— Kantorista saderētā.
Aksiņja aiz durvīm iekunkstējās.
— Kas noticis? (Varēja dzirdēt, kā Aksiņja pieplok pie durvīm.)
— Vakar svinēja derības, un pēc tām rakstvedis sadomāja līgavu pavizināt. Iejūdza strauju zirgu, iesēdināja līgavu kamanās —' un laidās uz vārtiem. Bet, kumeļš kā rāvās no vietas, tā meiča sazvārojās un ar pieri pret vārtu stabu." Tā ij no kamanām izlidoja. Tāda nelaime, ka vārdos nemaz izsacīt… Kantoristu uzmana, ka nepakaras. Gluži neprātā.
— Es mazgājos, — žēli teicu, — kāpēc tad jūs viņu nevedāt šurp? — Uzlēju ūdeni sev uz galvas, un ziepes aizskalojās toverī.
— Par to nevar būt ne runas, cienītais pilsoni dakter, — izjusti sacīja ugunsdzēsējs un salika rokas kā lūgšanā, — nav ko domāt. Meitēns nomirs.
— Kā tad mēs brauksim? Putenis!^
— Putenis pierimis. Nebēdājiet, godātais! Pavisam pie- rimis. Zirgi naski, garjūgs. Aizraus stundas laikā.,.
īsi nostenējos un iztrausos no tovera. Nikni uzgāzu sev uz galvas divus spaiņus ūdens. Tad, tupēdams krāsns- priekšā, liecu galvu pie uguns, lai cik necik apžūst.
«Es noteikti dabūšu plaušu karsoni. Krupozo, pēc tāda brauciena. Un, galvenais, ko iesākšu ar meiču? Tam ārstam, jau pēc vēstules spriežot, pieredzes vēl mazāk nekā man. Es nezinu nekā, pusgada laikā esmu vienīgi sagramstījis šādas tādas drumslas praktiskajā darbā, bet viņš nezina ne tik. Droši vien tieši no universitātes. Un domā, ka esmu pieredzējis ārsts …»
Tā prātodams, nemaz nemanīju, kā apģērbos. Ģērbšanās nebija tik vienkārša: bikses un blūze, velteņi, virs blūzes ādas jaka, mētelis un, beidzot, aitādas kažoks, ausaine, tad soma, tajā kofeīns, kampars, morfijs, adrenalīns, tor- zijas pincetes, sterilais materiāls, šļirce, zonde, brauniņš, papirosi, sērkociņi, pulkstenis, stetoskops.
Nemaz nelikās baismi, kaut arī krēsloja un diena dzisa, kad mēs izbraucām no pagalma. Putenis likās pierimis. Putināja ieslīpi, vienā virzienā, sniegs sitās labajā vaigā. Ugunsdzēsējs kā kalns aizsedza manām acīm pirmā zirga krustus. Zirgi patiesi uzņēma raitu soli, izstiepās kā stīgas, uri kamanas sāka svaidīties pa grambām. Es atgāžos kamanās, tūliņ sasilu, sāku domāt par krupozo plaušu karsoni, par to, ka meičai var būt iekšējs galvaskausa plīsums un kaula šķēpele iestrēgusi smadzenēs …
— Ugunsdzēsēju zirgi? — iejautājos, slēpdams seju aitādas apkaklē.
— Mhm … hm … — vedējs atrūca neatskatīdamies.
— Un ko ārsts ar viņu darīja?
— Tad viņš jau … hm, hm … viņš, edz, izmācījies venēriskās kaites … mhm … hm …
U … ū … mežiņā ieaurojās vējputenis, tad iesvilpās no sāniem, izbārstīja riekšavu sniega… Mani sāka šūpot, šūpoja, šūpoja… līdz atrados Maskavā, Sandunova pirtī. Tāpat ar visu kažoku stāvēju pirts ģērbtuvē, un mani pārklāja sviedri. Tad uzliesmoja lāpa, uzvēdīja saltums, es atvēru acis, ieraudzīju spīguļojam asinssarkanu ķiveri un nodomāju, ka izcēlies ugunsgrēks… beidzot atjēdzos un sapratu, ka esam galā. Atrados pie baltas, kolonnām rotātas, domājams, Nikolaja I laika celtnes. Apkārt valdīja dziļa tumsa, mani sagaidīja ugunsdzēsēji, un virs viņu galvām plīvoja liesma. Tūliņ izvilku pa kažoka spraugu pulksteni un ieraudzīju — pieci. Tātad bijām braukuši nevis stundu, bet divas ar pusi.
— Tūliņ sajūdziet zirgus atpakaļceļam, — es teicu.
— Klausos, — atbildēja vedējs.
Samiegojies, ādas jakā nosvīdis, kā kompresē ievīstīts, iegāju priekšnamā. Blakus uzzibsnīja lampas gaisma, uz krāsotās grīdas nogūla gaiša josla. Te priekšnamā izskrēja jauns, gaišmatains vīrietis ar vajāta zvēra acīm, ģērbies nesen izgludinātās biksēs. Baltā kaklasaite ar melnajiem punktiņiem sašķiebusies uz sāniem, krekla krūteža ar kūkumu izspraukusies no svārkiem, bet svārki šķita kā no skatloga izņemti — jauni un gluži stīvām krokām.
Cilvēks pasvieda gaisā rokas, ieķērās man kažokā, sāka mani purināt, pieplaka klāt un aizžņaugtā balsī kliedza:
— Mīļais … dakter … ātrāk … viņa mirst. Esmu slepkava. — Viņš novērsās sāņus, ieplēta bargas, melnas acis un nezin kam teica: — Es esmu slepkava — .tā tas ir.
Tad skaļi ieraudājās, sagrāba plānos matus un plēsa, un es redzēju, ka viņš patiesi izplūc matu šķipsnas, ap- tinis tās ap pirkstiem. •
— Rimstieties, — es teicu un saspiedu viņa roku.
Kāds aizvilka jauno cilvēku prom. Izskrēja dažas sievietes.
Kāds paņēma manu kažoku, veda mani pa svētdienīgiem grīdceliņiem un pieveda pie baltas gultas. Man pretī no krēsla piecēlās jauniņš ārsts. Viņa skatiens bija izmocīts un pauda apjukumu. Uz mirkli tajā pavīdēja izbrīns, ka esmu tikpat jauns kā viņš. Vārdu sakot, mēs izskatījāmies kā vienas personas divi portreti, turklāt bijām viena gadagājuma. Bet svešais tūliņ kļuva tik priecīgs par manu ierašanos, ka viņam pat mežģījās mēle:
— Kā es priecājos … kolēģi… lūk … redziet, pulss kļūst vājāks. Es īstenībā esmu venerologs. Briesmīgi priecājos, ka jūs atbraucāt…
Galda vidū uz marles strēmeles atradās šļirce un vairākas ampulas ar dzeltenu eļļu. Aiz durvīm bija dzirdamas kantorista vaimanas, durvis tika pievērtas, man aiz muguras izauga baltās drānās ģērbtas sievietes stāvs. Guļamistabā valdīja puskrēsla, lampu no sāniem aizsedza zaļa drāna. Zaļganajā ēnā uz spilvena vīdēja seja, balta kā papīrs. Tai apkārt nokārušās un sajukušas gaišu matu šķipsnas. Deguns kļuvis smails, nāsis aizbāztas ar vati, ko sārtoja asinis.
— Pulss … — ārsts man pačukstēja.
Satvēru ļengano roku, ar pierastu kustību uzspiedu pirkstus un sarāvos. Zem pirkstiem drebēja vārgi, bieži klauvējieni, tad pārtrūka pavisam vai saplūda trīsoņā. Sajutu ierasto aukstumu pakrūtē — kā arvien, kad vaigu vaigā redzēju nāvi. Es to ienīstu. Paguvu nolauzt "ampulai galu un ievilkt savā šļircē biezo eļļu. Es jau gluži automātiski iedūru adatu meitenes rokā un ievadīju to zem ādas, bet tas bija veltīgi. •
Meitenes apakšžoklis sāka raustīties, viņa it kā tvarstīja gaisu, žoklis atkārās, augums zem segas saspringa, likās pamirstam, tad atslāba. Un pēdējās pulsa trīsas zem maniem pirkstiem zuda.
— Mirusi, — es sacīju ārstam pie auss.
Sirmā sieviete baltajā ģērbā saļima uz līdzenās segas, pieplaka pie tās un sāka raustīties.
— Klusāk, klusāk, — teicu pie auss sievietei baltajās drānās, bet ārsts ar ciešanu pilnu seju pašķielēja uz durvīm.
— Viņš mani galīgi nomocījis, — ārsts ļoti klusi teica.
Mēs izdarījām tā: raudošo māti atstājām guļamistabā,
nevienam nekā nesacījām un aizvedām kantoristu uz kādu attālu telpu.
Tur es viņam teicu:
— Ja neļausiet iešļircināt sev zāles, mēs nekā nevaram iesākt. Jūs mokāt mūs, neļaujat strādāt!
Tad kantorists bija ar mieru: klusi raudādams, novilka žaketi, mēs uzrotījām piedurkni viņa svētdienīgajam līgavaiņa kreklam un iešļircinājām morfiju. Ārsts aizgāja pie nelaiķes — it kā palīdzēt tai —, bet es paliku pie kantorista. Morfijs iedarbojās-ātrāk, nekā biju gaidījis. Pēc stundas ceturkšņa kantorists, gauzdamies un raudādams arvien klusāk un nesakarīgāk, sāka snauduļot, tad nolieca saraudāto seju uz rokām un aizmiga. Rosīšanos, raudas, kņadu un apslāpētās vaimanas viņš nedzirdēja.
— Uzklausiet, kolēģi, brauciens ir bīstams. Jūs varat apmaldīties, — ārsts man priekšnamā čukstus teica. — Palieciet, pārnakšņojiet tepat…
— Nē, nevaru. Braukšu, lai notiek kas notikdams. Man apsolīja, ka tūliņ tikšu nogādāts atpakaļ.
— Viņi to arī izdarīs, tikai padomājiet…
— Man ir trīs tādi tīfa slimnieki, kurus nedrīkst pamest. Tie man naktī jāredz.
— Nu, pieraugiet…
Viņš ar ūdeni atšķaidīja spirtu, iedeva man izdzert, un es turpat priekšnamā apēdu šķēli šķiņķa. Vēderā kļuva silti, un smeldze sirdī mazliet notrula. Pēdējo reizi iegāju guļamistabā, palūkojos uz mirušo, apraudzīju kantoristu, atstāju ārstam morfija ampulu un satuntuļojies devos uz lieveni.
Tur svelpa putenis, zirgi stāvēja nokārtām galvām, tos šaustīja sniegs. Plīvoja lāpas liesma.
— Ceļu taču jūs zināt? — es iejautājos, slēpdams muti apkaklē.
— Ceļu jau zinām, — vedējs gaužām sērīgi atteica (šim vairs ķiveres nebija), — bet jums gan vajadzēja pārlaist nakti tepat…