Astotā nodaļa,
kurā tēvs Tuks, no vilka bēgdams, uz lāci krīt
Viss bagātniekiem — lauks un mežs,
Vai saule spīd, vai līst.
Bet, redz to dievs,
gan pienāks laiks — Un kungi pazudīs.
Visās četrās pusēs ap sera Stefena pili dega sārti. Ugunīgi knišļi lidinājās nakts melnumā. Robins Huds un Vils Baltrocītis apstaigāja ugunskurus. Vilani gulēja pie sārtiem uz žagaru saišķiem, siena klēpjiem, durvīm, kas bija izceltas no eņģēm. Tomēr visi negulēja. Sargi staigā ja starp ugunskuriem, nenolaizdami acis no paceļamā tilta un muižas mūriem; arī pie sārtiem daudzi bija nomodā: cits pieskatīja uguni, cits pielāpīja apavus, cits uz akmeņa asināja dzelzs gabalu.
— Kā tu sadabūji tik daudz stopu un zobenu, Baltro- cīt? — viens no puišiem uzrunāja Viļu.
Vils pagriezās, un viņa seja atplauka platā smaidā. Viņš pazina runātāju — tas bija. viņa brāļadēls Elfers. Zilacainais, rudais jauneklis bija tikai piecus gadus jaunāks par tēvoci.
— Kā tu mani nosauci, puisīt? — Vils liekuļoti bargi jautāja.
— Tā, kā mēs visi saucam vadoni no Sailsas! — jauneklis nedomādams atbildēja; viņš bija lepns, ka piedalās cīņā kopā ar pieaugušajiem.
Vils iesmējās.
— Nu labi. Sauc arī tu tāpat kā visi. Ko tu man jautāji, Elfer?
— Stāsta, ka tu nez kur esot sadabūjis kaudzi stopu un zobenu. Kur tu tos ņēmi, tēvoc?
— Viens bruņinieks uzdāvināja.
— Kas tad tas par bruņinieku, kas dod vilanam ieročus? Kungi vienmēr aizstāv cits citu. Ja mēs turētos tikpat vienprātīgi, no kungiem jau sen ne sēklai nebūtu palicis. Mes butu izrēķinājušies ar visiem: galvas nost, bet zemi sev. Ne tev klaušu, ne nodokļu, nedz nomas. Nē, patiešām, saki — kur tu ņemi ieročus, Vil?
— Tu gan esi ziņkārīgs, Elfer. Vai esi dzirdējis par tādu bruņinieku — seru Ričardu Lī?
Jauneklis pieliecās tuvāk, izspriezdams asos elkoņus.
— No sera Ričarda Lī, kas mīt Virisdēlā?
— Tas ir viņa padoms, — Baltrocītis pamāja uz Robiņu Hudu, piemezdamies uz bluķa blakus krustdēlam. — Tu zini, kāds ir mūsu Robins: mērķim garām nešauj, prot dziesmiņu nodziedāt, uzdejot, un prāts viņam allaž uz stiķiem. Kas ir sers Stefens? Normanis no franku zemes, vai ne? Bet Ričards Lī?
—- Viņš ir skots, — Elfers novilka. Viņš neuzticīgi uzlūkoja tēvoci, pēc tam Robiņu Hudu, kas pie kaimiņu posteņa sarunājās ar vilaniem. — Nu, un tad? Vai normanis, vai skots — abi sēd mums uz kumbra. Normaņiem ir vergi un vilani —- mūsējiem tāpat ir vergi un vilani. Vai es pareizi saku, Skariet?
Skarlets piecēlās, acis berzēdams. Viņš bija mazs, ar smailu degunu, ģērbies vienos kankaros; ap kaklu spīguļoja plats vara riņķis, kurā bija iekalts sera Stefena vārds, jo Skarlets bija vergs.
— Ko tev vajag, Elfer?
— Saki tu man — kāds kungs ir labāks — normanis vai skots?
Skarlets iebāza pirkstu starp riņķi un kaklu un pavīpsnāja.
— Tu man gribi dot citu saimnieku? Manuprāt, labāk jau pavisam bez kakla sprādzes.
-— Es jau arī saku, — Elfers teica, — vienalga taču, vai jāmirst no spitālības vai no melnajām bakām. Vai sers Stefens, vai sers Ričards Lī…
— Paga, zēn, tas katram ir skaidrs, — Vils pārtrauca viņu. — Mēs paf to nerunājam. Skotu bruņiniekam normanis ir ienaidnieks. Kādēļ? Tādēļ, ka normaņi atnāca no aizjūras un atņēma mūsu kungiem visu labāko zemi un mūs piedevām. Un tā nu Robins saka: ja mēs plūcamies ar normani, skots mums palīdzēs. Es nospriedu, sak, kas būs, būs! Un devos pie sera Ričarda. Bet šis, kā padzirdēja, ka mēs esam ielenkuši pili, aizveda mani uz ieroču noliktavu un pats atlasīja mums trīsdesmit stopus ar bultu makiem un divpadsmit zobenus!
Tā stāstīja Vils, un, tiklīdz viņš to bija pateicis, Elfers sagrāba viņu aiz rokas.
— Dod taču man zobenu, tēvoci! Man ir tikai trula izkapts!
— Zobeni būs sardzes vīriem. Ej pasaki, lai dod tev stopu; es zinu, šaut tu proti. Bet zobenu sadabū pats.
Vils Baltrocītis ar Robiņu Hudu gāja tālāk. Jau iztālēm viņi izdzirdēja skaļas balsis. Šeit neviens negulēja, visi bija sadrūzmējušies ap šķībacainu cilvēku, melnu kā vabole. Viņš runāja, vēcinādams lāpu, un biezi kvēpi virpuļoja virs viņa galvas.
— Nezāle jāizrauj ar sakni! Mēs esam sadauzījuši čūskas olas, bet čūskas ir palikušas. Tās sadēs jaunas — mums par iznīcību!
— Pareizi! Šķībacis runā pareizi! Lai šeit nepaliek neviena skrīvera, kas prot ierakstīt mūsu likteni dzeltenajā pergamentā!
— Vai tu nezini, kas tas par puisi? — Robins Huds jautāja Baltrocītim. — Es viņu neesmu redzējis ne Sailsā, nedz Vordenā.
— Ejam uz krodziņu «Zelta vērsis»! — sauca šķībacis. — Tur sēd mūks, kas savā mūžā izķēzījis ne mazumu teļādas. Zvēru pie svētā Dunstana, tas ir sera Stefena suns!
Vilani pameta ugunskuru un metās tumsā. Robins Huds un Vils Baltrocītis aizkavējās, lai apturētu sardzes vīrus, kas, izrāvuši zobenus no makstīm, skriešus metās pakaļ pūlim. Tālumā, līčloču lēkājot, tumsā iegrima greizača lāpa; tad tā pazuda naktī, un, kad Robins Huds ar Baltrocīti steidzās panākt pūli, bija saklausāma tikai tāla balsu murdoņa.
Aizelsušies no ātrā skrējiena, viņi apstājās pie krodziņa durvīm. Durvis bija līdz kājai vaļā, bet ieeju aizsprostoja vilani: visiem nebija izdevies izspraukties priekšā, un katrs centās pāri citu galvām saskatīt, kas notiek krodziņa. Tumsā un burzmā neviens nepamanīja, ka atnākuši vadoņi.
— Re, kur mūks, re, kur niknais vilks, kas izliekas par avi! Sitiet viņu! — Robins sadzirdēja kādu balsi.
Robins izspraucās priekšā un ieraudzīja pie plata galda sēdam resno un plecīgo klaidoni mūku. Kāds desmits spēcīgu roku sagrāba viņu, bet mūks ne plecu nepakustināja, lai atbrīvotos. Viņam blakus stāvēja šķībacis, kuru Skeit- loks turēja ciet.
— Sitiet viņu! Izgāzīsim zarnas no resnā vēdera! — kliedza vilani no visām pusēm, un tikai šaurība traucēja viņus laist darbā ieročus.
Škeitloks kaut ko kliedza, bet viņa balsi nevarēja sadzirdēt. Melnbārdainajam izdevās viņu atgrūst, un tai pašā mirklī viņš izrāva mūkam no azotes pergamenta tīstokli.
— Skatieties, skatieties! Viņš ved seram Stefenam šerifa vēstuli!
Ass miets iedūrās mūkam ribās, kāds sagrāba viņa kaklu. Robins Huds rāvās uz priekšu, bet tai brīdī mūks pielēca kājās. Uzbrucēji atlēca no viņa kā dzinējsuņi no meža kuiļa.
-— Sargies, Melnais Bil! — viņš uzkliedza, un smagais ozolkoka galds apgāzās, uz brīdi aizsedzot mūka tuklo ķermeni.
Virs rešņa galvas zvārojās vīna muca.
— Vai jums, kristīgie, nav žēl dieva dāvanas? Ar šo mucu es nospiedīšu kādu desmitu no jums, un mums nebūs ar ko paģiras lāpīt jūsu bērēs!
Pēc šiem vārdiem aplis paplašinājās: mūks, mucu gaisā turēdams, rotaļājās ar to kā ar vieglu malkas pagalīti. Visi pieklusa, un te atskanēja Robiņa Huda skaļā pavēle:
— Neaiztieciet mūku, puiši! Papriekš apskatieties, kādu vēstuli viņš ved!
Mūks saudzīgi nolaida uz grīdas vīna mucu. Pa to laiku Skeitloks izrāva greizacim no rokām pergamentu un uzlēca uz sola.
— Auna pieres! Kaut jūs sasprāgtu gabalos! Kaut velns miecētu jūsu ādas! Apsvilušie sakārņi! Putnu biedēkļi! Vai tad tā var? Ak, kaut jūs pērkons nospertu! Vai jūs saprotat, stulbeņi, lai svētais Vulfstans un Volfheds jūs soda…
Viņš vicināja virs galvas pergamenta rulli, bet nekā prātīga nevarēja pateikt, jo no viņa mutes kā zirņi bira lamu vārdi un lāsti.
Mūks laikam bija mierīgākais no visiem. Viņš klausījās, klausījās, kā vilans lamājas, un piepeši skaņi iesmējās.
— Jūs gan labi sagaidāt svēto tēvu, kurš, nežēlodams dzīvību, steidzas jums palīgā! — viņš iesaucās. — Es jau sen izlasīju Skeitlokam vēstuli, bet jūs .. .
— Lai pats sātans jūs viņā saulē … — Skeitloks turpināja bļaut, pārkliegdams mūka vārdus.
— Paliec klusu, tarkšķi! īsts sievišķis, ne vīrs! — mūks atgaiņājās no viņa. — Ja es būtu mazdrusciņ vājāks, jūs būtu mani nožmieguši kā odu. Kur jums galvas, ja katrs mežsargs no karaļa mežiem groza jūs kā suns asti? Es patiešām domāju, ka izlaidīšu garu, vezdams jums to vēstuli. Ej, vilan, dod šurp! Paskatieties, ko Notingemas šerifs raksta jūsu kungam.
Pie katra vārda aizķerdamies, tēvs Tuks nolasīja šerifa vēstījumu seram Stefenam:
— «Turieties, ser Stefen. Piektdienas rītā sers Gajs Gisborns vedīs jums palīgā divi simti jātnieku ar pilnu kaujas bruņojumu. Pārsteigsim nemierniekus pēkšņi, uz vietas izspriedīsim ātru tiesu. Notingemas šerifs Ralfs Merdahs.»
Krodziņā iegaismojās blāva pusausma. Zemnieki stāvēja klusēdami, it kā, piepildoties Skeitloka lāstam, viņus būtu ķēris pērkona spēriens.
Acis dega naidā, un Robins pasteidzās uzlikt savam draugam roku uz pleca.
— Tas ir tēvs Tuks! — viņš mierīgi sacīja, un, kaut viņš runāja klusi, katrs vārds skaļi izskanēja apkārt valdošajā klusumā. — Tēvs Tuks no Abatu Riptonas. Un tā ir jūsu laime, ka viņš prot lasīt. Bet kur šķielacis?
Bet Melnais Bils bija pazudis — kā zemē iekritis. Tikmēr Skeitloks beidzot bija savaldījis mēli. Viņš īgni klaigāja, siekalas šķiezdams un vēcinādams savas mezglainās rokas.
— Mūs nodevis Edvards no Deirvoldas! Viņš par visu paziņojis šerifam! Ek, ja viņš nāktu manās rokās, es viņam, zvēru pie svētā Vulfstana …
Vēsts par pārtverto vēstuli jau bija paspējusi aplidot visu Deirvoldu. Pūlis pie durvīm auga augumā. Kāds iesaucās:
—- Uzbrukumā! Uz muižu!
Bet Robins Huds apturēja ļaudis.
•— Stāviet! — viņš uzsauca. — Ar kailām rokām mēs muižu neieņemsim. Izliesim savas asinis ienaidniekam par prieku, bet rīt Gaja Gisborna vienība pārpalikušos iemīdīs dubļos.
Viņš izgāja uz ceļa, lai visi varētu dzirdēt.
— Jūs zināt, vilani, ka Robins Huds nekad nav bijis gļēvs. Taču drosme ir drosme, bet aprēķins paliek aprēķins. Mums ir pavisam maz cilvēku un viens stops uz trim. Mežā mēs vēl paspēkotos ar karavīriem, bet, ja uzsāksim cīniņu ar viņiem klajā laukā, — tad, kuru nesakapās, to samīdīs zirgi, Ja gribat padomu, mans padoms ir tāds: kam nav mājā sievas un bērnu, nāciet man līdzi. Notversim Gāju Gisbornu pa ceļam un paplucināsim, cik pietiks bultu un zobenu. Pēc tam izklīdīsim pa mežu — lai tad ķer vēju laukā! Bet tie, kas paliks, lai iet mājās! Kad Gajs Gisborns ieradīsies šeit, visu uzveliet mums. Sakiet viņam tā: mēs jau nekā. Lai mēs ietu pret savu kungu?! Pie visa vainīgs Robins Huds, nolādētais laupītājs, Vils Baltrocītis un vēl Skeitloks, un vēl viens, un vēl viens — visi, kas aizbēga laupītājam līdz uz Šērvudas mežu!
— Un vēl ko es teikšu, — izniris no pūļa, piemetināja mazais Skarlets, — ja mums būs jācīnās te, Deirvoldā, no jūsu mājām nekas nepaliks pāri. Bet mežā mēs varēsim plašāk atvēzēties.
Vēl krietnu brīdi strīdējās vilani, jo rokas niezēja visiem, un daudzi gribēja iet uz mežu kopā ar Robiņu Hudu. Saule jau bija uzlēkusi, kad uz ceļa krodziņa «Zelta vērsis» priekšā vairs neviena nebija. Cits devās uz Sailsu, cits uz Vordenu. Vils Baltrocītis, Elfers un Muks, dzirnavnieka dels, gāja no ciema uz ciemu, lai visi sera Ste- fena vergi un vilani uzzinātu, kā rūca lāči pie kungu muižas.
Bet citi strēlnieki un vēl deviņi vai desmit puiši, paņēmuši bultu makus un stopus, kopā ar Robiņu devās pretī Gajam Gisbornam.