Divpadsmitā nodaļa
Par to, kā Muks, dzirnavnieka dēls, pamācīja krietnos vilanus
«Jel velciet stopus,» teica viņš,
«Jau vezumnieki klāt.
Mans — pirmais: dzīvos viņš vai mirs,
To izlemšu labprāt.»
Visos Anglijas ceļos čīkstēja ratu riteņi. Gaisā jau riņķoja pirmās baltās pārslas, neiedrošinādamās nolaisties uz zemes. No rītiem peļķes sedza plāna ledus kārtiņa, bet debesis saulrietā dega vara sarkanumā. Tuvojās ziema, un zemju īpašnieki steidzās apbraukāt savus īpašumus — ievākt no vilaniem pēdējo gruntsnomu.
Pa veco Vatlingu, pa plašo Erminu, pa akmeņainām kalnu takām, pa šaurām meža stigām, pa nomaļiem un ļaužu pilniem laukiem, garām ķeltu kapakmeņiem, garām zeltainā lazdā jā slīgstošām romiešu kara nometnēm, garām smagnējām normaņu baznīcām un stūrainām pilīm vērši laiski vilka ratus, kuru riteņi kauca zem jaunās ražas smaguma. Vējš aiznesa mākoņos putekļainus aitu vilnas kušķus, pelavas, dzintaraina medus smaržu, kūpināmo šķiņķu dūmus.
Klosteru klētīm un pagrabiem durvis stāvēja vaļā līdz kājai; paceļamie tilti bija nolaisti kā dienu, tā nakti.
Kvieca cūkas, un gāgināja zosis, skaļi klaudzēja spriguļi piedarbos, aušīgais miezis draiski plaukšķēja, izsperdams mucām spundes, bet visas šīs skaņas nomāca skaļā, griezīgā riteņu čīkstoņa.
Sarkanās kļavas un brūnganie ozoli kaisīja lapu klēpjus zem iejūgto vēršu platajiem nagiem. Zvirbuļi nelabprāt deva ceļu vēršiem, it kā būtu norunājuši, lai tos drīzāk sabrauc nekā aizved no tīrumiem zeltainos graudus.
Suņi skraidīja starp vezumiem, te paskubinādami uz priekšu kūtros vēršus, te atpalikdami pie verstu staba, lai, pacēluši kāju, pārbaudītu, vai vēl saglabājies cietajā akmenī iecirstais uzraksts: «Šo ceļu taisījis Gajs Jūlijs Cēzars.»
Tai vietā, kur Bernisdēlas ceļš šķērso ceļu uz Sailsu, pakalnā aug kastaņa. No tās galotnes Muks, dzirnavnieka dēls, ieraudzīja garu rindu pajūgu. 4
Viņš kā ķirzaka noslīdēja lejā pa gludo stumbru un nolēca zemē, kur smaildegunis Skarlets un Vils Baltrocītis, ietinuši galvas.apmetņos, gulēja ciešā miegā.
— Divpadsmit pajūgi, katru velk astoņi vērši, septiņi vai astoņi zirgi ar nastām, — Muks sacīja, pamodinājis biedrus. — Pats bīskaps nebrauc ar tādu godu. Zvēru pie krusta, viņi nav atstājuši Votersā nevienu cūku, nevienu cālēnu!
— Kāda apsardze? — Skarlets staipīdamies jautāja.
— Skaitīsim pēc kautiņa. Kaut tikai pietiktu bultu.
Riteņu čīkstoņa tuvojās. Vējš atnesa govju īdēšanu,
zosu gāgināšanu, vistu kladzināšanu, dzinēju kliedzienus un pātagu plīkšķus.
— Patiešām, gada tirgus uz riteņiem! Robins mums sados, ja mēs palaidīsim garām tādu balvu!
Pieci bruņoti jātnieki jāja karavānas priekšgalā, trīs mūki tipināja viņiem nopakaļ. Zemu noliektām galvām klumpačoja pie pajūgiem piesietās govis. Skumīgi soļoja nastu nesēji zirgi, līgodamies zem smagas nešļavas.
— Priekšējais būs mans, — sacīja Muks, savilkdams stiegru. — Tu, Skariet, ņem uz grauda lielo, uz baltā zirga. Bet tu, Baltrocīt, — to, kas runājas ar mūku.
Trīs bultas reizē atrāvās no stopiem, it kā tās būtu palaidusi viena roka.
Priekšējais jātnieks kā maiss saguma uz zirga skausta. Tas, kas sarunājās ar mūku, būtu pakritis, ja ceļa biedrs nepieturējis viņu. Trešā bulta, noslīdējusi gar sardzēs vīra bruņu kreklu, iedūrās baltajai ķēvei purnā. Zirgs saslējās uz pakaļkājām un sāniski nogāzās uz priekšējā vēršu iejūga.
Riteņu čīkstoņa apklusa, pajūgu rindu ietina putekļu mākonis.
Vērši baurodami spiedās cits citam virsū, rati apgazas; zosis plivināja spārnus, cūkas kvieca, nastu nesēji zirgi meta kājas gaisā, kamēr nešļava spieda viņus pie zemes.
— Ļaudis, šurp! — kliedza tas sargs, kas bija nokritis no baltās ķēves. — Ar mums ir dievs un svētie! Pie manis, Žofruā, Bonvalet. Visi virsū laupītājiem!
Viņš stāvēja ar zobenu rokā, ar savu ķermeni piesegdams mūkus, kuri bija pasteigušies noslīgt ceļos un salikt rokas. Viņiem blakus gulēja Baltrocīša bultas ievainotais jātnieks.
Bet karavīrs veltīgi sauca palīgā. Izbiedētie zirgi, iekoduši laužņus zobos, jau aizauļoja tālumā, aiznesot prom Bonvaletu un Žofruā. Vēršu dzinēji tik ātri pazuda zem saviem ratiem, kā pele iesprūk alā.
Strēlnieki zem kuplās kastaņas skaļi smējās, redzēdami, cik brīnišķīgi iedarbojušās trīs labi notēmētas bultas.
— Zvēru- pie svētajiem rakstiem, tūkstoš bultu nevar aizvietot Robiņa Huda vārdu!
To pateicis, Skarlets nolēca uz ceļa, sekojot Mukām, dzirnavnieka dēlam, un Baltrocītim. Strēlnieki tūlīt nomērķēja uz vienīgo aizsardzībai gatavo ienaidnieku.
— Klausies, kausli, — sacīja Muks, uzrunādams sardzes vīru, — ja tu te lauzīsies, mēs tev uzdāvināsim trīs krietnas bultas, ko darinājis klibais no Trentas. Tikai baidos, ka tu nonāksi ellē ātrāk nekā paspēsi tās kārtīgi saskaitīt. Bāz savu zobenu makstī, lai nerūsē rudens vējā. Tā! Un tagad paskatīsimies, kādu ciema kukuli mums sūta tas kungs.
Viņš nesteigdamies apstaigāja sadrūzmējušos pajūgus. Skarlets un Vils Baltrocītis cieši vēroja braucējus un pavadoņus, neizlaižot no rokām pret sargu vērstos stopus.
— Tā, — atkārtoja Muks, dzirnavnieka dēls, — tā. Medus un alus, tas labi. Jūsu medus droši vien ir garšīgāks par kameņu medu. Rudzi ir labi. Auzas mums nav vajadzīgas. Ko lai mes darītu ar auzām, ja zirgus neturam? Ha! Kas par cūku! Kārtīga abata lielumā. To tu nobaroji, vilan? Neslepies taču zem ratiem, vai tad es esmu
nelabais? Atbildi, ja tev mēle mutē. Vai tu nobaroji to cūku, ka tā vairāk sniedz platumā nekā garumā?
Dzinējs bailīgi izlīda no ratu apakšas.
— Tava cūka? — Muks atkal prasīja.
— Bija mana, — nedroši atbildēja vilans.
— Kādēļ tu to atdevi mūkiem?
— Par cūku ganībām. Es rentēju zemi no abatijas.
— Un ko vēl atdevi?
— Divas zosis atdevu, desmit vistas, trīs čeldronus auzu.
— Laikam tie tev nebija vajadzīgi?
Tagad no visu ratu apakšām izlīda dzinēji. Viņi neiedrošinājās tuvoties strēlniekam un staipīja kaklus, ieklausīdamies sarunā.
— Kāpēc tad nebija? — zemnieks aizvainotā balsī jautāja. — Man taču bija tikai divpadsmit vistas un divi gaiļi. Bet cūka — visā Votersā nav otras tādas cūkas, to katrs var pateikt.
— Tad ņem tos lopiņus sev, ja tie tev ir vajadzīgi, — Muks piepeši teica.
Vilans palika stāvot ar vaļēju muti un blisināja acis. Viņš kāpās atpakaļ, izbailēs uzlūkodams strēlnieku.
— Sev? Arī vistas? Arī cūku? Bet ko šie teiks?
Viņš pamāja uz mūkiem, kuri joprojām tupēja uz ceļiem, cieši saspiedušies kopā, salikuši rokas lūgšanai. Muks pasmējās.
— Viņi savu daļu ir saņēmuši. Kusties taču veicīgāk! Ņem savu mantu un stiep mājā. Vai tev sieva ir?
— Ir.
— Tad pasaki viņai, ka tā ir Robiņa Huda dāvana. — Tikai tagad visi saprata, ka strēlnieks nejoko.
Pirmais zemnieks vēl mīņājās uz vietas, nezinādams, kuriem svētajiem pateikties par savu laimi, bet cits, šķielēdams uz Muku, sāka raisīt savu govi vaļā no ratiem.
— Nu, nu, drošāk! — strēlnieks skubināja dzinējus.
Vilani veda savu gruntsnomu ar pašu vēršiem. Un,
līdzko Muks bija pamājis ar galvu, pajūgi apgriezās, apgāztie rati tika nostādīti uz riteņiem un pātagas skaļi plītēja vēršu muguras; kaut arī vērši kūtri sāka kustēties, karavāna tik veicīgi atstāja šo vietu, it kā to būtu aizrāvis viesulis.
Izkārpītā ceļa vidū palika medus kubuliņš, vēderīga alus muca un vairāki kviešu un rudzu maisi. Kad čīkstošā
ratu rinda bija pazudusi tālumā, Muks, dzirnavnieka dēls, pagriezās pret mūkiem. Svētie tēvi vēl joprojām tupēja uz ceļiem, nobālējušām lūpām čukstēdami lūgšanas.
Vils Baltrocītis un Skarlets jau sen bija nolaiduši stopus, bet bultas gulēja uz stiegrām. Sardzes virs, nekustīgs kā akmens tēls, skatījās uz to pusi, kur vēl kūpēja riteņu saceltie putekļi.
— Tu, puiš, ej, no kurienes nācis, — Muks sacīja sardzes vīram. — Un paķer līdz šo maitas gabalu, kamēr kraukļi to nav saknābājuši.
Uzvēlis ievainoto biedru seglos, sargs saņēma aiz iemauktiem savu balto ķēvi, caur pieri paglūnēja uz mūkiem un devās prom.
— Ak, vilani, ne katru dienu tas kungs sūta tādus priekus! — Skarlets iesaucās. — Kā kumeļi, kā kumeļi! Vērši rikšoja kā kumeļi! Celieties, celieties, svētie tēvi! Pietiks dievu lūgt. Tik un tā jūs nevarat aizlūgt par visiem saviem grēkiem. Un kāda jēga gan simtreiz atkārtot «Ave», ja šķīstā jaunava dzird jūs no pirmā vārda? Mudīgāk celieties augšā un palīdziet mums sakraut nastas zirgiem mugurā.
Sakrāvuši medu un alu, kviešus un rudzus paši uz saviem segliem, mūki centīgi nostiprināja nešļavu un, vezdami zirgus aiz pavadām, sekoja Skarletam uz Bernisdē- las alām. Skarlets ik pa brīdim atcerējās, cik izmanīgi vilani bija pazuduši no acīm ar savu mantu, un smējās tā, ka viss viņa kalsenais ķermenis tricinājās.
Muks, dzirnavnieka dēls, un Vils Baltrocītis nāca no muguras.
— Oho-ho! — kāds uzsauca strēlniekiem, kad viņi bija iznākuši plašajā meža norā, un atbalss trīs reizes atkārtoja jautro saucienu.
Pazīstamais svilpiens pāršķēla gaisu, un, priecīgi riedami, cits citu apsteigdami, strēlniekiem pretī drāzās tēva Tuka suņi.
— Ehē! Arī tu ved mīļus ciemiņus, tēv Tuk? — iesaucās Muks, dzirnavnieka dēls, un atbalss atkal mētāja vārdus kā spēļu kauliņus. — Tā nu gan ir jauka dieniņa! Un kāds guvums jūsu maisos?
— Robiņam dāvana no lorda šerifa. Atgriezies Mazais Džons. Šo puisi viņš aizvilinājis no šerifa nama, bet zēnu viņi atraduši pa ceļam. Ka tevi sauc? Man izskrējis no prāta, puis.
— Elfers! — vienā balsī iesaucas Skarlets un Vils Baltrocītis.
Bet jauneklis nekā neatbildēja, jo krietnie vilani, vecie draugi, pārāk cieši saspieda viņu. Tik cieši, ka viņš gandrīz novēlās no zirga.