Kādā literatūrkritiskā rakstā Puškins izteicies, ka «īsts talants mirdz visur, lai kādā virzienā tas ietu, lai kādā ietekmē atrastos»[226]. Puškinu nespēja apklusināt buržuāziskās ideoloģijas politika, kas 20. gados bija vērsta pret visu ar padomēm saistīto, tātad arī pret visu krievisko. Lielais brīvības dziesminieks turpināja savu slaveno nemirstības gaitu.
1925. gadā Leona Paegles atdzejojumā izdevumā «Strādnieku Vienība» parādījās Puškina dzejolis «Cietumnieks»:
Mēs svabadi putni, ir laiks mums, ir laiks! Turp turpu, kur kalngalos rītausmas zaigs, Kur jūra pret debesīm čalo un san, Kur brīvībā lidot tīk vējam un man.
Kā rāda L. Paegles agrīno dzejoļu klade, revolucionārais dzejnieks jau pirmajos dzejas soļos tuvu izjutis Puškina trauksmaino garu. Viņš atdzejojis vēl dzejoli «Jūra» un «Vara jātnieka» ieskaņu.
1926. gadā Herberts Dorbe, viens no aktīvākajiem Puškina atdzejotājiem un popularizētājiem nākamajos desmit gados, vairākiem agrākajiem «Jevgeņija Oņegina» fragmentiem pievieno vēl vienu fragmentu, kam pēc diviem gadiem seko «dziesmu romāna» pilns izdevums. Pēc «Borisa Godunova» tas ir otrais kapitālais Puškina darbu tulkojums latviešu valodā. Tas parāda gan tulkotāja dziļo iejātu un dzejiskās izteiksmes vingrību, gan latviešu valodas augsto izkopi. Kaut arī, pēc Andreja Upīša vērtējuma, «pirmais šā vārsmās sarakstītā romāna pilnīga tulkojuma mēģinājums» nav bez trūkumiem,' tam ir liela kultūrvēsturiska nozīme, jo tas saasinātajos buržuāziskās demokrātijas apstākļos latviešu lasītājiem dara pieejamu pašu nozīmīgāko lielā krievu dzejnieka dzejas darbu. Ilgus gadus neviens cits atdzejotājs neuzņemas pārspēt Herberta Dorbes sniegumu.
1923. gadā atkārtoti iespiests «Skopais bruņinieks» un 1924. gadā «Nāra» — pirmie latviešu valodā tulkotie lielā dzejnieka dramatiskie darbi. No prozas darbiem 1927. gadā nāk klajā tikai novele «Stacijas uzraugs», kas prozas tulkojumu kopainā neienes būtiskas izmaiņas. Te gribas atcerēties Andreja Upīša vispārināto piebildi, kas izteikta sakarā ar jau aplūkotajiem K. Skalbes tulkojumiem: «Vispaviršāki latviešu tulkotāji tulko no krievu valodas, kuru viņi vislabāk prot.»[227] Šķiet, viens no izskaidrojumiem šādai parādībai ir nepietiekami augsts Puškina prozas novērtējums un nepietiekami dziļa reālistiskās Puškina vienkāršības izpratne. Jūtamu atbalstu turpmākajiem Puškina prozas tulkotājiem varēja sniegt krievu literatūrzinātnieka B. Eihenbauma raksta «Puškins ceļā uz prozu» ievietošana rakstu krājumā «Prozas māksla» (1924). Zīmīgi, ka šo rakstu tulkojis viens no nākamajiem redzamākajiem latviešu tulkojuma mākslas meistariem Valdis Grēviņš.
Sevišķi lieli nopelni šai laikā lielā krievu dzejnieka popularizēšanā Latvijā ir Kārlim Krūzam, kas pievērsies Puškina atdzejošanai jau kopš pirmajiem saviem daiļrades soļiem.
1903. gadā žurnāla «Apskats» 14. numurā publicēts Puškina dzejolis «Auka» Vēsmiņu Kārļa[228] atdzejojumā. Tas arī bija Kārļa Krūzas nozīmīgākā mūža darba — ilggadīgās un nozīmīgās Puškina atdzej ošanas sākums. Lielākā daļa no visiem Puškina atdzejojumiem, kas parādās desmitajos un divdesmitajos gados, ir Kārļa Krūzas atdzejojumi.
Friča Adamoviča atdzejojumi kā spilgts piemērs, radošā tuvība ar Jūliju Dievkociņu, vienu no pirmajiem lielākajiem Puškina popularizētājiem, dziļās Puškina dzīves un daiļrades studijas, apņemšanās pārtulkot gandrīz visus Puškina dzejoļus — tas viss līdz ar personīgo dzejnieka pieredzi palīdzēja Kārlim Krūzam parādīt lielo krievu dzejnieku neredzēti iejūtīgā un poētiski bagātā, daiļskanīgā atveidojumā.
1929. gadā kā lielisku velti nemirstīgā ģēnija 130. dzimšanas dienas atcerei Kārlis Krūza sagatavo izlasi — 167 dzejoļus. Tā kā neizdodas atrast nevienu izdevēju, viņš to laiž klajā pats par saviem līdzekļiem.
Šo vienpatnīgo pašaizliedzību tajā laikā pasvītro fakts, ka sakarā ar jubileju parādījās tikai viens raksts (1880. gadā sakarā ar pieminekļa atklāšanu Maskavā parādījās 6 raksti, 1887. gadā, atzīmējot 50. nāves dienas atceri, — 7 un 1899. gadā — 48 raksti).
«Puškina dzejas Kārļa Krūzas tulkojumā» — tas ir pirmais lielākais Puškina lirikas kopojums latviešu valodā, kas rezumē Kārļa Krūzas ilggadīgo darbu un iezīmē jaunu māksliniecisko pakāpi ne vien Puškina, bet visā latviešu atdzejojumu vēsturē.
Pēteris Ķikuts recenzijā par Kārļa Krūzas tulkojumiem raksta: «Puškina dzejas burvības atdzej ošana latviešu valodā šķita gandrīz neiespējams darbs. Kārlis Krūza nu uzņēmies neiespējamo padarīt par iespējamo… Šis darbs nezudīs.» Recenzijā par K. Krūzas tulkojumiem «Puškina lira latviski» Jūlijs Roze atzīmē: «…tulkotāja rūpību un pietāti apliecina tas, ka viņš visur neatlaidīgi turējies pie oriģināla pantmēra un strofu būves, uzņemdamies šai ziņā pat pārāk grūtu cīņu ar tām krievu valodas īpatnībām, kuru dēļ krievu dzeja tik grūti padodas atdzej ošanai mūsu valodā.»[229]
Lai palasam Karļa Kruzas atdzejojuma Puškina lielisko dzejoli «Kaukāzs»:
Lūk, Kaukāzs zem manis! Kur galotnes spīd, Viens stāvu es sniegā virs ledainās gāles, Un gaisā, kā vērodams mūžīgās tāles, Man līdzās tik ērglis kā sastindzis slīd. Te varu es redzēt, kā avoti rodas, Kā šļūdoņi augot no augstumiem dodas. Zem manis te mākoņi mierīgi klīst, Krīt straumes un šalkdamas cauri tiem veļas; Bet zemāk tur klintis no dziļumiem ceļas; Un zemāk par klintīm jau krūmi sāk līst; Un tālāk …
Vārsmas plūst brīvi, gleznaini, ar patiesu dzejas spēku, kāds strāvo oriģinālā. Tāpat kā oriģinālā, te pavērta varena kalnu ainava ar brāzmaino Tereku — brīvības ilgu izteicēju un «klintīm mūžīgi mēmajām un klusajām», kas iesprosto upes nerimtīgo plūdumu.
Jānis Sudrabkalns sakarā ar šīs Puškina izlases iznākšanu rakstīja: «Krūza ir visur meklējis Puškina garu, viņa dzejas slēptāko būtību, meklējis pieplakt pie pašas lirikas avotiem.»'
Un tā tas arī ir. Kad uzšķiram dzejoli «Jūrai», veltījumu «Kaut Sibīrijas šahtās skarbs …», odu «Brīvībai» un vēl dažus citus Puškina lirikas spilgtākos paraugus, tos lasot, uzbango simtiem domu, kā izteicās Sudrabkalns, un «sirds nemierīgi pēta daiļuma noslēpumu, prāts vēro kaislo jūtu ieplūšanu stingrā formā, zīlē nākotni.. .»[230].
Par nākotni Kruza liek latviešu valoda skanēt spēcīgām dzejas vārsmām:
Reiz važas kritīs, mūri grūs,
Reiz drūmās vaidu dienas beigsies! …
(«Kaut Sibīrijas šahtās skarbs . . .»)
Nevar diemžēl noliegt, ka, sīkāk iedziļinoties grāmatā, atklājas samērā daudz formālistisku tendenču, tīšu saskaistinājumu, tīšu aliterāciju, domas vienkār- šojumu. Sudrabkalna vārdiem runājot, Kārlis Krūza, «uzticīgais dzejas paladīns, fanātiskais mūks Daiļuma klosterī», neatlaidīgi un vientulīgi «strādāja tīrās dzejas pasaulē». Krūzas tīrās dzejas meklējumi dažkārt ir pašmērķīgi, un atdzejojums tad iegūst pārlieku daudz atdzejotāja daiļrades dzimumzīmju un zaudē tikpat daudz no oriģināla tīrās dzejas, kas ir cita — organiska rakstura.
Par atdzej ošanu, liekas, var sacīt to pašu, ko Puškins teicis par dzeju, — šī kaislībā piemīt tikai nedaudziem, un viņi veltī tai visu savu dzīvi. Kārlim
Krūzam piemita šis vienreizējais atdzejotāja talants. Pie daudziem Puškina dzejoļiem viņš strādāja, tos pilnveidodams un slīpēdams, visu mūžu, un daudzi no tiem iegājuši Puškina atdzejojumu zelta fondā.
baltas gaismas spektrs
Pirmajā brīdī var pārsteigt Puškina tulkojumu plašais klāsts 30. gados — vairāk nekā 100 dzejoļu publicējumu, vairāki darbu kopojumi… Buržuāzijas kundzība šai laikā sasniedza savu apoteozi — 1934. gada maijā ar Ulmaņa apvērsumu Latvijā tika pasludināta fašistiskā diktatūra, sākās atklāts buržuāzijas terors. Tas bija vērsts arī pret progresīvo literatūru un, bez šaubām, pret progresīvajiem tulkojumiem. Tai pašā laikā tika darīts viss, lai «rozēm kaisītu savu uzvaras gaitu». Līdzīgi tam, kā Nikolajs Pirmais, nākdams pie varas, atrada par labāku «piedot» un mēģināt piesaistīt sev slaveno dzejnieku, — tā arī latviešu buržuāzija atzina pasaulslaveno ģēniju, steigdamās pasludināt viņu par «dievišķās mūzas mīluli», uzsverot viņa vispārcilvēcisko nozīmību, slavinot viņa mākslas estētiskās vērtības jeb, kā zīmīgi izteicās kāds no buržuāziskajiem dzejniekiem, Puškina «liras balto staru».
Lielo publicējumu daudzumu veido atkārtoti iespiedumi dažādos kopojumos. Piemēram, 1939. gadā izdotajos V. Plūdoņa Kopotajos rakstos atrodam 15 atdzejojumus, starp tiem — prologu poēmai «Ruslans un Ludmila», «Pasaku par zvejnieku un zivtiņu» un «Pasaku par ķēniņu Saltanu».
Jauni atdzejojumi trīsdesmitajos gados rodas lielāko tiesu sakarā ar 1937. gada jubileju — Puškina nāves dienas 100. gadskārtu, ko sagaidīja lielā dzejnieka patiesie cienītāji un arī buržuāziskie merkan- tilisti. Šie apstākļi daudzajiem 30. gadu atdzejojumiem aizvelk priekšā tādu kā spoži izdeguša ugunskura dūmu plīvuru, kuram tikai retumis pamirdz cauri dzīvas, karstas liesmas.
1932. gadā A. Punkas tulkojumā iznāk «Mocarts un Saljēri».
Kā ļoti interesants un savdabīgs Puškina daiļrades daudzveidīgā mantojuma apguves fakts šai gadā jāatzīmē grāmata «Baltā zēna Džona Temera piedzīvojumi indiāniešu vidū». No Puškina tulkojuma to tulkojis Vilis Plūdonis. Tādējādi, kā redzam, Puškinam bijusi sava loma arī cittautu dzīves izpaziņā.
1933. gadā iznāk Friča Adamoviča «Rudens ziedi», kur nodaļā «No svešiem avotiem» kā paši pirmie atrodami A, Puškina darbu atdzejojumi — apmēram 1000 rindu no «Jevgeņija Oņegina» un deviņi dzejoļi. Jāatzīmē, ka vairākus pirmos variantus Fr. Adamovičs pārstrādājis un viņa atdzejojumi — blakus K. Krūzas darbiem — ir labākie.
No citiem trīsdesmito gadu atdzejojumiem jāatzīmē M. Ķempes «Vojevoda», F. Ansaberga «An- čars», H. Dorbes skats no «Fausta» un daži citi.
Trīsdesmitajos gados padziļinās Puškina tuvināšana viņa talanta cienītājiem Latvijā. Parādās vairāk nekā 40 sīkāki raksti periodikā («Burtnieks», 1932, Nr. 11; «Jaunības Tekas», 1930, Nr. 2, 1935 — u. c.) un ari plašāki pētījumi žurnālos[233], tāpat apcerējumi atsevišķās grāmatās.
1932. gadā iznāk E. Meklera brošūra «A. S. Puškins un viņa darbu audzinošā nozīme», 1935. gadā — lā paša autora apjomīga monogrāfija «A. S. Puškins», kuras pamatā universitātē lasītās lekcijas. Vēl tai pašā gadā nāk klajā V. Kamenska biogrāfiskā romāna «Puškins» tulkojums. Jubilejas gadā Dailes teātrī tiek izrādīta Jāņa Grota liriski dramatiska spēle 3 cēlienos «Puškins».
1937. gadā — pēc atsevišķu atdzejojumu publicējumiem — ar plašu priekšvārdu iznāk «A. S. Puškina raksti» H. Dorbes redakcijā. Šajā apjomīgajā jubilejas izdevumā atrodama gan Puškina lirikas, gan liroepikas un arī prozas izlase — pavisam 113 dzejoļi, 11 poēmas, 3 pasakas un 6 stāsti.
Tas ir bagāti ilustrēts Puškina darbu izdevums, kas aptver labākos no Puškina darbu latviskojumiem. Te atrodam «Borisu Godunovu» Raiņa tulkojumā, «Jevgeņiju Oņeginu» Herberta Dorbes atdzejojumā, «Poltavu» Martas Grimmas atdzejojumā, «Čigānus» F. Mierkalna-Ciesas atdzejojumā, kas pirmo reizi parādījās 1892. gadā, un «Nāru» — sensenajā Kažoku Dāva 1877. gada atdzejojumā. Šai ziņā kopkrājumam patiešām, kā to jau norāda priekšvārdā sastādītājs Herberts Dorbe, ir literatūrvēstu- riska nozīme, jo tas apvieno visus Puškina darbu labākos tulkojumus, kas parādījušies, sākot ar 1877. gadu.
Lirika, neraugoties uz visai nelielo dzejoļu skaitu, ir labāk izvēlēta nekā aplūkotajā Kārļa Krūzas izdevumā, toties maz te pirmatnīga svaiguma. Labākie vairumā ir K. Krūzas nedaudz rediģēti agrākie atdzejojumi un citu veco labāko atdzejotāju darbi.
Pirmpublicējumi visumā tomēr mākslinieciski vāji. Tajos daudz poetizējumu, nevarīga dzejas burtiskuma. Nozīmīgākais šai izdevumā ir Herberta Dorbes «Jevgeņija Oņegina» atdzejojums un vēsturiskie tulkojumi: Kažoku Dāva «Nāra» (1877) un F. Mierkalna-Ciesas «Čigāni» (1892).
Trīsdesmito gadu tulkojumu liela daļa parādījās latviešu periodikā un atsevišķās grāmatās Maskavā. «Gada grāmatā 1937. gadam», kurā daudz vietas ierādīts izcilā notikuma atzīmēšanai, Linards Laicens rakstīja: «Ja vienā pašā 1934. gadā Puškina darbi ir izgājuši 1 119 600 eksemplāros, tad šinī piemiņas gadā tie izies desmit miljonos eksemplāru vairāk nekā simts dažādajās padomju zemes tautu valodās …»'
«Gada grāmatā» ievietoti deviņi A. Puškina dzejoļi, no kuriem septiņus atdzejojis K. Pelēkais («Dzīves rati», «Nāra», «Cietumnieks», «Es kauju pazīstu . ..», «Dievs, nedod ārprātīgam kļūt!», «Es atkal ieradies…»), bet pa vienam Vold. Voss («Zirgs») un E. Šillers («Vai klīstu ielu trokšņa varā .. .»).
Visi šie dzejoļi gan ļauj uztvert Puškina dzejas būtību, tajos nav satura kropļojumu, nedz arī formas sagrozījumu, tomēr, ja zinām Kārļa Krūzas labākos veikumus, šie ir mākslinieciskā ziņā krietni vājāki. Latvijā tiem blakus K. Krūzas un citu labāko atdzejotāju veiktajiem tulkojumiem ir vairāk vēsturiska un bibliogrāfiska vērtība.
1937. gadā Maskavā laikrakstā «Komunāru Cīņa» Linarda Laicena tulkojumā iespiests Puškina stāsts «Kirdžali». Šai pašā gadā latviešu literatūras izdevniecības «Prometejs» apgādā Maskavā iznāca vēl «Dubrovskis» Ontona Zača tulkojumā, «Stacijas uzraugs» un «Goruhina cīma vēsture» Sofijas Juruman un Dominika Logina tulkojumā, kā arī Puškina «Proza» Linarda Laicena tulkojumā.
Prozas kopojuma priekšvārdā tulkotājs atzīmē, ka tas «latviešu valodā ir pirmais un vienīgais vispilnīgākais». (Nav ietverti tikai nepabeigtie darbi: «Pētera Lielā moris», «Roslavļevs» un «Ēģiptes naktis», kā arī vēsturiskā «Pugačova dumpja vēsture» un «Ceļojums un Arzrumu».)
Par šo izdevumu laikrakstā «Komunāru Cīņa» parādījās plaša recenzija ar virsrakstu «Tā nedrīkstēja izdot Puškina darbus!». Recenzents J. Brastkalns atzīmēja: «Puškina prozas stils koncentrēts, reālistiski konkrēts, vienkāršs, skaidrs. Tulkojumā mēs meklējam analoģisku stila meistarību, tikpat skaidru, īsu, vijīgu un enerģisku frāzi. Meklējam rūpīgu un pareizu tulkojumu, skaidru un lokanu latvju valodu, bet par nožēlošanu to neatrodam. Tulkotājs un grāmatas redaktors (P. Blūmfelds-Sviris) pielaiduši ļoti daudz satura grozījumu, stila grumbuļu. Viss tas sabojā lielu, vērtīgu, pozitīvu darbu.» Tulkojumā daudz nevajadzīgu izlaidumu vai pierakstījumu, kas Puš-
A. Puškina kaps Svjatogorskas klosterī.
V. Malafejeva akvarelis. 1837.
609
kina precīzajā, lakoniskajā prozas stilā pilnīgi nepieļaujami. Tā, piemēram, ja oriģinālā teikts: «Tas patiesi bija Samsons Virins,» — tad tulkojumā lasām: «Tas bija taisni kā Simeons Virins.» Novelē «Zārku taisītājs», atmetot salīdzinājumu, ielas sargs pārvērsts par pastnieku. Stāstā «Šāviens» Silvio raksturots viesmīlīgs pret biedriem. Tulkojumā teikts, ka viņš «turējis ēdiennamu priekš visiem . .. pulka oficieriem». Puškinam nav lieku, nevajadzīgu, neprecīzu vārdu. Un tulkotājam jābūt ļoti rūpīgam un iejūtīgam, lai, nesakropļojot domu, nezaudētu arī izteiksmes īpatnības.
Trīsdesmito gadu Puškina tulkojumi, neraugoties uz daudzajiem trūkumiem, tomēr veic lielu audzinošu darbu, tie iesakņo reālistisko mākslu, pauž progresīvas idejas.
Kaut arī buržuāzija centās Puškinu raksturot vienpusīgi kā virtuozu formas meistaru, nepārspējamu estētu, centās apjūsmot tikai viņa «liras balto staru», Puškins turpināja paust cildenas domas, modināt brīvības ilgas. Kā atzīmējis Andrejs Upīts, «Puškina darbu tulkojumu hronoloģija rāda, ka latviešu inteliģences, literātu un tautas interesi pret Puškinu nav spējusi iznīcināt ne krievu valodas izskaušana buržuāziskās Latvijas republikas skolās, ne fašistiskas diktatūras zvēriskais niknums pret visu, kam sakars ar krievu kultūru vispār un it īpaši ar literatūru»[234].
Baltās gaismas spektrs ir daudzkrāsains. Puškina neuzpērkamā un neapklusināmā balss sumināja saprātu, dvēseles cēlumu, sauca cīņā pret netaisnību •un varmācību.
Trīsdesmito gadu rosmei tulkojumu laukā sekoja astoņi gadi, kad latviešu valodā atklātībā parādījās tikai daži Puškina dzejoļi. Atjaunotās padomju varas gadā jauna izlase nepaguva iznākt, tika publicēti tikai trīs dzejoļi: «Piemineklis», «Prozaiķis un poēts» un «Pēdīgais padebess». Karš uz četriem gadiem pilnīgi pārtrauca Puškina tulkošanu un izdošanu okupētajā Latvijā.
Tūlīt pēc kara 1945. gadā Puškins latviski ierunājas jau agrāk atdzejotajā dzejolī «Cietumnieks» Leona Paegles izlasē «Dzeja» un dzejoļos «Piemineklis» un «Ziemas vakars» hrestomātijā 9. klasei. Šos atdzejojumus devuši jauni tulkotāji — pirmo A. Balodis un otro K. Aizpurs —, kuriem drīz vien seko vesela plejāde padomju dzejnieku un prozas tulkotāju, kas turpina Puškina agrāko tulkotāju labākās tradīcijas un tiecas dot jaunus, pilnvērtīgākus un pilnskanīgākus lielā krievu daiļvārda meistara darbu atveidojumus.
Tautas rakstnieks Andrejs Upīts, pārlūkodams Puškina tulkojumus, teicis: «Katra nākošā dzejnieku paaudze atradusi savu priekšgājēju darbu par neapmierinošu un pati ķērusies pie jauniem tulkojumiem. Tādā kārtā tulkojumu kvalitāte neapšaubāmi uzla
bojusies, tuvodamās ja ari ne pilnībai, tad katrā gadījumā iespējami augstam līmenim.»[235]
Padomju laikā daiļliteratūras tulkojumu un atdzejojumu mākslinieciskais līmenis ievērojami audzis jau ar pirmajiem pēckara gadiem, jo cittautu literatūras vērtību apguvē sākās stingra nostāja pret nejaušību un vispusību, sākās nopietni tulkojumu problēmu teorētiski pārlūkojumi gan presē, gan rakstnieku savienības tulkotāju sekcijā.
1946. gadā ar Puškina dzejoli «Piemineklis» A. Baloža atdzejojumā savas gaitas sāka žurnāls «Bērnība», bez tam parādījās vēl 12 dzejoļu tulkojumi, kurus devuši Jānis Plaudis un Pēteris Sils.
1947. gadā, godinot Puškina 110. nāves dienas atceri, Jāņa Plauža atdzejojumā «Bērnības» bibliotēkā izdota «Pasaka par zelta gailīti», atsevišķā izdevumā K. Freinberga tulkojumā laista klajā «Kapteiņa meitiņa» un plašā kopojumā K. Egles, K. Freinberga un V. Grēviņa tulkojumā — Puškina prozas darbi. Ne vien pilnīgā atlase un rūpīgais komentē- jums, bet arī tulkojumu mākslinieciskais līmenis ar šo izdevumu iezīmē jaunu, ievērojami augstāku pakāpi salīdzinājumā ar visiem iepriekšējiem Puškina prozas tulkojumiem. Šis izdevums jau parāda ciešu pietuvošanos lielā meistara vienkāršajam, reālistiskajam stilam, viņa nemākslotajam, reizē iejūtīgajam tēlojumam, vārda precīzam izlietojumam, domas skaidrai atklāsmei un prasmīgam visdažādāko pārdzīvojumu psiholoģiski dziļi motivētam tēlu raksturojumam. Pirmām kārtām tas attiecināms uz K. Egles
un V. Grēviņa tulkojumiem. K. Freinberga sniegumā pārakcentēts vēstījuma seniskums, līdz ar to izteiksme nevajadzīgi arhaizēta, tēlojums ar valodai piešķirto šķietamo «vecmodību» romantizēts. Minēsim tikai dažus teikumus, kur Puškina reālistiskais tēlojums «pacelts» nevajadzīgā uzskaistinājumā vai «pazemināts» līdz pārakcentētai «tautas valodas» necilībai: «Rīta blāzma kvēloja austrumos, un mākoņu zelta rindas, likās, gaidīja sauli…» («Jaunkundze zemniece».) — «No tā laika mans stāvoklis pārgrozījās …» — «ļekām sāku attēlot dīvainos notikumus …» — «Nelidīšu pats bez vajadzības, ne arī savus ļaudis maitāšu.» («Kapteiņa meitiņa».)
1948. gads iezīmējas ar izcilu notikumu — jaunu «Jevgeņija Oņegina» izdevumu Jāņa Plauža un Andreja Šmidres atdzejojumā. Tautas dzejnieks Jānis Sudrabkalns priekšvārdā rakstīja: «Ir liels prieks lasīt «Jevgeņiju Oņeginu» jaunā latviskā tulkojumā … lai arī pats dzejas teksts negrozās gadsimtos, tulkojums aug un novecojas kopā ar laikmetu, ar valodas pārmaiņām, ar pašas dzīves pārvērtībām, kas rada un prasa jaunu darba izpratni, Un tikai retais, konģeniālais, saglabā savu vērtību visu mūžu. Laba latviska «Oņegina» vēl nebija, tāpēc ikviens ar visu sirdi apsveiks jauno tulkojumu.»
J. Plauža un A. Šmidres atdzejojumā laikmeta un varoņu tēlojums reljefāks, dziļāks, salīdzinot ar agrākiem tulkojumiem, visa darba kopskatījums plašāks, līdz ar to arī detaļu zīmējums precīzāks, niansētāks. Tomēr tulkojums tālu atpaliek no oriģināla daiļskanīgā, brīvā vēstījuma. «Oņegina strofa» bieži vien atjautas, domu dzirkstības vietā uzrāda daudz nepārvarētu formas grūtību, izteiksmes samākslotību, sa- skaistinātību, bālas, meklētas atskaņas (pamācība — garlaicība, parādos — nabagos, mācīties — dižoties u. tml.).
Tā redzam, ka jau tūlīt pēc Lielā Tēvijas kara rosīgi atsākas Puškina atdzejošana, tanī iekļaujas gan vecie «puškinisti», gan arī jaunie padomju dzejnieki — lielā krievu dzejas meistara cienītāji. Līdz ar pirmajiem padomju varas gadiem Puškina dzeja ienāk bērnu literatūras izdevumos, kur veic savu audzinošo darbu, bez tam plaši pieejami kļūst arī komponētie Puškina teksti.
īpašu pacēlumu izraisa 1949. gads — Puškina 150. dzimšanas dienas atcere. Sakarā ar šo jubileju iespiesti apmēram 350 dažādu rakstu par Puškinu, par viņa darbiem un to auglīgo ietekmi uz tautu ciešāku sadraudzību un nacionālās literatūras uz- plauksmi. Laikrakstos un žurnālos tiek iespiesti 34 dzejoļi senākos — jau zināmos, jaunos vai pilnīgi jaunos atdzejojumos. J. Plaudim, P. Silam un A. Balodim Puškina tulkošanā pievienojas Jūlijs Vanags, Mirdza Ķempe, Elīna Zālīte un citi rosīgi dzejas tulkotāji.
Atkārtotā izdevumā nāk klajā «Kapteiņa meitiņa», Jāņa Plauža atdzejojumā atsevišķā grāmatā tiek izdotas visas Puškina pasakas.
Latvijas Valsts izdevniecība kopā ar LPSR ZA Latviešu valodas un literatūras institūtu lielajai jubilejai sagatavojusi pašu nozīmīgāko velti — 1000 lappušu biezu Puškina darbu kopojumu 10 000 eksemplāros. Tanī atrodam «Jevgeņiju Oņe- ginu» jau pazīstamajā J. Plauža un A. Šmidres atdzejojumā, «Ruslanu un Ludmilu» — Jūlija Vanaga, «Poltavu» — Andreja Kurcija, «Čigānus» — Pāvila Vīlipa, «Vara jātnieku» — Jāna Plauža atdzejojumā. Kā redzam, liroepikas lielākā daļa sniegta jaunos tulkojumos. Kopumā to mākslinieciskā kvalitāte jūtami neatšķiras no «Jevgeņija Oņegina» atdzejojuma, ko jau aplūkojām. Piebilstams vēl tas, ka dažādo atdzejotāju veikums ir ļoti nevienmērīgs, atsevišķās vietās prozaisks. Tas gandrīz visu poēmu atdzejojumos liecina, ka krievu valodā radīto meistardarbu atveidošana latviešu valodā prasa ārkārtīgi lielas pūles un spoži panākumi nebūt nav viegli sasniedzami.
īpašu uzmanību saista poēma «Ruslans un Ludmila» Jūlija Vanaga atdzejojumā, kas liecina par dziļām valodas studijām un iepriecinošu atbrīvotību oriģināla atveidē. Atdzejojums iezīmē svarīgu sasniegumu latviešu liroepiskajos atdzejojumos: prasmi pārvarēt robežu, kas nošķir oriģinālu no atdzejojuma. Ja agrākajos poēmu tulkojumos satura uztveri (nerunājot par dzejas daili) apgrūtina daudzi izteiksmes negludumi, tad šeit turpretī rodams valodas raits, atbrīvots, tēlains ritējums, skaidra sižeta un autora galvenās domas mākslinieciska atklāsme.
Proza šajā jubilejas kopojumā pārstāvēta ar mums jau pazīstamajiem tulkojumiem. No dramatiskajiem sacerējumiem kopojumā uzņemts «Boriss Godunovs» J. Raiņa tulkojumā, mazās traģēdijas — jaunos tulkojumos. Vēsturiskais Kažoku Dāva «Nāras» tulkojums aizstāts ar Aleksandra Čaka lietpratīgu atdzejojumu.
Lirikas atlase šai sakopojumā ir sašaurināta un aptver tikai 109 dzejoļus, no kuriem 45 sniegti Kārļa Krūzas nedaudz uzlabotā atdzejojumā. Kārļa Krūzas atdzejojumi arī ir gandrīz vienīgie vecie atdzejojumi šai jaunajā izlasē. Ja neskaita Jēkaba Janševska atdzejoto «Slīkoni», visi pārējie 64 dzejoļi doti jaunos atdzejojumos, kas pa lielākai daļai veikti pēc^ kara gados.
No jaunajiem atdzejotājiem visaktīvākais ir Jānis Plaudis, kas atdzejojis 14 dzejoļus.
Vairāki dzejoļi, kas agrākajos atdzejojumos bija vāji, tagad skan brīvāk, spēcīgāk, un ne mazums ir tādu vārsmu, kas Plaudi parāda kā vienu no visvingrākajiem atdzejotājiem. Tā, piemēram, «Bakhus dziesma», kas Krūzam skanēja vāri, samocīti («Lai sveicam nu sauli, kas tumsu te māc!»), Jānim Plaudim skan raitāk, drosmīgāk:
Lai apsveicam sauli, lai tumsība zūd!
Labi skan arī «Gūsteknis», epigramma par Voron- covu un vairāki jauni dzejoļi, kas šeit parādās latviešu valodā pirmoreiz, piemēram, «Atbilde anonīmam», «Atskaņa» un citi, bet atrodami arī tādi atdzejojumi kā «Lakstīgala un dzeguze», «Par Aleksandru I» u. c., kam trūkst oriģināla dzejiskā plūduma un arī tā spēka, turpretī piemīt modernās dzejas vaļība ritmā un atskaņās, samākslota — pār- dzejiska vai pārlieku vienkārša izteiksme, konstatējami arī gramatikas normu pārkāpumi, nepiemērota leksika un satura «modernizēšana».
Tamlīdzīgi trūkumi jaunajos atdzejojumos atgadās bieži, it īpaši tas attiecas uz vaļību atskaņu un arī teikumu veidojumos, kas pārslogoti ar palīgteikumiem un divdabja teicieniem, kā arī izskaistinājumiem, sevišķi atskaņās.
P. Sila atdzejojumos sabiezinātas rindas, te vārdi saspiesti kopā tik cieši, ka saskatīt katru atsevišķi grūti, te parādās pēkšņas spraugas, kur iemests kāds «lāpāmais» vārdiņš. Šī parādība raksturīga varbūt ne tik daudz Pēterim Silam kā jaunākā laika atdzejojumiem vispār. Ļoti bieži atdzejojumos sastopami «un», «it», «lūk» u. tml.
Dažos jaunajos atdzejojumos samanāma tāda iezīme, ka saturs gan atveidots precīzi, bet tas ne- saviļņo un izskan sausi, vēsi (A. Dāles, daži E. Zālītes atdzejojumi); sausumu un vēsumu reizēm izraisa arī daži savādie leksiskie darinājumi (K. Štrāla, E. Zālītes atdzejojumos) vai dažādi nevajadzīgi uzskaitījumi (P. Bārdas atdzejojumos).
Šie trūkumi, bez šaubām, mazina atdzejojumu vērtību, bet tie ir raksturīgi šai laikā, kad izvēršas mākslinieciskā, jau īsti meistariskā oriģināldarbu atveide, kad par vadošo atdzejas aicinājumu kļūst poētiskā atraisītība, dzejnieka talanta pilna atdeve tulkojamā autora ģenialitātes atklāsmei.
Dziļāku ieskatu un vielu plašākiem secinājumiem par mūsdienu atdzejojumu pozitīvajām un negatīvajām tendencēm var dot Puškina lirikas izdevums, kas iznāca 1954. gadā. Tas samērā pilnīgi atspoguļo gan mūsdienu atdzejojumu vispārīgo līmeni, gan arī atsevišķo mūsu vecākās un jaunākās paaudzes atdzejotāju individuālās iezīmes.
Izlasē 172 Puškina dzejoļi. Šīs izlases pamatos likts 1949. gada izdevums; daudzi atdzejojumi ņemti tieši no šā izdevuma, taču daudz kas nācis arī klāt. Jau atdzejotāju sastāvs vien liecina par jaunām iezīmēm: ja iepriekšējo izlasi veidoja 13 dzejnieki, tad tagad to ir 25, pie tam gandrīz puse no tiem ir ne tikai pieredzē, bet arī gados pavisam jauni atdzejotāji. No vecākās paaudzes Puškina atdzejotāju vidū redzam Jāni Sudrabkalnu, Jāni Ezeriņu, Kārli Kraujiņu, Eiženu Mindenbergu, Jāni Čavaru. Jaunus atdzejojumus devuši A. Šmidre, E. Zālīte, K. Štrāls, M. Ķempe, J. Balodis, K. Aizpurs u. c.
Vispirms vēl daži vārdi par Kārļa Krūzas atdzejojumiem. Šajā lirikas izlasē mēs atrodam 46 viņa atdzejojumus, un tas ir Puškina atdzejojumu zelta fonds, ko K. Krūza gandrīz visu savu literārās darbības laiku veidojis, nemitīgi slīpējis un spodrinājis.
Izlasē atrodam 18 dzejoļus Mirdzas Ķempes tulkojumā.
M. Ķempes darbu raksturo vispirms spēja iejusties oriģinālā, autora un veicamā darba dziļa izpratne un rūpīga cenšanās sasniegt adekvātu tulkojumu, Saglabāt oriģināla tiešumu, tam raksturīgo stilu, izteikt tā saturu tikpat brīvi, kā pratis oriģināla autors, — tas arī Puškinam bijis laba tulkojuma svarīgākais priekšnoteikums. Viņa darbu atveidojumos latviešu labākie tulkotāji pēc tā arī centušies. M. Ķempes atdzejojumi to parāda ļoti uzskatāmi.
Puškina dzejas spēks Mirdzas Ķempes atdzejojumā jaušams, piemēram, dzejolī «Duncis»:
Lemnosas dievs ir kalis bargs Reiz tevi Nemezldas rokām. Tu esi atriebējs un slepens brīves sargs, Tu — soģis pēdējais par kaunu un par mokām …
Maigu, dziļu izjūtu noskaņas M. Ķempe iejūtīgi atveidojusi dzejoļos «Vai vari piedot greizsirdību man…», «Delijai», «Roze», «Beidz raudāt, grieķiete …», «Vētrā», rotaļīgumu un asprātīgu domu — Puškina jaunības laika dzejoļos «Prāts un mīla», «Leda», «Vojevoda». Pārlasot oriģinālu, gandrīz neko jaunu neuzzinām, mūs nepārsteidz arī jaunas izjūtas, varbūt tikai satura raitāks, gludāks izskanējums; atrodam gan neprecīzas atskaņas.
Atskaņu neprecizitāte ir visvairāk samanāmā mūsdienu atdzejotāju «vājība». Negludās, neprecīzās atskaņas radušās, atdzejotājiem tiecoties pēc domas skaidrāka, dzejiskāka atveidojuma.
M. Ķempes atdzejojumos atradīsim atskaņas: augstākais — kaist, klusēt — pusēm, nepietiek— liekt, stīgas — valdonīga, liek — valdinieks, nelasījās — lija, Horita — metropolītam, blāvu — granītstāviem, gūst — jūs, varenajai — slavenajiem, draudot — snauda u. tml. Taču M. Ķempes atdzejojumi rāda, ka atskaņu neprecizitāte nav trūkums, ja viss dzejolis pauž oriģināla spēku.
Nepieciešamību un iespēju atdzejojumos censties pēc pilnīgas satura un formas atbilstības oriģinālam pierāda J. Sudrabkalna atdzejojumi,
Lukr piemērs no «Pētera Pirmā dzīrēm»:
Pāri Ņevai mundri plīvo Kuģu raibo Magu daudz, Laivās atskan dziesma brīva, Airētājus kopā sauc. Cara namā skaļi runā, Galvai mēle noreibst Jīdz; Smagā lielgabalu dunā Līdz pat grīvai Ņeva trīc.
Te redzam rūpīgu formas atveidojumu, pat apslēptu — Puškinam raksturīgu — vārdu saskaņu; J. Sudrabkalns neveido mākslīgas aliterācijas, kā to bieži darījis K. Krūza, bet atrod saskanīgus plūstošus vārdus.
Jaunās paaudzes atdzejotāju veiksme Puškina at- dzejošanā bijusi ļoti dažāda un mainīga.
1954. gadā — sakarā ar lielā krievu dzejnieka 155. dzimšanas gadskārtu — vienlaikus ar plašo lirikas izlasi nāca klajā arī Puškina prozas kopojuma atkārtots izdevums, kurā ietilpināti visi viņa svarīgākie daiļprozas darbi K. Freinberga, K. Egles un V. Grēviņa tulkojumos. Atsevišķā, grezni ilustrētā izdevumā laista klajā arī poēma «Ruslans un Ludmila» Jūlija Vanaga atdzejojumā.
Atzīmējot Puškina 130. nāves dienas atceri, bagātīgi ilustrētā atsevišķā grāmatā Jūlija Vanaga un Jāņa Plauža atdzejojumā izdotas Puškina pasakas.
Tie arī ir visi svarīgākie pēdējo gadu izdevumi, kas apliecina nemitīgu lasītāju un tulkotāju interesi par lielo krievu vārda mākslas dižmeistaru Aleksandru Puškinu.
Bez šaubām, ar to nebūt nebeidzas Puškina tulkošanas darbs, jo tulkojumu laukā nav pēdējo darbu, pat šedevriem seko jauni mēģinājumi piekļūt vēl tuvāk iemīļotā autora mākslas spožākajām virsotnēm.
* * *
Atskatoties uz visu bagātīgo un daudzveidīgo materiālu, ko mums dod Puškina darbu tulkojumi latviešu valodā, redzam, ka Puškins, sākot jau ar latviešu literatūras attīstības pirmajiem soļiem, ir saistījis mūsu redzamākos rakstniekus un pasaules klasiķu vidū kļuvis par vispopulārāko, visvairāk tulkoto dzejnieku. Pavisam no Puškina lirikas vien (līdz Kopoto rakstu iznākšanai) tulkoti apmēram 250 dzejoļi, un atdzejotāju skaits pārsniedzis 50. Apmēram 10 dzejoļi tulkoti ne mazāk kā 10 reizes. Dzejolis «Ziemas vakars» saistījis 15 atdzejotāju uzmanību un iespiests 17 reizes. Tā slīpēšanai un pilnveidošanai Kārlis Krūza veltījis visu savu radošo mūžu. Puškina lielākais prozas darbs — romāns «Kapteiņa meitiņa» tulkots sešas reizes, iespiests desmit reizes. Pat tādi milzīgi dzejas darbi kā «Jevgeņijs Oņegins», pasakas un poēmas saistījušas vairāku dzejnieku uzmanību un ir vairākkārt tulkotas.
Puškina loma literatūras un visas kultūras dzīves attīstībā ir nenovērtējama. Smeldamies veldzējošo un spēcinošo ierosmi viņa dzidrajā un neizsīkstošajā dzejas avotā, ikviens bijis gandarīts un pateicīgs Puškinam par mākslas baudījumu, tās veselīgo ietekmi un uzmundrinājumu dzīvē un darbā.
Izdodot Puškina Kopotus rakstus, tika pieaicināti spēcīgākie atdzejotāji un prozas tulkotāji. Bet arī viņu atdzejojumi un tulkojumi Puškina atveidošanā droši vien nebūs pēdējie.
Krievu literatūras 1841. gada apskatā V. Beļinskis sacīja: «Puškins ir nemirstīga, mūžam dzīva parādība, kas neapstājas tai punktā, kurā to pārsteigusi nāve, bet turpina attīstīties sabiedrības apziņā.»
Gadu desmitos un simtos nemirstīgs būs lielā Puškina vārds un nemirstīgs būs viņa lieliskais daiļrades mantojums oriģinālā un aizvien jaunos pār- mantojumos.