Astoņpadsmitā nodaļa Par Robina cīniņu ar Gaju Gisbornu
Spīd meži, laistās krūmājs svaigs,
Zem lapām ēnas briest.
Ir jautri mežā paklejot
Un putnos klausīties.
Piestātnē kuģinieku bars gaidīja drosmīgos jūras braucējus. Bet Robins Huds neskatījās uz viņiem: viņš ieraudzīja krastā blakus klibajam no Trentas jaunāko atraitnes dēlu.
— Kas atgadījies Virisdēlā? — viņš jautāja, nolēkdams uz piestātnes, pirms franči bija paspējuši noenkuroties.
— Virisdēlā nelaime, — atbildēja atraitnes dēls, kuru sauca par Džeku. — Pilī nav ne bultu, ne ēdiena, šerifa ļaudis joprojām ielenc mūs. Viņi uzzinājuši, ka tu ar strēlniekiem atstājis pili pa pazemes eju. Vils Statlijs un es, mēs gājām medībās, bet sardzes vīri mūs izsekoja, kad iznā- cām no pazemes, un dzinās mums pakaļ…
Robins bažīgi ielūkojās jauneklim acīs.
— Un kur tad ir Vils?
— Šerifs mūs panāca pie Pontefrektas, — Džeks turpināja, neatbildēdams uz jautājumu. — Krietnie zemnieki aizstāvēja mūs, uzzinājuši, ka mēs esam tavi ļaudis. Vils Statlijs veda viņus pret šerifu, bet man pavēlēja auļot pie tevis, lai tu steigtos palīgā Ričardam Lī.
— Kas atrodas pilī? — P^obins ātri jautāja.
— Engelriks Lī, mani brāļi, Skarlets un Elfers.
— Vai daudz ļaužu šerifs paņēma līdz uz Pontefrektu?
—- Viņam līdzi ir astoņpadsmit sardzes vīri un zirgādā
ģērbies bruņinieks ar vērša ragiem pie bruņu cepures.
— Gajs Gisborns, — Robins drūmi noteica.
Domās iegrimis, viņš brītiņu stāvēja un vēroja, kā franču kuģinieki strēlnieku uzraudzībā nes krastā savu mantu. Piestātnē ātri auga stopu saišķi un bultu maku kaudze, priecējot strēlnieka sirdi. Un, kad viņš atkal pacēla acis uz jaunekli, drūmā ēna bija pazudusi no viņa sejas, balss skanēja jautri.
— Nekas, puisi! — viņš iesaucās. — Tu redzi, ne velti mēs gājām jūrā: tagad mums ir cienasts ienaidniekiem. Kur tavs zirgs, puisi?
— Beigts. — Jauneklis pamāja uz ceļu, kur gulēja mušu aplipis zirga ķermenis. — Bet es šeit sadabuju divus zirgus, tie ir pabaroti un apsegloti.
Robins Huds sakārtoja bultu maku.
— Mazais Džon, — viņš uzsauca, — mēs abi jāsim pa priekšu. Bet tu, tēv Tuk, ved puišus uz Virisdēlu palīgā vecajam Ričardam Lī. Steidzies! Varbūt jau ir par vēlu. Atstājiet šeit visu mantu, «Zaļo airu» saimniece to paglabās. Ņemiet ieročus, līdz pēdējai bultai. Ātrāk tieciet galā ar frančiem un nekavējieties ne mirkli. Tu, puisi, klausi tēvu Tuku kā pašu dievu to kungu.
Jaunākais atraitnes dēls skaudīgi uzlūkoja Mazo Džonu, jo bija gaidījis, ka pats jās kopā ar Robiņu; un, kad divu zirgu pakavi sacēla gaisā putekļu mākoni, pa viņa noputējušo vaigu noritēja asara.
Bet Robins ar Mazo Džonu auļoja, nesaudzēdami zirgus, visu vakaru un krietnu daļu nakts.
Jau mēness bija norietējis un mežā sāka svilpot putni, kad viņi Sailsā pie krodziņa «Zilais vepris» nolēca no zirgiem un, pametuši pavadas, pieklauvēja pie durvīm.
Iestiprinājušies, stundiņu atpūtušies, kamēr saimnieks meklēja jaunus zirgus, viņi auļoja tālāk.
Mežs pienāca pie paša ceļa, un Mazais Džons, ne vārda nesacīdams, nogriezās uz meža takas. Robins Huds uzteica viņu par piesardzību.
Sūnās un zālē zirgu pakavi nesacēla troksni, bet biezoknis slēpa jātniekus no ļaužu acīm.
Pie strauta, pār kuru bija pārsviesta nedroša laipa, strēlnieki saskatījās. Pirms daudziem gadiem uz šīs laipas Robins pirmo reizi bija sastapies ar savu uzticamo draugu. Ne viens, ne otrs negribēja dot ceļu, bet divi nevarēja samainīties. Viņi cīnījās uz nedrošajiem baļķiem tik ilgi, kamēr Džona smagā milna iegāza Robiņu ūdenī.
— Saki, — Mazais Džons jautāja, nolēkdams no zirga, lai pārvestu to pāri stindzinošajai straumei, — tu taču toreiz varēji mani pieveikt, ja būtu gribējis? Tu todien tīšām man palaidies?
Robins šķelmīgi pavīpsnāja.
— Ne jau vienmēr uzvar ar spēku, — viņš atbildēja. — Ja es toreiz būtu pārsitis tev galvu, vai tad man šodien butu ceļa biedros Mazais Džons?
Augšpus laipas, noliecis žuburotos ragus, dzēra ūdeni briedis. Strēlnieki aiz sēru vītola zaļā aizsega varēja redzēt, kā tas saausās, izdzirdējis viņu balsis. Brieža valgās lūpas mirdzēja kā sudrabs; viņš pameta galvu augstāk, ar jutīgajām nāsīm tvarstīdams vēju, tad metās prom, tā ka zari vien nobrīkšķēja viņa ceļā.
Zaru brīkšķēšana tik pēkšņi apklusa, ka Robins tūlīt jautājoši uzlūkoja Mazo Džonu. Tas klusēdams pamāja ar galvu un piesēja pie koka savu un Robiņa zirgu.
Pieliekušies pie zemes, strēlnieki ieslīdēja biezoknī un skrēja pa mežu, piesardzīgi lēkdami pāri sausiem, kritušiem zariem, lai ar nejaušu skaņu nenodotu savu klātbūtni.
Briedis gulēja pļaviņā blakus negaisa izgāztai kļavai. No bultas caurdurtā kakla plūda asiņu strūkla. Cilvēks ragainā bruņu cepurē pašķīra zarus, pieturēdams uz pleciem uzmesto zirgādu.
— Redz, kur viņš ir, — Robins pačukstēja Mazajam Džonam. — Jau sen es gaidīju šo tikšanos!
Te Robins Huds salieca savu stopu un uzmeta stiegras cilpu uz ieroba.
— Auļo uz Pontefrektu, es pa ceļam tevi panākšu.
— Labāk es pagaidīšu, — strēlnieks iebilda. — Lai izšautu bultu, daudz laika nav vajadzīgs.
Robins Huds pakratīja galvu.
— Vai tiešām es šaušu uz viņu no krūmiem kā uz briedi? Vai tiešām tu domā, ka es atteikšos no cīņas ar Gāju Gisbornu? Steidz uz Pontefrektu. Ja šerifs ir sagūstījis Viļu Statliju, viņš ilgi nevilcināsies un pakārs viņu.
Strēlnieks pārlaida bažīgu skatienu bruņinieka varenajam stāvam, kas bija noliecies pār briedi.
•— Ļauj maņ kauties ar viņu, bet pats drāz uz Pontefrektu.
Robins Huds samanīja bažas strēlnieka vārdos. Viņš uzlika Džonam uz pleca savu smago roku.
— Pat tev, Mazais Džon, nav tiesības prasīt tādu dāvanu no manis, — viņš stingri teica. — Šajos ilgajos gados ne reizi es neesmu tev pavēlējis kā priekšnieks. Tagad …
Strēlnieks padevīgi apgriezās un pazuda krūmos. Robins Huds pagaidīja, kamēr lapu šalkoņā un strauta čalā ievijās apslāpēta pakavu duna. Tad, pašķīris lazdu krūmus, viņš iznāca uz pļaviņas.
— Ja paskatās uz briedi, — tu esi gluži labs šāvējs, — viņš teica. — Tikai nu man vajadzēs vest tevi pie šerifa, bruņiniek, tādēļ ka tu esi nošāvis briedi karaļa mežā!
— Bet kas tu tāds esi, ka raizējies par karaļa briežiem? — jautāja bruņinieks, izgāzdams krūtis.
— Esmu šejienes mežsargs, — strēlnieks atbildēja. — Un tu veltīgi smejies, bruņiniek, ja šerifs tevi nepakārs, tad noteikti liks nocirst tev labo roku, lai pārietu patika tramdīt dižciltīgus zvērus.
— Mēs ar šerifu esam draugi, kopā ejam medībās. Bet, ja tu esi šejienes mežsargs, tad droši vien parādīsi man, kur atrodams laupītājs, kam vārdā Robins Huds.
— Bet kāds atalgojums man par to būs?
Bruņinieks iebāza roku somā, kas bija piestiprināta pie jostas, un pažvadzināja zeltu.
— Labi, — strēlnieks atbildēja. — Es pazīstu visas takas Bernisdēlas mežā un palīdzēšu tev sameklēt šo brašo puisi. Bet vai tu, bruņiniek, zini, ka Robins Huds ir teicams šāvējs? Baidos ievest tevi tur, kur sniedz viņa bultas, jo, zvēru pie svētā Kesberta, viņš tevi nomiegs kā āpsi.
Bruņinieka seja piesārta, viena uzacs pacēlās augstāk par otru.
— Esi gan tu nekaunīgs, mežsarg, — viņš sacīja, — un es tevi pārmācīšu, kad pienāks laiks. Bet tagad parādi man laupītāja midzeni, jo arī es neturu šo stopu rokā pirmo dienu.
— Papriekš parādi man savu māku, bruņiniek. Tu redzi āmuli * meža bumbierī? Lai tas ir mūsu mērķis. Tas karājas tievā kātiņā. Ja tava acs ir vērīga un roka droša, vai tu nevaretu ar bultu notraukt āmuli?
Gaja Gisborna bulta iedūrās zaļajā lodē, un dažas smailas lapiņas, lokus mezdamas, nolaidās zemē. Robiņa bulta aizlidoja collu no kāta. Viņi izšāva otrreiz, un zaļā lode nodrebēja, saka lēnām lēkāt pa zariem un nokrita pie Robiņa kajam.
— Lielisks šāviens! — bruņinieks iesaucās. — Saki man savu vardu, mežsarg, lai es zinātu, kā sauc labāko strēlnieku musu novadā.
— Man nav ko slēpt, — Robins atteica, — bet iepriekš es gribētu dzirdēt, kā sauc šerifa draugu, kas šauj aizliegtu medījumu karaļa mežā.
— Mani, strēlniek, sauc par Gāju Gisbornu. Es jau sen klaiņāju pa šiem mežiem, un brieži man nemaz nav vajadzīgi. Es meklēju nolādēto vilanu, kas iedrošinājies pacelt roku pret savu kungu un sagrozīt galvas visa novada zemniekiem, laužot dieva un karaļa noteikto kārtību. Ved mani turp, kur Robins Huds slēpjas no taisnas tiesas.
— Es esmu Bernisdēlas Robins Huds, no Lokslijas pilsētas, un labprāt mērošos spēkiem ar tevi, bruņiniek!
Zobeni nošņācās, izslīdot no makstīm, un sakrustojās virs vilana un kunga galvas. Saule rotājās slīpētajā tēraudā, iemirdzoties, nodziestot un atkal uzzibot. Cīņas sākumā zobeni bija asāki par tikko plēstu krama šķēpeli, bet vairogos dzirkstīja melns un balts sudrabs un ģerboņu raibā emalja. No Gaja Gisborna dzimtas vairoga draudīgi lūkojās vērsis ar stāviem ragiem, uz Robiņa vairoga, kas bija iegūts jūras kaujā ar frančiem, spulgoja gaišzila lilija un šaha galdiņš. Tad saracēņu zobenu tērauds notrulinājās, saplīsa vairogu dzelzs stīpas, izdrupa emalja un sudrabs; cirtienu atlauztas šķembas krita zālē. Bruņinieka zobens bija četrus pirkstus garāks par strēlnieka zobenu, un Robiņa Huda vairogs ātrāk kļuva nederīgs.
Kaujinieki cīnījās klusēdami, un tikai tērauda šķinda nenorima ne mirkli. Cīkstoņu kājas nomīdīja zālīti pļavā. Smags belziens ķēra Robiņa zobenu, tērauds sašķīda kā stikls, asmeņa gals, pazibējis gaisā, ar spēku ietriecās koka stumbrā kā plats īru duncis.
Tagad Robins sāka atkāpties, aizsargājoties ar atlikušo zobena lausku, kas viņam reizē bija gan zobens, gan vairogs, gan bruņu krekls. Soli pa solim, pēdu pa pēdai viņš kāpās atpakaļ pa loku, līdz loks noslēdzās un viņš uzmina uz nomīdītās zāles.
Tur gulēja nošautais briedis, un Robins, kāpdamies atpakaļ, paklupa pār to. Te Gajs Gisborns iedūra viņam sānos, un tikai bultu maks paglāba strēlnieku no drošas nāves.
— Tu man laizīsi kājas, vergs! — Gajs Gisborns gārdza, atkal paceldams savu zobenu.
— Nē! — Robins iekliedzās. — Es nemiršu no kunga rokas!
Tie bija pirmie vārdi no viņa mutes kopš kaujas sākuma. Atlēcis sānis kā bulta no palaistas stiegras, viņš iegrūda bruņiniekam zobena lausku vēderā — no lejas augšup, kā dur ar īru dunci ielas kautiņā. Un dūriens bija tik spēcīgs, ka trulā lauska izsitās cauri bruņu kreklam un līdz spalam ietriecās ienaidnieka ķermenī.
Gajs Gisborns nogāzās, un Robins pakrita viņam blakus. Viņš bija tā noguris, ka nespēja pakustināt ne roku, ne kāju. Bet viņa seja smējās, acis cauri sviedros savilguša- jām skropstām raudzījās saulē, kas bija ieķērusies ozola galotnē.
Viņš gulēja un miedza acis, un saules stars, sapinies viņa skropstās, vizuļoja kā milzīgs varavīksnes vairogs, un strēlnieks virināja plakstus, un varavīksnes vairogs azalkstījās sārtā, dzeltenā, zaļā, zilā krāsā, un Robins smējās, domādams par to, ka ienaidnieks ir miris, bet viņš palicis dzīvs un dzīve kā rasas lāse skropstās margo varavīksnes krāsās, šķindot sārtās, dzeltenās, zaļās un zilās skaņās.
Strēlnieka krūtis cilājās mierīgāk, mierīgāk, un viņš aizmiga. Viņam sapnī rādījās liela kauja, vilanu pūļi aveņ- sārtos kamzoļos ar īru dunčiem rokās, un kungu bari spīdīgos bruņu kreklos.
— Tu laizīsi man kājas, vergs! — Robins izdzirdēja triumfējošu balsi un steigšus atvēra acis.
Iekāries vītola zara galā, virs viņa šūpojās strazds, putna knābī locījās tievs balts tārps.
— Ho-ho-ho, Strazdiņ! — Robins iegavilējās tik skaļi, ka strazds palaida savu medījumu un iespurdza lapotnē.
Strēlnieks atspiedās ar roku pret zemi un piecēlās sēdu.
Viņš paskatījās uz Gaju Gisbornu, pa kura seju tekalēja mušas, uz vairogu paliekām, uz zobena lausku, kas nekustīgi rīgojās grubuļainajā stumbrā, un iesmējās, jo darbīgais zirneklis jau bija paspējis noaust caurspīdīgu tīklu starp asmeni, ozola mizu un vilkābeles ziedu.
— Visu mūžu tu biji nelietis, ser Gaj, bet šodien vairs neesi! — Robins iesaucās, noliekdamies pār nogalināto ienaidnieku.
Viņš norāva bruņiniekam zirgādu un uzmeta sev plecos. Tad nosvieda ienaidnieka sacirsto bultu maku un paņēma Gaja Gisborna bultu maku un viņa medību tauri. Un aizsvieda savu maksti, jo tā bija par īsu bruņinieka zobenam. Viņš pacēla abus stopus un devās ceļā, jundīdams meža mieru ar sudraba taures jautro dziesmu.
Drīz mijkrēslis aizauda pļaviņu, nomīdītā zāle sakustējās, izslienot izturīgos, dzīvotkāros stiebrus.