1 Dekalongam un Staņislavskim bija ap 5000 vīru. Taču šī armija bija izstiepta lielā garumā — no Verhojaickas līdz Orskas cietoksnim; Dekalongs to nekoncentrēja, baidīdamies atstāt bez aizsardzības līnijcietokšņus.
2 Orskas cietoksnis uzcelts Jaikas upes krastā stepes pusē 1735. gadā un nosaukts par Orenburgu. Tam bija pamatīgi zemes nocietinājumi. Tajā pastāvīgi uzturējās Orskas distances komandieris un garnizons tuvumā klejojošo ordu dēļ bija divkāršots.
3 Pēc 14. novembra kaujas Korfs nosūtīja pie Pugačova kazaku ar piedāvājumu atdot dumpiniekam Orenburgu, solīdamies iziet viņam pretī. Pugačovs piesardzīgi piejāja pie Orenburgas un, šaubīdamies par priekšlikuma patiesīgumu, drīz vien atgriezās Berdā.
4 Reinsdorps, zaudējis cerību pieveikt Pugačovu ar ieročiem, ielaidās ne sevišķi pieklājīgā polemikā. Par atbildi uz viltvārža nekaunīgajām pamācībām viņš tam nosūtīja vēstuli ar šādu uzrakstu: «Visīstākajam neģēlim un dievu aizmirsušajam cilvēkam, satana mazdēlam Jeme]kam Pugačovam.» Viltvārža sekretāri nepalika atbildi parādā. Ievietojam šeit Padurova vēstuli kā viltvārža kancelejas stila paraugu. «Orenburgas gubernatoram, sātana mazdēlam, nešķīstā dēlam. Jūsu visdraņķīgā pamācība šeit saņemta, par to jums kā visnelietīgākajam vispārējā miera naidniekam esam pateicīgi. Un, lai kādas viltības tu ar sātana ziņu neizgudrotu, dieva prātu gudrībā nepārspēsi. Liec vērā, blēdi: visi saprot (un arī tev, bestija, tas gluži labi zināms), lai kā arī tu izmēģinātu savu draņķa laimi, jūsu laime arvien nāks par labu tikai tavam tēvam sātanam. Saproti, bendesmaiss, lai arī tu ar sātana gudrību daudzās vietās esi izlicis slazdus, jūsu pūliņi tikpat ir veltīgi, bet tev, ja arī mums cilpai aptrūktu striķu, tad mordvietim desmit kapeiku nežēlosim, lūkus (dabūsim) un tev cilpu novīsim; nešaubies par to, krāpniek, m … dēls. Mūsu visžēlīgais monarhs ir kā ērglis debesīs, visās armijās viņš pagūst būt vienā dienā; viņš ir vienmēr kopā ar mums. Un mēs jums gribētu ieteikt, lai jūs, atmetot savu nevainību, atnākat pie mūsu visžēlīgā monarha un savus bērnus mīlošā tēva; ja nāksi pazemībā, lai cik lielas bijušas tavas ļaundarības, viņš ne tikai visžēlīgi uzklausīs tavu atvainošanos un lūgumu piedot, bet vēl turklāt neatņems tev agrāko godību; bet te ir labi zināms, ka jūs ar prieku ēdot pat sprāgo- ņas, un tā, paziņodami jums šo, būsim arvien gatavi jums pakalpot atkarībā no jūsu noskaņojuma. 1774. gada februāra 23. dienā.
5 Man nav bijis izdevības šo runu lasīt. Ievietojam vēstuli, kuru arī sacerējis Deržavins tai pašā sakarībā.
«Jūsu majestāte valdniece, visgudrā un neuzvaramā ķeizariene!
Mums un mūsu pēctečiem visdārgais, nenovērtējamais vārds, šis Kazaņas muižnieku vēlākajām paaudzēm tīkamais vīraks, šī prieka balss, mūsu mūžīgās slavas un mūžīgās līksmības balss, ko Jūsu ķeizariskā majestāte savā labvēlībā mums ļāvusi dzirdēt, — kurš no mums gan nejuta sajūsmu savā dvēselē, kura sirds gan nesāka gavilēt par tādu laimi? Ciešanās un bēdās pār mums atmirdzēja Tavas žēlsirdības gaisma! Un tāpēc, ja tagad kāds no mums nejustu prieku, tad tas īstenībā vēl būtu slikti apliecinājis savu gatavību kalpot tēvijai, dodams zināmu daļu no savas mantības mūsu korpusa sastādīšanai. Un lai Tavu žēlastību atrod mūsu upuris, tā ir mūsu laime, tā ir mūsu siržu jūsmība!
Tomēr, visžēlīgā valdniece, Jūsu ķeizariskajai majestātei visnotaļ labpatika niecīgus centības apliecinājumus uzskatīt par lieliem; dāsni apveltīdama ar labvēlību visus sava troņa tuvumā, Jūs liekat tai līt arī attālās zemes malās; likdama starot savas augstsirdības gaismai, Jūs dāvājat savu žēlastību visiem un ikvienam un, bez šaubām, tieši tādēļ Jūsu ķeizariskajai majestātei ir lab- paticis no mums tik žēlīgi un labvēlīgi pieņemt ziedojumu, kāds bijis mūsu spēkos un kas īstenībā mums pašiem arī nepieciešams.
«Tieši tāds ir cēlsirdīgo domāšanas veids,» Jūsu ķeizariskajai majestātei labpatika teikt mums par godu. Kas tad mums jāsecina no šīs augstās atzinības? Vai tas īstenībā nav vienīgi vēl stiprāks pamudinājums izpildīt mūsu pienākumu? Vai tā nav visīstākā žēlsirdība? Mēs saņemam cildinājumu par to, kas ir mūsu vissvētākais pienākums! Nemaz nerunājot par sevišķu un nepelnītu goda parādīšanu, vai gan tiek slavēts priesteris par to, ka viņš visas tautas vārdā lūdz dievu? Nemaz nerunājot par Jūsu ķeizariskās majestātes neaprakstāmo žēlastību pret mums, vai gan muižnieki pelnījuši īpašu uzslavu par to, ka tie grib aizstāvēt savu tēviju? Viņi īstenībā ir tās vairogs, viņi ir cara troņa balsts. Mūsu senču pīšļi brēc uz mums un sauc mūs satriekt viltvārdi. Pēcteču balss mums jau pārmet, ka visuslavenās, diženās Katrīnas gadsimtā varējis izcelties šis ļaunums; mūsu brāļu vēl kūpošās asinis pavēl mums iznīcināt ļaundari. Ko gan mēs vilcinājāmies? Kā mums trūka agrāk, ja mēs visi kopā nepagriezām krūtis pretī plēsoņam? Ja muižniekam ir dvēsele, tad viņam ir viss, lai dotos pret ienaidnieku. Kā tad mums trūka? Vai vēlēšanās to darīt? Nē! Tā jau sen kvēloja mūsu sirdīs, mēs jau sen tam gatavojāmies un gribējām ziedot savas dzīvības; bet tagad ar Jūsu ķeizariskās majestātes žēlastību mums ir cilvēks, kas mūsu domas apvieno. Viņa vadībā ir tapis mūsu korpuss. Tam izraudzītais priekšnieks netaupa pūles, viņa biedri strādā centīgi, viss rit gludi. Mūsu mantība gaida, lai to ziedotu, asinis — lai tās izlietu, mūsu dvēseles ir sagatavotas, mirsim, — kam nav šādu domu, tas nav muižnieks.
Bet, lai cik liela ir mūsu sajūsma par veicamo pienākumu, lai cik kvēlas mūsu dvēseļu alkas, mūsu spēki tomēr būtu par vājiem zemiskā ienaidnieka satriekšanai, ja Jūsu ķeizariskā majestāte nebūtu likusi saviem karapulkiem steigties mūs aizsargāt un — vēl jo vairāk — nebūtu pie mums atsūtījusi viņa ekselenci Aleksandru Iļjiču Bibikovu. Varbūt mēs vēl šobrīd nebūtu izšķīrušies par sava korpusa sastādīšanu, ja viņš mums nebūtu sniedzis savus gudros padomus. Viņš ar savu ierašanos izklīdināja nomāktības miglu, kas gūlās pār mūsu pilsētu. Viņš deva spirgtumu mūsu dvēselēm. Viņš darīja stipras sirdis, kas svārstījās uzticībā dievam, tēvijai un Tev, visžēlīgā valdniece; īsi sakot, viņš atdeva dzīvību jau gandrīz mirstošai zemei. Par monarha dižumu visskaidrāk liecina tas, ka viņš prot izraudzīties cilvēkus un likt tos lietā īstajā brīdī; tā arī Jūsu ķeizariskās majestātes viedīgā prāta asums nekad neapsīkst; šoreiz mums bija vajadzīgs ministrs, karavadonis, tiesnesis, svētās ticības stiprinātājs. Pēc Jūsu ķeizariskās majestātes gaišredzīgās gribas mēs to visu redzam Aleksandrā Iļjičā Bibikovā; par visu to no savu siržu dziļumiem raidām pateicību Tavai viszinīgajai dvēselei.
Bet tikko mēs, visžēlīgā valdniece, esam paguvuši te izpaust Jūsu ķeizariskajai augstībai savas visdziļākās pateicības jūtas par Tavu žēlastību, tikko esam paguvuši aizdedzināt savu siržu vīraka traukus Tava mums tik svētā un dārgā tēla priekšā, diženo vald- niec, par Tavu labvēlību, kad jau dzirdam jaunu balsi, jaunu prieka vēsti par Tavu jauko cēlsirdību un pretimnākšanu mums. Ko gan Tu dari ar mums? Tu, kas valdi pār zemēm trejās pasaules daļās, Tu, kuras slava skan pāri visai pasaulei, caru lepnums, valdnieku kroņu spožā rota, Tu no sava dievišķā diženuma, no savas spožās slavas augstumiem nokāp pie mums un dēvē sevi par mūsu Kazaņas muižnieci! Ak, mūsu vārdos neizteicamais prieks, ak, mūsu nebeidzamā laime! Tu paņem mūsu sirdis! Tu piešķir slavas mirdzumu mūsu pīšļiem un mūsu pēctečiem. Tā, kas dod likumus pusei pasaules, pakļaujas mūsu lēmumiem! Tā, kas valda pār mums, seko mūsu piemēram! Tas dara Tevi vēl lielāku, vēl diženāku.
Tātad, kaut ari mēs, izpildīdami savu pienākumu, nepelnām nekādu Jūsu ķeizariskās majestātes īpašu atzinību, Tavu visžēlīgo un mums dārgo biedriskumu, tomēr Tavu visaugsto gribu uzklausām ar atvērtām sirdīm un uzskatām par laimi, Tavus nenovērtējamās labvēlības vārdus mēs ar bijību ierakstām savā atmiņā. Mēs pieņemam Tevi par savu muižnieci, uzņemam Tevi savējo pulkā. Ja tāda ir Tava griba, mēs Tevi pielīdzinām mums. Bet tādēļ aizlūdz par mums Tavas majestātes troņa priekšā. Ja mūsu spēki izrādās par vājiem sekot mūsu labajai gribai, tad palīdzi mums un aizstāvi mūs pret savu bardzību. Mēs paļaujamies vairāk uz Tevi nekā paši uz sevi.
Diženā ķeizariene! Kā mēs Tev atmaksāsim par Tavu mātes mīlestību uz mums, par Tavu neaprakstāmo labdarību pret mums! Mēs piepildīsim savas sirdis tikai ar vēl lielāku apņēmību iznīdēt no pasaules Tavas valsts necienīgo ļaunumu. Mēs lūdzam visu valdnieku valdnieku, lai viņš piešķir mums savu palīdzību, bet Jūsu ķeizariskajai majestātei, mūsu zemes īstenajai mātei, un Jūsu ķeizariskās majestātes godātajam dēlam, mūsu nenovērtējamai cerībai, un viņa dārgajai laulātajai draudzenei mierpilnā valstī ilgus laimīgus gadus.»
6 Mūķene Jevpraksija Kirillovna, Aleksandra Iļjiča vecmā- mūļa. Viņa bija to audzinājusi; savā ģimenē viņa tika godāta par taisnprātīgo.
7 Skat. Pielikumā Bibikova vēstuli grāfam Černiševam 1774. gada 24. janvārī. — Tā paša gada 5. janvārī viņš rakstīja Filoso- fovam: «Mana pacietība ar katru brīdi vairāk izsīkst, gaidot pulkus, jo ik stundas saņemu šausmu vēstis; no otras puses baškīri un visādi salašņas bariem vien jādelē apkārt, izlaupa rūpnīcas un ciemus un slepkavo. Vojevodas un priekšnieki iebiedēti bēg, un muļķa ļautiņi labprāt padodas ļaundaru kārdinājumam un paši skrien tiem pretī. Mans draugs, nevaru tev visos sīkumos aprakstīt šejienes nelaimi un postu, tādēļ mēģini pats spriest par manu stāvokli. Šejienes gļēvie un bezgodīgie garnizoni no visa baidās, nekur neuzdrīkstas rādīt degunu, guļ migās kā āpši un to vien zina kā sūtīt šausminošus raportus. Pugačova un viņa līdzdalībnieku nekaunībai nav nekādu robežu; tie uz visām pusēm sūta manifestus un ukazus. Strādāju dienu un nakti kā katordznieks, plēšos, pūlos un degu kā elles ugunī, tomēr mežonīgajām nodevībām un ļaundarībām gala vēl neredzu, ļaundarības un negantības nerimst, un vai gan no pašmāju ienaidnieka var kādreiz justies pietiekami pasargāts; kur ļaužu bars, tur par nodevību, ļaundarībām un dumpi vien runā. Tikai visvarenais dievs to visu var vērst par labu. Es savās rūpēs bez mitas viņu lūdzu» utt.
8 Orenburgas guberņā sniegs dažkārt uzkrīt trīs aršīnu biezumā.
9 Skat. Pielikumā Bibikova vēstuli grāfam Černiševam.
10 Jāņem vērā valsts toreizējais iedalījums guberņās un provincēs.
11 1774. gadā kirgīzi aizveduši gūstā ap 1380 cilvēku.
12 Skat. Hrapovicka Piezīmēs (1791. gadā) valdnieces visai interesanto sarunu par Gustavu III.
13 Skat. Vollēra saraksti ar ķeizarieni.
14 Ievietojam le Pugačova sievas Sofjas Dmitrijevas liecības tādā veidā, kādā tās tika iesūtītas Kara kolēģijai.
Pazīstamā ļaundara un viltvārža apraksts, ar kādām īpašībām un pazīmēm viņš ir, sastādīts pēc viņa sievas Soljas Dmitrijevas ziņojuma.
1. Viņas vīru, Donas karaspēka Zimoveiskas staņicas dienesta kazaku, sauc par Jemeļjanu Ivana dēlu, uzvārdā Pugačovu.
2. Viņa miesīgs tēvs bija tās pašas Zimoveiskas staņicas dienesta kazaks, Ivans Mihaila dēls, tāpat Pugačovs, kurš jau priekš daudziem gadiem nomiris.
3. Šim viņas vīram tagad būs ap gadu četrdesmit, no sejas kalsens, mutē trūkst viena augšējā priekšzoba, kuru vēl puikas gados, kaitēdamies zvetiņā [34] , izsitis, bet jauns zobs līdz pat šim laikam nav vietā izaudzis. Kreisajos deniņos pēc slimības palicis balts, apaļš plankums, labi saredzams, divkapeiku lielumā. Uz krūtīm abās pusēs pirms pustrešā gada radušās rētas, tāpēc viņa arī domā, ka tās tāpat varētu derēt par pazīmēm. Uz sejas dzelteni vasaras raibumi; pats no vaiga melnīgsnējs, mati uz galvas tumšbrūni, cirpis pa kazaku modei, vidēja auguma, bārda ķīļa veidā, melna, neliela.
4. Ievērojis īsteno pareizticību; baznīcā gājis, grēkus sūdzējis, svētajās ceremonijās piedalījies, viņam bijis arī savs garīgais tēvs, tās pašas Zimoveiskas staņicas garīdznieks Fjodors Tihonovs; bet, krustu mezdams, licis kopā lielo un divus pēdējos pirkstus.
5. Šis vīrs viņu precējis, un viņa gājusi, tas bijis pirms gadiem desmit, abiem pirmā laulība, kurā piedzīvojuši piecus bērnus, no tiem divi miruši, bet trīs arī tagad dzīvi. Pirmais — dēls Trofims, desmit gadus vecs, otra — meita Agrafena septītajā gadā un trešā — Kristīna — ceturtajā.
6. Šis viņas vīrs pirms trim gadiem nosūtīts kalpot otrajā armijā, kur arī sabijis divus gadus, un no turienes, nu jau otrs gads, krūšu kaites dēļ, par kuru jau augstāk minēts, pavasarī
.illaists, tāpēc arī vienu vasaru nodzīvojis mājās un pa šo l.iiku dienestam Bahmutā salīdzis Doņecā kazaku, bet, kā to sauc, kāds tam uzvārds un kur tas pašlaik atrodas, to nezinot; bet pēc tam…
7. … oktobra mēnesī, 772. gadā, vīrs pametis viņu ar bērniem un diezin kurp aizbēdzis, un, kur viņš bijis un kas viņam tur gadījies, par to viņa pati nekā nezina, jo vīrs nekā neesot stāstījis; bet…
8. … 773. gadā, lielajā gavēnī, šis viņas vīrs vakarā zagšus piezadzies pie viņu viensētas un pienācis pie loga un viņa to arī ielaidusi, bet tūliņ paziņojusi kazakiem, un tie viņu saņēmuši ciet un veduši pie staņicas atamana, bet tas viņu esot nosūtījis uz Verhņajačirskas staņicu pie vecākā, tam vārdu viņa gan neatceroties, un no turienes uz Čerkasku, tomēr līdz turienei neaizve- duši, Cimļanskas staņicā viņš izbēdzis, un tālab viņa nezinot, kur vīrs pašlaik atrodoties.
9. Toreiz saķerts, vīrs atamanam un sapulcē visiem kazakiem teicis, ka esot bijis Mozdokā, bet, ko tur darījis, to viņa nezinot.
10. Vēstules viņš tai ne no dienesta armijā, ne no savām bēgu]a gaitām nekad neesot sūtījis, tāpat nezinot, ka viņš būtu rakstījis kādam staņicā vai kur citur; viņš arī nemaz lasīt un rakstīt neprotot.
11. Ka viņas vīrs patiesi ir augšminētais Jemeļjans Pugačovs, to bez viņas pašas un bērnu liecībām un apgalvojumiem vēl var patiesīgi apstiprināt arī viņa brālis, tāpat Zimoveiskas staņicas kazaks Dementijs Ivana dēls Pugačovs (kurš pašlaik dien pirmajā armijā), kā arī viņa māsas, no kurām pirmā — Uļjana Ivanova, kas tagad dzīvo tai pašā staņicā laulībā ar kazaku Fjodoru Grigor- jevu, uzvārdā Brikaļinu, bet otra — Fedosja Ivanova, kura ari precējusies ar kazaku no Prusakiem, Simonu Ņikitinu, bet uzvārda viņa nezinot, kas tagad apmeties uz dzīvi Azovā, — kuri visi tāpat viņas vīru labi pazīstot.
12. Runa un izteikšanās viņas vīram bijusi kā jau visiem kazakiem, bet nekādas svešas valodas neesot pratis.
13. Viņi dzīvojuši Zimoveiskas staņicā paši savā mājā, kura pēc vīra aizbēgšanas pārdota par 24 rubļiem un 50 kapeikām (jo nav vairs bijis no kā pašai un bērniem iztikt) Jesaulovskas staņicas kazakam Jeremam Jevsejevam nojaukšanai, un viņš to nojauktu pārvedis uz Jesaulovskas staņicu; bet tagad tā pēc īpašas pavēles atkal atvesta atpakaļ uz Zimoveiskas staņicu un tai pašā vietā, kur stāvējusi un kur viņi dzīvojuši, nodedzināta; un viņu viensēta, kas atradusies turpat pie Zimoveiskas staņicas, arī nodedzināta.
14. Pati šī Pugačova sieva ir kazaka meita, un viņas tēvs bijis Jesaulovskas staņicas dienesta kazaks Dmitrijs, uzvārdā Ņedju- žins, bet viņa tēva vārdu nevar atminēties, jo palikusi bez tēva mazotnē, un tāpat palikušas un vēl joprojām ir starp dzīvajiem viņa meitas un viņai miesīgas māsas; vispirmā — Anna Dmitri- jeva — dzīvo laulībā ar Jesaulovskas staņicas kazaku Fomu Andrejevu, uzvārdā Piļuginu, kurš atrodas dienestā nu jau astoto gadu, bet, kurā armijā, nezin. Otrā — Vasiļisa Dmitrijeva — tāpat dzīvo laulībā ar Jesaulovskas staņicas kazaku Grigoriju Fjodorovu, uzvārdā Mahičevu; un trešais — viņas tēva dēls un viņai miesīgs brālis Ivans Dmitrijevs, uzvārdā Ņedjužins, arīdzan dzīvo Jesaulovskas staņicā un, viņai atbraucot uz šejieni, atradies savā mājā gatavībā uzņemties dienestu.
Pievienoju ne mazāk interesanto izvilkumu no liecības, ko nodevis atvaļinātais kazaks Trofims Fomins, kas 1771. gadā bijis Zimoveiskas staņicas atamans:
«1771. gada februāra mēnesī Jemeļjans Pugačovs ar manis izsniegtu staņicas apliecību devās uz Čerkaskas pilsētu, lai izārstētu slimību, un pēc mēneša atgriezās jāšus ar bēru zirgu. Uz manu jautājumu, kur tas ņemts, viņš staņicas sapulcē atbildēja, ka nopircis kazaku jātnieku pulka Taganrogas cietoksnī no kazaka Vasiļa Kusačkina. Bet kazaki, viņam neticēdami, aizsūtīja viņu pēc rakstīta apliecinājuma no rotas komandiera. Pugačovs ni/.brauca arī, bet pirms viņa atgriešanās pie mums ieradās viņa svainis, bijušais Zimoveiskas staņicas kazaks Prusaks, kas tagad c.islāv Taganrogas kazaku pulkā, un staņicas sapulcē liecināja, ka viņš ar sievu un Vasilijs Kusačkins, un vēl kāds trešais, Pugačova pierunāti, bēguši pāri Kubaņai uz Kūmas upi, kur viņš (Prusaks), īsu laiciņu pabijis, pametis tos un atgriezies uz Donu. Tāpēc arī es ar staņicas raportu nosūtīju Prusaku ar sievu un viņas māti uz Čerkasku sakarā ar viņu bēgšanu. Tā paša gada decembrī Pugačovs tika notverts viņa viensētā un turēts arestā. Mans nodoms bija Pugačovu kā dīku blandoņu nodot staršinam Mihailam Makarovam, kas tolaik nodarbojās ar visādu bēguļu meklēšanu un izsūtīšanu. Taču Pugačovs no staņicas mājas aresta telpas izbēga un trīs mēnešus vēlāk tika saņemts tai pašā viensētā, un staņicas sapulcē apgalvoja, ka bijis Mozdokā, tāpēc arī es viņu ar raportu nosūtīju pie staršinas Makarova Ņižņajačerkaskas staņicā, bet tas viņu ar raportu nosūtīja cauri mūsu staņicai uz Čerkasku. Kad viņu veda caur staņicu, es, pēc ceļa papīriem redzēdams, ka viņš ticis nosūtīts ieslēgts siekstā, kuras viņam uz kājām vairs nebija, pavēlēju viņam uzlikt citu un nosūtīju viņu uz augšējo Kurmojarskas staņicu, no kuras dabūju parakstu par minētā Pugačova saņemšanu. Pēc divām nedēļām pienāca pa visām staņicām izsūtītais staršinas Makarova ziņojums, ka šis Pugačovs ceļā izbēdzis un, ja tas kur parādītos, tad visādā ziņā jāsagūsta; bet, kā viņš izbēdzis, to nezinu.»
Aiz rakstu nemācēšanas roku pielicis Vasilijs Jermolajevs.
15 Ļevšina kgs raksta, ka viltvārdis šos plankumus rādījis saviem lētticīgajiem līdzdalībniekiem kā nezin kādas cara pazīmes.
īstenībā bijis mazliet citādi: viltvārdis tos lielīdamies rādījis kā gūto ievainojumu rētas.
16 Daudzi šo atļauju ari izmantoja; neraugoties uz to, Pugačova dumpja vēsture ir maz pazīstama. Piezīmēs par A. I. Bibikova dzīvi un darbu mēs atrodam vissīkākās ziņas par to, taču autors savu stāstījumu risina tikai līdz Bibikova nāvei. Grāmatiņa, kas iznāca ar virsrakstu Mihelsons Kazaņā, nav nekas cits kā arhimandrlta Platona Ļubarska visai interesantā vēstule, kas nodrukāta gandrīz bez jebkādiem grozījumiem, pievienojot mazsvarīgas ziņas. Ļevšina kgs savā Urālu kazaku vēsturiskajā un statistiskajā apskatā Pugačovu skāris tikai garāmejot. Šī Katrīnas valdīšanas laika asiņainā un interesantā epizode vēl maz pazīstama.