(Svistunous steigšus aizskrien.)
Artemijs F i 1 i p o v i č s. Iesim, iesim, Amos Fjodorovič! Patiešām var uzbrukt nelaime.
Amoss Fjodorovičs. No kā nu jums jābaidās? Samauc slimniekiem tīras cepures, citu jau neko nesameklēs.
Artemijs F i 1 i p o v i č s. Ko nu cepures! Pavēlēts slimniekiem dot auzu putru, bet man pa visiem koridoriem tāda kāpostu smaka, ka elpu rauj ciet.
Amoss Fjodorovičs. Es šajā ziņā gan esmu bez bēdu. Patiešām, kas tad līdīs apriņķa tiesā? Un, ja arī ielūkosies kādā papīrā, otru vairs rokā neņems. Es pats jau piecpadsmito gadu sēžu tiesneša krēslā, bet, kā tik ieskatos kādā sūdzības rakstā — ē! tik ar roku atmetu! Pats Zālamans neizspriedīs, kas tur taisnība, kas netaisnība.
(Tiesnesis, patversmju aizgādnis, skotu pārraugs un pastmeistars iet, durvīs sagrūzdamies ar policistu.)
CETURTAIS SKATS
Pilsētas priekšnieks, Bobčinskis, Dobčinskis un Svistunovs.
Pilsētas priekšnieks. Nu, vai rati jau piebraukti?
Svistunovs. Klāt.
Pilsētas priekšnieks. Ej uz ielas un… jeb nē, pagaidi! Ej atnes… Jā, kur tad citi? Vai tiešām tu viens pats? Es taču pavēlēju, lai ari Prochorovs būtu še. Kur Prochorovs?
Svistunovs. Prochorovs atmājās, bet sūtīt viņu nekur nevarēs.
Pilsētas priekšnieks. Kā tā?
Svistunovs. Nu tā, šorīt viņu nāvīgi piedzērušos pārveduši mājās. Divus toverus ūdens salējuši virsū, līdz šim vēl nav atžirdzis.
Pilsētas priekšnieks (saķerdams galvu). Ak tu posts! Ak tu posts! Ej žiglāk uz ielas — jeb nē — skrien papriekš istabā, dzirdi! Iznes man zobenu un jauno cepuri. Nu, Pēter Ivanovič, brauksim!
Bobčinskis. Es ar, es ar . . . atļaujiet arī man, Anton Antonovič!
Pilsētas priekšnieks. Nē, nē, Pēter Ivanovič, nevar, nevar! Nekā neizskatīsies, un ratos arī nevar sasēsties.
Bobčinskis. Nekas, nekas, es tāpat: kājām, kājām patecēšu ratiem pakaļ. Es jau tik mazdrusciņ pa šķirbiņu, pa durvīm palūkošos, kāda viņam tā uzstāšanās …
Pilsētas priekšnieks (pasniegto zobenu saņemdams, Svistu-novam). Skrien tūliņ, ņem desmitniekus, lai katrs no viņiem ņem … Ek, kā noskrambojies tas zobens! Nolādētais tirgotājs Abduļins —- labi redz, ka pilsētas priekšniekam vecs zobens, bet gaidi, ka atsūtīs jaunu, odžu dzimums! Blēži, es galvoju, ka sūdzības zem. paltrakiem jau glabā… Lai katrs ņem rokā pa ielai… velns lai parauj, pa ielai, — pa slotai! Lai noslauka to ielu, kas ved uz traktieri, bet tik lai noslauka… Dzirdi! Bet pielūko: tu! tu! es tevi pazīstu: tu tur brāļojies, bet sudraba karotītes zodz un bāz aiz zābaku stulmiem, — pielūko, man ausis ir dzirdīgas! … Ko tu esi izdarījis ar tirgotāju Cerņajevu — a? Viņš dod tev divas aršinas tūka mundierim, bet tu paņem visu gabalu. Pielūko! pēc čina tev nav tiesības tik daudz ņemt! Ej!
PIEKTAIS SKATS
Tie paši un pristavs.
Pilsētas priekšnieks. Nu, Stepan Iļjič! Dieva dēļ, sakiet, kur tad jūs bijāt tā nozuduši? Kas tā par būšanu! Pristavs. Tepat aiz vārtiem jau biju!
Pilsētas priekšnieks. Nu klausieties, Stepan Iļjič! No Pēterburgas atbraucis ierēdnis. Ko jūs esat izrīkojuši?
Pristavs. Visu, ko pavēlējāt. Iecirkņa uzraugu Pugovicinu ar desmitniekiem' aizsūtīju trotuārus notīrīt.
Pilsētas priekšnieks. Bet kur Deržimorda?
Pristavs. Deržimorda aizbrauca ugunsgrēku dzēst.
Pilsētas priekšnieks. Prochorovs — piedzēries?
Pristavs. Piedzēries.
Pilsētas priekšnieks. Kā tad jūs to pieļāvāt?
Pristavs. Dievs viņu zina. Vakardien aiz pilsētas bij izcēlusies plūkšanās, — aizbrauca turp kārtību nodibināt, bet pārradās mājās piedzēries.
Pilsētas priekšnieks. Klausieties, jūs man izdariet, lūk, šito: iecirkņa uzraugs Pugovicins … tas ir liela auguma, lai viņš labierīcības dēļ stāv uz tilta. Tad steigšus noplēst veco sētu blakus kurpniekam un uzspraust tur kārti ar salmu kušķi, lai izskatītos, it kā tur kaut kas pēc plāna tiek iegrozīts. Taču, jo vairāk tiek noplēsts, jo vairāk redzama pilsētas vadoņa darbība. Ak kungs! pavisam aizmirsu, ka gar sētu nogāzts vezumu četrdesmit mēslu. Kas tā par neķītru pilsētu! Kā tikai kaut kur uzceļ kādu pieminekli vai vienkāršu sētu, velns viņu sazin no kurienes tūliņ sanes visādus netīrumus! (Nopūšas.) Jā, un, ja revidents prasīs par dienestu: vai mierā? — tā kā lai atbildētu: «Ar visu mierā, jūsu labdzimtība!» bet, ja kāds būs nemierā, tad es viņam vēlāk sadošu tādu nemieru… O, och-ho-ho-ho, tie grēki mani biedē. (Cepures vietā paņem cepures kārbu.) Kaut tikai nu dievs devis, ka ātrāk pārietu, tad es uzspraudīšu tādu sveci, kādu vēl neviens nav spraudis: katram nelieša tirgotājam pavēlēšu dot pa trīs pudi vaska. Ak kungs, ak kungs! Brauksim, Pēter Ivanovič! (Cepures vietā grib maukt galvā papīra kārbu.)
P r i s t a v s, Anton Antonovič, tā jau kārba, nevis cepure.
Pilsētas priekšnieks (kārbu nomezdams). Kad kārba, tad kārba. Velns lai viņu rauj! Jā, un, ja prasīs, kāpēc pie patversmes nav uzcelta baznīca, kurai jau pirms pieciem gadiem piešķirta vajadzīgā suma, tad neaizmirsti pateikt, ka bij jau sākta, bet nodega. Par to es arī raportu nosūtīju. Citādi var gadīties, — kāds aiz muļķības izpļāpā, ka būve nekad nav sākta. Deržimordam pateikt, lai drusku pievalda savas dūres; kārtības dēļ viņš gāž katram, ka zils zem acīm, — vainīgam un nevainīgam. Brauksim, brauksim, Pēter Ivanovič! (Iet, bet atkal atgriežas.) Jā, un zaldātus nelaist uz ielas kā nekā, tie pagāni tik uzvelk mundieri virs krekla, bet apakšā nekā nav.
(Visi aiziet.)
SESTAIS SKATS
Anna Andrejevna un Marija Antonovna (izskrien uz skatuves).
Anna Andrej evna. Kur, kur viņi ir? Ak kungs!… (Durvis atvērusi.) Vīriņ! Antoša! Anton! (Runā ātri.) Tā atkal tikai tava vaina. Tev tikai vīkšīties. «Es tikai kniepadatu, es tikai lakatiņu.» (Pieskrien pie loga un sauc.) Anton, uz kurieni tu, kurp tu? Ko, atbraucis? Revidents? ūsains? ar kādām ūsām?
Pilsētas priekšnieka balss. Vēlāk, vēlāk, mīļā!
Anna Andrej evna. Vēlāk? Kas par jaunu modi — vēlāk? Es negribu vēlāk… tik vienu vārdu: kas viņš ir — palkavnieks? Ko? (Nikni.) Aizbrauca! Nu, to es tev pieminēšu! Un tikai šitā: «Māmiņ, māmiņ, pagaidiet, tikai lakatiņu uz muguras saspraudīšu; es tūliņ.» Te tev nu bij tūliņ! Te tev bij — nekā nedabūjām zināt! Un viss aiz tās nolādētās koķetības: padzirdusi, ka pastmeistars še, nu tik pie spoguļa vaibstīties: griež vienus sānus, griež otrus. Iedomājusies, ka tas šai taisās klāt, bet viņš vienkārši viebjas, kad tu atgriez muguru.
Marija A n t o n o v n a. Nu ko lai dara, māmiņ? Vienalga, pēc pāra stundām tā kā tā visu dabūsim zināt.
Anna Andrej evna. Pēc pāra stundām! Ļoti pateicos. Tā viņa tev atbild. Kā tev neienāca prātā sacīt, ka pēc mēneša — vēl labāk varēs uzzināt! (Izkaras pa logu.) Ei Avdotja! A? Ko, Avdotja, vai esi dzirdējusi, tur kāds atbraucis? … Neesi? Tāda muļķe! Ar roku atmet? Lai met, tomēr varēji viņam izprasīt. Nevarēji to uzzināt! Galvā tikai blēņas, par brūtgāniem vien domā. A? Ātri aizbrauca! Būtu jeb paskrējusi ratiem pakaļ. Ej, ej tūliņ! Dzirdi, skrien, izprasi, uz kurieni aizbrauca: tikai pamatīgi izprasi: kas tas atbraucējs, kāds viņš ir, vai dzirdi? Pa durvju šķirbu palūko, uzzini visu: kādas acis, melnas vai ne, un tūliņ steidzies atpakaļ, dzirdi? Ātrāk, ātrāk, ātrāk, ātrāk!
(Kliedz, kamēr priekškars nolaižas un aizsedz tās abas, pie loga stāvošas.)
OTRAIS CĒLIENS
Maza istabiņa viesnīcā. Gulta, galds, koferis, tukša pudele, zābaki, drēbju suka u. c.
PIRMAIS SKATS
Osips (guļ sava kunga gultā). Velns lai parauj! ēst tā gribas un vēderā tāds troksnis, it kā vesels pulks taurēm pūstu. Lūk, tā tik būs, ka neaizbrauksim mājās. Ko tu padarīsi? Otrais mēnesis jau, kā izbraucām no Pēterburgas. Kundziņš ceļā visu naudiņu izšķiedis, tagad sēž, asti pierāvis un rāms palicis. Būtu pieticis ceļa naudas — un kā vēl; nē, vai tu redzēji, katrā pilsētā šim vajag izplātīties! (Mēdīdams.) «Ej, Osip, pameklē istabu un pusdienas apšūti, vislabākās: sliktas pusdienas es nevaru ēst, man vajag vislabākās pusdienas.» Ja nu tiešām bijis kaut vīrs, bet tikai tāds vienkāršs leģistraterītis! Ko tikai satiek ceļā, ar visiem draudzēties, un tad kārtis — te nu bij, nospēlējās! Ech, apnikusi šitā dzīve. Tiešām uz laukiem labāk: lai nu arī publiskuma nav, bet tāpēc arī rūpestu mazāk, paņem sev sievišķi, visu mūžu guli uz lāvas un ēd pīrāgus. Zināms, neviens jau neliedz, ja taisnība jāsaka, tad vislabākā dzīve gan Pēterburgā. Ja tikai nauda, tad dzīve smalku smalkā: teijateri, suņi, kas danco, un viss, ķo vien vēlies. Valoda — tikai pa smalkam vien, pa smalkam vien; gandrīz tāpat kā muižniekiem; iesi pa Ščukina tirgu — tirgotāji tevi sauc: «Cienīgais!» Celsies pār upi, laivā sēdi blakus činavniekam; kompānijas iekārojas ;— ieej alus bodītē: tev zaldāts ar krustu izstāstīs ij par to, ko nozīmē katra zvaigzne pie debesīm, — kā uz delnas visu. Citreiz tur ieklīst kāda oficiera vecene; citreiz istabmeita, tāda kā … he, he, he! (Pasmejas un nopurina galvu.) Galantīga uzvešanās, velns lai parauj! Nepieklājīgu vārdu nekad nedzirdēsi: katrs tev saka «jūs». Apnīk kājām iet — pasauc ormani un iesēsties kā kungs, bet, ja negribi tam maksāt, kā vēlies: katrai mājai ir vārti ar izeju uz otru ielu, un, kad tu esi sprucis cauri, pats velns tevi neuzies. Viena lieta gan slikta: citreiz pieēdies, cik tīkas, bet citreiz atkal kar zobus vadzī, kā, par piemēru, tagad pat. Un viņš vien tas vainīgais. Ko tu ar viņu darīsi? Atsūta tēvs naudu, un vajadzētu pietaupīt — kas tev to deva! .. . liek vaļā! ar ormani braukā, katru dienu tu skrien, pērc biļeti teijaterī, bet pēc kādas nedēļas, palūk — stiep tikai jauno fraku uz krāmu tirgu pārdot. Citreiz nodzīvo visu līdz pēdējam kreklam, tā ka tikai svārciņi un mētelītis vien paliek mugurā … Nudien, nemeloju! Un drēbe tāda varena, englenderu; sava pusotra simta viena pati fraka iznāk, bet krāmu tirgū par divdesmit rubļiem dod tikai prom; par biksēm kauns ij runāt — tīri par velti jāatdod. Bet kāpēc? — tāpēc, ka nevīžo strādāt: kad vajadzētu uz kantori, viņš tev aiziet pastaigāt pa prospektu, kārtis spēlē. Ec.h, ja vecais kungs to dabūtu zināt! Viņš neskatītos uz to, ka tu esi ierēdnis, bet, krekliņu pacēlis, tā uzskaitītu, ka četras dienas tu kasītos. Ja tu esi dienestā, tad strādā. Lūk, tagad pat traktiernieks nosacīja, sak, nedošu jums ēst, kamēr nesamaksāsiet par veco; un ja nu nesamaksājam? (Nopūzdamies.) Ak jēziņ! Kaut jel pāra karotes kāpostu kur izrāvis! Tā vien liekas, visu pasauli tagad varētu apēst. (Dauzās.) Tur laikam viņš nāk. (Žigli izmetas no gultas.)
OTRAIS SKATS
Osips un Chļestakovs.
Chļestakovs. Na, saņem sitos (atdod cepuri un spieķi) . A, atkal esi vāļājies pa gultu?