1 Pugačovs Šeludjakova viensētā pļāva sienu. Urālos vēl dzīvo veca kazaciete, kas valkājusi viņa darinātus zābaciņus. Reiz, nolīdzis uzrakt sakņu dārzā dobes, viņš uzgāja četrus kapus. Šis gadījums vēlāk tika iztulkots kā viņa likteņa pareģojums.
2 Malikovkas zemstes lietu pārvaldnieks Trofims Gerasimovs, Mečetnajas brīvciema uzraugs Fedots Fadejevs un sotņiks Sergejs Protopopovs, atrazdamies Mečetnajas brīvciemā, rakstiski ziņoja: Mečetnajas brīvciema zemnieks Semjons Fiļipovs bijis Jaickā iepirkt labību, bet no turienes atpakaļ braucis kopā ar vecticībnieku Jemeļjanu Ivanovu. Tas Jaickas pilsētiņā musinājis kazakus bēgt uz Lobās upi pie turku sultāna, solīdams pa divpadsmit rubļu algas uz cilvēku, apgalvodams, ka viņam pie robežas atstāts ap
divsimttūkstoš rubļu naudas un mantu par septiņdesmit tūkstošiem, bet pēc kazaku ierašanās turku pašā tiem izsniegšot ap pieci miljoni. Daži kazaki esot gribējuši viņu sasiet un aizvest uz komandanta kanceleju, bet viņš esot noslēpies un droši vien atrodoties Malikovkas ciematā.
Tādēļ vecticībnieks Jemeļjans Ivanovs, kas bija pārnācis pār Polijas robežu ar Dobrjanskas priekšposteni izsniegtu pasi, lai apmestos uz dzīvi pie Irgizas upes, tika atrasts, un ciema vecākais Mitrofans Fjodorovs, Filareta vecticībnieku klostera mūks Filarets un Mečetnajas brīvciema zemnieks Stepans Vasiļjevs ar biedriem nogādāja viņu varas iestāžu rokās, — izrādījies aizdomīgs, sists ar pātagu; bet nopratināšanā pateicis, ka viņš esot Zimoveiskas dienesta kazaks Jemeļjans Ivanovs Pugačovs, četrdesmit gadus vecs, ka no minētās staņicas aizbēdzis šā — septiņdesmit otrā gada lielajā gavēni uz Vetkas brīvciemu viņpus robežas, nodzīvojis tur nedēļas piecpadsmit, ieradies Dobrjanskas priekšpostenī, kur teicies esam dzimis Polijā; nosēdējis tur sešas nedēļas karantīnā, augusta mēnesī devies uz Jaicku un kādu nedēļu uzturējies pie kazaka Denisa Stepanova Pjanova. Bet sarunājis viņš visu esot dzērumā, taču par sultāna pavalstniecību un sastapšanos ar pašā, un pieciem miljoniem nekā neesot teicis, — viņam esot bijis nodoms ierasties Simbirskas provinces kancelejā, lai nokārtotu apmešanos uz dzīvi pie Irgizas upes. Pēc galma lietu rezolūcijas Pugačovs apsardzībā tika nosūtīts tālāk kopā ar Malikovkas zemniekiem, un tas paziņots komand. kancelejai, kas dibināta Jaickas pilsētā 1772. g. 19. decembrī. (Izraksts no Malikovkas galma lietām, ko komandanta kancelejā, kas nodibināta Jaickas pilsētā 1772. gada 18. decembrī, iesniedzis uzraugs Ivans Rastor- gujevs.)
Zemnieks Semjons Fiļipovs tika palurēts arestā līdz pat 1775. gadam. Pēc Pugačova un viņa līdzdalībnieku noziegumu izmeklēšanas tika dota pavēle Fiļipovu atbrīvot un turklāt arī norādī-
Jums iesniegt Valdošajam senātam izskatīšanai jautājuitiu paf šā zemnieka apbalvošanu sakarā ar viņa ziņojumu Malikovkā par ļaundara Pugačova pirmajām pavedinošajām runām. (Skat. 1775. gada 10. janvāra sentenci.)
3 «Minēto Pugačovu sakarā ar viņa bēgšanu pāri robežai uz Poliju un sava īstā vārda slēpšanu pēc atgriešanās no turienes Krievijā, bet it īpaši sakarā ar musinošām un kaitīgām runām par visu Jaickas kazaku bēgšanu uz Turcijas apgabaliem pērt ar pletnēm un nosūtīt viņu kā klaidoni un cilvēku, kas pieradis dzīvot dīku un izaicinošu dzīvi, uz Pelimas pilsētu, kur nodarbināt valsts darbos. 1773. g. 6. maijā.» (Piezīmes par A. U. Bibikova dzīvi un darbību.)
4 Budorinas priekšpostenis 79 verstis no Jaickas pilsētiņas.
5 Iļeckas pilsētiņa — 145 verstis no Jaickas pilsētiņas un 124 — no Orenburgas. Tajā atradās ap 300 kazaku. Iļeckas kazakus tur bija nometinājis valsts padomnieks Kirillovs, Orenburgas guberņas izveidotājs.
6 Rassipnajas cietoksnis uzcelts vietā, kur kirgīzi braslā parasti šķērsoja Jaikas upi. Tas atrodas 25 verstis no Iļeckas pilsētiņas un 101 — no Orenburgas.
7 1773. gadā Orenburgas guberņa tika iedalīta četrās provincēs: Orenburgas, Isetas, Ufas un Stavropoles. Pie pirmās piederēja Orenburgas un Jaickas distrikts (apriņķis) ar visiem priekšposteņiem un staņicām līdz pat Gurjevai, tāpat arī Bugulmas zemstes kantoris; Isetas provincē ietilpa Aizurālu Baškīrija un Isetas, Šad- rinas un Okuņevas apriņķi; Ufas provincē — Osas, Birskas un Menzelinskas apriņķi; Stavropoles provinci veidoja viens plašs apriņķis. Bez tam Orenburgas guberņa vēl iedalījās astoņās līniju distancēs (virkne cietokšņu, kas uzcelti gar Volgas, Samaras, Jaikas, Sakmaras un Ujas upēm); šīs distances atradās militāro priekšnieku pārziņā, kuriem bija provinču vojevodu tiesības (skat. Bišingu un Ričkovu).
8 Stavropoles kanceleja pārzināja Orenburgas guberņā noīriē- tināto kristīto kalmiku lietas.
9 Ņižņeozernaja atrodas 19 verstis no Rassipnajas un 82 — no Orenburgas. Tā uzcelta Jaikas augstajā krastā. — Kapteiņa Surina piemiņa saglabājusies zaldātu dziesmā:
No Zernajas cietokšņa Rassipnajai palīgā Kapteini vien Surinu Sūtīja ar komandu utt.
10 īsā vēsturiskā rakstiņa Hisloire de la ievolte de Pougatschei nezināmais autors par Harlova nāvi stāsta šādi:[29]
«Majors Harlovs pirms dažām nedēļām bija apprecējies ar pulkveža Jelagina meitu, ļoti piemīlīgu un jauku būtni. Viņš bija bīstami ievainots, cietoksni aizsargājot, un viņu aiznesa mājās. Kad cietoksnis bija ieņemts, Pugačovs aizsūtīja pēc viņa, pavēlēja izvilkt no gultas un atvest pie sevis. Jaunā sieva izmisumā sekoja vīram, metās pie uzvarētāja kājām un lūdza vīru apžēlot. — Es pavēlēšu viņu pakārt tavā acu priekšā, — barbars atbildēja. Pie šiem vārdiem jaunā sieviete izplūst asarās, vēlreiz apkampj Pugačova kājas un lūdz apžēloties; viss bija velti, un Harlovs tika nekavējoties pakārts savas laulātās draudzenes klātbūtnē. Tikko viņš bija izlaidis garu, kazaki metās virsū viņa sievai un piespieda to apmierināt Pugačova rupjās kaislības.» Autors uzskata, ka tāds barbarisms nav iespējams, un prātnieciski piebilst: «Pat visbarbariskākās tautas mēdz zināmā mērā saglabāt tikumisko skaidrību, un Pugačovam bija pietiekami daudz veselā saprāta, lai kareivju priekšā utt.» Blēņas! Taču viss rakstiņš ir lielisks, un to sacerējis droši vien kāds diplomātisks aģents, kas tolaik atradies Pēterburgā.
11 Tatiščevas cietoksni pie Kamišsamaras upes grīvas dibinājis Kirillovs, Orenburgas guberņas izveidotājs, un nosaucis par Ka- mišsamaru. Tatiščevs, kas nāca Kirillova vietā, nosauca to savā vārdā: Tatiščeva piestātne. Cietoksnis atrodas 28 verstis no Ņižņe- ozernajas un 54 — (taisnā ceļā) no Orenburgas.
12 Cernorečenskaja — 36 verstis no Tatiščevas un 18 verstis no Orenburgas.
13 Sakmarskas pilsēta, dibināta pie Sakmaras upes, atrodas 29 v. no Orenburgas. Tajā bija ap 300 kazaku.
14 Zemnieka Alekseja Kirillova liecība 1773. gada 6. oktobrī (no Orenburgas arhīva).
15 Pakārti divi kurjeri, kas braukuši uz Orenburgu, viens no Sibīrijas, otrs no Ufas, garnizona kaprālis, tatāru tulks, vecs dārznieks, kas kādreiz bijis Pēterburgā un pazinis valdnieku Pēteri III, kā arī pārvaldnieks no Tverdiševas rūdas raktuvēm.