Devītā nodaļa
Par Robina Huda tikšanos ar seru Ričardu Lī
Tie mazgāja rokas un slaucīja abi.
Tad sēdās — pie pleca plecs.
Maizes — cik vēlies, vīna — kaut peldies,
Un briežgaļa — mutē pat lec.
Divpadsmit mēneši gadā, un visjautrākais ir maijs. Taču arī vēlā rudenī puiši Bernisdēlas mežā labi pavadīja laiku.
Ugunskuru dūmi vijās augšup pret alas tumšajām velvēm.
Svaigs medījums burbuļoja katlos, kārdinādams strēlniekus ar brīnišķīgu smaržu.
— Vai mums nav laiks ieturēt pusdienas? — jautāja Vils Statlijs. — Man vēderā kaujas simttūkstoš velnu. Paskaties uz tēvu Tuku: kā viņš novājējis pēc kautiņa ar Gāju Gisbornu. Tā vien lūko, dvēsele atvadīsies no miesas.
Tēvs Tuks, sēdēdams uz akmens pie alas ieejas, ar smilšakmens gabalu centīgi spodrināja smagu franku zobenu.
Jautra lietutiņa brāzma atdūrās taisni pie viņa kājām un kā biezs aizkars aizsedza ārpasauli, šķiežot resnim virsū smalkus valgmes puteklīšus.
— Nē, nē, —'Robins Huds atbildēja, — tu zini, Vil, ka man ir tāds paradums — nesēsties pie galda bez ciemiņiem. Kaut ko jau puiši atvedīs — ja ne karaļa vēstnesi, tad nabaga klaidoni. Bet tikmēr labais Tuks mūs iepriecēs ar jautru stāstu.
Stefen, — sacīja Skarlets, bargajiem muižas mūriem. Stefen! — viņš atkārtoja, un plato vara riņķi, kurā
— Mēs atgriezīsimies, ser pār plecu atskatīdamies uz
— Mēs atgriezīsimies, ser iebāzdams roku starp kaklu bija iekalts viņa kunga vārds.
— Labi, stāstu un pasaku man vienmēr pilna tarba, — mūks atsaucās, turpinādams savu darbu. — Jaukajā pilsētā Londonā reiz dzīvoja tēvs ar trim dēliem. Vienu dienu tēvs saaicināja dēlus un sacīja viņiem: «Jums, puiši, laiks mācīties amatu. Izvēlieties jebkuru arodu, ar varu jums nekā negribu uzspiest. Dodu jums gadu un vienu dienu.
Kas pa šo laiku labāk iemācīsies savu amatu, tam novēlēšu visu savu bagātību.» Un tā viens no viņiem kļuva par kalēju, otrs — par bārddzini, bet trešais — par zaldātu . . .
Tēvs Tuks paturēja zobenu ārā lietū, un pēc tam galoda švīkstēdama slīdēja pa mitro tēraudu.
— … Paiet gads un viena diena. Dēli sanāca, lai palielītos ar savu māku. Kalējs saka tēvam: «Sēsties zirgam mugurā un triec aulekšos: es to apkalšu pilnā gaitā skrejošu.» Un patiešām, viņš apkala zirgu. Bārddzinis saka: «Palaid suņus, lai izceļ zaķi: es to noskūšu skrejošu.» Un patiešām, noskuva zaķi. Te sāka līt lietus. Bet trešais dēls saka: «Man lietus ir nieks: es ar zobenu paspēšu atsist ikvienu pilienu, un lietus mani nesamērcēs.» Bet lietiņš bija tāds pats kā patlaban. — Tēvs Tuks pamāja ar galvu uz alas ieeju, ko aizsedza lietus gāze.
— Nu, un kas notika? — Skeitloks jautāja.
— Trešais dēls paņēma savu zobenu un sāka vēcināt virs galvas. Un viņš tik ātri un veikli grieza zobenu, ka neviena lāsīte neuzkrita uz viņa svārkiem.
— Pamēģini tu arī, tēv Tuk. Varbūt mantojums ķersies tev! — Robins pamirkšķināja resnim.
Zem velvēm nodimdēja smiekli, kad mūks, savicinājis zobenu, izspruka no alas. Zobens griezās virs viņa galvas tik ātri, ka asmens nebija saredzams; zibošā tērauda mirdzums un lietus šļakatas saplūda virs viņa vienā spīgojošā aplī.
— Paskat, paskat! Nimbs * ap svētā tēva Tuka galvu! Zibeni, zibeni cērt, tēv Tuk! Patiešām, viņš to pārcirta pušu.
— Nē, tu tomēr nedabūsi mantojumu. Tev pietiks ar nimbu, — sacīja Robins Huds, raudzīdamies, kā lietus strūkliņas tek pa mūka apmetni. — Taču, ja tu patiešām gribi ieturēt pusdienas un kā trešais dēls nebaidies lietus, aizej kopā ar kādu, kaut vai ar Skeitloku, uz Valtingas krustcelēm. Tur saplūst četri ceļi un vieta ir augsta. No turienes taču droši vien kādu atvedīsiet uz pusdienām.
Skeitloks ciešāk ietinās savā apmetnī, tēvs Tuks uzvilka kapuci uz galvas, un strēlnieki pazuda aiz pelēkā lietus auta.
— Vēl pirms mēneša mēs te būtu tikuši cauri sausā, mums pat nevajadzētu vēcināt zobenus virs galvas, — teica tēvs Tuks, no taciņas nogriezdamies biezoknī.
Simtgadīgi ozoli un dižskābarži šeit bija tik biezi, ka pat retā, ruzgā lapotne pasargāja no lietus.
Mazais Skeitloks viegli slīdēja zem koku zariem; tēvs Tuks ar pūlēm lauza sev ceļu biezoknī, viņam bija grūti tikt līdzi draugam, kuram bija žiglas kājas.
Līkumainā stiga izveda draugus klajumā, kur kā milzu sēnes bija izsvaidīti seno britu kapakmeņi.
Sviedri juku jukām ar lietus lāsēm plūda pa tēva Tuka seju, kad viņi, beidzot uzkāpuši garā pakalnē, sāka iet pa gludu plākšņu ceļu, ko senie romieši bija ierīkojuši pirms astoņiem gadsimtiem.
No šīs pakalnes varēja tālu pārredzēt apkārtni.
Saule izlauzās cauri mākoņiem, un akmens lente, kas vijās lejup uz rietumiem, spoži vizēja slīpajos staros, bet austrumos pāri mežam platā lokā, gandrīz vai apaļa, pacēlās zvīļa varavīksne.
Skeitloks, ar plaukstu piesedzis acis, vērīgi ielūkojās tālē.
— Paskatieties! — tēvs Tuks iesaucās. — Kāds jāj šurp no Pontefrektas. Zvēru pie svētā Patrika, ne vēlāk kā pēc stundas mums tiks atlīdzināts par ilgo gavēni!
Kad jātnieks izkūlās uz rieta saules apmirdzētā ceļa, strēlnieku vērīgās acis saskatīja, kādu viesi viņiem sūta liktenis.
Melnā bruņu kreklā tērpts bruņinieks bēdīgi klanījās seglos. Labajā rokā viņš turēja pīķi, pie kreisā elkoņa šūpojās neliels vairogs.
— Diez vai viņš padosies bez cīņas, — tēvs Tuks teica, izņemdams no bultu maka kaujas bultu. — Skaties, draugs, ka mēs šo garkāji nepalaižam garām. Ar šiem bruņiniekiem allaž ir rūpes: tiklīdz kas atgadās, viņi ķer pēc zobena, nevis tā kā mūsējie, mūki.
Skeitloks ar cieņu uzlūkoja pieredzējušo strēlnieku un ari sagatavojās cīniņam. Bet jātnieks, vai nu dziļās domas iegrimis, vai aizsnaudies, paļāvās uz savu zirgu un jāja, ceļu nevērodams.
— Esiet sveicināti, ser bruņiniek! — tēvs Tuks viņu skaļi uzrunāja. — Mans kungs lūdz jūs nogriezties no ceļa un ieturēt vienkāršu maltīti kopā ar viņu.
Jātnieks pieturēja zirgu un izbrīnījies pacēla skatienu uz tēvu'Tuku un Skeitloku.
— Tu laikam esi mani noturējis par kādu citu, strēlniek. Mani šajā pusē nepazīst. Kas ir tavs saimnieks, un kur ir viņa pils?
Tēvs Tuks, turēdams bultu aiz dzelzs uzgaļa, pakasīja ar tās kātu savu tonzūru, jo viņu mulsināja bruņinieka nožēlojamais izskats, viņa mitrais, sakapātais bruņu krekls un zirgs, kas stāvēja, plati izpletis dubļiem apķepušās kājas, it kā taisītos nobeigties. Bet Skeitloks, izdzirdēdams jātnieka draudzīgo balsi, galīgi apjuka.
— Vai. .. vai tikai tu neesi kļūdījies, tēv Tuk? — viņš nomurmināja, tik izteiksmīgi pamezdams biedram ar aci, ka viņa bakurētaino seju pārklāja krunkas.
Tēvs Tuks šķelmīgi pasmaidīja.
— Nē, ser bruņiniek, — viņš teica, — šeit nav nekāda alošanās. Mans kungs ir Robins Huds, un viņa pils ir Ber- nisdēlas mežā.
— Esmu dzirdējis šo slaveno vārdu, — bruņinieks mierīgi atbildēja. — Es labprāt nogriezīšos no ceļa, lai redzētu, vai ļaudis runā taisnību par jūsu kungu, kaut arī biju domājis ieturēt pusdienas Donkasterā vai Bleitsā.
Viņš paklausīgi pagrieza zirgu un sekoja strēlniekiem. Tā viņš klusēdams jāja, sānis nepaskatīdamies, kamēr Skeitloks ar tēvu Tuku veda viņa zirgu aiz pavadas uz Bernisdēlas alām.
Skeitloks gāja sadrūmis, jo nekādi nevarēja saprast, kālab Robiņam vajadzīgs tāds nožēlojams medījums, bet tēvs Tuks laiku pa laikam ķircināja nepieredzējušo strēlnieku.
Robins Huds iznāca viesim pretī.
— Esi sveicināts, bruņiniek! — viņš iesaucās. — Mūsu mielasta galds ir klāts, un mēs esam priecīgi par ikkuru, ko mums sūta liktenis. Mani puiši ir tā izsalkuši, ka gatavi zelēt savu stopu stiegras. Pabarojiet zirgu, puiši, un žiglāk pie galda. Ser bruņiniek, tu sēdēsi šeit, pie uguns, lai ātrāk izžūst bruņu krekls, citādi to saēdīs rūsa, iekams ienaidnieka zobeni paspēs sakapāt.
Zemajiem steķiem jau bija uzlikti gari ozola dēļi, kas vai lūza no ceptu pīļu, zivju, pīrāgu, alus un aizjūras vīna smaguma. Trīs desmiti puišu zaļos svārkos apsēdās pie galda un tik vienprātīgi sāka strādāt ar žokļiem, it kā savu mūžu nekā nebūtu ēduši.
Un katrs smīnēdams vēroja, cik centīgi Robins cienā ilgi gaidīto viesi. Meža medniekiem bija tāds paradums: papriekš pieēdināt dižciltīgos ceļiniekus, bet pēc tam tos smalki aptīrīt. Tikai Vils Baltrocītis sēdēja galda tālākaja galā un rauca pieri, nenolaizdams acis no bruņinieka, un Skeitloks nosodoši uzlūkoja te tēvu Tuku, te Robiņu: viņam bija žēl nelaimīgā ciemiņa.
Jautrais strēlnieks nejautāja ne pēc bruņinieka varda, nedz ceļa mērķa.
— Šogad mežos labas medības un dīķos daudz zivju. Nav skaistākas zemes par veco Skotiju, nav Skotijā meža, kas varētu līdzināties Šērvudai un Bernisdēlai.
Tā runāja Robins, un puiši smīkņāja un saskatījās, jo diendienā jautrais strēlnieks atkārtoja šos vārdus bruņiniekiem un mūkiem, bet tiem no bailēm trekna medījuma gabals spriedās rīklē, un viņi nekā nevarēja pacelt pie lūpām tumša alus kausu, neizšļakstot to ar trīcošu roku.
Beidzot viesis bija beidzis pusdienot un noslaucīja muti ar roku. Bet Robins Huds, pēc brīvo mednieku parašas, pieklājīgi uzrunāja viņu:
— Vai tu labi paēdi, ser bruņiniek?
Bruņinieks atbildēja:
— Jau trīs nedēļas nebiju ēdis tādas pusdienas.
— Bet vai tu, ser bruņiniek, neesi padomājis, ka nav glīti augstdzimušam kungam cienāties pie vienkārša zemkopja galda, pieklājīgi nesamaksājot?
Te strēlnieki aizturēja elpu, ziņkāri gaidīdami atbildi. Parasti pie šiem vārdiem augstdzimušo ceļinieku sejas pārvērtās: cits sāka trīcēt kā apšu lapa, cits ķēra pie sava muķa vai izrāva no maksts zobenu.
Bet bruņinieks nenobijās un nesaskaitās, tikai samulsis nodūra acis.
— Diemžēl, mans dārgais vilan, man nav nekā, ko tev dot, — bruņinieks ar vainīgu smaidu teica. — Naudas man ir tik maz, ka kauns to piedāvāt tev par viesmīlību.
— Tā man ir atbildējuši bruņinieki un abati, kas bija piestūķēti ar zeltu kā čaumala ar olu, — Robins Huds atteica. — Ej, Statlij, pārbaudi, vai mūsu viesis runā patiesību.
Vils Statlijs aizgāja pie zemē noliktajiem bruņinieka segliem, pačamdīja seglu somās.
— Maki ir tukši kā putnu ligzdas rudenī, — viņš ziņoj a, pasviezdams gaisā dažas sīkas sudraba monētas. — Te jau nesanāks ne pusmārciņas.
Robins Huds stingri uzlūkoja viesi. Sacirstais bruņu krekls un nepazīstamā drošais skatiens labāk-nekā vārdi pastāstīja viņam par bruņinieku.
— Tu esi skots, ser bruņiniek? — viņš jautāja, un pat Skeitloks nesaklausīja viņa balsī izsmieklu. — Es varu derēt, ka tevi noplucinājušas normaņu vārnas.
— Tu uzminēji, Robin Hud. Mani sauc par seru Ričardu Lī, mana pils atrodas Virisdēlā. Gadu simteņiem Virisdēlas zemes piederējušas manai dzimtai. Pirms simt gadiem mans vecvectēvs pacēla zobenu pret normaņiem, kas iebruka mūsu zemē; viņš cīnījās plecu pie pleca ar slaveno Hairvordu. Kopš tā laika esam pieredzējuši ne mazumu posta. Viss, kas man tagad pieder, ir manu tēvu vecā pils un zemes gabaliņš, ko jau rīt man atņems svētās Marijas abatija.
— Saki man, bruņiniek, — Robins jautāja, ieliedams vīnu sev un ciemiņam, — kas notika ar tavu zemi? Kādas tiesības uz to ir abatijai?
— Mans dēls nogalināja dižciltīgo normani Fransuā Tai- buā. Viņš to nogalināja godīgā cīņā, turnīrā, bet nogalinātā tuvinieki atriebdamies sagrāba manu Engelriku. Es ieķīlāju savu zemi svētās Marijas abatijai, lai izpirktu viņu. Izpirku — un mans dēls aizbēga. Esmu abatam parādā četrsimt marku, un, ja es rīt tās neatdošu, viņš mani izdzīs no pils un atņems zemi, jo rītdien aprit nomaksas laiks.
Alā ielidoja sikspārnis, kas dzinās pakaļ neredzamam knislim, saplikšķināja spārnus pie sera Ričarda Lī pleca, klusa līčloču lidojumā aizšāvās pāri ugunskuram un pazuda zem tumšās velves.
Ilgi Robins Huds un strēlnieki klusēdami raudzījās uz bruņinieku.
— Četrsimt marku par zemi un pili?
— Dēls man bija dārgāks. Cits neviens negribēja man aizdot naudu.
Skeitloks noliecās un piemeta ugunskuram klēpi malkas.
— Ko tad tu darīsi bez pils, ser Ričard? — Robins Huds jautaja.
— Iešu ar krustnešiem uz svēto zemi. Kas cits man atliek? Mans Engelriks slēpjas kaut kur ziemeļu mežos. Nu jau gads, kopš no viņa nav nekādas vēsts. Gaja Gisborna ļaudis uzglūn viņam uz visiem ceļiem …
Izdzirdējis Gaja Gisborna vārdu, Robins Huds sarauca biezās uzacis.
— Pagaidi, bruņiniek, — viņš pārtrauca viesi. — Tu nosauci mana ienaidnieka vārdu. Ko tavs dēls sariebis šim slepkavam?
— Fransuā Taibuā bija Gaja Gisborna krustdēls. Gis- bornam ir viss: gan nauda, gan vara, gan kara draudze . . .
Bruņinieks apklusa; zemu nokāris galvu, viņš stingu skatienu vērās ugunī.
Te Vils Baltrocītis iesaucās:
— Robin, kad mēs ielencām sera Stefena muižu, sers Ričards Lī uzdāvināja mums kaujai trīsdesmit stopus ar bultu makiem un divpadsmit zobenus!
Un Robins, aizmirsis pieklājību, smagi iebelza bruņiniekam pa plecu.
— Tu pāragri padodies, Ričard Lī! — viņš sacīja. — Slavenā Hairvorda biedri stingrāk turēja ieročus rokās! Tavs 8ēls vēl atgriezīsies, bet Gajam Gisbornam mēs no- cirtīsim nagus, kā normaņi nocirta nagus mūsu suņiem, lai pasargātu savu medījumu no brīvajiem medniekiem. Par zemi nebēdā — mēs to izpirksim no abatijas. Vai tev ir droši galvinieki, ser Ričard?
— Kamēr es biju bagāts un spēcīgs, man netrūka draugu. Bet tagad . . . kas tagad galvos par seru Ričardu Lī? Nē, man pasaulē nav palicis citu draugu kā vien dievs tas kungs un šķīstā jaunava Marija.
Robins Huds jautri pasmējās un piemiedza acis.
— Klausies, ser bruņiniek, labāku galvinieku pasaulē nevar būt. Lai nu kam, bet vai patiešām es neticēšu šķīstajai jaunavai Marijai? Tādu galvinieku nesameklēt pa visu Angliju. Klau, Skeitlok, kopā ar tēvu Tuku aizejiet, noskaitiet seram Ričardam Lī uz svētās Marijas galvojumu četrus simtus monētu. Un uzmanieties, lai negadās sliktas, ar apgrieztu malu. Citādi, skaties vien, žēlsirdīgais abats atsviedīs tās atpakaļ un sacīs, ka parāds nav nomaksāts.
Bet Skeitloks stāvēja kā sālsstabs, muti atvēris. Tēvs Tuks piegāja viņam klāt, sagrāba saujā vilana bārdeli un iesita viņam knipi pa pieri.
— Tā, vilan! Redzēji, kā Robins aptīra ceļiniekus?
— Ak tu viens, tas Robins! Bet es domāju, lai mani soda svētais Vulfstans un Volfheds… — Skeitloks noņurdēja, kasīdams pakausi.
Taču nebija laika pieminēt visus svētos, uņ viņš, pielēcis kājās, tecēja pakaļ tēvam Tukam.
Ena, ko meta sveķainās lāpas gaisma, lēkāja pa alas sienām. Attālākajā alas galā tēvs Tuks apstājās pie lielas lādes, iedeva Skeitlolcam lāpu un sāka raust ārā no lādes zelta naudu.
— Skaiti taču, nesnaud, — tēvs Tuks atgādināja, bet Skeitloks skaitīja un skaitīja, kamēr naudas gabalu skaits nepārsniedza četrus simtus.
— Nu, tagad pietiks, tēv Tuk. Te jau četri simti.
— Vai tev žēl, ko? — Mūks piemiedza aci. — Mēs vienmēr sagādāsim, ja pietrūks.
Uzbēris vēl divas trīs riekšavas uz izklātā apmetņa, viņš uzmeta plecos smago nastu un piegāja pie galda.
— Paklausies, Robin, — tēvs Tuks teica, pasniegdams viesim naudu, — vajadzētu mūsu bruņiniekam uzdāvināt arī vadmalu drānām.
— Tā ir pareiza runa, svētais tēvs! — Robins atsaucās. •— Ej nomēri pa trim jardiem no katras krāsas.
Tēvs Tuks paņēma savu stopu, ko mērīt vadmalu, un . viņa lempīgā ēna aizklumburoja pa alas sienām.
Strēlnieks mērīja daudz un, jo vairāk mērīja, jo vairāk piemeta klāt sava stopa garumam. No katras krāsas viņš nogrieza pa gabalam — aveņsārto, dzelteno, zaļo, bet pa virsu vēl uzsvieda sārtu, ar zeltu izšūtu apmetni.
Sers Ričards Lī samulsis skatījās, kā viņa priekšā aug dāvanu kaudze.
— Arī zirgs viņam noderētu, — Vils Statlijs piezīmēja.
Robins pamāja, un Vils Statlijs izskrēja no alas un tūlīt
atgriezās ar melnu ērzeli, kas tramīgi krāca, kārpīdamies pie ieejas.
Skeitloks paslējās pirkstgalos un pačukstēja tēvam Tukam pie auss:
— Tur, lādē, es redzēju zelta piešus.
Tēvs Tuks pasmējās un tāpat čukstus paziņoja Robiņam Hudam:
— Skeitloks saka — viņš esot redzējis lādē zelta piešus.
— Tad stiep tos šurp. — Robins Huds pamāja strēlniekam. — Bet tu, Klem no Klū, pavadīsi seru uz abatiju: krietnam bruņiniekam neklājas doties ceļā bez ieroču nesēja.