasargi, dievs, no skaistas sievas.
Skaistuli bieži uz dzīrēm sauc.
Aptuveni 1833. gada 25. februārī (ne vēlāk).
No Pēterburgas uz Maskavu.
Kā ir, mīļais Pavel Voinovič? Vai dabūji nepieciešamos dokumentus, vai paņēmi sev kādu mazumiņu, vai samaksāji Fjodoram Daņilovičam, vai dabūji no lombarda atlikušo tūkstoti, vai atsūtīsi man kaut ko? Ja nekas vēl nav darīts, tad rīkojies šādi: esi tik labs, līdz ko dabūsi 2526 rubļus, aizved tos senatoram Mihailam Aleksandrovičam Saltikovam Maroseikā, Bubuki mājā, un palūdz no viņa parakstu. Tas ir nepieciešami, jo man šis parāds ļoti nepatīk.
Kā Tev klājas? Tevi neredzēdams, visu laiku par Tevi baiļojos. Man pastāvīgi liekas, ka Tu ej bojā, ka Veijers Tevi gremdē, bet Rahmanovs sēž Tev uz kakla. Lai dievs dod man saraust naudu, tad Tevi varbūt izglābšu. Tad varbūt atbrīvosim Tevi no piedzīvotājas, iegādāsimies Tjufļos dzirnavas, un Tu varēsi dzīvot, cepuri kuldams un savas piezīmes rakstīdams. Mana dzīve Pēterburgā rit ne šā, ne tā. Ikdienas rūpes man neļauj garlaikoties. Bet man nav brīva laika, nav brīvas vecpuiša dzīves, kas nepieciešama rakstniekam. Grozos sabiedrībā, mana sieva lielā modē — tam visam nepieciešama nauda, naudu man dod mans darbs, bet darbam nepieciešama vientulība.
Paklausies, kā domāju rīkoties nākotnē. Vasarā, pēc sievas dzemdībām, nosūtīšu viņu uz Kalugas muižu pie māsām, bet pats braukšu uz Ņižņiju, varbūt uz Astrahaņu. Garām braucot, satiksimies un izrunāsim visu, kas uz sirds. Ceļojums man nepieciešams morāliski un fiziski.
1833. gada 30. jūlijā. Pēterburgā.
(Otrais pārlabotais uzmetums)
Cienījamais kungs
Aleksandr Nikolajevič,
Steidzu no visas sirds atbildēt uz Jūsu ekselences jautājumiem.
Pēdējos divus gadus esmu nodarbojies vienīgi ar vēstures pētījumiem, neuzrakstīdams nevienu rindu tīras daiļliteratūras. Man nepieciešams divus mēnešus pavadīt pilnīgā vientulībā, lai atpūstos no šiem svarīgajiem darbiem un pabeigtu grāmatu, kuru esmu iesācis jau sen un par kuru saņemšu naudu, kas man nepieciešama. Man pašam netīk tērēt laiku sīkumiem, bet ko lai dara? Vienīgi tie nodrošina man neatkarību un iespēju dzīvot ar ģimeni Pēterburgā, kur maniem darbiem, pateicoties valdniekam, ir svarīgāks un derīgāks mērķis.
Bez algas, kuru man noteikusi viņa augstības devība, man nav pastāvīgu ienākumu; tanī pašā laikā dzīve galvaspilsētā ir dārga un līdz ar manas ģimenes palielināšanos palielinās arī izdevumi.
Varbūt Jūs, cienījamais kungs, vēlētos zināt, kādu grāmatu gribu laukos pabeigt: tas ir romāns, kura darbība lielāko tiesu norisinās Orenburgā un Kazaņa; tieši tālab man vajadzētu apmeklēt abas šīs guberņas.
Ar vislielāko cieņu un vispilnīgāko pieķeršanos palieku, cienījamais kungs,
Jūsu ekselences vispadevīgākais kalps.
Aleksandrs Puškins
30. jūlijā Čornaja Rečkā
1834. gada 20. un 22. aprīlī. No Pēterburgas uz Maskavu.
Piektdien.
Sieviņ, manu eņģelīt! Nupat saņēmu Tavu vēstuli no Broņi- cas — un sirsnīgi Tev pateicos! Ar nepacietību gaidīšu ziņas no Toržoka. Ceru, ka Tavs ceļa nogurums sekas neatstās un Maskavā Tu būsi vesela, priecīga un skaista. Tavu vēstuli krustmātei nosūtīju, bet pats nenesu, jo skaitos slims un baidos satikt caru. Visus šos svētkus sēdēšu mājās. Ierasties pie troņmantnieka ar apsveikumiem un laimes vēlējumiem nedomāju; viņa valdīšanas laiks vēl nākotnē, un es droši vien to nepiedzīvošu. Esmu redzējis trīs carus; pirmais pavēlēja, lai noņem man naģeni, un izrāja manis dēļ manu aukli; otrais mani neieredzēja; trešais — kaut arī iespundēja mani uz vecumdienām par kamerpāžu, tomēr mainīt viņu pret ceturto nevēlos; no vilka bēgdams, uz lāci uzskriesi. Paskatīsimies, kā mūsu Saša varēs saprasties ar savu vārdabrāli scepternesi; es ar savējo nevarēju. Lai dievs nedod, ka viņš sekotu manās pēdās, rakstītu dzejoļus un naidotos ar cariem! Dzejoļos viņš tēvu nepārspēs, bet ar pieri mūrim cauri neizskriesi.
Tagad diezgan pļāpāts, parunāsim par nopietnām lietām; lūdzu, pasaudzē sevi, īpaši no sākuma; man nepatīk klusā nedēļa Maskavā; neklausi māsas, nestaigā pa sarīkojumiem no rīta līdz vaka- iam; nedejo ballē līdz rīta dievkalpojumam. Izklaidējies ar mēru, ej gulēt agri. Tēvu pie bērniem nelaid, viņš var tos pārbaidīt vai Izdarīt vēl diez ko. Vairāk uzmani sevi menstruāciju laikā — laukos nelasi nelabas grāmatas no vectēva bibliotēkas, nesamaitā savu iztēli, si.eviņ. Koķetēt atļauju pēc sirds patikas. Nejāj ar nevaldāmiem zirgiem (pazemīgi lūdzu Dmitriju Nikolajeviču, lai viņš par to parūpētos). Turklāt lūdzu nelutināt ne Mašku, ne Sašku un, ja Tu neesi apmierināta ar savu vācieti vai zīdītāju, lūdzu tūdaļ atlaist, nevis kautrēties un taisīt ceremonijas.
Svētdien. Kristus augšāmcēlies, manu mīļo sieviņ, skumji, manu eņģeli, skumji bez Tevis. Tava vēstule man neiziet no prāta. Tu, man liekas, esi pārāk nogurusi. Atbrauksi uz Maskavu, priecāsies par māsām; Tavi nervi būs saspringti, Tev liksies, ka esi pilnīgi vesela, augu nakti nostāvēsi vakara dievkalpojumā, bet pašreiz guli garšļaukus histērijā un drudzī. Redzi, kas mani satrauc, manu eņģeli. No tā man galva grieztin griežas un nekas cits nenāk prātā. Kaut varētu sagaidīt, kad Tu aizbēgsi uz laukiem! Nesen lielkņazs deva zvērestu; es ceremonijā klāt nebiju, jo skaitos slims — un patiešām nejūtos visai vesels. Kočubejs iecelts par kancleru; daudz apbalvojumu; ieceltas arī sešas galma dāmas, starp citu, Tava paziņa Natālija Oboļenska, bet mūsu Mašeņka Vjazemska vēl arvien ne. 2ēl un apbēdinoši. Troņmantnieks juties ļoti aizkustināts; valdnieks arī. Visi runā, ka bijis ļoti iespaidīgi. No vienas puses, ļoti nožēloju, ka neredzēju šo vēsturisko notikumu un vecumdienās nevarēšu runāt par to kā aculiecinieks. Vēl viens jaunums: miris Merders; lielkņazam to vēl slēpj, lai nesagandētu viņa jauneklīgo prieku. Arakčejevs arī miris. Par to visā Krievijā skumstu tikai es — neizdevās man ar viņu satikties un parunāties. Krustmāte uzdāvināja man šokolādes biljardu — jauka mantiņa, Viņa Tevi no sirds skūpsta un pēc Tevis ilgojas. Palieciet sveiki, visi manējie, Kristus augšāmcēlies, Kristus ar jums.
1834. gada 18. maijā. No Pēterburgas uz Jaropoļcu.
Manu eņģeli! Apsveicu Tevi Masas dzimšanas dienā, skūpstu Tevi un viņu. Lai dievs dod viņai zobiņus un veselību. To pašu novēlu arī Sašam, kaut gan viņš nav gaviļnieks. Tu tik sen, tik sen neesi man rakstījusi, un, kaut gan es nemēdzu velti uztraukties, tomēr uztraucos. Man no Jaropoļcas vajadzēja saņemt vismaz divas vēstules. Vai Tu un bērni esat veseli? Vai Tu esi mierīga? Es Tev nerakstīju, jo biju dusmīgs — ne jau uz Tevi, uz citiem. Viena no manām vēstulēm nonāca policijā un tā tālāk. Pielūko, sieviņ: ceru ka Tu nevienam manas vēstules norakstīt nedosi; ja pasts ir atvēris vīra vēstuli sievai, tad tā ir pasta darīšana, un šinī gadījumā nepatīkami tikai viens: ģimenes tuvības noslēpums aizskarts nekrietnā un negodīgā veidā; bet, ja Tu būtu vainīga, tas mani sāpinātu. Nevienam nav jāzina, kas notiek starp mums, neviens nav jāielaiž mūsu guļamistabā, Bez noslēpuma nav ģimenes dzīves. Es rakstu Tev ne jau tāpēc, lai rakstītais liktu drukāts, un Tev nevajag publiku padarīt par sirdsdraugu. Zinu, ka tas nevar būt, bet par cūcību, vienalga, kādu, es sen vairs nebrīnos.
Vakar biju koncertā, ko rīkoja par labu trūkumcietējiem krāšņajā Nariškina zālē, tiešām krāšņajā. Cik žēl, ka Tu neesi to redzējusi. Dziedāja jaunās Velgorska dziesmas ar Zukovska vārdiem. Es nevienu nesatieku, nekur neeju; esmu ķēries pie darba un no rītiem rakstu. Bez Tevis man tik garlaicīgi, ka ik brīdi vēlos pie Tevis aizbraukt — kaut vai uz nedēļu. Jau mēnesi dzī
vo|u bez Tevis; izturēšu līdz augustam; bet Tu sevi saudzē, baidos no Tavām pastaigām jāšus. Vēl nezinu, cik labi Tu proti jāt, lai- k.im gan esi droša; bet — vai stingri turies seglos? —tas ir jautā- |nins. Lai dievs dod Tevi ieraudzīt veselu, bērnus spirgtus un il/.ivus! Ak, kā man gribētos uzspļaut Pēterburgai un aiziet no dienesta, un aizbēgt uz Boldinu, un dzīvot, kā muižniekam klājas! Alkarība ir nepatīkama, sevišķi, ja divdesmit gadus cilvēks bijis neatkarīgs. Tas nav pārmetums Tev, bet īgnums pašam uz sevi. Mana svētība jums visiem, bērniņi.
27*
1834. gada 30. jūnijā. No Pēterburgas uz Polotņanas muižu.
ieradās virsnieka uniformā, īsts brašulis. Stāsts par to, kā Ivans Nikolajevičs saķildojās ar Jurjevu un kā viņi izlīga, ir ārkārtīgi jocīgs, bet pārāk garš, lai Tev izstāstītu. No laukiem saņēmu neiepriecinošas ziņas. Manis aizsūtītais jaunais pārvaldnieks visu atradis tādā nekārtībā, ka atteicies no pārvaldes un aizbraucis. Domāju sekot viņa piemēram. Viņš ir gudrs cilvēks, bet Boldinu var postīt vēl gadus piecus.
Piedod, sieviņ. Pateicos Tev, ka apsolījies nekoķetēt: kaut gan Tev to atļāvu, tomēr labāk manu atļauju neizmantot. Priecājos, ka Saškas zīdīšana pārtraukta, sen jau bija laiks. Bet tas, ka zīdītāja pirms gulētiešanas mēdza lietot stiprus dzērienus, nav nekāda nelaime, zēns pieradīs pie vīna un izaugs par brašu vīru, kāds ir Ļevs Sergejevičs. Maškai pasaki, lai neniķojas, citādi viņai klāsies plāni, kad es atbraukšu. Vēlu jums visu labu. Tevi skūpstu īpaši.
30. jūnijā
Lūdzu, neprasi no manis maigas, mīlestības pilnas vēstules. Doma, ka manējās tiek atvērtas un pastā vai policijā izlasītas un tā tālāk, — mani atvēsina, un es netīšām kļūstu sauss un garlaicīgs. Pagaidi, aiziešu no dienesta, tad nevajadzēs sarakstīties.
Es, taisnību sakot, pats nesaprotu, kas ar mani notiek. Pamest dienestu, kad to prasa apstākļi, manas ģimenes turpmākais liktenis, manis paša dvēseles miers — kāds tur noziegums? Kāda nepateicība? Bet valdnieks varot manā rīcībā kaut ko tādu saskatīt, kaut gan es to nespēju saprast. Tādā gadījumā atlūgumu neiesniegšu un lūdzu atstāt mani dienestā. Tālāk — kāpēc manas vēstules tik sausas? Kāpēc gan lai tās būtu gaudulīgas? Sirds dzijumos jūtos valdnieka priekšā taisns; viņa dusmas mani apbēdina, bet, jo Jaunāks mans stāvoklis, jo stīvāka un stingrāka kļūst mana mēle. Ko lai daru? Lūgt piedošanu? Labi; bet par ko? Pie Henkendorfa ieradīšos un paskaidrošu viņam, kas man uz sirds, — tomēr nezinu, kālab manas vēstules nepieklājīgas. Mēģināšu uzrakstīt trešo.
1834. gada 15. un 17. septembrī. No Boldinas uz Pēterburgu.
15. sept.
Pastu nosūtīs otrdien, bet šodien vēl tikai sestdiena; tātad šī vēstule tik drīz pie Tevis nenokļūs. Es atbraucu priekš trim dienām, ceturtdien no rīta, — redzi, cik lēni brauc pa guberņas ceļiem, — un es vēl gandrīz ik vietā maksāju dubultīgu ceļa naudu. Tiesa, zirgi visur paņemti valdniekam, kurš taisās braukt no Maskavas uz Ņižņiju. Muižā mani sagaidīja pirmais sniegs, un tagad pagalms pie mana loga gluži balts; c' est une tres aimable altenliontomēr vēl neesmu sācis rakstīt un pirmo reizi paņēmu spalvu rokā, lai parunātos ar Tevi. Esmu priecīgs, ka aizkļuvu līdz Boldinai; liekas, man būs mazāk rūpju, nekā biju gaidījis. Kaut ko uzrakstīt man ļoti gribētos. Nezinu, vai radīsies iedvesma. Te es sastapu Bezobrazovu. (Ko Tu tā brīnies? Ne jau Tavu pielūdzēju, bet manas māsīcas Margaritkas vīru.) Viņš rosās un saimnieko, un droši vien nopirks pusi Boldinas. Ak, ja man būtu simts tūkstoši! — kā es visu izkārtotu; bet Pugačovs, mans grunts- nomas zemnieciņš, man neienesīs pat pusi no tā, un to pašu mēs ar Tevi nodzīvosim, vai ne? Nu, neko nevar darīt: dzīvošu, nopelnīšu … Rau, brauc pie manis Bezobrazovs — sveika.
Uh, ar mokām tiku vaļā. Divas stundas pie manis nosēdēja. Mēs abi izlikāmies, — dievs dod, ka man būtu izdevies viņu apvest ap stūri darījumos; vārdos, kā liekas, es viņu apvedu. Redzu no šejienes Tavu neticīgo smaidu, Tu domā, ka esmu vien- tiesītis un ka mani atkal piekrāps, — paskatīsimies. Iebraucis Maskavā, tikšu ar visu galā divās dienās un ieradīšos Pēterburgā kā ziķeris un Boldinas sādžas īpašnieks.
Nupat pie manis bija zemnieki, apliecināja savu goddevību; arī viņu priekšā man vajadzēja izlikties, bet viņi mani šinī ziņā droši vien pārspēs… kaut gan esmu kļuvis briesmīgs politiķis, kopš lasu Conquetes de l'Angleterre par Ies NormandsKas tur vēl? Kāda zemniece ar lūgumu. Sveika, eju viņu uzklausīt.
Nu, sieviņ, ir gan joki. Zaldāta sieva lūdz ierakstīt viņas dēlu manos zemniekos, jo viņu gribot ierakstīt muižā, bet viņa esot dēlu dzemdējusi četrpadsmitajā mēnesī pēc vīra paņemšanas rekrūšos, kāds tad viņš varot būt zemnieks? Būs jāparūpējas par apvainotās atraitnes godu.
17.
Tagad droši vien Tu esi Jaropoļcā un droši vien domā jau par prombraukšanu. Ar nepacietību gaidu no Tevis vēstuli. Neaizmirsti manu adresi: Arzamasas apriņķī, Abramovas ciemā, no turienes uz Boldinas sādžu. ■— Man te ir labi, tikai garlaicīgi, bet, kad man garlaicīgi, mani vilktin velk pie Tevis, tāpat kā Tu glau- dies pie manis, kad Tev bail. Skūpstu Tevi un bērniņus un vēlu jums visu labu. Rakstīt vēl neesmu sācis.
Grāfa kungs,
Man bija gods ierasties pie Jūsu ekselences, bet nelaimējās sastapt Jūs mājās.
Pārpārim izbaudīdams viņa majestātes labvēlību, griežos pie .ļums, grāf, lai pateiktos par simpātijām, ko Jums labpaticis man apliecināt, un lai vaļsirdīgi izstāstītu par savu stāvokli.
Beidzamo piecu gadu laikā, dzīvodams Pēterburgā, esmu ietaisījis gandrīz sešdesmittūkstoš rubļu lielus parādus. Bez tam man vajadzēja kārtot savas ģimenes lietas, tas man radīja tik lielas grūtības, ka biju spiests atteikties no mantojuma, un vienīgā iespēja nodibināt kārtību manās naudas lietās bija — vai nu aizbraukt uz laukiem, vai reiz par visām reizēm aizņemties lielāku naudas summu. Taču pēdējā izeja ir gandrīz neiespējama Krievijā, kur likums dod kreditoram pārāk vājas garantijas un kur aizņemšanās gandrīz vienmēr ir parādi draugu starpā un uz goda vārda.
Pateicība nav man mokoša sajūta, un, protams, manu uzticību ķeizara personai neaptumšo nekādas apslēptas domas par kaunu vai sirdsapziņas pārmetumiem, bet es nevaru sev noslēpt, ka man nav absolūti nekādu tiesību uz viņa majestātes labdarību un ka man nav iespējams neko lūgt.
Tātad Jums, grāf, es vēlreiz uzticu izlemt manu likteni, un, lūgdams Jūs pieņemt manas dziļās cieņas apliecinājumu, man ir gods palikt godbijībā un pateicībā, grāf,
Jūsu ekselences padevīgam kalpam.
Aleksandrs Puškins
1835. g. 22. jūlijā St. Pēterburgā
1835. gada 21. septembri. No Mihailovskas uz Pēterburgu.
Mana sieva, jau 21. datums, bet neesmu vēl saņēmis no Tevis ne rindiņas. Tas mani gribot negribot satrauc, kaut gan zinu, ka Tu manu adresi droši vien uzzināji ne agrāk kā 17. — Pavlovskā. Vai tā nav? Turklāt pasts no Pēterburgas pienāk tikai reizi nedēļā. Tomēr es visu laiku nervozēju un neko nerakstu, bet laiks iet. Tu nevari iedomāties, cik dzīvi darbojas iztēle, kad sēžam vieni paši starp četrām sienām vai ejam pa mežu, kad neviens mūs netraucē domāt, domāt tikmēr, kamēr galva sāk reibt. Bet par ko es domāju? Redzi, par ko: kā mēs iztiksim? Tēvs man neatstāja muižu; viņš to pa pusei jau bija nodzīvojis; jūsu muiža karājas mata galā. Cars neatļauj man ierakstīties ne muižniekos, ne žurnālistos. Rakstīt grāmatas naudas dēļ, dievs mans liecinieks, nevaru. Mums nav ne graša drošu ienākumu, bet drošu izdevumu — trīsdesmit tūkstoši. Viss balstās uz mani un krustmāti. Bet ne es, ne krustmāte neesam mūžīgi. Ar ko tas beigsies, dievs vien zina. Pagaidām skumji. Noskūpsti mani, varbūt bēdas pāries. Velti, Tu savas lūpiņas četri simti verstu garumā neizstiepsi. Sēdi un bēdājies — ko lai dara! Tagad uzklausi manu dienasgrāmatu: aizvakar biju pie Vrevskiem un paliku tur pa nakti. Gaidīja Praskovju Aleksandrovnu, bet viņa neieradās. Vrevska ir ļoti labsirdīgs un mīlīgs sievišķis, bet resna kā Mefodijs, mūsu Pleskavas arhierejs. Un nevar manīt, ka viņa vairs nav grūta, — gluži tāda pati kā toreiz, kad Tu viņu redzēji. Paņēmu no viņiem Valteru Skotu un pārlasu to. 2ēl, ka nepaņēmu līdzi no mājām angļu valodā. Pie reizes: atsūti man, ja iespējams, Essays de M. Montagne1 — četras zilas grāmatas manos garajos plauktos. Sameklē. Šodien laiks apmācies. Sākas rudens. Varbūt varēšu rakstīt. Gaidu Praskovju Aleksandrovnu, tā droši vien šodien būs Trigorskā. — Es daudz • laigāju, daudz jāju ar kleperiem, kuri par to ļoti priecīgi, jo viņiem tālab dod auzas, pie kā viņi nav raduši. Es ēdu ceptus kartupeļus kā soms un vārītas olas kā Ludviķis XVIII. Tādas ir manas pusdienas. Liekos gulēt pulksten deviņos; ceļos septiņos. Tagad pieprasu no Tevis tādu pašu izsmeļošu atbildi. Skūpstu Tevi, mana mīļā, un visus bērnus, svētīju jūs no visas sirds. Esiet veseli. Sveiciens belles-soeursKā īsti jāizrunā; bel seri vai bel serji? Sveika.
1835. gada 25. septembrī. No Trigorskas uz Pēterburgu.
Rakstu Tev no Trigorskas. Ko tas nozīmē, sieviņ? Jau 25., bet no Tevis vēl aizvien nav ne rindiņas. Tas mani kaitina un satrauc. Uz kurieni Tu savas vēstules adresē? Raksti: Pleskavā, viņas augstdzimtībai Praskovjai Aleksandrovnai Osipovai, nodot A.S. P., pazīstamajam rakstniekam, — tas ir viss. Tā drošāk pie manis nonāks Tavas vēstules, bez kurām es pavisam zaudēju galvu. Vai Tu esi vesela, mana mīļā? Un ko dara mani bērniņi? Kas notiek mūsu mājās, un kā Tu tās pārvaldi? Iedomājies, vēl līdz šim neesmu uzrakstījis ne rindiņas, un viss tāpēc, ka trūkst dvēseles miera. Mihailovskā visu atradu pa vecam, izņemot to, ka tur vairs nav manas aukles un ka līdzās vecajām pazīstamajām priedēm pa manu prombūtnes laiku izaugusi jauna priežu audze, uz kuru man netīk skatīties, tāpat kā reizēm man netīk redzēt jaunus kavalergardus ballēs, kurās es vairs nedancoju. Bet neko nevar darīt; viss ap mani runā, ka kļūstu vecs, reizēm pat tīrā krievu valodā. Piemēram, vakar satiku pazīstamu zemnieci, kurai es nevarēju nepateikt, ka viņa pārvērtusies. Bet viņa man attrauca: arī tu, mans mīļais, esi novecojis un kļuvis nesmukāks. Kaut gan es varu teikt tāpat kā mana nelaiķe aukle: skaists nekad neesmu bijis, bet jauns biju. Tas viss nieki: tikai viens man rūp: neņem vērā Tu, mans draugs, to, ko es pats pārāk ievēroju. Ko Tu, manu skaistulīt, dari manas prombūtnes laikā? Pastāsti, kas Tevi nodarbina, kur Tu braukā, kādas ir jaunākās tenkas etc. Dzirdēju, ka atbraukuši Karamzina un Meščerski. Neaizmirsti nodot viņiem sirsnīgus sveicienus. Trigorska kļuvusi tukšāka, Jevpraksija Nikolajevna un Aleksandra Ivanovna apprecējušās, bet Praskovja Aleksandrovna nav mainījusies, un es viņu ļoti mīlu. Dzīvoju pieticīgi un godīgi. Eju pastaigāties kājām vai izjāju ar zirgu, lasu Valtera Skota romānus, par kuriem esmu sajūsmināts, tomēr ilgojos pēc Tevis. Paliec sveika, dedzīgi skūpstu Tevi, mana svētība Tev un bērniem. Kā dzīvo Koko un Azja? Vai ir jau apprecējušās vai vēl ne? Saki, lai bez manas svētības pie vīra neiet. Ardievu, manu eņģeli.
1835. gada 29. septembrī. No Mihailovskas uz Pēterburgu.
Mana dārgā, vakar saņēmu no Tevis divas vēstules; tās mani ļoti apbēdināja. Ar ko slimo Katerina Ivanovna? Tu raksti — šausmīgi slima. Tātad draud briesmas? Ar nepacietību gaidu Tavu bulletin\ Tam visam par cēloni ir viņas necilvēciskais dzīves veids. Vai tiesa, ka grāfiene Poljē beidzot apprecējusies ar savu
1835. gada 2. oktobrī. No Mihailovskas uz Pēterburgu.
2. okt.
Manu mīļo sieviņ, mums šeit ir ķēvīte, ar kuru var gan braukt, gan jāt. Visādi laba, bet, līdz ko viņu kaut kas uz ceļa izbiedē, tā sakož iemauktus zobos un aulekšo verstis desmit pa ciņiem un liekņām — un tad vairs nekas nelīdz, kamēr viņa pati nenogurst.
1836. gada janvāra otra puse — februāra sākums.
Pēterburgā.
(Uzmetums)
Lūdzu Jūs piedot manu uzmācību, bet tā kā vakar nevarēju attaisnoties ministra priekšā …
Mana oda tika nosūtīta uz Maskavu bez kāda paskaidrojuma. Mani draugi par to nekā nezināja. No tās ir rūpīgi izmesti visāda veida mājieni. Satīriskā da]a vērsta pret nekrietno alkatību, kādu izrāda mantinieks, kurš jau sava radinieka slimības laikā liek apzīmogot mantu, pēc kuras viņš tīko. Atzīstos, ka tamlīdzīga anekdote bija izplatīta un ka esmu izmantojis dzejisko izteiksmi, kas tajā bija palikusi neievērota.
Nav iespējams uzrakstīt satīrisku odu bez tā, lai mēlnesība tūliņ nesaskatītu tajā kādu mājienu. Deržavins savā «Augstmanī» attēlojis sibarītu, kas slīgst baudkārē, ir kurls pret tautas vaimanām un izsaucas:
Man mirklis mana miera Ir tīkamāks par mūžiem vēsturē.
Šo vārsmu attiecināja uz Potjomkinu un citiem — bet visas šīs deklamācijas bija nodrāztas frāzes, kas tikušas atkārtotas tūkstoš reižu. Citiem vārdiem izsakoties, satīrā visnekrietnākie un visvairāk izplatītie netikumi, kas attēloti…
Būtībā tie bija lielmaņa netikumi, un es nevaru zināt, kādā mērā Deržavins nav vainojams nekādos personiskos uzbrukumos.
Attēlotajā zemiskajā skopulī, blēdī, kas zog kroņa malku, kas pasniedz sievai viltotus rēķinus, pielīdējā, kas kļūst par lielmaņu bērnu aukli, utt. — publika, tā runā, esot saskatījusi lielmani, bagātu cilvēku, cilvēku, kas pagodināts ar augstu amatu.
Jo ļaunāk publikai, — man pietiek ar to, ka ne tikai neesmu saucis vārdā, bet pat nevienam neesmu licis manīt, ka mana oda…
Es tikai prasu, lai man pierādītu, kur esmu viņu saucis vārdā, kas manā odā varētu tikt attiecināts uz viņu, vai arī — ka esmu ar to domājis viņu.
Tas viss ir ļoti nenoteikti; visi šie pārmetumi ir tukšas frāzes.
Man nav svarīgi, vai publikai taisnība vai ne. Kas man ļoti svarīgi — tas ir pierādīt, ka nekad un nekādā veidā neesmu nevienu ar to domājis un ka mana oda nav ne pret vienu vērsta.
P. V. NAŠČOKINAM
1836. gada 27. maijā. No Pēterburgas uz Maskavu.
Mans labais Pavel Voinovič,
ierados savā vasarnīcā 23. ap pusnakti un uz sliekšņa uzzināju, ka Nataļja Nikolajevna dažas stundas pirms manas atbraukšanas laimīgi dzemdējusi meitu Nataļju. Viņa gulēja. Otrā dienā viņu apsveicu un uzdāvināju červonca vietā Tavu kaklarotu, par kuru viņa ir sajūsmināta. Pasargi dievs no ļaunām acīm, pagaidām viss veicas labi. Tagad parunāsim par darbu. Atstāju pie Tevis divus neiesaiņotus Laikabiedra eksemplārus. Vienu nodod kņazam Ga- garinam, bet otru aizsūti no manis Beļinskim (tā, lai nemana Novērotāji, NB) un liec viņam pateikt, cik ļoti nožēloju, ka nepaguvu ar viņu satikties. Otrkārt — aizmirsu paņemt līdzi ceļā Tavas Piezīmes; atsūti tās, esi tik labs, pēc iespējas ātrāk. Treškārt, — nauda, nauda! Tās vajag kā ēst.
Mans ceļojums bija veiksmīgs, kaut gan trīs reizes laboju pajūgu, bet, paldies dievam, turpat uz vietas, tas ir, stacijā, un ne ilgāk kā divas stundas en toutK
Otrais Laikabiedra numurs ir ļoti labs, un Tu teiksi man par to paldies. Es pats sāku viņu mīlēt un, acīm redzot, ķeršos pie tā nopietni. Paliec sveiks, esi laimīgs tinterī un visās citās lietās. Sirsnīgi sveicieni Verai Aleksandrovnai. Viņas lūgumus vēl neesmu paguvis izpildīt. Tuvākajā laikā to izdarīšu.
27. maijā
Paklausies anekdoti par manu Sašku. Viņam aizliedz (nezinu, kāpēc) lūgt to, ko gribas. Priekš dažām dienām viņš saka savai krustmātei: Azja, dod man tēju! Lūgties neiešu.
N. A. DUROVAI
Aptuveni 1836. gada 10. jūnijā. No Pēterburgas uz Jelabugu.
Te būs Jūsu piezīmju sākums. Visi eksemplāri jau iespiesti un pašlaik tiek iesieti. Nezinu, vai varēs izdevumu apturēt. Manas domas, pilnīgi atklātas un nesavtīgas, — atstājiet tā, kā ir. Amazones piezīmes izklausās pārāk samāksloti, manierīgi, atgādina vācu romānu. N. A. Durovas piezīmes — vienkārši, sirsnīgi, cildeni. Esiet drosmīga — ienāciet literatūras laukā tikpat bezbailīgi kā tajā, kas Jūs padarīja slavenu. Pussoļi nekur neder.
Vienmēr Jūsu A. P.
Mana māja Jūsu rīcībā. Pils krastmalā, Bataševa namā pie Velētāju tilta.
I. I. PAVĻIŠČEVAM
Aptuveni 1836. gada 13. augustā (ne vēlāk). No Pēterburgas uz Mihailovsku.
Esiet tik labs, atsūtiet man sludinājumu par Mihailovskas pārdošanu, sastādiet to uz vietas; es to nodrukāšu. Un pacentieties uz vietas ievadīt sarunas ar labākajiem pircējiem. Šeit viens no mūsu kaimiņiem, kas pazīst apkārtni un mūsu zemi, piedāvāja man par Mihailovsku divdesmittūkstoš rubļu! Atzīstos, diez vai kāds dos divreiz vairāk, bet par sešdesmit tūkstošiem neuzdrīkstos pat domāt. Jūsu piedāvāto darījumu nevaru pieņemt, lūk, kāpēc: tētiņš nekad nepiekritīs nodalīt Olgu, bet paļauties uz Boldinu man nav iespējams. Tētiņš pusi muižas nodzīvojis un izputinājis, bet atlikušo daļu jau gribēja pārdot. Jūs rakstāt, ka Mihailovska būšot man spēļu lietiņa, tā tas ir — bet mani bērni nav ne par matu bagātāki par Jūsu Ļoļu, un es ar viņu nākotni un īpašumu nevaru jokot. Ja, paņemot Mihailovsku, Jums nāksies to pārdot, tad tā man nebūs pat spēļu lietiņa. Jūsu pieprasītā cena — sešdesmit četri tūkstoši — ir izdevīga, bet gribētos zināt, vai kāds tik daudz dos. Es būtu devis, bet trūkst naudas, un, ja
nrī būtu, es savu kapitālu varētu izmantot lietderīgāk. Sveiciens Olgai; lai dievs dod viņai veselību — un mums labus pircējus. Šoruden būšu Mihailovskā — droši vien pēdējo reizi. Vēlētos Jūs vēl satikt.
A. P.
D. V. DAVIDOVAM
1836. gada augustā. No Pēterburgas uz Mazu.
(Uzmetums)
Tu domāji, ka Tavs raksts par partizāņu karu izies cauri cenzūrai sveiks un vesels. Tu esi maldījies: tas nepaglābās no sarkanās tintes. Patiešām liekas, ka armijas cenzori svītro tāpēc vien, lai pierādītu, ka viņi lasa.
Grūti, nav vārdam vietas. Jau ar vienu cenzūru nav iespējams tikt galā — kur nu vēl ar četrām? Nezinu, ko nogrēkojušies krievu rakstnieki, jo tie ir ne vien rāmi, bet paši pēc savas pārliecības domā tāpat kā valdība. Zinu, ka viņi nekad nav bijuši tik ļoti apspiesti kā pašlaik — pat ne nelaiķa imperatora valdīšanas pēdējos piecos gados, kad visa literatūra, pateicoties Kra- sovskim un Birjukovam, pastāvēja tikai rokrakstos.
Cenzūra ir zemstes lieta; no tās atdalīja opričņinu — bet opričņiki vadās nevis no nolikuma, bet no savas galējās pārliecības.
M. A. KORFAM
1836. gada 14. oktobrī. Pēterburgā.
433
Tavs vakardienas sūtījums man dārgs no visiem viedokļiem un paliks par piemiņu. Tiešām žēl, ka valsts dienests mums laupījis tādu vēsturnieku. Neceru Tevi aizstāt. Izlasījis šo nomen-
38 — 1028
klatūru, iztrūkos un apkaunējos: lielākā da]a citēto grāmatu man svešas. Darīšu visu iespējamo, lai tās dabūtu. Kāds darbalauks — Krievijas jaunāko laiku vēsture! Un, ja padomā, šī viela vēl pavisam neapstrādāta, un bez mums, krieviem, neviens pie tās nevar klāt ķerties! Bet vēsture gara, dzīve īsa, un pats galvenais, cilvēku dabā ir tieksme slinkot (krievu dabā it sevišķi). Uz redzēšanos. Rīt mēs droši vien satiksimies pie Mjasojedova.
Sirdī tev uzticīgais A. P.
P. J. ČAADAJEVAM1
1836. gada 19. oktobrī. No Pēterburgas uz Maskavu.
20*
Pateicos par brošūru, ko esat man piesūtījis. Es ar prieku to vēlreiz pārlasīju, lai gan ļoti brīnījos, redzot to pārtulkotu un iespiestu. Esmu apmierināts ar tulkojumu: tajā saglabāts oriģināla spars un dabiskums. Kas attiecas uz izteiktajām domām, Jūs zināt, ka es ne tuvu neesmu vienis prātis ar Jums visos jautājumos. Nav šaubu, ka shizma atšķīra mūs no pārējās Eiropas un ka mēs neesam piedalījušies nevienā no tiem lielajiem notikumiem, kas Eiropu satricināja; taču mums bija pašiem sava misija. Krievija, tās milzīgie plašumi, absorbēja mongoļu iebrukumu. Tatāri neuzdrošinājās pāriet mūsu rietumu robežas un atstāt mūs aizmugurē. Viņi atkāpās uz saviem tuksnešiem, un kristīgā civilizācija bija glābta. Par to mums vajadzēja samierināties ar pilnīgi nošķirtu eksistenci, kas, ļaudama mums būt kristiešiem, tomēr padarīja mūs pilnīgi svešus kristīgajai pasaulei, tādā kārtā, pateicoties mūsu moceklībai, katoliskās Eiropas straujā attīstība varēja noritēt bez jebkādiem traucējumiem. Jūs sakāt, ka avots, no kura mēs esam smēluši kristietību, bijis netīrs, ka Bizantija bijusi nicināma un tikusi nicināta utt. Ak, mans draugs! Vai pats Jēzus Kristus nebija dzimis ebrejs, un vai Jeruzaleme nebija visām tautām uz mēles? Vai tādēļ evaņģēlijs ir mazāk apbrīnojams? No grieķiem mēs esam paņēmuši evaņģēliju un tradīcijas, bet ne bērnišķības un strīdēšanās garu. Bizantijas tikumi nekad nav bijuši Kijevas tikumi. Krievu garīdzniecība līdz Teofanam ir pelnījusi cieņu; tā nekad nav aptraipījusi sevi ar pāvestības nekrietnībām un, protams, nekad nebūtu bijusi par iemeslu reformācijai tādā brīdī, kad cilvēcei visvairāk bija vajadzīga vienība. Piekrītu, ka mūsu pašreizējā garīdzniecība ir atpalikusi. Vai gribat zināt cēloni? Tā valkā bārdu — tas ir viss. Tā nav labi audzināta. Kas attiecas uz mūsu vēsturisko nenozīmību, es noteikti nevaru jums piekrist. Oļega un Svjatoslava kari un pat dalienas kņazu ķildas •— vai tā nav tā kūsājoša nemiera un straujas un bezmērķīgas aktivitātes pilnā dzīve, kas raksturo visu tautu jaunību? Tatāru iebrukums rāda bēdīgu un diženu ainu. Krievijas atmoda, tās varenības attīstība, tās ceļš uz vienību (uz krievisku vienību, protams), abi Ivani, diženā drāma, kas sākās Ugļičā un beidzās Ipatjevas klosterī, — kā? — vai tā nebūtu vēsture, vai tas būtu nenozīmīgs un pusaizmirsts sapnis? Un Pēteris Lielais, kurš viens pats ir vesela vispasaules vēsture! Un Katrīna II, kura novietoja Krieviju uz Eiropas sliekšņa? Un Aleksandrs, kurš mūs aizveda uz Parīzi? Un (roku uz sirds liekot) vai Jūs nesaskatāt kaut ko impozantu pašreizējā Krievijas stāvoklī, kaut ko tādu, kas pārsteigs nākamo vēsturnieku? Vai Jūs domājat, ka viņš mūs novietos ārpus Eiropas? Lai gan personīgi esmu sirsnīgi pieķēries ķeizaram, es ne tuvu nejūsmoju par visu, ko redzu sev apkārt; kā literāts es esmu sakaitināts, kā cilvēks ar aizspriedumiem — aizskarts, bet zvēru jums pie sava goda, ka neparko negribētu mainīt tēviju vai vēlēties, lai mums būtu cita vēsture nekā tā, kāda bijusi mūsu senčiem, kādu dievs mums devis.
435
Iznākusi stipri gara vēstule. Pēc tam kad esmu ar Jums pastrīdējies, man Jums tomēr jāteic, ka daudz kas Jūsu vēstījumā ir dziļi pareizs. Tiešām jāatzīst, ka mūsu sabiedriskā dzīve ir bēdīga. Ka sabiedriskās domas trūkums, ka vienaldzība pret visu to, kas ir pienākums, taisnīgums un patiesība, ciniskā nicināšana, kas tiek izrādīta cilvēka domai un pašcieņai, — tas viss tiešām ir neciešams. Jūs esat pareizi darījis, pateikdams to skaļi. Taču baidos, ka Jūsu vēsturiskie uzskati var Jums kaitēt… Beidzot, man ir nepatīkami, ka nebiju Jūsu tuvumā, kad nodevāt savu rokrakstu žurnālistiem. Es nekur neeju un nevaru Jums pateikt, vai raksts atstājis iespaidu. Ceru, ka to nesāks kārt pie lielā zvana. Vai esat lasījis «Sovremeņņika» 3. numuru? Raksti «Voltērs» un «Džons Tanners» ir mani. Kozlovskis kļūtu par manu sargeņģeli, ja kādreiz gribētu tapt par literātu. Ardievu, mans draugs. Ja satiksiet Orlovu un Rajevski, pasveiciniet viņus. Ko viņi saka par Jūsu vēstuli, viņi, kas ir tik viduvēji kristieši?
N. B. GOĻICINAM1
1836. gada 10. novembrī. No Pēterburgas uz Arteku.
St. Pēterburgā 1836. gada 10. nov.
Tūkstoškārt paldies, dārgo kņaz, par mana dzejoļa nesalīdzināmo tulkojumu, dzejoļa, kas bija vērsts pret mūsu zemes naidniekiem. Esmu redzējis jau trīs tulkojumus, no kuriem vienu veikusi kāda augstu stāvoša persona no manu draugu vidus, bet neviens nav Jūsu tulkojuma vērts. Kāpēc nepārtulkojāt šo dzejoli laikus, es to būtu nosūtījis uz Franciju, lai sadotu pa degunu visiem Deputātu palātas bļauriem.
Kā es apskaužu Jūsu skaisto Krimas klimatu; Jūsu vēstule atmodināja mani daudz dažādu atmiņu. Tur kārts mana «Oņe- gina» šūpulis, un Jūs droši vien būsiet pazinis dažus personāžus.
Jūs man solāt atdzejot manu «Bahčisarajas strūklaku». Esmu pārliecināts, ka tas Jums izdosies tāpat kā viss, kas nāk no Jūsu spalvas, lai gan tas literatūras žanrs, kuram Jūs esat nodevies, ir visgrūtākais un nepateicīgākais no visiem, ko es pazīstu. Manuprāt, nav nekas grūtāk kā atdzejot krievu vārsmas franciski, jo, ņemot vērā mūsu valodas lakonismu, nekad nav iespējams izteikties tikpat īsi. Tātad gods un slava tam, kas to izdara tik labi kā Jūs.
Ardievu, es vēl ceru drīz vien satikt Jūs mūsu galvaspilsētā, jo zinu, cik Jūs esat kustīgs.
Jūsu A. Puškins
L. HEKERENAM1
1836. gada 17.—21. novembrī. Pēterburgā.
(Nenosūtītas vēstules atjaunotais teksts)
Barona kungs,
Vispirms atļaujiet man rezumēt visu to, kas nesen noticis. Jūsu dēla uzvešanās man jau sen bija labi zināma un nevarēja būt man vienaldzīga; bet, ņemot vērā, ka tā tika ieturēta sabiedrisko pieklājības normu robežās un turklāt es zināju, cik lielu manu uzticību un cieņu šai ziņā ir pelnījusi mana sieva, es apmierinājos ar novērotāja lomu, lai iejauktos tad, kad atzīšu to par savlaicīgu. Es labi zināju, ka skaista āriene, nelaimīga kaislība un divu gadu ilga neatlaidība beidzot vienmēr atstāj zināmu ietekmi uz jaunas sievietes sirdi un ka tad virs, ja vien viņš nav muļķis, gluži dabiski kļūst par savas sievas uzticības personu un viņas rīcības noteicēju. Atzīšos Jums, ka nebiju gluži mierīgs. Starpgadījums, kas kurā katrā citā laikā būtu man bijis ļoti nepatīkams, laimīgā kārtā palīdzēja man izkļūt no grūtībām: es saņēmu anonīmas vēstules. Redzēju, ka laiks pienācis, un to izmantoju. Pārējo jūs zināt: es liku Jūsu dēlam nospēlēt tik grotesku un tik nožēlojamu lomu, ka mana sieva, būdama pārsteigta par tādu bezgaumību, nevarēja atturēties no smiekliem, un emocijas, ko viņā varbūt bija izraisījusi šī lielā un cildenā kaislība, noslāpa visai mierīgā un pilnīgi pelnītā riebumā.
Taču Jūs, barona kungs, atļausiet man aizrādīt, ka Jūsu loma visā šajā gadījumā nebija sevišķi pieklājīga. Jūs, kronētas personas pārstāvis, bijāt tēvišķīgs savedējs savam ārlaulībā dzimušajam jeb tā saucamajam dēlam; visu šā jaunekļa rīcību diriģējāt Jūs. Jūs viņam diktējāt tās banalitātes, ko viņš izteica, un tās muļķības, ko viņš rakstīja. Kā bezkaunīga vecene Jūs sekojāt manai sievai, kur vien viņa parādījās, lai stāstītu viņai par savu dēlu, un, kad viņš, būdams slims ar sifilisu, bija spiests zāļu dēļ palikt mājās, Jūs, nekrietnais, teicāt, ka viņš mirstot aiz mīlestības uz viņu; Jūs viņai purpinājāt: atdodiet manu dēlu. Tas vēl nav viss.
Jūs redzat, ka esmu labi informēts, bet pagaidiet, tas vēl nav viss — es Jums jau teicu, ka apstākļi sarežģījās. Parunāsim vēl par anonīmām vēstulēm. Jūs pareizi nojaušat, ka tās Jūs var interesēt.
2. novembrī Jūs no sava dēla dabūjāt zināt jaunumu, kas Jums sagādāja lielu prieku. Viņš Jums pateica, ka es esot noskaities, ka mana sieva baiļojoties … ka viņa zaudējot galvu. Jūs nolēmāt dot triecienu, kas likās izšķirīgs. Jūs sacerējāt anonīmu vēstuli.
Es saņēmu trīs eksemplārus no desmita, kas bija izplatīts. Šī vēstule bija safabricēta tik nepiesardzīgi, ka es no pirmā acu uzmetiena nācu autoram uz pēdām. Es par to vairs neraizējos un biju pārliecināts, ka atradīšu nelieti. Un tiešām — pēc nepilnu triju dienu meklējumiem es jau noteikti zināju, kā man jārīkojas.
Ja diplomātija ir tikai māksla uzzināt, kas notiek citu mājās, un pasmieties par viņu plāniem, Jūs būsiet spiests atzīt, ka esat sakauts visos punktos.
Tagad es tuvojos savas vēstules nolūkam: varbūt Jūs gribēsiet zināt, kas man līdz šim liedza likt Jūs kaunā mūsu un Jūsu galma priekšā. Es Jums to pateikšu.
Esmu, kā redzat, labsirdīgs, atklāts, bet mana sirds ir jūtīga. Ar divkauju man vairs nepietiek, un, lai tās iznākums būtu kāds būdams, es nejutīšos pietiekami atriebts ne ar Jūsu dēla nāvi, ne ar viņa precībām, kas izskatītos pēc jautra joka (kas gan mani stipri maz mulsina), ne, beidzot, ar vēstuli, kuru man ir gods jums rakstīt un kuras norakstu es paturu izlietošanai sevišķā nolūkā. Es gribu, lai Jūs pats papūlētos atrast iemeslus, kas būtu pietiekami, lai pamudinātu mani neiespļaut Jums sejā un līdz ar visām pēdām likvidētu šo nožēlojamo incidentu, ko es itin viegli varēšu pārveidot lieliskā manas ragnešu vēstures nodaļā.
Man ir gods, barona kungs, būt Jūsu padevīgam kalpam.
A. Puškins
A. H. BENKENDORFAM1
1836. gada 21. novembrī. Pēterburgā.
Grāfa kungs!
Man ir tiesības un, domāju, pienākums ziņot Jūsu ekselencei par to, kas nesen noticis manā ģimenē. 4. novembra rītā es saņēmu trīs anonīmas vēstules eksemplārus, kas aizskar manu un manas sievas godu. Spriežot pēc papīra, pēc vēstules stila, pēc tās sarakstīšanas veida es no pirmā brīža sapratu, ka to rakstījis ārzemnieks, augstākās sabiedrības cilvēks, diplomāts. Es sāku meklēties pakaļ. Dabūju zināt, ka septiņas vai astoņas personas tanī pašā dienā saņēmušas pa vienam tās pašas vēstules eksemplāram, kas bija aizzīmogota un adresēta man divkāršā aploksnē. Lielākā daļa personu, kas vēstules bija saņēmušas, jauzdamas nelietību, man tās nenosūtīja.
Vispār cilvēki bija sašutuši par tik zemisku un nepamatotu apvainojumu; bet, atkārtojot, ka manas sievas uzvešanās bijusi nevainojama, tika teikts, ka šīs nelietības iemesls bijis tas, ka Dantesa kungs viņu neatlaidīgi aplidojis.
Man neklājās redzēt, ka manas sievas vārds šai gadījumā tiek saistīts ar kāda cita vārdu. Es to liku pateikt Dantesa kungam. Barons Hekerens ieradās pie manis un Dantesa kunga vārdā pieņēma izaicinājumu uz divkauju, lūgdams mani atlikt to uz 2 nedēļām.
Izrādās, ka šai laika sprīdī Dantesa kgs iemīlējies manā sievasmāsā Gončarovas jaunkundzē un viņu bildinājis. Būdams informēts par to, ko runā sabiedrībā, es uzdevu lūgt d'Aršiaka kungu (Dantesa kunga sekundantu), lai manu izaicinājumu uzskata par nenotikušu. Pa to laiku es pārliecinājos, ka anonīmo vēstuli rakstījis Hekerena kgs, ko uzskatu par savu pienākumu darīt zināmu valdībai un sabiedrībai.
Būdams sava un savas sievas goda vienīgais tiesnesis un sargātājs un tādēļ neprasīdams ne tiesu, ne atriebību, es nevaru un negribu sniegt itin nevienam pierādījumus par labu tam, ko es apgalvoju.
Lai būtu kā būdams, es ceru, grāf, ka šī vēstule ir pierādījums tai cieņai un uzticībai, kādu es pret Jums jūtu.
Ar šīm jūtām man ir gods, grāf, palikt Jūsu padevīgam kalpam.
1836.gada 21. novembrī
A. Puškins
14. okt.
A. O. IŠIMOVAI*
1837. gada 27. janvārī. Pēterburgā. Cienījamā kundze
Ar vislielāko cieņu un visdziļāko padevību palieku,
cienītā kundze,
Jūsu padevīgais kalps A. Puškins
27. janv. 1837