Četrpadsmitā nodaļa,
kurā stāstīts par svētā Hjū brīnumdarītājiem pīšļiem un vēl kaut ko
Bet bultas bija kādas, garumā — jards!
Tām spalvas ziedojis pāvs!
Un iepriecē acis uzgali kalts
Sudrabs spīdīgi blāvs.
Piīhmeness spīdēja tik spoži, ka meža katru sprungulīti varēja saskatīt uz taciņas. Sudrabotie ozolu zari klāja zālei pāri melnu ēnu, bet tur, kur lapotne retojās, lejup snie-cās dūmakaini staru kūļi.
No resniem baļķiem celtās mežsarga būdiņas priekšā apstājās neizskatīgs kleperis. Sausnējs večuks neveikli nošļūca no segliem un, stipri pieklibodams ar vienu kāju, aizklumburoja pie loga. Viņš piedauzīja pie dēļa, ar ko logs bija aizklāts no iekšpuses, un tūlīt pie spraudziņas parādījās neuzticīga acs.
— Atver, labais cilvēk, — vēlīnais viesis klusām lūdza. — Esmu galīgi apmaldījies jūsu mežā.
Spraugā pazibēja sarkana gaismas strēle, nodzisa, atkal iedegās: būdiņas saimnieks uzpūta uguni.
— Kas tur vēl atdzinies? — atskanēja nelaipna balss.
Vecītis piegrūda bārdiņu pie loga un skaļi uzsauca:
— Es esmu kurpnieks, jāju uz Notingemu pēc ādām, uz tirgu! Ielaid mani pārnakšņot, saimniek!
Nožvarkstēja aizšaujamais.
Smagās durvis atvērās, un mēness gaismā iedzalkstījās īru dunča asmens. Melnais Bils, karaļa mežsargs, sagaidīja vēlo viesi uz sliekšņa.
— Tu esi viens? — jautāja mežsargs, ielūkodamies ēnā aiz vecīša jņuguras.
— Kā Ādams, kad vēl nebija Ievas, — vecais priecīgākā balsī atbildēja. — Ak tā, man ir līdzi svētā Hjū kauli.
Viņš iegāja būdā un ieveda zirgu līdzi. Novietojis zirģeli tajā kaktā, kur mežsarga ērzelis pie siles šķindināja ķēdi, vecais nometa no pleca nelielu ādas somu.
Melnais Bils, drūmi sabozies, aplūkoja viesi. »
— Un kas tev somā, kurpniek?
Vecītis atraisīja tarbu un piebāza mežsargam pie deguna kādus desmit nažus, īlenus un urbjus. Šķelmīgi smīkņādams sirmajā bārdelē, viņš sāka ātri, ātri bērt, tā ka Melnais Bils nevarēja iespraust ne vārdiņa.
— Svētā Hjū pīšļi ir varena manta! Svētais Hjū taču ari bija klejojošs lcupnieks, tāds kā es. Bet, kad viņam uzmeta kaklā cilpu par to, ka viņš bija iemīlējis daiļo Vini- fredu, viņš lielās bēdās izsaucās: «Klausieties, visi kurpnieki, kas vien esat uz šīs dieva zemītes! Man nav ko jums novēlēt. Bende man atņems dzīvību, manu miesu sa- knābās rijīgie putni. Es jums atstāju savus kaulus, lai tie nes jums laimi.» Ielej man kausu alus, saimniek, dod izskalot rīkli pēc ceļa. Brangs, brangs tev alus, mežsarg! Un tā jautrie kurpnieki gāja garām karātavām, klausās — vējā grab svētā Hjū baltie kauli. Viens saka: «Skatieties, re, kur kauli, ko svētais mums novēlēja!» Otrs jautā: «Bet kālabad dzīvajam vajadzīgi miroņa kauli?» — «Kālabad?
Kauliem taču piemīt tāds spēks kā bebra smadzenem. vai vardes mēlei. Ja tu izkaltēsi bebra smadzenes, sagrudīsi pulverī un pievienosi glumenieku, ko saimnieces liek pie siera, un ar šo ziedi notriepsi slieksni, tavā mājā neienāks neviens zaglis. Bet vardes mēlē ir tāds spēks, ja uzliksi to aizmigušam cilvēkam uz krūtīm, tad guļošais tev atbildēs uz katru jautājumu un pastāstīs, kas būs rīt un pēc desmit gadiem. Bet, ja tu ieliksi zābakā vībotnes lapu, tad varēsi nostaigāt kaut četrdesmit jūdzes un nejutīsi nogurumu. Bet ja kurpnieks ieliek somā svētā Hjū kaulus…»
— Pagaidi, vecais, netarkšķi! — Melnais Bils pārtrauca viesi. — Tu nevienam neiestāstīsi, ka esi kurpnieks. Ko kurpnieks darīs ar urbjiem? Es pārāk labi pazīstu tavu bārdu. Vai tikai tu neesi klibais bultu meistars no Trentas? Kā, tev arī bultu maks pie segliem?
— Un ja arī tā būtu? — vecais atbildēja, ne aci nepamirkšķinājis. — Ja svētā Hjū pīšļi palīdz kurpniekam, kāpēc lai tie nekalpotu krietnam bultu meistaram?
— Kāds vējš tad tevi atpūtis uz šo pusi, vecais?
— Tu jau nu zini, kāds, — ciemiņš piemiedza aci. — Tas pats vējš, kas trīsdesmit gadu nedod man miera un kā kritušu lapu vazā apkārt pa visu ziemeļu novadu. Stāsta, ka Notingemas šerifs esot izziņojis strēlnieku sacensības svētā Pētera dienā? Tā nu es nospriedu — gan jau kādam būs vajadzīgas labas bultas.
-— Sen tu nebiji redzēts mūsu mežos, — mežsargs piezīmēja, ieliedams vecītim tumšu alnf
— Vai nu maz Anglijā pilsētu un ciemu! Diemžēl man tikai divas rokas. Grūti vazāt pa ceļiem savus vecos kaulus, bet labs strēlnieks vienmēr sameklēs klibo no Tren- tas. Aizvakar pat pie manis uz Donkasteru atnāca šejienes zēni. Saka, Šērvudā esot daudz laba medījuma, tikai šerifa glūņas sargājot pie katra celma.
Melnais Bils sarauca uzacis.
— Skaties, vecais, pazaudēsi savu galvu! Es jau sen esmu pamanījis, ka laupītājiem ir tevis taisītas bultas.
— Tāds jau mūsu amats. Vai tad audējs vainīgs, ka jautri zēni staigā viņa austā vadmalā? Ka tikai bultas labi nostrādātas, — kura roka tās palaidīs no stiegras un kādā mērķī, tā nav mūsu darīšana. Paskaties, vai tu esi redzējis tādas bultas?
Bultu meistars aizkliboja pie sava zirga, atraisīja no segliem lielu bultu maku un nolika to uz galda.
— Šīm platajām kaujas bultām ir īsti flāmu uzgaļi. Šī ir «adata» — sīkam medījumam. Šī domāta spēcīgam vējam, — meistars stāstīja, saudzīgi vilkdams ārā no bultu maka savus darinājumus. — Spalvas tai iestiprinātas cita citai šķērsu iepretī, lai bulta lidojumā grieztos. Šī, sarkanā, ar pāva spalvu, — kad vējš no labās rokas, bet šī — kad vējš no kreisās. īsā — tālšāvējam stopam, bet šīs, jardu garumā, — sešu pēdu stopam …
Melnais Bils, tuvinādams bultas acij, pārbaudīja, vai tās ir taisnas. Piepeši viņš pamanīja, ka bultu meistars, līdz pusei izvilcis vienu bultu, steidzīgi iegrūž to atpakaļ makā.
— Paga, pagai — mežsargs iesaucās. — Parādi man to, no kļavas koka.
— Šo te?
— Ne taču, to, ko tu noslēpi, vecais.
— Tā ir slikta bulta. Labāk ņem šo. Skaties, tai galā ir iedobīte, kur ieziež vasku, lai nenoslīdētu no stiegras.
Bet Melnais Bils jau pastiepa roku un izrāva no maka kļavas bultu.
— Ak šī, pēc tavām domām, ir slikta, meistar? Es redzu, ka tu blēdies. Man šķiet, ka labākas tavā makā nav.
Mežsargs paņēma savu sešpēdu stopu un pielika pie stiegras spīdīgo, pulēto bultu.
— Taisni kā šim stopam taisīta! Zvēru pie krucifiksa, ar tādu bultu man sacensība Notingemā nav bīstama! Pārdod man to, vecais!
Strēlnieks pakratīja galvu.
— Šī bulta tev neder, puis. Redzi, tā svelpj.
— Ko tas nozīmē — svelpj?
— Uzgalī iegriezta sprauga. Tur pūš jvējš, un bulta lidodama svelpj.
— Kālab tad tu iztaisīji svelpjošu bultu?
Meistars minstinājās.
— Tā … tā man pavēlēja, — viņš nomurmināja.
— Saki atklāti, vecais, — kam tu taupi to bultu?
— Vienam brašam puisim, kas arī svētā Pētera dienā būs Notingemā.
Melnais Bils, saraucis uzacis, tik cieši noskatīja klibo, it kā gribētu to caururbt ar skatienu.
— Vai domā piemānīt mani, vecais? Vai atkal sāksi man gvelzt par svētā Hjū pīšļiem? Robiņam Hudam šo bultu neredzēt, jo tu to uzdāvināsi man, karaļa mežsargam!
— Bet ja ne? — klusi jautāja klibais bultu meistars no Trentas.
— Ja ne, — mežsargs noskaitās, — es to atņemšu ar varu, bet tev parādīšu, kā ložņāt pa laupītāju alām!
—- Nu labi, ņem, Melnais Bil. Tikai skaties, nevienam ne pušplēstā vārdiņa, citādi kāds iešaus man krūtīs paša taisītu bultu.
Kļavas bulta ar spraudziņu uzgalī pazuda mežsarga bultu makā.
Atlasījis vēl divas tādas pašas, Melnais Bils tās ielika makā blakus pirmajai.