Desmita nodaļa
Par to, kā sers Ričards Lī atdeva abatam parādu
«Ne pēdas neredzēsi tu!
Un velti ceļos krist.
Pie pestītāja zvēru es,
Kas tika krustā sists!»
Virs Jorkas pilsētas salmu jumtiem pacēlās spoža rīta saule un ieskatījās svētās Marijas abatijas šaurajos logos. Neskaitāmi puteklīši virpuļoja saules starā virs galda, kas bija apkrauts ar pergamenta tīstokļiem un izrobotiem dēlīšiem, un kā lēns zelta lietus krita uz abata violetā virstērpa, priora apaļās galviņas un ekonoma nemierīgajām rokām.
Abats, atspiedies pret sola atzveltni, uzmanīgi klausījās atskaiti par savu zemju ienākumiem un izdevumiem. Viņa iesarkanās acis ātri šaudījās pa skaitļu stabiņiem, strupie pirksti aptaustīja katru robu koka kvītīs — birkās.
Ekonoms gausi runāja vienmuļā balsī, un priors, garā ziņojuma iežūžots, ik pa brīdim sāka snaudā klanīties.
Abats uzmeta prioram nosodošu skatienu un pastiepa roku pēc tāfelītes, ko sedza plāna vaska kārtiņa.
— Cik pavisam ienācies? — viņš jautāja ekonomam.
— Pavisam ražas ir simt deviņdesmit astoņi kvarteri *.
— Un cik saņemts no mūsu Pontefrēktas vilaniem?
— Simt divdesmit seši kvarteri uz vienas birkas un septiņdesmit viens — uz otras.
— No Selbi?
— Četrdesmit seši kvarteri trīsarpus bušeļa *.
— Tātad pavisam …
— Četri simti četrdesmit viens kvartērs trīsarpus bušeļa.
Asa nūjiņa slīdēja pa mīksto vasku.
— Pareizi: četri simti četrdesmit viens un trīsarpus. Tagad izdevumi.
— Simt četrdesmit astoņu akru apsēšanai — sešdesmit-
ārpus kvarteru. Rudens talkās- Izmaksats avju ganam,
cūkganam, žogu pinējam … Mednieka Hervāzija suņu barošanai veselu gadu .. .Vēršu barība no Kristus apskaidrošanās dienas līdz svētā krusta paaugstināšanas svētkiem, septiņpadsmit nedēļas … Prebenda * no Heinriha, maiznieka, kas bieži atbrauca …
Tēvs priors sarāvās un atvēra acis. Un tūlīt viņa priekšā, gaiņājot prom miegu, saules starā sāka virpuļot zelta puteklīši. Bet, kad to vienmuļās rotaļas nogurdinātās acis neviļus aizvērās, dzirdi ieaijāja ekonoma gari stieptā balss, atkal un atkal bārstot skaitļus un pantus: vienass rati, vīna muciņas no Hemptonas, aunādas, siera rituļi, medus ga- loni, noganījumi, prebendas, nodevas, gruntsnomas, rudens talkas, cūku barība un vilnas ķīpas.
Sastrīdējies ar ekonomu, abats izsauca brāli saimniecības pārzini, lai uzzinātu, cik riekstu un iesala nogādāts klētīs.
— Jūs guļat, prior! — kādā starplaikā viņš pārmetoši teica.
— Vai tikai jūs pārāk nemērdējat savas miesas ar negulēšanu un lūgsnām? Mēs te jau esam paspējuši izskatīt gandrīz visas muižas atskaites. Laiks ieturēt maltīti, vai ne? Jums, prior, vajadzētu vairāk iedziļināties saimniecības lietās. Man vienam kļūst aizvien grūtāk pieskatīt visus šos blēžus un krāpniekus. Bet ne vēlāk kā rīt mūsu īpašumiem pievienosies sera Ričarda Lī zeme un pils. Gads un viena diena aprit kopš tā laika, kad mēs viņam aizdevām četri simti zelta marku.
— Vai jūs nepagarināsiet viņam parāda nomaksas termiņu, abat? — jautaja priors, nokratīdams snaudu.
Abats izvilka no pergamenta tīstokļa apakšas dzeltena ziloņkaula rožukroņi. Viņš jautri iesmējās.
— Vai tiešām jūs, prior, iesakāt man atņemt svētajai Marijai mantu, kas viņai pienākas pilnīgi likumīgi? Žēlsirdība ir cildens tikums, un man atliek vienīgi uzteikt jūs par to, ka jūs un brālis krustnesis dalījāties savā mantā ar pirmo pretimnākošo klaidoni…
Te abats šķelmīgi pamirkšķināja savam sarunu biedram, bet priors saviebās un kļuva gluži zaļš, atceroties tikšanos mežā, lūgšanu, bēgšanu un negaidīto peldi strautā.
Pamanījis, ka bulta trāpījusi mērķī, abats vīpsnādams turpināja:
— Bet jūs no tīras sirds ziedojāt savu naudu, kamēr es rūpējos par svētās Marijas zemēm. Es jau šodien ielūdzu uz pusdienām tiesnesi un lordu šerifu, lai pabeigtu šo lietu. Protams, bruņinieka pils ir veca un vējš tajā svilpo kā stallī, toties viņa skābaržu mežs sagādās zīles prāvam cūku ganāmpulkam.
— Bet diena taču vēl nav beigusies, — priors piezīmēja. — Varbūt bruņinieks vēl ieradīsies.
— Kur tad viņš ņems naudu? Vai gan visā ziemeļu novadā atradīsies tāds cilvēks, kas uzticētu četri simti markas badmiram bruņiniekam no Virisdēlas? Varbūt jūs, prior, — aiz cieņas pret viņa slavenajiem senčiem… Tur jau nāk mūsu cienījamie viesi! Esiet svētīti, lord tiesnesi! Esiet svētīti, lord šerif! Vai saule jau tuvu rietam?
— Paldies dievam, tuvu, — atbildēja karaļa tiesnesis, paklanīdamies abatam. — Katrā ziņā saule ir tuvāk rietam nekā sers Ričards Lī svētās Marijas klosterim.
— Jauki, jauki, lord tiesnesi! Steigsim pie galda, iekams diena nav beigusies.
Pieliekušies, lai neapdauzītos pret zemajām durvīm, viesi sekoja abatam ēdamistabā. Patlaban tur nebija mūku, tikai divi trīs klostera brāļi gaidīja savu ganu.
Karaļa tiesnesis pacēla vīna kausu un uzsauca:
— Es dzeru par krietno Ričardu Lī no Virisdēlas! Par viņa slavenajiem senčiem un viņu mantu! Par Virisdēlas pili! Par tīrumiem, par pļavām, par dižskābaržu mežu, par sera Ričarda Lī vilaniem!
Ari Jorkas lords šerifs pacēla kausu. Bet tajā brīdī ēdamtelpā ienāca bruņinieks Ričards Lī.
Vārtu sargs, kas atvēra abatijas vārtus, ielaida sārtā apmetnī tērptu jātnieku, kuram sekoja ieroču nesējs.
— Savu mūžu neesmu redzējis tādu zirgu! — vārtu sargs iesaucās, apbrīnodams melno ērzeli.
Jātnieki, nolēkuši zemē, nometa savus bagātos apmetņus; bruņiniekam palika mugurā saplēstais, sarūsējušais bruņu krekls, ieroču nesējam — salāpīta ādas jaka. Un, iekams vārtu sargs bija paspējis atgūties no izbrīna, sers Ričards Lī pārkāpa pār ēdamistabas slieksni.
— Lai tas kungs jūs svētī! — viņš sacīja, noslīgdams uz viena ceļa. — Svētais tēvs, es atnācu noteiktajā dienā.
Abata roka nodrebēja, un vīna lāse noritēja pa viņa virstērpu, atstādama uz samta sudrabotu sliedi. Mūks ieurba bruņiniekā ciešu skatienu, tad atviegloti nopūtās. Viņu nomierināja parādnieka noplukušais izskats.
— Vai tu atnesi man naudu, bruņiniek? — viņš asi jautāja, neatņēmis ienācēja sveicienu.
— Ne penija, — sers Ričards Lī klusā balsī atbildēja.
Abats sāka trīcēt no prieka. Viņš ilgi smējās, pat iešņukstēdamies, berzēja rokas un saskatījās te ar tiesnesi, te ar Jorkas šerifu. Tad vienā malkā izdzēra savu biķeri un skaļi cirta to galdā.
— Mēs ar jums neesam kļūdījušies, lord tiesnesi! — viņš pieceldamies iesaucās. — Ričarda Lī zeme ir tuvāk svētajai Marijai nekā saule rietam. Kādēļ tad tu ieradies šeit, ser bruņiniek, ja tev nav četri simti zelta marku, lai samaksatu savu paradu?
— Lai lūgtu tevi, svētais tēvs, dot man vēl kaut mazlietiņ laika. Šķīstas jaunavas Marijas vārdā lūdzu tevi. ..
— Jūs dzirdējāt, tiesnesi? Jaunavas Marijas vārdā viņš lūdz, lai mēs viņam atdāvinām to, kas pēc likuma pieder jaunavai Marijai! Jāsaka, ser bruņiniek, tu prasi daudz. Kādēļ gan jūs nedzerat, šerif?
Tiesnesis pagājās pa zāli un apstājās pretī Ričardam Lī.
— Nē, mans dārgais bruņiniek, — viņš sacīja, — tagad par vēlu lūgt. Ja tev vajadzīgs labs padoms, ātrāk auļo atpakaļ uz Virisdēlu atvadīties no zemes un pils.
— Aizstāvi taču mani, Jorkas pilsētas šerif! — iesaucās bruņinieks. — Nepieļauj, ka man no šejienes jāaiziet ar ubaga tarbu kaklā.
— Vai tas esi tu, kas runā, ser Ričard Lī? Kopš kura laika lepnie sakši zemojas normaņu priekšā?
Pat tagad, dzirdot šo apvainojumu, bruņiniekam pietika spēka savaldīties. Viņš atkal pagriezās pret abatu.
— Esi žēlīgs, svētais tēvs! Lieto manu zemi kā savu, kamēr es nebūšu nomaksājis tev parādu, bet neatņem man to uz visiem laikiem! Es kalpošu tev kā vienkāršs vilans. Zvēru tev pie krustā sistā Kristus, es atdošu tev parādu līdz pēdējam penijam!
Abats izsmejoši pakratīja galvu.
— Svētajai Marijai pietiek vilanu, kas prot zemi art labāk nekā tu. Bet pļaujas laikā mēs izdzīsim tīrumā sera Ričarda Lī — kādreizējā Virisdēlas īpašnieka vilanus.
Lai kam pievērsās bruņinieka acis, visur viņš atdūrās pret ļaunu prieku. Tikai priors, uzticīgs savam paradumam, mierīgi snauda, paslēpies aiz sudraba krucifiksa.
— Ja tā — nu labi! — sers Ričards bargi uzsauca. — Tu gribi, mūk, lai es krītu ceļos tavā priekšā? Sargies! Ja liktenis nav lēmis, lai man pieder zeme, toties ar zobenu es rīkojos lieliski. Atceries: jaunajiem Virisdēlas saimniekiem labi neklāsies!
Tiesnesis kaut ko iečukstēja abatam ausī. Tas pamāja ar galvu.
— Paklausies, ser Ričard Lī, — abats sacīja, — tu veltīgi iekaisti. Četri simti markas tev tika dotas pret ķīlu — taviem īpašumiem. Tu neatdevi parādu norunātajā laikā. Tātad no šī brīža gan tava zeme, gan pils pieder abatijai, un tiesnesis un šerifs var tūlīt apstiprināt mūsu tiesības ar parakstu un karaļa zīmogu. Bet es negribu tev darīt pāri. Tavs feods * maksā vairāk nekā četri simti marku. Tādēļ es domāju, ka svētā Marija neapvainosies, ja bez tās naudas, ko tu esi parādā, es tev došu vēl simt zelta markas.
— Bet vai tu nevari samaksat divsimt? — Sers Ričards saskatījās ar savu ieroču nesēju, jautro^ Klemu no Klu, kurš stāvēja pie durvīm, sastindzis kā sālsstabs. — Varbūt tu man uzdāvināsi vēl divsimt?
— Nē, divsimt nevaru maksat. Varbūt, rau, tiesnesis mums palīdzēs?
— Varbūt patiešām, — tiesnesis pamaja ar galvu. — Es piemetīšu vēl piecdesmit. Par to pļaviņu, kas blakus ska- baržu birzij …
Te bruņinieks iesaucās:
— Zvēru pie svētā Vulfstana, esmu redzējis daudz suņu, bet tik rijīgus gan ne! Nu nē, manu pili nedabūs ne tiesnesis, nedz mūks! Saņem, abat, savu aizdevumu — skaties, saule vēl nav norietējusi. Skaiti uzmanīgi un raugies, vai monētas ir labas.
Paķēris no Klema naudas maku, bruņinieks to atvēra un izbēra uz galda. Rieta saules stars ieslīdēja ēdamistabas logā un iededza sarkanas ugunis zelta monētās.
Kņadas pamodinātais priors palīda zem galda pacelt monētu, kas bija noripojusi uz grīdas. Bet saule . ..
Saule vēl mazliet pavilcinājās debesīs, laipni noraugoties uz diviem košos apmetņos tērptiem jātniekiem, kuri attālinājās no svētās Marijas abatijas pa ceļu, kas ved uz rietumiem, — laimīgo seru Ričardu LI un viņa jautro ieroču nesēju, jauno Klemu no Klū.