Sešpadsmitā nodaļa
Par to, kā Robins izglāba trīs atraitnes dēlus
«Jā, drānas,» šerifs sacīja,
«Un naudas — vesels maiss.
Viens svārks un pensu trīspadsmit —
Lūk, bendes pelnītais.»
— Kas tad noticis taviem dēliem, labā sieviņ? — Robins jautāja.
— Sers Stefens uzzināja, ka tie ir viņi, — vecenīte atbildēja. — Viņš uzzināja, ka viņi iekūruši sārtu, kurā sadega visas muižas tiesas grāmatas un tīstokļi. Mani dēli ir labi zēni, viņi ir kā trīs jauni ozoliņi! Bet sers Stefens saņēma viņus ciet un aizveda uz Notingemu, un tagad šerifs viņus pakārs. Cilvēki runā, ka tu nekad neatstājot vilanu nelaimē. Palīdzi man, glāb manus puisēnus, strēlniek!
— Labi, — Robins atbildēja. — Ej mājā un neraudi, es izglābšu tavus dēlus.
Viņš piecēla vecenīti kājās un pagriezās pret strēlniekiem.
— Atnes manu stopu, Donkasteras Dāvid. Nu, puiši, kas grib nākt man līdzi uz Notingemu?
Bet strēlnieks, kuru sauca par Donkasteras Dāvidu, nekustējās no vietas.
— Tu nedrīksti iet uz Notingemu, Robin! — viņš iesaucās. — Uz Vatlingas ceļa vakar stāvēja herolds un sauca, ka šerifs izsludinājis godalgu par tavu galvu.
— Un vai dārgi maksā mana galva?
-— Šerifs sola divdesmit markas katram, kas tevi nogādāšot Notingemā dzīvu vai mirušu.
— Tu nerunā patiesību, Dāvid, — Robins sarauca uzacis. — Es pats arī biju Vatlingā; es dzirdēju, ko sauca ziņotājs. Divdesmit markas šerifs solīja par mirušu Robiņu Hudu, par dzīvu — tikai desmit markas! Tu runā kā gļēvulis, Dāvid!
Jautrais strēlnieks paņēma savu stopu un bultu maku, kurā paspīdēja arī sudraba bulta, lorda šerifa dāvana. Biedri sekoja viņam, un strazdi svilpoja zaros, čivināja zīlītes un kaņepīši, virs galvas klaudzināja raibie dzeņi.
Uz lielceļa Robins sastapa skrandās ģērbtu ubagu. Robins nometa no pleciem savu zaļo apmetni un atdeva to diedelniekam, bet pats virs sārtā kamzoļa uzmeta kreklu, kurā bija vairāk caurumu nekā dažādas krāsas ielāpu.
Kad strēlnieki tuvojās Notingemai, viņi ieraudzīja pie pilsētas mūra trīs karātavas un lielu ļaužu pūli.
Robins Huds spraucās uz priekšu, piesaukdams Kristus vārdu un kasīdamies, kā to dara utaini klaidoņi.
Trīs atraitnes dēli ar sasietām rokām un kājām stāvēja pie karātavām, un viņus ielenca šerifa sardze spīdīgos bruņu kreklos, ar šķēpiem, dāņu cirvjiem un stopiem rokās. Šerifs sēdēja uz augsta, ar saracēņu paklāju apsegta krēsla, viņam blakus sēdēja zvērinātie un sers Stefens.
Garīdznieks ar krucifiksu rokā piegāja pie atraitnes dēliem, gar viņa ceļgalu kūļājās dzelzs važiņā iestiprināta bībele; viņš aicināja notiesātos pirms nāves baudīt svēto vakarēdienu.
Bet vecākais dēls novērsās no biktstēva un sacīja skaļi, kā drosmīgs cilvēks:
-— Svētais tēvs, tu runā ar mums kā ar miroņiem. Bet mēs vēl esam dzīvi, un tas kungs nepieļaus, ka mums par taisnīgu darbu atņem dzīvību.
Arī vidējais dēls novērsās no mācītāja un teica:
— Tu slikti kalpo tam kungam, ja kalpo Notingemas šerifam. — Tad viņš pamirkšķināja vilaniem, kas stāvēja pūlī: — Bet viņiem taču nav bendes! Skatieties, lai uztaisītu dūšu, viņš par daudz iedzēris un netiek galā ar virvi.
Te viss pūlis sāka smieties, jo bende patiešām bija piedzēries. Viņš gribēja savilkt cilpu ciešāk un ielika tajā kāju kā kāpslī, bet cilpa savilkās ciet. Bende nokrita uz muguras un nevarēja piecelties: viņš raustīja kāju, bet nevarēja pārraut virvi. Sardzes vīri aizstiepa viņu prom, bet mācītājs piegāja pie trešā atraitnes dēla.
Arī jaunākais dēls atteicās no svētā vakarēdiena. Viņš paskatījās uz tālā, zaļā meža pusi un atlieca platos plecus.
— Man prātā tikai viens grēks, svētais tēvs, un tajā mīļu prātu tev atzīšos. Esmu grēkojis, pārāk ilgi visu pariezdams. Jau sen man vajadzēja nomest no pleciem jūgu un aiziet mežā pie brīvā Robiņa Huda.
Jautrajam Robiņam šie vārdi patika. Viņš ciešāk piesedza savu stopu ar lupatām un piegāja pie šerifa.
— Kādu maksu tu dosi bendem par darbu, dižciltīgais lord! — viņš jautāja šerifam.
Ralfs Merdahs izslējās, un viņa acis priecīgi iespīdējās.
— Nudien, tevi sūta pats dievs, diedelniek! Par darbu es tev uzdāvāšu jaunus svārkus, vēl gluži stiprus, un trīspadsmit sudraba pensus.
— Trīspadsmit pensus! — Robins iesaucās. — Trīspadsmit pensi par trīs cilpām, trīspadsmit pensi un jauni svārki! Bet cik tu man maksāsi par šo bultu, šerif?
Šerifam pašā degungalā pazibēja bulta ar tīra zelta uzgali un spalvām, un šerifs atrāvās atpakaļ, tā nobālēdams, it kā šī bulta būtu ieurbusies viņam ribās. Robins nometa ubaga kankarus, saulē uzplaiksnīja aveņsārtais kamzolis. Viņš izšāva gaisā sudraba bultu, un pēc šīs zīmes no visām pusēm pie karātavām metās zaļos apmetņos tērpti puiši, kas bija slēpušies pūlī.
— O-ho-ho! — kliedza tēvs Tuks. — Ar mums ir dievs un visi svētie!
Milna riņķoja virs viņa galvas, tad tā sāka dauzīt šerifa sardzes vīru dzelzs bruņu cepures. Bulta lidoja augstāk un - augstāk zilajās debesīs, bet Mazais Džons un pavārs Arturs no Blendas jau bija izbrīvējuši ceļu uz paaugstinājumu, kur stāvēja trīs atraitnes dēli. Aizsegdamies ar krucifiksu kā ar vairogu, mācītājs nometās ceļos, un viņam pāri
pārlēca vecākais dēls, nokratīdams no rokām pārgriezto virvi.
Tikai tad, zeltam spīguļojot, bulta nokrita no debesīm un iedūrās paaugstinājumā kā spērienā notverts zibens.
Mēdz sacīt, ka kautiņā labāk noderot septiņi nekā pieci un pieci esot labāk nekā trīs, un tas, protams, ir pareizi. Strēlnieku bija četri desmiti, bet šerifa sardzē —simt vīru. Bruņu krekls ir stiprāks par Linkolnas vadmalu, dāņu cirvis smagāks par milnu, tādēļ drīz vien šerifa ļaudis kā
dzelzs mūris ielenca savu kungu un sāka spiest meža puišus.
— Jautrāk, jautrāk, zēni! — Robins Huds sauca. — Nežēlojiet ķiveres un bruņu kreklus!
— Šurp! — no ķermeņu kaudzes atskanēja Skeitloka balss. — Zvēru pie krusta, esmu notvēris viņu priekšnieku!
Tēvs Tuks, nosviedis milnu, ar krūtīm uzvēlās virsu sardzes vīriem, kas bija nospieduši zem sevis Skeitloku. Sardzes priekšnieks, izlocījies no strēlnieka rokām, pacēla nazi virs mūka platās muguras, bet sabruka uz mutes, bultas caururbts.
Robins Huds, kas steidzās palīgā Skeitlokam un Tukam, pagriezās, brīnīdamies, no kurienes atlidojusi bulta. Uz karātavu šķērskoka sēdēja divi: kārnais strēlnieks ar lapsādas cepuri un šerifa strēlnieks, kas bija sacenties ar Robiņu Hudu šauj laukā.
Abi ar stopiem rokā no augšas mierīgi vēroja kautiņu, izraudzīdami mērķus.
— Ehē! Tu arī šeit? Mācies šaut sviedienā, draugs? — Robins iesmējās un tik tikko paspēja palēkt sānis, lai izvairītos no cirvja, kas pacēlās virs viņa galvas.
Viņš atbildēja ienaidniekam ar dunča dūrienu; asmenis noslīdēja pa bruņu kreklu, bet sardzes vīru smaga dūre notrieca zemē.
Pa pilsētas vārtiem izjoņoja jātnieku vienība; jātnieki, ar piešiem skubinādami zirgus, auļoja šerifam palīgā. Tad Robiņa raga skaņa pārdunēja kautiņa troksni.
— Uz mežu, puiši! —Robins sauca, un viņa puiši kā vēja nestas zaļas lapas metās skriešus prom pa ceļu.
Pilsētnieku pūlis, kas bija sanācis ap karātavām, lai noskatītos, kā pakārs atraitnes dēlus, jau sen bija pazudis. Tikai zemnieku bariņš, ceļa līkumā aizslēpies, vēroja kaujas gaitu. Tagad pienāca brīdis laist darbā bultas. Tas, kas agrāk par citiem bija izkļuvis no drūzmas, uzvilka stopu, gaidīdams biedrus.
— Pagaidiet, tur palika Mazais Džons!
— Viņš ir ievainots, Robin!
— Šaujiet uz zirgiem! — Robins pavēlēja, cerēdams aizturēt jātniekus.
Kopā ar Muku un atraitnes dēliem viņš steidzās atpakaļ un, paķēris no zemes kādu šķēpu, metas iekša sardzes vīru pūlī.
Mazais Džons atgaiņājās no uzbrūkošajiem ienaidniekiem, stāvēdams uz viena ceļa; no otra ceļa plūda asinis. Kārnais strēlnieks un šerifa strēlnieks aizsedza viņu, un viss sardzes vīru niknums gāzās uz karavīru, kas bija lauzis uzticību šerifam.
— Turies, Džon, nepadodies, — Muks sauca.
Robins, pārrāvis ielencēju loku, tik spēcīgi iebelza ar šķēpu vienam no sardzes vīriem, ka tas krizdams nogāza zemē otru. Muks palīdzēja jaunākajam atraitnes dēlam uzvelt plecos Mazo Džonu. Kārnais strēlnieks, Robins un šerifa strēlnieks aizsedza biedrus un, tā ātkaudamies, atkāpās līdz pašam ceļam.
Pa to laiku jātnieki, kuru slēgto ierindu bija izjaucis pirmais bultu mākonis, bija savaldījuši izbiedētos zirgus un nu pilnā sparā nesās virsū strēlniekiem.
Četri jātnieki atdalījās no kolonnas un steidza aizšķērsot ceļu Robiņam un Mukām.
— Bēdziet! — Robins uzsauca biedriem. — Glābiet Džonu, es pats tikšu galā ar viņiem.
Kārnais strēlnieks, Muks un atraitnes dēls ar Džonu uz pleciem skrēja prom pa ceļu pie meža puišiem. Bet šerifa strēlnieks neklausīja pavēli. Viņš palika blakus Robiņam, un divi stopi reizē raidīja uz ienaidnieku nāvējošas bultas; divi jātnieki nokrita no zirgiem.
Bet nu jau bija par vēlu šaut.
Pacēlušies kāpšļos, šerifa karavīri tuvojās ar zemu noliektiem šķēpiem.
Robins Huds nepaspēja pacelt zobenu; viņš aizsvieda prom stopu un gaidīja ienaidnieku. Šķēps vērsās pret viņa neaizsegtajām krūtīm. Bet te, kā atsperes mests, strēlnieks palēca atpakaļ un parāva šķēpu uz savu pusi. Jātnieks, kas nebija gaidījis tādu rāvienu, pārlidoja pāri zirga galvai. Kad viņš pielēca kājās, Robins jau sēdēja seglos viņa vietā ar stopu rokās. Nosvilpa bulta — un pēdējā jātnieka šķēps nokrita zemē. Taču šāviens bija vienu acumirkli nokavējis: šerifa strēlnieks gulēja zemē, asinīm pārplūdis.
— Zvēru pie svētās jaunavas, viņi man samaksās par šo zēnu! — Robins izsaucās, skubinādams ērzeli aulekšos.
Panācis savus strēlniekus, viņš nolēca no zirga; meža strēlnieki nav raduši cīnīties, sēdot zirga mugurā.
Pirmo ienaidnieka triecienu izdevās apturēt. Tagad strēlnieki skrēja pa ceļu, ik pa gabaliņam apstādamies, lai raidītu bultu uz vajātājiem.
— Viņi grib mūs atgriezt no meža! — iesaucās Elfers, kas visu laiku bija cīnījies kopā ar citiem strēlniekiem. — Tuvāk mežam, tuvāk mežam, draugi!
Jaunākajam atraitnes dēlam sāka trūkt elpas, stiepjot Mazo Džonu.
— Atstājiet mani, glābieties paši! — Mazais Džons lūdzās.
Bet Muks, paņemdams viņu no atraitnes dēla, dusmīgi uzkliedza:
— Stāvi klusu, sātans!
Donkasteras Dāvids metās vidū starp priekšējo jātnieku un tēvu Tuku un pakrita ar zobena pāršķeltu galvu.
Tā strēlnieki atkāpās pa ceļu aizvien tālāk un talak, bet šerifa ļaudis viņus spieda no kreisās un labās puses, nelaižot meža takām tuvumā.
Meža puišu bultas lidoja retāk, jo daudziem bultu maki jau bija tukši.
Kārnais strēlnieks izšāva pēdējo bultu.
— Klausies, Robin, — viņš sacīja, — pa kreisi — aiz tā tur pakalna — ir ceļš uz Ričarda Lī pili. Mans tēvs ar prieku dos taviem puišiem patvērumu.
— Ak tad tu esi Engelriks Lī! Tavam tēvam ir labs dēls. Es labprāt nogādāšu bēgli pie viņa.
Iekams jātnieki paspēja nogriezt strēlniekiem ceļu, tie pārlēqa pāri grāvim un pa šauru taku drāzās uz Virisdēlu.
Vecā pils viesmīlīgi atvēra viņiem vārtus, paceļamā tilta važas nodārdēja, un granīta mūri paglāba Robiņu Hudu un viņa jautros draugus no ienaidnieka.
— Tēvs, piedod, ka es bez atļaujas atvedu tev viesus, — sacīja kārnais strēlnieks, apskaudams tēvu.
— Par labo Robinu esmu tikpat priecīgs kā par tevi, mans dēls, — bruņinieks atbildēja. — Es jau posos apciemot tevi Sērvudā, strēlniek. Rīt taču aprit gads un viena diena kopš tā laika, kad tu man palīdzēji izglābt šo pili no Jorkas abata.