Septiņpadsmitā nodaļa
Kā Robins Huds salīga par kuģinieku
«Jel sēdi uz vietas tu, kaulainais velns,
Tu, sauszemes žurka, patiesi
Pār bortu kā metīšu — acīs būs melns,
Un ātri vien burbuļi ies!»
Pa jūru skraidīja balti putu vilnīši, bet ostā bija kluss, un kopā ar daudziem citiem kuģiem mierīgi šūpojās noenkurota laiva, nokrāsota zaļā krāsā.
Masts ar buru, kā arī divpadsmit pāri zaļu airu no šīs laivas stāvēja pieslieti pie krodziņa sienas. Šajā krodziņā jūras braucēji, kas ieradās Skarboro, allaž izklaidējās, dzēra vīnu un alu, dejoja un dziedāja dziesmas visās valodās, kādas vien ir pasaulē.
Un, tā kā pie šīs mājas durvīm bieži stāvēja zaļie airi, tad vistālākajās ostās un pat svētās zemes ostas pilsētās jūras braucēji norunāja tikties Skarboro nekur citur kā tikai pie «Zaļajiem airiem». Bet Robiņam Hudam šo airu krāsa iepatikās tālab, ka tā bija līdzīga jauno ozolu krāsai, un viņš iegāja krodziņā, paņēma kausu alus un sāka klausīties, par ko kuģinieki strīdas ar saimnieci.
— Patlaban ir bīstami iet jūrā, — runāja kuģinieki, — jo vējš no rieta puses, un, ja tas vēl mazliet pieņemsies, tad viegli var atgadīties, ka kuģi aizdzen selgā. Zīmes rāda traku vētru, un kaijas spiežas gar krastu un kliedz par bojā gājušām kristīgām dvēselēm.
Saimniece līdzinājās vīrietim daudz vairāk nekā vecie matroži. Viņai bija rešņa balss, viņa dzēra alu lieliem malkiem, un, ja viņa paceltu rokās lielu cūku, tad cūka izskatītos pēc maza sivēntiņa.
— Es esmu nabaga sieviete, — sacīja «Zaļo airu» saimniece. — Pirms vētras zivis labāk ķeras, un kas man maksās par zivīm, kuras mīt jūras dzelmē? Tas, kas baidās sāļa vēja, var salīgt pie manis par ganu vai labāk iet uz svētā Kenterberijas Pētera klosteri un pavadīt sava mūža atlikušo daļu lūgšanās un gavēšanā.
Tad kuģinieki izgāja ostmalā un raudzījās debesīs un uz baltajām krēpēm, kas kūsāja tālē, tur, kur pelēkā jūra saplūda ar pelēkajām debesīm; viņi paošņāja gaisu, atgriezās pie galda un izdzēra vēl pa kausam.
Viņi negribēja pacelt enkuru un sprieda, ka kristīga dvēsele esot dārgāka par zivīm.
Tikai viens apņēmās iet jūrā, jo viņam bija ļoti drošs amulets — īsts pestītāja krusta gabaliņš, un uz krūtīm viņam ar krāsu bija ietetovēts burvju vārds. Bet viens kuģinieks nevar airēt ar divpadsmit pāriem garu airu reizē; vajadzēja ne mazāk par divpadsmit pāriem airētāju.
Tad Robins Huds teica, ka par labu samaksu došot trīsdesmit drosmīgus jūras braucējus, kuri nebaidās ne ziemeļu, nedz dienvidu, nedz austrumu, nedz rietumu vēja un ir piekniebuši asti ne tikai velnam, bet pašam dižciltīgajam lordam šerifam.
«Zaļo airu» saimniece solījās nežēlot labu samaksu.
Robins Huds papūta savu ragu, un durvis atvērās, lai ielaistu trīsdesmit brašus puišus zaļos apmetņos.
Viņi paņēma airus un mastu ar buru; drosmīgais kuģinieks apgalvoja, ka svēto tēvu nevarot ņemt uz kuģa, jo tas nesīšot nelaimi, bet tēvs Tuks nomierināja viņu un nodievojās ar briesmīgu zvērestu — ja arī kādreiz pieminēšot to kungu, tad tikai dievošanās labad, jo labu kautiņu cienot vairāk par lūgšanu un atturību.
Viņš atpogāja aveņsārto kamzoli un parādīja kuģiniekam, ka viņam uz krūtīm ar trekniem sodrējiem ietetovets daudz burvju vārdu, un kuģinieks atmeta ar roku.
Klibais bultu meitars no Trentas palika krastā. Kopā ar visiem viņš izgāja uz «Zaļo airu» sliekšņa paskatīties, ka laiva paceļ enkuru.
— Kādēļ šis puisis klibo? — jautāja kuģinieks, rādīdams uz Mazo Džonu. — Vārguļus nav ko līdzi ņemt, lai labāk paliek kopā ar to otru klibo. — Un viņš rādīja uz bultu meistaru no Trentas.
Bet Mazais Džons piespēra ar kāju un piespēra vēlreiz un uzdejoja, lai kuģinieks pārliecinātos, ka viņa brūce pilnīgi sadzijusi un kāja derīga visādam darbam.
Laivas saimniece brīnījās, redzēdama, ka viņas jūrniekiem ir stopi un bultas. Viņa apjautājās, vai puiši nedomājot doties uz svēto zemi. Robins Huds atbildēja, ka lokanie stopi allaž esot sargājuši viņa ļaudis briesmas, bet bultas vienmēr tiem nesušas brangu lomu, un visi kuģinieki skaļi smējās, dzirdēdami šādu atbildi.
Viņi smējās vēl skaļāk, kad jūras braucēji, uzkāpuši uz kuģa, sadrūzmējās pie viena borta un laiva tā sazvēlas, ka gandrīz piesmēlās ar ūdeni.
Bet Robins Huds viņiem uzsauca, ka laiva turoties pietiekami stingri un viņa puišiem nebūšot briesmīga nekāda vētra.
Tad jūras braucēji sāka airēt. Citam airis iegrūdās dziļi ūdenī, cits tikai pasita gaisā šļakatu riekšavu un apslacīja priekšā sēdošos airētājus. Laiva griezās uz vietas ka suns, kas ķer savu asti, kad blusas tam neliek mieru. Te vējš piepūta kuģinieka uzvilkto buru, un kuģis brāzās ārā no ostas tik ātri kā bulta, kas atrāvusies no stiegras.
— Pacelt airus! — kuģinieks uzkliedza, un jūras braucēji izcēla airus no ūdens, cits augstāk, cits zemāk, tā ka laiva izskatījās pēc zaļa eža.
Mazais Džons, kas prata stūrēt, nosēdās pakaļgalā.
Tēvs Tuks sāka dziedāt jautru psalmu, un strēlniekiem šī dziesma gāja pie sirds, jo visiem bija apnicis sēdēt sera Ričarda Lī pils šaurībā, raudzīties zilajās debesīs pa šau- jamlūkām, kas atgādināja adatas aci, un apbrīnot, kā šerifs būvē aplenkuma ierīces, lai ieņemtu pili triecienuzbrukumā. Viņi trinkšķināja savu stopu stiegras vienā taktī ar tēva Tuka dziesmu, viļņi saskanīgi cēlās aizvien augstāk un augstāk, skaļi plīsdami te labajā, te kreisajā pusē, te priekšgalā, te pakaļgalā, un gaisā kūpēja ūdens puteksnīši.
Robins Huds piecēlās un nomērķēja uz kaiju, kas gluži nekustīgi turējās gaisā; virs buras putns plīvoja tik tuvu, ka varēja saskatīt, kā tas mirkšķina acis; bet tajā mirklī, kad Robins palaida stiegru, jūra piepeši uzmeta kūkumu, laiva sacēlās stāvus kā niķīgs zirgs, bulta aizlidoja vai nu debesīs, vai ūdenī, bet strēlnieks pārkūleņoja pāri diviem soliņiem un ar plecu atsitās pret bortu, gandrīz salauzdams stopu. Kuģinieks uzmeta viņam niknu skatienu, tad iekoda zobos savas rudās bārdas galu un sāka lūgt svēto jaunavu, jo pārāk labi apjauta, cik prasmīgi kuģotāji ir jūras braucēji zaļajos apmetņos.
— Nolādētais dzimums! — viņš lādējās. — Jūs esat tādi paši jūrnieki kāds es — bīskaps! Šodien jūs nobrauksiet jūras dzelmē, tur jums īstā vieta! Tikai arī man tad jāiet bojā kopā ar jums. Skatieties, krasti vairs nav redzami!
Kuģinieks nolaida buru un uzbrēca Mazajam Džonam, lai labāk uzmanot stūri. Plaši iepletis kājas, viņš stāvēja laivas vidū tik stingri, it kā būtu pieaudzis pie laivas dibena.
— Zvēru pie svētā Petrika, — kuģinieks auroja, — es nežēlošu dzīvību, lai tikai redzētu, kā jūs noburbuļosiet lejā! Sauszemes žurkas, es jums kārtīgi sadotu, tikai bail, ka svētie nesadusmojas! Šitādā laiciņā mēs esam ķēruši zivis un pārnākuši mājās, neiesmeļot ne piliena ūdens. Bet ar jums jau nevar tīklu izmest, jāmētājas pa jūru kā apdegušam sakārnim! Paskatieties, kā stūrē īsti jūrnieki!
Saule izlauzās cauri mākonim, tālu priekšā spoža gaisma apmirdzēja zilu laukumiņu, un pa šo saules druvu, viegli šūpojoties, lepni piepūstām burām brauca kuģis ar zeltītu priekšgalu.
-— Tas ir franču tirgonis, — kuģinieks teica.
Viņš metās pie masta un ātri atlaida buru, tad uzsauca Mazajam Džonam:
— Griez atpakaļ, garais! Ar jums te var nomirt aiz kauna. Cilvēki sacīs: skat, kur vecs stulbenis, kas plunčājas pa jūru kā pussprādzis kucēns! Es tev saku, griez atpakaļ, svētais krusts un trīsdesmit vientuļnieki!
Bet saules druva slīdēja pa jūru, un stari skāra masta galu, apgaismoja laivu un zaļos apmetņus. Puiši sāka airēt, un, lai cik slikti viņi airēja, laiva, ko dzina ceļa vējš, lēkāja pa viļņiem kā pātagas trenkta, arvien vairāk tuvojoties franču brigai. Kuģinieks jau saskatīja, kā franču jūras braucēji, pieseguši acis ar plaukstu, vēro viņus, tad, sānus saķēruši, sāk kratīties smieklos.
— Brangs loms gaidāms! — Robins Huds skaļi sacīja. — Ir gan tie kuģinieki jautra tauta! Smejieties skaļāk, jūras braucēji, jo, zvēru pie svētā Kesberta, kad mēs sāksim zvejot, jums smiekli nenāks!
Viņš pacēla stopu un jau savilka stiegru, bet viltīgā jūra izjokoja viņu, un laivas priekšgals pacēlās gaisā tā, ka franču briga aizkrita aiz apvāršņa, un, iekams tā no jauna parādījās, dēļi bija izslīdējuši no strēlnieka kāju apakšas.
— Ak, nelabais, īstas velna šūpoles! — Robins iesaucās. — Ei, puiši, piesieniet mani labi cieši pie masta!
Muks, dzirnavnieka dēls, un Skeitloks nogrieza no tīkla stipru darvotas tauvas gabalu un piesēja Robiņu pie masta. Franču briga jau bija gluži tuvu, un kuģinieki ar pirkstiem rādīja uz Robiņu, smējās un sauca nesaprotamus vārdus. Vējš plosīja baltās putās kūsājošo viļņu galotnes un meta sejā sāļas šļakatas.
— Kaut tikai viņi neaizmuktu no mums, — runāja Muks, izvilkdams bultu no maka, — gan mēs tad izsmiesi- mies par viņiem pēc sirds patikas!
Pa to laiku Robins bija izraudzījis mērķi: melnbār- dainu francūzi zilos svārkos, kurš smējās skaļāk par visiem un, pārliecies pār kuģa bortu, rādīja ar pirkstu uz strēlnieku.
Vilnis atkal pasvieda gaisā «Zaļos airus», un laivas priekšgals ar bugspritu iedūrās pašās debesīs, aizsegdams frančus.
Bet šoreiz Robins stingri stāvēja uz kājām, atspiedis muguru pret mastu, un, tiklīdz laiva pārvēlās pāri viļņa galotnei, viņš ātri izšāva, un melnbārdainais iekliegdamies nokrita pie savu ceļa biedru kājām.
Uz franču brigas klāja sākās rosība.
Gar laivai pievērsto bortu sarindoja vairogus, buras plaukšķēja, stūre vagoja viļņus, mainot kuģa virzienu. Frančiem rokās parādījās stopi, un tūdaļ gaisā sastapās desmitiem bultu.
Mazais Džons atstāja stūres koku, un laiva, vēja un viļņu triecienu zvalstīta, pagriezās ar bortu pret tuvojošos pretinieku.
— Taupiet bultas, puiši, — Robins Huds piekodināja strēlniekiem. — Lieku galvu ķīlā, mums iznāks jautra plūkšanās!
Robins atkal savilka stiegru, un vēl viena bulta trāpīja mērķī. Trāpīja arī Vils Baltrocītis un Muks, un Mazais Džons.
Franču strēlnieku rindas kļuva retākas, bet uz laivas «Zaļie airi» vēl neviens nebija ne ievainots, nedz ieskrambāts, jo franču neveiklie šaujamrīki nevarēja sacensties ar zibenīgajiem meža puišu stopiem.
Tomēr tēvs Tuks bija pārāk liels mērķis, un bulta, izdūrusies cauri nolaistajai burai, iesprūda viņam gurnā.
— Ar tādām bultām var tikai zvirbuļus šaudīt! — tēvs Tuks norūca un dzīrās raidīt ciema kukuli atpakaļ, bet bulta bija par īsu viņa sešpēdu stopam.
Tajā brīdī karavīrs bruņu kreklā, no kura bultas atlēca, pielika rokas kā tauri pie mutes un kaut ko uzkliedza saviem ļaudīm.
Izdzirdējis viņa vārdus, kuģinieks metās pie Robiņa.
— Strēlniek, viņi grib mūs nogremdēt! — viņš sauca.
— Skaties, viņi mūs saspiedīs kā rieksta čaumalu!
— Ar dieva palīgu nenogremdēs, — Robins atbildēja.
— Stājies pie stūres, vecais, un kaut vai ar zobiem turi ciet šo drebelīgo sili, lai tā mazāk lēkātu. Uz cietas zemes mēs šaujam nekļūdīgi, un par katru mirkli, kad varēs droši palaist bultu, lai tā ķer mērķi, tu saņemsi apaļu zelta gabalu.
Franču briga zvalstīdamās ātri tuvojās zvejas laivai. Tās augstais, zeltītais priekšgals pacēlās virs ūdens kā zobens, gatavs pāršķelt uz pusēm mazo laiviņu, vēja piepūstā bura bija saliekusi lokano mastu.
Robins Huds pamirkšķināja strēlniekiem.
— Puiši, nolaidīsim buru! — viņš sacīja, gaidīdams mirkli, kad varēs izšaut.
Kuģinieks sagrieza stūri, un liels vilnis, pacēlis savā galotnē «Zaļos airus», sastinga, iekams nogāzās dzelmē. Te reizē iedziedājās stopi, trīsdesmit bultas atsitās pret buras augšgalu, un starp šiem trim desmitiem atradās viena veiksmīga bulta, kuras asais uzgalis iegrieza tauvu, kas turēja buru pie masta; varbūt tādu bultu bija divas vai trīs. Vēja spiediens pārrāva tauvu, bura nokrita, platais audekls pārklāja franču brigas aizstāvjus, gluži kā putnu ķērāja tīkls pārklāj putnu baru.
Brigas skrējiens palēninājās, un, iekams cilvēki uz brigas bija izkļuvuši no smagā audekla apakšas, kuģa borts kā augsts mūris pacēlās virs laivas; tēvs Tuks, Mazais Džons un Arturs no Blendas pieķērās pie saplosītajām tauvām, vairāki strēlnieki uzrāpās uz franču kuģa. Saulē atmirdzēja zobeni, un cīnītāju skaļais kliedziens noslāpēja jūras un vēja rēkoņu.
Ļoti drīz franči tupēja uz ceļiem un lūdza žēlastību, viņiem blakus, cits ar kailu asmeni, cits ar bultu šaušanas gatavībā, stāvēja Robiņa Huda puiši.
Tikai svētais tēvs, kas bija saķēries ar karavīru spīdīgajā bruņu kreklā, joprojām valstījās pa klāju, apkampies ar savu ienaidnieku. Viņi aizvēlās līdz lūkai grīdā un ievēlās tajā, neizlaizdami viens otru no apkampieniem.
— Jautrie kuģinieki, — sacīja Robins Huds, — tagad pienākusi mūsu kārta pasmieties par jums. Bet mēs jus pažēlosim un nesāksim smieties, tikai paņemsim sev tik daudz stopu, bultu un zobenu, cik jums ir uz kuģa, un audumus, un kaltu naudu, jo mūs aplaupīja dižciltīgais lords šerifs un mums pie dvēseles vairs nav nekā, tikai vērīga acs un droša roka.
Bet franči nesaprata jautrā Robiņa Huda vārdus, jo viņš runāja savā valodā.
Un, vienus sasējuši, citiem pielikuši sardzi, strēlnieki ar kuģinieka palīdzību kā nebūt ieskaidroja frančiem, lai viņi paņem tauvā laivu «Zaļie airi», paceļ visas buras, kuras pretvējš ļauj uzvilkt, un iet uz Skarboro. Tad viņi nokāpa rūmē paskatīties, kā liktenis tos aplaimojis par drošsirdību.
Rūmē viņi atrada tēvu Tuku un karavīru bruņu kreklā, kuri ar skābiem ģīmjiem sēdēja pie milzīgas vīna mucas. Bruņinieks bija bēdīgs tālab, ka viņa ļaudis bija zaudējuši kauju, bet svētais tēvs — tālab, ka, iegāžoties rūmē, viņš kopā ar bruņinieku bija uzkritis uz lielās vīna mucas un izsitis tai dibenu.
— Tādu brangu vīnu izputinājām! — tēvs Tuks rūca, izgriezdams savu slapjo apmetni. — Izpeldēties tik brīnišķīgā vīnā, kādu droši vien pats karalis nav dzēris! Tas ir liels grēks.
Draugi pasmējās, juzdami līdz viņa bēdām, bet drīz norimās, atraduši vēl dažas mucas ar tikpat lielisku vīnu, un daudz zaļas, sarkanas un zilas vadmalas baķu, un kastes ar zelta un sudraba monētām, un tādus stopu, bultu un zobenu krājumus, kādu pietiktu labam simtam šerifu.
— Tu redzi, — Robins aizrādīja kuģiniekam no «Zaļajiem airiem», — mēs izvilkām krietnu lomu, kaut arī jūrā ir grūtāk medīt nekā karaļa mežos. Še tev sauja zelta naudas par to, ka tu stingri turēji savu čaumalu viļņos, kamēr mēs šāvām. Un še vēl tavai saimniecei, jo mēs nedrīkstēsim kavēties Skarboro, kaut arī man nekas nebūtu pretī pavadīt kādu dieniņu «Zaļajos airos», tikai ne zaļos viļņos, bet uz cietas zemes.