1 Sentencē bija norādīts, ka Pugačovs ielauzies pilsētā vadmal- nieku nodevības dēļ. Izmeklēšanā noskaidrojās, ka vadmalnieki nodevību nav izdarījuši; gluži otrādi — tie pēdējie nometuši ieročus un padevušies pārspēkam.
2 Venjaminu vēlāk apmeloja kāds no dumpiniekiem (Aris- tovs), un viņš zināmu laiku atradās nežēlastībā. Ķeizariene, pārliecinājusies par Venjamina nevainību, iecēla to metropolīta amatā un nosūtīja tam baltu mūka kapuci līdz ar šādu vēstuli:
«Eminence metropolīt, Kazaņas Venjamin!
Pēc atbraukšanas manas pirmās rūpes bija izskatīt nekrietneļa Aristova lietas, un es sev par ārkārtīgu gandarījumu uzzināju, ka Jūsu augstsvētības nevainība pilnīgi noskaidrojusies. Apsedziet savu cienījamo galvu ar šo nepārprotamo goda zīmi; lai tā vienmēr ikvienam atgādina Jūsu augsto tikumu uzvaru; aizmirstiet bēdas un skumjas, kas Jūs sāpinājušas; pierakstiet tās dieva lemtam liktenim, kas lēmis Jūs padarīt slavenu turienes nelaimju un juku apstākļos; lūdziet dievu to kungu; palieku visaugstākajā labvēlībā
Katrīna.»
Venjamina — Kazaņas metropolīta atbilde.
«Visžēlīgā valdniece!
Jūsu ķeizariskās majestātes neizmērojamā žēlsirdība un taisnīgums, ar kuriem Jums labpaticis mani paaugstināt visas pasau-
Ies priekšā, lika man augšām celties no miroņiem, lika man .ilgriezties dzīvē, kuru es kopš jaunekļa gadiem esmu ziedojis kalpošanai tam kungam negrozīgā uzticībā Jūsu cariskajam tronim un tēvijas labklājībai, cik stāv manos spēkos; un šī kalpošana turpinās piecdesmit trīs gadus; bet apmelojumi, nelietība un ļaunums iepretī sirdsapziņai un cilvēcībai tīkoja iegrūst visu to pazušanā. Jūsu ķeizariskās labvēlības nenovērtējamais pierādījums, ar kuru es, neizteicamu savas sirds jūtu pārņemts, uzdrošinos apsegt savu galvu, aizklās un izdzēsīs manu nopulgojumu, manu nopulgojumu ļaužu acīs. Kā lai es atmaksāju Tev, valdniece, taisnīgākā starp taisnīgākajām, par savu izglābšanu tā kunga vārdā? Lai pateiktos, nepietiks ar to, ja nolikšu Jums pie kājām visu dzīvi, ko Jūs man savā cēlajā valdnieces augstsirdībā esat dāvājusi; es iespēju vienīgi līdz savam pēdējam elpas vilcienam dienu un nakti lūgt visvareno, lai viņš uztur Jūsu dārgum- dārgo dzīvību, tāpat kā Jūs savā žēlsirdībā esat uzturējusi manējo, un piešķir Jums tik ilgas mūža dienas, kādas vien cilvēkam sasniedzamas; lai viņš sūta no saviem debesu mājokļiem pār Jūsu kronēto galvu visu to svētību, kāda senlaikos nāca pār Zālamanu. Visspēcīga ir tā kunga roka, un lai tā katru Jūsu mūža dienu sargā Jūsu visdārgo veselību no visām kaitēm, no gurduma, kas nāk aiz nerimstošas darbošanās, no skaudības un ienaida, ko modina Jūsu ziedošā un zeļošā slava; lai mirdz Jūsu nams, valsts un tronis nebeidzamā spožumā un godībā. Tādā savā gatavībā kalpot un vispadevīgā uzticībā, kamēr vien man būs lemts atrasties dzīvajo vidū, palieku
Jūsu ķeizariskās majestātes
goddevīgs vergs un dieva kalps,
pazemīgais Venjamins, Kazaņas metropolīts.»
3 Ģenerālmajors Nefeds Nikitičs Kudrjavcevs, kura tēvs Nikita Alferjevičs baudīja Pētera Lielā uzticību, Preobraženskas pulka gvardes poručika pakāpē piedalījās pirmajā Persijas karagājienā; Annas Joannovnas valdīšanas laikā karojis pret turkiem un tatāriem, bet ķeizarienes Elizabetes laikā pret prūšiem, atvaļināts ķeizarienes Katrīnas II laikā. Viņa mirstīgās atliekas apglabātas tai pašā baznīcā, kur viņš tika nogalināts. (Ziņas ņemtas no neizdotās Vēstures vārdnīcas, ko sastādījis D. N. Bantišs-Kamenskis.)
4 Tā apgalvo vēsturisko piezīmju «Histoire de la rēvolte de Pougatschef» autors; oficiālos dokumentos, kas nonākuši manas rokās, nekā par to neesmu atradis. Ticams tomēr, ka Pugačova ģimene atradusies pie viņa līdz 1774. gada 24. augustam.
5 Ivans Ivanovičs Mihelsons, kavalērijas ģenerālis un Moldā- vijas armijas virspavēlnieks, dzimis ap 1735. gadu, miris 1809. gadā. Savu slaveno dienesta gaitu sākumā pie viņa dienēja kņazs Varšavskis. Mihelsons arī sirmā vecumā saglabāja jauneklīgu dzīvīgumu, mīlēja kara briesmas un vēl mēdza doties uz pirmajām uguns līnijām.