Pugačova sacelšanas vēsturē
Pugačova sacelšanās vēsture publicēta 1834. gadā ar virsrakstu «Pugačova dumpja vēsture»; tā iedalīta divās daļās: pirmajā ievietots tiešais sacelšanās atstāsts, otrajā sakopoti pielikumi — dokumenti, memuāri un citi Pugačova sacelšanās laikmetu raksturojoši materiāli.
Sajā izdevumā ievietota «Pugačova sacelšanās vēstures» pirmā daļa līdz ar visām piezīmēm. No otrās daļas, kas īstenībā nesatur Puškina rakstītu tekstu, ņemti tikai tie dokumenti, uz kuriem autors norāda savās piezīmēs pie pirmās daļas.
Darbu pie «Pugačova sacelšanās vēstures» Puškins sācis 1833. gada janvārī. Viņa nodoms bija uzrakstīt vēsturisku stāsiu («Kapteiņa meitiņa») un reizē arī tīri vēsturisku apcerējumu par Pugačova sacelšanos. Kā viens, tā otrs darbs izvirzīja nepieciešamību iepazīties ar oriģināliem vēsturiskiem dokumentiem. 1833. gada 7. februārī Puškins vēstulē kara ministram A. Černišovam lūdza atļaut iepazīties ar Galvenā štāba materiāliem par Suvo- rovu, lai rakstītu tā biogrāfiju. Atļauja tika dota, un Puškins guva iespēju iepazīties ar dokumentiem par 1773., 1774. gada nolikumiem, bet 25. martā viņš jau sāka rakstīt «Pugačova sacelšanās vēsturi». Darbs intensīvi turpinājās visu 1833. gadu un vēl 1834. gada sākumā. Darba procesā Puškins apmainījās vēstulēm ar noti-
kutinu aculieciniekiem un ari pats apmeklēja notikumu vietas — Ņižņijnovgorodu, Kazaņu, Simbirsku, Orenburgu, Uraļsku, runāja ar veciem jaudīm, kas bija sacelšanos pieredzējuši, pētīja arhīvus.
Atbraucis 1. oktobrī Boldinā, viņš sakārtoja iegūtos materiālus un novembrī pabeidza visu darbu. Tikai viens avots Puškinam palika nepieejams un neizmantots: Pugačova nodarījumu izmeklēšanas materiāli. Pie tiem Puškins piekļuva tikai 1835. gadā — jau pēc grāmatas iznākšanas, turklāt konstatēja, ka «lietā» nav paša galvenā dokumenta: Pugačova nopratināšanas protokola. Tas bija nozudis.
1833. gada 6. decembri Puškins rakstīja grāfam Benkendorfam, ka esot pabeidzis «Vēsturi», un lūdza atļauju iesniegt to izskatīšanai ķeizaram. Nikolajs Pirmais negaidīti atbildēja, ka piekrīt grāmatas izdošanai, taču izdarīja manuskriptā vairākas piezīmes, kas iespiežot bija jāņem vērā. (Šajā izdevumā attiecīgās teksta vietas atjaunotas pēc Puškina pirmraksta.) Ķeizars pieprasīja arī grozīt virsrakstu, nosaucot grāmatu par «Pugačova dumpja vēsturi», kas nekādi nesaskanēja ar Puškina ieceri, taču ar pavēli bija jāsamierinās. Tādā kārtā «Pugačova dumpja vēsture» iznāca 1834. gadā 3000 eks. tirāžā.
Šeit ievietojam tos «Pielikuma» tekstus, uz kuriem autors norāda savās piezīmēs.
1773. gada 15. oktobra manifests par ģenerālmajora Kara sūtīšanu uz Jaiku dumpinieku nomierināšanai.
Darām zināmu visiem, kam tas jāzina. No Kazaņas un Orenbur- gas gubernatoru ziņojumiem mēs ar nožēlu redzam, ka bēgulis kazaks Jemeljans Ivana dēls Pugačovs ir bēdzis uz Poliju, kur uzturējies vecticībnieku apmetnēs; pēc atgriešanās no turienes ar viltotiem papīriem dzīvojis Kazaņā, no turienes aizbēdzis atkal, savācis Jaikas ciemos sev līdzīgu zagļu un klaidoņu bandu, nekaunīgi piesavinājies nelaiķa valdnieka Pētera III vārdu, dažos no Orenburgas attālākos cietokšņos gar Jaikas krastu izdarījis laupīšanas un postījumus un ar savu viltus vārdu mazsapratīgus ļaudis noved neceļos un pilnīgā pazušanā. Tādus ļautiņus mēs ar mātes jūtām visžēlīgi brīdinām, bet nepaklausīgajiem visā bardzībā pavēlam nekavējoties šādu neprātību atmest, jo uzskatām, ka šie zemākās kārtas ļaudis, savā naivitātē un neziņā dzīvodami, nav paši pie lās pārliekās nekaunības vainojami, bet ir krituši par
upuri savai neziņai un minētā noziedznieka un zagļa viltībai. Taču, ja kāds arī pēc šā mūsu visžēlīgā brīdinājuma un augstākās pavēles iedrošināsies palikt viņa bandā un nekavējoties nenāks ar grēksūdzi, pārkāpumu nožēlodams un verdziskā padevībā atgriezdamies, tas jau arī pats tiks uzlūkots par dumpinieku un musinātāju pret mūsu ķeizarisko varu un nekādā gadījumā neizbēgs no mūsu likumīgās bardzības un vissmagākā soda kā zvēresta lauzējs un ļauns nemiernieks. Kārtības un miera atjaunošanai tajos apvidos mēs sūtām mūsu ģenerālmajoru Karu, kuram pavēlam publicēt šo manifestu; pavēlam un ceram, ka ikviens, kas kritis maldu tīklos, pats apzināsies sava nozieguma smagumu, atgriezīsies likumīgā paklausībā un kopā ar visiem mūsu uzticīgajiem pavalstniekiem centīgi palīdzēs samērīgi ar saviem spēkiem un savu dienesta pakāpi, pildot savu pienākumu, ko tam uzliek uzticības zvērests, lai izbeigtu šo bezdievīgo tautas musināšanu un palīdzētu mūsu ģenerālmajoram visātrākā veidā iznīdēt nepaklausīgos un nogādāt viņa rokās pašu galveno ļaundari, musinātāju un viltvārdi.
Reinsdorpa paziņojums: Orenburgas guberņas kancelejas vēstījums pēc viņas ķeizariskās majestātes pavēles.
Nācis zināms, ka par Jaikas puses ļaundari daži vieglprātīgi melsēji vietējos iedzīvotājos izplatījuši baumas, it kā viņš nebūtu tādas kārtas, kādas īsteni ir. Bet patiesībā šis ļaundaris ir Donas kazaks Jemeļjans Pugačovs, kurš par viņa ļaundarībām sodīts ar pātagām un iezīmēšanu vaigā; bet, lai viņu pēc šīm zīmēm nepazītu, viņš nekad savu vadāmo pulku priekšā cepuri nenoņem, ko skaidri var apliecināt daži no šejieniešiem, kas bijuši viņa rokās un pašu acīm visu redzējuši, un viens no tiem ir zaldāts Demids Kuļikovs. Un, tā kā viņš, Pugačovs, ar savu nodevīgo pūli pēc posta nodarīšanas dažiem cietokšņiem nāk uz šejieni, tad sakarā ar minētajām melīgajām baumām visiem vietējiem iedzīvotājiem tiek pavēstīts — un to jau ikviens pats no viņa nodarījumiem var saprast, — ka viņš, Pugačovs, būdams ļaundaris un no godīgas sabiedrības izmests, cenšas viņas ķeizariskās majestātes godīgos vergus samulsināt un iegrūst posta bezdibenī, turklāt piesavināties savu upuru mantību, ko nopostītās vietās viņš arī dara; lai tas nenotiktu, tad ikviens tiek aicināts, Pugačova nodevīgajiem pūļiem uzbrūkot, stāties tiem pretī līdz pēdējai savas asins lāsei, lai pasargātu sabiedrību, savu namu un mantību, kā viņas ķeizariskās majestātes vergiem to darīt pienākas un kā katram viņa zvērests un amats liek, un nekādā ziņā tādām melīgām baumām neticēt. 1773. gada septembra 30. dienā.
A. I. Bibikova 1774. gada 21. janvāra vēstule grāfam Z. G. Čer- nišovam Kazaņā.
Godājamais kungs grāf Zahar Grigorjevič! No mana ziņojuma viņas ķeizariskajai majestātei varat redzēt, ka karaspēks, kas šeit ieradies, ir sācis darboties un pulkvedis Bibikovs ar savu nodalu, kas sastāv no četrām kājnieku rotām un trijām huzāru rotām, ir sakāvis ļaundarīgos salašņas, nezaudējot nevienu cilvēku, un ir atbrīvojis no ļaundariem Zainskas pilsētu. Ceru šo stūri iztīrīt; taču saņemu bēdīgas vēstis no Sibīrijas krasta; Kalonga kungs nerod iespēju aiztransportēt uz Orenburgu ne vien pārtiku un elpi, bet arī pats baidās uz turieni doties, atrakstīdamies ar visādām grūtībām. Viņš ieteic šo transportēšanu izdarīt man. Es jau bez visa tā pielieku visas pūles, bet laiks aiziet, un tas ir dārgs. Es viņam rakstīju, lai viņš izdara vismaz diversiju uz Bašklriju pa to laiku, kamēr šā mēneša beigās vai februāra sākumā pavirzīšos uz Orenburgu.
Jekaterinburgā iekšēja nodevība nedraud. Par Kunguru kopš 10. datuma ziņu nav. Ļaunums izplatās visai tālu. Atļaujiet man Jūsu gaišībai ari tagad vēl atgādināt: ne jau ienaidnieki ir bīstami, lai cik liels būtu viņu skaits, bet bīstama ir tautas svārstlšanās, dumpības gars un nemieri. To apslāpēšanai citi līdzekļi, izņemot karaspēku, tuvākā laikā vēl nav redzami, bet vai tādā platībā karaspēks spēj visur pagūt ierasties un attiecīgi sadalīties, to Jūs arī bez maniem paskaidrojumiem varat iedomāties. Steidzu un visas pūles veltu pārtikas un elpes sagādei, tāpat arī pajūgu apgādei, ar ko pievest karaspēkam visu vajadzīgo. Bet paši varat viegli iedomāties, ar kādām grūtībām tas viss šajā laikā veicams, jo vairāk tādēļ, ka gan no iekšpuses, gan no ārpuses draud ļaunums un nodevība, iedzīvotāju nepaklausība. Neiztīrot ļaunos siseņu barus, uz priekšu nevar spert ne soli. Ar to tagad nodarbojos. Bet karaspēks dodas uz priekšu. Ar nepacietību gaidu Cugujevas kazaku pulku, par kuru dzird, ka tas jau ieradies Maskavā. Tas arī, godājamais kungs, ir viss, ko pašlaik varu Jums ziņot; bet pa
beigšu ar manu visdziļāko cieņu utt. (Pašrocīgi.) P. S. Pievienoto relāciju ļoti lūdzu nodot viņas majestātei.
A. I. Bibikova 1773. g. 30. decembra vēstulē grāfam Z. G. Čer- nišovam rakstīts: «Pugačova ļaundarīgo salašņu pūlim, protams, nekādu kārtīgu ieroču, ne ierindas nevar būt, izņemot tādiem klaidoņiem piemītošo trakulību un ēverģēlību; taču pēc visām ziņām jādomā, ka viņu ir pāri par seši tūkstoši, un, ja tagad vēl pieskaita tos zagļus baškīrus, tad viņu skaits iznāk ļoti liels. Es, godājamais kungs, neuzskatu, ka būtu grūti sakaut šo baru, bet galvenās grūtības ir karaspēka savākšana un ne tikai pārtikas un elpes, bet arī malkas sagāde, virzoties ar korpusu pa tukšajiem stepju apvidiem; turklāt visās malās nākas cīnīties ar slepkavībām un postījumiem un atturēt no sērgas baiļu un vilinājuma apmulsinātos vienkāršos iedzīvotājus.»
A. I. Bibikova 1774. gacla 29. janvāra vēstule D. I. Fonvizinam Kazaņā.
Pateicos Tev, mans dārgais Denis Ivanovič, par draudzīgo un jauko vēstuli, rakstītu 16. janvārī, un par visiem jūsu paziņojumiem. Glaimojoši dzirdēt, ka visi liek cerības uz mani un uz mana tagadējā uzdevuma veiksmi. Par sevi varu sacīt, ka pielietoju visus līdzekļus un ik brīdi rūpējos, lai iznīdētu tik lielā platībā izplūdušo sacelšanās un dumpības garu. Visur esam sākuši ļaundarus sist, taču šo siseņu ir savairojies neiedomājams daudzums. Nešaubos, ka viņus sakaušu, bet vislielākās grūtības būs ar zemo slāņu vispārējās dumpības nomierināšanu. Vislielākās neērtības sagādā šā ļaunuma lielā izplatība. Bet lai notiek dieva griba! Daru un darīšu visu, ko varu. Vai tiešām tie nolādētie salašņas nenāks pie prāta? Jo nav jau svarīgs Pugačovs, bet svarīgs ir vispārīgs sašutums. Un Pugačovs ir tikai putnu biedēklis, ar kuru nelieši Jaikas kazaki spēlējas. Raksti, mans draugs, cik spējams biežāk par ārlietām. Vai tiešām pat vēl tagad nedomājat par mieru? Ak, būtu gan laiks, patiešām laiks! Avīzes saņēmu; ceru, ka, izmantojot Tavu draudzību, saņemšu arī turpmāk. J'avais diaboliquement peur de mes soldats, quils ne lassent pas comme ceux de garnison: de mettre Ies armes bas vis-a-vis des rebelles. Mais non, ils Ies bat- tent comme il ļaut et Ies traitent en rebelles. Ceci me donne du
Atgādini, mans draugs, grāfam Ņikitam Ivanovičam par baronu Ašu. Viņš solijās izgādāt tam vismaz kaut ko seimam. Tu izdarīsi man lielu pakalpojumu, ja šim godīgajam cilvēkam palīdzēsi.
Deržavina 1774. gada 30. jūlija vēstule pulkvedim Bošņakam Saratovā.
Augstlabdzimtajam un augsti godājamam kungam, Saratovas pilsētas komandantam, kas šajā pilsētā veic vojevodas pienākumus.
Mans godājamais kungsl Ja viņa ekselence kungs Astrahaņas gubernators P. N. Krečetņikovs, no šejienes aizbraukdams, nav Jums darījis zināmu, kādā uzdevumā es esmu uz šo novadu sūtīts, tad ar šo man ir tas gods Jūsu augstlabdzimtībai teikt, ka uz šejieni mani ir sūtījis viņa augstā ekselence nelaiķis kungs ģenerālan- šefs un kavalieris A. I. Bibikovs saskaņā ar viņas ķeizariskās majestātes visaugstāko pavēli slepenajai komisijai un ar to tiek uzdots pildīt visus manus pieprasījumus; taču, kad sakarā ar zināmā dumpinieka Pugačova izraisītiem apstākļiem es šā mēneša 16. datumā atbraucu Saratovā un pieprasīju, lai šajā pilsētā pret minēto ļaundari tiktu veikta vajadzīgā piesardzība, kādā nolūkā 24. datumā mūsu kopīgaja sanāksmē ārzemnieku aizgādnības kantorī tika pieņemts lēmums, kuram visi piekrita un zem tā parakstījās, ka pie veikaliem un tajā vietā, kuru par izdevīgu izraudzīja viņa augstdzimtība valsts padomnieks M. M. Lodiženska kungs, Inženieru korpusa īstenā dienesta štāboficieris, nosacīdams, ka tajā vietā uzceļams lauka nocietinājums ar visiem vajadzīgajiem piederumiem cilvēku un kroņa mantības aizsargāšanai, par ko virspavēlnieks līdz ar manu raportu ir jau nosūtījis ziņojumu pēc piederības, un bija jācer, ka viss augstāk minētajā lēmumā rakstītais jau ir izpildīts, — taču, ierazdamies mēneša 30. datumā Saratovā, es redzu, ka ne tikai nav pildīts šis lēmums, bet. vispār nav sperti nekādi aizsardzības soļi; un no Jūsu 29. datumā ārzemnieku aizgādnības kantorim sniegtā ziņojuma es redzu, ka Jūs no pieņemtā lēmuma esat atsacījies un viņa augstdzimtības valsts padomnieka M. M. Lodiženska kunga projektēto nocietinājumu celt negribat, bet esat nodomājis celt aizsargvalni pie Sara- tovas pilsētas pasta stacijas, veltīgi zaudējot tik ilgu laiku un itin nekā nesajēdzot no kara arhitektūras prasībām, neapsverot minētās vietas noderīgumu, jo tā atrodas pie augsta kalna, ir nošķirta no ūdens un tik plaša, ka bez 3000 regulāra karaspēka un spēcīgas artilērijas nav nosargājama, kaut arī Jūs, būdams pilsētas komandants, uzņematies sev par nepārkāpjamu pienākumu nepamest bez aizstāvības pilsētas dievnamus; uz to Jums līdz ar visiem štāba un augstākajiem oficieriem, kas šeit atrodas un man piekrīt, varu paskaidrot, ka komandants līdz savai nāvei nedrīkst pamest viņam uzticēto cietoksni tādos gadījumos, kad cietoksnis ir pietiekami nostiprināts un ir arī diezgan kareivju un visu piederumu tā aizstāvēšanai; turpretim, ja cietoksnī tā visa trūkst, gluži tāpat kā tagadējā nodedzinātajā pilsētā Saratovā, kurai palicis vienīgi pilsētas nosaukums, tad komandantam ir jāmeklē iespējas nocietināties kara arhitektūras prasībām atbilstošā vietā, lai tur aizsargātos pret ienaidnieku. Atcerēsimies, ka augstāk minētajā lēmumā mēs vienojāmies, ka nocietinājuma aizstāvībai Jūs atstāsiet mazāko karaspēka daļu, bet ar pārējiem spēkiem iziesiet ļaundarim pretim; kā gan Jūs spēsiet aizsargāt savu milzīgo valni, iziedami ar galvenajiem spēkiem pret ļaundari? Tas nevienam nav saprotams. Un nevienam prātīgam cilvēkam nav arī skaidrs, kā Jūs, neprazdams inženiera mākslu, gribat uzcelt labāku nocietinājumu. Dievnamus, protams, vajag sargāt; taču, ja atceramies, ka baznīca nav nekas cits kā ticīgu cilvēku sapulcēšanās vieta, tad, lietpratīgi pasargādami ticīgos, Jūs reizē sargājat arī baznīcu, bet baznīcas traukus un piederumus varat novietot nocietinājumā. Par visu to lūdzu Jūsu augstlabdzimtību dot man visdrīzākā laikā atbildi, lai varu ziņot viņa ekselencei ģenerālmajoram un kavalierim P. S. Potjomkina kungam kā tiešajam priekšniekam un viņas majestātes augstās varas pārstāvim, kas tagad ar viņas ķeizariskās majestātes augsto pavēli sūtīts vadīt dumpinieka Pugačova likvidēšanas komisiju. Turpretim mēs, štāba un augstākie oficieri, kas šeit atrodamies, uzņemamies visu likumīgo atbildību par to, ka Jus atstāsiet savu tukšo, plašo, nocietināšanai nederīgo zemes ielāpu, ko dēvējat par Saratovas cietoksni, un uzskatīsiet par labāku vienotiem un nedalītiem spēkiem uzcelt augstāk norādīto nocietinājumu un dragāt ļaundarus, pavēlot jau šodien visiem Jūsu sapulcinātajiem ļaudīm būvēt valsts padomnieka Lodiženska izprojek- tēto nocietinājumu, ko darīt Jūsu pašu klātbūtnē jau sen piejcrita arī šīs pilsētas tirgoņi.
Piezīmes par dumpi
Piezīmes rakstitas 1834. gada decembrī; 1835, gada 26. janvārī Puškins tās pievienoja vēstulei A. Benkendorfam iesniegšanai Nikolajam Pirmajam, sacīdams, ka tās esot «piezīmes, kuras nav varēts ietilpināt Pugačova dumpja vēsturē, bet kuras varot interesēt». Turpat Puškins atkal lūdz viņam atļaut iepazīties «ar Pugačova lietu, kas atrodas Arhīvā». Atļauja tika dota reizē ar pateicību par atsūtītajām «Piezīmēm par dumpi».