1899. gadā, kad visa progresīvā cilvēce atzīmē Puškina dzimšanas 100. gadadienu, arī Latvijā tiek godināta Puškina piemiņa. Laikrakstos un žurnālos parādās jubilejas raksti, atsevišķi Puškina darbu atdzejojumi, Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļas apgādībā iznāk Puškinam veltīts speciāls izdevums «A. S. Puschkins. Viņa dzihve un darbi, ar viņa dzejisko raschojumu paraugiem, pahrlatvisko- teem no vairakeem muhsu rakstneekeem».
«Jaunības rakstu virknē» šai izlasei pievienojas arī «Kapteiņa meitiņas» jauns izdevums.
1899. gadā izdotās Puškina darbu izlases ievadā, izklāstīdams A. Puškina dzīves un darbības gaitu, Pēteris Dievkociņš raksta: «Puškins ir krievu rakstniecības saule, kuras nedziestošie stari dara brīnumus. Viņa laikmets Krievijā ieņem jo augstu stāvokli arī visas pasaules rakstniecībā.»
Jau gadu iepriekš «Mājas Viesa Mēnešraksts», sākdams iespiest «Borisu Godunovu», 3 numuros ievietoja traģēdijas tulkotāja Raiņa rakstu «Aleksandrs Sergejevičs Puškins»[212]. tas ir pirmais plašākais un nopietnākais apcerējums latviešu valodā par Puškinu.
Komentēdams šo apcerējumu 1925. gadā savos Kopotajos rakstos, Rainis norāda, ka tas sacerēts 1898. gada sākumā Pleskavā, gaidot jaunstrāvnieku prāvu. Te atrodam arī piezīmi, kas atklāj latviešu Tautas dzejnieka dziļās simpātijas pret krievu tautas ģēniju: «Puškins, kurš kopš skolas gadiem man bija ļoti tuvs, tika man ar šo trimdu vēl vairāk tuvināts . . .»[213]
«Borisa Godunova» tulkojums latviešu valodā ir daudzējādā ziņā neparasta un nozīmīga parādība. Šai darbā saskaras divu tautu ģēniji — krievu tautas dzejnieks savā radošajā pilnbriedā un latviešu tautas dzejnieks savas daiļrades pašā sākotnē. Oriģināla autors šajā darbā atklāja vēsturiskās patiesības un reālisma milzīgo spēku vārda mākslā, tulkotājs smēlās ticību šim spēkam, lai to ietvertu savos daiļdarbos. Puškins te parādīja tautiskuma un tautas valodas savdabību kā vienu no spožākajām liela talanta iezīmēm, Rainis kā tulkotājs meklēja savus izteiksmes līdzekļus Puškina tautiskuma atklāsmei un apguva tautiskuma jēdziena dziļo izpratni.
«Boriss Godunovs» tulkots jau Raiņa ģimnāzijas un studiju gados (galvenokārt ap 1884.—1887. gadu), bet iespiests tikai 1898. gadā «Mājas Viesa Mēnešrakstā» (pēc paša Raiņa piebildes savos Kopotajos rakstos — ap 20 gadu vēlāk). Nav zināms, kādā mērā un vai vispār Rainis šo savu pirmo lielo tulkojumu pārstrādājis un pilnveidojis. Par to runājot, viņš izteicies: «Valodas īsums un vieglums (īsinātie vārdi), un brīvais plūdums ir jau raksturīgi pirmajam lielajam manu ģimnāzijas gadu tulkojumam.»[214] «Boriss Godunovs» tulkots 15 gadus pirms «Fausta», bet tanī jau atklājas kā oriģināla autora, tā arī tulkotāja neparastais, savdabīgais talants.
1899. gads ar Puškina jubileju īpaši pasvītroja krievu un latviešu tautu tuvību.
Tā, ienākdams latviešu literatūrā, Puškins sāk arī nozīmīgu sabiedriski politisku misiju.
Tāpat Puškina daiļrades īpatnību iepazīšana, kritiķu un literatūras pētnieku norādījumi uz Puškina daiļrades tuvību tautas mākslai, uz tās reālistisko ievirzi audzināja pozitīvā virzienā latviešu literātus.
1899. gads savā ziņā rezumē iepriekš paveikto Puškina atdzejošanā. Jau līdz 1899. gadam atdzejota liela daļa no Puškina darbiem[215].
Jubilejas izdevumā «A. S. Puškins», ko izdevusi RLB Derīgu grāmatu nodaļa, «gribēdama ievīt arī mazu zariņu lauru vainagā, kuru lielajam dzejniekam Puškinam. . . vija visa Krievija»[216], atrodam Kažoku Dāva «Nāras» tulkojumu un 22 — lielāko tiesu Fr. Adāmo vica atdzejojumus. To vidū «Skopais bruņinieks», «Mocarts un Saljēri», fragmenti no «Jevgeņija Oņegina», «Jodi», «Ančars», «No jauna apmeklēju» («Bhobl h noceTHA tot yr0A0K…»), «Ziemas vakars», «Skotu dziesma», «Piemineklis», «Pravietis» un citi.
. Fr. Adāmo vica atdzejojumus samērā pilnīgi raksturo šādi piemēri:
Oņegina raksturojums:
Mūs visus mācīja, kā gadās, Pa drusciņai gan šo, gan to, Un brīnums nav, ka mūsu gados Drīz «gudra» vārdu iemanto. Par Oņeginu sprieda daudzi, Kas stingri apsver jauno audzi, Ka viņam krietnas zinības.
Par visu vieglās sarunās Viņš omulīgi tērzēt prata; Kad veči ņēmās gudri spriest, Viņš mēdza rātni klusu ciest Ar zinātnieka vaibstu skatā; Ar asām atjautām turklāt Viņš prata dāmas smīdināt.
Pants no Pieminekļa:
Un visā Krievijā reiz manu slavu paudīs, Un katrā valodā tur manu vārdu sauks: Tā lepnais slāvu dēls, tā brīvie kalnu ļaudis, Kā soms, tā kalmiks, stepju draugs.
Fr. Adamovičs ir ne vien veiksmīgs Krilova, bet arī Puškina atdzejotājs. Veiksmīgi pārvarētas formas grūtības, iejūtīgs noskaņu pārnesums. Bet Fr. Adamoviča veikums diemžēl nav vienmērīgs. «Ziemas vakaru» lasām šādā atveidojumā:
Uzdzied man, kā aizjūriņā Klusu dzīvo zīlīte; Uzdzied man, kā no ntiņa Iet pēc ūdens zeltene …
Te jau ir ritma kropļojumi, atskaņu negludumi un lokalizējuma elementi, kas nevar būt iederīgi rūpīgā dzejas tulkojumā.
No citiem krājumā uzņemtajiem atdzejojumiem jāatzīmē Jēkaba Janševska «Slīkonis» (pirmpublicējums 1885. gadā) un Plūdoņa «Mazputniņi, dziedo- nīti», «Spāņu romance», kas var sacensties ar jaunākajiem atdzejojumiem vēl šobaltdien.
Latviešu atdzejotāji, kā to redzam jubilejas izdevumā, tiecas galvenokārt atveidot domu, panākt satura precīzu tulkojumu; turpretim oriģināla formas atveidošana tiem sagādā dažkārt nepārvaramas grūtības.
Aplūkoto jubilejas krājumu tā laika kritika novērtēja pozitīvi, pārmeta tikai šauro apjomu. Jūlijs (Dievkociņš) «Dienas Lapas» 1899. gada 123. pielikumā raksta: «Biogrāfija, cik man zināms[217], bijuse plašāki sarakstīta, tikai Nodaļa likuse to, Dievam žēl, saīsināt… Kādi iemesli tam bijuši, ka Nodaļa nav izdevuse visu labāko Puškina ražojumu? Man šķiet, divi: Nodaļas ne visai bagātie materiālie apstākļi un otris, ievērojamākais, dažu pie Nodaļas strādājošu latviešu šaursirdīgais, neīstais patriotisms … Te nav rakstnieku vaina, tie nav bijuši laiski Puškina rakstu tulkošanā.»
Bez minētā krājuma dzejoļiem no 1899. gada atdzejojumiem jāmin arī periodikas devums, proti, dzejoļi «Jodi», «26. maijā 1828. gadā», «Jausma», «Dzejnieks», «Atkal dzimtenē», «Skotu dziesma», «Brīvais putniņš» un vēl citi, taču šie atdzejojumi ir pavirši, darināti «jubilejas gadījumā». Spilgts piemērs atdzejojumiem, kurus veikuši nedzejnieki, ir Lauvas Zaņa pārtulkojumi, kas 1891. gadā iznāca atsevišķā izdevumā: «Teika, ka viena no trim māsām tikusi par carieni Saltanieti. Par caru Saltanu un viņa dēlu. Bruhtgans un slepkava. Huzārs un viņa bruhte ragana».
«Brūtgāna un slepkavas» sākums:
Trīs dienas skaistā Natalja Pavisam postā bija;
Un trešā naktī laukā tā Kā ārprātīga skrēja. Tēvs, māte par to bēdājās, Tai jautādami uzmācās; Bet tā to ne-ievēro, Tik dreb un vienmēr sēro …
Pēc aplūkotajiem Jura Alunāna, Kaudzītes Matīsa un Friča Adamoviča atdzejojumiem šie «atpūliņo- jumi» neprasa komentārus.
Šai laikā rodas jau arī atsevišķu Puškina dzejoļu paralēlatdzejojumi. Tā 1899. gadā jau atrodami vairāki «Putniņa», «Vai ielu troksnī…», kā arī «Pieminekļa» un citu dzejoļu atdzejojumi. Salīdzināsim Pieminekļa variantus. V. Plūdonis:
Es esmu uzcēlis sev pieminekli cēlu … Nemūžam neaizaugs taks tautiskais uz to; Staltdiženāki ceļ par Aleksandra tēlu Viņš galvu nepadevīgo ..
Fr. Adamovičs:
Man piemineklis cēls no netaustāmas vielas; No tautas iemīts ceļš turp mūžam neaizzels; Par staltiem pīlāriem, kas kara darbiem lielas, Viņš augstāk lepno galvu cels .. .[218]
R. Blaumanis:
Sev gara pieminekli cēlu lepnu dabu, Uz viņu tautas teka mūžam neaizzels, Par Aleksandra slavas milzu granītstabu Tas augstāk savu galvu cels .. .[219]
Puškina pirmie atdzejotāji ir ievērojamākie latviešu reālistiskās dzejas pārstāvji. Viņu atdzejojumiem raksturīga cenšanās iespējami pilnīgāk atveidot Puškina domu un jūtu dziļumu, saglabāt atdzejojumos to pašu noskaņu daudzveidību, iedarboties uz lasītāju ar to pašu iespaidu spēku; satura precizitāte un noskaņu bagātība viņu atdzejojumos ir lielāka par formas atveidojuma pilnīgumu. Parādās arī mazāk spējīgi atdzejotāji, kas mēģina pieaugošo Puškina popularitāti izmantot savos mer- kantilos nolūkos un dod vājus «ražojumus».
Apskatot Puškina atdzejojumus 1899. gadā citu atdzejoto autoru vidū, redzam, ka Puškins ir panācis un jau pārspējis savus sāncenšus, it īpaši vācu dzejniekus, jo, piemēram, no Gētes darbiem tulkots tikai 41, no Šillera — 45, bet no krievu autoriem — Krilovs — viss, no Koļcova — 43, no Ļermontova — 55, no Ņekrasova — 22 darbi, Puškinam toties — turpat 100 dzejoļu atdzejojumu, vairākas poēmas, lugas, romāni un stāsti, kas parādījušies atkārtoti dažādos preses izdevumos un laisti klajā arī atsevišķās grāmatās.
JAUNAIS GADSIMTS
Briestošā 1905. gada revolūcija, trauksmainie sabiedriski politiskās dzīves procesi vēl jūtamāk nekā Jaunā strāva pagājušā gadsimta nogalē ietekmēja literatūras izaugsmi.
Jauns gadsimts ienāk ne vien latviešu tautas sabiedriskajā un kultūras dzīvē, bet arī oriģinālās daiļliteratūras un tulkojumu vēsturē.
Pateicoties periodisko izdevumu un grāmatu izdevniecību progresīvajai rosmei (Derīgu grāmatu nodaļa, A. Gulbja «Universālā bibliotēka», E. Birz- nieka-Upīša «Dzirciemnieki» u. c.), XX gadsimta pirmie gadu desmiti iezīmējās ar oriģināldarbu un tulkojumu pastiprinātu apgādu. Sevišķi aktīvi tika tulkota krievu klasiskā un modernā literatūra.[220]starp tulkotajiem rakstniekiem pirmām kārtām minams Aleksandrs Puškins.
1900. gadā — tūlīt pēc lielās jubilejas — laikrakstos un žurnālos parādās desmit un 1901. gadā — pieci pilnīgi jauni, tāpat arī atkārtoti Puškina dzejoļu atdzejojumi. 1901. gadā (atkārtoti 1902. un 1911. gadā) iespiests romāns «Dubrovskis», 1909. gadā — «Pīķa dāma».
1903. gadā «Baltijas Vēstneša» Pielikumā pirmpublicējumā parādās poēma «Poltava», ko atdzejojis Andrejs Upīts.
1904. gadā «Bērnu atpūtas brīžiem» atsevišķā izdevumā laista klajā J. Gobas-Alojieša tulkojumā pasaka «Zvejnieks un zivtiņa» — otrais Puškina pasakas tulkojums latviešu valodā pēc 1892. gadā sniegtā Fr. Mierkalna-Ciesas «Pasakas par zelta gailīti» tulkojuma.
593
Tātad taisnība bija Jūlijam Dievkociņam, kas 1899. gadā atzīmēja, ka rakstnieki nav bijuši kūtri Puškina atdzejotāji. Bez tam iepriecinošā kvantitatīvā aina gadsimta sākumā iezīmējas arī ar kvalitātes kāpumu. Jūlija Dievkociņa tulkotie dzejoļi «Kaukāzs» un «Pravietis», Jēkaba Janševska «Budris un viņa dēli»
(pirmiespiedums 1908. gadā) un «Slīkonis», Līgotņu Jēkaba «Jodi», Friča Adamoviča atdzejojumi, starp kuriem ir jau arī «Jevgeņija Oņegina» pirmie fragmenti latviešu valodā, rāda latviešu atdzejotāju vērību pret lielā krievu dzejas meistara lielisko formu, cenšanos atveidot oriģināla saturu aizvien izkoptākā poētiskā izteiksmē. Izzūd vārdu apostrofējumi, nedabiskie uzsvari, mazinās ģermānismu pielietojums, valoda kļūst bagātāka, elastīgāka. Pateicoties tam, aizvien jūtamāka, pieejamāka latviešu dzejas lasītājiem kļūst Puškina romantiskās dzejas degsme un «apburošā saldskaņa», tāpat reālistiskā tēlainība un mākslinieciskā mērķtiecība. Uzskatāmi tas parādās tādos atdzejojumos kā V. Plūdoņa «Eho» («Atbalss»), «Spāniešu romance».
īpaši atzīmējams A. Upīša veiktais «Poltavas» atdzejojums.
Paša tulkotāja attieksme pret to ir visai kritiska[221]. Bet, kaut arī mūsu daiļvārda lielmeistars, gadu kalnā pakāpies, nosauc to par «gluži zaļa jaunekļa sara- žojumu», tam tomēr liela kultūrvēsturiska nozīme. Šai tulkojumā ar krievu literatūras milzi pirmo reizi pēc Raiņa saskaras mūsu Tautas rakstnieks Andrejs Upīts. Ļoti zīmīgi ir Upīša vārdi par «Poltavas» tulkojumu un Puškina ietekmi uz viņa daiļradi: «Pie sienas pakārtajā paštaisītajā plauktā Puškina rakstu sējums grezni stāvēja starp manām apdriskātajām grāmatelēm, glāstīdams skatienu un priecinādams sirdi. Tā Puškins, iecietīgi smaidīdams un uzmundri
nādams, ar drošu roku man atvēra vārtus uz krievu literatūru un cauri tai arī uz pasaules plašumiem, likdams man ar saviem darbiem pirmo reizi sajust nesasniedzamās klasiskās dzejas dižo skaistumu.»[222]
38*
Puškina dzejas «īpatnējais raksturs, kam nebija nekā kopēja ar līdz tam lasīto dabas un mīlas liriku», dziļi iespaidoja Andreju Upīti un tāpat citus rakstniekus.
Vilis Plūdonis saskarē ar krievu dzejas lielmeistaru tiecās apgūt virtuozu dzejas meistarību, satura un formas sakausējuma neatkārtojamu prasmi, lai kļūtu par «latviešu Puškinu». Dziļu ierosmi un meistarības skolu Puškina tulkojumos un daiļrades studijās atrada arī nākamais latviešu noveles meistars Jānis Ezeriņš, savdabīgais dzejnieks un prozaiķis Kārlis Štrāls, revolucionārie dzejnieki Leons Paegle, Linards Laicens un citi.
Bez šaubām, neizpalika jaunā gadsimta sākumā diletantisms un nevarība, bet burtiski «pārcēlumi», «svabadi pārcēlumi» un tādi eksperimenti kā «Čigānu» tulkojums prozā, kas bija vēl iespējams 1898. gadā, palika jau neatgriežamā pagātnē.
vērtību pārvērtējumi
Revolūcijas vētras gadi samazina Puškina tulkojumu skaitu (1906. gadā — divi, 1907. gadā — viens publicējums, bet ar 1910. gadu vērojama atkal strauja aktivizēšanās — 8—12 dzejoļi gadā).
1912. gads iezīmējas ar tādiem izdevumiem atsevišķās grāmatās «Universālās bibliotēkas» sērijā kā «Boriss Godunovs» Raiņa atdzejojumā un «Pīķa dāma un citas noveles» Kārļa Skalbes tulkojumā. 1913. gadā iespiests fragments no «Borisa Godu- nova» — «Celle Čudovas klosterī» un atsevišķā brošētā izdevumā nāk klajā arī L. Līcītes tulkojumā Čaikovska operas «Jevgeņijs Oņegins» librets.
Interesanti atzīmēt, ka Andrejs Upīts, pārlūkodams dramatisko darbu jaunizdevumus, sakarā ar «Borisu Godunovu» literatūrkritiskajā rakstu krājumā «Vārds», uzsvērdams daiļdarba «iekšējo psiholoģisko patiesību» un īpatnējo «izteiksmes reālismu», kas «iz nopietnām vēsturiskām studijām smelts un dzejnieka iedvesmes apgarots», piebilda: «Raiņa tulkojumā «Boriss Godunovs» sevišķi skolas jaunatnei jau palicis par mīļu lasāmu gabalu.»[223]
Novērtēdams Raiņa tulkojumu jau ievērojami vēlāk ■— 1937. gadā, Linards Laicens uzsvēra, ka «Raiņa tulkojums ir labas klasiskas valodas un Puškina stila un ritma atveidošanas paraugs»[224].
Pieaugot atdzejas aktivitātei un mākslinieciskajam līmenim, prozas tulkojumi progresē ļoti gausi, par ko uzskatāmu pārliecību var rast K. Skalbes atveidotajās novelēs. Tās tulkotas tanī laikā, kad tika rakstītas literārās pasakas, ar kurām K. Skalbe parādīja sevi kā smalku stilistu. Bet Puškina noveļu tulkojumam piemīt burtiskums, tas (atšķirībā no sākotnējiem Puškina prozas ģermanizētajiem tulkojumiem) pārslogots ar rusicismiem. Par to liecina jau virsraksti: «Jaunkundze sarafānā», «Stancijas uzraugs». Sastopami neveikli, neiederīgi, pat pavisam kļūmi, pārprotami teikumi, piemēram: «Hermans bij pārkrievota vācieša dēls, kas bij atstājis viņam (?) mazu kapitālu.» — «Patlaban karš ar slavu bij nobeigts. Mūsu pulki atgriezās no ārzemēm. Ļaužu bari skrēja viņiem pa priekšu. Precinieki lidoja ap daiļo un bagāto līgavu.»
Domas pārpratumi vai vienkāršojumi, kolorīta un dialogu attālināts, svešāds, arhaizēts attēlojums, pārlieka slieksme uz rusificējumiem — tas viss mazina tulkojuma māksliniecisko līmeni.
Sakarā ar šo K. Skalbes tulkojumu Andrejs Uplts «Vārdā», pasvītrodams Puškina noveļu saistošo fabulu kā vērtīga daiļdarba kodolu, «smalkos dzīves tēlojumus», «zīmīgos raksturojumus» un galvenokārt «skaidro, tīro, saturam pieskaņoto valodu», kas ir «dabiska un skaidra», atzīmēja: «Latviešu tulkojumos no šiem formas skaistumiem maz kas baudāms.»[225]
Tā līdzi pirmajiem lielākajiem veikumiem tulkojumu laukā nāk jau arī pirmie nopietnie vērtējumi, sākas vērtību pārvērtēšana, augsto mākslas kritēriju izvirzīšana tulkojumos. Tulkojums kā literārs fakts vairs neapmierina, tam jākļūst par notikumu literatūrā tāpat kā oriģināldarbam, ja tas bijis tulkošanas vērts.
Interesanti atzīmēt, ka 1912. gadā vienlaikus ar
Puškina daiļprozas kopojumu kā atstāstījums nāk klajā «romāns-hronika» piecās daļās «Pugačova dumpis», kas liecina, ka latviešu lasītāji, kaut arī pavājos tulkojumos, jau var aizsniegties līdz Puškina vēsturiskajai prozai. Daiļradi un arī tulkošanas darbu uz vairākiem gadiem gandrīz pilnīgi pārtrauca pirmā pasaules kara vētra un tai sekojošās mutuļainās sabiedriskās pārvērtības — 1917. gada Lielā Oktobra vēsturisko notikumu atbalsis, Padomju Latvijas proklamēšana un starptautiskās intervences vilnis.