— Nomira? Neizglābāt vis? — Aksiņja man jautāja.
— Nomira, — es vienaldzīgi atbildēju.
Pēc stundas ceturkšņa viss apklusa. Lejā nodzisa gaisma. Paliku augšstāvā viens. Nez kāpēc krampjaini pavīpsnāju, atpogāju blūzes pogas, tad atkal tās aizpogāju, piegāju pie grāmatu plaukta, paņēmu ķirurģijas sējumu, gribēju kaut ko palasīt par galvaskausa pamatnes lūzumiem, bet nometu grāmatu.
Kad izģērbos un palīdu zem segas, mani brītiņu kratīja drebuļi, tad tie norima — un pa visu miesu izplūda siltums.
— Lai mani apzeltī, — miegā laizdamies, murmināju, — bet es nekad vairs nebrau …
«Brauksi… gan brauksi…» izsmējīgi iesvilpās putenis. Tas dārdinādams pārslidinājās pār jumtu, tad iedziedājās dūmenī, izlidoja 110 tā, aizšvīkstēja gar logu, pazuda.
«Brauksiet… brauk-siet,» tikšķēja pulkstenis, bet arvien klusāk, klusāk …
Un tad nebija nekā. Klusums. Miegs.