Deviņpadsmitā nodaļa
Par to, kā strēlnieki izglāba Viļu Statliju, un par dižciltīgā lorda šerifa navi
Ne viens vien zobens tika vēzts,
Ne viena bulta vien tur šauta,
Ne mazums bruņu tērpu plēsts,
Ne viena miesa vien tur kauta.
Vergi ar sprādzēm ap kaklu vilka divus garā virvē piesietus gūstekņus. Viens gūsteknis klupa un krita zem smagas nastas, sviedri aumaļām plūda pār viņa seju, ozolkoka karātavu stabs, kura viens gals gulēja viņam uz pleca, vilkās tam nopakaļ pa ceļu, uzarot putekļos dziļu vagu. Gūstekņa rokas bija brīvas, viņš asiņainiem pirkstiem pieturēja smago baļķi.
Otram gūsteknim, kas bija ģērbies saplēstā zaļā apmetnī, rokas bija sasietas aiz muguras. Viņš gāja, lepni pacēlis galvu, droši raudzīdamies pūlī, kas bija piepildījis Pontefrektas tirgus laukumu. Viņam uz muguras rēgojās brūngani asins plankumi, vaigu šķēla sarkana brūce.
Vergi, kas nāca viņam no muguras, nesa otru karātavu stabu.
— Kauns baidīties no nāves, — Vils Statlijs vīpsnādams teica, kad vilans nometa no pleciem savu smago kravu.
— Vai tu gribi būt kā Kristus, puis? Veltīgi tu stiepi koku, pie kura pašam vajadzēs karāties. Ko nozīmē desmit liekas dunkas pirms nāves?
Šerifs, kas sēdēja baltā zirgā, nenolaida skatienu no gūstekņiem. Šerifa kalps pasniedza viņiem divus kapļus.
— Rociet bedres karātavām! — viņš pavēlēja.
Vils Statlijs skaļi pasmējās.
— Tu gan esi jokdaris! Kā tad es varu rakt bedri ar sasietām rokām?
Vilans, paskatījies uz strēlnieku, ļāva kaplim nokrist zemē. Kalps paņēma nazi un taisījās pārgriezt Vila Statlija saites, bet šerifs pikti pakratīja galvu. Tad vergi iespļāva saujās un iecirta kapļus zemē.
Pilsētnieki klusēdami vēroja, kā dzelzs griež dzelteno mālu.
— Atpūtīsimies, vai? — sacīja Vils, apsēzdamies zemē. — Tu, puis, droši vien nožēlo, ka sapinies ar mums.
— Nē, — vilans atbildēja. — Bet mirt negribas.
— Nebēdā, draudziņ! Zini, viņā saulē viss būs otrādi. Paprasi, kuram mūkam gribi. Viņā saulē tu jāsi uz balta zirga, ģērbies ar zeltu un sudrabu izšūtā apmetnī, bet tavi biedri, tādi kā es, dzīs pa ceļu šerifu ar tādu pašu karātavu stabu plecos. Tikai, re, nezinu, vai viņā saulē ir Pontef rēkta.
Pirmās karātavas paslējās gaisā, salīgojās kā aizcirsts koks un sastinga. Pie tām šūpojās virve ar cilpu galā.
Strēlnieks pārlaida skatienu pūlim. Desmitiem acu viņu gluži kā aptaustīja no visām pusēm — citās dzalkstījās ļauns prieks, naids un izsmiekls, citas bija satumsušas bailēs un žēlumā.
Blakus pirmajām karātavām pacēlās otras. Strēlniekam izkalta mute un pārgāja vēlēšanās dzīt jokus. Viņš sasprindzināja muskuļus, mēģinādams pārraut virves.
— Ek, ka varētu tevi nogalēt pirms nāves! — viņš sacīja, raudzīdamies šerifam acīs. — Negribējās smērēt rokas ar tevi, vecā maita, tomēr velti mēs tevi atlaidām dzīvu tajā nolādētajā dienā!
—- Sāciet ar šo! — šerifs pamāja vergiem.
Vergi, saniknoti par to, ka strēlnieks piespieda viņus vilkt smagās karātavas, steidzīgi tuvojās Viļam Statlijam, Bet viņš sapurināja plecus, un viņi aizlidoja sānis kā kucēni.
— Šerif! — Vils Statlijs uzsauca. — Robiņa Huda strēlniekam neklājas mirt cilpā. Kādreiz tu zvērēji nedarīt mums ļaunu ne jūrā, ne uz sauszemes. Ja tavā nekrietnajā dvēselē vēl ir kaut kripata sirdsapziņas, atļauj man mirt, kā strēlniekam klājas. Pavēli dot man rokās zobenu, es cīnīšos ar visiem taviem ļaudīm, viens pret daudziem!
— Nē, laupītāj! Sunim suņa nāve! Tu izlaidīsi garu cilpā!
Verga roka pieskārās strēlnieka kaklam. Vils Statlijs atlēca atpakaļ un atdūrās pret sardzes vīra šķēpu. Pret viņu no visām pusēm vērsās asi šķēpi.
— Nu labi! — Vils Statlijs iekliedzās. — Atraisiet man rokas, un tad paskatīsimies, vai šķēpi jums palīdzēs!
— Tas būtu pārāk liels gods, ja tu mirtu no šķēpa un zobena, — šerifs pasmīnēja. — Tu nosprāgsi, izkāris mēli, un tādā pašā nāvē mirs Robins Huds, kad kritīs manās rokās.
Vils Statlijs paslējās, izrieza krūtis, nošņirkstināja zobus. Bet mezgli bija cieši savilkti, aiz piepūles tikai asinis izsprāga no brūces viņa vaigā.
— Tu esi nožēlojams gļēvulis, šerif! — viņš nogārdza. — Pagaidi vien! Robins Huds ar tevi norēķināsies par manu dzīvību. Viņš caurdurs tavu nekrietno sirdi, viņš
tevi nospiedīs kā smirdīgu blakti. Ardievu, vilan, turies!
Jāmirst tikai vienu reizi.
Kad cilpa apvija strēlnieka kaklu, puisis sarāvās, it ka pats būtu sajutis virves pieskārienu.
— Ļauj man atvadīties no tevis, Vil Statlij! — šaja brīdī atskanēja balss, no pūļa iznira strēlnieks zaļā apmetnī un tuvojās Viļam.
— Stāvi! Arī tu, Reinold Grīnlīf, neaiziesi! — iekliedzas šerifs, pazinis Mazo Džonu. — Tu karāsies vienā virvē ar viņu!
Bet gaisā jau vienu reizi un otru pazibēja plats duncis, un Vils Statlijs izrāva blakus stāvošajam sardzes vīram zobenu no maksts.
— Muguras kopā! — uzsauca Mazais Džons, un divi zobeni pazibēja virs strēlnieku galvām.
Pilsētnieki izbailēs atkāpās un piespiedās pie māju sienām, šerifs parāva zirgu atpakaļ, sardzes vīri metās uz priekšu.
Debesīs slīdēja balti mākoņi, vilkdami vieglas ēnas ka tīklus pāri ozoliem, pāri kastaņām un skābaržiem, pāri vārpām tīrumos un versmīgajiem ceļiem un ievākdami dzidru ražu — ar puķu dvesmu piesātinātu vējiņu un gaisa ņirboņu virs druvām. No augstā paugura, ko līdz pat Pontefrektai klāja pļavas, slīdošajām ēnām pretī steidzās jātnieks aveņsārtā kamzolī, ar zirgādu plecos un ragainu bruņu cepuri galvā.
Tirgus laukums pavērās viņa priekšā kā uz delnas, un vērīgās acis caur putekļu dūmaku saskatīja, kā nepazīstams vilans no dāņu cirvja sitiena nokrita, rokas izpletis, un kā šerifa ļaudis sabruka apkārt Mazajam Džonam un Viļam Statlijam un sasēja strēlniekiem rokas un kājas.
— Es paspēju īstajā brīdī! — Robins noteica un trīs reizes pūta sera Gaja Gisborna tauri.
Pār Pontefrektu aizvilnīja uzvaroša skaņa, šerifs pazina tauri un iesaucās, pacēlies kāpšļos:
— Tā ir Gaja Gisborna taure! Viņš mums dod ziņu, ka laupītājs pagalam!
Pūlis pašķīrās, lai palaistu zirgādā tērpto karavīru.
— Sveiciens dižciltīgajam lordam! — pilsētnieki izdzirdēja. — Robins Huds ir nosists un vairs necelsies.
Bruņu cepure slēpa karavīra seju, un šerifs nezināja, kas stāv viņa priekšā. Viņš redzēja tikai zirgādu un bruņu cepuri ar vērša ragiem.
— Beidzot! — šerifs izsaucās. — Ser Gaj Gisborn, lūdz man jebkuru balvu! Tu esi veicis lielu varoņdarbu, Gaj, un es tev nekā neatteikšu.
Un visi sardzes vīri paspēra soli uz priekšu, lai uzzinātu, kādu balvu prasīs bruņinieks, kas nogalinājis Robinu Hudu.
— Man balva nav vajadzīga, — karavīrs atbildēja. — Kaut gan… — Viņš paskatījās uz to pusi, kur sasieti gulēja Vils Statlijs un Mazais Džons. — Nē, nē, dižciltīgais lord šerif. Tur, es redzu, guļ Robina Huda kalpi. Es nositu viņu barvedi, atļauj man nobeigt arī kalpus!
— Neprātīgais! Vai tādu balvu vien tu pelni? Prasi zeltu, prasi zemi, mežus, es no karaļa dabūšu visu, ko tu gribēsi!
— Paej iet nostāk, lai neviens nedzird šo cilvēku grēksūdzi. Es izrēķināšos ar viņiem tāpat kā ar Robinu Hudu.
Šerifs pamāja ar galvu un parāva pavadu. Viņš aizjāja pie tās vietas, kur stāvēja tirgus svari, sardzes vīri sekoja viņam.
Tad karavīrs zirgādā, ar vērša ragiem uz bruņu cepures, noliecās pār gūstekņiem, un nazis pārgrieza viņu saites.
— Še tev Gaja Gisborna stops, Mazais Džon, — sacīja Robins, — bet tu, Vil Statlij, ņem viņa zobenu.
Robins nometa zemē smago bruņu cepuri, un divu stopu stiegras sāka dziedāt. Divi sardzes vīri, pamanījuši viltību, metās uz priekšu un pakrita karstajos putekļos. Nosvilpa vēl divas bultas, un šerifa ļaudis neatskatīdamies bēga prom, jo juta, ka nāve kutina viņus starp lāpstiņām. Ralfs Merdahs iecirta piešus zirgam vēderā, bet bulta panāca šerifu.
— Tā, — Robins noteica. — Notingemā bija dižciltīgs šerifs — lords Ralfs Merdahs.
Pie dzestrās akas strēlnieki noskaloja seju un rokas un ar jautru dziesmu devās uz Virisdēlu. No zaļās ielejas strēlniekiem pretī skrēja uzvaras vēstnieki — teva Tuka pinkainie suņi. Pēc tam, kā vienmēr, aiz viņiem parāaījas ari pats svētais tēvs, un, lai cik plati pleci bija Fauntende- las ķesterim, tie nevarēja aizsegt viņa ceļa biedrus.
Trīs desmiti brašu puišu zaļos apmetņos naca viņam no muguras un trīs atraitnes dēli, un vecais bruņinieks Ričards, un viņa dēls Engelriks Lī, un klibais večuks, jautrais bultu meistars no Trentas. _
— Uzvara, Robin! — ducināja tēvs Tuks, pielicis plaukstas kā tauri pie mutes.
— Uzvara, uzvara, draugi! — reizē atbildēja Robins, Vils un Mazais Džons.