Puškina autobiogrāfiskā proza, tāpat kā kritika un publicistika, latviešu valodā ļoti maz iepazīta, tā pieminēta tikai atsevišķos gadījumos sakarā ar dzejnieka biogrāfiju. Arī oriģinālā tā pētīta samērā maz, jo saglabāta ārkārtīgi fragmentārā, gandrīz nemaz neapkopotā veidā.
Puškins, sākot jau ar liceja gadiem, vairākkārt mēģināja rakstīt dienasgrāmatu un kārtot memuārus. Bet dažādu apstākļu dēļ šis darbs pārtrūka. Sevišķi nopietni dzejnieks pie tā ķērās 1821. gadā Kišiņevā un vēlāk — 1825. gadā — Mihailovskā. Vēstulē draugam P. Vjazemskim Puškins šai laikā atzīstas: «Rakstīt savus Memoires ir vilinoši un patīkami. Nevienu tā nemīli, nevienu tik labi nepazīsti kā pats sevi. Priekšmets neizsmeļams. Bet ir grūti. Nemelot — var; būt atklātam — nav iespējams fiziski.»
Bet, sākoties dekabristu procesam, liela daļa memuāru, baidoties sagādāt paziņām nepatikšanas, tika iznīcināta. No tiem saglabājušies atsevišķi atmiņu zīmējumi, biogrāfijas sakums un citi nelieli piezīmju fragmenti.
Puškinam neizdevās realizēt nodomu — uz dienasgrāmatas pamata radīt neaizmirstamu sava laika panorāmu, kas kalpotu nākamajām paaudzēm. Pieejamas tikai atsevišķas fragmentāras ikdienas atzīmes, kas attiecas uz 1815., 1821., 1822., 1824. un dažiem citiem gadiem, plašākas — tikai uz laiku no 1833. līdz 1835. gadam.
Tās lasot, jāņem vērā, ka Puškinam bija savi īpaši ieskati par dienasgrāmatas formu. Viņa piezīmes ir ļoti konspektīvas. Tanīs notikumi tikai fiksēti, to novērtējums nav dots. Emociju vietā un daiļrades procesa analīzes vietā te iekļautas sadzīves detaļas, intīmās dzīves notikumi, uzskicēti dažādu cilvēku portreti, atzīmētas anekdotes un anekdotiski gadījumi. Konspektīvais stils konspirēja dzejnieku. Viņš centās atzīmēt it kā pieturas punktus un fiksēt konkrēto materiālu. P. Aņenkovs Puškina aprautajās, it kā maz izteicošajās piezīmēs saskatīja «vienu no saistošākajām krievu dzīves laikmeta ainām».
Nav tiesa, nelieši: viņš ir mazs un nelietīgs, taču ne tā kā jūs — citādi.»
Autobiogrāfiskajai prozai cieši piekļaujas Puškina vēstules. J. Ļevkovičs, šīs Puškina daiļrades mantojuma nozares pētnieks, saka: «Pēc sava satura tās ir dažādas un ir labākais un drošākais avots dzejnieka biogrāfijas — ārējās un iekšējās — studēšanai, dod atslēgu viņa personības, literārās cīņas, personisko un sabiedrisko attieksmju izpratnei, kalpo kā materiāls daudzu daiļrades un pasaules uzskata aspektu noskaidrošanai.»[193]
Puškina vēstules ir spilgti sava laika vēsturiski dokumenti, kas palīdz iedziļināties ne vien dzejnieka personībā, bet arī laikmetā un daudzu laikabiedru dzīvē un būtībā.
Visbeidzot, kā to uzsver N. Lerners apcerējumā «Puškina proza» (1908), Puškina vēstuļu kopojums — tā ir aizraujoša grāmata, «viena no visspožākajām, ideju un domu visbagātākajām grāmatām krievu literatūrā»[194].
PSRS Zinātņu akadēmijas Puškina Kopoto rakstu izdevumā desmit sējumos tās aizņem pēdējo, visapjomīgāko sējumu. Te sakopotas 786 vēstules krievu un franču valodā. (Franču teksti doti arī tulkojumā.)
Latviešu valodā Kopotajos rakstos iekļauta tikai daļa no lielās un «aizraujošās grāmatas» — tā daļa, kas pietiekami ļauj ieskatīties dzejnieka vēstuļu vispārējā saturā un stilā. Jāpiezīmē, ka viss Puškina vēstuļu kopojums patiešām ir interesants un tam katrā ziņā jābūt pārtulkotam, bet tas arī prasa sagatavotu lasītāju: tikai tam Puškina vēstules var būt cita par citu interesantākas, kas, tās lasot, labi orientējas faktos, dzejnieka biogrāfijā, laikmetā, viņa laikabiedros, dzejnieka personīgās dzīves un daiļrades problēmās. Plašais vēstuļu klāsts prasa kapitālus komentārus.
Interesanti atzīmēt, ka Puškina laikā vēstules tika uzlūkotas par vienu no literārā darba formām. Dzejnieks pie tām strādāja rūpīgi. Lai arī cik tas dīvaini liktos, viņš rakstīja vēstules vispirms melnrakstā, pēc tam tās pārrakstīja.
Puškina vēstulēs ļoti tieši atbalsojas viņa izjūtas un pārdomas, bet, tāpat kā visā viņa prozā un autobiogrāfiskajās piezīmēs, — koncentrēti, bez liekas izplūsmes. Tēlainībai un iejūsmai dzejnieks vairāk ļāvies jaunības gadu vēstulēs, vēlākajos gados tās kļūst tematiski neviengabalainākas. Ja atzīmē, ka Puškina vēstulēs atspoguļojas viņa literārie vai politiskie uzskati, tad tas nenozīmē, ka būtu atrodamas vai veselas vēstules par kādiem literatūrteorētis- kiem jautājumiem, franču revolūciju, poļu sacelšanos vai dekabristiem. Šie uzskati izpaužas konkrētu jautājumu aplūkojumā, un dzejnieka trāpīgais stils, smalkā intonācija ļauj saklausīt viņa attieksmi, viņa viedokli.
Literārās dzīves un personīgās daiļrades jautājumi visbiežāk risināti vēstulēs draugiem — Delvi- gam, Vjazemskim, Zukovskim, Pogodinam, Pļetņevam, Puščinam, Osipovai, Hitrovai un citiem. $īs vēstules parāda Puškina dzīvo interesi ne vien par stāvokli Krievijā, bet arī citās valstīs, viņa domas aktivitāti un plašumu. Tās aizkustina arī ar vīrišķīgo draudzību, kādu dzejnieks saglabā no bērnības gadiem līdz mūža pēdējām dienām; bieži vien šīs vēstules daļēji rakstītas dzejā vai tām pievienoti veltījumi.
Tādēļ arī taisnība J. Aihenvaldam, kas norāda, ka Puškina vēstulēs elpo viņa dzeja: Puškins ne vien izpauda draugiem savas ieceres, bet ļoti bieži viņiem pirmajiem steidza parādīt ieceru piepildījumu.
Dziļa cieņa saskatāma vecākiem, tāpat māsai Olgai Sergejevnai un brālim Ļevam Sergej evičam adresētajās vēstulēs.
Mazliet citādas ir Puškina vēstules draugiem vai paziņām, ar kuriem viņu saista lietišķākas attiecības, praktiskā dzīve (Naščokins, Soboļevskis u. c.). Te jau tonis ir familiārāks, vienkāršāks, saturā vairāk prakticisma.
Kā interesantus dokumentus var lasīt vēstules Nikolajam Pirmajam, žandarmērijas šefam Benkendor- fam un citiem galma ierēdņiem.
Dzīves materiālās grūtības, politiskā nebrīve un cenšanās izkļūt no kompromisiem — tas viss atklājas šajās vēstulēs, kurās dvēseles noskaņa, tāpat kā attieksme pret patvaldību, mainās, dzejnieka paša vārdiem runājot, kā laiks pavasarī — te lietus līst, te uzspīd saule.[195]
Ļoti interesanti ielūkoties intīmāka rakstura vēstulēs, kas rakstītas A. Kernai un — visbeidzot — Natālijai Gončarovai, dzejnieka sievai.
Te kā dzidrā rasas lāsē trīs un spulgo vissmalkākās jūtu noskaņas. Dzejnieka temperaments, kaisle, aizrautība, neprāts un neapklusināma, dziļa mīlestība parādās brīnumaini spēcīgā, apgarotā prozā. Autors atveido savus pārdzīvojumus, meistarīgi pārliecina, it kā nejauši nonāk pie spožiem aforismiem, palaikam ļauj vaļu draiskai asprātībai.
Natālijai Nikolajevnai Puškins rakstījis visvairāk, tās arī ir visgarākās vēstules, bet nevar teikt, ka tās būtu skaistākās un vērtīgākās, jo tās visbiežāk ir praktiskās mājas dzīves «atskaites» un vairāk var liecināt par dzejnieka personīgās dzīves komplicētību, prozaiskumu, nevis par viņa intīmo pasauli.
Vēstules kā epistulārais žanrs prozā Puškinam bija liela skola, tās palīdzēja izkopt stilu, apgūt izteiksmes kodolīgumu un atbrīvoties no liekvārdības.
Nevar neatzīmēt, ka Puškins daudz domāja par vēstuļu formas izlietošanu prozas daiļdarbā. Ir saglabājies viņa nepabeigtais «Romāns vēstulēs» un vēl kāds aizsākts sacerējums «Marija Šoninga», kas rakstīts vēstulēs.
Pārlūkojot Puškina daiļrades mantojumu, ikviens pārliecinās par dzejnieka lielumu un viņa ģenialitāti.
Beļinskis atzīmē: «… tā ir dzeja, ko nav iespējams atdarināt, jo katrs atdarinājums, lai cik veikls un smalks, vienmēr paliks nedzīvs un mēms, salīdzinot ar Puškina dzeju, tas būs kā automāts salīdzinājumā ar dzīvu cilvēku.»[198]
Pats par sevi saprotams, Puškina mākslas augstie vērtējumi izteikti pirmām kārtām par viņa darbiem oriģinālā. Bet ģēnija meistarības spožums atmirdz arī tulkojumos. Puškins oriģinālā jau sen vairs nav viss Puškins. Viņa daiļrades bagāto mantojumu no lielās krievu tautas pārmanto visa cilvēce, un viņa piemineklis mirdz nemirstības mūžīgajā gaismā.
Puškins ļoti augstu vērtēja tulkotāja darbu, arī pats bija iejūtīgs un augstākā mērā lietpratīgs atdze- jas meistars. Kāds Puškina aforisms skan: «Tulkotāji — tie ir apgaismības pasta zirgi.» 1836. gada 19. oktobra vēstulē Čaadajevam sakarā ar pirmās «Filozofiskās vēstules» tulkojumu Puškins rakstīja: «Esmu apmierināts ar tulkojumu: tanī saglabāta oriģināla enerģija un nepiespiestība.» Šis lakoniskais vērtējums parāda, ko lielais dzejnieks uzskatīja tulkojumā par svarīgāko — būtībā tās ir tās pašas prasības, kādas viņš izvirzīja ikvienam daiļdarbam: māksla nedrīkst būt mākslota, tulkojums nedrīkst būt neveikls, sasaistīts, tam jāatsedz daiļdarbs ar visu tā mākslinieciskās iedarbes spēku. Šo pašu īpašību dēļ Puškins 1825. gada maija—jūnija vēstulē P. Vjazemskim un brālim cildināja Zukovska atdzejojumus un, pasvītrojot viņa rūpību, izsaucās: «Cīniņos ar grūtībām spēkavīrs viņš neparasts.»
Ļoti zīmīga ir Puškina uzmanība un pietāte pret N. Goļicinu un viņa nodomu atdzejot «Bahčisarajas strūklaku» franču valodā. Šai sakarā 1836. gada 10. novembra vēstulē Puškins N. Goļicinam rakstīja: «Esmu pārliecināts, ka tas jums izdosies, tāpat kā viss, ko rada jūsu spalva, lai gan šis literatūras veids, kam jūs veltījāt savus spēkus, ir visgrūtākais un nepateicīgākais no visiem, ko es zinu.»
Visgrūtākais un nepateicīgākais daiļrades veids — tā Puškins raksturoja tulkošanu, bet, kaut arī patiesi ārkārtīgi grūta, reizēm pat gandrīz neiespējama ir viņa darbu tulkošana, tai pievērsušies neskaitāmi vārda mākslinieki, lai liktu ģēnija mākslai atspulgot savu spožumu ikvienā pasaules malā, ikvienā pasaules tautu valodā.
Taču statistika ar skaitļiem bieži vien nav tik iespaidīga kā daži «taustāmi» fakti.
Ļeņingradā Ermitāžā, iekārtojot Vissavienības A. Puškina muzeju, bija nepieciešamas 17 milzīgas zāles, no tām trīs — «daudzvalodīgajam» Puškinam. V. Beļinskis kādreiz rakstīja, ka «Puškins ir ne tikai liels sava laika krievu dzejnieks, bet arī liels visu tautu un visu laikmetu dzejnieks, Eiropas ģēnijs, visas pasaules slava». Ar katru gadu šī atziņa kļūst iespaidīgāka.
No 1917. līdz 1960. gadam Padomju Savienībā izdotas 2026 Puškina grāmatas ar kopējo tirāžu — 93 935 000 eks., 84 valodās.[201] «Kapteiņa meitiņa» šai laikā izdota 168 reizes 54 valodās, «Jevgeņijs Oņegins» — 84 reizes 22 valodās.
Citu tautu izdevumu vidū atrodam Puškina darbus arī latviešu valodā. Tagad tiem pievienoti Kopotie raksti, kas ļauj pilnīgāk nekā jebkad ielūkoties Puškina daiļradē. Tas ir rezumējums visas līdzšinējo tulkotāju saimes lielajam darbam, kas sākts jau vairāk nekā pirms 100 gadiem.
1899. gadam minēti tikai daži mūsu tulkotāju un atdzejotāju darbi.
1899. gadā rakstā «Kas pirmais sāka tulkot A. S. Puškinu, un viņa tulkojumu prototipi 50 pasaules valodās un izloksnēs»[204] p. Draganovs, izsekojot Puškina tulkojumu hronoloģiskajai secībai, latviešus ierindo 33. vietā (1. franči — 1823. gadā, 2. vācieši — 1823., 3. zviedri — 1825., 4. serbi — 1826., 5. poļi — 1826., 6. itālieši — 1828. gadā utt.). Pirmais tulkojums latviešu valodā pēc viņa ziņām saistās ar 1877. gadu. Norādot, kura no tautām Puškinu atdzejojusi līdz 1899. gadam visvairāk, P. Draganovs min šādus skaitļus par tulkojumiem un Puškinam veltītiem darbiem: 1. franči — 246, 2. vācieši — 224, 3. čehi — 203, 4. serbi — 61, 5. poļi — 57, 6. angļi — 54, 7. bulgāri — 53, 8. latvieši — 52, 9. itālieši — 38 utt. Mūsu kaimiņtautas — igauņi un lietuvieši ir šā pārskata pēdējās vietās.
Nodaļā par latviešu (tāpat par bulgāru) tulkojumiem P. Draganovs atzīmē: kā vieni, tā otri ļoti vēlu attapušies («b35īakcb 3a yM») tulkot Puškinu, bet, kad reiz sākuši, tad paveikuši ievērojami vairāk par tām tautām, kas pie šā darba stājušās priekš vairākiem gadu desmitiem.
P. Draganovs kā pirmos Puškina darbus latviešu valodā min 1877. gadā izdoto Kaudzītes Matīsa «pārcelto» poēmu «Kaukāza gūsteknis» («Gūstītais Kaukāzā») un «Nāru», kas izdota «latviski no Kažoku Dāva». Šiem darbiem seko «Dubrovskis» (1878),
«Poltava» (1879), «Kapteiņa meitiņa» (1891) un vēl daži darbi.
Ielūkojoties Aronu Matīsa sastādītajā «Latviešu tulkotās beletristikas rādītājā», kas sniedzas tikai nedaudz tālāk — līdz 1902. gadam, iegūstam plašāku ainu.
Starp 1467 latviešu valodā tulkotajiem cittautu rakstniekiem minēti 759 vācu, 241 krievu, 97 franču, 57 angļu un citu tautu autori, krievu autoru vidū visvairāk latviešu valodā tulkots Puškins:[205] pavisam uzrādīti 60 darbi; līdz 1877. gadam, kas krievu bibliogrāfijā figurē kā Puškina tulkošanas sākuma gads, iespiestā veidā atrodami 15 (nevis divi) dzejas un prozas darbi latviešu valodā.
Vienā no plašākajām apcerēm, ko par latviešu tulkošanas vēstures jautājumiem 1903. gadā sarakstījis J. Straume, par laika posmu līdz 1800. gadam lasām: «Šinī laikā latviešu rakstniecībā pārsvars garīgiem rakstiem, tikai uz gadu simteņa beigām sāk parādīties stāsti un dzejoļi. Visi tulkotie raksti ņemti pa daļai iz latīņu, bet visvairāk iz vācu valodas.»[206]
Par 19. gadsimta pirmo pusi, kas pieminētajā rakstā atzīmēta kā «īstais beletristikas sākums», autors saka: «Latviešu ārēs mana spirgtāku vējiņu pūšanu pretī…» Dzejā parādās tādi «pārcēlumi» kā F. Šillera «Zvana dziesma», K. Donelaiša «Gada
laiki» un citi plašāki darbi. Bet par mākslinieciskajiem atdzejojumiem var sākt runāt tikai ar 19. gadsimta vidu, kad literatūru savās rokās pārņem paši latvieši un, cīnoties pret vācu spaidiem, sāk izkopt savu valodu un veidot nacionālo literatūru (Dinsber- ģis, Leitāns, Ruģēns u. c.). Tomēr pirmais, kas centās dzeju tulkot latviešu valodā, attīrīdams to no vācu valodas sārņiem («svešiem grābašiem») un pūlēdamies parādīt to «spēcīgu un jauku», bija Tērbatas universitātes students un latviešu studentu pulciņa dalībnieks Juris Alunāns. Alunāna «Dziesmiņu» pirmajā izdevumā, kas iznāca 1856. gadā, no krievu autoriem atrodam Ļermontovu («Kazaku dziesma pie šūpoļa» — «Cmi, maaaeheņ, moh npeKpacubin»), bet šim izdevumam bijuši sagatavoti (tātad tulkoti ap 1853.—1854. gadu) arī Puškina atdzejojumi.1
Pirmais Puškina dzejolis Jura Alunāna atdzejojumā iespiests trīs gadus pēc atdzejotāja nāves «Dziesmiņu» pirmās daļas papildinātājā izdevumā, kas iznāca 1867. gadā. Tā ir «Dziesma» — pēdējā no «Rietumslāvu dziesmām» — «Kumeļš». 1869. gadā «Dziesmiņu» otrajā daļā iespiesti «Čigānu» fragmenti: «Apmeteklis» («Pa pulkiem Besarābijā …») un «Pārgājums uz citām ganībām» («Ar troksni saime uzmodās. ..»). Lai gūtu priekšstatu par šo pirmo Puškina atdzejojumu latvisko skanējumu, ielūkosimies dzejolī «Kumeļš»:
Ko tu, kumeļš, čaklajs, zviedzi,
Kam uz zemi kaklu lieci,
Kuplās krēpes nekrati, Savus laužņus negrauzi? … Tāpēc zviedzu, ka man laukā Ilgi nebūs ganīties, Dzīvot nebūs rotā jaukā, Spodros rīkos lepoties; Ka man ātri skaistus rīkus Ienaidnieks vairs nepaļaus, Pakavus man spožus, līkus Nost no vieglām kājām raus.
Mūsu dienās grūti iedomāties toreizējo latviešu valodas attīstības līmeni, līdz ar to — grūti arī uzlūkot pirmos Puškina atdzejojumus par nevainojamiem. Tiem piemīt šķietama neveiklība, leksiska «saraibinātība», gramatiska «stūrainība». Tas uzska- tāmāk mūsu acīm atklājas fragmentā no «Čigāniem» — «Apmeteklis»:
Pa pulkiem Besarābijā Tie čigān' kleijoj' kņadēdami, Tie stājās šodien upmalā, Tur plašās teltēs nakšņodami . . .
Bet nedrīkstam uzņēmīgos latviešu nacionālās dzejas pamatlicēja pirmos soļus krievu dzejas dižmeis- tara atdzejošanā, kas saistīti ar latviešu literārās valodas sākotnējo izkopi, vērtēt atrauti no tā laika vispārējā dzejas līmeņa.
Lasot šos atdzejojumus, kas veikti pagājušā gadsimta vidū, jāatceras K. Mīlenbaha vārdi: «… Latviešu valoda bija vēl diezgan celmaina, kad Latvieši paši sāka kopt savu rakstniecību», jo… «mēs aplam alojamies, iedomādamies, ka Latvietis kā Latvietis jau prot Latviešu valodu»[207].
Juris Alunāns cenšas «latviešu valodu cik paspēdams no svešiem grābašiem iztīrīt», bet, kā viņš pats atzīmēja, «tāds darbs nav viegls darbs», jo «lielākā grāmatu daļā valoda ļoti pārgrozīta un sajaukta». Un tomēr nevar noliegt, ka viņa atdzejojumos jūtama dzejnieka dvēsele. Tulkošanas grūtības un tulkojumu sākotnējais līmenis vēl jaušamāk atklājas pirmajos Puškina prozas «pārcēlumos»: novelē «Jaunkundze zemnieces lomā», «Zārku taisītājs» respektīvi «Zārcinieks», kas tika publicēti tai pašā laikā — 1869. gadā (pirmā — «Mājas Viesī», otrā — «Baltijas Vēstnesī»), novelē «Jaunkundze zemnieces lomā», kas iznāca 1876. gadā atsevišķā grāmatā («Kundze par zemnieci»). Kā pašu lielāko veikumu Puškina prozas «latviskošanā» šai laikā var atzīmēt romānu «Kapteiņa meitiņa», kas «pārtulkots no A. Skarre — Nīces skolotāja» un izdots 1878. gadā. Tai pašā gadā «brīvi pēc A. Puškina» pārtulkoti arī «Laupītāja virsnieks Dubrovskis» un «Pētera tā Lielā Moris». 1879. gadā «Mājas Viesī» jaunā tulkojumā iespiesta novele «Jaunkundze zemnieces lomā» («Freilene-zemniece») un «Baltijas Vēstnesī» — «Zārku taisītājs» respektīvi «Zārcinieks». Jau virsraksti savdabīgi liecina par tā laika tulkojumu pakāpi.
«Šiem pirmajiem tulkošanas mēģinājumiem,» pēc Andreja Upīša domām, «nebija lielas vērtības, kas izskaidrojams ar latviešu literārās valodas zemo attīstības līmeni tai laikā. Tomēr to nozīme bija liela, jo tie jau pagājušā gadsimta vidū pavēra Puškinam ceļu uz latviešu lasītāju sirdīm.»[208]
70. gados stāvoklis literatūrā salīdzinājumā ar 50. un 60. gadiem jūtami izmainījās. Tad jau bija veikts samērā liels valodas tīrīšanas un kopšanas darbs, bija notikušas lielas pārvērtības arī sabiedriskajā dzīvē. Sākās kapitālisma iesakņošanās, novēršanās no rietumiem un pievēršanās austrumiem — krievu kultūrai, krievu literatūrai. No Puškina un citu krievu autoru darbiem parādās jauni atdzejojumi, jauni gan izvēles, gan arī mākslinieciskā veidojuma ziņā. «Vienīgo» vācu rakstnieku vietā latviešu valodā ienāk arī krievu, angļu, franču un citu tautu rakstnieki. Sevišķi daudz šai laikā tulkoti Puškins un Ļermontovs.[209]
Puškina darbiem 70. gados savas slejas cits pēc cita pašķir nedēļas un dienas laikraksti, tāpat mēnešraksti un kalendāri.
Viens no aktīvākajiem krievu literatūras popularizētājiem šai laikā ir Kaudzītes Matīss. 1871. gadā «Baltijas Vēstnesī», bet 1872. gadā savās «Dziesmiņās» viņš iespiež Puškina «Talismanu», 1877. gadā — savā otrajā krājumā — dzejoļus «Daimons» un «Burvīgs aicinājums iz kapa», atsevišķā izdevumā laiž klajā «Kaukāza gūstekni».
1877. gadā Pēterburgā Kažoku Dāva atdzejojumā iznāca «Nāra». Priekšstatu par šo agrīno atdzejojumu māksliniecisko līmeni var sniegt Kaudzītes Matīsa «latviskotā» «Čerkesu dziesma»:
Pa upi viļņi skrien un krāc, Bet kalni naktei dus iekš klēpja; Jau kazaks gurst, tam snaust ir prāts, Tas atspiedies uz gara šķēpa. Neguli, kazak! Vērā liec: Aiz upes staigā čečeniets! …
Kaudzītes Matīss centies atveidot dzeju, izraisīt ar atdzejojumu tās pašas domas un jūtas, kādas izraisa oriģināls. Labi atveidota oriģināla forma, pantu uzbūve, atskaņas.
Vājāk ar formas atveidojumu veicies Ziemeļu Jānim, Paulīšu Pidriķim, Modriņu Kārlim, Ziedoņu Jurim un citiem pirmajiem Puškina atdzejotājiem. Bet, pavērojot tā laika avīžu dzejolīšus un krājumu dziesmas, redzam, ka Puškina atdzejojumi ar cildeno saturu to vidū paceļas pāri un sniedz lasītājam daudz vairāk.
70. gadu beigas, 80. gadi iezīmējas ar daudzām nozīmīgām parādībām gan ekonomikā, gan sabiedriskajā dzīvē. Latvijā iesakņojies un nostiprinājies kapitālisms, sācies jauns vēstures posms, radušās zīmīgas izmaiņas arī kultūras dzīvē. Progresīvie literatūras spēki arvien vairāk izteic reālisma tendences. Atsvabināšanās no vācu ietekmes, inteliģences pieaugums izraisījis pieaugošu interesi par visas pasaules literatūru, it īpaši par krievu rakstniekiem un dzejniekiem. Šo interešu apmierināšanā nāk klāt arī tādi svarīgi faktori kā pirmā lielākā sabiedriskā, literārā, zinātniskā žurnāla «Austrums» nodibināšanās 1885. gadā (J. Velmes redakcijā Maskavā), «Mājas Viesa Mēnešraksta» un citu periodikas izdevumu aktivizēšanās, kā arī grāmatu izdevniecību darba uzlabošanās.
Šai laikā, kad notikusi sākotnējā iepazīšanās ar Puškinu latviešu valodā, atdzejoti apmēram trīsdesmit dzejoļi, poēma «Kaukāza gūsteknis», fragments no mazās traģēdijas «Skopais bruņinieks» un prāvs prozas darbu klāsts: gandrīz visas Belkina noveles, romāns «Kapteiņa meitiņa», nepabeigtais romāns «Pētera Lielā moris», stāsts «Pīķa dāma» un romāns «Dubrovskis», pie tam dažas noveles («Putenis», «Zārcinieks», «Šāviens», «Jaunkundze zemnieces lomā») iespiestas atkārtoti, jaunos tulkojumos.
Pirmo Puškina atdzejotāju vidū bez Jura Alunāna un Kaudzītes Matīsa redzam vēl citus tā laika pazīstamus rakstniekus: Esenberģu Jāni, Jēkabu Jan- ševski un arī Raini, kura atdzejojumā «Mazajos Dunduros» ievietots dzejolis «Iz Zālamana Augstās dziesmas» un satīra «Vai tu slims? Tāds vājš un sa- skāb's?»
Šo pirmo Puškina dzejas un prozas darbu tulkojumu līmenis ļoti dažāds. Liela daļa no tiem ir visai burtiski, neveikli, samocīti «pārcēlumi». Daudziem ir piezīme «pēc Puškina» vai pat «svabadi pēc Puškina». Prozas darbu tulkojumi palaikam sniegti kā «atstāstījumi».
Latviešu literatūras un kultūras vēsturē, Andreja Upīša vārdiem runājot, tiem ir sava nozīme kā tulkojumu «pionieriem, cittautu literatūras pirmajiem vēstnešiem».