Amoss Fjodorovičs. Kā, revidents?
A r t e m i j s F i 1 i p o v i č s. Kā, revidents?
Pilsētas priekšnieks. Revidents no Pēterburgas, incognito! Un turklāt vēl slepenā uzdevumā.
Amoss Fjodorovičs. Še tev bij!
Artemijs Filipovičs. Ja ķezu nav, tad tīšām jālaiž virsū!
Lūkass Lukičs. Ak kungs un dievs! Un vēl slepenā uzdevumā!
Pilsētas priekšnieks. Es to jau it kā paredzēju: izgājušo nakti man visu nakti sapnī rādījās divas tādas savādas žurkas. Tiešām, savu mūžu tādas neesmu redzējis: melnas, nedabiski lielas! pienāk, aposta — un atkal aiziet prom. Bet es jums labāk izlasīšu vēstuli, ko saņēmu no Andreja Ivanoviča Čmichova — jūs, Artemij Filipovič, viņu pazīstat. Viņš raksta tā: «Mīļais draugs, kūm un labdari (murmina pusbalsī, acīm ātri pārskriedams) … un paziņot tev.» Ā! te ir: «Starp citu steidzos tev paziņot, ka atbraucis ierēdnis ar uzdevumu apskatīt visu guberņu, bet it sevišķi mūsu apriņķi» (nozīmīgi paceļ pirkstu uz augšu). «Es to uzzināju no visticamākiem cilvēkiem, lai ari viņš izliekas par vienkāršu privātpersonu. Zinādams, ka tev kā kuram katram citam savi grēciņi, jo tu esi gudrs cilvēks un garām nelaidīsi neko, kas pats lien rokās …» (apstādamies) nu, te pašu lietās … «tad dodu tev padomu uzmanīties: viņš var atbraukt kuru katru stundu, ja tik nav jau atbraucis un nedzīvo kur incognito… Vakardien es….» Nu, tur nāk ģimenes būšanas: «māsa Anna Kjrilovna līdz ar savu vīru atbraukusi pie mums; Ivans Kjrilovičs ļoti pieņēmies resnumā un vienmēr vēl spēlē vijoli…» un tā tālāk, un tā tālāk. Redziet, kungi, kādas tās lietas!
Amoss Fjodorovičs. Jā, savādas lietas, tiešām savādas. Par velti tas nav.
Luka Lukičs. Bet kādēļ, Anton Antonovič, par ko? Kādēļ pie mums sūta revidentu?
Pilsētas priekšnieks. Kādēļ! Laikam jau tāds likteņa lēmums! (Nopūties.) Līdz šim, paldies dievam, ikreiz nogriezās kādā citā pilsētā; nu pienākusi arī mūsējās reize.
Amoss Fjodorovičs. Man liekas, Anton Antonovič, ka še kāds smalkāks un vairāk politisks iemesls. Lieta, lūk, šitāda. Krievijā … ja … grib iesākt karu, un ministerija, redziet, sūta ierēdni izlūkot, vai kur nav nodevēji.
Pilsētas priekšnieks. Ek nu, kur aizbrauca! Un vēl sakās gudrs cilvēks! Apriņķa pilsētā nodevēji! Vai tad pie robežas dzīvojam, vai? No šejienes vari trīs gadus braukt, ne līdz kādai svešai valstij neaizbrauksi.
Amoss Fjodorovičs. Nē, bet es jums teikšu, jūs neapķerat.. . jūs to nē. .. Valdībai ir smalki plāni: kas par to, ka tik tālu, viņa tomēr ausās.
Pilsētas priekšnieks. Ausās vai neausās, es, kungi, jūs tikai brīdinu. Pielūkojiet, no sevis jau esmu devis kādus rīkojumus, ieteicu arī jums. Sevišķi jums, Artemij Filipovič! Nav šaubu, ka revidējošais ierēdnis gribēs vispirms apskatīt jūsu pārziņā esošās patversmes — tāpēc pieraugiet, lai viss būtu kārtībā: lai naktscepures būtu tīras un slimnieki lai neizskatītos kalējiem līdzīgi, kā tie parasti te staigā.
Artemij s Filipovič s. Nu, tas vēl nebūtu nekas. Tīras naktscepures viņiem var arī uzmaukt.
Pilsētas priekšnieks. Jā. Un virs katras gultas piestiprināt uzrakstu latiņu valodā vai kādā citā valodā … par to nu jums, Kristijan Ivanovič, jāgādā, — par katru slimību: kad kurais saslimis, kādā dienā un datumā … Nav labi, ja jūsu slimnieki pīpē tik stipru tabaku, ka katrreiz jāšķauda, kad ieiet. Labāk ar, ja viņu būtu mazāk: kad tik daudz, tūliņ domās, ka slikti kopj, slikti ārstē.
Artemijs Filipovičs. O! ārstēšanas ziņā mēs ar Kristijanu Ivanoviču esam jau ķērušies pie dažiem līdzekļiem: jo tuvāk dabas paraugam, jo labāk, — dārgu zāļu mēs nelietojam. Cilvēks ir vienkāršs: ja mirs, nomirs tāpat; ja izveseļosies, izveseļosies tāpat. Un pie tam Kristijanam Ivanovičam būtu grūti saprasties ar viņiem: viņš taču nesaprot ne vārda krieviski.
Kristijans Ivanovičs (nodūc kādu skaņu, pa daļai kā i, mazliet kā e).
Pilsētas priekšnieks. Jums, Amos Fjodorovič, ari ieteiktu piegriezt vērību savām tiesas telpām. Jums tur priekšistabā, kur parasti sanāk lūdzēji, sargi tur zosis ar maziem zoslēniem, tie vienmēr šaudās zem kājām. Protams, saimniecību ierīkot teicami katram, un kāpēc tad lai arī sargs to nedarītu, tikai, ziniet, tādā vietā tomēr nepieklājīgi… Jau agrāk taisījos jums to aizrādīt, bet vienmēr nezkā aizmirsās.
Amoss Fjodorovičs. Nu, šodien pat likšu visas viņas stiept uz virtuvi. Ja patīk — atnāciet pusdienās.
Pilsētas priekšnieks. Bez tam slikti, ka jums pašās tiesas telpās tiek izžautas visādas lupatas un taisni virs aktu skapja karājas suņu pātaga. Es zinu, jūs mīlat medības, bet tomēr labāk pagaidām noņemiet to pātagu, pēc, kad revidents būs aizbraucis, manis dēļ varat atkal izkārt. Un tad tas jūsu piesēdētājs… zināms, savu lietu viņš prot, bet no viņa nāk tāda smaka, it kā tikko no degvīna tecinātavas būtu iznācis, — tas ari nav labi. To jums sen gribēju sacīt, bet neatceros, kāpēc neiznāca. Ja tā smaka, kā pats apgalvo, viņam tiešām no dabas, tad tur var līdzēt: ieteikt, lai viņš saēdas sīpolus, ķiplokus vai ko citu. Kristijans Ivanovičs šajā gadījumā var palīdzēt ar dažādiem medikamentiem.
Kristi jans Ivanovičs (nodūc atkal to pašu skaņu).
Amoss Fjodorovičs. Nē, to nav iespējams izdzīt: viņš saka, ka bērnībā aukle viņu piedauzījusi un no tā laika viņš sācis drusku pēc degvīna smirdēt.
Pilsētas priekšnieks. Nu, es jums tikai aizrādīju. Par iekšējiem rīkojumiem un par to, ko Andrejs Ivanovičs savā vēstulē sauc par grēciņiem, es neko nevaru sacīt. Un savādi arī runāt: nav tāda cilvēka, kam nebūtu kaut kādu grēku. To jau pats dievs tā nolicis, un volterianieši velti mēģina to apstrīdēt.
Amoss Fjodorovičs. Bet ko jūs, Anton Antonovič, saucat par grēciņiem? Visi grēciņi nav vienādi. Es visiem atklāti saku, ka ņemu kukuļus, — bet kādus kukuļus? — tikai medību kucēnus. Tā ir pavisam cita lieta.
Pilsētas priekšnieks. Nu, kucēni vai kas — kukuļi paliek kukuļi.
A m o s s F j o d o r o v i č s. Ak nē, Anton Antonovič. Ja kādam, piemēram, kažoks, kas maksā piecsimt rubļu, un sievai šalle…
Pilsētas priekšnieks. Nu kas tad no tā, ja jūs kukuļiem pieņemat tikai medību kucēnus? Par to jūs atkal dievam neticat; baznīcā jūs nekad neejat; es vismaz turos stipri ticībā un ik svētdienas eju uz baznīcu. Bet jūs… O, es jūs pazīstu: kad jūs sākat runāt par pasaules radīšanu, mati taisni stāvus slienas.
Amoss Fjodorovičs. Bet es taču pats esmu ticis pie tādiem ieskatiem, pats ar savu prātu.
Pilsētas priekšnieks. Nu, dažreiz pārāk daudz prāta ir ļaunāk, nekā ja tā nemaz nebijis. Bet es tikai tā starp citu ieminējos par apriņķa tiesu; taisnību sakot, diezin vai kāds tur jebkad ielūkosies: tā jau ir tāda apskaužama vieta, ko dievs pats tur savā aizgādībā. Bet jums, Lūkas Lukič, kā skolu pārraugam gan it sevišķi jārūpējas par skolotājiem. Protams, tie ir mācīti cilvēki, dažādās kolēģijās audzināti, tomēr viņiem piemīt ļoti dīvaini paņēmieni, protams, gan dabiski nešķirami no viņu zinātnieku amata. Tā, par piemēru, viens no viņiem, tas pats ar to resno seju . . . viņa vārdu neatceros, — tas, katedrā uzkāpis, neparko nevar izteikt, nesavilcis šitādu seju (sašķoba tādu), un tad ar roku zem kaklauta sāk ar pirkstiem gludināt bārdu. Protams, ja viņš tādu mūli rāda saviem skolniekiem, tad nu vēl nekas, var jau būt, ka tur tā arī vajadzīgs, par to es nevaru apspriest, bet sakiet paši, ja viņš to taisa apmeklētājam, — tad var iznākt ļoti slikti: revidenta kungs vai cits kāds var domāt, ka tas vērsts pret viņu. Velns zin, kas tur var iznākt.
L u k a L u k i č s. Jā, ko tad es ar viņu lai daru? Jau vairāk reižu esmu viņam sacījis. Vēl tepat nesen, kad klasē ienāca mūsu maršals, viņš savieba tādu mūli, kādu es vēl nekad nebiju redzējis. To viņš darīja no lāga sirds, bet man bij jāsaņem rājiens: kādēļ skolniekiem tiekot iedvesti brīvdomīgi ieskati.
Pilsētas priekšnieks. Tas pats man jāaizrāda arī par jūsu vēstures zinības skolotāju. Gudra galva viņam ir, to var redzēt, zināšanu vairāk, nekā vajag, bet izskaidro skolniekiem tik dedzīgi, ka gluži aizmirstas. Reiz es noklausījos viņu: nu, kamēr runāja par asiriešiem un babiloniešiem — vēl nekas, bet, kā tika pie Maķedonijas Aleksandra, tā — nevaru jums aprakstīt, kas ar viņu notikās. Nudie', domāju, ka nu ugunsgrēks! Noskrēja no katedras un, cik spēka — blāks ar krēslu uz grīdas! Tas jau nu tiesa, ka Maķedonijas Aleksandrs ir varonis, bet vai tādēļ krēsli jālauž? no tā kronim ceļas zaudējumi.
L u k a L u k i č s. Jā, karsts viņš ir! To es viņam vairāk reižu esmu aizrādījis… Bet viņš atbild: «Dariet, ko zināt, par zinātni es esmu gatavs dzīvību atdot.»
Pilsētas priekšnieks. Jā, tāds nu ir likteņa neizprotamais lēmums : gudrs cilvēks vai nu dzērājs, vai saviebj tādu mūli, ka jābēg laukā.
Luka Lukičs. Lai dievs nevienam nedod kalpot izglītības lietai! Vienās bailēs jādzīvo: katrs te bāž savu degunu, katram gribas parādīt, ka ari viņš gudrs cilvēks.
Pilsētas priekšnieks. Viss vēl nebūtu nekas, — bet tas nolādētais incognito! Piepeši ienāks: «Ā, jūs te, putniņi! Bet kurš te,» sacīs, «kurš te tas tiesnesis?» — «Ļapkins-Tjapkins.» — «Ā, lai panāk šurp Ļapkins-Tjapkins! Un kurš patversmju aizgādnis?» — «Zemļaņika.» — «Ā, lai nāk šurp Zemļaņika!» Lūk, tas ir nelāgi!
OTRAIS SKATS
Tie paši un pastmeistars.
Pastmeistars. Sakiet, kungi, kas par lietu — kāds ierēdnis braucot?
Pilsētas priekšnieks. Vai tad jūs neesat dzirdējuši?
Pastmeistars. No Pētera Ivanoviča Bobčinska dzirdēju. Viņš tikko bija pie manis pastkantorī.
Pilsētas priekšnieks. Nu, ko jūs par to domājat?
Pastmeistars. Ko es domāju? — karš ar turkiem būs.
Amoss Fjodorovičs. Taisni kā es! Es arī tā domāju.
Pilsētas priekšnieks. Jā, abi šaujat garām!
Pastmeistars. Kad es jums saku, karš ar turkiem. Tur atkal francūzis kūda.
Pilsētas priekšnieks. Kas par karu ar turkiem? Mums pašiem klāsies slikti, ne turkiem. Tas jau zināms: man ir vēstule .
Pastmeistars. A… ja tā, tad nu gan kara ar turkiem nebūs.
Pilsētas priekšnieks. Nu kā tad, ko jūs, Ivan Koizmič?