Pilsētas priekšnieks. Nu, balodīši, kā nu klājas? kā jums iet ar veikaliem? Ko, patvārnieki, aršinnieki, — jūs man žēloties! Pasauls blēži, nelieši, rīkļu rāvēji, žēloties! Na, lielas lietas izdarījāt? Domājāt, ka mani cietumā iesēdinās!… Vai jūs zināt, kaut jūs parāvuši septiņi velni un viena ragana, ka …
Anna Andrejevna. Ak kungs! Kādiem vārdiem tu, Anton, mētājies!
Pilsētas priekšnieks (sapīcis). Kas tagad par vārdiem domās! Vai jūs arī zināt, ka tas pats ierēdnis, kuram jūs par mani sūdzējāties, tagad precēs manu meitu? Ko? ko tagad teiksiet? Tagad es jūs! … Uch! Ļaudis krāpt… Noslēdz līgumu ar kroni — par simts tūkstošiem apkrāpj to, iegrūž sapuvušu vadmalu, pēc tam uzdāvina divdesmit aršīnas un tad vēl tu dod viņiem balvu par to. Na, ja zinājuši, tad tevi . . . Bet bāžas vēl priekšā: tirgoņi, viņiem tu nepiedūries. «Mēs,» saka, «neesam sliktāki par muižniekiem.» Bet muižnieks … ak tu ķēms tāds; muižnieks zinības mācās: lai arī viņu skolā per, tad zin, par ko, lai iemācās, kas derīgs. Bet ko tu? — ar blēdību iesācis no paša gala, tevi saimnieks kuļ par to, ka nemāki krāpt. Puika vēl, «mūsu tēvs» neprot izskaitīt, bet mēru jau norauj; un, kā tikai uzbaro vēderu un esi pierausis pilnas kabatas, tā kļūsti lepns! Tpi tu, ķēms! Lepojies ar to, ka tu sešpadsmit patvārus dienā izloc! Bet man nav vērts nospļauties uz tavas galvas un tavas lepnības!
Tirgoņi (klanīdamies). Esam vainīgi, Anton Antonovič!
Pilsētas priekšnieks. Žēloties! Bet kas tev palīdzēja blēdīt, kad tu būvēji tiltu un uzrakstīji pār baļķiem divdesmit tūkstošus, kur ij simts rubļu nevajadzēja? Es tev, āža bārda, palīdzēju! To tu jau esi aizmirsis? Ja es šito paziņotu… Uz Sibiriju tevi varētu aizdzīt. Ko nu tu teiksi? A?
Viens no tirgoņiem. Dieva priekšā esam vainīgi, Anton Antonovič! Velns mūs uzkūdīja. Un apsolāmies turpmāk nekad vairs nežēloties. Ko prasīsi, dosim, tikai nedusmojies vairāk.
Pilsētas priekšnieks. Nedusmoties! Te nu tu tagad valsties man pie kājām. Kāpēc? — tāpēc, ka es esmu stiprāks; bet būtu tu jel kaut cik iespējis, nelieti, pašos dubļos mani iemītu un vēl baļķi virsū uzveltu.
Tirgoņi (klanās līdz zemei). Žēlo mūs, Anton Antonovič!
Pilsētas priekšnieks. «Žēlo!» Tagad: «žēlo!» Bet ko pirmiņ jūs? Ņēmis tik visus… (Atmet ar roku.) Nu, lai dievs jums piedod! pietiek! Es ilgi neturu ļaunu prātu; tikai tagad pieraugiet! Nevis kādam vienkāršam muižniekam izdodu meitu: kāzu dāvanas lai būtu … saprotat? Nedomājiet man tikt vaļā ar kaut kādu lasi vai cukurgalvu… Nu ejiet, ardievu!
(Tirgotāji aiziet.)
TREŠAIS SKATS
Tie paši, Amoss Fjodorovičs, Artemijs Filipovičs, pēc tam
Rastakovskis.
Amoss Fjodorovičs. (vēl durvīs). Vai taisnība, ko runā, Anton Antonovič? jums gadījusies necerēta laime?
Artemijs Filipovičs. Man ir tas gods novēlēt laimes uz neredzētiem priekiem. Es no sirds nopriecājos, kad dabūju dzirdēt. Anna Andrejevna! (Skūpsta Annai Andrejevnai roku.) Marija Antonovna! (Skūpsta Marijai Antonovnai roku.)
Rastakovskis (ienāk). Antonam Antonovičam laimes vēlu. Lai dievs dod ilgu mūžu jums un jaunajam pārim, lai dod jums daudz pēcnācēju, bērnus un bērnubērnus! Anna Andrejevna! (Skūpsta roku.) Marija Antonovna! (Skūpsta roku.)
CETURTAIS SKATS
Tie paši, Korobkins ar sievu, Ļuļukovs.
Korobkins. Man ir tas gods Antonam Antonovičam laimes novēlēt! Anna Andrejevna! (Skūpsta Annai Andrejevnai roku.) Marija Antonovna! (Skūpsta Marijai Antonovnai roku.)
Korobkina sieva. No sirds noveļu laimes uz jaunajiem priekiem, Anna Andrejevna.
Ļ u ļ u k o v s. Man ir tas gods laimes novēlēt, Anna Andrejevna! (Skūpsta roku, pēc tam, pret skatītājiem pagriezies, lielīgi klakšķina mēli.) Marija Antonovna! Man ir tas gods laimes novēlēt! (Skūpsta roku, pēc tam atkal, pret skatītājiem pagriezies, izrāda to pašu lielību.)
PIEKTAIS SKATS
Daudz viesu svārkos un frakās, vispirms skūpsta Annai Andrejevnai roku, nosacldami: «Anna Andrejevna!», pēc tam iet pie Marijas Antonovnas, sacīdami: «Marija Antonovna!». Bobčinskis un Dobčinskis spraucas visiem cauri.
Dobčinskis. Anton Antonovič! Man k tas gods novēlēt laimes!
Bobčinskis. Uz laimīgo notikumu!
Dobčinskis. Anna Andrejevna!
Bobčinskis. Anna Andrejevna! (Abi reizē noliecas pie rokas un sabadās.)
Dobčinskis. Marija Antonovna! (Skūpsta roku.) Man ir tas gods laimes novēlēt. Jums būs liela liela laime, zelta drēbēs staigāsiet un visādas delikātas zupas ēdīsiet, ļoti jauki pavadīsiet savu laiku.
Bobčinskis (pārtraukdams). Marija Antonovna, man ir tas gods laimes novēlēt! Lai dievs dod jums visādu bagātību, naudu un dēliņu — tādu maziņu, lūk, šitādiņu! (Rāda ar roku.) Tādu, ka uz delnas var uzsēdināt, j-jā! Tad bļaus puika: vē, vē, vē!
SESTAIS SKATS
Vēl daži viesi, kas nāk rokas skūpstīt, Luka Lukičs līdz ar sievu. Luka Lukičs. Man ir tas gods …
Luka Lukiča sieva (skrien klāt). Novēlu jums laimes, Anna Andrejevna! (Skūpstās.) Es tiešām kļuvu tik priecīga. Man saka: «Anna Andrejevna izdod meitiņu pie vīra.» — «Ak mans dievs,» es domāju un kļūstu tik priecīga, ka saku vīram: «Klausies, Lukanič, kas par laimi Annai Andrejevnai!» — «Nu,» domāju pie sevis, «paldies dievam!» Un saku viņam: «Man ir tāds prieks, ka vai svilstu nepacietībā pateikt to personīgi Annai Andrejevnai …» «Ak mans dievs!» es domāju pie sevis: «Anna Andirejevna tieši gaidīja savai meitai labu partiju, un nu tāds liktenis: taisni tā noticis, kā viņa vēlējās,» es patiešām kļuvu tik priecīga, ka nemaz parunāt. Apraudājos — raudāju, raudāju. Lūkass Lukičs prasa: «Kam tu, Nasteņka, šņuksti?» — «Lukančik,» es saku, «es pati nezinu, tikai asaras pašas plūst kā ar straumi.»
Pilsētas priekšnieks. Pazemīgi lūdzu, sēstieties, kungi! Ei Miška, ienes še vēl krēslus! (Viesi sēstas.)
SEPTĪTAIS SKATS
Tie paši, pristavs un policisti.
P r i s t a v s. Man ir tas gods jūsu augstdzimtībai novēlēt laimes, labklājību un ilgu mūžu.
Pilsētas priekšnieks. Paldies, paldies! Lūdzu, sēstieties, kungi! (Viesi sēstas.)
Amoss Fjodorovičs. Bet, lūdzami, sakiet, Anton Antonovič, kādā kārtā tas viss iesākās un kā tas viss, tas ir, visa tā lieta, pakāpeniski norisinājās?
Pilsētas priekšnieks.. Lietas norisinājums pavisam ārkārtīgs: viņam labpatikās pašpersonīgi lūgt mūsu meitas roku.
Anna Andrejevna. Ļoti pieklājīgā un vissmalkākā veidā! Ārkārtīgi labi viņš runāja. «Es,» viņš saka, «Anna Andrejevna, vienīgi aiz godbijības pret jūsu cienījamām īpašībām.» Un tāds patīkams, labi audzināts cilvēks ar viscēlākajiem tikumiem! — «Man, ticat vai ne, Anna Andrejevna, man visa dzīve nav ne kapeikas vērts; es tikai tāpēc vien, ka cienīju jūsu krietnās īpašības.»
Marija A n t o n o v n a. Ak māmiņ! To taču viņš man sacīja.
Anna Andrejevna. Klusi, tu nekā nezini, nemaisies, kur nenākas! — «Anna Andrejevna, es esmu pārsteigts …» un ar tādiem glaimīgiem izteicieniem vien… Un, kad es gribēju sacīt: «Mēs pavisam nedrīkstam cerēt uz tādu godu,» viņš piepeši nokrita ceļos un tādā vissmalkākā kārtā: «Anna Andrejevna! nedariet mani par nelaimīgu cilvēku! neatraidiet manas jūtas, ja nē, tad nāve darīs manai dzīvībai galu.»
Marija Antonovna. Patiešām, māmiņ, viņš par mani to teica.
Anna Andrejevna. Jā, zināms … par tevi ar bij, es neko no tā nenoliedzu.
Rastākovskis. Cilvēks nevar, bet dievam visas lietas iespējamas.
Amoss Fjodorovičs. Lielam kuģim vajag dziļa ūdens,
Artemijs Filipovičs. Alga pēc nopelna.
Amoss Fjodorovičs (sāņus). Tad tik būtu joks, ja sitas reiz tiešām tiktu par ģenerāli. Tam gan ģenerāļa čina tā piestāvētu kā govij sedli! Nu nē, līdz tam vēl tālu! Ir vēl citi, drusku cienīgāki nekā tu, bet līdz ģenerālim vēl nav tikuši.
Artemijs Filipovičs (sāņus). Velns lai parauj, jau ģenerāļos lien! Kas zin, reiz varbūt tiks ar par ģenerāli. Viņam, velnam, cienīgas uzstāšanās pietiek. (Pie viņa griezdamies.) Tad, Anton Antonovič, neaizmirstiet arī mūs.