Septītā nodaļa,
kurā stāstīts par teva Tuka ciešanam
Gan mūks, gan šerifs — ienaidnieks,
No viņa smiekliem muks.
Bij resnītim par dzīvi prieks,
Tāds bij šis jautrais Tuks.
Tēvs Tuks, smagi elsdams, apstājās ceļa vidū. Pa viņa vaigiem juku jukām ar lietu ritēja sviedru lāses; mitras skrandas kūpēja. Notingemā bija pazudusi aiz ceļa līkuma, bet priekšā tikai dziļu pakavu pēdu rinda stiepās taluma, un katrs iedobums steidzās pieplūst ar duļķainu, burbuļojošu žurgu.
— Zvēru pie svētā Kesberta, — tevs Tuks noteica, — nolādētajam vecim ir četras kājas, bet man tikai divas! Un tomēr es būtu viņu panācis, ja šī resnā muca netraucētu! — Viņš nikni uzlūkoja savu lielo vēderu. — Zļergst kā zirgam liesa. Ak tu treknais vepri, tam vien deri, lai pumpētu alu un medu! Un seglu jostu arī nemācēju pienācīgi sagriezt! Ja jau Mazais Džons lika aizkavēt vēstnesi, tas nozīmē, ka nav nekādi joki.
Pacēlis apmetņa stūrus, viņš nopūtās un atkal metās skriet. Lietus kļuva aizvien retāks un pavisam pārstāja, bet resnis skrēja un skrēja, ar lielām pūlēm cilādams māliem apķepušās kājas.
— Stāt! — viņš piepeši iesaucās, vērodams pēdas uz ceļa. — Tomēr seglu josta pušu! Te viņš laikam kādu pusstundu mīcījies. Tagad gan es viņu panākšu! Kaut tikai viņš nogrieztos uz Sailsu. Bet ja uz Vatlingu? Ķer tad zaķi krūmos!
Tēvs Tuks izvēlējās augstu kastaņu, kam zari sākās netālu no zemes, ar rokām aptvēra stumbru un sāka rāpties augšup. Ar lielām mokām viņš sasniedza pirmo zaru un pārmeta kāju tam pāri. Viņam ilgi neizdevās uztrausties augšā, lai ar vēderu uzgāztos uz zara, un viņš kūļājās, karādamies ar galvu uz leju, bet vējš piepūta mitro apmetni kā buru. Strēlnieks pēc sava ieraduma pieminēja svēto Kesbertu, pēc tam arī svēto Dunstanu un Volfhedu, un Vulfstanu, un četrdesmit svētos, un jaunavu Mariju. Acīm redzot, jaunava Marija bija izdzirdējusi, jo palīdzēja viņam uzrāpties uz slidenā zara. Un, kaut arī svētam vīram neklājas atkailināt savas miesas, tēvs Tuks, iekams līda augstāk, nometa zemē saplēsto apmetni, atklādams strazdu un dzeņu skatieniem platu sasvīdušu muguru, plecus,- kas līdzinājās pamatīgiem šķiņķiem, un krūtis, ko rotāja sarežģīts tetovējums: tur bija gan krusti, gan bultas caururbta sirds, gan bruņinieka ģerbonis, kas sastāvēja no rožukroņa, mucas un stopa ar bultām. Mazliet atvilcis elpu, svētais tēvs rāpās augstāk no zara uz zaru, cenzdamies atbalstīt kājas tuvāk stumbram, lai kāds nodevīgs zars neielūztu.
Tā viņš kumurojās augstāk un augstāk, kamēr koka virsotne zem viņa smaguma sāka līgoties kā tieva smildziņa. No turienes viņš ieraudzīja krustojumu un vēstnesi, kas tuvojās tai vietai, kur ceļi šķīrās.
— Svētā Marija, šķīstā jaunava, — tēvs Tuks bubināja, šūpodamies kastaņas galotnē kā smags bumbieris, — lai viņš nogriežas uz Sailsu, jo tad jau katrā ziņā paliks nakšņot Melnā Bila mājiņā! Bet ja nu nogriežas uz Vat- lingu?
Te laime uzsmaidīja resnim, jo jātnieks patiešām nogriezās pa Sailsas ceļu. Un, kad tēvs Tuks nonāca uz apakšējā zara, viņš no prieka pat iekliedzās: pa ceļu kā viesulis brāzās četrdesmit suņu. Iztālēm šķita, ka viņi nemaz neskar zemi.
— Uzmanīgāk, sātani! Ļaujiet man nolēkt zemē, es taču jūs saspiedīšu! Jūs gan esat gudrinieki! Lēnāk, lēnāk, Vilk, tu mani nogāzīsi gar zemi! Tagad nav laika bučoties. Es jau zinu, tu, šķelmi, mani atradīsi pašā ellē. Ha-ha! Paskatīsimies, kādu viepli sataisīs nešķīstais, ieraugot tādus pavadoņus! Beidz lēkāt, Vilk, ķeries pie darba. Puc, ķer rokā, ņem ciet!
Ar šiem vārdiem tēvs Tuks piegrūda vadoņa purnu pie ceļa. «Fī-ī, fī-ī,» viņš iesvilpās, un suns, nostiepies kā stīga, metās prom pa pēdām, un viņam pakaļ aizdrāzās viss bars. Vienā mirklī suņi pazuda tālumā.
— Tagad es varu nesteigties, — tēvs Tuks atviegloti nopūtās.
Viņš uzmeta plecos apmetni un soļoja prom pa ceļu. Pašā apvāršņa malā no mākoņiem izspraucās saule, raidot strēlniekam pakaļ šauras, garas gaismas strēles. Ceļmalas ciņi laistījās zeltā; jocīgi gāzelēdamās, tēvam Tukam pa
priekšu skrēja tieva ēna. Tēvs Tuks vēl atradās mežā, bet ēna — mežmalā; tēvs Tuks — mežmalā, ēna uz pļavas; tēvs Tuks -— uz pļavas, bet ēna jau slīdēja pa kaparbru- najiem miežu rugājiem.
Pa tīrumu vilkās meldru vezums, kurā bija iejūgti četri pāri vēršu.
«Laikam gan visā Skotijā vairs neatradīsies tik daudz meldru, ko piekraut vēl vienu tādu vezumu,» tēvs Tuks nodomāja.
Vezumam blakus steberēja mazs zirdziņš, uz kura kaulainās muguras sāniski sēdēja zemnieks, basajām kājām bungodams pa klepera ribām, kuras tikko sedza āda. Zemkopja seja bija vienās grumbās un saulē kvēloja kā egles miza.
— Klau, puis, vai nepārdosi savu auļotāju? — tēvs Tuks uzsauca zemniekam.
Tas izbrīnā iepleta acis.
— Ko? Ko? — viņš jautāja, pagriezies pret strēlnieku un pielicis roku pie auss.
— Pārdod savu zirgu! — tēvs Tuks skaļāk atkārtoja.
Zemnieks purināja galvu.
-— Nav pārdodams.
— Ja negribi pārdot — uzdāvini, — tēvs Tuks jautri teica.
Zemkopja rokā iemirdzējās divas zelta monētas; atguvies no izbrīna, viņš vienā gabalā klanījās devīgajam mūkam.
Tēvs Tuks saņēma zirgu aiz krēpēm un uzsvempās tam mugurā.
— Ak kungs! — viņš noelsās. — Šim kleperim mugurkauls asāks par zobenu; tā vien skaties, pāršķels mani uz pusēm! Nū! Nū! Nū! — tēvs Tuks skubināja savu rumakū, pie katra soļa locīdamies un vaibstīdamies. — Par šīm mokām man noteikti tiks piedoti visi grēki. Paskat, krustneši lielās, ka saracēņi svētajā zemē sēdinot viņus uz mieta. Ja viņi pasēdētu uz šāda lopiņa! Tādēļ jau zemnieks sēdēja tam mugurā sāniski.
Viņš arī pats pamēģināja uzsēsties sāniski. Bet rumaka mugurkauls ar katru soli kļuva asāks, un, lai kā svētais tēvs grozījās, viņš netika vaļā no mocībām. Tad tēvs Tuks nometa savus kankarus un kā ar segliem apklāja ar tiem zirdziņa muguru. Ar stibiņu skubinādams nelaimīgo kleperi, viņš aizjāja līdz krustojumam, kur ceļš nogriezās uz Sailsu.
Auksts vējš pūta mūka kailajās krūtīs. Tagad viņam bija tikai vienas raizes — ik pa brīdim saraut uz augšu seglus, kas slīdēja lejup. Naktij tuvojoties, viņš piejāja pie Melnā Bila būdiņas. Viņu sagaidīja skaņas suņu rejas. Spožs mēness apgaismoja jautru ainu: pļaviņā meža būdas priekšā, suņu ielenkti, gulēja divi cilvēki: mežsargs Melnais Bils un sera Stefena vēstnesis. Viņi nedrīkstēja ne pirkstiņu pacelt, jo pie vismazākās kustības četrdesmit rīkles ar pamatīgiem ilkņiem draudīgi ierūcās. Vēstneša zirgs, vazādams pa zemi pavadu, plūkāja zāli ceļmalas grāvī. Tēvs Tuks nesteigdamies uzģērba apmetni, tad paplikšķināja barvedim pa skaustu.
— Lai dievs dod tev veselību, Vilk! Suņi, mierā! Gulēt! Tev, Melnais Bil, atpūta nenāk par ļaunu — tu jau nopūlies karaļa dienestā. Bet kā tevi sauc, vecais? Kā? Edvards no Deirvoldas? Dod šurp šerifa vēstuli. Nav? Ko, vai tad es būšu velti mocījies no pašas Notingemas?
Bet vēstule, protams, atradās, tiklīdz mūks pateica vienu vārdiņu, visi četrdesmit suņi pielēca kājās un sastinga, gaidīdami turpmākās pavēles. So mirkli izmantoja Melnais Bils: ar diviem lēcieniem viņš atradās uz savas būdiņas sliekšņa un aizcirta smagās ozolkoka durvis, iekams suņi bija paspējuši sagrābt viņu aiz papēžiem.
— Tas nu gan ir nelaipns saimnieks! — tēvs Tuks norūca, bāzdams, kabatā pergamenta tīstokli. — Nav jau ar nekāda nelaime, drīz mēs būsim Deirvoldā. Cik atceros, tur ir krodziņš «Zelta vērsis». Tur tad pie branga alus kausa izlasīsim šerifa vēstuli. Vilk, mājā! Suņu- kiņi, mājā! Tu, vecais, ej, kur gribi, bet skaties, nemaisies pa kājām: ja atkal nāksi manos nagos — žēlastības nebūs!
Viņš uzkāpa mugurā vēstneša zirgam un dzina to uz Deirvoldu.