Lielā krievu dzejnieka Kopoto rakstu sastādīšana latviešu valodā sākās pirms vairāk nekā desmit gadiem. Pirmais sējums iznāca, kad apritēja 130. gadskārta kopš Puškina nāves. Pēdējā sējuma tapšanas laikā ģeniālā dzejnieka cienītāji visā pasaulē atzīmēja 170. gadadienu kopš viņa dzimšanas.
Aizrit gadu desmiti. Gandrīz jau pusotra gadsimta mūs šķir no Puškina. Bet viņa slava neizbāl. Katrai jaunai paaudzei viņa darbi ir brīnumaina jaunatklāsme! Tāpat kā īsti dārgakmeņi laika gaitā nezaudē ne savu spožumu, ne vērtību — Puškina lieliskie daiļdarbi nezaudē pievilcību un poētisko iedarbību.
«Ģēnija pieminekļus,» kā par Puškinu sacījusi mūsu Tautas rakstniece Anna Sakse, «nespēj sadrupināt laika gadsimti, saule neizbalina viņa grāmatu lappusēs sakrātās domu un jūtu bagātības. Taisni otrādi, tās uzliesmo arvien jaunā spožumā.»[126]
Aleksandrs Sergejevičs Puškins pieder pie nemirstības ģēnijiem. Viņš nedzīvoja tikai savam laikam, bet bija viens no pirmajiem, kas cariskās Krievijas nomāktajos plašumos sēja apgaismības un brīves sēklu. Viņš bija dziļi saistīts ar Krievzemi, tās likteni un nākotnes ilgām, bet, cīnoties par krievu tautas revolucionāro atmodu, kļuva tuvs visām tautām. Mūsu Tautas rakstnieks Andrejs Upīts teicis: «Puškins bija un mūžam būs mūsu priekšstatos lielākais dzejnieks, cīņā saucējs pret verdzību un tumsību, jūsmīgs brīvības dziesminieks. Tādu ■— vēl drūmajos patvaldības gados — viņu iepazina Krievijas tautas. Tādu viņu iepazina, tādu iemīlēja arī latviešu tauta.»[127]
Latviešu valodā jau vairāk nekā pirms 100 gadiem radās pirmie Puškina dzejas tulkojumi. Laika gaitā laisti klajā neskaitāmi atsevišķi darbi un izlases, presē un grāmatās aplūkots izcilā dzejnieka dzīves un daiļrades ceļš.
Reizē ar visplašāko Puškina literārā mantojuma apkopojumu latviešu valodā tiek sniegts arī jauns viņa mūža gājuma un daiļrades pārlūko jums, kurš pamatojas uz krievu literatūras zinātnieku vispusīgiem pētījumiem un kurā summēts mūsu pašu ilggadīgais veikums Puškina izpētē un tuvināšanā latviešu lasītājiem.
Apcerējumam apzināti piešķirts pārlūkojuma raksturs, neietiecoties visaptverošā problēmu iztirzē vai atsevišķu jautājumu analīzē, jo tā rodama neskaitāmos zinātniskos darbos, pie tam izdarīta visdažādākos aspektos.
Puškins ir mūžīgā tēma literatūras zinātnē, publicistikā un arī beletristikā. Par ģeniālo dzejnieku uzrakstīti raksti, zinātniskas grāmatas, romāni, lugas, poēmas un dzejoļi. Maskavā V. I. Ļeņina bibliotēkā un Ļeņingradā M. I. Saltikova-Ščedrina Valsts publiskajā bibliotēkā izveidojies plašs grāmatu klāsts un speciāli katalogi, kas veltīti Puškina un Puškinam veltīto darbu sistematizē jumiem vien. Ļeņingradā pastāv PSRS Zinātņu akadēmijas krievu literatūras institūts — tā sauktais Puškina nams, kas īpaši nodarbojas ar Puškina problēmu pētījumiem. Šā institūta lielformāta izdevums, kas dod līdzšinējā krievu zinātnieku veikuma kopraksturojumu un rezumējumu, pārsniedz 650 lappuses[128]. un ikvienā šā darba nodaļā akcentēts, ka joprojām vēl turpināms izpētes darbs, ka aizvien vēl trūkst pilna un pietiekami vispusīga problēmu zinātniskā izgaismojuma.
Mūsu apcerējuma galvenais mērķis — pateikt tikai nepieciešamo, svarīgāko par Kopoto rakstu nemirstīgo autoru, viņa darbiem un to tulkojumiem latviešu valodā.
Rainis, apcerēdams nemirstīgā krievu tautas ģēnija dzīves gājumu, 1898. gadā rakstīja: «Puškins bija ne vien liels dzejnieks, bet ari liels cilvēks, kurš grūtā cīņā visu mūžu centās pēc cilvēciskas pilnības …»'
Puškina spilgtā, daudzšķautņainā personība, viņa daiļrades neparasti spēcīgā rezonanse jau dzīves laikā izraisīja vispārēju interesi par dzejnieka biogrāfiju.
Sešu gadu ilga trimda, piespiesta nošķirtība no literārās un sabiedriskās dzīves centra, saskare ar visai eksotiskām sava laika ģeogrāfiskajām un sociālajām sfērām (dienvidi, Besarābija, čigāni, vēsturiskas personības) — tas viss deva vielu laikabiedru iztēlei un raksturojumiem, gan pamatotiem gan nepamatotiem.
Krievu valodā, sākot ar pirmajām biogrāfiskajām ziņām par Puškinu, kas parādījās 1821. gadā N. Greča grāmatā «Krievu literatūras vēstures īss raksturojums», un pirmajiem kapitālajiem P. Aņen- kova «Materiāliem Puškina biogrāfijai», kas iznāca 1855. gadā, un beidzot ar mūsdienu puškinologu apjomīgajiem pētījumiem, lielā krievu dzejnieka dzīves gājums apgaismots ļoti detalizēti un daudzpusīgi.
Kā nozīmīgākie darbi, kas veltīti Puškina biogrāfijai, minami B. Tomaševska plašie materiāli monogrāfijai un viņa sniegtā dzīves apcere, kas ievietota Gosļitizdata izdotajos Puškina «Rakstos» (1935) un ar savu koncepciju kļuvusi par autoritatīvu kon- trolpamatu citiem autoriem; N. Brodska grāmata «Puškins», kas iznāca 1937. gadā un bija pirmā vispusīgā biogrāfija padomju varas gados; G. Čulkova darbs «Puškina dzīve», kas iznāca 1938. gadā un kļuva ļoti populārs; L. Grosmana plašais darbs — biogrāfiskā hronika «Puškins», kas iznāca 1939. gadā.
Līdz mūsu dienām citu aptverošu sintētiska rakstura biogrāfisku darbu par Puškinu nav. Var minēt tikai dažādus kapitālus pētījumus, kas veltīti atsevišķiem dzīves posmiem un problēmām (D. Blagoja, S. Meilaha, B. Gorodecka, M. Cjalkovska un citu darbi).
Katrā ziņā gribas atzīmēt tādu izdevumu kā «Puškins laikabiedru atmiņās», kurš iznāca 1950. gadā un darīja pieejamus plašam lasītāju lokam ļoti vērtīgos biogrāfiskos materiālus, kas vairāk nekā gadsimtu bija tikai zinātnieku rīcībā. Te atrodam 44 laikabiedru piezīmes, tai skaitā Puškina tuvinieku — viņa tēva, māsas un brāļa, tāpat tuvāko draugu un paziņu atmiņu vēstījumus.
Vairāki krievu autoru biogrāfiskie darbi izdoti arī latviešu valodā. Ievērojamu cilvēku sērijā 1935. gadā «Grāmatu drauga» izdevumā iznācis V. Kamenska biogrāfiskais romāns «Puškins». Padomju laikā tūlīt pēc kara (1946. gadā) nāca klajā A. Mjasņikova grāmata «Aleksandrs Sergejevičs Puškins», 1949. gadā sakarā ar 150 gadu atceri tika izdoti S. Petrova un vēl arī V. Veresajeva plašie biogrāfiskie apcerējumi atsevišķās grāmatās. 1954. gadā iznāca N. Pospelova un P. Šabliovska brošūra skolām.
Periodikā publicēti vairāki desmiti dažādu gan krievu, gan latviešu autoru raksti, kas veltīti Puškina biogrāfijai. No mūsu autoriem plašākos apcerējumus par ievērojamā dzejnieka dzīvi snieguši Tautas rakstnieki Rainis un Andrejs Upīts.
īsti pilnvērtīgas, visaptverošās Puškina biogrāfijas, kas atbilstu mūsdienu zinātnes prasībām, pagaidām vēl nav ne krievu, ne arī latviešu valodā. Taču materiālu par Puškina biogrāfiju savākts ļoti daudz, nn tie dod plašu un dziļu ieskatu izcilā dzejnieka dzīves gājumā, ļaujot ieskicēt gan viņa portretu, gan raksturu, gan temperamentu, gan daiļrades īpatnības.
Aleksandrs Puškins dzimis 1799. gada 26. maijā (pēc jaunā stila 6. jūnijā) Maskavā. Viņa tēvs Sergejs Ļvovičs, paputējis muižnieks un izbijis gvardes majors, kalpoja kara intendantūrā un, joprojām vēl saņemdams no saviem sarukušajiem senas, bagātas bajāru dzimtas īpašumiem tādus ienākumus, kas ļāva apgrozīties augstākajā sabiedrībā, vadīja visai bezrūpīgas pārtikuša ierēdņa dienas. Māte Nadežda Osipovna nāca no pazīstamās Hanibālu dzimtas, kas bija tuva Pēterim Lielajam. Viņa bija Pētera Lielā krustdēla — tā sauktā «Pētera Lielā mora» Ābrama Petroviča Hanibāla mazmeita. (Viņas tēvs Osips Ab- ramovičs bija Hanibāla jaunākais dēls.) Būdams nesavaldīga rakstura cilvēks, Osips Abramovičs Hani- bāls drīz vien no sievas šķīrās. Par došanos nelikumīgā laulībā viņš tika izraidīts uz savu Mihailovskas ciemu, kur nodzīvoja kā trimdinieks līdz mūža galam 1806. gadā. Nadežda Osipovna šķiršanās prāvā saņēma kā pūra īpašumu Kobrinas ciemu un dzīvoja tajā kopā ar māti Mariju Aleksejevnu, kas savam vēlākajam znotam Sergejam Ļvovičam no tēva puses bijā attāla radiniece.
Sergejs Ļvovičs bija cienīga izskata, korpulents, ļoti impulsīvs cilvēks. Būdams atjautīgs un apveltīts ar atzīstamām aktiera dotībām, viņš salonos prata spīdēt ar asprātībām un nebeidzamiem franču kalam- būriem. Mājas dzīvei viņam neatlika laika un savaldības. No viņa straujā rakstura un afektīvas uzbudi- nātības bija jāsargās ne vien pieaugušajiem, bet ari bērniem.
Nadežda Osipovna bija stalta, simpātiska sieviete. Viņai piemita kreolietes eksotiskā pievilcība un straujums. Viņa vienmēr bija līksma, bet — atšķirībā no sava vīra — arī savaldīga. Viņai, tāpat kā Sergejam Ļvovičam, patika «būt sabiedrībā». Rūpes par bērniem tika uzticētas īstajai mājas saimniecei Marijai Aleksejevnai, auklēm, bet vēlāk — arī mājskolotājiem.
Mazais Aleksandrs auga kopā ar māsu Olgu Ser- gejevnu, kas bija par viņu vienu gadu vecāka. Kopš mazotnes viņš dziļi iemīlēja Olgas aukli Arinu Ro- dionovnu, kas tam patika labāk nekā viņa paša aukle Uļjana. Pēc Olgas Sergejevnas raksturojuma, «viņa bija īsts krievu aukles paraugs, lieliski prata stāstīt pasakas, zināja tautas ticējumus un bērtin bēra sakāmvārdus un parunas»[129].
Līdz 1811. gadam mazajam Aleksandram māsas un aukļu, vēlāk arī jaunākā brāļa Ļeva un mājskolotāju sabiedrībā ziemas aizritēja Maskavā. Vasarās Puškini
A. Puškina divkauja ar Dantesu.
A. Naumova qlezna. 1885.
izbrauca uz vecmāmiņās Marijas Aleksejevnas muižu Zaharovā, kas atradās verstis 30 no Maskavas.
Līdz sešu gadu vecumam zēns bija diezgan apaļīgs un tūļīgs, tad manāmi pārvērtās, kļuva spridzīgs, draisks un aušīgs. Viņš drīz iemācījās lasīt un reizēm, kā savās atmiņās liecina brālis, augas naktis pavadīja tēva bibliotēkā.
Puškinu namu apmeklēja literāri noskaņota sabiedrība: tēvocis Vasilijs Ļvovičs Puškins, kas bija tolaik pazīstams dzejnieks, otrs tēvocis Aleksandrs Puškins, kas ari sacerēja dzejoļus, dzejnieki Mihails Suškovs, Konstantins Batjuškovs, plaši pazīstamais rakstnieks, vēsturnieks, ievērojamākais krievu sentimentālists Nikolajs Karamzins, dzejnieks, fabulists Ivans Dmitrijevs, ievērojamais dzejnieks Vasilijs Zukovskis un citi.
Protams, šāda vide, tāds paziņu loks nevarēja attiecīgi neietekmēt, neizglītot, nemodināt interesi par grāmatām, nerosināt vēlēšanos arī pašam sākt sacerēt. Deviņu gadu vecumā zēns lasīja Plutarha rakstus, «Iliādu» un «Odiseju» franču tulkojumā. Rotaļājoties ar māsu, viņš sacerēja mazas komēdijas un epigrammas. Protams, jaunais autors tās sacerēja franciski, jo mājās skanēja gandrīz vienīgi franču valoda, mājskolotājs bija francūzis, tēva bibliotēkā bija galvenokārt franču grāmatas.
Nedrīkst tomēr aizmirst, kas auklēja un loloja nākamo dzejnieku, tāpat nedrīkst aizmirst māsas doto raksturojumu par vecmāmiņu Mariju Aleksejevnu Hanibālu: «Marija Aleksejevna bija gaišu galvu un savam laikam labi izglītota; viņa runāja un rakstīja brīnišķā krievu valodā .. -»[130] bez tam pieminētie dzejnieki savus darbus sacerēja krievu valodā.
Māj mācībā Aleksandrs nebija sevišķi uzcītīgs, īpašu nepatiku viņam sagādāja matemātika. Bet viņš prata likt lietā savu lielisko atmiņu. Noklausījies māsas atbildes vai pārlaidis acis pāri grāmatas lapas pusei, viņš varēja bez kļūdām atkārtot tekstu.
Jau šai laikā zēns parādīja dzīvu literāru iztēli un dzejnieka asprātību. Lafontēna ietekmē viņš sāka sacerēt fabulas un desmit gadu vecumā franču literatūras, galvenokārt Voltēra «Henriādas» iespaidā uzrakstīja komisku varoņpoēmu sešos dziedājumos «Toliāde» — par Toli, Poli un sliņķu karali Dago- bertu. Varoņpoēmas manuskripts nonāca mājskolotāju rokās un sasmīdināja viņus. Autors aizvainojumā iesvieda savu darbu krāsnī.
Dažus gadus vēlāk, mostoties dzejnieka talanta apziņai, Puškins atcerējās bērnību kā laimes gadus, kad viņam uzsmaidījusi mūza.
Aizritēja bērnības gadi. Vecāki devās uz Pēterburgu, lai noskaidrotu, kur vislabāk nodot dēlu skolas mācībā. Plašu popularitāti bija ieguvusi Jezuītu koledža. Turp arī bija nodomāts sūtīt Aleksandru. Bet 1811. gadā Pēterburgas tuvumā Carskoje Selo tika atvērta sen projektētā mācību iestāde augstākās
K.irtas pusaudžiem — licejs, kura mērķis bija jauni* \šu sagatavošana svarīgiem valsts pārvaldes amatiem. Tanī bija sešgadīgs apmācības kurss ar enciklopēdisku programmu.
Iekļūt licejā varēja tikai ar augstām protekcijām. liet, tā kā pirmais liceja direktors V. Maļinovskis un viņa brālis A. Maļinovskis, Maskavas arhīva Ārlietu kolēģijas sekretārs, bija Sergeja Ļvoviča tuvi draugi un A. Turgeņevs, kas ieņēma augstu posteni Izglītības ministrijā, bija tuvs Puškina paziņa, pretendenta jautājums tika izlemts pozitīvi.
1811. gada jūlijā divpadsmit gadus vecais Aleksandrs Puškins devās no Maskavas uz Pēterburgu, lai iestātos licejā. Viņu pavadīja tēvocis Vasilijs Puškins, kura mājās viņš Pēterburgā arī apmetās un, kārtojot iestāju eksāmenu un gaidot mācību sākumu, nodzīvoja gandrīz vai četrus mēnešus. Svarīgi to atzīmēt tādēļ, ka tēvocis devās uz Pēterburgu ar īpašu nolūku — lai iespiestu kādu savu poēmu un lakstus, kas bija vērsti pret konservatīvā A. Šiškova vadītā arhaiskās literatūras virziena pārstāvjiem. Viņš pats pārstāvēja progresīvo Karamzina literatūras virzienu un bija viens no tā ieskatu sīkstākajiem aizstāvjiem (vērsās pret nedzīvo senslāvismu apjūs- mojumu, pārdzīvotu, stingu dzejas formu atdzīvināšanu, iestājās par Karamzina emocionalitāti, roman- lisku iejūsmu un aktīvu attieksmi pret laikmetu, ko «šiškovieši» dēvēja par revolucionāro garu).
Tā jau ar pirmajām skolas gaitām Aleksandrs Puškins nonāca «šiškoviešu» un «karamzinistu» literāro cīņu ugunsjoslā. Bez šaubām, viņš nostājās tēvoča pusē.
Runājot B. Tomaševska vārdiem, «Puškins iestājās licejā jau ar noteiktu literāru gaumi un uzskatiem».[131]
Liceja atklāšana notika 1811. gada 19. oktobrī. Atklāšanas svinībās piedalījās cars Aleksandrs I ar augstās ģimenes locekļiem, izglītības ministrs un viss Pēterburgas augstākās sabiedrības zieds. Jaunajai mācību iestādei bija pievērsta liela uzmanība: te vajadzēja augt un veidoties stingriem cariskās iekārtas balstiem, uzticamiem «tēvzemes pīlāriem», kā tas tika atzīmēts atklāšanas runās.
Tomēr šie audzināšanas mērķi, kuriem bija veltīta paša valdnieka uzmanība, varēja piepildīties tikai daļēji: balstu var izzāģēt no izauguša koka, bet, vai balstam būs noderīgs augoša koka stumbrs, to nevar droši paredzēt, jo sevišķi vēl tad, kad tas tikko sāk dzīt savu pirmo lapotni…
Licejā tika uzņemti 30 audzēkņi. To vidū bija tādi nākamie dzejnieki kā Antons Delvigs, Vilhelms Ki- helbekers, Aleksejs Iļļičevskis, aktīvi sabiedriski cīnītāji, dekabristi I. Puščins un V. Voļhovskis, kas tūlīt pēc liceja beigšanas tika uzņemti slepenajā biedrībā.
Licejs bija slēgta tipa mācību iestāde (sevišķi tas bija jūtams pirmos trīs gadus), bet nekādi norobežojumi nevarēja aizkavēt lielo Eiropas mēroga politisko notikumu atbalsi liceja sienās. Puškina vistuvākais skolas biedrs Ivans Puščins savās atmiņu piezīmēs raksta: «Mūsu dzīve licejā saplūst ar visas Krievzemes tā laika politisko dzīvi: brieda 1812. gada negaiss • • • Mēs pavadījām visus gvardes pulkus, jo tie gāja tieši garām liceja ēkai; mēs vienmēr bijām klāt, kad tie parādījās, iznācām laukā pat stundu laikā.»[132]
1812. gada un vēlākie notikumi, tāpat ciešā draudzība ar huzāru pulka virsniekiem, vispirmām kārtam ar Pēteri Čaadajevu, kas tolaik bija kvēls brīvdomības gara paudējs, ar Nikolaju Rajevski un citiem stiprā mērā ietekmēja jaunā, topošā dzejnieka pašapziņas veidošanos, kaujinieciskā gara, nacionālo patriotisko jūtu mošanos.
Progresīva pasaules uzskata veidošanā liela loma licejā bija juridisko zinātņu un filozofijas profesoram A. Kuņicinam, kas pauda progresīvas idejas un, reakcijai pieaugot, no darba tika atlaists. Jāmin ari franču valodas un literatūras pasniedzējs Marata brālis D. Budrī, kas reizēm stāstīja par Maratu un centās audzēkņos ieaudzināt cildenas morālās īpašības. Vēl minams krievu un latīņu literatūras pasniedzējs N. Košanskis, kas arī pats sacerēja dzejoļus un bija dedzīgs literatūras entuziasts.
Šo pasniedzēju lekcijās Puškins guva visvairāk un drīz vien ar saviem pirmajiem sacerējumiem izvirzījās licejā par vadošo dzejnieku (sākumā par labāko dzejnieku tika atzīts veiklais epigrammists Aleksejs Iļļičevskis).
Matemātika un vācu valoda Puškinu saistīja vismazāk, un šajās lekcijās viņš vairāk rakstīja dzejoļus nekā rēķināja vai kala gramatiku. Tas nebija noslēpums ari profesoriem. Kādā matemātikas stundā izsaucis Puškinu un bridi vērojis viņa mīņāšanos profesors J. Karcevs jautājis:
— Nu, kas iznāk? Kam līdzinās iks?
Puškins pasmaidot atbildējis:
— Nullei!
— Labi! — sacījis Karcevs. — Jums, Puškin, manās lekcijās viss ir nulle. Sēdieties un rakstiet dzejoļus.[133]
P. Pļetņevs, raksturojot Puškinu liceja laikā, atzīmē, ka, neraugoties uz savu šķietamo izklaidību, viņš bijis ārkārtīgi uztverīgs un profesoru lekcijās uzkrājis vairāk zināšanu nekā viņa biedri. Brīvajā laikā Puškins ļoti daudz lasīja, ar lielu aizrautību iedziļinājās krievu un cittautu klasiskajā literatūrā.
Iedvesmas brīžos Puškins pilnīgi noslēdzās sevī un, aizmirsdams visu, ļāvās fantāzijas lidojumam.
Raksturīgi jaunā Puškina vaibsti redzami V. Fa- vorska zīmējumā «Puškins-licejists» un J. Heitmana gravīrā, kas darināta 1822. gadā un tika ievietota «Kaukāza gūstekņa» pirmizdevumā.
Puškins nebija lepns, nedz iedomīgs, netiecās parādīt savu pārākumu literatūras zināšanās vai daiļradē. Bet, būdams pēc rakstura neparasti biedrisks, viņš nespēja slēpt prieku par uzrakstīto dzejoli, bieži lasīja savus darbus draugiem un arī skolotājiem. Un tādos brīžos viņš negaidīja uzslavas, bet klusībā traucās pārliecināties par gaidīto efektu. Atjautība
dlnaja uz zobgalIbam, un viņš, biedru iejūsmināts, r/.i sacerēja epigrammas.
II kā tīši slēpdams savas labās īpašības, pārākumu nibās, Puškins centās pārspēt biedrus nebēdnībā, iidēļ ne vienreiz vien viņa spējās noskaņu maiņas, tieksme uz skaļumu, aušību un vieglprātību pasnie- zčjiem šķita viņa raksturā dominējošās.
Pastaigas Carskoje Selo dārzā, piederīgo apciemo- umi, dažādi sarīkojumi un izbraucieni ar kamanām ne vienreiz vien sagādāja patīkamas, pārsteigumu pilnas tikšanās … Par tām vēlāk vajadzēja ne tikai N.ipņot, bet arī rakstīt. Studiju biedra Bakuņina mā- fiiis apciemojumi satrauca sirdis visiem, protams, arī l'tiškinam. Dzejolī «Māksliniekam» skan lūgums atveidot nemirstīgā mākslas darbā šo brīnišķo «sirds draugu». Piemīlīgā Carskoje Selo «freileņu» kalpo- nite Nataša ierosināja dzejoli «Natašai», dzimtļaužu dl.trise Natālija — garo veltījumu «Natālijai», vienu no pirmajiem plašākajiem Puškina dzejas darbiem.
1814. gadā Maskavas žurnālā «Vestņik Jevropi» («Eiropas vēstnesis»), ko vadīja Karamzina domu biedrs V. Izmailovs, parādījās pirmais Puškina dzejolis «Draugam dzejdarim». Šajā žurnālā, vēlāk žurnālā «Rossijskij muzej» («Krievu muzejs»), uz kuru pārgāja V. Izmailovs, publicēti arī citi Puškina liceja gadu dzejoļi.
Puškins, kā to redzam jau viņa paša dzejoļos un arī divos saglabājušos tā laika vēstuļu paraugos, sevi apzinās par dzejnieku («visslinkāko pasaulē») un domā par lieliem, nozīmīgiem darbiem.
Dzejolī «Licīnijam», nostādamies taisnības un brīvības cīnītāju pusē, jaunais autors patētiski izsaucas:
… man krūtīs brīvei vara,
Tai dusas nav, tā tver pēc lielā tautas gara.
(Atdzejojis L. Kcimara)
Liela talanta mošanās jūtama šajās vārsmās, kurās autors antīko personāžu satuvinājis ar savu laikti un parādās jau kā brīvības ilgu un savas tautas gara paudējs, tās tribūns.
1815. gada 8. janvārī jaunais dzejnieks, nolasot publiskajā eksāmenā dzejojumu «Atmiņas Carskoje Selo licejā», piedzīvo īstu triumfu. Eksāmenā piedalās arī tā laika diženākais krievu dzejnieks Gavrils Romanovičs Deržavins.
Lūk, kā šo notikumu savās atmiņās attēlo I. Puščins: «Šajās lieliskajās vārsmās skarts viss, kas tuvs un dārgs krievu dvēselei. Puškins lasīja ar neparastu aizgrābtību. Klausoties pazīstamās rindas, trīsas skrēja man pa kauliem. Un, kad mūsu dziesminieku patriarhs sajūsmā, ar asarām acīs metās skūpstīt un apskāva viņa sprogaino galvu, mēs visi kaut kādā dīvainā iespaidā klusējām. Mēs gribējām paši apkampt savu dzejnieku — viņa vairs nebija: viņš bija aizskrējis! .. -»[134]
Noslēgtā dzīve licejā, ko Puškins ne vienreiz vien pielīdzināja klosterim, izraisīja drūmu nomāktību un grūtsirdību. Pārslogotā, sadrumstalotā mācību programma neapmierināja, modināja aizvien dedzīgākas ilgas pēc . brīves.
Pienāca 1817. gada 17. maijs — izlaiduma eksā- incns krievu literatūrā. Tanī izskanēja liceja direk- loia I. Engelharda ierosinātais dzejolis «Neticība». Un jūnijā ar otrās pakāpes ierēdņa diplomu un no- /nnējumu uz vakanci ārlietu ministrijā beidzās mā- < ibu laiks licejā.
Sākās ilgotie brīves un jaunības nemiera gadi.
Pēc liceja beigšanas Puškins kopā ar vecākiem dažus mēnešus pavadīja lauku klusumā Pleskavas guberņā, Mihailovskas ciemā, kas pēc vectēva Osipa Abramoviča Hanibāla nāves (1806) piederēja viņa mātei. Te viņš atpūtās vēl arī 1819. gada vasarā. Bet viss pārējais laiks no 1817. gada septembra līdz 1820. gada 6. maijam aizvadīts Pēterburgā, jo Puškini tolaik jau dzīvoja galvaspilsētā. Bieži vien biogrāfi šo laiku tad arī apzīmē kā «Pēterburgas gadus».
Dzejnieks aizgūtnēm baudīja ilgcerētās brīves dienas. Dižciltīgo jaunekļu darba pienākumi bija visumā formāli. Viņi gan skaitījās valsts dienestā, bet tikai tādēļ, lai saņemtu algu un kārtējos paaugstinājumus. Tādējādi brīvā laika bija atliku likām, un tas tika izmantots gandrīz vienīgi izklaidei. Taču Puškins alka jaunības skurbuma un dzejnieka pilnskanīgas aktivitātes. Viņa sabiedriskajam temperamentam, brāzmainajiem dvēseles impulsiem tukša, bezmērķīga, dēkainīga izklaide gandarījumu nevarēja sniegt. Teātrī, pastaigā, ballēs, draugu pulkā viņš reti kad bija vienkārši asprātīgs pārgalvis — viņu spārnoja tribūna, dumpinieka gars.
Ar pārgalvīgu degsmi viņš izvirzīja progresīvos centienus, nesaudzīgi šaustīja jebkuru reakcijas izpausmi — pie tam ne tikai dzejā — ar visu savu izturēšanos, replikām, dzēlīgo sarkasmu sarunās, cenšanos būt vienmēr kaujinieciskā opozīcijā pret patvaldību un tās lišķiem.
Puškins iestājās literārajā apvienībā «Arzamass», kurā skanēja tās pašas kaismīgās «karamzinistu» balsis, kas pirms septiņiem gadiem nosodīja konservatīvos «šiškoviešus». Tagad literārajai cīņai pievienojās arī politiski centieni.
Šai laikā, no vienas puses, pastiprinājās valdības reakcija, no otras — pieauga politiskā opozīcija, kuras pamatā bija muižnieku sabiedrības progresīvās daļas reformatoriskie centieni.
Aleksandrs Pirmais gan vēl mēģināja sabiedriskajā domā saglabāt ilūzijas par konstitucionālu varu, bet pats kopā ar Austrijas ministru Meternihu vadīja Svēto savienību un, uzmanot arvien vairāk pieaugošo progresīvo kustību Eiropā, veltīja visu vērību starptautiskajām attiecībām; viņa galvenais mērķis bija apspiest tautu revolucionāro kustību. Krievijā saimniekoja Arakčejevs. Apvienībā «Arzamass» izveidojās labais un kreisais spārns. Radikālākie kreisā spārna pārstāvji Nikolajs Turgeņevs, Ņikita Murav- jovs un Mihails Orlovs tiecās pēc aktīvas politiskās propagandas, gribēja noorganizēt asu politiska rakstura žurnālu, lai cīnītos par politisko brīvību, par dzimtbūšanas atcelšanu. Vienprātības trūkums bija par iemeslu tam, ka 1818. gada pavasarī apvienība izira.
Puškins atbalstīja kreiso spārnu. Sevišķi cieši viņš
sadraudzējās ar Nikolaju Turgeņevu, kas «Arza- masā» nerealizēto politiskās propagandas žurnāla izdošanas ideju centās piepildīt vēlāk, 1819. gada pavasarī. Provokators izjauca šo nodomu, bet N. Tur- tfeņeva idejas spilgti atspoguļojās Fuškina dzejolī «Sādža», kas radās pēc Mihailovskas apmeklējuma.
Politiskie strīdi šai laikā risinājās visās progresīvajās Pēterburgas aprindās, sevišķi starp jaunajiem virsniekiem. Nodibinājās «Glābšanas savienība», kuras mērķis bija politiskās brīvības izcīņa un dzimtbūšanas atcelšana Krievijā.
1819. gada martā dažu šīs savienības biedru ierosmē Ņikitas Vsevoložska namā sāka pulcēties teātra ļaudis un noorganizē jās literārais pulciņš «Zaļā lampa». Tā mērķis bija propagandēt «Glābšanas savienības» idejas un sagatavot savienības biedru kandidātus. Nosaukumu pulciņam deva viesistabas zaļā lampa, kam bija simboliska nozīme — apgaismes idejas un brīvas nākotnes cerība. Pulciņa devīze bija — «Gaisma un Cerība». Biedriem bija izsniegti zīmoggredzeni ar lāpas attēlu. Puškina vēstulēs var atrast šo savdabīgo «Zaļās lampas» piederības zīmi.
Puškina dzejoļi («Brīvība», «Čaadajevam», kā arī virkne satīru, dzēlīgu epigrammu) ceļoja rokrakstos un guva ļoti plašu un dziļu atbalsi. Tie atmaskoja carisko patvaldību, aicināja cīņā. Tādējādi, arī nebūdams slepeno politisko savienību biedrs, Puškins idejiski kopš tā laika cieši bija saistīts ar nākamajiem dekabristiem un savā daiļradē bija cīnītājs.
Tajos gados tika pabeigts jau licejā iecerētais pir-
mais lielākais Puškina dzejas darbs — poēma «Rus- lans un Ludmila».
Zukovskis, tā laika ievērojamākais dzejnieks, 1820. gada 26. martā uzdāvināja Puškinam savu portretu ar autogrāfu: «Uzvarētājam skolniekam no uzvarētā skolotāja tanī svinīgajā dienā, kad viņš pabeidza savu poēmu «Ruslans un Ludmila».»
Pašam nokārtot un sagaidīt Pēterburgā sava pirmā lielākā dzejas darba iespiešanu Puškinam nebija lemts.
Rietumeiropas revolucionāro notikumu iebiedēts, Aleksandrs Pirmais steidza apklusināt katru brīvdomības izpausmi Krievijā. Puškins kļuva par vienu no viņa operatīvās rīcības pirmajiem upuriem.
Puškins tika uzaicināts pie Pēterburgas ģenerālgubernatora grāfa Miloradoviča. Jaunajam dzejniekam klātesot, policijas priekšniekam tika dots rīkojums izdarīt Puškina dzīvoklī kratīšanu. Puškins sacīja, ka tas veltīgi, jo dzejoļus viņš neatstājot mājās, bet nēsājot sev līdzi atmiņā. Nepublicētos dzejoļus nācās turpat uz vietas ierakstīt burtnīcā, kas pēc tam tika nodota caram.
Saticis liceja direktoru J. Engelhardu, Aleksandrs Pirmais sacīja: «Puškins jāizsūta uz Sibīriju … Viņš pārplūdinājis Krieviju ar dumpīgiem dzejoļiem: visa jaunatne tos zina no galvas.»[135]
Jaunajam dzejniekam draudēja Sibīrija vai ieslodzījums Solovku klosterī. Ietekmīgākie draugi, pirmām kārtām Karamzins un 2ukovskis, sāka rīkoties, lai Puškinu aizstāvētu, bet viņiem izdevās mainīt likai trimdas virzienu.
Tika nolemts Puškinu izsūtīt uz dienvidiem — uz .fekaterinoslavu (tagadējo Dņepropetrovsku) dienestā pie Krievijas dienvidu apgabala galvenā pārvaldnieka ģenerāļa Inzova. Skauģi un nelabvēļi izplatīja pat tādas pazemojošas baumas, ka nepaklausīgais Puškins nopērts. Oficiāli tika paziņots, ka Puškins tiek nosūtīts uz dienvidiem sakarā ar dienesta vietas maiņu …
«Ruslana un Ludmilas» autors nedzirdēja reakcionārās kritikas kņadu, kas izcēlās ap viņa jauno darbu, tā tautisko raksturu, tuvību folklorai, tautas valodai un sakarā ar viņa daiļradi vispār.
Ģērbies sarkanā zemnieka kreklā, ar lielu filca platmali galvā Puškins 1820. gada 6. maijā pasta trijjūgā kopā ar savu uzticamo kalpotāju Ņikitu Kozlovu izbrauca no Pēterburgas un devās tālajā ceļā uz dienvidiem.
Inzovam adresētajā vēstulē, ko Puškins veda sev līdzi, bija paskaidrots «komandējuma» iemesls — politiska neuzticamība, dumpinieciska uzvedība. Par odu «Brīvībai» bija teikts: «Šis dzejolis atklāj tās bīstamās atziņas, kas smeltas mūsdienu mācībās vai — drīzāk — tai anarhistiskajā sistēmā, ko nelabvēlīgi noskaņoti elementi dēvē par cilvēka tiesību, tautu brīvības un neatkarības sistēmu.»[136]
Ieradies Jekaterinoslavā, Puškins, gaisinādams vientulību, aizgāja uz Dņepru, izpeldējās agrā pavasara saltajā ūdenī un saaukstējās. Kādā nožēlojamā priekšpilsētas mājelē, kur dzejnieks bija apmeties, viņu karsoņa murgos uz dēļu lāvas atrada kavalērijas ģenerālis, ievērojamais Napoleona kara dalībnieks Nikolajs Rajevskis, kas ar divām jaunākajām meitām un jaunāko dēlu, Puškina liceja gadu tuvo draugu leibhuzāru rotmistru (arī) Nikolaju, brauca uz Kaukāza dziedniecības avotiem. Nekavējoties tika panākta Inzova atļauja ņemt slimnieku līdzi. Jau ceļā, Rajevsku ārsta aprūpēts, Puškins pamazām atlaba. Un nākamie divi mēneši Gorače- vodskā (Kislovodskā) un 2eļeznovodskā bija viņam ne vien dziedinoši, bet arī neaizmirstamu iespaidu pilni.[137]
Zilganās rīta dūmakas, Ziemeļkaukāza kalnu robainie silueti, stāvās, līkumainās kalnu takas ar kūpošajiem minerālavotiem un karstajiem sēravotiem, kas tolaik vēl neapvaldīti brāzās pa nogāzēm, izgraužot rūsganas gultnes un dodot spirgtu atveldzi ik uz soļa, — tas viss īsti atbilda dzejnieka trauksmainajam raksturam.
Krāšņā Kaukāza daba rosināja spraigam, romantiskas jūsmas apgarotam darbam. Radās jauni dzejoļi un poēma «Kaukāza gūsteknis».
Bet dienvidu iespaidi nebija tik pārlieku idilliski, kā varētu likties. Brieda kalniešu nemieri. Kad ģenerālis ar savu romantiski noskaņoto jauniešu svītu augustā devās atceļā uz Krimu, viņus pavadīja labi bruņota sešdesmit kazaku nodaļa ar šaušanai saga- 1.avotu lielgabalu …
No Feodosijas līdz Gurzufai ceļotāji brauca kuģī. Puškins raudzījās spožajās dienvidu zvaigznēs un ļāvās skaudrām pārdomām par draugiem un savu kļūmo likteni. Tā radās elēģija «Jau dienas spožums bālēt sācis …».
Krima — teiksmainā Tauri ja — rītausmā pavērās dzejnieka acu priekšā ar slaidajām cipresēm, zaļajiem vīnogu dārziem un tatāru ciematiņiem. Gurzufā viņus gaidīja Rajevska sieva ar vecākajām meitām.
Krimā aizritēja trīs nedēļas. Brālim 1820. gada 24. septembrī dzejnieks rakstīja:
«Mans draugs, cienījamā Rajevska ģimenes vidū pavadīju sava mūža laimīgākos brīžus.»
Puškins bija cieši iedraudzējies ar Rajevska dēļiem, viņu iespaidā sāka mācīties angļu valodu, aizrautīgi lasīja Baironu, pārlasīja Voltēru. Bairona ģēnijs dziļi un rosinoši ietekmēja jauno dzejnieku. Bet vēl vairāk viņu satrauca jūras šalkoņa siltajās dienvidu naktīs un Rajevska vecākā meita Marija, kuras «valdzinošās acis bija spožākas par dienu un tumšākas par nakti».
Viņš prata saistīt un aizraut, patīkamā sabiedrībā bija nepārspējami asprātīgs un neatvairāms sarunu biedrs. Uzskatāmi to parāda Puškina pirmās vēstules Annai Kernai, rotaļīgie, dzejiski spožie ieraksti daudzos albumos.
Septembra sākumā Puškins kopā ar Rajevski devās pie Inzova, kas bija iecelts par Besarābijas vietvaldi un ar savu kanceleju pārcēlies no Jekaterinoslavas uz Kišiņevu. Ceļā Puškinu atkal piemeklēja drudzis. Viņš tomēr iegriezās Simferopolē, apskatīja hanu pili, Bahčisarajas strūklaku, jo viņa iztēli satrauca Rajevsku namā dzirdētie teiksmainie nostāsti par hana Gireja mīlu pret daiļo gūstekni poļu kņazi Potocku.
21. septembrī Puškins beidzot ieradās dienesta vietā. Ģenerālis Inzovs bija labsirdīgs, gudrs un nosvērts. Viņš saprata, ka jaunajam, talantīgajam dzejniekam un trimdiniekam nepieciešama gan stingra, tēvišķīga roka, gan dziļa uzticēšanās. Inzovs uzņēma Puškinu ļoti draudzīgi, nodeva viņa rīcībā divas istabiņas sava nama apakšstāvā un ar iejūtīgu attieksmi pamodināja Puškinā dēla jūtas, kas līdz šim, pateicoties dižmanīgajai audzināšanai, viņam bija gandrīz pilnīgi svešas. Inzovs prata ar tēvišķīgo, neaizvainojošo stingrību apvaldīt jaunekļa untumus, klusināt viņa sarūgtinājuma uzplūdus un remdēt dvēseles nospiestību.
Tā sauktais «Inzova kalns» ar kuplajiem vīnogulājiem, seklo Bikas upīti, akmeņlauztuvēm un pilsētas ainavu iegūla dziļi dzejnieka apziņā. Bet daudz dziļāks iespaids bija tai sabiedrībai, ar kādu viņš saskārās.
Novembrī Puškins kopā ar ģenerāli Rajevski un viņa dēlu Aleksandru izbrauca uz Rajevska mātes muižu Kamenku Kijevas guberņā, kur dzīvoja viņas dēls no otrās laulības — viens no aktīvākajiem Dienvidu biedrības biedriem — Vasilijs Davidovs. Katru gadu 24. novembrī te plaši tika rīkotas mātes vārda dienas svinības. Tas bija nevainojams aizsegs slepenās biedrības apspriedēm. Tanīs piedalījās Puškina Pēterburgas gadu draugs I. Jakuškins, Kišiņevā izvietotās dienvidu armijas divīzijas štāba priekšnieks un Rajevska znots ģenerālis Mihails Orlovs, viņa adjutants kapteinis K. Ohotņikovs un citi.
Dienvidu slepenās biedrības biedri, salīdzinot ar Ziemeļu biedrību, kuras centrs atradās Pēterburgā un kura liberālās muižniecības iespaidā cīnījās par konstitūciju, saglabājot muižnieku tiesības un zemes īpašumus, savās prasībās bija radikālāki. Viņu mērķis bija demokrātiska republika ar pilnīgu muižnieku privilēģiju atcelšanu un visu pilsoņu politisko vienlīdzību.
Puškinu biedrībā neuzņēma (varbūt viņa pārgalvības dēļ, varbūt arī — lai viņu pasargātu). Viņš, tāpat Rajevskis, par slepenās biedrības eksistēšanu pat nezināja, tikai varbūt nojauta. Sazvērnieki, pārbaudot viņus, sāka runāt par to, vai vēlama tādas biedrības dibināšana Krievijā, un, dzirdot piekrišanu, pārvērta visu par joku. Puškins tai brīdī, kā liecina I. Jakuškins, bijis satriekts un dziļi nelaimīgs.[140]
Puškins iepazinās ar Dienvidu biedrības vadītāju
P. Pesteli, ko atzina par «visoriģinālākā prāta cilvēku»1 . Puškins bija tuvu pazīstams ar M. Orlovu un iedraudzējās ar viņa adjutantiem — kapteini K. Ohotņikovu un majoru Vladimiru Rajevski (tam nebija nekādu radniecības saišu ar Rajevskiem, kas vairākkārt pieminēti). Šie sakari, šī vulkāniskā atmosfēra lika Puškinam nopietni pārvērtēt savus līdzšinējos sabiedriskos uzskatus, kļūt dziļākam, nopietnākam, ierosināja jaunus politiski asus dzejoļus, kas rokrakstos ceļoja no rokas rokā. Bet, tāpat kā Pēterburgā, alkdams izaicinošas drosmes, viņš tikpat kā nemaz nedomāja par piesardzību.
1821. gada pavasarī slepenās policijas aģents ziņoja uz Pēterburgu: «Puškins lamā publiski un pat kafejnīcās ne tikai armijas komandierus, bet arī valdību.»2
Par Puškina politiski aso nostāju liecina viņa dienesta biedra P. Dolgorukova dienasgrāmata, kur atzīmēti dzejnieka naidīgie izteicieni par patvaldību, ierēdņiem un muižniecību. Puškina politisko asumu, acīm redzot, izraisīja arī trauksmainie notikumi Eiropā: revolūcija Spānijā, Neapolē, sacelšanās pret Turciju Grieķijā; Puškins sajūsminājās par spāņu revolūcijas vadoni Riego, par grieķu tautas atbrīvošanas cīņu varoni Ipsilanti, par Neapoles sacelšanās vadoni ģenerāli Pepi. Puškins šai laikā studē Ruso darbus, ir pārliecināts, ka reiz kara nežēlība atmirs un uzvarēs brīvība un miers.
Puškins agrās rīta stundas izlietoja spraigam darbam. Pēc rīta cēliena ar smagu dzelzs spieķi rokā un fesku galvā (pēc slimības mati viņam bija noskūti) viņš devās pie paziņām vai iejuka tirgus burzmā, klausījās moldāvu dziesmas, piedalījās moldāvu rotaļās un dejās vai pievienojās čigāniem un noklaiņāja ar tiem vairākas dienas pa stepi. Šo klai- ņojumu rezultātā radās balāde «Melnais lakats» un citi dzejoļi, kā arī iecere poēmai «Čigāni».
Ar ietekmīgu draugu gādību, sevišķi ar A. Tur- geņeva atbalstu 1823. gada jūlijā Puškins tika pārcelts no nomaļās Kišiņevas uz Odesu dienestā pie jaunieceltā ģenerālgubernatora grāfa M. Voroncova.
No klusās provinces pilsētiņas dzejnieks nokļūst kūsājošā piejūras pilsētā. Bet šeit nav tā spirgtā laikmeta gara, tā domu lidojuma, kāds bija Kišiņevā. Toties ik uz soļa nākas just ierēdņu lišķību, karjeristu intrigas. Vienīgais, ko Puškins cienī Odesas raibajā sabiedrībā, ir Rajevska vecākais dēls Aleksandrs. Dzejolī «Dēmons» ieskicēts viņa portrets. Aiz skarbajiem, dēmoniski nicīgajiem vaibstiem Puškins prata saredzēt asu, analītisku prātu, drosmīgu, nešaubīgu nostāju pret tukšo, uzpūtīgo augstmaņu pūli.
Odesā dzejnieks intensīvi turpināja Kišiņevā uzsākto pašizglītību, daudz lasīja, sāka strādāt pie sava plašākā un nozīmīgākā dzejas darba — romāna «Jevgeņijs Oņegins». Reizē ar to Puškina daiļradē aizvien noteiktāk sāka iesakņoties reālisms.
M. Voroncovs, kā jau izslavēts liberālis, augstsirdīgā aizgādņa laipnībā pavēra Puškinam sava aristokrātiskā nama durvis, ļāva izmantot plašo bibliotēku.
Bet patiesībā viņš, kā to Puškins drīz vien epigrammā trāpīgi noraksturoja, bija pašmīlis un intrigants — «pusmilords», «pustirgonis», «pusinteli- ģents», «pusnemākulis» un «pusnelietis».
Nesagaidījis no sava apakšnieka tādu pašu pazemību un centību kancelejas darbā, kādu parādīja visi citi lišķīgie ierēdņi, izkalpīgie karjeristi, Voroncovs sāka Puškinam atgādināt viņa sabiedrisko stāvokli, dienesta pienākumu, centās aizskart viņa pašcieņu.
Vēstulē A. Turgeņevam 1824. gada 14. jūlijā Puškins rakstīja: «Vai nav savādi, ka varēju satikt ar Inzovu, bet nespēju saprasties ar Voroncovu; tas tādēļ, ka viņš pēkšņi sāka izturēties pret mani ar nepiedienīgu necieņu . .. Voroncovs — vandālis, galma bezkauņa un sīks egoists. Viņš redzēja manī tikai kolēģijas sekretāru, bet es, atzīšos, domāju par sevi kaut ko citu.»
Te jāpiebilst, ka Puškins, būdams vienmēr ļoti jūtīgs pret katru pašcieņas aizskarsmi, jo sevišķi asi izjuta grāfa Voroncova aizvainojošo augstprātību tādēļ, ka to redzēja grāfa skaistā sieva Jeļizaveta Ksaverjevna, kas bija iedegusi dzejniekā slepenu, neremdināmu kaisli. Pašcieņas kaunpilnais pazemojums un neapklusināmā greizsirdība padarīja viņa stāvokli arvien neciešamāku.
Aizkaitināts par Puškina dzēlīgajām epigrammām (un savas skaistās sievas simpātijām pret dzejnieku), Voroncovs viņu nosūtīja uz laukiem pārbaudīt siseņu savairošanās cēloņus. Puškins vairākkārt bija jau domājis par bēgšanu no Krievijas. (1824. gada janvārī viņš brālim rakstīja: «Svētā Krievzeme man kļūst nepanesama.») Tagad tas bija pēdējais piliens. Viņš iesniedza atlūgumu. Bet Voroncovs bija jau piesūtījis Pēterburgas priekšniecībai attiecīgus ziņojumus par nepaklausīgo ierēdni. Policija sāka sekot Puškina korespondencei un pārtvēra kādu vēstuli, kurā bija nepārprotami pausta ateistiska pārliecība. Puškins nekavējoties tika atlaists no dienesta un izsūtīts trimdā uz mātes muižu Mihailovsku.
1824. gada 30. jūlijā dzejnieks atstāja Odesu un, tā kā bija pavēlēts nekur neapstāties, 9. augustā ieradās Mihailovskā.
Raugoties Aivazovska un Repina gleznā «Atvadīšanās no jūras», nāk prātā Puškina dzejolis «Jūrai». «Ardievu, stihija tu brīvā .. .»
Atvadīšanās notika Odesā, bet dzejolis uzrakstīts Mihailovskā. Te, sirmi pelēkai dienai dziestot, dzejnieks atcerējās dienvidu sauli, jūru «lepni daiļo», draugus un teica ardievas ne tikai jūrai, tās lepni uzvarošajam skaistumam, bet arī savam stihiskajam nemieram, romantiskajai jaunības trauksmei. .
Opočkas apriņķa muižniecības priekšstāvim bija dots paraksts par to, ka dzejnieks apņemas neatstāt Mihailovsku, uzvesties tikumīgi un nerakstīt nepieklājīgus sacerējumus. Uzraudzība tika uzdota Svja- togorskas klostera mūkam un dzejnieka paša tēvam. Tēvs izbailēs par to, ka dēla dēļ var rasties nepatikšanas, viņu pastāvīgi iztaujāja, tirdīja, vēra vaļā un lasīja vēstules, pārmeta, ka viņš māsai un brālim sludinot bezdievību. Puškins mēģināja ar tēvu vaļsirdīgi izskaidroties, bet tas beidzās ar skandalozu konflikta saasināšanos.
Puškins izmisis rakstīja Zukovskim par visu notikušo un nosūtīja valdniekam lūgumu ievietot viņu kādā cietoksnī. Briesmīgais Solovku klosteris, kas viņam draudēja 1820. gadā, tagad likās kā glābiņš. Draugi tomēr parūpējās, lai šis lūgums nesasniegtu adresātu.
1824. gada novembra vidū Sergejs Ļvovičs atteicās no policejiskā uzrauga pienākumiem un aizbrauca ar ģimeni uz Pēterburgu, atstājot dēlu viņa bijušās aukles Arinas Rodionovnas aprūpībā Mihailovskā vienu.
Dienvidu šķiršanās smeldze bija mazliet pierimusi. Varēja sākties darbs.
Dzejnieks modās agri, skrēja peldēties vēsajā So- rotes upē (arī ziemas dienas dzejniekam sākās ar vēsu, uzžirgtinošu peldi aukles namiņa lielajā pirts kubulā), pēc tam sēdās pie rakstāmgalda.
«Grāmatas, dieva dēļ, grāmatas,» viņš rakstīja brālim. «Lasīšana — tā ir vislabākā skola.» (Vēlāk bija nepieciešamas 20 kastes, lai Mihailovskā sakrātās grāmatas nogādātu Pēterburgā.) Viņš lasīja par zemnieku nemieriem 17. un 18. gadsimtā, par Razinu un Pugačovu, iedziļinājās N. Karamzina «Krievu valsts vēsturē» un Krievijas senajā vēsturē, aizrāvās ar Šekspīru, ar Gētes, Servantesa, Dantes un daudzu citu klasiķu studēšanu. Ja dienvidos dzejnieks nodevās angļu un itāliešu valodas pašmācībai, tad tagad sāka interesēties par spāņu valodu.
Tika pabeigta Odesā aizsāktā poēma «Čigāni». Radās vesela virkne dzejoļu, kuros dienvidu smeldzīgās atmiņas mijās ar skaudru dzīves apceri, dzejnieka lomas apziņu, sarkasmu un naidu pret apspiestību.
Turpinājās darbs pie «Jevgeņija Oņegina», dzima bargā, novatoriskā traģēdija «Boriss Godunovs».
Tikai pievakarēs Puškins ēda pusdienas un pēc tam izjāja vai kājām devās pastaigās. Arī tad nepārtrūka darbs. Pēc Puškina paša izteikuma, kādā no šādām pastaigām radusies aina pie strūklakas traģēdijā «Boriss Godunovs».
Sarkanā zemnieka kreklā, apjozies ar zilu jostu, salmu platmalē un ar ierasto dzelzs spieķi rokā Puškins palaikam aizgāja līdz Svjatogorskai, kur pulcēja ap sevi zemniekus, pierakstīja viņu dziesmas un nostāstus, vērīgi ieklausījās viņu valodā.
Drūmās likteņa apcerēs radās plašais dzejojums «Andrē Šenjē». 1794. gadā Andrē Šenjē, apvainots monarhistiskā sazvērestībā, mira uz ešafota kā jako- bīņu — franču nemiernieku pretinieks. Puškins un daudzi viņa laikabiedri uzskatīja jakobīņus par «pat- valdnieciskiem slepkavām», kuru diktatūra nokauj brīvību. Andrē Šenjē viņu priekšstatos bija īsts revolūcijas cīnītājs, kvēls patiesas brīvības dziesminieks. Dzejojums veltīts N. Rajevskim, bet būtībā tam ir dziļi autobiogrāfisks zemteksts, tanī ievilktas paralēles ar Aleksandra Pirmā tirānisko patvaļu. Dzejnieks trimdā, tāpat kā notiesātais Andrē Šenjē dzīves pēdējos brīžos, sveic «brīves ausmu».
1825. gada ziemā kādā agrā sniegputeņa rītā pagalmā ieskanējās pasta zirgu zvārguļi un Puškins pamodies izskrēja vienā kreklā, basām kājām, ar sveci rokā uz lieveņa. Skumjais trimdinieka liktenis bija atnesis necerētu un bezgala priecīgu tikšanos. Neraugoties uz daudzu piesardzīgu biedru brīdinājumiem, liceja laiku tuvākais draugs Ivans Puščins, kas tolaik kalpoja Maskavā par civilās palātas padomnieku un aktīvi darbojās slepenajā biedrībā, dodamies apciemot radus, atbrauca apraudzīt arī draugu.
Tika atvērtas aiznaglotās blakusistabu durvis, iedūmojās nekurinātā krāsns. Arina Rodionovna steidza likt galdā brokastis. Bet draugi ilgi skatījās viens otrā un smaidīja. Tad sākās sarunas par Puškina darbu un atvestās Gribojedova lugas «Gudra cilvēka nelaime» lasīšana.
Dienā, padzirdējis par tālo viesi, ieradās Svjato- gorskas klostera mūks, kam Puščins bija jāstāda priekšā un jāiedod kāda ruma glāze, lai okšķeris, ziņkārību apmierinājis, drīzāk ietu projām. Pēc tam sarunas turpinājās, uzvandot jaunības laiku atmiņas un visu pēdējo gadu piedzīvojumus.
Tā bija abu draugu pēdējā tikšanās. Puščinu tā paša gada beigās — pēc 14. decembra sacelšanās — apcietināja un izsūtīja katorgā.
Dažus mēnešus pēc Puščina apciemojuma — 1825. gada aprīlī Mihailovskā iegriezās arī otrs liceja dienu draugs dzejnieks A. Delvigs.
Tie bija laimīgākie brīži vientuļajā trimdinieka ikdienā.
Puškins diezgan bieži viesojās tuvējā Trigorskas muižā, kur mita Praskovja Aleksandrovna Osipova ar savām meitām Annu un Jevpraksiju (Zizi). Pa meža un lauku ceļu viņš, gaidīts vai negaidīts, bet. vienmēr patīkami pārsteigdams savas kaimiņienes, ieradās šajā piemīlīgajā mājā, kas slēpās kuplos parka kokos aiz Voroņičas pilskalna un gar kuru, it kā pastāvīgi rādot ceļu no Mihailovskas uz Tri- gorsku, pa savu smilšaino teci plūda spoguļdzidrā, līkumainā Sorote.
Osipova bija izglītota, gudra sieviete. Puškins visu mūžu viņu dziļi cienīja. Viņas meitas bija apmēram vienā vecumā ar Puškinu. Reizēm te viesojās vēl citas radinieces. Puškins, ienākdams šajā «rožu dārzā», jutās pacilāts, iemīlējies visās uzreiz. Te ari aizritēja viņa Mihailovskas trimdas priecīgākie brīži.
Bet 1825. gada vasara atnesa Puškinam daudz dziļāku pārdzīvojumu. Trigorskā ieradās Osipovas māsasmeita Anna Kerna, par ko Fuškinam bija rakstījis ukraiņu dzejnieks Rodzjanko un ko Puškins atcerējās no kādām viesībām 1819. gadā Pēterburgā.
Puškins redzēja acu priekšā šo vakaru, skaisto jauno sievieti, kas tēloja Kleopatru, un ar satraukumu tvēra par gaidāmo viešņu katru vārdu, ko izdevās dzirdēt Trigorskā.
Tikšanās bija negaidīti pēkšņa. Atnācis kādu dienu kā parasti pie Osipovas, Puškins ieraudzīja pie pusdienu galda Annu Kernu, skaistu un valdzinošu, un pilnīgi apmulsa. Viņš drīz vien bikli uzsāktajās sarunās pārliecinājās arī par Annas Kernas dvēseles cēlumu un viņas garīgās pasaules neparasto pievilcību.
Anna Kerna neslēpa sajūsmu par Puškina dzeju, ar asarām acīs izteica rūgtumu par trimdinieka likteni. Bet, kad dzejnieks vēlāk atzinās visdziļākā mīlā,
Anna Kerna piedāvāja viņam tikai draudzību: Rīgā viņu gaidīja vīrs — sirmais, nemīlamais ģenerālis Kerns.
Mīlas smeldze, laimes jausma, greizsirdība un izmisums plosīja dzejnieka sirdi. Atvadoties viņš pasniedza Annai Kernai «Jevgeņija Oņegina» otrās daļas eksemplāru. Neatgrieztajās lapās viņa atrada veltījumu, vienu no skaistākajiem Puškina intīmajiem dzejoļiem — «Es atceros vēl brīdi skaisto. ..».
Anna Kerna aizbrauca. Viņai pa pēdām sekoja kaisles pilnas vēstules. Bet nākamajās jau pamazām iezagās zināma frivolitāte, un ar laiku simboliskā mirdzumā starojošais tēls zaudēja pirmatnīgo cēlumu.
Atkal uzmācās vientulības skumjas un grūtsirdība. To palīdzēja kliedēt, paša dzejnieka vārdiem runājot, vienīgi Arina Rodionovna — «Tatjanas aukles oriģināls». Viņa saimniekoja mājās — un ziemas vakaros, sēžot ar adīkli rokās, stāstīja pasakas.[141]
Lauku klusā vientulība lika iztēlē pārlūkot pagātnes tēlus un piedzīvoto, pārdomās izsvērt katru jaunu domu un izjūtu. Radošais darbs tādēļ bija sevišķi rosīgs, sistemātisks un auglīgs.
1825. gada jūlijā Puškins vēstulē N. Rajevskim rakstīja: «Es jūtu, ka mani garīgie spēki ir sasnieguši pilnbriedu un es varu radīt.»
Mihailovskā vēl noteiktāka un skaidrāka kļuva jau Odesā apjaustā reālisma atziņa daiļradē, tāpat dzejnieka augstās atbildības apziņa.
Nebrīve, piespiesta nošķirtība Puškinu dziļi nomāca.
Ne vienreiz vien trimdinieka ikdienā tika pārcilātas domas par bēgšanu no Mihailovskas, izmantojot par iemeslu nepieciešamību ārstēt aneirismu vai dodoties ar P. Osipovas dēlu, Tērbatas studentu, caur Rīgu uz ārzemēm. Kā liecina viens no 1824. un 1825. gadu mijas melnrakstiem — «Iedomātā saruna ar Aleksandru Pirmo» —, Puškins klusībā loloja arī gaišākas cerības — cara attieksmes izmaiņu.
Dzejolī «19. oktobrī», kas veltīts tradicionālajai liceja atklāšanas atcerei, Puškins atceras draugus un izsaka cerību drīz — varbūt jau pēc gada būt viņu vidū.
1825. gada 19. novembrī pavisam negaidot nomira Aleksandrs Pirmais. Viņa vietā vajadzēja nākt brālim Konstantinam, un neviens nezināja, ka tas no tiesībām uz troni atteicies. Armija nodeva uzticības zvērestu Konstantinam, bet pie varas nāca otrais brālis Nikolajs. Zvērests bija jādod viņam. Radušos apjukumu slepenās biedrības locekļi nolēma izmantot militāram apvērsumam, lai panāktu patvaldības ierobežošanu vai pat tās gāšanu. 14. decembrī Senāta laukumā notika militāra manifestācija pret Nikolaju. Sazvērnieki parādīja protestu pret patvaldību, bet neko nepanāca. Nikolajs atveda laukumā uzticamu karaspēku un ar kartečas uguni izklīdināja dumpiniekus. Piecus galvenos sazvērnieku vadoņus — K. Riļejevu, P. Pesteli, P. Kahovski, S. Mūra vjovu-Apostolu un M. Bestuževu-Rjuminu pēc tam pakāra, simt divdesmit izsūtīja katorgā.
Puškins, dziļi satraukts, vēroja dekabristu sacelšanās notikumus.
«Pakārtie ir pakārti,» viņš rakstīja (1826. gada 14. augustā) P. Vjazemskim, «bet simt divdesmit draugu, brāļu un biedru katorga ir šausmīga.»
Izmeklēšana, ko vadīja pats jaunais cars, parādīja protesta plašo vērienu un arī Puškina dzejas milzīgo aģitējošo lomu, atklāja būtībā viņu kā vienu no galvenajiem sacelšanās iedvesmotājiem. V. Zukovskis 1826. gada aprīlī vēstulē brīdināja: «Katra dumpinieka papīros atrod Tavus dzejoļus.»
Puškins steidza iznīcināt visas autobiogrāfiskās piezīmes, kas varētu kādam kaitēt.
Dzejnieks brīnījās, kāpēc viņš pats netiek saukts pie atbildības. No jauna radās domas par bēgšanu no Krievijas. Puškins sāka pierunāt draugus izlūgties atļauju ārstēšanās nolūkos izbraukt uz ārzemēm. Bet draugi gādāja par ko citu. Zukovskis jauno caru pārliecināja par Puškina lielo talantu un viņa noderību, kādēļ arī lūdza parādīt dzejniekam visžēlīgu valdnieka augstsirdību.
1826. gada 3. septembra naktī Mihailovskā atauļoja imperatora vēstnesis ar pavēli braukt uz Maskavu «savā ekipāžā brīvi, feldjēgera uzraudzībā, ne kā arestantam». Puškins devās ceļā nekavējoties.
Viņu gaidīja valdnieks un miglainas cerības uz visžēlīgi dāvātu brīvību .. .
Pirms diviem gadiem dzejnieks bija atvadījies no jūras. Teikt ardievas Mihailovskai viņš neuzdrošinājās.
Četras diennaktis Puškins feldjēgera pavadībā traucās uz Maskavu. Ceļa putekļiem klāts, garajā braucienā noguris, viņš tika atvests pie Nikolaja Pirmā. Jaunais imperators pēc dumpja apspiešanas bija ieradies Maskavā uz kronēšanu un ar «augstsirdīgu žēlastību» bija nolēmis sev labvēlīgi noskaņot dzejnieku, ko pazina ne vien visa izglītotā Krievija, bet kura slava bija izplatījusies arī Eiropā.
Sešus gadus (ceturto daļu no sava mūža) dzejnieks bija pavadījis trimdā. Piespiedu atrašanās vienā vai otrā vietā, atkarība no priekšniecības, pastāvīga uzraudzība bija viņu nomocījusi. Negaidītais izsaukums pie imperatora pārsteidza un uzbudināja.
Šeit vērts ielūkoties divās vēstulēs, kas rakstītas V. Zukovskim. Pirmā — gadu pēc ierašanās Mihailovskā — 1825. gada jūlijā. Tanī Puškins sakarā ar savu slimību — aneirismu (vēnu paplašinājumu) un viņam piedāvāto operāciju raksta: «Es arvien vēl gaidu, ka imperators parādīs augstsirdību un, kas zin, varbūt ar laiku atļaus man izvēlēties vietu, kas būs man pa prātam, un ārstu, kurš būs izraudzīts pēc personīgā saprāta un paļāvības, nevis pēc augstākās priekšniecības pavēles.»
Otrā vēstule rakstīta pusgadu pirms trimdas beigām (1826. gada 20. janvārī): «Tagad pieņemsim, ka valdība arī būs ar mieru izbeigt manu trimdu, esmu mierā ar to vienoties (ja būs kāda vienošanās nepieciešama), bet jūs es noteikti piekodinu neatbildēt un negalvot par mani. Mana turpmākā uzvedība atkarīga no apstākļiem — no tā, kā pret mani izturēsies valdība …»
Šī apņēmība, rūgtums un rezervētība pavadīja Puškinu ceļā no Mihailovskas uz Maskavu. Kā liecina tuvi dzejnieka draugi, Puškins bija paņēmis līdzi dzejoli «Pravietis», lai to pasniegtu Nikolajam Pirmajam, ja saruna beigtos nelabvēlīgi.[142]
Uz valdnieka jautājumiem dzejnieks atbildēja bez aplinkiem. Viņš nezemojās, neatteicās no saviem uzskatiem. Kad Nikolajs Pirmais jautāja, vai Puškins būtu piedalījies 14. decembra dumpī, viņš sacīja: jā, katrā ziņā!
Nikolajs Pirmais jau dekabristu prāvā bija parādījis sevi kā veiklu izmeklētāju, labu aktieri. Jāņem vērā, ka Puškina «apžēlošana» bija rūpīgi apsvērts, taktisks jaunā imperatora solis. Iekams Puškins tika izsaukts, 1826. g. 19. jūlijā uz Mihailovskas apkaimi tika nosūtīts «botāniķis», respektīvi, slepenais aģents Bošņaks, lai pārbaudītu, vai Puškins nav saucams pie atbildības par zemnieku nemieriem. Bez tam viņa «lieta» pamatīgi bija izpētīta 14. decembra sacelšanās izmeklēšanā. Trimdinieka «apžēlošana» bija izdevīgākais variants. Nikolajs Pirmais savaldīgi uzklausīja dzejnieku un centās parādīt tēvišķu gādību par viņu, pats apņēmās cenzēt viņa darbus un solīja pilnīgu brīvību un visaugstāko aizgādību, ja viņš izmainīs savu sabiedrisko izturēšanos. Dzejnieks ilgi klusēja,
Icid sniedza caram roku (nevis cars viņam, bet viņš caram!)[143].
Pēc stundu ilgas sarunas Nikolajs Pirmais pie rokas izveda Puškinu no kabineta un sacīja galminiekiem:
— Kungi! Lūk, jums jaunais Puškins. Veco aizmirsīsim.
Puškins redzēja, ka dekabristu sacelšanās cietusi sakāvi. Viņam likās, ka vienīgais iedarbīgais politiskais spēks Krievijā tai laikā ir valdība. Un viņš domāja, ka vēsturisko notikumu gaitu var ietekmēt, iespaidojot valdību.
Puškinam raksturīgo paļāvību šai gadījumā izraisīja ne tikai cerētā (būtībā, labi pārdomātā un inscenētā) «pienācīgā attieksme» pret viņu (atcerēsimies, ka Žukovskim sūtītajā vēstulē tas bija minēts kā galvenais viņa tālākās rīcības priekšnoteikums). Jaunais cars bija atbalstījis grieķu patriotus, dažādos apmēros apžēlojis lielāko daļu dekabristu. Būtībā arī tā bija tikai labi pārdomāta augstsirdības un progresa demonstrācija, bet tanī laikā vēl neatšifrēta un nepierādīta.
Puškins noticēja cara augstsirdībai un bija pārliecināts, ka, būdams valdniekam tuvs, varēs paust tautas gribu un panākt vēlamas izmaiņas valsts pārvaldē, palīdzēt vismaz dekabristiem, panākt viņu atbrīvošanu.[144] (Jau sarunā ar caru viņš iestājās par savu liceja biedru V. Kihelbekeru.)
Apžēlotais dzejnieks Maskavā tika uzņemts ar gavilēm. Draugi un paziņas steidzās viņu sastapt. Ar viņu iepazīties gribēja katrs. Kur vien viņš parādījās, viņu ielenca gan paziņas, gan nepazīstami ļaudis. Viņš bija vispārējās uzmanības centrā. Puškinam ienākot teātrī, visi tālskati, visas lornetes, visas sejas pievērsās viņam, parteris un ložas nošalca čukstos: «Puškins, Puškins!»
Tai laikā pazīstamais vecās paaudzes dzejnieks V. Izmailovs, kas savā žurnālā 1814. gadā publicēja Puškina pirmo dzejoli, 1826. gada septembrī zīmīgi rakstīja: «Es apskaužu Maskavu; tā tikko kronēja imperatoru, tagad kronē dzejnieku.»[145]
Puškina popularitāte bija sasniegusi augstāko pakāpi. Jau pirmajā žurnāla «Moskovskij telegraf» («Maskavas telegrāfs») burtnīcā 1825. gadā Puškins tika nosaukts par «jaunās dzejas pērli». 1829. gadā šis pats žurnāls (8. un 10. numurā) Puškinu nosauca par krievu literatūras klasiķi, kas «atradis savas dzejas noslēpumu savas tēvzemes garā, krievu pasaulē».
Ar lielu interesi un sajūsmu tika uzņemti Puškina dzejoļi (pirmais kopojums un «Jevgeņija Oņegina» jaunās nodaļas — II un III — iznāca 1825. gada pēdējās dienās).
Puškins bija kļuvis jau plaši pazīstams arī Rietumeiropā. Ar kāda Krievijas apceļotāja starpnie-
čību Gēte kā cieņas apliecinājumu nosūtīja Puškinam savdabīgu velti: spalvu, ar ko pats bija rakstī- |is. Puškins to glabāja kā lielu dārgumu.
Puškins nebija godkārīgs, bet nevarēja arī neizjust dziļu gandarījumu. Paklausot draugu lūgumam, viņš vairākkārt tiem lasīja savus darbus — dzejoļus un traģēdiju «Boriss Godunovs».
Viens no pirmajiem un zīmīgākajiem «Borisa Go- dunova» lasījumiem notika 12. oktobrī pie brīv- domīgā dzejnieka D. Venevitinova, kur bija sapulcējušies jaunie Maskavas rakstnieki un žurnālisti. M. Pogodins šo notikumu apraksta tā: «Mūsu gaidītais cēlais augstās mākslas priesteris bija vidēja auguma, gandrīz vai mazs cilvēks ar gariem, galos mazliet sprogainiem matiem, bez jebkādām pretenzijām, ar spriganām, šaudīgām acīm, klusu, patīkamu balsi, ģērbies melnos svārkos, melnā, cieši aizpogātā vestē, ar nevērīgi apsietu kaklasaiti. Dievu dižvalodas vietā mēs dzirdējām vienkāršu, skaidru, parastu un tomēr dzejisku, valdzinošu valodu.
Pirmos skatus noklausījāmies klusi un mierīgi vai, pareizāk sakot, it kā nesapratnē. Bet, jo tālāk, jo izjūtas pastiprinājās . .. Mēs visi it kā kļuvām bez prāta. Dažu pārņēma karstums, dažu drebuļi. Mati sacēlās stāvus. Pietrūka spēka savaldīties. Te kāds pēkšņi pielec kājās, cits iekliedzas. Te klusēšana, te izsaucienu vētra … O, kas tas bija par apbrīnojamu rītu, kas atstāja pēdas uz visu mūžu!»[146]
Puškins daudzkārt viesojās kņazes Zinaīdas Vol- konskas salonā, kas pulcināja redzamākos māksliniekus un literātus, profesorus un žurnālistus. Šeit pirmajā vakarā dzejnieks tika sveikts ar kantāti «Jau dienas spožums bālēt sācis . ..». 1827. gadā viņš te sastapās ar dekabrista Volkonska sievu Mariju Ra- jevsku, ar ko iepazinās dienvidu trimdas pirmajos mēnešos un kas tobrīd brauca pie vīra uz viņa izsūtījuma vietu Sibīrijā. Z. Volkonskas salonā Puškins sastapās arī ar izsūtītā Ņikitas Muravjova sievu, kas posās uz Sibīriju un ar ko viņš nosūtīja savu sveicienu I. Puščinam un arī sveicienu visiem dekabristiem — dzejoli «Jūs Sibīrijas raktuvēs .. .». Puškinam bija nodoms uzrakstīt romānu par Pugačovu. Materiālu vākšanai viņš gribēja doties uz Urālu, no kurienes varētu aizkļūt arī līdz Nerčas raktuvēm, kur strādāja izsūtītie dekabristi.[147]
Bet drīz pēc pirmā atbrīves pacilājuma Puškins sajuta, ka viņam trūkst īstu domu biedru. Visi viņa labākie draugi bija izsūtīti, jaunus viņš nevarēja atrast. Kā atzīmē viens no izcilākajiem Puškina daiļrades pētniekiem D. Blagojs — ja arī Mihailovskā dzejnieks, sarakstoties ar saviem domu biedriem, bija «fiziski vientuļš», viņš tomēr «nejutās morāli vientuļš». Tagad turpretī viņš ar sevišķu skaudrumu izjuta šo morālo vientulību[148].
Dzejolī «Arions», kurš rakstīts 1827. gada jūlijā,
Puškins runā par viesuļvētru, kas sadragājusi laivu un drosmīgos braucējus aizrāvusi dzelmē. Tikai dziesminieks viens izmests krastā. Viņš skandē senās himnas …
Šai laikā radās dzejolis «Štances», tāpat veltījums «Draugiem». Puškina paziņas un jo sevišķi viņa nelabvēļi šajos dzejoļos saskatīja samierināšanos, izlīgumu ar patvaldību.
Patiesībā dzejnieks, cildinādams «Štancēs» Pētera Pirmā labās īpašības — strādību, tuvību tautai, aicināja jauno valdnieku sekot sava priekšteča piemēram, sekot saprātīga monarha ideālam, par kādu Puškins uzskatīja Pēteri Pirmo.
Puškinu dziļi satrauc un nospiež nejaušā tikšanās 1827. gada 15. oktobrī Zalazu pasta stacijā ar apcietināto V. Kihelbekeru, ko žandarmi pārveda no Šliselburgas uz Dinaburgas cietoksni.
Jaunu domu biedru meklējumi uz kādu laiku satuvināja viņu ar jauno filozofu («ļubomudru») grupu, kas izdeva žurnālu «Moskovskij vestņik» («Maskavas vēstnesis»). Puškins šai laikā daudz domāja par piemērotu sabiedrisko tribīni, cerēja, ka tādu varēs atrast šajā žurnālā. Bet domu saskaņu varēja panākt tikai ar dažiem šīs grupas radikālākajiem dalībniekiem: S. Ševirevu, D. Venevitinovu, J. Kire- jevski. Pārējo filozofija Puškinam bija sveša.
Visciešākā un nozīmīgākā iepazīšanās šai laikā notika ar ievērojamo poļu dzejnieku Ādamu Mic- keviču, kas par revolucionāro brīvdomību bija izsūtīts uz Iekškrieviju. Likteņu un uzskatu tuvība sa- draudzēja abus dzejniekus. Mickevičs piedalījās «Borisa Godunova» lasījumos, Puškins savukārt dzirdēja Mickeviča lieliskās improvizācijas, iepazinās ar viņa slaveno Krimas sonetu ciklu, atdzejoja viņa poēmas «Konrāds Vallenrods» ievadu un vēlāk arī dažus dzejoļus.
1829. gadā pie M. Pogodina viņi tikās pēdējo reizi. Drīz pēc tam Mickevičs aizbrauca uz Poliju. Pēc 1830. gada sacelšanās viņam nācās emigrēt, viņš devās uz Parīzi, kur, lasīdams lekcijas universitātē, izcilu uzmanību veltīja arī Puškinam.
Puškinam trūka ne tikai domu biedru, bet arī dvēseles miera.
Nodzīvojis Maskavā aptuveni astoņus mēnešus, Puškins divreiz īslaicīgi apmeklēja Mihailovsku.
Kādā Mihailovskas vēstulē, kas rakstīta 1826. gada 9. novembri P. Vjazemskim, atrodam šādas rindas: «Ir kaut kāda poētiska bauda atgriezties brīvam savā kādreizējā cietumā. Tu zini, ka neesmu pārlieku jūtelīgs, bet tikšanās ar maniem muižas ļaudīm, kalpiem un manu aukli — dieva vārds — patīkamāk kutināja sirdi nekā slava, patmīlības apmierinājumi, izklaidēšanās utt. … Maskava mani nomāc, tomēr labāk ar jums redzēties nekā sarakstīties.»
Interesanti ielūkoties vēl vienā vēstulē, kas rakstīta tanī pašā dienā N. Jazikovam: «Cars atbrīvoja mani no cenzūras. Viņš pats ir mans cenzors. Izdevīgi tas, protams, ļoti. Tādā kārtā «Godunovu» nodrukāsim.» Bet jau divdesmit dienas vēlāk no Ples- kavas Puškins steidz brīdināt M. Pogodinu: «Mīļais, dārgais, dieva dēļ, cik ātri iespējams apturiet Maskavas cenzūrā visu, kas saistīts ar manu vārdu, — tāda ir augstākās priekšniecības griba.» (Puškina pa- svītrojums.) Tanī pašā dienā — 29. novembrī dzejnieks raksta paskaidrojumu Trešās nodaļas priekšniekam A. Benkendorfam sakarā ar to, ka viņš pārkāpis cara norādījumu neizplatīt savus darbus un lasījis draugiem «Borisu Godunovu», kā arī dažus dzejoļus iesniedzis žurnāliem bez iepriekšējas at- rādes augstajam cenzoram. 1. decembrī S. Sobo- ļevskim nosūtītas šādas rindas: «… no cenzūras atbrīvotam — man tomēr vajag, pirms kādu darbu publicēju, parādīt to augstākās instancēs; kaut vai vismazāko nieku. Man jau (ļoti laipni, ļoti pamācīgi) izmazgāja galvu.»
Cara žēlastība un augstsirdība, kā izrādījās, Puškinu nevis privileģēja, bet gan ierobežoja vairāk par jebkuru citu autoru, jo bez augstākās cenzūras viņš nedrīkstēja savus darbus ne tikai iespiest, bet pat nolasīt draugu pulkā.
Izlasījis (vai arī, kā to norāda daži pētnieki, nemaz neizlasījis, bet, paļaudamies uz slepeno F. Bulgarina atsauksmi) «Borisu Godunovu», ko Puškins uzskatīja par savu ievērojamāko sasniegumu, cars ieteica pēc vajadzīgās tīrīšanas pārstrādāt «vēsturiskā stāstā vai romānā līdzīgi Valtera Skota darbiem».[149]
Līdz ar to «Boriss Godunovs» tika ne vien aizliegts, bet arī galīgi noniecināts.
Bez Benkendorfa atļaujas Puškins nedrīkstēja izbraukt uz Pēterburgu. Dodams atļauju, Benkendorfs vienmēr brīdināja un atgādināja caram doto solījumu nevainojami uzvesties. Kad, neprasījis atļauju, Puškins atgriežas Maskavā, Benkendorfs pārmet un pieprasa paskaidrojumu.
Tāda izrādījās solītā personiskā brīvība, kur katrs solis bija saskaņojams ar žandarmu šefu.
Puškins visu laiku tika izspiegots. Trešās nodaļas slepenie aģenti sekoja katram viņa solim. Divas reizes šai laikā Puškins tika saukts pie juridiskas atbildības. Vispirms viņu apvainoja par dzejojuma «Andrē Šenjē» cenzūras neakceptēta fragmenta izplatīšanu ar virsrakstu «14. decembrim». Puškins pierādīja, ka dzejojums uzrakstīts pirms 14. decembra notikumiem, tomēr izmeklēšana ilga turpat divus gadus. Un tā vēl nebija izbeigta, kad pret dzejnieku tika vērsta jauna apsūdzība par antireli- ģisko poēmu «Gabrieliāda». Par dieva zaimošanu Puškinam draudēja mūža ieslodzījums kādā no klosteriem. Dzejnieks noliedza, ka šī poēma būtu viņa darbs, bet tādējādi nokļuva vēl sarežģītākā situācijā: viņam vajadzēja palīdzēt atrast nezināmo autoru. Vienīgi Puškina tiešs lūgums caram izbeigt šo prāvu glāba viņu. (Lūguma konkrētais saturs nav zināms, bet, acīm redzot, cars joprojām vēl ņēma vērā Ben- kendorfa padomu saglabāt iecietību.)
Tā drīz vien sabruka ilūzijas un Puškina darbi tika pakļauti arī parastajai cenzūrai. 182.8. gadā dzejnieks tika nodots slepenās policijas uzraudzībā. Atklājās arvien skaidrāk un nepārprotamāk patvaldības neapmierinātība ar to, ka Puškinu nav izdevies pārvērst par galma dzejnieku un atliek vērot viņa piesardzīgo disciplinētību.
Salīdzinājumā ar Mihailovsku Puškins pirmajos pēctrimdas gados uzrakstīja ievērojami mazāk. Bet viņa daiļrade neapsīka. Tanī viņš guva vienīgo īsto remdinājumu.
Puškins sāka strādāt pie vēsturiska romāna par Pētera Pirmā valdīšanas laiku, par savu senci Hani- bālu, bet darbs aprāvās, palika uzrakstīta tikai pazīstamā nodaļa «Pētera Lielā moris». Šī pati tēma, centrā izvirzot Pētera Pirmā tēlu un Poltavas kauju, izskanēja vēsturiskajā poēmā «Poltava», kam radošo impulsu deva A. Mickeviča «Konrāds Vallenrods».
Tie bija lieliski, dziļi saturīgi darbi. Bet lielu panākumu tiem nebija. Idejiskajā un mākslinieciskajā briedumā dzejnieks bija pāraudzis savu laikmetu, bet sabiedrisko vērtējumu noteica pērkami patvaldības algotņi — tādi kā lišķīgais spiegs un skaudīgais pērkamais skribents F. Bulgarins, kas atļāvās pat rupjus, nekaunīgus izlēcienus.
Puškins vairākkārt lūdza Benkendorfu atļaut viņam doties kādā tālākā braucienā — uz Franciju, Itāliju vai Ķīnu, kurp devās krievu diplomāti. Viņam to neatļāva.
Lai pārbaudītu Puškina uzskatus, viņam bija jāuzraksta valdniekam savas domas par tautas apgaismību, tās izglītošanas sistēmu. Plašo traktātu Puškins rakstīja piesardzīgi, bet nespēja noklusēt neapmierinātību par to, ka tauta tiek turēta tumsonībā, ka muižnieku ģimenēs valdošā māj mācības sistēma ir apšaubāma, ka skolās atļauti miesas sodi. Lasot šo domu izklāstu, Nikolajs I gandrīz pie katra teikuma lika jautājuma zīmes. (Pavisam 40 jautātāji un viens izsaucējs!) Benkendorfs sašutis kārtējo reizi pārmeta Puškinam brīvdomību.
1828. gadā kādā Maskavas ballē Puškins iepazinās ar Natāliju Gončarovu. Modās neskaidra cerība rast mieru ģimenes dzīvē. 1829. gada aprīļa beigās dzejnieks Natāliju bildināja. Bet mietpilsoniskā un liekulīgi dievbijīgā iecerētās māte Gončarova bija saklausījusies, ka Puškins esot cara apžēlots dumpinieks un dieva zaimotājs. Bildinājums tika noraidīts.
Izmisis un sarūgtināts viņš, nelūgdams Benken- dorfa atļauju, tanī pašā naktī izbrauca no Maskavas uz Kaukāzu, kur krievu armija karoja ar Turciju.
Tā iesākās slavenais Puškina «ceļojums uz Arz- rumu».
Apmeklējis Orlā A. Jermolovu, pēc tam Minerālos ūdeņus, Puškins devās pa veco Gruzijas kara ceļu pāri kalniem un 26. maijā (savā dzimšanas dienā) nokļuva Tbilisi. Te vietējā inteliģence viņu sagaidīja ļoti pacilāti, sarīkoja viņam īstus godināšanas svētkus. Puškins uzkavējās Tbilisi divas nedēļas, tad devās tālāk, lai panāktu armiju.
13. jūlijā ceļā viņš satika ratus ar Gribojedova mirstīgajām atliekām. Krievu sūtni un ievērojamo rakstnieku persieši Teherānā bija nogalinājuši. Tā bija ļoti skumja, satriecoša tikšanās. Arī Gribojedovu valdnieks bija diplomātiski «apžēlojis» — iedevis pat pakāpes paaugstinājumu un pēc neilga laika nosūtījis uz Teherānu — drošā nāvē.[150] «Ceļojumā uz Arzrumu» Puškins rakstīja: «Cik žēl, ka Gribojedovs neatstāja savas piezīmes! Uzrakstīt viņa biogrāfiju būtu bijis viņa draugu darbs; bet lieliskie cilvēki pazūd, neatstājot pēdas.»
Kaukāza frontes virspavēlnieks I. Paskevičs, ielauzies Turcijas robežās, tolaik uzbruka Erzerumas (Arzrumas) cietoksnim. Puškina brālis te kalpoja par Nižgorodas dragūnu pulka komandiera — tuvā Puškina jaunības drauga Nikolaja Rajevska (jaunākā) adjutantu. Te atradās arī izsūtītie dekabristi — liceja biedrs pulkvedis V. Voļhovskis, tuvā liceja biedra un drauga I. Puščina brālis Mihails Puščins, vesela virkne citu tuvu draugu — par ierindniekiem pazeminātu dekabristu.
Ieradies armijā, Puškins apmetās Rajevska teltī un, neraugoties uz savu civilo tērpu, centās pilnīgi pakļauties dienesta reglamentiem. Melnā apmetnī, cilindru galvā viņš jāja uz zirga, cenzdamies būt visbīstamākajās kauju vietās, parādīdams apskaužamu drosmi un bezbailību. Kādā no sadursmēm, ko izraisīja turku uzbrukums krievu priekšposteņiem, Puškins pirmais ar pīķi rokā izauļoja turkiem pretī. Tādu — bezbailīgu un mazliet komisku — viņš pats sevi uzzīmējis Ušakovas albumā, bet patiesais gadījums, ja nepiesteigtos biedri, varēja beigties bēdīgi. Puškinu skurbināja briesmu tuvums, pārgalvīgs nāves nicinājums, iekaismīga vīrišķība.
Paskevičam nepatika šāda nesavaldība, bet jo sevišķi — Puškina brāļošanās ar bijušajiem dekabris- tiem. Benkendorfs, uzzinājis par Puškina aizbraukšanu, deva pavēli slepenai viņa novērošanai. Visu tālo ceļu Puškinam sekoja modras acis. Paskevičam pavēle bija zināma, un viņš centās visu laiku paturēt dzejnieku savā tuvumā vai «uzticamu» cilvēku sabiedrībā. Vēlāk «par sava pienākuma pilnīgu aizmiršanu» — liberālo attieksmi pret Puškinu N. Rajevskis ar cara pavēli tika sodīts ar 8 dienu arestu un pārcelšanu uz citu karaspēka daļu.
Erzerumas cietoksnis tika ieņemts 27. jūnijā bez kaujas. Puškins te nodzīvoja vairāk nekā trīs nedēļas un, kad pilsētā izcēlās mēris, Paskeviča mudināts, devās atceļā. Nemitīgā «aizbildnība» viņam jau kļuva nepanesama.
Brauciena iespaidā radās ne tikai ceļojuma piezīmes prozā, bet arī populārie dzejoļi «Kaukāzs», «Šļūdonis» un citi.
Maskavā, kur Puškins atgriezās septembrī, nebija nekādu īpašu izmaiņu. Gončarovu namā viņš tika saņemts salti un nevērīgi. Viņu pavadīja izmisīga doma: aizbraukt! Bet par jaunu tālāku braucienu viņš domāja velti. Viņš aizbrauca uz Pēterburgu.
Pēterburgā par katru «pazīstamā dzejdara, atvaļinātā X klases ierēdņa» Puškina soli jau bija ziņots.
10. novembrī dzejnieks rakstīja Benkendorfam paskaidrojuma un atvainošanās vēstuli.
Cara pieprasījums pēc paskaidrojuma bija dusmu pilns un draudīgs: «… viņš ir aizmirsis, ka viņam jāziņo man par visu, ko viņš dara, vismaz attiecībā par saviem izbraukumiem. Viss beigsies ar to, ka vēl pēc viena tāda gadījuma viņam tiks norādīta dzīves vieta.»
Smalkā goddevības etiķete dzejniekam diktēja vispārpieņemto vēstules parakstu: «… un palieku visdziļākā cieņā, ģenerāli, Jūsu augstdzimtības viszemākais un padevīgākais kalps
Aleksandrs Puškins.»
1830. gada priekšpavasarī mainījās Gončarovu attieksme pret Puškinu. Palīdzēja draugu pūles, arī Benkendorfa speciāli uzrakstītais raksturojums, kurā bija teikts, ka Puškins neatrodas policijas uzraudzībā, bet gan cara aizbildnībā. Palīdzēja Puškina slava, kas solīja augstās sabiedrības uzmanību un arī pārticīgu dzīvi. Dzejnieka otrais bildinājums 6. aprīlī tika pieņemts.
Kaukāza brauciena laikā Puškinam bija apritējuši 30 gadi. Vajadzēja sākties raženākajam dzīves un darba posmam.
Bet gaidītās laimes vietā nāca arvien jaunas rūpes. Pašapzinīgās sievasmātes turība bija paputējusi, toties viņai netrūka lepnuma un arī nekaunības. Viņas pirmais lūgums znotam bija — aizdot 5000 rubļu, nākamais — ja jau viņš tik ļoti mīl Natāliju un negrib atlikt kāzas — palīdzēt apgādāt meitu ar pienācīgu pūru. Tas nozīmēja, ka vajadzīgi vēl 10—12 tūkstoši rubļu. Bez tam vecā Gončarova nekautrējās katrā sarunā pārcilāt Maskavas tenkas. Pārmetumi, asas vārdu pārmaiņas sekoja cita citai.
Puškina tēvs sakarā ar dēla precēšanos atdalīja no saviem Ņižgorodas īpašumiem Kisteņevas ciemā divi simti neieķīlātu zemnieku «dvēseļu». Bija jābrauc nokārtot īpašuma lietas.
Aizbraukdams 1830. gada 21. augustā Puškins rakstīja P. Pļetņevam: «Tuvojas rudens. Tas ir mans mīļākais gadalaiks — tad parasti es jūtos labāk — tuvojas mans literārā darba laiks — bet man jārūpējas par pūru un kāzām … Braucu uz laukiem. Dievs zina, vai man tur būs laiks strādāt un dvēseles miers, bez kura neko nevar uzrakstīt… Velns mani gumdīja sākt murgot par laimi, it kā es būtu tai radīts.»
16. septembrī Puškins pārņēma tēva dāvināto Kis- teņevas daļu un posās atceļā. Bet tai laikā Krievijas dienvidos uzliesmoja holeras epidēmija, un tā sāka plosīties arī Ņižgorodas guberņā. Ciemus ielenca karantēnas.
Puškins apmetās Boldino ciemā, Kisteņevai kaimiņos. Nelielā uzkalnā celto, ar skaidām apjumto kungu namu apņēma ozolkoka stāvžogs. Visapkārt pletās drūmi, klaji lauki ar izmētātajām zemnieku būdām. Nebija ne puķu dārza, ne augļu koku. Te dzejnieks aizvadīja trīs mēnešus. Tas bija viņa slavenais «Boldino rudens».
Kārtojot savas muižas daļas ieķīlāšanu, Puškins iepazinās ar dzimtbūšanas nepievilcību tuvāk nekā jebkad. Zemnieku nemieri, kas izplatījās Krievijā sakarā ar holeras apkarošanu, no jauna atgādināja, cik smags ir cariskās iekārtas jūgs.
Vairākās tā laika vēstulēs un arī vēlāk Puškins kā svarīgu notikumu min holeras dumpju apspiešanu. P. Pļetņevam 1831. gada 3. augustā viņš rakstīja: «Ne jau holera ir bīstama, bīstamas ir bailes, morālais stāvoklis, nomāktība, kas spējīga pārņemt katru domājošu būtni pašreizējos briesmīgajos apstākļos.»
Šīs pārdomas rosināja arī notikumi Rietumeiropā, kuriem Puškins uzmanīgi sekoja, — sevišķi franču jūlija revolūcija un poļu sacelšanās.
Dzejnieks no Boldino divas reizes mēģināja izlauzties cauri karantēnām, taču nesekmīgi. Samierinājies ar likteni un saņēmis beidzot arī nomierinošas vēstules, Puškins uzsāka spraigu darbu. Jau 9. septembrī viņš P. Pļetņevam rakstīja: «Ak, mans mīļais! Cik jauki šeit laukos! Iedomājies: viscaur stepe; neviena kaimiņa; vari jāt, cik patīk, un sēdēt mājās un rakstīt, cik vēlies, neviens netraucē. Es tev sagādāšu visu ko, gan prozu, gan dzejoļus.»
Boldino ciemā Puškins patiešām uzrakstīja neparasti daudz lielisku daiļdarbu. Pēc septiņu gadu ilga darba tika pabeigts «Jevgeņijs Oņegins» — radās divas pēdējās — 8. un 9. nodaļa, tika uzrakstīta satīriskā poēma oktāvās «Mājiņa Kolomnā», mazās traģēdijas «Skopais bruņinieks», «Mocarts un Saljēri», «Akmens viesis», «Dzīres mēra laikā», Belkina noveļu cikls, «Pasaka par popu Pietapieri un viņa kalpu muļķa Antuļi», apmēram 30 dzejoļu, starp tiem — tādi ievērojami darbi kā «Jodi», «Mani raduraksti», «Šķiršanās» un citi. Te Puškins iesāka arī «Gorjuhinas ciema vēsturi».
Bez šaubām, virkne šo darbu bija iecerēti un uzmesti jau agrāk, bet šajā daiļrades sprieguma izlādēšanās brīdī tie tika pabeigti. «Radībām bagātais rudens», kā teica pats Puškins, atklāja ne vien viņa apbrīnojamo enerģiju, bet arī māksliniecisko briedumu un radošās pieredzes milzīgo uzkrājumu.
Decembra sākumā Puškins atgriezās Maskavā, nokārtoja savas materiālās lietas, daudzmaz salaba ar savu nākamo sievasmāti un gatavojās kāzām.
Un tieši šai laikā nāca negaidīts un smags trieciens — pēkšņā vēsts par liceja biedra un tuvākā drauga — almanaha «Severnije cveti» («Ziemeļu ziedi»), laikraksta «Ļiteraturnaja gazeta» («Literatūras avīze») izdevēja Delviga pēkšņo un pāragro nāvi. No visiem skolas gadu draugiem tas bija vistuvākais un uzticamākais. Atlika vēl Pļetņevs, Baratinskis, Vjazemskis, varbūt vēl arī Naščokins un daži, ar kuriem bija vairāk sadzīves tuvuma nekā garīgās radniecības.
Smeldzē un skaudrās pārdomās tika uzrakstīts dzejolis «Jo biežāk mūsu licejs var…», kas veltīts liceja gadadienai 1831. gada 19. oktobrī un liceja biedriem. Dzejnieks pauda sāpes par to, ka ar katru gadskārtu draugu pulks kļūst mazāks un pasīvāks, ka «vairs sešos krēslos viesu nav .. .». Viņš aicināja draugus «vēl ciešāk sadot rokas». Bet dzejoļa pamat- noskaņa bija smaga, drūmu priekšnojautu apņemta.
Mazāks un rāmāks kļuva veco domu biedru loks, toties aktīvi darbojās caram un viņa Trešajai nodaļai uzticīgie literāti — tādi kā N. Grečs un F. Bulgarins, kas saimniekoja izdevumos «Severnaja pčela» («Ziemeļu bite»), «Sin otečestva» («Tēvzemes dēls»), un M. Kačenovskis, kas izdeva reakcionāro žurnālu «Vestņik Jevropi» («Eiropas vēstnesis»).
Nedēļu pirms kāzām Puškins kādam draugam rakstīja: «Mana jaunība pagāja trokšņaini un neauglīgi .. . Trīsdesmit gadu vecumā ļaudis parasti precas, es rīkojos kā visi un droši vien to nenožēlošu.
Turklāt precos bez apskurbuma, bez bērnišķīgas aizraušanās. Nākotni neskatu rozēm apvītu, bet visā tās bargajā kailumā. Sarūgtinājumi mani nepārsteigs: tie ietilpst manos mājas dzīves aprēķinos. Katrs prieks man būs negaidīts.»1
1831. gada 17. februārī Puškins sarīkoja ar draugiem atvadīšanos no vecpuiša dzīves un nākamajā dienā salaulājās. Dažus mēnešus nodzīvojis ar jauno sievu Maskavā Arbatā, Puškins nolēma pārcelties uz Pēterburgu. Maskavas tukšā, augstprātīgā sabiedrība dzejniekam nepatika. Bet jo sevišķi jaunlaulāto mieru traucēja pastāvīgās sadursmes ar sievasmāti, kura nerimās vākt tenkas par dzejnieku.
Puškini maija vidū aizbrauca no Maskavas uz Pēterburgu un apmetās Carskoje Selo.
Prieks, laimes jausma mijās ar nemieru, rūpēm un drūmām domām par nākamību.
Puškins jaunajos, kā viņš pats izteicās kādā vēstulē, pavisam neierastajos ģimenes apstākļos Carskoje Selo kādu laiku jutās laimīgs. Maskavas draugam P. Naščokinam viņš (1831. gada 11. jūnijā) rakstīja: «Mēs šeit dzīvojam klusi un jauki — it kā lauku vientulībā; pat ziņām līdz mums grūti atkļūt.»
Pastāvīgās spirgtās rīta peldes atgādināja Mihailovskas spriegos darba rītus, pastaigas ar sievu Carskoje Selo parkā atsauca atmiņā liceja gadus. Veicās
1 A. Puškina vēstule N. Krivcovam — 1831. gada 10. februārī.
darbs. Nedaudzie vecie un jaunie paziņas neļāva nogrimt nošķirtībā. Starp tiem viens no interesantākajiem bija N. Gogolis, kas līdz sirds dziļumiem aizkustināja ar savu humoru un pats bija atsaucīgs klausītājs un lielisks sarunu biedrs. Puškins Gogolim ierosināja «Mirušo dvēseļu» un «Revidenta» sižetus, sajūsmināts par viņa talantu, lika Gogolim dot zvērestu, ka viņš rakstīs. Vēlāk (1837. gadā) Gogolis vēstulē M. Pogodinam atzīmēja: «Kad es radīju, es redzēju savā priekšā tikai Puškinu … Viss, kas man ir labs, par visu to man jāpateicas viņam.»1 Puškinus kā viņu labais gars un aprūpētājs apmeklēja arī izdevējs M. Pļetņevs, kas viņiem bija sameklējis šeit vasarnīcu.
Puškins jauno sievu patiesi mīlēja, kaut arī kādā vēstulē jokodams piezīmēja, ka tā ir viņam 113. mīlestība. Sonetā «Madonna» Puškins Natāliju pielīdzināja madonnai.
Dzejnieka mīlestību atklāj arī daudzās vēstules Natālijai Nikolajevnai, kas rakstītas no Boldino, Mihailovskas un citām vietām un kurās viņš ļoti bieži lieto uzrunu: «Mans eņģeli!» Bet īstas garīgas saskaņas, dziļas jūtu un domu kopības Puškinam ar jauno sievu, kas mācēja labi dejot un baznīcā dievu lūgt (protams, arī runāt franciski), nevarēja būt. Puškins centās Natāliju tuvināt savai domu pasaulei, piesaistīt grāmatām, dalīties ar viņu jaunrades priekā. Bet tas neizdevās.
Saulainās miera dienas drīz beidzās. Pavasarim iestājoties, atkal sāka plosīties holera, apdraudot arī Pēterburgu. No turienes uz Carskoje Selo pārcēlās cara galms. Klusajās ieliņās parādījās lepnas ekipāžas, lepnas dāmas un viņu pavadoņi.
Reizē ar cara galmu ieradās cara mājskolotājs, Puškina draugs V. Žukovskis, galma dāma — sievasmātes māsa Jekaterina Zagražskaja un citi paziņas, kas steidza apmeklēt jauno pāri un pievērst viņu uzmanību lieliskajai izdevībai iepazīties ar pašu imperatoru.
Kādas pastaigas laikā Carskoje Selo parkā Puškini sastapās ar caru un carieni. Sarunas brīdī Nikolajs Pirmais parādīja tēvišķīgu interesi par Puškina radošo darbu, ierosinot Pētera Pirmā vēstures sarakstīšanu. Savukārt cariene izteica vēlēšanos redzēt Natāliju Nikolajevnu galmā.
Rudenī Puškini pārcēlās uz dzīvi Pēterburgā. Dzejnieks oficiāli tika pieņemts darbā par titulārpa- domnieku ārlietu kolēģijā ar algu — 5000 rubļu gadā. Sieva izraisīja sajūsmu un drīz vien kļuva par pirmo skaistuli Pēterburgas aristokrātu aprindās.
Biežie lepno sarīkojumu apmeklējumi, elegantie tērpi, kariete, plašs dzīvoklis, vasarnīca — tas viss prasīja, ārkārtīgi daudz līdzekļu. Materiālās grūtības atklāj jau daudzas 1832. gada vēstules. Tā, piemēram, Benkendorfam dzejnieks lūdz atļauju neierobežot ar visaugstāko cenzūru publicēšanos (18.—24. februārī), atļaut rediģēt laikrakstu (27. maijā), piedāvā valdībai, lai no viņa atpērk Natālijas Gončaro- vas vecā tēva atstāto Katrīnas II pieminekli (8. jūnijā). Draugam P. Naščokinam 1833. gada februārī viņš rakstīja: «Grozos sabiedrībā, mana sieva lielā modē — tam visam nepieciešama nauda, naudu man dod darbs, bet darbam nepieciešama vientulība.»
Dzejolī «Ir laiks, mans draugs, ir laiks …» dzejnieks pauda savu kvēlāko vēlēšanos un pēdējo izmisīgo cerību aizbēgt «klusā tālumā» un gūt darbā sirdsmieru.
Puškins varēja daudzmaz koncentrēties tikai arhīvā, kur viņam bija cara atļauja pētīt Pētera Pirmā laika materiālus. Studējot šo laiku, viņš atklāja kādu citu spilgtu personību — Urālu zemnieku dumpja varoni Pugačovu. Lai iepazītos ar notikumu vietām un iztaujātu aculieciniekus, Puškins izlūdzās atvaļinājumu un atļauju braucienam uz Urāliem un apmeklēja 1833. gada augustā Ņižņijnovgorodu, Kazaņu, Simbirsku, Orenburgu un Uraļsku.
Atceļā Puškins apstājās Boldino un pavadīja tur pusotra mēneša — otro Boldino rudeni. Te tika uzrakstītas poēmas «Vara jātnieks» un «Andželo», «Pasaka par zvejnieku un zivtiņu», «Pasaka par mirušo carieni», «Pīķa dāma», «Dubrovskis».
Puškins sarunās parasti mēdza būt ironisks, bet tagad viņš kļuva aizvien nervozāks un dzēlīgāks. Ne viens vien dīkdienis, mantrausis vai ordeņiem apkārts lielmanis Puškina atjautīgā sarkasma iezīmēts iemantoja trāpīgu epitetu vai iesauku dzēlīgā epigrammā.
Puškina nicinošā attieksme pret galma liekuļiem nebija apslēpjama. Viņš, pārlūkodams savus radurakstus, uzsvēra neatkarību un godprātību, ironizēja par «jaunizceptiem augstmaņiem», jauno dižmanīgo aristokrātiju un atraidīja patvaldībai padevīgo skribentu mēģinājumus dēvēt viņu par augstmani,
Kņazu Meņšikovu, Bezborodko, grāfu Razu- movsku, Kutaisovu izcelšanās, izglītības ministra Uvarova mantkāre — tas viss nepagāja Puškina skatienam garām un tika izsmiets dzēlīgās satīrās (epigramma «Mans vectēvs bliņām netirgoja …», dzejoļi «Lukullas izveseļošanās», «Mani raduraksti» u. c.).
Sašutuši par Puškina «nekaunību», par šā «cara apžēlotā dzejdara» nepateicību — šā sacerētāja, kuram «tikai skaistās sievas dēļ» pavērti lepnākie saloni un galms, — «nepiedodamo dzēlību», augstmaņi kļuva par nikniem viņa ienaidniekiem. Un netrūka arī tādu melkuļu un intrigantu, kas steidzās slepus izplatīt tenkas, apmētāt dzejnieku ar dubļiem.
Nikolajam Pirmajam bija izdevīgi paturēt acīs ne vien Krievijas izcilāko dzejnieku, bet arī viņa sievu, kas bija saistījusi paša majestātes uzmanību jau pirms laulībām ar Puškinu …
Cenšanās izrauties no galma gūsta nedeva nekādu rezultātu. Skaistā Natālija Nikolajevna, kurai nebija cita dzīves mērķa kā vien šis tukšais, dīkdienīgais spožums, lētie glaimi un apjūsma, pat nedomāja par aizbraukšanu no Pēterburgas lauku klusumā. Laukus viņa neieredzēja.
Lai dotu iespēju Puškina skaistajai sievai dejot Aņičkova pilī, kur uzaicināja tikai personas no galminieku aprindām, 1834. gada priekšvakarā Nikolajs Pirmais «visžēlīgi pagodināja Krievijas lielo dzejnieku» — iecēla viņu galma zemākajā pakāpē — par kambarsulaini.
Tas bija tik pazemojoši, ka Puškins nespēja savaldīties. Bet noslēgtie kompromisi — pieņemtie visžēlīgie aizdevumi no kroņa kases (piemēram, 30 000 rubļu aizdevums, kas sedzams ar sistemātisku algas ieturi!) utt. -— lika samierināties un slīgt arvien jaunos kompromisos, nokļūt aizvien lielākā atkarībā no Nikolaja Pirmā un galma.
1834. gadā, kad sieva ar bērniem uz laiku izbrauc pie sava brāļa uz laukiem, dzejnieks ar sašutumu uzzina, ka tiek uzplēstas viņa vēstules. Viena no tām, kurā dzejnieks raksta, ka nedomā iet uz troņmantnieka pilngadības svinībām, un kurā necienīgi izsakās par savu kambarsulaiņa amatu, tiek nogādāta Trešajā nodaļā un parādīta arī valdniekam. Dienasgrāmatā dzejnieks ar visu piesardzību nespēj sevi apvaldīt: «… es varu būt pavalstnieks, pat vergs — taču par dienderi un ākstu nebūšu pat debesu valdniekam.»[151]
Puškins atlūdzās no kambarsulaiņa vietas, izraisīdams Nikolajā I dusmas par nepateicību. Valdnieks deva piekrišanu, bet reizē arī aizliedza studēt arhīva materiālus, tā likdams saprast, ka Puškins līdz ar kambarsulaiņa mundieri zaudē vismazāko atbalstu. Zukovska pierunāts, dzejnieks pret savu gribu trīs reizes pārrakstīja atvainošanās vēstuli valdniekam. Izejas no loka nebija. Tas savilkās ap viņu aizvien ciešāk.
Nikolajs I uzrakstīja Benkendorfam slēdzienu: «Es viņam piedodu, bet ataiciniet viņu, lai paskaidrotu, cik nejēdzīgi viņš uzvedies un ar ko tas viss var beigties…»
Šai laikā dzīves apstākļus sarežģīja arī vecāku materiālās grūtības, kuru atrisināšana bija jāuzņemas dzejniekam.
Liekas pat neticamas tās sīkumainās dzīves likstas, kādas ģeniālajam dzejniekam nācās izciest: parādi valsts kasē, parādi draugiem, sievas briljantu ieķīlāšana, izpirkšana un vēlreizēja ieķīlāšana, sievasmāsas Aleksandras un drauga Soboļevska sudraba, sava mēteļa ieķīlāšana lombardā utt.
1835. gadā Puškinam bija ap 60 tūkstošu rubļu parādu …
Tēvam rakstītajā 1836. gada 25. oktobra vēstulē dzejnieks atzīstas: «Te Pēterburgā es neko citu nedaru kā tikai uztraucos un neiedomājami skaišos.»
Darbs Puškinu nomierināja un atspirdzināja. Ķeroties pie darba, viņš it kā atdzima.
Bet liktenis arvien nežēlīgāk liedza šo atdzimšanu, un dzejnieks sāka pagurt. Sasniegtā augstā meistarība arvien retāk tika likta lietā.
Mazražīgs salīdzinājumā ar iepriekšējiem rudeņiem bija Boldino trešais rudens 1834. gadā: mēneša laikā radās tikai «Pasaka par zelta gailīti», stāsts «Kirdžali» un tika pabeigts cikls «Rietumslāvu dziesmas». Bet 1835. gada rudenī radošais apsīkums bija vēl jūtamāks. No Mihailovskas dzejnieks oktobra sākumā M. Pļetņevam rakstīja: «Tik neražīgs rudens man savu mūžu nav bijis. Rakstu, kā pa celmiem klupdams. Iedvesmai vajadzīgs sirdsmiers, bet es nemaz neesmu mierīgs.»
Dzejolī «Atkal ierados…» Puškins it kā rezumēja mūža iespaidus un pārdomas. Sevi pielīdzinādams vientuļai, sadrumušai priedei, kas, tāpat ka senāk, stāv klajā laukā, viņš sveic priežu jaunaudzi:
Sveika, cilts Tu jaunā, nepazīstamā! Ne es Vairs pieredzēšu tavus spēka gadus …
(Atdzejojusi E. Zālīte)
It kā paredzēdams tuvo likteņa traģēdiju, Puškins ar grūtsirdību lūkojās apkārtnē, atvadīdamies no palicējiem un tos sveicinādams nākotnē . ..
Čaadajevs, kas savās «Filozofiskajās vēstulēs» kritiski vēršas pret valsts iekārtu, drīz tika izsludināts var vājprātīgu. Žurnālu «Teleskops» par Čaadajeva pirmās filozofiskās vēstules publicēšanu slēdza. 2u- kovskis centās Puškinu samierināt ar caru, citi draugi pārcilāja praktiskākas un šaurākas problēmas.
Puškins tiecās pēc jaunas draudzības, gribēja tuvāk iepazīties ar V. Beļinski, kas šai laikā par vēršanos pret dzimtbūšanu tiek izslēgts no universitātes. Viņš slepus ar drauga starpniecību nosūtīja Beļin- skim savu kritisko rakstu krājumu «Sovremeņņik» («Laikabiedrs»), gribēja uzaicināt viņu līdzdarboties šai izdevumā.
Bet bargais liktenis dzejniekam jau gatavoja pēdējo triecienu.
1834. gadā Holandes sūtnis barons Luiss de Hekerens ieveda Pēterburgas sabiedrībā franču emigrantu — monarhistu Žoržu Dantesu. Pēc franču jūlija revolūcijas, kas gāza Burboņu dinastiju, Dantess nevēlējās palikt Francijas dienestā un nolēma meklēt laimi Vācijā vai Krievijā. Sastapšanās Vācijā 1833. gada rudenī ar Hekerenu, kad tas devās ar svītu uz savu darba vietu Pēterburgā, bija saslimušajam klaidonim ne vien glābiņš no nāves, bet arī spožas karjeras sākums. Dantess ar savu pievilcīgo ārieni saistīja vecā, izvirtušā barona uzmanību. Piedevām vēl jaunajam cilvēkam bija līdzi Prūsijas prinča Vilhelma ieteikuma vēstule kara ministrijas kancelejas direktoram ģenerālim Adelbergam.
Ģenerālis Adelbergs bija Nikolaja Pirmā labi ieredzēts un panāca cara labvēlību. Drīz vien Dantess nokārtoja virsnieka pārbaudījumus un tika ieskaitīts kavalergardu pulkā par kornetu. Augstākajā sabiedrībā, kur Hekerens ieveda viņu kā savu dēlu (viņš to adoptēja), laime smaidīja abiem.
Dantess drīz iekļuva arī Puškinu namā. Viņa jautrība un atjautība Puškinam patika. Bet jaunā, simpātiskā francūža iznesība un prasme tērzēt savaldzināja vēl vairāk Natāliju Nikolajevnu.
Dantess viesojās pie Vjazemskiem, Karamziniem un citās Puškiniem tuvās ģimenēs, viņš bija visās ballēs, kur tika uzlūgti Puškini, bieži dejoja ar Natāliju Nikolaj evnu, neslēpa viņai savas jūtas, jo redzēja, ka nav tai vienaldzīgs. Sākās valodas, ka Dantess aplidojot Puškina sievu.
Bet Dantess nebija vienīgais, kam patika Natālija Nikolajevna un kas centās saistīt viņas uzmanību. Par viņas dejas partneri aizvien biežāk kļuva arī cars. Viņa kariete gandrīz ik rītu vairākkārt brauca garām Puškinu nama logiem. Nikolajs Pirmais ballēs sacīja viņai ne vienu vien komplimentu. Sabiedrībā nebija kurla …
Bija pienācis laiks, kad Puškina dzēlību aizkaitinātie augstmaņi varēja dzejniekam atriebties.
1836. gada 4. novembrī Puškins saņēma franču valodā rakstītu anonīmu vēstuli:
«Augstā Ragnešu ordeņa dižkavalieri, komandori un bruņinieki savā pilnsapulcē, kurā par priekšsēdētāju bija ordeņa lielmaģistrs viņa ekselence D. N. Nariškins, vienbalsīgi ievēlēja Aleksandru Puškinu par Ragnešu ordeņa lielmaģistra vietnieku un ordeņa vēsturnieku.»
Nariškina skaistā sieva bija Aleksandra Pirmā mīļākā. Ieceļot Puškinu par viņa vietnieku, nepārprotami tika norādīts uz Nikolaja Pirmā lakstošanos ap Natāliju Nikolaj evnu.
Šīs paskvilas norakstus saņēma arī Puškina paziņas. Puškins netīrajām ap runām neticēja, taču ļauno tenkotāju ņirgas ilgāk vairs nebija paciešamas.
Domādams, ka anonīmais paskvilas sacerētājs ir Hekerens (patiesībā, kā vēlāk ekspertīzē noskaidrojās, tas bija kņazs Dolgorukijs), Puškins, nevarēdams izaicināt pašu Hekerenu, jo tas bija vecs vīrs, izsauca uz divkauju viņa adoptēto dēlu.
Glābjot situāciju, tika paziņots, ka Dantess savu uzmanību veltījis nevis Natālijai, bet viņas māsai Aleksandrai. 1837. gada 10. janvārī notika Dantesa kāzas ar Aleksandru Gončarovu. Puškins divkauju atcēla, bet nepieņēma Dantesa kāzu vizīti un atteicās būt ar viņu jebkādās saistībās.
Anonīmās vēstules turpināja pienākt. Dantess panāca slepenu tikšanos ar Natāliju Nikolaj evnu pie viņas draudzenes Idālijas Poletikas.
Zīmīgi šo situāciju novērtē mūsu Tautas dzejnieks Rainis:
«Viss sagatavoja un veda uz katastrofu. Traģisks gals nebija novēršams, un Puškins pats varbūt visskaidrāk juta to tuvojamies. Viņa kaislā, uzbudināmā, bet dzīves līksmā un enerģiskā daba laikam lika viņam līdz galam cīnīties jau pazaudētā kaujā.»[152]
Karamzina meitai Puškins neilgi pirms divkaujas izteicies: «Man nepietiek ar to, ka jūs, ka mani draugi, ka vietējā sabiedrība, tāpat kā es, pārliecināti par manas sievas nevainību un tīrību; man vajag arī, lai mans labais vārds un gods būtu neaizskarti visos Krievijas nostūros, kur vien mans vārds zināms.»[153]
1836. gada 26. janvārī Puškins nosūtīja Hekerenam vēstuli, kurā apvainoja viņu par savedēju un nosauca Dantesu par nelieti un slaistu. Izaicinājumu Puškinam nosūtīja Dantess. Divkauja notika 27. janvārī puspiecos pēcpusdienā Pēterburgas nomalē aiz Ņevas, Komandantu vasarnīcu tuvumā, pie Meln- upītes.
Sekundanti d'Aršiaks un Puškina liceja biedrs Danzass iemina sniegā taku, desmit metru attālumā par barjerām nolika kažokus. Komanda tuvoties tika dota, stāvot pretiniekiem piecus soļus no barjerām. Puškins ātri piegāja pie barjeras, sāka mērķēt, bet tanī brīdī, vēl atrazdamies vienu soli no savas barjeras, Dantess izšāva. Puškins, smagi ievainots, pakrita, bet, pēc brīža atguvies, sāka no jauna ilgi un rūpīgi mērķēt. Lode trāpīja pretiniekam rokā, Dan- tesu tikai viegli kontuzējot.
Vēsts par divkauju izplatījās pa visu Pēterburgu. Pie Puškina mājas Moikas piekrastē dienu un nakti drūzmējās ļaudis.
Ievainotā dzejnieka dzīvību ārsti nespēja glābt.
29. janvārī divos un četrdesmit piecās minūtēs dienā iestājās nāve.
Uz Puškina māju no visām Pēterburgas malām plūda ļaužu masas. Pēc aculiecinieku nostāstiem, no dzejnieka atvadījās vairāki desmiti tūkstoši cilvēku. Bet to vidū nebija augstāko kārtu pārstāvju — tie bija vienkāršie ļaudis. Bija dzirdamas satrauktas runas par Puškina nogalināšanu. Pūlī izplatījās jauna, tobrīd vēl nepazīstama dzejnieka M. Ļermontova dzejolis «Dzejnieka nāve».
Cars un viņa kalpi, kas bija uzkurinājuši dzejnieka dusmas, zināja par briestošo drāmu, bet ar savu ne- iejaukšanos ļāva notikt divkaujai, sākumā uzņēma Puškina nāvi vienaldzīgi un attaisnoja Dantesu. Bet, sajutuši sabiedrības vētraino sašutumu, tie izbijās un steidzās notikušo noklusināt.
Dantess tika pazemināts par ierindnieku un kā ārvalstnieks izraidīts no Krievijas. Hekerenu Nīderlandes valdībai ieteica atsaukt no sūtņa amata.
Laikraksti saņēma pavēli nekrologos ievērot mērenību. Diviem laikrakstu izdevējiem tika izteikts stingrais rājiens par izteicieniem: «Mūsu dzejas saule norietējusi» — «…miris sava lielā darba cēliena vidū» — «Krievijai jāpateicas Puškinam par viņa nopelniem rakstniecībā».
Afišās bija izziņota Karatigina benefice ar Puškina drāmu «Skopais bruņinieks». To aizliedza.
Izvadīšana bija nolikta 31. janvārī Izaka katedrālē, bet naktī, kad pūlis bija izklīdis, žandarmi nogādāja šķirstu Koņušennajas baznīcā. To ielenca policija, lai uz dvēseles aizlūgumu pielaistu tikai pieaicinātos.
Pēc dievkalpojuma šķirstu novietoja baznīcas pagraba velvē.
Pirms vairākiem gadiem dzejolī «Vai skaļā ielu troksnī eju …» (1829) Puškins, drūmā likteņa apcerē rakstīdams par nāves priekšnojautu, uzsvēra, ka «miesai nejūtīgai vienalga, kur tai jāsatrūd», tomēr, slīgstot beigu mierā, «gribētos vēl dzimtā zemē būt».
Viņa vēlējums piepildījās.
Naktī no 2. uz 3. februāri Puškina draugam A. Tur- geņevam žandarmu pavadībā bija pavēlēts šķirstu līķu ragavās nogādāt Svjatogorskas klosterī netālu no Mihailovskas. Pleskavas gubernatoram tika nosūtīta cara pavēle aizliegt jebkādu jūtu izpausmi, jebkādu sagaidīšanu, jebkādu ceremoniju. Tā kā Pēterburgā izvadīšana notikusi, Svjatogorskā tā vairs neesot vajadzīga.
Puškina bendes pūlējās slēpt sava darba pēdas. Bet aizēnot dzejnieka spožo slavu un noslēpt viņa daiļrades mantojumu tiem nebija pa spēkam. Puškins piederēja tautai. Pravietīgi pēc viņa traģiskās nāves skanēja dažus menešus iepriekš rakstītais dzejolis «Piemineklis»:
Viss mirt es nevaru — gars, lirā iemājodams,
Pār nāvi pacelsies, kad pīšļus smiltis klās,
Un, kamēr dzejnieks būs kaut viens zem saules rodams,
Arvien vēl mani cildinās.
(Atdzejojuši M. Bendrupe un V. Kaijaks)
Zīmīgu ģeniālā dzejnieka dzīves rezumējumu savās atmiņu piezīmēs sniedz viņa agro dienu draugs Ivans Puščins: «… skumjos brīžos es sevi mierināju ar to, ka dzejnieks nemirst un ka mans Puškins vienmēr ir dzīvs tiem, kas, tāpat kā es, mīlēja viņu, un visiem, kas nāk atrast viņu dzīvu viņa nemirstīgajos darbos…»'
Я памятник себе воздвиг нерукотворный …
Пушкин
Pārlūkojot Puškina dzīves gājumu, jau nācās pieskarties daudziem viņa darbiem, it sevišķi dzejoļiem. Tas arī saprotams: īstais un pēc būtības vienīgais ģeniālā dzejnieka dzīves saturs bija daiļrade, rakstnieka darbs — varbūt vairāk nekā jebkuram citam vārda māksliniekam.
[1] «nyiHKHH b BocnoMHHaHHaK coBpeMemiHKOB». roc. H3A. xyA- aut., M., 1950, cTp. 85.
«Būt par gadsimtu un tautu tiesnesi, novērotāju un pravieti man likās augstākā pakāpe, ko rakstnieks var sasniegt,» — šos vārdus «Gorjuhinas ciema vēsturē» saka tās «autors» Belkins, bet patiesībā tie attiecināmi uz pašu lielo meistaru. Jau tad, «kad tikko ausa rīts», kā dzejnieks rakstīja savā agrīnajā veltījumā Delvigam, «saldo sapņu pamošanās» bija «viss viņa prieks». Jau tad viņš piederēja vārda mākslas aicinājumam. Dienvidu trimdas laikā trūcīgā kolēģijas sekretāra alga iemācīja pārvarēt arī nepārvaramo, sākt rast daiļradē ne vien morālo gandarījumu, bet arī materiālo nodrošinājumu. Nevar pārdot iedvesmu, bet tās augļi ir pārdodami — šī atziņa jau 20. gadu sākumā padarīja Puškinu par profesionālu rakstnieku, un līdz mūža beigām, lai arī kādas grūtības un likstas viņu piemeklēja (ieskaitot piešķirto kambarkunga titulu), viņš palika rakstnieks, tikai rakstnieks šā vārda visaugstākajā nozīmē, jo rakstnieka profesiju Puškins uzlūkoja par grūtāko un reizē arī cildenāko. Izsakot rājienu redaktoram A. Krajevskim par Puškina nekrologa ievietošanu, M. Dondukovs-Korčakovs augstprātīgi piemetināja: «Vai Puškins bija karavadonis, pulka komandieris, ministrs, valstsvīrs?! Rakstīt dzejolīšus vēl nenozīmē darīt lielu darbu!»
Aizsāktajā stāstā «Ēģiptes naktis» galvenais varonis Čarskis par rakstnieka nepateicīgo sūtību Puškina laikā izsakās: «Dzejnieka vārds pie mums neko nenozīmē … Publika uzskata viņu par savu īpašumu; pēc publikas domām, viņš dzimis vienīgi viņu vajadzībai un priekam.» Bet tepat blakus rūgtumam izskan arī lepna, iekaismīga pašapziņa: «Mūsu dzejnieki nebauda kungu aizgādību; mūsu dzejnieki paši ir kungi, un, ja mūsu mecenāti (jods viņus būtu parāvis!) to nesaprot, tad jo ļaunāk viņiem.»
Milzīgs ir literārais mantojums, ko atstājis izcilais krievu vārda mākslas meistars. PSRS Zinātņu akadēmijas pirmais lielformāta Puškina darbu pilnizde- vums aizsniedzās līdz 16 bieziem sējumiem, maz- formāta izdevumā — 10 sējumu. Te mēs atrodam visdažādākos daiļliteratūras veidus, paveidus, žanrus, visdažādākās tematikas darbus, un lielākajai daļai no tiem — gandrīz katram ir sava nezūdoša vērtība — gan sabiedriskā, gan mākslinieciskā.
Puškins, kā viņš pats, atsaukdamies uz kritikas vērtējumu, atzīmēja, bija «īstenības dzejnieks». Dzīves tiešamība, vērojumi un pārdomas viņa darbos atstarojās caur personīgās dzīves prizmu. Iedziļinoties lielā dzejnieka daiļrades mantojumā, pirmajā mirklī pat pārsteidz tas, ka daudzi viņa piedzīvojumi tik «tieši» atspoguļojušies daiļdarbos. Puškina biogrāfi ne vienreiz vien uzskatījuši par iespējamu izsecināt daudzus dzejnieka dzīves faktus no viņa darbiem. Bet, izmantojot Puškina daiļrades faktus viņa biogrāfijas atsegsmē, vēl nenozīmē atklāt arī dzejnieka daiļrades mantojuma īsto svaru un nozīmi.
Puškins spēcīgāk nekā jebkurš rakstnieks spēja konkrēto, personīgo dzīves materiālu apgarot ar mākslas elpu, piešķirt tam plašu vispārinājumu, visplašāko sabiedrisko nozīmi. Tādēļ Puškina darbu aplūkojums biogrāfijas ietvaros nekādi nevar dot pilnīgu priekšstatu par viņa patieso lielumu.
Kā atzīmē viens no redzamākajiem Puškina daiļrades pētniekiem — D. Blagojs, «Puškina daiļrade, neraugoties uz izteiksmes formu lielo dažādību, ir vienota un viengabalaina mākslas pasaule, kas savā attīstībā veidojusies gan pēc kopējām literatūras attīstības likumībām, gan arī pēc autora individuālās daiļrades specifiskiem likumiem.»[154] Šajā sakarā krievu literatūras zinātnē izveidojusies īpaša Puškina daiļradei veltīta joma, kas pētī gan ģeniālā rakstnieka kopīgās, vispārīgās problēmas (daiļrades metode, stils, valoda, saistība ar sava laika literatūras virzieniem — klasicismu, sentimentālismu, romantismu, reālismu, saistība ar folkloru utt.), gan specifiskos jautājumus, kuri savukārt izveido veselus pētījumu laukus (atsevišķie žanri, izteiksmes līdzekļi u. tml.).
Par Puškina darbiem rakstīja jau viņa laikabiedri, kuru vidū jāatzīmē I. Kirejevskis, N. Gogolis un īpaši V. Beļinskis. Laika gaitā nepārtraukti ritējusi aktīva iedziļināšanās Puškina daiļradē. Sevišķi plašs un nozīmīgs darbs veikts padomju laikā.
Latviešu valodā par Puškina daiļradi parādījušies tikai vispārīgi spriedumi un konspektīvi hrestomā- tiski raksturojumi.
Pats ģeniālais dzejnieks savu radošo devumu pielīdzināja piemineklim, kas mūžam nezaudēs diženumu un spožumu.
Mūsu Tautas dzejnieks Jānis Sudrabkalns teicis: «Puškins nomira nepilnus trīsdesmit astoņus gadus vecs. Tas nav nekāds garais mūžs, bet darbi, kas šai mūžā paveikti, iezīmē jaunu posmu krievu rakstniecībā un kultūrā, tos apstaro ģēnija gaisma, tie kļuvuši par visas cilvēces īpašumu.»[156]
Jau agros bērnības gados jaušami sāka izpausties ne vien Puškina dzīvā interese par literatūru, bet arī viņa neparastais talants. Dzejnieka māsas atmiņās saglabājusies viena no bērnības dienu epigrammām, kā arī sniegts liecinājums par agrajiem — pirmajiem jaunrades mēģinājumiem. Par tiem dzejnieks runā arī dzejolī «Mūza» (1821): «Man sirdi bērnībā jau viņa (mūza) sietin sēja …»
Pirmie apzinīgie soļi daiļradē sperti licejā. To atzīmē pats dzejnieks: «… Es sāku dzejot kopš 13gadu vecuma un drukāt sacerēto gandrīz kopš tā paša laika. Daudz ko es gribētu iznīcināt kā pat mana talanta necienīgu, lai nu tas būtu kāds būdams. Šis tas māc manu sirdsapziņu kā pārmetums..
Licejā, kā liecina skolas biedru atmiņu piezīmes un arī dažādos norakstos vai publicējumos saglabātie dzejoļi, jaunais dzejnieks rakstījis ļoti daudz: šai laikā radušies apmēram 130 dzejoļi. No tiem tikai viens saglabājies melnrakstā, visi pārējie pārrakstīti un, acīm redzot, vēlāk laboti. Tādēļ grūti spriest par dzejnieka «laboratoriju» un pirmo variantu māksliniecisko līmeni. Bet neapšaubāms ir tas, ka Puškins skolas gados ārkārtīgi daudz lasījis, iedziļinājies visos tā laika literārajos virzienos un žanros, centies tos izprast un izmēģināt, lai atrastu pats sevi. Tādēļ arī jau zēna-pusaudža gados Puškins sasniedzis ievērojamu dzejnieka vingrību un augstus mākslinieciskos kritērijus.
Nozīmīgs, ja ne pats nozīmīgākais jaunā dzejnieka radošās domas orientieris bija Deržavins. «Krievu dzejas patriarhs» ienāca literatūrā ar spēcīgu izjūtu akcentē jumu, pārsteidza savā tematikā un tēlos ar konkrētību, lietišķumu un dzīves pilnasinību. Viņš ar «barbarisku» drosmi lauza klasicisma šauros kanonus. Bet reizē ar Deržavina konkrētību Puškins iepazina arī Batjuškova romantisko aizplīvurotību, kas tāpat valdzināja un satrauca jauno dzejnieku. Turklāt viņš iepazina vēl Karamzina sentimentālismu un šis dzejas skolas ietekmē sliecās uz romantisko jūsmu, elēģisko sentimentu, bakhisko motīvu uzsvērumu vai patriotisko patosu. Un tomēr jaunā Puškina dzejoļi pamatā bija cieši saistīti ar reālo pasauli, sabiedrisko dzīvi, patiesām izjūtām.
Reizē ar krievu autoriem Puškins iepazina sengrieķu un franču dzejniekus un filozofus.
Familiārie un didaktiskie veltījumi draugiem, bet jo sevišķi satīras un epigrammas ar konkrētu adresātu mācīja māksliniecisko mērķtiecību, cenšanos pēc labskaņas un nemākslotas tēlainības, lai tā saistītu uzmanību, efektīgi paustu domu un vienmēr panāktu vēlamo reakciju. Kā redzam veltījumā «Kņazam A. Gorčakovam», jaunais dzejnieks nicina «rīmes samāksloti greizas, kur tukši vārdi kņadēt kņad», viņš nevēlas atkārtot citu vārsmas, bet tiecas rakstīt tā, kā pats prot, lai pasacītu, kas viņam sakāms. Un tas jau drīz vien ļauj apjaust savu māksliniecisko rokrakstu. Tā iezīmes labi samanāmas drastiskajā, ironiskajā dzejolī «Studenti dzīro», kur aizrautīga iztēle savienojas ar spilgtiem, asprātīgiem savu draugu portretējumiem. Par Puškinam vistuvākajiem, perspektīvākajiem lirikas žanriem kļuva veltījumi (intīmie un didaktiskie) un elēģijas. Kā viens, tā otrs žanrs palīdzēja meklēt un izkopt savu balsi, pārvarēt panta mehāniskumu, izvairīties no smagām inversijām, tiekties pēc skaidras, iedarbīgas un reizē plūstošas, labskanīgas un daiļskanīgas dzejas valodas. Puškina pirmajā (gan vēl ar nepilnu autora vārdu) publicētajā dzejolī «Draugam dzejdarim» redzam neparasti apdāvinātā pusaudža plašo redzes loku, rakstnieka sūtības dziļo apjausmu. Te redzam jau slieksmi uz domas aforistisko slīpējumu («Cik daudz mirst grāmatu, pirms vēl nav dzimušas!»), uz smalku ironiju («Ir labi slavu gūt, bet mieru — divkārt labāk!»).
Redzot agrīno darbu oriģinālus, pārsteidz gandrīz vēl bērnišķīgais rokraksts — tik ļoti tas disharmonē ar domu plašumu, izjūtu spēku un dzejas apgarotību: grūti noticēt, ka šos darbus sacerējis pusaudzis.
Jau pirmajiem Puškina dzejoļiem ļoti raksturīga plašā un nozīmīgā tematika. Blakus ikdienas draiskajām, dzēlīgajām epigrammām un veltījumiem vai albumu madrigāliem vērojama ietiekšanās filozofiskās apcerēs, laikmeta notēlojumos, nopietnos antīko personificējumu pārvērtējumos.
Nevar neredzēt, bez šaubām, arī tā laika dzejas «modes», tā laika «tradīciju» ietekmi uz jauno dzejnieku (it īpaši elēģijās, mīlas dzejoļos), kā arī lasītā atbalsi lirikā (antīko autoru, franču dzejnieku apguves un parodējumi). Bet reizē jāuzsver, ka Puškina agrīnajos dzejoļos, lai arī cik tie tuvi ierosmes avotam, nav aklu, nevarīgu, bezpalīdzīgu atdarinājumu.
Sevišķi uzskatāmi to parāda «Atmiņas Carskoje Selo licejā» — pirmais ar pilnu autora vārdu iespiestais dzejolis, kurā dabas apraksta poētiskums, izjūtu liriskais atbalsojums, patriotiskā kaisme tā laika dzejā dzirdētos motīvus padarīja pirmreizīgus. Ne velti dziļi saviļņots par šo dzejoli bija sirmais Deržavins, bet pirmpublicējumam bija pievienota piebilde: «Par šo dāvanu sirsnīgi pateicamies jaunā dzejnieka radiniekiem, jo autora talants patiešām ir ļoti daudzsološs.»
«Atmiņas Carskoje Selo licejā» līdz ar citiem garākiem dzejojumiem un poēmu fragmentiem apliecina Puškina agrīno slieksmi uz plašākas formas — kā viņš pats atzīmēja — «kapitāliem» darbiem jau daiļrades ceļa sākotnējā posmā.
Liroepiska elpa, slieksme uz plašu tēlojumu saistās gan ar romantisku jūsmu, sentimentālu (tradicionālu) dzīves apceri, gan arī ar vēlēšanos uzburt (kaut mazliet uzskaistinātas, poetizētas, tomēr patiesas) dzīves ainas. Plašajā «Vēstījumā Judinam» dzejnieks iejūtīgi attēlo bērnības vasaru iespaidus, dzejolī-vēstulē savam «pavasara draugam» — «Māsai» ataino nospiesto dzīvi licejā un pauž ilgas pēc atbrīves no «klostera»:
Bet laiks jau paies drīz, Un bultas nokritis, Un vārti atsprāgs vaļā, — Vai kalns, vai līdzens lauks — Uz Pēterpili zaļo Reiz straujie zirgi trauks.
(Atdzejojis Arvīds Skalbe)
1816. un 1817. gadā liceja biedru, tāpat «karamzi- nistu» Batjuškova, Zukovska, Vjazemska dzejas paraugu ietekmē Puškins lirikā aizvien vairāk pievērsās intīmām tēmām, mīlai, draudzībai, dzīvespriekam un arī smeldzei. Sakarā ar liceja vadības aizliegumu neviens dzejolis šajos gados netika publicēts.
Pēc liceja beigšanas, būdams saistīts ar literāro apvienību «Arzamass», atbalstīdams tās kreiso — radikālāko spārnu un vēlāk aktīvi sekodams politiskajiem strīdiem Pēterburgā, «Glābšanas savienības» darbībai, piedalīdamies literārajā pulciņā «Zaļā lampa», Puškins novērsās no sentimentālajiem personiskajiem motīviem, kas dominēja licēja pēdējo gadu dzejoļos un bija tik izplatīti tā laika modernajā lirikā. Viņa dzejā aizvien spēcīgāk atbalsojās laikmeta politiski patriotiskie motīvi.
Pēterburgas gadu (1817—1820) laikā (bez poēmas «Ruslans un Ludmila») uzrakstīti vairāk nekā 60 dzejoļi. Starp tiem atrodami tādi klasiski Puškina dzejas darbi kā oda «Brīvībai», «Sādža», «Čaadajevam», «Pasakas. Noēl», «N. Pļuskovai» un citi.
«Prieka, brīvības un prāta, un daiļo mūzu pielūdzējs» šai laikā iedvesmu rod galvenokārt reālajā dzīvē, attālinās no antīkajiem, vēsturiskajiem tēliem, no tradicionālajām dzīves apnikuma un grūtsirdības elēģijām. Viņš jūt progresīvo laika garu, ir brīvdomātāju, brīvības un taisnības cīnītāju vidū.
Šā laika lirikā dominē revolucionāri patriotiskie motīvi.
Neraugoties uz žanru dažādību, visi pieminētie dzejoļi (tiem varētu pievienot 1821. gadā rakstīto dzejoli «Duncis») veido kopskanīgu politisko dzejoļu ciklu, kas guva ārkārtīgi plašu sabiedrisku rezonansi un bija spilgtākā topošo dekabristu domu un noskaņu izpausme.
Veltījumos Čaadajevam un Pļuskovai, kas rakstīti labi apgūtā veltījuma formā, dzejnieks atbalso sava laika nemieru un kvēlākās ilgas, līdz ar to arī tajos ietvertais didaktisms pāraug lirismā. Tieši šajos dzejoļos spārnotās vārsmās formulēta paša dzejnieka sabiedriskā nostāja: viņa brīvā, nenopērkamā balss ir tautas atbalss.
Veltījuma Čaadajevam Puškins rakstīja:
Mēs gaidām, pajāvībā kaistot, Kad atnāks brīves brīdis spožs, Tā mīlētājs, kas jauns un drošs, Alkst satikšanās brīdi skaisto. Draugs, kamēr brīvei piederam Un mūsu goda prāts vēl dzīvo, Lai tēvu zemei ziedojam So liesmu, kas mums sirdīs plīvo!
(Atdzejojis J. Plaudis)
Ņemot par paraugu franču XVIII gadsimta satīriskās dziesmiņas par jaunpiedzimušā Kristus bērniņa apmeklējumu un «raudzībnieku» komiskās replikas, Puškins dzejolī «Pasakas. Noēl» asi izsmēja Aleksandra Pirmā rožainos solījumus — «cara pasaciņas», kuras iemidzina pat jaunpiedzimušo pestītāju.
Retoriskajā, rusticiskas elēģijas formā rakstītajā dzejolī «Sādža» liegās, brīvi ritošās vārsmās uzgleznota lauku šķietami idilliskā ainava un tai pretstatā izvirzīta atziņa «nomācoši ļauna» par to, «ka visus smagi māc šeit gara tumsas spaids», ka te «valda patvaļa». Dzejnieks jautā — vai pienāks reiz tā stunda, «kad cildens brīves rīts būs beidzot atausis»?
Odā «Brīvība» patētiskā naidā pret carisko apspiestību un kvēlā taisnības apziņā dzejnieks draud varmākām ar tautas sodu, aicina vergus celties cīņai. Odas cildeno kaismi kāpina vīrišķo atskaņu akcentē- jums un astoņrindu strofas spriegums — pretstatā klasiskajai desmitrindu strofai.
Tieši šie dzejoļi, kas atbalsoja sava laika progresīvās idejas, padarīja Puškinu populāru plašās aprindās. Kā atzīmējuši vairāki kritiķi, Puškina «sīkie dzejoļi», kas gāja no rokas rokā, atnesa viņam tautā dzejnieka slavu lielākā mērā nekā «lielie» darbi.
Tāpat kā licejā, joprojām rodas dzēlīgas epigrammas, starp tām — tādas sabiedriski nozīmīgas satīras skabargas kā epigramma par Arakčejevu («Visu Krievzemi viņš nomāc . ..»), par kņazu Goļicinu («Zināms viņš kā zemisks līdējs . . .») un citas.
Dienvidu trimdas laikā sarakstīti nedaudz vairāk nekā 100 dzejoļi. Šai posmā notiek ļoti būtisks pagrieziens Puškina daiļradē — no «Ruslana un Ludmilas» romantiskās tēlošanas metodes dzejnieks jau nonāk līdz reālisma atziņai — top pirmās «Jevgeņija Oņegina» nodaļas, un arī lirikā šiem daiļrades ievirzes pārvērtējumiem un izmaiņām ir savs paliekošs iespaids. Dzejas sabiedriskā loma akcentēta tādos dzejojumos kā «Ierēdnis un dzejnieks», «Vēstule cenzoram».
Veltījumā V. Rajevskim nepārprotami skaidri ieskanas agrāko uzskatu pārvērtējums:
Vien kurlam, saltam pūlim dziedājis Es brīves patiesības mēlē.
Bet smieklīga mēdz niecīgajiem šķist Sirds valoda un alkas cēlās.
Jūgs visur, kronis māc vai āva mūs, Vien ļaundari vai gļēvo redzi,
Bet cilvēks — tirāns vai par lišķi kļūst, Vai vergo aizspriedumiem veciem.
(Atdzejojusi M. Bendrupe)
Puškins neprata liekuļot vai liekt muguru padevībā un goddevībā. Dzejolī «Ierēdnis un dzejnieks» viņš dzejniekam, kas ietiecas vienkāršajos ļaudīs, grib iepazīt «gan tautas paražas, gan dzīvi», pretstata ierēdni, kurš steidz uz cietumu, lai pildītu savu «svēto pienākumu».
Dzejolī «Gan viesībās, gan dzīrēs skaistās…» (1821) dzirdam rūgtas trimdinieka skumjas un nomāktību.
Joprojām spēcīgi šai laikā tiek risināta sabiedriski politiskā tematika. «Pilsoniskās lirikas cikls,» kā atzīmē B. Tomaševskis, «bija nozīmīgs posms Puškina radošajā dzīvē. Tā nebija vienkārša epizode viņa dzejiskajos meklējumos. Iziedams jaunos ceļos, Puškins neatteicās no pilsoniskās lirikas būtības, viņš tikai to ietvēra jaunās formās.»1 Puškins atsaucas uz sava laika starptautiskajiem notikumiem ar tādiem dzejoļiem kā «Duncis», «Napoleons», «Grieķietei».
Dzejolis «Duncis» apveltīts ar tādu naida un atriebes kaismi pret patvaldību, ka tā norakstus vēlāk atrada gandrīz katra dekabrista papīros.
Ar šo kaujiniecisko dzejoli sasaucas skarbiem vilcieniem zīmētais sava laika noliedzēja portrets dzejolī «Dēmons». Tas guva plašu atbalsi tā laika jaunatnē, kas slīga rezignācijā un bezcerīgā noliegsmē.
Dzejolī «Es brīves sēklas vientuļš sēju», kas rakstīts 1823. gada beigās, Puškins pauž rūgtu niknumu par sabiedrību, kas trula un nedzīva. Vientuļais brīves sējējs izsaucas:
Tad ganieties, jūs rāmie ļaudis,
Jūs neatmodināš nekas!
Vai ganāmpulks ir brīvi jaudis?
Vien nokaujams un cērpjams tas.
Un viss, ko audžu audzes baudīs, Ir vergu jūgs un pātagas.
(Atdzejojusi M. Ķempe)
Rodas gleznaini, muzikāli dienvidu dabas tēlojumi, kuros reālistisks peizāžas zīmējums cieši sakausēts ar dziļu, sabiedrisku saturu: «Jau dienas spožums bālēt sācis .. .», «Taurija», «Zeme un jūra», «Jau retie mākoņi kā raisīdamies slīd . ..». Rodas tādi filozofisku pārdomu dzejoļi kā «Dzīves rati», «Putniņš», «Es pārdzīvojis savas alkas. ..». Dzejolī «Mūza» Puškins apdzied «saldas skaņas», «himnas svinīgas» un «skaņu burvīgumu», bet tās jau ir tikai atmiņas par maigo mūzu; dzejolī «Cietumnieks» skan skarba dzīves īstenība un smeldze, kas neiemidzina, bet liek celties brīva putna lidojumā. Arvien vairak Puškins sajuta žanru ierobežotību un centās to lauzt, attālinājās no grūtsirdīgās elēģijas (lirikā tās bija atvadas no romantisma), meklēja jaunas, brīvākas, ietilpīgākas izteiksmes formas. Šai ziņā savdabīgs ir vēstījums Ovīdijam. Tanī apvienoti veltījuma un elēģijas elementi, uzrunā antīkajam dzejniekam ietverts sava laika skarbums, ziemeļu trimdinieka — dzejnieka Baratinska un dienvidu trimdinieka — paša autora liktenis. Dzejolī Puškins ietvēra ļoti daudz asociāciju, vēsturisko paralēļu un sabiedrisko zemtekstu. Tēmas sinkrētisms — personisko, vēsturisko un aktuālu sava laika sabiedrisko motīvu sakausējums — Puškinam šķita novatorisks, un pēc tā viņš tiecās arī citos lirikas darbos, piemēram, veltījumā «Čaadajevam» (1821), dzejoļos «Karš», «Jūrai» (dažus gadus vēlāk) un citos. Dzejnieks tiecās būt ar savu laikmetu «vienā līmeni», bet laikmets bija panākams, pēc viņa ieskata, «vien zinībās».
Šai laika posmā dzejnieks vērīgi seko folklorai, uzraksta «Dziesmu var viedīgo Oļegu» (vienu no savām nedaudzajām balādēm), drastisko pasaku «Cars Ņikita un četri desmiti viņa meitu», vēro moldāvu tautas daiļradi — dziesmas, dejas un rotaļas, sacer klasisko «Melno lakatu».
īpaša vieta Puškina dzejā mīlas lirikai. Dzejolī «Ja saldām cerībām vēl bērnišķīgi skauts …» — grūtsirdīgā trimdinieka likteņa apcerē dzejnieks vienīgo gaišo mierinājumu redz mīlestībā:
Bet ilgi dzīvot vēlos, ilgi mīļās tēlu Nest sirdī skumīgā kā laimes liesmu kvēlu.
(Atdzejojusi Mirdza Ķempe)
Dziļu, paliekošu mīlestību dzejnieks neatrod, tādēļ dienvidu dzejoļos palaikam ieskanas skepse («Nav tevis žēl man, jauno dienu laiks, kas aizritējis veltas mīlas maldos . ..»). Satraucot dzejnieka sirdi un iztēli, cita citai seko aizraušanās, kas atstāj pēdas arī lirikā. Jāatzīmē dzejoļi «Grieķietei» un «Svešzemnie- cei», kas veltīti Bairona tuvai paziņai Kalipso Poli- hroni, bet vēl vairāk — dzejoļu cikls, kas saistās ar Jeļizavetu Voroncovu. Tas aizsākas Odesā 1824. gadā («Viss izbeidzies: mūs nesaista nekas…», «Kuģim», «Ir mīlas gaiss kā pārpilns kauss …») un noslēdzas Mihailovskā 1825. gadā ar tādiem dzejoļiem kā «Sadedzinātā vēstule», «Slavas slāpes …», «Jel sargā mani, talisman .. .». Arī 1827. gadā rakstītie dzejoļi «Talismans» un «Eņģelis» pieskaitāmi šim ciklam.
Mihailovskā (1824—1826) uzrakstīti vairāk nekā 100 dzejoļi. Te Puškins sasniedza savu radošo briedumu ne vien liroepikā un drāmā, bet arī lirikā nostājās uz reālisma pamatiem. Jau dienvidos bija dzimusi atziņa, ka dzejas iesīkstējušās tradīcijas, klasicistu stingrie formas priekšraksti, sentimentā- listu šaurie žanru kanoni nav mūžīgi, ka tie savu laiku jau pārdzīvojuši, ka dzejai jāmeklē jauns saturs, jauna forma, dzeja jātuvina tautas dzīvei.
Dzejojumos «Grāmatu izdevēja saruna ar dzejnieku», «Prozaiķis un dzejnieks» un «Otrā vēstule cenzoram» Puškins turpināja polemiku par dzejas sabiedriskumu.
Traģiskie 14. decembra notikumi 1825. gadā liek vēl asāk apsvērt dzejnieka sabiedrisko uzdevumu, dzejas tautiskumu, daiļrades humānismu.
Dzejniekam nav jābūt mistiskam, skumjam saldsērīgu jūtu apdziedātājam vai amatniekam, kas sacer odas svinīgam gadījumam, viņam jābūt pravietim, kas ar uguns vārdiem aizdedzina ļaužu sirdis. Tāds šai laikā ir Puškina atzinums. Tas ieskanas dzejolī «Prozaiķis un dzejnieks» un citos. Tas arī liek dzimt slavenajam dzejolim «Pravietis», kurā lasām:
Jel celies, praviet, redzi, dzirdi, Lai mana griba stāv tev klāt, Pa zemēm, jūrām ļaužu sirdis Ej uguns vārdiem dedzināt!
(Atdzejojusi M. Ķempe)
Iedziļināšanās cilvēka iekšējā pasaulē, personības būtībā — tā ir viena no raksturīgākajām Mihailovskas posma lirikas iezīmēm. (Jāpiebilst, ka «Grāmatu izdevēja sarunai ar dzejnieku» ierosme gūta no
Gētes «Fausta» ieskaņas.) Lasot veltījumus draugiem, dzejoli «19. oktobrī», nevar nepamanīt šo iezīmi. Te atsaukti atmiņā liceja biedri — tie paši «dzīrojošie studenti». Bet atmiņas par viņiem izraisa dziļu pašapceri, visa savas paaudzes mūža rezumējumu. Dzejnieks izsaucas: «Skaists biedriskums, tas, draugi, vieno mūs!» Neviens tik daudz un tik iejūtīgi, tik sirsnīgi un ar tādu vīrišķību nav rakstījis par draudzību kā Puškins.
Viens no zīmīgākajiem pēctrimdas dzejoļiem ir vēsturiskā elēģija «Andrē Šenjē», kurā Puškins, vēl pielietodams analoģijas un vēsturisko paralēļu paņēmienu (tāpat kā vēstījumā Ovīdijam, tikai daudz tuvākā vēsturiskā atskatā), pauž trimdinieka naidu pret patvaldniecisko tirāniju.
Mihailovskā radās klasiskais veltījums Annai Ker- nai — viena no mīlestības lirikas pērlēm, kā ari viens 110 spožākajiem dabas lirikas šedevriem — «Ziemas vakars».
Cilvēka jūtu smalkākās un spriegākās vibrācijas, gleznains, dziļi emocionāls ainavu atveidojums pārsteidza ar vienreizīgo patiesīgumu un poētisko daili.
Vientulība lauku ciemā ciešāk nekā jebkad satuvināja Puškinu ar folkloru, padziļināja viņa izpratni par tautas vārda mākslu un lika novērsties no plaši izplatītajām tautas dziesmu apdarēm un pārveidēm, tiekties apgūt tautas izteiksmes savdabību un spēku. Šos centienus spilgti atklāj «Dziesmas par Steņku Razinu», kurās spēcīgi atbalsojas tautas dzejas intonācijas un nav tradicionālo atskaņu.
Vērojot dižā dzejas meistara lielo tēmu un formu daudzveidību, nāk prātā mūsu Tautas dzejnieka Jāņa
Šudrabkalna tēlainais atzinums: «Daudz starainu šķautņu Puškina lirikas kristālam.»[157]
Pēctrimdas un mūža pēdējo gadu lirikā jaunie ceļi dzejas izteiksmē tika cirsti vēl tālāk un redzamāk. No 1826. līdz 1830. gadam Puškins uzrakstīja ap 120 dzejoļu. Dzejnieks šai laikā pārdzīvo grūtu periodu, kad, no vienas puses, atgūtā brīve un vispārējā atzinība dara laimīgu, bet, no otras, — arvien jūtamāk uzmācas neticība laimes iespējai un beidzot, galīgi sabrūkot ilūzijām par cara cēlsirdību, uzmācas pesimisms un aug protests un naids.
Kā izaicinājums augstmaņu tumsonīgajam, sīkumainajam pūlim skan dzejolis «Dzejnieks un pūlis».
Šā laika lirikā atrodami vēl tādi spēcīgi dzejoļi kā «Ančars», «Dzejniekam» («Klau, dzejniek, ne- dzenies pēc ļaužu mīlestības …»), «Mani raduraksti» un virkne dzēlīgu (diemžēl lielāko tiesu nepārtulko- jamu) epigrammu. Starp veltījumiem redzam maigo dzejoli «Auklei» un dedzīgo domu biedra sveicienu dekabristiem «Jūs, Sibīrijas raktuvēs…». Šai laikā radušies arī lieliskie dabas tēlojumi — «Ziemas rīts», «Ziemas ceļš», «Šļūdonis», «Kaukāzs». Reālistiskās dabas ainas, kā redzam pēdējā dzejolī, slēpj zemtekstā skarbu, vērienīgu laikmeta ainu.
Tautas dzejas motīvi gūst lielisku izskaņu tādos balādiskajos dzejoļos kā «Slīkonis» un «Jodi». Mīlestības dzejoļiem pievienojas «Tu un jūs», «Madonna», «Kad savos karstos skāvienos» un citi. Dzejoļos «Sonets» un «Atskaņa» Puškins tēlaini apcer arī dzejas formas jautājumus.
Labus paraugus Puškins šai ziņā dod mūža pēdējā posmā (1831—1837). Tolaik uzrakstīti vai aizsākti 145 dzejoļi. Liels skaits no tiem ir brīvajās vārsmās (16 rietumslāvu dziesmas, «Rodriks» un citi).
Šai laikā, būdams pastāvīgi satraukts, Puškins aizvien mazāk spēj nodoties daiļradei. Mierinājumu dod grāmatas, tās piesaista darbam. Ar to arī izskaidrojamas citu autoru darbu pārveides un intonācijas, tēmu un formu meklējumi šai posmā. Lasot Mickeviča balādes, rodas «Vojevoda», «Budris un viņa dēli», pārcilājot tautas nostāstus, tiek uzrakstīts (bez pasakām) drastiskais «Huzārs» un «Nakti dzirnavnieks nāk mājās …», pārlasot Horācija odu, top slavenais «Piemineklis».
Vairāk nekā 650 dažādas tematikas un dažāda apjoma dzejas «mazo» darbu, no tiem ap 500 pabeigtu dzejoļu — tāda ir nepilnu 25 gadu raža Puškina lirikā, caurmērā — turpat 30 dzejoļi gadā!
Kopotajos rakstos atdzejoti ap 470 dzejoļu. Tie arī pilnībā atklāj Puškina lielumu un meistarību.
Kādā literatūrkritisko rakstu piebildē Puškins atzīmēja: «Dzeja mēdz būt vienīgā kaislība tikai nedaudziem, kas dzimuši dzejnieki; tā apņem un aizsedz visus vērojumus, visas tieksmes, visus iespaidus viņu dzīvē.»[158]
Puškins piederēja šiem nedaudzajiem. Visu mūžu viņš ziedoja dzejai. To rāda ne vien lirika, bet arī citi ģeniālā dzejnieka daiļrades novadi, it īpaši liro- epika.
Puškina daiļrades mantojumā prāvs skaits poēmu, aizsāktu liroepisku darbu, romāns dzejā «Jevgeņijs Oņegins» un pasakas.
Kā raksta Puškina liroepikas pētniece V. Sando- mirska, «savu laikabiedru apziņā Puškins ieauga pirmām kārtām kā poēmu autors — kā «Ruslana» dziesminieks, «Kaukāza gūstekņa», «Bahčisarajas strūklakas» un «Čigānu» autors. Tas, ka poēmas kļuva par viņa daiļrades pirmā perioda vadošo žanru, izrietēja ne vien no paša dzejnieka radošajām interesēm, bet atspoguļoja arī jaunu episku žanru meklējumus, kas bija raksturīgi jaunajam literatūras laikmetam.»[159]
Poēmas atrodam pašu pirmo Puškina poētisko darbu skaitā. Kā redzējām, biogrāfiju pārlūkojot, starp pirmajiem Puškina literārajiem mēģinājumiem tiek minēts «liroepisks» dziedājums. Licejā, cenzdamies atrast tēmu lielam darbam, dzejnieks uzsāka poēmas «Mūks» un «Bova», uzrakstīja vairākus plašus liro- episka rakstura dzejojumus — «Osgars», «Pilsētiņa», «Fonvīzina rēgs» un citus.
Aplūkodams Puškina daiļrades mantojumu kopumā, B. Tomaševskis atzīmē, ka dzejnieks neredzēja principiālu atšķirību starp poēmām un liriskajiem dzejoļiem: «Abi šie novadi veidojas uz vieniem un tiem pašiem estētiskajiem principiem un vienādā mērā atklāj to pašu radošo seju. Šajos abos paveidos ne tikai autora seja, bet ari mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi ir vieni un tie paši. Viņa poēmas ir liriskas, pie tam principiālā ziņā liriskas.»[160]
Satīriskās poēmas «Mūks» uzrakstītā daļa (414 rindas) liecina par klasicisma spēcīgo ietekmi, jaunā autora cenšanos sekot respektējamiem paraugiem, šai gadījumā — «franču Parnasa sultānam» Voltē- ram, bet te arī parādās Puškina talanta spilgtās iezīmes — tēlojuma mērķtiecība, satīriskais (antireliģis- kais) asums, skaidrās ieceres poētiska atklāsme, emocionalitāte un tēlainība.
Interesanti atzīmēt, ka poēma «Mūks» Puškina literārā mantojuma pētniekiem vairāk nekā 100 gadus bija zināma tikai pēc nosaukuma un tika uzskatīta par pazudušu. 1926. gadā manuskriptu atrada skolas biedra A. Gorčakova arhīvā un pēc diviem gadiem iespieda.
Poēmas jeb satīriskās pasakas «Bova» fragmentā (279 rindās) jaunais dzejnieks apstrādājis jau citu autoru skartu tematu. (Skat. Karamzina «Iļju Muro- mieti», Radiščeva «Bovu» u. c.) Visvairāk šai agrīnajā poēmas mēģinājumā jāpasvītro ietiekšanās folklorā un nosliece uz satīru, — piecpadsmitgadīgais dzejnieks šai darbā mēģināja atriebties Katrīnai II par savu senču pazemošanu — sava vectēva sodīšanu ar «trimdu» Mihailovskā.
Šiem pirmajiem liroepiskajiem mēģinājumiem sekoja pirmais plašākais un nozīmīgākais Puškina dzejas darbs «Ruslans un Ludmila», kas tika iecerēts un aizsākts jau licejā 1817. gadā un pabeigts 1820. gada 26. martā. Pēc P. Aņenkova vārdiem, «neviena no poēmām no Puškina neprasīja tik daudz pūļu», cik tika ieguldīts šajā «pushumoristiskajā, pusnopiet- najā fantastiskajā pasaciņā»[161]. Laikam gan var sacīt, ka neviena no poēmām neizraisīja tik dzīvu kritikas reakciju kā «Ruslans un Ludmila». Jau pirmo fragmentu parādīšanās periodikā radīja kritikas iebildumus, bet visas poēmas iznākšana 1820. gada augusta sākumā atbalsojās daudzos periodiskos izdevumos.
Pazīstami folkloras tēli un vienkāršs stāstījums šajā poēmā saistījās ar spilgtu fantāziju, laikmetīgu, ironisku sižeta komentējumu, asprātīga, dzēlīga teicēja tēlu. Neraugoties uz lielo interesi un dzīvo reakciju, kritika bija uztraukta par klasicisma kanonu neievērošanu, Zukovska un citu tolaik valdošā romantiskā dzejas virziena stila laušanu. Bet, kā zināms, pats Zukovskis tieši pēc šā darba uzrakstīšanas atzina sevi par uzvarētu — tā ir dzejas meistara vislabākā atsauksme par jaunā dzejnieka pirmo lielāko darbu. Reakcionārā kritika nevarēja vien rimties sašutumā par tādu atkāpšanos no dzejas «augstā stila». Autors tika pielīdzināts rupjā puskažokā tērptam un vīzēs apautam bārdainam zemniekam, kas būtu iesprucis Maskavas dižciltīgo sabiedrībā un pilnā balsī uzsaucis: «Sveiki, zēni!»
Visai asi par poēmu izteicās tomēr arī V. Be- ļinskis, uzsvērdams, ka tanī daudz krievu literatūrai svešu autoru — Ariosto, Taso un Vīlanda — poēmu ietekmes, lielāko vērtību V. Beļinskis šai poēmā saskatīja formas meistarīgajā izveidē.
Iecerētās Puškinam veltītās monogrāfijas materiālos, aplūkodams Puškina lirikas un liroepikas klāstu, B. Tomaševskis raksta: «Tāpat kā «Mūks», tas bija rezumējošs darbs, kas ietvēra sevī literārās intereses, visu lasīto un to, kas aizrāva autoru. Ar šo poēmu, burtiski, tika likvidēts viss milzīgais viņa daiļdarbu uzkrājums, un, radīdams «Ruslanu un Ludmilu», Puškins jau vairs nebija spējīgs atgriezties pie kaut kā tamlīdzīga. Ar to beidzās liceja periods. Tāda mēroga daiļdarbu sacerēšanas procesā Puškins bija nobriedis. Pēc «Ruslana un Ludmilas» Puškinam vajadzēja iet uz kaut ko jaunu, pa jaunu ceļu.»[164]
Dienvidu trimdas laikā tika aizsākta poēma «Va- dims» (1822), radās poēmas «Kaukāza gūsteknis», «Brāļi laupītāji», «Bahčisarajas strūklaka», «Gabri- eliāda», radās iecere poēmai «Čigāni», sākās darbs
pie visplašākā un nozīmīgākā liroepikas darba —=• romāna dzejā «Jevgeņijs Oņegins».
Dienvidu daba, sava laika progresīvās idejas, sava laika varoņa meklējumi, Bairona romantisko poēmu ietekme šajos darbos, kas iemantoja ļoti plašu rezonansi lasītājos un kritikā, pacēla jaunā — augstākā pakāpē Puškina dzeju, pietuvinot to reālismam.
Puškins tiecās poēmās atveidot sava laika varoni — sabiedrības atstumtu vai no sabiedrības atšķēlušos indivīdu. Gūsteknis, Aļeko — tie ir vispārināti tēli, zināmā mērā abstrahēti un shematizēti. To raksturojums saistīts ne tik daudz ar dramatisku darbības risinājumu, cik ar lirisku izjūtu un pārdomu atklāsmi, ar ainavas zīmējumu. Lirisms te ir dominējošā iezīme. «Kaukāza gūsteknī» Puškins, dodams spilgtus, emocionālus Kaukāza dabas tēlojumus, uz- skicēja Gūstekņa tēlā sava laika progresīvās jaunatnes — nākamo dekabristu romantisku portretu. Vēl noteiktākiem, asākiem vilcieniem tas veidots poēmā «Čigāni», kurā Puškina dzejiskā meistarība sasniegusi pilnbriedu (lieliskās, reljefās dabas gleznas, varoņu jūtu ekspresīvs, dinamisks tēlojums, sižetiskās darbības spriegums).
«Gabrieliādā» — antiklerikālā poēmā, kas tuva Voltēra un Parnī satīriskajām poēmām, tika saklausīti liceja laika drastiskie toņi (atcerēsimies fragmentāro «Mūku»), bet būtībā tas bija ass, dzēlīgs, aktuāls protests pret tā laika svētulīgo, tumsonīgo politiku, ko noteica mistiķis kņazs Goļicins. Poēmas izplatība tomēr bija diezgan šaura. Bet valdības reakcija, kā zināms no biogrāfijas, bija ļoti asa un sagādāja dzejniekam lielas nepatiksmes.
Patiess notikums Jekaterinoslavā — divu kopā sakaltu cietumnieku bēgšana pāri Dņeprai — ierosināja poēmu «Brāļi laupītāji», kura uzrakstīta tikai daļēji un kuras iecere attīstīta poēmā «Bahčisarajas strūklaka». Diemžēl «dzimtenes skaņas», skarbie dzīves piesitieni (otrās poēmas pamatā arī leģendārs stāsts par hana mīlestību uz poļu skaistuli M. Potocku, par divu kultūru sadursmi) tomēr atbalsoja vairāk Bairona romantismu nekā realitāti.
Visām šīm poēmām bija dziļa atbalss tā laika literatūrā. Bet visvairāk atdarinājumu izraisīja «Kaukāza gūsteknis» un vēlāk «Čigāni», ko 2ukovskis atzina par Puškina spožāko meistardarbu un kas arī bija pēdējais dzejnieka spilgtākais romantiskais darbs, viņa neapstrīdamās un neapstrīdētās romantiskā dzejnieka slavas apoteoze.
«Jevgeņijs Oņegins» — romāns dzejā, ko Puškins sāka rakstīt pirms «Čigāniem», jau ievirzīts citā tēlojumā — galvenais varonis veidots pēc konkrētām prototipu iezīmēm. Reizē ar emociju lirisku atklāsmi te ienāk spēcīgs reālistiskas vides, arī personas portreta un rīcības notēlojums.
Ja dienvidu perioda romantiskajās poēmās tēloti ārkārtēji, eksotiski dabas apstākļi, spilgti individuālas varoņpersonas, tad «Jevgeņijā Oņeginā» ienāk tiešs poētisks dzīves īstenības tēlojums, tiek atveidotas reālistiskas personas. Tas, ko romantiķi uzskatīja par «dzīves prozu», kas dzejā varot būt tikai satīriskā žanra cienīga, kļuva Puškina daiļradē par dzejas darba tēmu. «Cietēja egoista» Oņegina, Ļe'nska un Tatjanas tēli kļuva klasiski ar savu reljefo zīmējumu, dziļi laikmetīgo tipizējumu.
Dzejnieka virtuozitāte parādās katrā strofā, sižeta šķetinājumā, personu raksturojumā, detaļu zīmējumā un liriskajās atkāpēs.
«Jevgeņijs Oņegins» — romāns, ko Puškins iecerēja kā nebeidzamu sava varoņa dzīves hroniku, tika rakstīts septiņus gadus. Tas izvērtās par lielisku, īsti «kapitālu» dzejas darbu, tā laika dzīves panorāmu. Beļinskis to nosauca par krievu dzīves enciklopēdiju, Puškina fantāzijas visjaukāko lolojumu. Maksims Gorkijs atzīmēja «Jevgeņiju Oņeginu» ne vien kā daiļdarbu, kas apveltīts ar nevīstošu skaistumu, bet arī kā «vēstures dokumentu, kas attēlo laikmetu noteiktāk un patiesāk, nekā to līdz šai dienai atveido desmitiem biezu grāmatu».
Dzīves būtības jautājumi, indivīda un sabiedrības savstarpējās attieksmes, sabiedriskā un morālā pienākuma problēma, tautiskuma un humānisma kategorijas — tas viss «Jevgeņijā Oņeginā» iemiesots dzīvā mākslas izteiksmē. Par ieceres dziļumu un galvenā varoņa ciešo sakņojumu sava laika īstenībā liecina šifrētā X nodaļa, kas rāda, ka Puškins vēlējies savu varoni iesaistīt dekabristu kustībā.
Var likties neticami, ka arī «Jevgeņijs Oņegins», tāpat kā citi novatoriski darbi Puškina laikā, izraisīja asu diskusiju un trokšņainas iebildes, atklāja neizpratni par romantiskā dzejnieka pievēršanos sadzīves aprakstiem, parastiem, ikdienišķiem «varoņiem». Šo neizpratni un neapmierinātību par zināmu darba eklektismu pauda arī dekabristu kritiķi un N. Gogolis. Tikai daži «Jevgeņiju Oņeginu» sākumā vērtēja kā «sava laika dzīves spoguli».
Beļinska augstais vērtējums lika pamatus visai turpmākai — jau visumā vienprātīgai augstajai kritikas atzinībai un neskaitāmiem pētījumiem.
Citi liroepikas darbi neguva vairs nedalītu lasītāju un kritikas atzinību, un, ja «Andželo» — kā tikai daļēji realizēta, Šekspīra ierosmē rakstīta psiholoģiska varoņpoēma — pamatoti neizraisīja sajūsmu, tad, piemēram, «Mājiņa Kolomnā», kas slēpj sevī «Vara jātnieka» iedīgļus un vēlāk izraisīja gandrīz tikpat daudz atdarinājumu kā «Kaukāza gūsteknis»[165], netika izprasta. To novērtēja vienīgi kā lielā dzejnieka talanta norieta nenoliedzamu faktu, lai gan poēma bija interesanta ar Pēterburgas nomales tēmas izvirzījumu un tās savdabīgu risinājumu.
Arī satīriskā poēma «Grāfs Nuļins» ar reālistisko sīkpilsoniskās muižniecības dzīves atainojumu neguva lasītāju augstu vērtējumu.
Mūža beigu posmā Puškins strādāja vēl pie divām poēmām: «Tacits» (1829—1833) un «Jezerskis» (1832—1836). Abas palika nepabeigtas. Pirmajā poēmā bija nodoms parādīt kalniešu dzīvi, ar ko dzejnieks tuvu iepazinās 1829. gadā brauciena laikā uz Erzerumu. Otrā poēma bija veltīta krievu muižniecības problēmām.
Izcila vieta Puškina daiļrades beigu posmā ir vēsturiskai varoņpoēmai «Poltava» (1829), kas pamatojas uz konkrētu vēstures materiālu, sniedz Pētera Pirmā un viņa laikmeta attēlojumu episkā panorāmā, dramatiskā (dažviet arī dramatiskā formā risinātā) darbībā. Pētera Pirmā uzvara Poltavas kaujā lika slingru pamatu tālākai viņa darbībai valsts reformēšanā un attīstīšanā. Jau «Štancēs» cildinātā progresīvā valdnieka darbība poēmā izcelta ar īsti episku spēku.
Puškins pie šīs poēmas strādāja rūpīgi un aizrau- līgi. Beļinskis to vēlāk novērtēja kā vienu no augstākajiem Puškina poētiskajiem sasniegumiem, sevišķi uzsvērdams dzejas meistarību, kas šai daiļdarbā ir «īsti puškiniska».
Vēl zīmīgāks ir dzejnieka liceja biedra — notiesātā dekabrista dzejnieka V. Kihelbekera vērtējums. Viņš, izlasījis poēmu, no cietokšņa rakstīja: «Es Tevi ne tikai mīlu, kā vienmēr esmu mīlējis, bet par Tavu «Poltavu» cienu, cik vien var cienīt.» Tomēr lasītājos un kritikā poēma neguva lielus panākumus. Pie neveiksmes cēloņiem Puškins pakavējās diezgan plašā kritikas atspēkojumā, pasvītrodams respektējamu dzejnieku augstos atzinumus un pats atzīmēdams šo poēmu kā pašu oriģinālāko citu darbu vidū.[166]
Boldinā 1833. gada rudenī A. Mickeviča dzejoļu un daudzu vēstures materiālu ierosmē tika uzrakstīta otra nozīmīgākā vēsturiskā varoņpoēma «Vara jātnieks», kas gan tika iespiesta tikai pēc dzejnieka nāves 1837. gadā, jo šo darbu augstākā cenzūra neakceptēja. Pētera Pirmā reformu lielās progresīvās nozīmes akcentēšana pretstatā A. Mickeviča ieskatam un arī Nikolaja Pirmā patvaldnieciskajai kārtībai — tā bija poēmas galvenā ideja, kurai pakārtojās arī indivīda un vēsturiskās nepieciešamības neizbēgamās sadursmes attēlojums.
Poēmas spriegums un lakonisms, reālistisko notikumu poētiski kāpināts attēlojums un nedzīvu priekšmetu personificējums piešķīra arī šai poēmai īsti «puškinisku» spožumu. Dramatiskā Pēterburgas plūdu aina un Pētera Pirmā statujas — vara jātnieka atdzīvošanās un auļošana pa pilsētas ielām ir neatkārtojami spēcīgas epizodes. Poēma ienesa krievu literatūrā pilsētas, konkrēti — Pēterburgas tēmu. «Vara jātnieks» bija pēdējais lielākais un nozīmīgākais Puškina dzejas darbs.
Kā augstākā un spožākā Puškina liroepikas virsotne augstu pāri ne vien šā laika, bet arī visiem pārējiem liroepikas un citu žanru darbiem paceļas «Jevgeņijs Oņegins». Tāpat kā lielākā daļa poēmu, arī šis monumentālais darbs Kopotajos rakstos iekļauts jaunā atdzejojumā.
Redzamu vietu lielā dzejnieka daiļrades mantojumā blakus poēmām ieņem pasakas: «Pasaka par popu Pietapieri un viņa kalpu muļķa Antuļi», «Pasaka par caru Saltanu …», «Pasaka par zvejnieku un zivtiņu», «Pasaka par mirušo cara meitu un septiņiem varoņiem» un «Pasaka par zelta gailīti».
Vēl var pieminēt nepabeigto pasaku «Par lāceni», tāpat negaro drastiski humoristisko pasaku «Cars Ņikita un četri desmiti viņa meitu», kas pierakstīta pēc dzejnieka brāļa Ļ. Fuškina atmiņas, un negaro pasaku «Precinieks» (1825), kas ļoti tuva balādei un ar sarežģīto formu sagādā lielas grūtības atdzejotājiem, tādēļ arī palikusi ārpus Kopotajiem rakstiem.
Gandrīz visas pasakas uzrakstītas mūža pēdējā posmā no 1830. līdz 1834. gadam, kad bija radīti jau lielie reālistiskie darbi «Jevgeņijs Oņegins» un «Boriss Godunovs» un kad Puškins it kā rezumēja ilgus gadus lolotos nodomus — savā daiļradē atbalsot tautas vārda mākslu.
1830. gadā «Kritikas atspēkojumā» dzejnieks izteica zīmīgu atzinumu: «Senlaiku dziesmu, pasaku utt. pētīšana nepieciešama, lai pilnīgi apgūtu krievu valodas īpatnības. Mūsu kritiķi velti tās nonicina.»1 Bērnībā saklausītā pasaku burvība, Kišiņevā, tāpat Svjatogorskā vienkāršo ļaužu vidū dzirdētie nostāsti un teiksmas, pārdomas par zemnieku likteni, par tautas izglītošanu, par tautas teātra attīstību utt. — tas viss dziļi iegula rakstnieka daiļrades apziņā, laiku pa laikam ieskanēdamies sīkākos dzejas darbos, dramatisko darbu skatos, it īpaši «Borisā Go- dunovā», bet visā krāšņumā, tēlu, fantāzijas bagātībā un intonāciju, frazeoloģijas un leksikas savdabībā parādījās pasakās.
Puškina pasakas ļoti augstu novērtēja N. Gogolis, N. Gņedičs un virkne citu redzamu rakstnieku. Bet ue mazums kritiķu, tai skaitā arī V. Beļinskis, tās pieskaitīja Puškina literāri mazvērtīgākajiem, neoriģinālākajiem sacerējumiem.
Laika pārbaude tomēr parādīja, ka, lai arī Puškins smēlies sižetus krievu vai cittautu folklorā, viņa stāstījumā jeb, kā daži kritiķi izteicās, «atdzejojumā» pazīstamās pasakas iemirdzējās jaunā gaismā un meistara piešķirtajā formā gadu gaitā nezaudēja savu mirdzumu. Daudzas Puškina pasaku vārsmas folklorizējās, kļuva par ierosmi un spilgtu paraugu citiem rakstniekiem.
Ja «Ruslana un Ludmilas» ieskaņā autors apzīmē šo sacerējumu par draisku rotaļu un dienvidu romantiskajās poēmās apdzied vientuļus varoņus, kam rūp tikai personiskā brīvība un laime, tad, strādājot pie «Borisa Godunova» — sava pirmā dramatiskā darba (tanī pašā laikā pie «Jevgeņija Oņegina» un nelielās satīriskās poēmas «Grāfs Nuļins»), viņš jau priekšā redzēja paveramies daudz plašāku darba lauku un svarīgāku uzdevumu — tvert konkrētus notikumus reālos apstākļos un tajos atklāt aktuālas, cildenas, progresīvas laikmeta idejas. Bija mainījusies dzejnieka pieeja vēsturiskām tēmām. Analoģijas un paralēļu vietā viņš izlietoja tiešu, konkrētu tēlojumu, kas sasaucās ar viņa laiku un nevarēja to neietekmēt.
«Boriss Godunovs» uzskatāma par sociāli vēsturisku un sociāli filozofisku reālistisku traģēdiju. Tā bija pilnīgi jauna parādība krievu un visā tālaika pasaules dramaturģijā. Atteikdamies no klasicisma iedibinātajām dramaturģijas tradīcijām, tāpat no Šekspīra un Rietumeiropas XIX gadsimta sākuma romantiskās drāmas, izvirzot patvaldnieka un tautas attieksmju problēmu šā darba centrā, Puškins radīja novatorisku, zināmā nozīmē tautas traģēdiju.
Atcerēsimies pārsteidzošo iespaidu traģēdijas lasījumos, kas atzīmēts Puškina biogrāfijā, tāpat augstākās cenzūras piesardzīgo attieksmi pret šo darbu un tā ilgo ceļu uz spiestuvi.
Pēc traģēdijas parādīšanās kritikā izvērsās ļoti asa un ilgstoša polemika. Tā spilgti atklāja, ka ģeniālais autors aizsteidzies savam laikmetam priekšā, un pat attīstītākie tā laika kritiķi (dekabristi A. Bestuževs, V. Kihelbekers, P. Kateņins) nespēja saskatīt šā darba patieso vērtību. Traģēdijas «neveiksmi» daļa kritiķu pareizi izskaidroja ar izlutinātās «publikas» nespēju iedomāties «Ruslana un Ludmilas» autoru citādu. Daudziem Puškins visā viņa dzīves laikā bija un palika tikai romantisks dzejnieks, «saldo skaņu» burvis. Vienīgi dzejnieks D. Venevitinovs pamanīja, ka «Borisā Godunovā» ne mirkli priekšplānā neizvir- zās dzejnieka personība, ka viss notiek tā, kā prasa laika gars un darbojošos personu raksturs.
Dziļš šīs traģēdijas izvērtējums sniegts vairākos padomju zinātnieku (G. Vinokura, B. Tomaševska, G. Gukovska, A. Sloņimska u. c.) pētījumos. Kapitālu šā darba izpēti veicis B. Gorodeckis savā monogrāfijā «Puškina dramaturģija» un D. Blagojs vairākās apcerēs, bet it sevišķi sava darba «Puškina daiļrades ceļš» pirmajā grāmatā.[169]
Rainis — «Borisa Godunova» tulkotājs latviešu valodā — raksturoja to kā dzejisku, cēli un rāmi ritošu drāmu, kurā Puškina reālisms atspoguļojas jaukāk nekā citos darbos: «Tik cēla un augsta poēzija un tomēr tik dzīves patiesi, reālistiski tēlojumi, tik skaista un pacildinoša valoda un tomēr tik vienkārša, tik tuva zemo ļaužu runai, bez jebkādiem sevišķiem izpušķojumiem un mākslotiem greznumiem, tik caurredzami skaidra un saprotama — viss tas vēl nebija dzirdēts. Tā bija krievu reālisma pirmā uzvara… Še vairs nav ne vēsts no agrākām aukainām kaislēm un kārēm, no neapmierības, meklēšanas, izsamišanas, — viņš atradis jaunu dzīvi tautā.»[170]
Puškina dramaturģisko darbu klāstā atrodam vēl «Mazās traģēdijas» («Skopais bruņinieks», «Mocarts un Saljēri», «Akmens viesis» un «Dzīres mēra laikā»), kā arī divas nepabeigtas drāmas: «Nāra» un «Ainas no bruņinieku laikiem» (pēdējā savas nepabeigtības un fragmentaritātes dēļ Kopotajos rakstos nav iekļauta).
Pretēji «Borisam Godunovam» šie darbi nekādas polemikas neizraisīja un gandrīz vispār dzejnieka dzīves laikā netika apcerēti. Pirmais savā pēdējā Puškina cikla rakstā tos izvērtēja Beļinskis un (atšķirībā no kritikas par «Borisu Godunovu») atzina par ārkārtīgi spožiem meistardarbiem, «Akmens viesi», piemēram, nosaukdams par «vērtīgāko, brīnišķīgāko dārgakmeni» Puškina «dzejas vainagā».
«Ainas no bruņinieku laikiem», ko V. Beļinskis vērtēja atturīgāk, un nepabeigto «Nāru» savukārt ārkārtīgi augstu novērtēja N. Černiševskis, pēdējo darbu meistarības ziņā nostādīdams līdzās «Vara jātniekam» un «Akmens viesim» un augstāk par «Čigāniem», «Brāļiem laupītājiem», «Poltavu».[171] «Mocarts un Saljēri» — ģēnijs un talants, atraisīts mākslas meistars un skauģis, «Skopais bruņinieks» — skopuļa baismā mantkāre, — katrā mazajā traģēdijā ir kāds neaizmirstams notikums, nozīmīga atziņa par cilvēkiem, viņu attiecībām, dzīvi.
Puškina piezīmēs fiksētas vēl 18 dramatisku darbu ieceres (neskaitot divas liceja laikā rakstītās komēdijas, kas nav saglabājušās). Ap 1827. gadu sastādītajā sarakstā atrodami šādi nosaukumi: Romuls un Rems, Dons 2uans, Jēzus, Savojas Beralds, Pāvils
Pirmais, Iemīlējies sātans, Dmitrijs un Marina, Kurbskis.
Jāatceras, ka arī vairākās poēmās un dzejoļos dzejnieks izmantojis dramatisko formu (dialogi «Čigānos», «Poltavā», dzejojums «Grāmatu pārdevēja saruna ar dzejnieku», «Aina no «Fausta»», «Varonis»).
Jāpievienojas Puškina dramaturģijas pētniekam B. Gorodeckim, ka dramatizētajiem dialogiem Puškina poēmās un dzejoļos maz kopīga ar tīro dramaturģijas žanru un ka tiem ir pavisam cita funkcija. To uzdevums — varoņu liriska pašatklāsme.[172] bet nevar arī noliegt, ka Puškina dramaturģijā ļoti liela loma lirikai. Palaikam varoņu monologi skan kā dzejoļi, un arī «tīrā dramaturģijas žanra» darbos Puškins iekļauj lirisko pašatklāsmi. Minēsim kaut vai Borisa Godunova monologu «Es sasniedzu vis- augsto varu …».
Jebkurā dzejas žanrā Puškins ir dzejnieks — viņa apgarotajā fantāzijā atdzīvojas personiskās dzīves fakts, konkrēts sabiedrisks notikums, leģendārs notikums vai personība, vēstures laikmets, tāpat vienkāršie tautas nostāsti vai teiksmas.
Puškina daiļdarbu poētisko skanīgumu un tēlainību zīmīgi raksturojis Jānis Sudrabkalns: «Cik jauki rit Puškina dzejas rindas! Viņu burvības noslēpums ietverts pašā Puškina ģēnijā, formas pilnīgajā saskaņā ar saturu .. . Pants vizuļo un skan … Puškina dzejā viscauri valda brīve, skaidra gaisma, grācija, jaunība bez gala. Puškina apbrīnojamā meistarība ir viena no šīs nevainojamās grācijas un mūžīgās jaunības atslēgām.»[173]
Lielu uzmanību Puškina dzejas meistarības aplūkojumam veltījis Beļinskis. Viņš par Puškina dzejas mākslu saka: «Puškina dzeja ir talanta un iedvesmas dzeja …; tā ir dzeja, kas eksistē tāpēc, lai piepildītos ideja, dvēsele; tā ir dzeja, ko nav iespējams atdarināt. Antīkā plastika un stingra vienkāršība te savienojas ar aizgrābjošu, līgani plūstošu skanīgumu; visa krievu valodas akustikas bagātība un spēks te parādās apbrīnojamā pilnībā. Šī dzeja ir liega, maiga un valga kā viļņa šalka, tā ir valkana un lipīga kā sveķi, spoža kā zibens, caurspīdīga un tīra kā kristāls, smaržīga un jauka kā pavasaris, stipra, droša un mirdzoša kā zobens varoņa rokā.»2
Puškina dzejas meistarība liekas pilnīgi nesasniedzama un nepieejama, varbūt pat pārdabiska. Bet Puškina meistarības pētījumi, viņa stila analīze atklāj ne vien spožu talantu, neparastas dzejnieka dotības, bet arī titānisku darbu, ar kādu iedzimtais talants ir kopts.
Puškina dzejas formas specifiskos jautājumus pētījuši daudzi zinātnieki. Kā interesantāko var minēt Andreja Belija pētījumu par četrpēdu jamba ritmiskajām īpatnībām («Simbolisms», 1910).
N. Lapšina, I. Romanovičs un B. Jarho sastādījuši Puškina dzejas metrisko rādītāju (1934). Tanī sniegti interesanti secinājumi par Puškina ritmiku: 84% no visām Puškina vārsmām uzrakstītas jambos, 10,6% — trohajā, tikai 1,5% — trīspēdu pantmēros, pārējie 2,9% vārsmu uzrakstīti «tautas» pantmēros un heksa- metrā vai pentametrā.[176]
Visiemīļotākais Puškina pantmērs ir četrpēdu jambs, bet dzejnieks izmantojis arī daudz variāciju, aizstādams pēdas ar divpēdu peoniem un ar pirihi- jiem, variēdams cezūru vietu utt.
Valerijs Brjusovs rakstā par Puškina dzejas tehniku,[177] pakļaudams stingrai, pedantiskai statistikai dažādu pantmēru izmantojumu Puškina dzejā, izdala 3 periodus: līdz 1820. gadam, 20. gadi un 30. gadi, kad dzejnieks sasniedzis visaugstāko formas virtuozitāti un aizvien biežāk izmanto brīvās vārsmas.
Interesanti pētījumi veikti Puškina atskaņu organizācijā. V. Brjusovs un citi pētnieki parāda Puškina lielo rūpību atskaņu izvēlē, reizē arī liek dziļāk izprast plaši izplatīto uzskatu par Puškina atskaņu «tīrību». Puškins izmanto ne tikai grafisko, bet arī fonētisko sakritību, pie tam šai ziņā atsevišķos gadījumos interesanti atklājas Puškina izrunas un rakstības īpatnības. Ironisku atbildi tiem, kas nopietni domāja uzlūkot Puškina pieķeršanos darbības vārdu atskaņām, sniedz «Mājiņas Kolomnā» atskaņu statistika: no 162 atskaņām tikai 15 ir verbālas. Puškins atskaņu izlietoja vārsmu saskaņas nostiprināšanai, domas spilgtākai izteiksmei. Reizēm atskaņa pastiprina rotaļību, reizēm izceļ svarīgākos vārdus.
Atskaņu kārtība Puškina dzejā ļoti dažāda. Visbiežāk dzejnieks lieto regulāru atskaņu kārtību — krusteniskās atskaņas kvartās, reizumis tām pievienodams arī trešo atskaņu.
Var apbrīnot dzejnieka meistarību, ar kādu viņš panāk klasisko strofu lielisko skanību: atskaņas rodas it kā pašas no sevis — «brīvi» un nepiespiesti. Interesanti atskaņu Puškins apdzied dzejolī «Atskaņas» (1830). Viņš sauc atskaņu par Atbalss meitu, mīlīgu un jautru, līdzīgu «jūtīgai mātei» un klausīgu «atmiņai stingrai». Atskaņām veltīta arī poēmas «Mājiņa Kolomnā» pirmā rotaļīgā oktāva, kas noslēdzas ar šādu divrindi:
Pa draugam sajutos ar atskaņām;
Nāks divas pašas, trešā sekos tām.
(Atdzejojusi Mirdza Bendrupe.)
Kā jau iepriekš atzīmējām, Puškins mūža pēdējos gados nonāca pie atziņas, ka krievu valoda tomēr atskaņu ziņā nav bagāta, tāpēc draud atkārtošanās un vienmuļība. Puškins uzskatīja, ka ar laiku tādēļ sāks dominēt baltais pants.1
Apbrīnojamā valodas izjūta Puškinu vienmēr vadījusi labskaņas meklējumos, skaņu raksta pilnveidē. Vārdu brīvais plūdums, savstarpējā saskaņa domas izteiksmē liek izjust brīnumainu dzejas vārsmu melodiskumu. Pie ļoti interesanta atklājuma Puškina skaņu raksta noslēpumos nonācis A. Gerbstmans. Apcerējumā «Puškina skaņuraksts»2 viņš pierāda, ka nelielā dzejas darba vienībā (strofā, strofas daļā) satura ziņā nozīmīgākie vārdi Puškina dzejā noteic skanisko kontekstu. Fiemēram, «Jevgeņija Oņegina» sākotnējo variantu melnrakstos, kur varoni sauca par Natašu, rinda ar šo vārdu ieskauta vārsmās, kurās skaņas pilnīgi atbalso šo vārdu: «Я новый карандаш беру… Не острашаясь освятим .. .»Bet, aizstājot šo vārdu ar Tatjanu, meklētas jaunas vārsmas, kurās atkārtojas «t» skaņa: «Позвольте мне, читатель мой, Заняться старшею сестрой…»
Strofika ir vismazāk pētīta Puškina dzejas nozare. Interesantākos darbus devuši L. Grosmans, G. Vino- kurs, B^Tomaševskis, V. Žirmunskis u. c.3
1 Ā. с. Пушкин. Поли. собр. соч., VII, изд. АН СССР, М„ 1958, стр. 298.
2 «Вопросы литературы», 1964, № 5, стр. 184—195.
3 Л. Гроссман. Онегинская строфа. (В кн.: Пушкин, сб. I, ГИЗ, М., 1924. стр. 115—162.) Г. Винокур. Слово и стих в «Ев- гение Онегине». (В кн.: Пушкин. Госполитиздат, М., 1941, стр. 155—213.) Б. Томашевский. Строфика Пушкина. (В кн.: Пушкин. Исследования и материалы, II, стр. 49—184.) В. Жирмунский. Байрон и Пушкин. Изд. «Academia», А., 1924.
Puškins izlietojis samērā bagātu klasiskās dzejas tradicionālo formu arsenālu. Tādai strofai kā sonets veltīts pat īpašs dzejolis (1830).
Vislielākā uzmanība vienmēr tiek veltīta Puškina oriģinālajai «Oņegina strofai», kas sastāv no 14 dzejas rindām ar noteiktu atskaņu kārtību. Gandrīz vai 5000 dzejas rindu garais romāns dzejā uzrakstīts šajās strofās un nerada vienmuļības iespaidu — tāda ir šīs strofas intonatīvā bagātība.
Puškins lirikā attīstīja plašu «kapitālu» dzejoļu — dzejojumu formu, kas atgādināja mazas poēmas: «Sapņotājs», «Sādža», «Andrē Šenjē» u. c. Šajos darbos var redzēt dzejnieka rūpību attiecībā pret intonāciju maiņu un kompozīciju: dzejiskās jūsmas, patiesas smeldzes atklāsmē viņš ievēro stingru pakāpenību un plānveidību.
Interesanta doma šai sakarībā izteikta 1825. gada 30. novembra vēstulē A. Bestuževam: «Es, taisnību sakot, mīlu vairāk dzejoļus bez plāna nekā plānu bez dzejoļiem.»
1831. gadā kādā vēstulē Puškins sakarā ar «Borisa Godunova» panākumiem draugu pulkā pirmajos lasījumos piezīmē: «Kad es to rakstīju, es vismazāk domāju par panākumiem.»
Puškins centās skaidri, reizē apgaroti — maksimāli spilgti, tēlaini realizēt katru savu ieceri. Ar cik lielu darbu tas tika panākts, to rāda saglabājušies rokraksti, no kuriem daudzos nav neviena vārda, kas nebūtu pārsvītrots un aizstāts ar citu, kas savukārt atkal pārsvītrots, lai to aizstātu ar precīzāku, mākslinieciski spēcīgāku.
Aizvien dziļāk apgūdams reālisma metodi, Puškins nopietni pārvērtēja dzejas izteiksmes līdzekļus, centās atbrīvoties no visa liekā, dodams priekšroku spilgtai, tēlainai konkrētībai. Rakstā «Par poētisko izteiksmi» 1828. gadā dzejnieks atzīmēja: «Kailas vienkāršības daile mums vēl tik sveša, ka pat prozā mēs dzenamies pēc nodeldētiem izskaistinājumiem, bet dzeju, brīvu no apšaubāmiem poētiskiem izpušķojumiem, mēs vēl nesaprotam. Mēs ne tikai vēl neesam padomājuši par to, kā tuvināt poētisko izteiksmi jaukajai vienkāršībai, bet pat prozu cenšamies izpušķot.»
Šie vārdi spilgti parāda, ka ģeniālais dzejnieks bija dziļi progresīvs ne vien savā mākslā, bet arī mākslas uzskatos, tiecās ne vien pēc novatoriska satura, bet ari pēc novatoriskas formas.
PROZA
Dzeja laiku pa laikam aizēno lielā dzejnieka devumu prozā, bet arī tas ir ļoti nozīmīgs.
XIX gadsimta sākumā vēl nebija ne Ļeva Tolstoja, ne Ivana Turgeņeva, ne Gončarova, ne Dostojevska. Šie krievu prozas milži, tāpat kā Maksims Gorkijs un daudzi citi rakstnieki, vēlāk atzina Puškinu par savu skolotāju.
Marlinskis, Pogorelovskis, Zagoskins — tie bija vārdi, kas tai laikā ar lētu beletristiku veidoja noteicošos priekšstatus par prozu. Nopietnākus, bet arī ne paliekošus darbus deva Odojevskis, Pogodins,
Poļevojs, Pavlovs. Nevienu no viņiem Beļinskis neuzdrošinājās nosaukt par īstu mākslinieku. Sākoties 30. gadiem, nebija krievu prozā vēl arī Gogoļa.
Ja atceramies, Puškins bija tas, kas iedrošināja Gogoļa pirmos soļus un mudināja viņu rakstīt, ierosinādams viņam pat konkrētus sižetus. Tikai pusotra mēneša pirms «Belkina stāstiem», ar ko Puškins pieteica sevi kā prozaiķi, nāca klajā Gogoļa «Vakara stāsti ciematā pie Dikaņkas» (1831).
Puškinu tādējādi var uzlūkot par reālistiskās prozas iedibinātāju krievu literatūrā.
A. Ļežņevs savā grāmatā «Puškina proza» (1937) saskata Puškina prozas pirmdzietus jau viņa dienasgrāmatās, kritiskajās piezīmēs, anekdošu pierakstos, domu un vērojumu ieskicējumos, vēstulēs un atsevišķos prozas darbu uzmetumos.[178]
Jau licejā rakstīts romāns «Fatams» (nav saglabājies), un 1819. gadā aizsākta viena no pirmajām prozas iecerēm «Nadiņka».
Pirmais kapitālais prozas aizsākums, kas fragmentārā veidā saglabāts, attiecas uz 1827. gadu, kad uzrakstītas piecas «vēsturiskā romāna nodaļas», kam iespiežot (1837. gadā pēc Puškina nāves) dots virsraksts «Pētera Lielā moris».
Puškinu rosināja vēlēšanās parādīt savu senci Kanibālu un līdz ar viņu prozā atdzīvināt vareno «vara jātnieku». Bet idejiskie un mākslinieciskie mērķi, protams, bija daudz nopietnāki. Romāna pa- matmetos — «tā Krievija, ko Pēteris ar stingru roku pārveidojis», pats valdnieks, viņa krustdēls, dziļi godprātīgais, bet karstasinīgais moris Ibrahims, un viņa mīlas drāma.
Jau šajos pirmajos fragmentos iezīmējas Puškina skaidrais, reizē tēlainais reālistiskais stils, viņa raitā, labskanīgā un pilnskanīgā (šā vārda vislabākajā nozīmē) valoda, poētiskais vieglums (bezmaz rotaļība) kompozīcijas veidojumā, epigrāfu «izbārstījumā», vieglā, šķietami nemērķtiecīgā, bet pēc būtības meistarīgā detaļu izvēlē un aprakstījumā, varoņu rīcības un viņu dvēseles viļņojumu tēlojumā.
Ap 1829. gadu vērojama kāpināta dzejnieka interese par prozu. Šai laikā sākts «Romāns vēstulēs», kurā redzam interesantā vēstījuma formā ievirzītu mīlas stāstu ar lauku un pilsētas dzīves, tā laika sadzīves un kultūras ieražu spilgtiem, ironiskiem ieskicējumiem.
Ap 1829., 1830. gadu sākts stāsts «Viesi sabrauca vasarnīcā …» un plašāks prozas darbs «Mazā laukuma stūrī…» (saglabājušies tikai nelieli fragmenti). Uz šo pašu laiku attiecas vairākas citas aizsāktas ieceres, starp tām — «Romāns par Kaukāza ūdeņiem».
Pirmais prozas cikls — «Belkina noveles» jeb «A. P. izdotās nelaiķa Ivana Petroviča noveles» (pilns sākotnējais nosaukums) — uzrakstīts 1830. gada rudenī Boldinā un iznāca 1831. gadā. Ciklā apvienotas piecas noveles. Tās ir iedomātā autora Belkina «pirmais spalvas darbs», «uzrakstītas no dzirdētiem nostāstiem» un «lielāko tiesu .. . patiesīgas».
Notikumu un tēlu pārskatāmība un ticamība katrā stāstā cieši sakņojas reālajā īstenībā. Lakoniskais, precīzais vēstījums bez romantiskiem izskaistinājumiem atklāj ne vien tā laika lauku dzīves apstākļus, sabiedrisko kārtu un atsevišķu cilvēku savstarpējās attieksmes, bet parāda dažādu cilvēku garīgo bagātību vai seklumu, pauž cildenu, humānu sava laika ideju. Goda aizstāvības jautājums, drosmes pārgalvība («Šāviens»), mazā cilvēka bailes par dzīves netaisnības un nežēlības apdraudēta bērna laimi, sirds- balss aicinājums («Stacijas uzraugs»), mīlestības un uzticības skaistums un cēlums («Putenis») — šīs noveļu tēmas risinājumā saaustas ar laikmeta aktuālajām problēmām, tādēļ arī cikls ieguva paliekošu nozīmi: iesakņoja krievu literatūrā «mazā cilvēka» tēmu un reālistisko tēlojuma metodi.
Savā laikā Ļ. Tolstojs, apbrīnojot «Dubrovska» mākslinieciski «lietišķo» sākumu, atzīmēja Puškina stāstījuma tiešumu, sižetisko mērķtiecību, kas pilnīgi brīvs no liekām, nevajadzīgām atvirzēm. Prozas valodu jau 1825. gada 13. jūlija vēstulē Vjazemskim Puškins pats nosauca par «domu valodu», vērsda- mies pret tukšvārdību, nevajadzīgu skaistvārdību prozā.
Kā svarīgu Puškina meistarības detaļu šai sakarā gribas pasvītrot saturīgo, dziļi emocionālo un atjautīgo stāstītāja talantu. Puškina vēstulēs atrodam interesi par «anekdotēm», saglabātajos dienasgrāmatu fragmentos lasāmi «anekdošu» pieraksti. Atrast «anekdoti» — dzīves notikumu, kas var kalpot par daiļdarba fabulu, — to lielais vārda meistars uzskatīja par vienu no svarīgākajiem un grūtākajiem prozaiķa uzdevumiem. Atradis notikumu un izsvēris tēlu idejiski māksliniecisko slodzi šajā notikumā, Puškins tiecās iespējami vienkārši izstāstīt notikumu, protams, lielu nozīmi piešķirot arī vēstījuma kompozīcijai. Bez šaubām, vienkāršība ir tikai šķietama. Vērīgāka ielūkošanās «Belkina» stilā atklāj lielu mērķtiecību un augstu literāro gaumi izteiksmes līdzekļu izvēlē (ar noveļu vai to nodaļu vadmotīviem saistīti spoži epigrāfi, asprātīgas piebildes, aforistiski izteicieni, oriģināli salīdzinājumi, dialoga izteiksmība un intonatīvā bagātība, rūpīgais portretu zīmējums, varoņu psiholoģijas iejūtīgs tēlojums, emocionālie peizāžas gleznojumi). Jau pats stāstītāja tēls piešķir vēstījumam savdabīgu dzīvīgumu, lasītāja aktīvāku attieksmi pret attēlotajiem notikumiem un personām.
Belkina ciklam noskaņas un mākslinieciskā veidojuma ziņā tuvs ir vēlāk— 1833. gadā rakstītais stāsts «Pīķa dāma». Darbība te ārēji spriegāka, bet «mistificēto» kāršu tēma rada novelistiski spēcīgu psiholoģisko, emocionālo piesātinājumu. Zīmīgi, ka arī «Pīķa dāmas» pamatā «anekdote» — patiess stāsta kodols.
«Belkinam» piedēvēta arī «Gorjuhinas ciema vēsture», kas rakstīta tanī pašā laikā — 1830. gada rudenī Boldinā. Zemnieku neciešamo dzīves apstākļu attēlojums no dīkdienīga, bezrūpīga, pavisam «nevainīga» muižnieka viedokļa slēpj sevī ne vien māksliniecisku, bet arī lielu sabiedrisku spēku. Šķietami «bezkaislīgais», dokumentāri panaivais stāstījums bija virzīts uz 1774. gadā notikušās Boldinas zemnieku sacelšanās attēlojumu.
Stāstītāja tēlu kā vēstījuma paņēmienu (stila iekrā- sas, skatījuma zināma rakursa utt. radīšanai) Puškins izlietojis arī vairākos citos savos prozas darbos, piemēram, «Kapteiņa meitiņā».
1831. gada jūnijā Puškins aizsāka polemisku romānu «Roslavļevs», kas bija vērsts pret Zagoskina romānu «Jurijs Miloslavskis» un tā kroņa šovinismu. Napoleona kara būtības, patriotisko jūtu dziļa atklāsme, sievietes sabiedriskās lomas akcentē jums jau vēstījuma sākumā ievirzīts polemiskā gultnē, un tas atkal sacerējumam piešķir vienreizīgu savdabību, īstenības vērojumu un šo vērojumu atstāstījuma konkrētību un tiešumu, īpašu pārliecību, kas sasais- tījumā ar jaušamo intrigu liek sekot vēstījumam un iedziļināties tanī ar neatslābstošu interesi.
Puškins arī «Dubrovskī», izvirzīdams uzmanības centrā sadursmi starp dažādu muižnieku slāņu pārstāvjiem un rezultātā vēlēdamies parādīt protestu pret valdošo kundzisko patvaļu un varmācību, palika uzticīgs savai izvēlētajai reālistiskajai tēlošanas metodei, patiesīguma principam. Un šeit kārtējo reizi atklājas meistarīgā prasme «taustāmu» dzīves materiālu pārkausēt daiļdarbā. Minēsim kaut vai tiesas lēmumu, kas ietilpināts kā dokuments (un tas arī ir dokuments, burtisks izraksts no tiesu aktīm), bet kuram visā romāna mākslinieciskajā kontekstā nav tikai dokumentāra, bet izvērstas laikmeta ainas nozīme.
Sabiedriskās iekrāsas un īpatnējā kolorīta ziņā interesants ir stāsts «Kirdžali» par slavenā īpsilanti savdabīgu pēcnieku, kas parādīts kā pārgalvīgs tautas varonis, kas nicina varmācību un netaisnību, vēl vairāk — cietsirdīgu necilvēciskumu. īpatnēji kolorēts arī nepabeigtais stāsts «Ēģiptes naktis», kas parāda spoža talanta spēku, tā patstāvības alkas («dzejnieks pats izvēlas tēlus savām dziesmām») un vidi, kas to saista, pūli, kas valda pār to un reizē baidās no savas nevarības tā priekšā («pūlim nav tiesības valdīt pār viņa iedvesmu»).
Jau «Jevgeņija Oņegina» III nodaļā, kas rakstīta 1824. gadā Mihailovskā, dzejnieks pauda nodomu varbūt «jau drīz» no dzejas atteikties pavisam un pievērsties «prozai nicinātai», lai rakstītu senlaicīgu romānu un «vienkāršā vēstījumā» parādītu «mīlas sapni» un «ļaužu gaitas sendienās».
Pētot arhīva materiālus, iepazīstoties ar zemnieku sacelšanās cēloņiem un norisi un rakstot «Pugačova vēsturi», Puškins uzrakstīja savu pēdējo, reizē plašāko un arī mākslinieciski nozīmīgāko prozas darbu — romānu «Kapteiņa meitiņa», kas tika iespiests 1836. gadā, neilgi pirms Puškina nāves.
Vēstījuma sniegums no «krietnā» jaunā muižnieka Griņova viedokļa devis iespēju parādīt saasinātā, konfrontētā skatījumā Pugačova dumpja notikumus, paša Pugačova, tāpat vecā uzticamā kalpotāja Saveļ- jiča, kapteiņa Mironova un viņa meitas tēlus. Plašā tautas dzīves aina atklājas dziļi emocionālā tēlojumā. Var likties, ka autoram nav cita nolūka kā vien pastāstīt par Griņova gaitām un izjūtām, par viņa uz- budinātību, sašutumu vai godprātību, par Pugačovu — tādu, kādu to redzēja un iepazina Griņovs, par Marjas Ivanovnas pašaizliedzību, viņas tīro un skaidro mīlestību. Taču aiz vienkāršā, šķietami tikai notikuma pārskatāmai, skaidri uztveramai atklāsmei pakļautā stāstījuma slēpjas dziļa autora doma par tautas un tās varoņu likteni, par šā likteņa cietsirdīgajiem noteicējiem, pret kuriem jāvēršas nemiera lavīnai. Rakstā «Par prozu» Puškins uzsvēris: «Precizitāte un īsums — tās ir prozas pirmās nepieciešamās īpašības. Proza prasa domas un vēlreiz domas — bez tām lieliski izteicieni neko nelīdz.»[181]
Romānā «Kapteiņa meitiņa» spilgti atklājas Puškina prozas dziļais, «iedzimtais» tautiskums. Bez šaubām, vislabāk tas izjūtams oriģinālā (savā rakstā «Par tautiskumu literatūrā» to uzsvēra pats Puškins[182]), bet Puškina prozas tautiskais gars izjūtams arī tulkojumos. (Puškina prozas lielākā daļa Kopotos rakstos tulkota no jauna.)
1835. gadā Puškins izplānoja un aizsāka[183] vienu no saviem lielākajiem daiļprozas darbiem — romānu epopeju «Krievu Pelams». Tas būtu plašs sociāli psiholoģisks, reizē vēsturisks romāns par savu laiku un sava laika sabiedrību.
Tādējādi ideja, ko realizēja Ļevs Tolstojs pēc 30 gadiem, bija jau Puškinam. Tikai nāve to neļāva piepildīt.
Sabiedriskas problēmas nozīmīgums, rakstura vienreizīgs spilgtums un notikumu pārliecinošā realitāte nemākslotā tēlojumā — tas raksturīgs Puškina darbiem, tas arī padarīja šos darbus savā laikā lasītājiem tuvus un gadsimtos nemirstīgus.
Sākotnējās atsauksmes par Puškina prozu bija kritiskas un vēsas. «Belkina stāsti» tika pasludināti par Vašingtona Irvinga neveiksmīgiem atdarinājumiem, stāstījuma lakonisms, tēlojuma koncentrētība tika uzskatīti par stila nabadzību, nevis par novatorisku reālistiska mākslinieka nopelnu.
Puškina prozā lielas mākslas vērtības nesaskatīja arī Beļinskis. «Belkina stāstus» viņš 1835. gadā novērtēja kā anekdotiska tipa pastāstus, kas liecinot, ka «Puškina daiļrades loks jau noslēdzies».
Vienīgi sērijas «Библиотека для чтения» redaktors О. Senkovskis, sagatavodams 1834. gadā iespiešanai «Pīķa dāmu», domāja citādi. Vēstulē autoram viņš rakstīja: «Jūs sākat jaunu laikmetu literatūrā … jūs liekat pamatus jaunai prozai.»
Dzejnieka pāragrā, traģiskā nāve lika vērīgāk pārlūkot viņa pēdējos darbus, tai skaitā prozu.
1838. gadā Beļinskis atsauca savu spriedumu par Puškina talanta norietu pēdējos gados. Novērtēdams «Kapteiņa meitiņu», kas «Sovremeņņikā» tika iespiesta vienu mēnesi pirms liktenīgās divkaujas, kritiķis atzīmēja, ka tādu stāstu vēl nav nācies krievu literatūrā lasīt. Vēl augstāk viņš novērtēja «Pētera Lielā mori»: «Kāda vienkāršība, un reizē ar to kāds dziļums, kāda ota, kādas krāsas!» Ļoti augsts vērtējums tika dots arī «Gorjuhinas ciema vēsturei», nosaucot to par «savā ziņā pilnības brīnumu». 1841. gadā, nākot klajā «Dubrovskim», Beļinskis to nosauca par «vienu no lielākajiem darbiem, ko radījis Puškina ģēnijs» un kas «neatpaliek no «Kapteiņa meitiņas»» — sava veida «Jevgeņija Oņegina» prozā.
Savdabīgu, augstu vērtējumu vienai no Belkina novelēm («Stacijas uzraugs») deva Dostojevskis, likdams ļoti atzinīgi par to izteikties vienam no personāžiem savā romānā «Nabaga ļaudis» (1846).
Un tomēr pat revolucionāro demokrātu kritikā — Černiševska, Dobroļubova, tāpat arī Beļinska rezumējošajā XI rakstā par Puškina prozu (1846) nebija tā dziļā vērtējuma, kādu Puškina prozas darbi pelnīja. Tos, salīdzinot ar dzeju, uzlūkoja par otršķirīgiem, paša dzejnieka daiļradē diezgan mazsvarīgiem. Šos uzskatus pastiprināja straujā krievu prozas attīstība, kas sākās ar 30. gadiem, — Gogoļa, Hercena, Gončarova, Ļermontova, Turgeņeva psiholoģiskā, detalizētā proza.
Jaunu ieskatu kritikā iedibināja Aņenkovs, kas gadsimta vidū aizsāka ne vien svarīgus tekstoloģis- kus pilnveidojumus Puškina prozā, bet arī deva tai jaunu, dziļāku raksturojumu. Viņš uzsvēra, ka prozas darbiem Puškina daiļradē nebūt nav gadījuma raksturs.
Plašāki un rosīgāki pētījumi par Puškina prozu sākās tikai 90. gados un mūsu gadsimta sākumā (N. Čerņajevs, N. Lerners). Jauni svarīgi tekstolo- ģiski pētījumi un prozas novērtējumi tika doti 10. un 20. gados B. Tomaševska, S. Bondi, J. Oksmana, D. Jakuboviča un citu zinātnieku darbos.
Padomju laikā, sagatavojot Puškina Kopoto rakstu lielo akadēmisko izdevumu 16 sējumos un vēlāk izvēršot Puškina daiļrades pētījumus, Puškina prozas jautājumi izsvērti diezgan sīki — gan atsevišķi darbi, gan kopīgās stila iezīmes, gan arī prozas darbu ieceres, uzmetumi utt. (Viens no jaunākajiem, plašākajiem darbiem šai laukā ir N. Stepanova grāmata «Puškina proza», 1962. g.)
Puškina daiļprozai cieši piekļaujas arī viņa vēsturiskā proza. No vienas puses — tie ir materiāla uzkrājumi daiļradei, no otras — nopietns vēsturnieka darbs.
Pilnīgi pabeigtu vēsturisku darbu Puškinam nav daudz, bet viņa rokrakstos saglabājušās ap 20 dažādu piezīmju par atsevišķiem Krievijas un citu tautu vēstures jautājumiem. Tās parāda, ka zināšanās un zinātniski pētnieciskā darba tehnikā Puškins neatpalika no sava laika redzamākajiem zinātniekiem.
1831. gadā Puškins sāka darbu pie franču revolūcijas vēstures. No tā saglabājies pavisam neliels ievadfragments, bet tas liecina par dzejnieka cenšanos izpētīt vēsturisko likumsakarību, kas noved pie revolūcijas. Par pētījuma epigrāfu bija izraudzīti Puškina iemīļotā franču apgaismotāja Voltēra vārdi: «Laika gars valda pār lieliem pasaules notikumiem.»
Apmēram tanī pašā laikā (1829—1831) Puškins strādāja pie Ukrainas vēstures un pētīja Tēvijas kara notikumus.
Vēl ticēdams kļūmajai domai par revolūcijas iespēju no augšas, Puškins 1830. gadā sāka vākt materiālus par Pēteri Pirmo, ko uzskatīja par enerģisku, saprātīgu valsts dzīves pārkārtotāju, kas rēķinās tikai ar progresu, nevis ar iesīkstējušām tradīcijām.
1833. gadā Puškins pēc visiem minētajiem vēsturiskajiem pētījumiem nonāca pie atziņas, ka revolūcija no augšas ir nereāla un ka, domājot par zemnieku atbrīvošanu, var paļauties vienīgi uz revolūciju no apakšas. Viņu saistīja Pugačova dumpis. Sākās materiālu pētīšana, sākot ar arhīvu un beidzot ar braucienu uz Pugačova dumpja vietām.
1834. gadā «Pugačova sacelšanās vēsture» nāca klajā 2 sējumos 3000 eksemplāru lielā metienā. Darbam nebija atsaucības, to izpirka tikai daļēji, bet tam bija liela zinātniska un sabiedriska nozīme — tas parādīja zemnieku nemierus, saasināja uzmanību uz to cēloņiem.
Puškina — šā lielā dzejas gara interese par vēsturi bijusi ļoti dziļa un plaša, sevišķi mūža 30. gados. To parāda daudzi biogrāfijas materiāli, starp citu, ari vēstules. Daudzās no tām dzejnieks pauž rūpes, lai viņam netiktu atņemta iespēja studēt arhīva materiālus. Saņēmis no M. Korfa vēsturisko darbu sarakstu par Pēteri Pirmo, Puškins 1836. gada 14. oktobra vēstulē raksta: «Kāds darbalauks — šī jaunākā krievu vēsture! Un, ja padomā, tā nemaz vēl nav apstrādāta, un bez krieviem neviens to arī nedarīs!» Vēstulē P. Čaadajevam, kas rakstīta dažas dienas vēlāk, interese un plašās zināšanas par vēsturi parādās vēl uzskatāmāk, un tas spilgti liek saredzēt lielā rakstnieka daiļrades stiprās saknes: viņš saviem darbiem vielu meklēja dzīves īstenībā. Vēstulē V. Durovam, kas rakstīta 1835. gada 16. jūnijā, tas uzsvērts tieši un nepārprotami: «Kas attiecas uz stilu, tad, jo tas vienkāršāks, jo labāk. Galvenais: patiesība, atklātība.»
Prozas kopējam klāstam var vēl pievienot ceļojumu aprakstus — «Ceļojumu uz Arzrumu» un «Fragmentu no vēstules D(elvigam)». Šie apraksti pārsniedz faktu fiksāciju vai atsevišķu novērojumu konstatāciju, tajos jaušama mākslinieciskā mērķtiecība un poētiski zemteksti. Koncentrēti, brīžam afo- ristiski, brīžam ar peizāžas vai portreta uzskicējumu, lakoniskām piezīmēm autors iepazīstina ar ceļojuma gaitu un galvenajiem iespaidiem. Stāstījumam ir dzīva emocionāla iedarbība, tas ierosina pārdomas un vispārinājumus.
Pārlūkojot Puškina daiļprozu, viņa vēsturiskos sacerējumus vai ceļojumu aprakstus, vēl un vēlreiz jāpārliecinās par Puškina talanta lielumu un daudzveidību — arī šajos novados viņš ir liels mākslinieks.
Latviešu valodā Puškins kā kritiķis un publicists līdz šim tikpat kā nemaz nav iepazīts. Izņemot atsevišķus viņa atziņu citējumus vai uzskatu raksturojumus, kuriem piemitis vairāk apgalvojuma nekā izziņas raksturs, šī svarīgā viņa daiļrades mantojuma daļa nemaz nav skarta. Vispārīgi spriedumi, kas patapināti no krievu autoru darbiem par Puškinu, viņu sniegtajiem Puškina domu citējumiem, līdz šim aizstājuši patstāvīgu iepazīšanos ar konkrētiem avotiem. Latviešu valodā Puškina kritiskie un publicistiskie raksti nebija tulkoti.
Lielākā daļa šo darbu savākti un atšifrēti periodikā un tekstoloģiski izstrādāti rakstnieka atstātajos rokrakstos tikai pēc viņa nāves un tiek papildināti un precizēti vēl līdz mūsu dienām.
Recenzēdams «Sovremeņņika» 1837. gada četrus sējumus 1841. gadā, izteikdamies par Puškina publicistiku un arī vēlāk — 1876. gadā savā rezumējošajā XI rakstā par Puškinu, Beļinskis, kas ar savu vērtējumu iedibināja paliekošu ieskatu par Puškina pozitīvo devumu krievu literatūras kritikā, lielu daļu Puškina kritisko un publicistisko materiālu vēl nezināja. Tos pirmais sakārtoja un jau pilnīgākā veidā publicēja 1855. gadā un izvērtēja 50. gados un tālākā laika gaitā P. Aņenkovs («A. S. Puškins Aleksandra laikmetā», 1874, un vairāki raksti — «A. S. Puškina sabiedriskie ideāli», 1880, un citi). P. Aņenkova darbs tika turpināts tikai padomju varas gados. To veica zinātnieki S. Bondi, J. Oksmans un citi.
Atsevišķā izdevumā 1934. gadā laists klajā N. Bogoslovska sastādītais hrestomātiskais krājums «Puškins — kritiķis» ar vērtīgu sastādītāja ievadu par Puškina kritiskajiem izteikumiem.[184]
Šo materiālu apjoms ir diezgan plašs un daudzveidīgs — dažādi kritiskie raksti, recenzijas, polemikas, domu uzmetumi, nelieli komentāri saviem darbiem, fragmentāras piezīmes un plāni.
Kopotajos rakstos iekļauta daļa no šā materiāla — tādi darbi, kas ir patstāvīgāki, neprasa sīkus komen- tējumus un ļauj iepazīt svarīgākos Puškina literāri teorētiskos, estētiskos un sabiedriski politiskos uzskatus, kā arī viņa kritisko un publicistisko rakstu stilu.
Literāri teorētiskā ziņā interesants ir raksts «Par Miltonu un Šatobriāna veikto «Pazaudētās paradīzes» tulkojumu», raksts «Šekspīra radītie tēli». Sabiedriskā ziņā saistošs ir publicistiskais raksts par Ra- diščevu, pamflets «Draudzības triumfs», polemiskie raksti ar Feofilakta Kosičkina un citiem pseidonīmiem, kas parāda ne tikai Puškina aktīvo kaujiniecisko attieksmi pret literāri teorētiskajiem jautājumiem, bet arī viņa nesamierināmo nostāju pret tādiem diletantiskiem patvaldības pakalpiņiem, kāds bija nožēlojamais paskvilants Bulgarins, Lobanovs un citi. Cīņā par reālistisko vārda mākslu un tās patiesu tautiskumu, aktīvu sabiedrisko lomu Puškins izmantoja ne vien asus teorētiskus spriedumus, lieliski argumentētu materiāla analīzi, bet arī satīru. Tai
kalpoja t. s. Ezopa valoda, kā ari literārās maskas, ar kuru palīdzību Puškins cīnījās ne vien literārajā, bet arī sabiedriskajā frontē, izsmiedams dažādu sociālo slāņu mākslas izpratnes zemo līmeni, šauro prakticismu, mākslas noniecināšanu utt.
Puškins, izstudējis antīko literatūru, franču literatūru, iedziļinājies Bairona, tāpat izcilāko vācu rakstnieku daiļradē, dziļi izprata klasicisma, romantisma un reālisma estētiku — prasību pēc satura un izteiksmes skaidrības un precizitātes, dzejas valodas harmoniskuma, tēlojuma patiesīguma. Šos principus viņš izteica piezīmēs un apcerēs par literatūras kritiku.
M. Pogodinam 1832. gada 11. jūlija vēstulē Puškins rakstīja: «Pie mums kritika, protams, stāv zemāk pat par publiku, nemaz nerunājot jau par pašu literatūru. Dusmoties par to var, bet uzticēties tai par visu, ko tā saka, — nepiedodama vājība.» Nākamajā vēstulē, izklāstot sava iecerētā laikraksta (kuram atļauja tika iegūta, bet netika izmantota) programmu, Puškins izsaka domu, ka galvenā vērība žurnālā tiks veltīta literāri kritiskajiem rakstiem, starp citu, franču literatūras vispārīgā zemā līmeņa atklāsmei. Dzeju viņš pielīdzina pērlēm, ar kurām publika barojama, bet īsto sabiedriski aso spēku viņš saskata kritikā.[185]
Daudzos rakstos, piezīmēs un vēstulēs Puškins pasvītroja «īstas kritikas» nepieciešamību, pēc būtības tā bija nostāja pret sava laika kritikas empīrismu, sīkumainību, teorētiskās bāzes niecīgumu, par reālisma estētikas iesakņošanu.
Rakstā «Par kritiku» atrodam ļoti zīmīgus Puškina vārdus: «Kritika — zinātne. Kritika — zinātne, kas atklāj mākslas un literatūras darbos skaistumu un trūkumus. Tā pamatojas uz pilnīgu to likumu pārziņu, pēc kuriem vadās mākslinieks vai rakstnieks savos darbos … Kur nav mīlestības uz mākslu, tur nav arī kritikas.»[186]
Puškinam piemita reta īpašība — priecāties no sirds un aizrautīgi par savu kolēģu radošu veiksmi. Ar lielu taktu viņš prata pasacīt arī kritiskas piezīmes, pārmeta kritiķiem nesavaldību. Bet polemikas gadījumos vai rakstos, kas bija vērsti pret uzskatu pretiniekiem, Puškins prata būt sarkastiski dzēlīgs, viņa asā atjauta šķīla tad zibeņus. Piemēram, izzobodams N. Poļevoja nekautrīgo pārliecību «Krievu tautas vēstures ievadā», viņš pavīpsnā: «… palielīt sevi drusku var, kādēļ gan zaudēt kaut vienīgo balsi savā labā?»
«Kritikas atspēkojumā» atrodam šādu pretcirtienu: «Kādā avīzē reiz oficiāli tika atzīmēts, ka es esot sīkpilsonis starp muižniekiem. Pareizāk būtu teikt — muižnieks starp sīkpilsoņiem.»[187]
Puškinam kritikā un publicistikā piemita bezbailīgs tiešums, «nenopērkama» vaļsirdība, māksliniecisks lakonisms un asums. Caram nodotajā traktātā par tautas apgaismību Puškins rakstīja: «Krievijā viss ir pērkams» — «Krievija pārāk maz pazīstama krieviem» (sakarā ar vēstures mācīšanu) u. tml.
Aplūkojot Puškina kritiskos un publicistiskos rakstus ciešā kopsakarā ar viņa paša daiļradi un tā laika literāro dzīvi, atklājas interesanti, vēl šobrīd vērtīgi Puškina atzinumi par daudziem būtiskiem literāri teorētiskiem jautājumiem. Lūk, piemēram, pie kāda secinājuma nonācis B. Tomaševskis, pētīdams Puškina uzskatus par literatūras tautiskumu: «Literatūra kļūs tautiska nevis tad, kad tā pēc kaut kādas poētikas receptes piešķirs sev ar tēmu atlasi vai ar valodas sistēmu vietējās, partikulārās kārtības pazīmes, bet tad, kad tā kļūs par tautas kultūras paudēju.»[188]
Puškina kritisko un publicistisko rakstu vērtējums bija ļoti dažāds. P. Aņenkovs, atzīmēdams lielos nopelnus šajā jomā, lielo atziņu bagātību, uzsvēra Puškina veselīgo un praktiski tiešo pieeju problēmu risināšanā un to, ka tikai konkrētos jautājumos Puškins ar dzejnieka augsto māksliniecisko kritēriju rod pareizas atbildes, ka viņš nav teorētiķis un ņem teorētiskos pamatojumus no citiem («Arzamasa» utt.). A. Pipins, tāpat filozofs ideālists A. Jevlahovs savā grāmatā «Puškins kā estētiķis» (1909) visus Puškina uzskatus reducēja uz tīrās mākslas principiem. A. Jevlahovs rakstīja: «Māksla mākslai, poēzija poēzijai, pilnīga daiļrades brīvība — tāda ir Puškina estētiskā teorija.»2 Dziļāku un sabiedriski plašāku nozīmi cīņā pret patvaldības politiku un reakcionāro ideoloģiju Puškina kritikā un publicistikā saskatīja revolucionārie demokrāti Beļinskis un Dobroļubovs.
Puškina pārdomas par iekārtas netaisnību skaidri atspoguļojās Poļevoja «Krievu tautas vēstures» otrā sējuma un Pogodina drāmas «Marfa — pilsētas pārvaldniece» analīzē. Rakstīdams par krievu dramatiskās literatūras perspektīvām, Puškins runā par nepieciešamību izdarīt lielas sabiedriskās pārmaiņas: «Tāpēc, lai tā (tautas drāma) varētu izvietot savus podestus, vajadzētu pārmainīt un lauzt ieražas, tikumus un jēdzienus, kādi valdījuši veselus gadsimtus!»
A. Lunačarskis savā nepabeigtajā rakstā par Puškinu kā kritiķi uzsvēra, ka Puškins gribēja, lai proza pirmām kārtām būtu gudra, lai tā būtu domas nesēja, tādēļ viņš daiļliteratūras kritikā nevarēja nerunāt par daiļdarbu vērtības svarīgākajiem kritērijiem. Viņam kritika «ārpus daiļprozas ietvariem bija svarīgākais prozas veids».[191] Lunačarskis uzsvēra: Puškina kritiķa meistarība vispusīgi jāapgūst.