Vienpadsmitā nodaļa
Par to, kā Reinolds Grīnlīfs kalpoja šerifam
Velk pavārs Džonam reizes trīs —
Bezmaz vai kapu roc.
«Man patīk sitiens,» teica Džons,
«Kas tādas dūres dotsl»
— Kur tas redzēts, ka līdz pusdienai cilvēkus mērdē badā?
— Bet kur tas redzēts, ka kalps krāc līdz pusdienai? Lords šerifs sen ir medībās, bet tu tikai nule izberzi acis. Ja es būtu šerifa vietā, es jau sen …
— Paēdini taču mani, vecais āzi! Es tev saku, es neesmu mūks un netaisos gavēt.
— Vajadzēs pagavēt, kamēr atgriezīsies saimnieks. Es tev, dīkdienim, ne sausu garoziņu nedošu, kamēr viņš nepārradīsies mājās.
— Tad iedod jel ko rīkli izskalot! Vai tiešām tev žēl kausa alus?
Atslēgzinis uzgrieza Reinoldam Grīnlīfam muguru un, atslēgas žvadzinādams, sāka slēgt ciet pieliekamo kambari.
— Labi! Ja tā, tad varam paņemt paši, — sacīja Reinolds Grīnlīfs un pacēla roku.
Vecais kūleniski aizripoja sānis. Bet šerifa kalps ar kāju izspēra durvis un pieliecies iegāja pieliekamajā kambarī.
Viņš ielēja krūzi alus, iztukšoja to un ielēja vīnu.
Atslēgzinis sēdēja uz grīdas, neiedrošinādamies pakustēties, blenza uz viņu un klusītēm lūdza dievu.
Reinolds Grīnlīfs pagriezās pret veci un labsirdīgi teica:
— Varbūt iedzersi kopā ar mani, vecais? Atklāti sakot, lordam šerifam ir gluži labs vīns!
Bet kambarī netrūka arī citu labumu. Izvilcis aiz jostas aizbāzto nazi, Reinolds Grīnlīfs nogrieza riecienu kviešu maizes un nocēla no āķa žāvētu šķiņķi.
Bāzdams mutē kumosu pēc kumosa, šmakstinādams, uzlielīdams ēdienu, pa starpām iemezdams te krūzi alus, te krūzi vīna, jautrais strēlnieks bija pavisam piemirsis par vecīti, bet tas rāpus izrāpās no gaiteņa, piecēlās kājās un skriešus metas uz virtuvi.
Piepeši plata ēna pilnīgi aizklāja gaismu.
Reinolds Grīnlīfs atrāvās no šķiņķa un ieraudzīja, ka durvīs stāv lorda šerifa vecākais pavārs; zem viņa elkoņa rēgojās vecā atslēgziņa sirmās bārdas kušķis.
— Tas nu gan ir labs kalps, kas guļ līdz pusdienai! — pavārs sacīja tik skaļi, ka visās tukšajās mucās un krūzēs, kas atradās kambarī, nodunēja atbalss.
Pavārs atvēzēja smago dūri un belza Reinoldam Grīnlīfam pa skaustu.
— Gods un cieņa krietnai dunkai! — iesaucās Reinolds Grīnlīfs, bāzdams mutē jaunu šķiņķa gabalu.
— Tas nu gan ir labs kalps, kas izlauž pieliekamā durvis, lai sarītos saimnieka labumus!
Un atkal podi un krūzes nodunēja, un atkal smagā dūre nolaidās uz Reinolda Grīnlīfa skausta.
— Gods un cieņa labai dūrei! — Reinolds Grīnlīfs atkārtoja. — Bliez nu, draudziņ, trešo reizi!
— Saņem arī trešo! — pavārs noteica un tā iedunckāja strēlnieku, ka šķiņķis izkrita viņam no rokām un nogāzās uz grīdas.
— Es tā skatos, ka tava dūre nav sliktāka par manējo! — Reinolds Grīnlīfs sāka smieties. — Zvēru pie svētā Vulfstana, kas iedzinis savu zizli akmens klonā, es neatstāšu šo namu, iekams mēs ar tevi, lāci, nebūsim mērojušies spēkiem!
— To es vienmēr daru mīļu prātu, — pavārs atbildēja, — tikai baidos, ka tu, šerifam kalpodams, būsi aizmirsis, kā zobens jātur rokās.
— Paskatīsimies, paskatīsimies. Ņem ātrāk savu zobenu, nāc ārā pagalmā, brīvā vietā.
Tā Reinolds Grīnlīfs uzaicināja pavāru un, izgājis pagalmā, gaidīja pretinieku.
Tas ilgi nekavējās.
— Es pazinu, — sacīja Reinolds Grīnlīfs, atsizdams pavāra pirmo triecienu, — pazinu vienu puisi, — te viņš izšķīla dzirksteļu kūli no pavāra zobena, — kas tik labi trina zobenus, — te viņš palēca sānis, izvairīdamies no trieciena, — ka, ja pamet gaisā pūciņu, — še, saņem, draugs! — tā nokrīt uz asmens un …
Bet Reinolds Grīnlīfs nepabeidza savu stāstu, jo atklājās, ka pavārs ir labs cīnītājs, un prāts vairs nenesās uz pļāpāšanu. Gan līdzīgs spēks bija abiem, gan skatiens vienādi vērīgs.
Vecais atslēgzinis, pavārēni un visi, kas atradās šerifa namā, bija izskrējuši pagalmā un tikai spiedās pie sienām, kad zobens triecās pret zobenu un cīnītāji, te atkāpdamies, te uzbrukdami, tērauda mirdzas un šķindas apņemti, kā kamols vēlās no vienas vietas uz otru straujo, pēkšņo lēcienu saceltajā putekļu mākonī.
Viņi kāvās ilgi, no abiem kūpēja garaiņi, bet nevienu zobens nebija ieskrambājis. Uz stingru spiedienu viens atbildēja otram ar tādu pašu neatlaidību^ uz viltību — ar viltību, uz veiklu paņēmienu — ar veiklu paņēmienu, uz strauju kustību — ar strauju kustību. Un kautiņš beidzās ar to, ka abi cīnītāji sāka smieties un apsēdās zemē, kas bija nokaisīta ar smalku upes smilti.
— Tādu pretinieku bieži negadās sastapt! Ja tu tikpat labi prastu šaut ar' stopu, mēs abi varētu jautri dzīvot zaļajā mežā. Robins Huds tev dos divsimt marku gadā.
— Ko lai saka, — pavārs atbildēja, — ar stopu es nešauju slikti, un ugunskurs mežā man tīkamāks nekā virtuves pavards. Šerifam es neesmu ne draugs, ne brālis; mums tikai jāiestiprinās pirms ceļa. Ej, vecais, nes šurp cienastu!
Šerifa kalpi steidzīgi pašķīrās, lai palaistu brašos vīrus, bet vecais atslēgzinis tecēja pa priekšu, žvadzinādams atslēgas un žēlīgi tricinādams bārdu.
Pavārs nosēdināja pie galda visus savus pavārēnus un palīgus un bez lielām pūlēm piespieda viņus iedzert uz Reinolda Grīnlīfa un brašo meža vīru veselību.
Tad viņš aizveda strēlnieku pie lādes, kurā šerifs glabāja savus dārgos biķerus un šķīvjus.
Lāde bija aizslēgta ar trim smagām piekaramajam atslēgām, bet draugi tās norāva un izvilka dienas gaismā kaudzi sudraba un zelta trauku.
— Kā mēs visu to aiznesīsim? — Reinolds Grīnlīfs kļuva bēdīgs. — Tur būs krietnas trīssimt mārciņas, turklāt trauki nav parocīgi nešanai.
Bet pavārs sadabūja divus pamatīgus maisus, un draugi uzvēla nešļavu plecos.
— Ardievu, vecais! Nemērdē cilvēkus badā līdz pusdienām! — strēlnieks uzsauca, iedams ārā pa šerifa nama vārtiem.
— Kurp tad ved mūsu ceļš, Reinold? — pavārs jautāja viņam.
— Kas es par Reinoldu Grīnlīfu? Sauc mani par Mazo Džonu. Mūsu ceļš ved taisni uz ziemeļiem. Pašlaik mūsu nometne atrodas Bernisdēlas mežā.
Sargi pie Notingemas ziemeļu vārtiem izbrīnījušies pavadīja skatieniem divus šerifa kalpus, kas, dziedādami pārgalvīgu dziesmu, aizsoļoja, traukiem maisos šķindot, garām šauj laukam un karātavām uz to pusi, no kuras spirgts rudens vējš dzina mākoņu barus.
Saule norietēja, un virs meža uzlīda jauns mēness.
Mazais Džons un pavārs, kuru sauca par Arturu no Blen- das, neapstādamies soļoja uz priekšu vien pa gaismas pielijušo ceļu.
Mazais Džons pastāstīja ceļa biedram par daudziem drosmīgiem sava kunga darbiem: gan par to, kā jautrais Robins atbraucis uz Notingemu pārdot podus un nonācis pusdienās pie paša šerifa, gan par to, kā vecais karalis dzinies pakaļ Robiņam no Londonas uz Sērvudu, no Sēr- vudas uz Jorkšīru, no Jorkšīras uz Ņūkastlu un Beriku, bet no turienes caur Lankastru uz Česteru, un Robins viņam aizsteidzies priekšā par veselu dienu, ieradies Londonā un lūdzis karalieni Katrīnu nodot karalim sveicienus no viņa.
Viņš pastāstīja pavāram par jautro tēvu Tuku, par Muku, dzirnavnieka dēlu, pastāstīja, kā mazais Skarlets atriebās savam lordam par dēlu, kā Vils Statlijs izglāba no nāves aklo Henriju, kurš tad, kad vēl bija redzīgs, mācīja Robiņam šaušanas māku.
Arī dūšīgajam pavāram atradās ko pastāstīt Mazajam Džonam: par skaisto Elenu, ko viņš mīlējis vairāk nekā dzīvību, un par to, kā jautrajos Miķeļa svētkos viņš vedis Elenu pie altāra, lai mācītājs savienotu mīlestību, ko sen jau bija svētījušas zvaigznes, tvīkana miežu guba un sienāžu vijoles. Un kā Artura kungs, sers Ralfs Merdahs, paspēlējis uz kauliņiem viņa jauno sievu, un dižciltīgais bruņinieks Gajs Gisborns dabūjis vēl vienu kalponi.
Pie Trīs Ozolu krustcelēm Mazais Džons piepeši apstājās un nometa zemē savu maisu.
— Skaties, — viņš sacīja draugam, — zemē svaigi mēsli. Nesen kāds jājis pa šo ceļu.
Tālumā atskanēja pūces brēciens, rītausmas vējiņā nočīkstējās koku galotnes.
— Nekas nav dzirdams, — pavārs teica.
— Tur jau ir tas āķis, — Mazais Džons čukstēja, apskatīdams nesastingušo piku. — Nekas nav dzirdams, bet mēsli vēl silti. Ievelc maisus grāvī, bet es iešu paskatīties, kas tur priekšā ir.
Viņš izņēma bultu no maka, nogriezās no ceļa un pazuda tumsā.
Arturs no Blendas ilgi gaidīja viņu, ar nepieradušu ausi ieklausīdamies meža atmodas šalkās. Grāvī bija auksts, pavārs ciešāk ietinās savā apmetnī un piespieda muguru pie vētras nogāzta apsūnojuša ozola stumbra. Nemanot viņš iegrima snaudā.
— Tagad nav īstais laiks gulēšanai, draugs! — virs viņa galvas atskanēja klusa balss.
Bailīgi sarāvies, pavārs atvēra acis.
Viņa priekšā stāvēja Mazais Džons un turēja pie apaušiem divus apseglotus zirgus.
Aiz tiem, pavadu nostiepis, stāvēja trešais" zirgs, kas bija piesiets pie priekšējā segliem.
Visiem zirgiem purni bija aizsieti ar siksnām, lai tie nevarētu zviegt.
— Tagad nav laiks gulēt, draugs! — strēlnieks atkārtoja. — Šorīt mums ies jautri. Tur, priekšā, ir slēpnis, es pazinu pēc bruņu cepurēm — tie ir Gaja Gisborna ļaudis.
Izbēgušajam pavāram miegs bija kā ar roku atņemts. Vienā lēcienā viņš atradās ceļa vidū. Mazais Džons sagrāba viņu aiz elkoņa.
— Klusu! Viņi ir trīs. Nezinu, ko viņi gaida, taču, lai
tas būtu kas būdams, mēs cīnīsimies kopā ar to. Drošs paliek drošs, es aizvedu viņu zirgus.
— Ja viņu ir trīs, ko tad mēs gaidām? Ar trim taču mēs tiksim galā!
— Pagaidi, es gribu zināt, ko viņi tvarsta.
Tikko draugi bija piesējuši zirgus biezā krūmājā, aizmugurē ceļš sāka dunēt.
Uz slēpņa pusi aulekšos nesās jātnieks spožā bruņu kreklā.
Pavārs jau pavēra muti, lai uzsauktu viņam, bet Mazais Džons paspēja iebukņīt draugam sānos:
— Paga, netaisi troksni. Apturēsim viņu citādi.
Tai pašā mirklī smaga, trula bulta atrāvās no Mazā Džona stopa stiegras, un jātnieks novēlās no zirga. Viņš uzlēca kājās un raudzījās pēc ienaidnieka.
Mazais Džons mierīgi piegāja viņam klāt.
— Nomierinies, puis, — viņš sacīja. — Ceru, ka tu nesasities un bulta nav nodarījusi tev nekā ļauna. Tur priekšā ir slēpnis. Vai tikai tu neesi tas, ko gaida Gaja Gisborna ļaudis?
— Dievs ar ļaudīm un slēpni, — jauneklis nikni kliedza, izraudams zobenu no maksts, — bet tu par savu bultu man atbildēsi tūlīt, un tevi neglābs šerifa zīmotnes!
Mazais Džons pārlaida roku pār savu apmetni, kā gribēdams notraukt no vadmalas mazos krustiņus, kas greznoja Notingemas garnizona strēlnieku apģērbu.
— Man nav laika cīkstēties ar tevi, puisīt. Skaties, tavs zirgs jau iztraucējis glūņas. Ieroči mums noderēs nopietnākam darbam.
Uzkalna galā jau parādījās trīs karavīri, kuriem galvās bija bruņu cepures ar vēršu ragiem. Mazais Džons, negaidīdams, kad ienaidnieks pienāks tuvu, pacēla stopu, un spēcīgas rokas palaista bulta pārdūra pirmā uzbrucēja bruņu kreklu.
Karavīrs nokrita uz mutes, viņa ķermeņa smaguma spiesta, bulta izdūrās cauri ķermenim starp lāpstiņām, paceldama bruņu kreklu kā kupri.
— Tu neizbēgsi, Engelrik Lī! — iesaucās otrs Gaja Gisborna kareivis, traukdamies virsū jauneklim.
Pavārs cīnījās ar trešo, un Mazajam Džonam atlika vienīgi noraudzīties kautiņā, jo pavāram viņa palīdzība nebija vajadzīga, bet jauneklis, kad viņš mēģināja tuvoties, uzkliedza:
— Liecies mierā, strēlniek, es pats tikšu galā!
Pretinieks, acīm redzot, bija spēcīgāks un izveicīgāks
par jaunekli, kurš tikko spēja atvairīt belzienus un, kareivja straujā uzbrukuma spiests, pamazām kāpās atpakaļ uz ceļa malu; Gaja Gisborna algotnis dzina viņu uz grāvi, pie katra cirtiena atkārtodams:
— Še tev maksa par Fransuā Taibuā! Še tev maksa par Fransuā Taibuā!
Pār kautiņa vietu sacēlās biezi, balti putekļi. Kāds zobena nocirsts ozola zars nokrita pie Mazā Džona kājām.
Tai brīdī karavīrs, kas cīnījās ar pavāru, iekliedzās:
— Palīgā, Giljom!
Aizsviedis prom vairogu, jaunekļa pretinieks deva savam ienaidniekam pēdējo triecienu un metās biedram palīgā.
Bet viņš bija nokavējis: karavīra ķermenis, notraipot ceļu asinīm, nogāzās pie viņa kājām.
— Bēdz, Giljom! — ievainotais mirstot nostenēja.
Tad karavīrs, kuru sauca par Giljomu, pārlēca pāri biedra ķermenim un metās bēgt. Mazais Džons pavīpsnāja.
— Skrien labi, taču ne ātrāk par briedi, — viņš sacīja, nesteidzīgi paceldams stopu.
Taču viņš neizšāva, jo no meža izskrēja trīs pinkaini suņi, un strēlnieks tūlīt atskārta, ka tie ir tēva Tuka uzticīgie pavadoņi.
Acumirklī pārlēkuši pāri grāvim, suņi panāca bēgli, nogāza viņu zemē un, zobus atņirguši, apstājās pie sava medījuma.
Draudēdami bēglim ar spīdīgajiem ilkņiem, viņi nepacietīgi raudzījās uz meža pusi.
Beidzot parādījās arī pats saimnieks.
— Zvēru pie svētā Kesberta, — tēvs Tuks izsaucās, izkūņodamies uz ceļa, — jums te bijusi branga plūkšanās! Vai tad tu, Mazais Džon, nevarēji pagaidīt mani?
— Bet kā tad es, svētais tēv, varēju zināt, ka dieva griba virzīs tavu gaitu uz šo pusi?
— Paskat, kā šerifs tevi uzposis! — tēvs Tuks vīpsnāja, taustīdams strēlnieka grezno apmetni. — Bet kas tie par puišiem? Un kālabad izcēlās kautiņš?
Mazais Džons uzsita pavāram uz pleca.
— Tas ir kārtīgs puisis, Arturs no Blendas, kuram gribas pašaudīt karaļa briežus un dižoties zaļajā apmetnī. Bet šis jauneklis pats mums pastāstīs, kā viņu sauc un kāda iemeslā dēļ Gaja Gisborna ļaudis uzglūnēja viņam.
-— Es esmu Elfers no Sailsas, — jauneklis teica, pētīdams zem pleca pārcirsto bruņu kreklu. — Bet tu esi tēvs Tuks, atceros, redzēju tevi krodziņā «Zelta vērsis».
— Tad redz, no kurienes tu esi, puisēn! Pastāsti, pastāsti — kā klājas godājamam seram Stefenam?
— Sers Stefens neuzdrīkstas deguna galiņu pabāzt ārā no savas muižas. Kopš tā laika, kad jūs uz lielceļa paplucinājāt Notingemas kara draudzi, pie mums gan Vor- denā, gan Deirvoldā, gan Sailsā valda klusums. Edvards no Deirvoldas tagad ir pārvaldnieks pie mums. Viņš baidās iepīkstēties, jo līdz šim laikam viņam nav sadzijušas ribas. Tāpēc jau es laidos ceļā, lai jums par visu pastāstītu un satiktos ar Baltrocīti.
— Bet kāpēc tevi gaidīja Gaja Gisborna ļaudis? — Mazais Džons jautāja.
— To nu gan nezinu! Varbūt mana bruņu krekla un zobena dēļ? Es tos ieguvu godīgā cīņā ar sera Stefena .karavīriem. Vai patiešām viņi būtu pazinuši zobenu un bruņu kreklu?
Jaunekļa vaigos atplauka bērnišķīgs sārtums. Mazais Džons pasmējās.
—- Tas tur neģēlis visu laiku pieminēja nez kādu Fransuā Taibuā, — Elfers piemetināja.
Tēvs Tuks strauji apcirtās, padzirdējis šo vārdu.
— Tagad viss ir skaidrs! — viņš sacīja. — Viņi tevi, puisēn, noturēja par Engelriku Lī, sera Ričarda Lī dēlu. Tā ir tava laime, ka tu satikies ar Mazo Džonu! Šie stulbeņi būtu tevi sakapājuši gabalos, iekams pamanītu savu kļūdu. Pārsien viņam roku, Mazais Džon, bet es aprunāšos ar to puisi, kamēr viņš nav sadomājis kaitināt manus suņus.
Mazais Džons noplēsa strēmeli no sava apmetņa un cieši pārsēja jauneklim ievainoto roku.
Pavārs izveda zirgus no meža uz ceļa. Tēvam Tukam piepalīdzot, viņš apsēdināja karavīru ar ragaino ķiveri atmuguriski viņa paša zirgā un cieši piesēja pie segliem, sajoza ar siksnām rokas un kājas. Tad viņš uzšāva zirgam, un tas aizauļoja, aiznesdams bezpalīdzīgo jātnieku.
Elferu piesardzīgi uzsēdināja otram zirgam mugurā. Ar veselo roku viņš saņēma pavadu.
Pavārs izvilka no grāvja maisu ar šerifa mantu. Tad Mazais Džons atvadījās no draugiem.
— Aizvediet Robiņam dāvanas no lorda šerifa, — viņš teica, pamājis uz maisu pusi. — Bet es uzmeklēšu pašu lordu; viņš pašlaik medī kaut kur pie Sudraba strauta. Drīz mēs panāksim jūs.