Piecpadsmita nodaļa
Par to, kā Notingemas šerifs uzdāvināja Robiņam sudraba bultu
Lai Notingemā viss pārmeklēts tiek!
Ja šerifs tā lika — tad diedz!
Bet Robins jau soli pa mežiem liek,
Pats jautrs — kā lapotnē zieds.
Uz visiem ceļiem, ciemos un pilsētās heroldi izziņoja šerifa vēsti:
— Klausieties! Klausieties! Klausieties! Klausieties, visi krietnie ļaudis, klausieties, mednieki, karavīri un mežsargi! Klausieties visi, kas nesā stopu un bultu maku! Šis ir dižciltīgā Notingemas šerifa aicinājums. Svētā Pētera dienā mēs aiciņām visus labus šāvējus no ziemeļu puses uz jautru sacensību. Kas labāk par visiem šaus mērķī, tas kā balvu saņems tīra sudraba bultu. Bultai būs uzgalis un spalvas no tīra zelta. Un šis šāvējs tiks dēvēts par labāko ziemeļu novada strēlnieku šaipus Trentas. Dievs, sargi karali Ričardu un pestītāja atdusas vietu!
Cits jāšus, cits kājām, vienatā un draudzīgos pulciņos, no Mensfīldas un no Ollertonas nāca strēlnieki uz Notingemu.
Robiņa Huda puiši, atstājuši Šērvudā un Bernisdēlā savus zaļos apmetņus, dzeltenos, zilos, brūnos kamzoļos
ģērbušies, pa vienam ienāca pilsētā garām modrajiem šerifa sargiem; viens gāja pa ziemeļu vārtiem, otrs pa dienvidu vārtiem iejāja uz veca ēzeļa. Bet šerifa kalpi joprojām gaidīja, kad tad pilsētā parādīsies veiklais strēlnieks ar savu kara draudzi. Viņa dēļ taču heroldi bija pūtuši taures uz visiem ceļiem!
Šerifs un augstie viesi uzkāpa uz paaugstinājuma, kas bija izgreznots ar raibām lentēm. Šerifam pie labās rokas sēdēja viņa sieva cieši sašņorētā ņieburā, ar auskariem ausīs, garās bizes bija ieliktas izšūtās zīda kulītēs.
Zobeni klaudzēja gar dēļiem, kamēr bruņinieki sasēdās savās vietās.
Pūlis cieši ielenca plašo šauj lauku — karotāju dzelzs ķiveres pamīšus ar zemnieku tūbas platmalēm.
Četri simti strēlnieku, stiegras trinkšķinādami, gaidīja sacensības sākumu.
Mazs vecītis ar ādas somu pār plecu noslīga uz ceļiem šerifa priekšā.
— Dižciltīgais lord šerif, — viņš klusi teica, paskatījies visapkārt, — ja tu man uzdāvāsi vienu zelta marku, es tev pateikšu, kā starp šiem strēlniekiem atrast laupītāju Robiņu Hudu.
— Kas tu tāds esi, un kas tev zināms par laupītāju, vecais?
— Es esmu bultu meistars no Trentas, ser. Es iztaisīju Robiņam Hudam bultas, ar kurām viņš ieradīsies svētkos. Šo bultu uzgaļos es ierobu mākslīgas spraugas, tā ka bultas lidodamas spalgi un gari svelpj. Laupītāju nevar pazīt starp citiem strēlniekiem, jo viņš ir pārģērbies un nokrāsojis bārdu. Bet tu viņu atšķirsi pēc svelpjošām bultām.
Šerifs ķēra ar roku muķī, kas karājās pie jostas, un pasvieda vecītim mazliet sudraba.
— Tu esi pelnījis balvu, vecais! Ja tavas bultas palīdzēs notvert laupītāju, tu Saņemsi jaunu svārku un piedevām naudu.
Viņš pieaicināja pilsētas sardzes priekšnieku un pavēlēja izsekot strēlnieku, kura bultas skaļi svelpj, un saņemt to ciet, tikai nemanāmi un klusām, lai netraucētu svētku priekus.
Pa to starpu sākās šaušana.
Divi simti divdesmit jardu no svītras zemē bija ierakts apaļš mērķis.
Strēlnieki, ar ceļgalu piespiezdami lokano koku, salieca stopus, lai uzmestu stiegras cilpu uz ierobi] urna. Šķita, ka pār šauj lauku, griezīgi kliegdams, aizlaižas putnu bars, — tur savītās dzīslas dziedāja zem spēcīgiem pirkstiem.
Te šur, te tur satrūkdama skaļi noplaukšķēja pārāk cieši savilkta stīga.
Melnais Bils vērīgi ielūkojās strēlnieku sejās.
Viņš pazina Mazo Džonu, Baltrocīti, kārno strēlnieku, ar kuru reiz jau bija ticies šauj laukā aiz pilsētas mūriem.
Bet Robins nebija redzams.
Kad pienāca mežsarga kārta, viņš drošu roku palaida bultu mērķī, un šī bulta neskanēja citādāk par visām pārējām, jo labākās, ko bija dāvājis klibais no Trentas, Melnais Bils glabāja grūtajai sacensībai, kas vēl bija priekšā.
Pie svītras izspraucās neredzīgais ar diviem sarkaniem dobumiem acu vietā, vilkdams līdz trīskājainu suni.
— Bezacis ar bezkājaini! Dodiet ceļu! — kliedza bērni, un ļaudis pašķīrās,, lai palaistu aklo.
Notingemā visi zināja, ka vecais Henrijs kādreiz bijis pirmais šāvējs visā Anglijā, bet šerifs notvēris viņu medībās karaļa mežā un par sodu izdūris viņam acis.
Puisis aveņsārtā kamzolī uzlika roku aklajam uz pleca.
— Sveiks, Henrij, — viņš klusi sacīja. — Ko tad tevi neredz Sērvudā?
Neredzīgais sarāvās.
— Atnākšu, atnākšu, strēlniek, — viņš atbildēja. — Notingemā jau metas garlaicīgi.
Aklais pielieca galvu un ilgi ieklausījās bultu dūkšanā.
— Ak, ka gribētos pašaudīt! — viņš nopūtās.
Puisis sārtajā kamzolī ielika aklajam rokās savu stopu un bultu.
— Parādi viņiem, Henrij, ka šādam mērķim acis nemaz nav vajadzīgas.
Vēl viena bulta aizsvelpa garām un atsitās pret mērķi.
— Zvēru pie svētās trīsvienības, patiešām parādīšu! — Aklais pasmaidīja platu smaidu. — Paturi manu suni, dēliņ. Ei, puiši, palaidiet mani pie svītras.
Atgāzis galvu atpakaļ, viņš piegāja pie svītras, kur strelnieki rādīja savu māku. Pūlis pieklusa, vērodams aklā lepno stāju.
— Šaujiet, šaujiet, puiši! -— vecītis skubināja. — Šaujiet spēcīgāk, lai es sadzirdu mērķi.
Stops sastinga viņa rokā.
Vecais strēlnieks nekustēdamies ieklausījās, kā bultas atsitas pret apaļo dēli. Bulta, kas bija atvilkta aiz labās auss, lēnām griezās, sekojot skaņai; viegla pūsma kustināja spilgtās pāva spalvas uz tās kāta.
— Cik jardu līdz mērķim?
— Divsimt divdesmit.
Ievingrinātā roka pacēla bultas uzgali collu augstāk.
— Skaties, šerif, — aklais skaļi teica, nepagriezdams galvu, — tādos mērķos jau tikai akliem vien jāšauj!
Viņš ar tādu spēku palaida stiegru, ka bulta pāršķēla mērķi uz pusēm. Pēc tam, nepiegriezdams vērību strēlnieku un tautas jūsmīgajiem saucieniem, augstu celdams ceļgalus, gāja prom no svītras. Puisis sārtajā kamzolī skrēja viņam pretī ar trīskājaino suni pie siksnas.
Pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr visi četri simti strēlnieku izšāva pirmo reizi.
Otrajā kārtā bija palikuši piecdesmit.
Mērķi nostādīja simt jardu tālāk, un pa trim bultām tajā iešāva tikai septiņi: zilais kamzolis, rudais kamzolis, Melnais Bils, aveņsārtais kamzolis, kārnais strēlnieks un divi no šerifa apsardzes.
Tagad kalpi atnesa klēpi šmaugu kārkla vicu, kam bija nomaukta miza, un iedūra trīs vicas zemē trīssimt jardu no svītras.
Zemnieki jautriem izsaucieniem uzkurināja strēlniekus:
— Vai patiešām kāds varēs ar bultu nošķelt tādas tievas viciņas?
— Tas tikai Robiņam būtu pa spēkam!
— Vecais Henrijs jau droši vien trāpītu, ja viņam būtu • acis.
— Bet Robins laikam nobijies: nez kāpēc šodien nerādās.
— Skaidrs taču — katram sava āda dārga. Ja viņš atnāktu, lords šerifs viens divi nogrābtu viņu.
— Ei, tu, rudais kamzoli! Ko tu tur čuksti savai stiegrai? Pasaki, kā sauc tavu svēto, lūgsimies kopā — varbūt viņš ātrāk uzklausīs!
Kārnais strēlnieks pirmais izgāja pie svītras.
— Re, kur strēlnieks! Ne strēlnieks, bet bulta: gan tievs, gan viegls!
— Ko viņš tur pesteļo? Paskat: pameta spalviņu gaisa!
— Viņš ķer vēju.
Uzmanīgi novērojis spalviņas lidojumu, strēlnieks nomērķēja un palaida stiegru. Vica notrīcēja, bulta skāra to, bet aizlidoja garām. Ar otro šāvienu viņš sašķēla kārkla vicu, trešā bulta netrāpīja.
•— Nu, rudais kamzoli, parādi, vai tavs svētais mīl tevi!
Labi noaudzis puisis lempīgā gaitā piegāja pie svītras, noslaucīja labo roku pie sava rūsganā kamzoļa, nostājās, plaši iepletis kājas, un izšāva. Vica, ko spēcīgais trieciens bija izrāvis no zemes, nokrita zālē.
Melnais Bils caur pieri paglūnēja uz strēlnieku: viņu kaitināja Mazā Džona veiksme.
Otra vica sašķīda šķēpelēs.
— Ai, rudais, ai, rudais! — pūlī kliedza. — Viņš taču varētu mušai acī trāpīt, ja labi notēmētu.
Bet trešo reizi Mazajam Džonam nošķiebās. Viņa vietā pie svītras nostājās zilais kamzolis.
Vils Baltrocītis, divas reizes no vietas izšāvis neveiksmīgi, vainīgi atskatījās uz puisi sārtajā kamzolī. Tas pārmetoši pašūpoja galvu.
Pirmais no šerifa sardzes vīriem izšāva trīs bultas, bet visas aizlidoja grūtajam mērķim garām.
Tagad pienāca Melnā Bila kārta. Pēc sava paraduma viņš tā piemiedza aci, ka strēlnieki plīsa no smiekliem.
Pāri laukam aizšalca garš, griezīgs svilpiens.
Tēmējums bija pārāk zems — bulta iecirtās zemē pie pašas vicas.
— Aiztaisi ciešāk aci! — no visām pusēm sauca. — Neuztraucies, bārdaini! Velns pagrūda tavu elkoni!
Šerifs, izdzirdējis bultas svilpienu, piecēlās.
— Kur tava izdaudzinātā veiklība, strēlniek? — viņš . izsmejoši jautāja, un mežsargs atbildēja ar izbrīnījušos skatienu. — Paradi, parādi, kā jūs šaujat karaļa briežus!
Apmainījis stopa stiegru, Melnais Bils atkal izšāva. Nekustīgajā klusumā atkal aizdžinkstēja spalga, svelpjoša skaņa. Otra vica pāršķīrās uz pusēm, pēc tās arī trešā.
— Kas šim puisim par bultām? Šņāc kā čūskas. Bet labi mērķē! Ja viņš piešaudītu …
Kad melnbārdainais strēlnieks iejuka pūlī, ap viņu sacēlās kņada. Bet visas acis bija vērstas uz mērķi, jo pie svītras jau stāvēja otrs karavīrs no šerifa sardzes un mērķēja.
Viens… Pirmā vica, bultas ieskrāpēta, salīgojās.
Divi… Otrai norāva galotni.
Trīs … Trešā vica pāršķīrās uz pusēm.
Pūlis salīgojās, četri simti stopu pacēlās gaisā, sveicot prasmīgo šāvēju. Šerifs atkal piecēlās, un viņa rokā atmirdzēja zelts un sudrabs — bulta, kas bija paredzēta sacensību uzvarētājam. Vienu mirkli viņš vilcinājās, noskatīdamies, kā viņa sardzes vīri velk prom no šauj lauka melnbārdainu strēlnieku, kas pretojās.
Tajā brīdī pie svītras iznāca puisis aveņsārtajā kamzolī.
— Tādi braši zēni man patīk, — puisis jautri teica, uzsizdams ar smagu roku karavīram pa plecu. — Bet mūsu sacensība vēl nav beigusies. Ei, jūs tur, nesnaudiet! Iespraudiet jaunas vicas!
Trīs bultas, pāva spalvām laistoties, cita pēc citas aizlidoja no viņa stiegras, lauka viņā galā līgojās trīs sašķeltas vicas.
— Bet tagad, puis, mēs atkal sacentīsimies, — Robins pačukstēja šerifa strēlniekam. -— Tikai norunāts: ja tu šausi labāk par mani, es iešu kalpot pie tevis, bet, ja pārāks būšu es, — tev jānāk kopā ar mani klejot pa jautrajiem mežiem!
Šerifs nolaida sudraba bultu, gaidīdams, kad pieklusīs pūļa apdullinošā rēkoņa.
Kad saucieni bija noklusuši, viņš sacīja:
— Es nezinu, kam lai piešķir balvu. Kā lai pasaka, kurš no jums labāks, ja abi šāva nekļūdīgi? Izvēlieties, kā jūs tagad sacentīsieties.
— Lai saka Henrijs, — pūlis sauca. — Lai Henrijs saka!
Desmitiem roku pastūma aklo uz priekšu.
— Lai paSpēkojas, kurš labāk šauj sviedienā! — teica Henrijs.
Un tūlīt tauta uztvēra viņa vārdus.
— Sviedienā! Sviedienā! Šaujiet sviedienā!
Karavīrs pamāja ar galvu.
Viņš atkal piegāja pie svītras un, turēdams gatavībā uzvilktu stopu, uzgrieza šauj laukam muguru. Tagad viņš nevarēja redzēt, kādā attālumā un kurā vietā vica tiks iesprausta zemē. Pēc šerifa zīmes viņam vajadzēja pagriezties un, iekams šerifs noskaitīs līdz trīs, izšaut bultu.
— Gatavs! — šerifs sacīja. — Viens … divi„. trīs!
Karavīrs izšāva, bet netrāpīja. Šerifs saviebās, jo vēlēja veiksmi savas sardzes strēlniekam, bet nekādā gadījumā nepazīstamajam zemniekam aveņkrāsas kamzolī.
Kad tas uzgrieza muguru šauj laukam un vica bija iesprausta zemē jaunā vietā, šerifs atkal iesaucās: «Gatavs!» — un skaitīja līdz trīs.
Šoreiz viņš skaitīja daudz ātrāk, bet strēlnieks aveņkrāsas kamzolī paspēja laikā izšaut.
Apmetuši gaisā plašu loku, bulta nošņāpa baltās vicas galotni.
— Tad saņem balvu! — šerifs teica, sniegdams strēlniekam aveņkrāsas kamzolī bultu ar tīra zelta uzgali un spalvām. — Tu patiešām pelni, ka tevi sauc par labāko strēlnieku visā ziemeļu novadā šaipus Trentas.
Nepazīstamais sārtajā kamzolī, palocījies šerifam un gavilējošam pūlim, ielika bultu savā makā.
Viņu ielenca zilie, rudie, dzeltenie kamzoļi.
Kāds parāva strēlnieku aiz piedurknes. Tas bija klibais bultu meitars no Trentas.
— Mums jāpasteidzas, draugi, — viņš atgādināja. — Drīz viņi sapratīs, ka tos pievīlusi bulta, kas vējā svelpj.