1 Orenburgas guberņā nometinātie kristītie kalmiki tika iedalīti Orenburgas un Stavropoles kalmikos. Sīkas ziņas par tiem sk. Ričkovā (viņa Orenburgas topogrāfijā).
2 Paskaidrojumos par saviem sacerējumiem Deržavins stāsta, ka viņam bijusi laime atbrīvot no kirgīziem ap pusotra tūkstoša sagūstītu kolonistu. Deržavins uzrakstīja savas Piezīmes, kas diemžēl vēl nav izdotas.
3 Dumpīgos baškīrus nežēlīgi nomierināja ģenerālleitnants kņazs Urusovs, iesaukts par Sillu, laimīgo, jo viņam viss sekmējās.
4 Skat. Pielikumā Bibikova vēstuli Fonvīzinam. Šo vēstuli kopā ar citiem vērtīgiem dokumentiem Fonvīzina radinieki un mantinieki nodeva kņazam Vjazemskim, kurš pētīja «Pusaudža» autora biogrāfiju. Ceram tuvākajā laikā laist klajā šo visādā nozīmē lielisko sacerējumu.
5 Mazgadīgs, 14 gadu vecumu nesasniedzis bērns.
6 Iļeckas Apsardze atrodas 62 verstis no Orenburgas, stepē aiz
IJrfilas upes, tieši tajā vietā, kur iegūst slaveno Iļeckas sāli. «Sājā vietā,» raksta Ričkovs, «minēto sāli jau izsenis ieguvuši vispirms baškīri, bet vēlāk arī cietokšņu iedzīvotāji, taču rīkojums l>ar šā cietokšņa celšanu izdots tikai pagājušā — 1753. gada '.'.(>. oktobrī pēc Valdošā senāta tā paša 1753. gada 24. maijā izdotā ukaza par valsts sāls veikalu ierīkošanu Orenburgā un pie tās piederošajos cietokšņos un apdzīvotajās vietās un par Iļeckas un Hbeleiskas sāls pārdošanu par toreizējo noteikto cenu — 35 kapeikām pudā; sakarā ar to Orenburgas pilsētā nodibināta Sāls pārvalde. Uzņēmējs, kas toreiz pieteicās, Orenburgas kazaku sotņiks Aleksejs Ugļickis, apņēmās šo sāli sagatavot un piegādāt Orenburgas veikalam četrus gadus pa piecdesmit tūkstošiem pudu gadā, bet, ja būtu nepieciešams, arī vairāk par 6 kap. pudā ar savu uzturu un turklāt 1754. gada vasarā tāpat ar savu uzturu uzcelt pēc Inženieru komandas norādījuma nelielu nocietinājumu ar aizsargvalni un lielgabalu baterijām, turpat ierīkot vairākas dzīvojamās telpas un kazarmas garnizonam, provianta veikalu un visām dzīvojamām telpām sagādāt rudenim un ziemai malku, bet karaspēka nodaļai, lai cik liela tā būtu, pievest proviantu no Orenburgas ar saviem pajūgiem, kas viss arī izpildīts, un uz turieni par garnizonu pilnā sastāvā nosūtīta viena rota no Alek- sejevskas kājnieku pulka; bet atsevišķos gadījumos tur tiek piekomandēts arī lielāks skaits kareivju, kuru vajadzībām, kā ari sāls iegūšanā nodarbinātajiem strādniekiem (kuru mēdz būt divi simti un vairāk cilvēku) tur ir baznīca un mācītājs ar baznīcas kalpotājiem. (Orenburgas topogrāfija.)
7 Tockas cietoksnis pie Sorokas upes grīvas, 206 verstis no Orenburgas. Uzcelts Kirillova laikā, 1736. gadā. — Soročinskas cietoksnis, Samaras distancē galvenais, 176 verstis no Orenburgas un 30 — no Tockas.
8 Novosergijevskas cietoksnis 40 verstu attālumā no Soročinskas un 136 — no Orenburgas. Uzcelts slepenpadomnieka Tatiščeva laikā un nosaukts par Tevkejevbrodu, Ņepļujeva laikā pārdēvēts par Novosergijevskas cietoksni.
9 Perevolockaja — pa lielceļu 78 verstis no Orenburgas, taisnā līnijā pa stepi — 60. Uzcelta Samaras upes augštecē.
10 Dumpinieki Tatiščevā izturējās tik klusi, ka pats kņazs šaubījās, vai tie patiešām tur atrodas. Lai to noskaidrotu, viņš nosūtīja trīs kazakus, kas tuvojās cietoksnim, nekā nemanīdami. Dumpinieki izsūtīja kazakiem pretī kādu sievieti, kas tiem pēc krievu paražas pasniedza sālsmaizi un, kazaku iztaujāta, apgalvoja, ka dumpinieki, kādu laiciņu cietoksnī pabijuši, visi no tā aizgājuši. Pugačovs, uzskatīdams, ka ar šo viltību kazakus piemuļķojis, izsūtīja no cietokšņa vairākus simtus vīru, lai kazakus sagūstītu. Viens no trim tika nogalināts, otrs sagūstīts, bet trešais izbēga un paziņoja Goļicinam, ko redzējis. Kņazs nekavējoties izlēma doties uz cietoksni un tai pašā dienā uzbrukt ienaidniekam viņa nocietinājumos (Pugačova sacelšanās vēsture)1 .
11 Bibikovs — 26. marta vēstulē:
«Mēs zaudējām 9 kritušus virsniekus un 150 ierindniekus, 12 ievainotus virsniekus un 150 ierindniekus. Redz, kas par jandāliņu! Bet mans nabaga Košeļevs [35] smagi ievainots kājā; baidos, ka tikai nenomirst, kaut gan Goļicins raksta, ka neesot bīstami.»
12 Ričkovs raksta, ka Šigajevs pavēlējis Pugačovu un Hlopušu sasiet. Neticami. Redzēsim, ka Pugačovs un Šigajevs kādu laiku pēc viņu bēgšanas no Orenburgas apkārtnes darbojās uz vienu roku.
13 Pretēji tam, kā mēdz domāt, Pugačovs nekad nav licis kalt monētas ar valdnieka Pētera III attēlu un uzrakstu Redivivus et ultor (kā apgalvo aizrobežu rakstnieki). Dumpinieki, būdami analfabēti vai pusanalfabēti, nevarēja izdomāt dziļdomīgus izteicienus latīņu valodā un apmierinājās ar jau gatavu naudu.
14 Jūsu gaišības gūtā uzvara pār dumpiniekiem atdod dzīvību ()ienburgas iedzīvotājiem. Šī pilsēta, izturējusi sešus mēnešus ilgu .iplenkumu un novesta pie drausmīga bada, tagad ir līksmības pilna, un iedzīvotāji lūdz dievu par sava slavenā atbrīvotāja labklājību. Puds miltu jau maksāja 16 rubļus, un tagad trūkuma vietā stājas pārpilnība. Esmu atvedis 500 ceturtdaļmēru lielu transportu no Kargales un gaidu otru — 1000 ceturtdaļmēru lielu no Orskas. Ja jūsu gaišības vienībai izdosies Pugačovu saņemt gūstā, mums vairs neatliks nekas, ko vēlēties, un baškīri nevilcināsies lūgt apžēlošanu.[36] (reinsdorpa vēstule kņazam Gojicinam 1774. g. 24. martā.)
15 Seitovskas (jeb Kargalinskas) brīvciems, kas bieži pieminēts šajā Vēsturē, atrodas 20 verstis no Berdas, bet 18 — no Orenburgas. Nosaukts Kazaņas tatāra Seita-Hajalina vārdā, jo tas pirmais ieradies Orenburgas kancelejā ar lūgumu ierādīt zemi, kur apmesties uz dzīvi. Seitovskas brīvciemā skaitījās ap 1200 cilvēku, kam bija piešķirtas īpašas tiesības.
16 Pēc savas sakāves Čika ar Uļjanovu apmetās pārnakšņot Bogojavļenskas vara kausētavā. Pārvaldnieks viņus pacienāja un krietni piedzirdītus naktī sasēja un nogādāja Tabinskā. Pārvaldnieka sievai, kas bija devusi padomu bēgļus piedzirdīt, Mihelsons uzdāvājis 500 rubļu.
17 Razina.
18 Šos visai interesantos sīkumus esmu uzzinājis no ļoti ievērojama raksta (Jaickas cietokšņa aizstāvēšana pret dumpinieku armiju), kas bija publicēts P. P. Sviņjina žurnālā «Otečestvennije zapiski». Dažos gadījumos esmu sekojis Simonova žurnāla sniegtajām ziņām, cerēdams atrast vairāk patiesības oficiālā dokumentā nekā sirmgalvja atmiņās. Un tomēr nezināmā aculiecinieka aprakstam savu vērtīgo zīmogu uzspiedusi neizskaistināta un vaļsirdīga īstenība.
19 Šos vārdus izmantojis Deržavins savā odā par Bibikova nāvi. Pēdējai strofai vajadzēja tikt iegravētai viņa šķirstā:
Viņš kaujā veiksmīgs vadons bija Un valstsvīrs, mūzu mīlulis, Drošs albalsts tēvu zemei savai, Sargs ticībai, draugs taisnībai, To godā Katrīna par darbu, Par gudro prātu, krietno sirdi Un taisnprātību cildeno. Viņš mira, troni apsargādams. Stāj, ceļniek! Godbijībā rimsti. Te Bibikovs uz mūžu dus.
20 Ķeizariene lika no nelaiķa atraitnes uzzināt, kāda īpaša vēlēšanās tai būtu. Bibikova laulātā draudzene lūdza nodrošināt stāvokli kādam sava vīra radiniekam, kurš bija atradies viņa dienestā.
21 Deržavins, līdz mūža galam godinādams sava pirmā labdara piemiņu, uzzinājis, ka A. I. Bibikova dēls gatavojas izdot piezīmes par tēva dzīvi un darbu, uzrakstīja par nelaiķi šādas rindas:
«Veltīdams savu īso, bet slaveniem darbiem bagāto dzīvi, lai kalpotu tēvijai, Aleksandrs Iļjičs Bibikovs pēc visas tiesas un taisnības pelnījis tautas brāļu cieņu un pateicību; tie nekad nebeigs ar godbijību atcerēties šā slavenā vīra darbus sabiedrības labā un svētīt viņa piemiņu.
Ikviens, lasīdams par šā priekšzīmīgā valstsvīra darbību un pārmaiņām tajā, uzreiz saskatīs viņa neparastās spējas, vīrišķību, tālredzību, uzņēmību un izveicību, tādēļ arī visdažādākos uzliktos pienākumus viņš veicis priekšzīmīgi un uzticīgi, visur pierādījis savu māku un centību ne tikai agrāk, ķeizarienes Elizabetes valdīšanas laikā, bet arī daudzajos Katrīnas Lielās uzdevu- inos, kas vaiņagojušies panākumiem. Viņš bija labs ģenerālis, vns, kas teicami pārzina civillietas, taisnīgs un godīgs, smalks politiķis ar izglītotu, vispusīgu un lokanu, bet vienmēr cildenu prātu. Viņa krietnā sirds bija vienmēr atsaucīga un gatava palīdzēt draugiem, pat ja būtu jāupurē savi personiskie labumi; stingrā tikumība, ko vēl stiprāku darīja ticība un dievbijība, nodrošināja viņam visu uzticību, ko šis cilvēks nekad nepievīla; viņš mīlēja literatūru un pats rakstīja ļoti labus sacerējumus dzimtajā valodā, prata vācu un franču valodas un neilgi pirms nāves iemācījās arī angļu; viņš prata izraudzīties cilvēkus, bija pieejams un laipns katram; tomēr savā svarīgajā darbā, kas tam sniedza prieku, viņš arvien piata no sev pakļautajiem prasīt vajadzīgo paklausību. Cieņa nemazināja viņā jautrību, un vienkāršība nepazemoja viņa cieņu. Ikviens zemāks un augstāks ierēdnis viņu mīlēja un bijāja. Veicot pēdējo varoņdarbu par labu troņa drošībai un savas tēvijas glābšanai, ar nāvi noslēdzās šī cildenā dzīve, kas toreiz pārtrūka par dziļu nožēlu visai impērijai.»