Trīspadsmitā nodaļa
Par to, kā Robins Huds Remisdēlas alā uzņēma dižciltīgus viesus
Lūk, briedis pazibēja skaists,
Bij spalva spoži ruda,
Un tūdaļ puiši trīsdesmit
Tam pēdās mežā zuda.
Noliekuši pie zemes miklos degunus, plītēdami strēlniekus ar savām lunkanajām astēm, tēva Tuka suņi ieskrēja alā, rūpīgi izošņāja visus kaktus un, atraduši, ka viss ir kārtībā, nogūlās ap lāčādu, uz kuras sēdēja Robins, rokām aptvēris ceļus.
«Tūlīt būs klāt!» liecināja viņu jautrie purni, bet acis, kas šķielēja uz alas ieeju, un astes, kas nepacietīgi kulstīja zemi, pauda citu: «Kur viņi palikuši? Kāpēc vēl nav redzami?»
Beidzot skaidras, aukstas saules apmirdzētas stigas viņā galā parādījās vesels gājiens: tēvs Tuks blakus jauneklim, kam mugurā bija ar krustiem apšūts apmetnis; zirgs, kas nesa divus maisus; slaiks jātnieks bruņu kreklā, ar pārsaitētu roku; trīs mūki veda smagi apkrautus zirgus, bet visiem nopakaļ lepns jo lepns soļoja Muks, dzirnavnieka dēls, Vils Baltrocītis un mazais smaildegunis Skarlets.
— Sveiciens Robiņam Hudam no lorda šerifa! — sacīja pavārs, nosviezdams pie Robiņa kājām maisus ar sudrabu. — Mazais Džons lūdza, lai pošoties uzņemt dižciltīgu viesi: ne vēlāk kā šo pašu vakaru viņš atvedīšot šurp manu kungu.
— Bet kas tu tāds esi?
— Šerifa kalps, — pavārs atbildēja. — Un, ja tu gribi, Robin, lai šerifs būtu apmierināts ar pusdienām, es izcepšu briedi taisni tāpat, kā to vienmēr darīju Notingemā.
Tēvs Tuks pagrūda Elferu uz priekšu.
— Šeit ir jauns vilcēns, no kura izaugs pamatīgs vilks! Viņš mums atvedis vēsti no Sailsas.
— Iedzer vīnu un liecies gulēt, — Robins gādīgi teica, ieraudzījis jaunekļa bālo seju. — Vai kauls vesels? Puiši, novelciet viņam šos kankarus un pārsieniet brūci labāk. Miers ar jums, svētie tēvi!
Mūki spiedās cits pie cita, bažīgi raudzīdamies apkārt. Strēlnieki ielenca viņus ciešā zaļā lokā.
— Tava seja man šķiet pazīstama, — Robins uzrunāja vienu no svētajiem tēviem. — Pacel mazliet augstāk savu kapuci! Varu likt galvu ķīlā, ka esam kādreiz tikušies! Tikai, cik atceros, toreiz tev uz apmetņa bija krusts. Tas laikam biji tu, ar ko mēs kopā lūdzām dievu, lai viņš mums sūta no saviem labumiem kādus desmit zelta naudas gabalus? Un šis droši vien ir tavs toreizējais ceļa biedrs, vai ne?
Mazais, resnais mūks sāka kāpties atpakaļ, mēģinādams paslēpties aiz garā krustneša muguras; bet arī tas paspēra soli atpakaļ, atbildei nomurminājis ko nesaprotamu.
— Cik jauki, ka mums atkal iznācis sastapties! — Robins pieceldamies teica. — Tagad mudīgāk pie galda — jūs droši vien esat noguruši no ceļa.
Uz platā galda laistījās šerifa sudraba cepešbļodas un zelta biķeri. Mūki paklausīgi gremoja, neiedrošinādamies pacelt acis uz strēlniekiem, viņi bija drūmi un klusi kā sikspārņi, kas nolikušies uz guļu. Strēlnieki aizgūtnēm cienāja nerunīgos viesus.
— Ņemiet treknākos gabalus, nav taču gavēņa diena. Skatieties, kā tēvs Tuks sukā šķiņķi, bet viņš taču arī ir no garīdznieku kārtas un kopš jaunības gadiem radis pie mērenības ēšanā! Šis vīns nāk no klostera pagrabiem, Brālis krustnesis droši vien jau to labi pazīst.
Kad viesi paēduši noskaloja rokas, Robins apjautājās:
— Sakiet, svētie tēvi, vai jūsu klosteris tālu?
Mūki saskatījās.
Resnis izmisušu skatienu uzlūkoja krustnesi; tas sabli- sināja acis, bet muti nepavēra. Atbildēja trešais mūks, kuram galva bija garena un kaila kā pīles ola, bet deguns atgādināja pīles knābi.
— Mēs esain no svētās Marijas abatijas, — viņš sacīja smalkā putna balstiņā. — Es esmu abatijas galvenais ekonoms un necietīšu nekādus apvainojumus!
— Svētais tēvs, — Robins pasmaidīja, — kādēļ lai es tev darītu pāri? Tas man ir liels gods, ka šķīstā jaunava izvēlējusies savu galveno ekonomu, lai atdotu man parādu!
Mūks atgāza galvu kā pīle, kas dzer.
— Par kādu parādu tu runā, mans dēls?
Robins Huds saskatījās ar saviem strēlniekiem; kad viņš atkal pagriezās pret mūkiem, viņam acīs šaudījās jautras dzirkstis.
— Reiz bija tāds gadījums, kad jaunava Marija aizlika savu vārdu par bruņinieku, kuram es aizdevu četri simti marku.
— Vai jūs, prior, esat dzirdējuši par to? Es nekā nezinu par šo parādu.
— Pietiks jokot, mūk! — Robins iesaucās. — Kas tev ticēs, ka svētā jaunava aizmirsusi savu solījumu? Tu esi svētās Marijas abatijas ekonoms, kurš cits lai zinātu, ja ne tu? Viņa, protams, ir atsūtījusi naudu ar tevi, jo šodien notek norunātais laiks.
Ekonoms iespiedzās, bakstīdams uz visām pusēm savu knābi — gluži kā pīle, kas aizrijusies ar garozu.
— Bet es zvēru, — viņš šņāca, — ka mums nav ne fār- tinga.
— Arī seglu somas ir tukšas?
Uz mirkli plakstiņi piesedza mūka acis, kalsenajā kaklā noguldzās, it kā viņš beidzot būtu norijis savu garozu.
— Tur ir tikai divdesmit markas, ko mēs Votersā ievācām no saviem vilaniem. Zvēru, ka mums vairāk nekā nav.
— Arī es zvēru! — Robins atteica. — Ja jaunava Marija patiešām ir tik nabadzīga, es neņemšu ne fārtinga no šīs naudas un pat piemetīšu klāt viņas mantai. Bet, ja tur atradīsies vairāk par divdesmit, tas nozīmēs, ka svētā jaunava atsūtījusi savu parādu. Ej saskaiti, Skariet! Es zinu, tev nesajuks rēķini.
Skarlets veiklā lēcienā kā zaķis izspruka no alas un izklāja zālē savu apmetni. Viņš atraisīja pie mūku segliem piestiprinātās somas un izbēra no tām uz vadmalas zelta kaudzīti un sudraba riekšavu.
Viņš ilgi skaitīja monētas, tad atgriezās pie galda.
— Šķīstā jaunava atsūtījusi astoņi simti marku! Sudrabu es neskaitīju.
— Redzi nu, mūk! Ne velti es tam bruņiniekam teicu: izstaigā visu Angliju no jūras līdz jūrai, un tu neatradīsi drošāku galvinieku. Ja svētajai Marijai atkal būs kāda vajadzība, es allaž izpalīdzēšu.
Ekonoma seja vēl vairāk izstiepās, bet deguns atkal sāka bakstīt gaisu. Viņa mute vārstījās vaļā un ciet, un visi strēlnieki ziņkārē gaidīja, kādi vārdi nāks ārā no tās.
Bet tai brīdī pie alas ieejas atskanēja Mazā Džona skaļā, jautrā balss:
— Redziet, lord šerif, šajā alā no manis paslēpās zaļš briedis ar zelta ragiem. Viņš mani apžilbināja, es neuzdrīkstējos izšaut bultu uz viņu.
Jātnieks un gājējs apstājās uz sliekšņa, un jātnieks, paraudams pavadu, iebrēcās:
— Nolādēts! Tu esi apmānījis mani, Reinold Grīnlīf!
No ērzeļa pakavu apakšas pašķīda dzirksteles, bet Mazais Džons paspēja sagrābt tā iemauktus no vienas puses un Robins Huds — no otras.
— Piedod, lord šerif, — Robins teica, — kādēļ tu manu strēlnieku dēvē par Reinoldu Grīnlīfu? Pie mums viņu vienmēr sauca par Mazo Džonu. Mazais Džon, palīdzi dižciltīgajam lordam nokāpt no zirga.
— Sveiciens dārgajam viesim! — vienā balsī ieaurojās visi strēlnieki, kas tikai bija alā.
Robins nosēdināja šerifu pie galda blakus svētās Marijas abatijas ekonomam.
— Man prieks tevi redzēt, šerif, — viņš sacīja. — Jau sen nebiju ticies ar tevi: kopš tā laika, kad klejojošs podnieks uzdāvāja tavai sievai trīs lieliskas krūzes un tu uzlūdzi viņu pie sava galda. Beidzot es varu tev samaksāt gods godam! Vai medībās veicās labi? Tu redzēji, Robins Huds vēl nav izšāvis mežā visus karaļa briežus. Mēs parasti izvēlamies treknākos, tādus, kas paši prasās katlā. Nobaudi, šo gatavoja tavs pavārs un zvērēja, ka strādājis centīgāk nekā Notingemā. Arī no alus neatsakies — par tā garšu un krāsu galvo svētās Marijas abatijas galvenais ekonoms.
Vai nu blakus sēdošo mūku dzeltenās sejas atgādināja atturības un gavēņa priekšrocības, vai arī šerifam šķita pārāk pazīstama sudraba cepešbļoda, uz kuras pavārs vi
ņam pasniedza sulīgu brieža gaļas gabalu, vai arī pavārs, kas atklāti smējās par savu kungu, viņam šķita nevīžīgs un nepietiekami godbijīgs kalps, — šerifs, lai kā viņu pierunāja, ēdienam nepieskārās.
— Atlaid mani, nekaunīgais strēlniek, — šerifs sacīja Robiņam Hudam. — Es tev samaksāšu, cik tu prasīsi, kaut arī labprāt pakārtu tevi, kā esmu kāris tavus ļaudis.
— Nē! — Robins stingri atbildēja. — Nekas nav dārgāks par krietnu ciemiņu. Vienīgi tad, ja mani ļaudis būs ar mieru par dažiem zelta gabaliem piedot tev visas pāres- tības", es viņiem paklausīšu. Skeitlok, Vil Baltrocīti, Muk, Skariet, Vil Statlij un Mazais Džon! — Robins pārlaida skatienu saviem strēlniekiem. — Dižciltīgais šerifs piedāvā mums izpirkšanas naudu. Cik tu, Skeitlok, ņemsi par roku, ko Ralfa Merdaha ļaudis nocirta tavam dēlam?
Skeitloks nesteigdamies iedzēra vīru, tad pamirkšķināja tēvam Tukam, kas sēdēja viņam blakus.
Cik lai ņem no viņa? Vienu vai abas rokas?
Bet cik tu, Skarlet, ņemsi par rievu, ko iespiedusi sprādze, kuru es noņēmu no tava kakla?
Strēlnieks nekā neatbildēja.
Muk, dzirnavnieka dēls, — Robins turpināja, — es atceros, ka dižciltīgā lorda šerifa mežsargi norldīja suņiem tavu sievu. Par cik markām tu pārdosi savas sievas piemiņu? Vai tev pietiks simt marku? Tu redzi, šerif, mani ļaudis klusē. Protams, visi vēl nav sanākuši; varbūt no rīta ieradīsies pārējie un kādu iekārdinās solītie labumi, — aklo Henriju, kuram tu izdūri acis, vai Donkasteras Dāvidu, to pašu, kura zemi tu uzdāvināji seram Gajam Gisbornam. Bet šo nakti tev vajadzēs pārlaist kopā ar mums jautrajā Bernisdēlas mežā.
Suns, kas gulēja pie tēva Tuka kājām, atlaidās uz sāniem un nožāvājās, sārtā mēle satinās rullītī.
Resnais mūks sērīgi nolūkojās uz zilpelēkā mijkrēslī izzūdošo stigu.
Vismaz atlaidiet mūs! — Viņš iešņukstējās. — Drīz taču iestāsies nakts.
Šajā izsaucienā bija tik daudz īsta zaķa pastalas baiļu, ka Robins Huds sāka smieties. ».
Ejiet ar, — viņš sacīja mūkiem. — Jūs godīgi izpildījāt šķīstās jaunavas Marijas uzdevumu, un es negribu, lai viņas kalpi celtu man neslavu savā svētajā mājoklī. Dod viņiem zirgus, Vil Statlij. Bet šis, — viņš pamāja uz šerifu, — lai šodien izbauda, cik salda guļa mežā uz saknēm zem zaļās Linkolnas vadmalas.
Vienā mirklī šerifam norāva samta apmetni un zvērādu apšūtos svārkus, no kājām — zābakus ar zelta piešiem. Viņam uzmeta plecos zaļu apmetni no Linkolnas vadmalas, un līdz rītām viņš knosījās uz sasalušās zemes, gudrodams briesmīgu sodu Robiņam Hudam.
Nolādēts! — aukstumā zobus klabinādams, šerifs atkārtoja. — Tu, laupītāj, dārgi samaksāsi man par šo nakti!
Vai tev bija laba gulēšana, dižciltīgais lord? — no rīta viņu sveica jautrais strēlnieks. — Vai nav tiesa, šie ozoli dzied šūpļa dziesmas?
Lai man sola visas Anglijas bagātības, es šeit negulēšu otru nakti, — šerifs drūmi atbildēja, nolaizdams acis strēlnieka dzedrā skatiena priekšā.
— Bet tu šeit dzīvosi kopā ar mani — ne tikai mēnesi vai gadu vien, — Robins attrauca. — Tu gulēsi zem šī ozola, kamēr es neizdzīšu tev uzpūtību, šerif. Šoreiz tev dāvinu dzīvību, tādēļ ka tu biji laipnīgs pret manu Mazo Džonu.
Šerifs sēdēja uz apsūnojuša celma, neveikli tīstīdamies zaļajā apmetnī. Viņa sirmā, izspūrusī bārda drebēja vējā. Pie krunkainā kakla bija pielipuši zāles stiebriņi un sūnas.
Skeitloks, Muks, dzirnavnieka dēls, tēvs Tuks, Vils Statlijs un Vils Baltrocītis stāvēja blakus, Mazais Džons nospļāvās caur zobiem un atmeta ar roku.
— Labi, — sacīja Robins. — Šeit ir mans zobens, šerif. Pie tā man zvēri, ka tu nedarīsi ļaunu ne man, nedz maniem strēlniekiem ne uz zemes, nedz jūras ceļos.
Šerifs tik steidzīgi pielēca kājās, ka apmetnis pavērās, atklājot iekritušas baltas krūtis.
— Zvēru! Zvēru! Zvēru! — viņš trīsreiz atkārtoja. — Es būšu tev uzticīgs draugs, Robin Hud!
— Tad šķin prom no šejienes, vecais. Un pasteidzies, iekams mani puiši nav pārdomājuši.
Šerifs ielika basās kājas kāpšļos; vējš rāva nost no viņa pleciem zaļo Linkolnas apmetni.
— Ar karstu dzelzi es izdedzināšu šo midzeni! — šerifs, zobus sakodis, šņāca, skubinādams zirgu ar pletni.