NOSLĒGUMS
Daudz jautru dziesmu glimeņi sacerejuši par Robinu Hudu un viņa meža puišiem.
Ja gribi — klausies par to, kā strēlnieks sastapa Mazo Džonu uz baļķa, kas pārmests pāri strautam.
Ja labiem ļaudīm patīk, glīmenis pastāstīs, kā veca atraitne apmainījusi drēbes ar Robinu, lai izglābtu viņu no bīskapa, un kā Robins izglābis no šerifa viņas dēlus.
— Uzdziedi mums par to, kā karalis Ričards apmeklēja Robinu Šērvudas mežā, — zemnieki sacīs.
Un glīmenis dziedās par Ričardu Lauvassirdi: veselu gadu karalis pavadījis Notingemā, bet nevarējis notvert Robiņu Hudu. Tad viņš pārģērbies par mūku, un strēlnieki aizveduši viņu pie Robina. Krietnais Robins atteicies kalpot karalim, jo viņam mīļāka bija brīvība un zaļais mežs, un Mazais Džons ar smaildeguni Skarletu.
Šajos stāstos alus plūst straumēm un stiegra dzied, un smejas apskurbušais mūks Tuks. Bultas pārāk labi trāpa mērķī, lai tā būtu patiesība, bet dižciltīgie bruņinieki un abati žņaudz savus vilanus tā, ka tie nevar būt meli. Daudz līksmes ir šajos stāstos, jo visā pasaulē nekas nav tik līksms kā cīņa par brīvu un neatkarīgu dzīvi. Un katram arājam, vilanam_un vergam Robina Huda vārds kā kaujas stopa stiegra dzied par cerību uz labākām dienām, dzied aicinājumu cīņā. Bet pēc šīm jautrajām dziesmām katrs palūgs glīmeni:
— Uzdziedi, puis, kā mira Robins Huds.
Tad glīmenis izdzers tumša alus krūzi un viegli pieskarsies arfas stīgām. Un krietnie ļaudis klausīsies pedejo dziesmu:
Reiz klejoja Robins un Mazais Džons
Pa kalnu pārejām zaļām,
Un sacīja strēlnieks, kas vienmēr bij drošs:
«Ne mazums ar tevi mēs šāvām.
Bet tagad es jūtu, ka nešaušu vairs
Un bultu skrējieni stāsies.
Uz ieleju došos.
Lai klosterī tur
Man asinis nolaiž māsas.»
Un Robins uz Kirklejas ciematu iet,
Jau spēcīgās kājas k|ūst vājas.
Līdz Kirklejai tālu, un strēlniekam šķiet,
Ka vispār vairs nenokļūs mājas.
Kad nonāca beidzot līdz klosterim viņš
Un klauvēja, glābšanu gaidot,
Tad mūķene atvēra durvis tūlīt,
Tam pretī vēlīgi smaidot.
Un pasteidzās kausu alus tam sniegt:
«Nāc tuvāk uz pavarda pusi!» —
«Ne dzeršu, ne ēdīšu, māsa, neko,
Pirms nebūsi izārstējusi.» —
«Sai mājvietā atrasts būs ilgotais miers,
Es pavadīšu, nāc — iesim!
Un, ja tu sev asinis nolaist lūdz,
Es nevaru atsacīt viesim.»
Aiz baltās rokas tiek atnācējs ņemts,
Un strēlnieks iet pakaļ māsai.
Tur mūķene dzīslas pārgriež jo drīz,
Pil asinis karstas pa lāsei.
Kad dzīsla uz rokas jau atvērta bij,
Tā pameta Robinu vienu,
Un ilgi vēl tecēja asiņu šalts —
Gandrīz visu nākamo dienu.
No sākuma asiņu plūdums bij straujš,
Pēc tam jau pierimties sāka,
Un saprata beidzot drosmīgais vīrs,
Ka lieta šī nebeigsies lāga.
Ar cerībām lūkojās Robins, kur logs,
Vēl šķita, ka lēciens var glābt,
Bet bija tik vājš, ka spēka nemaz —
Uz palodzes nespēja kāpt.
Tad nosprieda klusi:
«Šķiet, kaujas rags
Man vienīgais glābiņš būs.»
Pie bālajām lūpām viņš piespieda to
Un sāka, cik jaudas, pūst.
Un zaļajā mežmalā. Mazais Džons
To dzirdēja — strēlnieks sauc!
«Vai tikai jau pēdējā stunda nav klāt,
Ja skaļāk taurēt nav ļauts?»
Un steidzās uz Kirklejas ciematu Džons —
Nemūžam tā nebija skriets.
Viņš izgāza apkaltos vārtus tūlīt,
Kas klosterim tuvoties liedz.
«Ai, Robin, es atļauju izlūdzos tev,
Uz ceļgaliem gatavs pat krist!»
Ar rūgtumu balsī iesaucās Džons,
Kad draugu bij atradis.
«Ko vajag tev?» jautāja Robins Huds,
«Kāds nolūks tā lūgties tev liek?» —
«Jel atļauj, lai nolādētais šis nams
Līdz pamatiem dedzināts tiek!»
Pār Robina lūpām izlauzās čuksts:
«Sis lūgums tavs veltīgi skan.
Es sievietēm nedaru pāri nekad,
Tu saudzēsi, apsoli man!
Jel pasniedz man bultu un stopu, mans draugs,
Šķiet, pēdējais šāviens būs labs.
Kur nokritīs bulta un atdursies,
Tur arī lai ir mans kaps.
Tu velēnas zaļas zem galvas man klāj
Un arī pie kājām liec,
Tāpat arī stops lai blakus tiek likts,
Kas skanēja, savilkts un ciets.
Lai ozols uz kapa kalniņa aug
Un šalkodams mieru man sniedz.
Man kapu — gan garu, gan platu roc,
Un ļaudis, kad garām steigs, Tad sacīs:
«Luk, te zem šī ozola dus Īsts strēlnieks . ..»
Jā, tā viņi teiks!»
ROBINS HUDS — LEĢENDA UN VĒSTURE
Te nu ir stāsts par Robinu Hudu. Vēsturnieks maz ko var piebilst rakstnieka stāstījumam.
Vēsture gandrīz nekā nezina par Robinu. Ja var ticēt leģendai, viņš dzīvojis XII gadsimta otrajā pusē. Bet dziesmas, kas stāsta par viņu, pierakstītas vēlāk.
Vai tas nozīmē, ka Robins Huds un viņa strēlnieki ir izdomāti, ka viņu patiesībā nav bijis? Nē, Robins Huds ir bijis! Viņš dzīvoja viduslaiku angļu zemnieku apziņā, fantāzijā, viņi kā acuraugu glabāja stāstus un balādes par bezbailīgo brīvo strēlnieku, apspiedēju naidnieku, vienkāršās tautas draugu un aizstāvi. Dzimtļaudīm — Vilaniem — Robins Huds bija reālāks nekā daudzi citi XII gadsimta angļi, par kuriem saglabājušās precīzas ziņas.
Tā nav nejaušība, ka tautas apziņā Robins Huds dzīvoja XII gadsimta Anglijā. Tolaik vairums Anglijas zemnieku bija pilnīgi nospiesti dzimtbūšanā. Feodāļi ar karaļa atbalstu ieguva pilnīgu varu pār viņiem. Kungi — normaņu, franču feodāļu pēcteči, kuru senči 1066. gadā iekaroja Angliju, nicīgi izturējās pret vietējiem iedzīvotājiem un runāja franču valodā, bet vilani bija anglosakši un vēl atcerējās laikus, kad Anglija bija brīva un neatkarīga.
Atcerieties cūkgana un āksta sarunu Valtera Skota romānā «Aivenho». Kamēr cūku gana zemnieks, to sauc angļu vārdā swine, bet, kad tā ir nokauta, nodīrāta, sagriezta gabalos un pārvērtusies par šķiņķi, ko liek kungu galdā, to jau pārdēvē par franču poik. Gluži tāpat vērsis, kuru baro zemnieks, saucas angliski ox, bet ceptā veidā tas ir franču beei …
Pēc angļu zemnieku domām, Robins Huds bija anglosaksis, pēdējais no atlikušajiem brīvajiem Vilhelma Iekarotāja pakļautās Anglijas iedzīvotājiem.
Pilnīgi pamatoti var apgalvot, ka Robins Huds ir viens no angļu tautas vēstures varoņiem. Un nav svarīgi, ka no vēstures zinātnes viedokļa viņš varbūt nekad nav dzīvojis.
Tādēļ M. Geršenzona grāmata par Robinu Hudu ir patiesa grāmata.
Tā ir patiesa arī cita iemesla dēļ.
Vēsturisks romāns vai stāsts, kas vēstī par sen pagājušām dienām, sirmas senatnes teiksmām, nav zinātnisks pētījums, kur nepieciešama pilnīgi visu faktu un detaļu precizitāte.
Tas ir daiļdarbs, kurā pagātne aizrit lasītāja acu priekšā dzīvās, krāsainās ainās. Šeit autoram ir tiesības uz fantāzijas rotaļu, tiesības izdomāt savus varoņus un viņu rīcību. Taču tai pašā laikā vēsturiska stāsta radītājs nedrīkst atkāpties no vēstures patiesības. Ko tas nozīmē? Vai ir iespējams, izdomājot darbojošās personas un to rīcību, tai pašā laikā negrēkot pret patiesību?
Lai to panāktu, nepieciešams ievērot dažus noteikumus.
Pirmkārt, autors nevar pārkāpt vēstures patiesību attiecībā uz svarīgākajiem notikumiem, kas patiešām atgadījušies tēlojamā laikmetā, un tiem cilvēkiem, kas iegājuši vēsturē. Tā, piemēram, grāmatā par Robinu Hudu minēts karalis Ričards Lauvassirds, viņa karagājieni uz tālām zemēm — krusta kari.
Otrkārt, vēsturiska romāna autoram patiesi un ar dziļām zināšanām jāattēlo vēsturiskie apstākļi, kuros darbojas viņa izdomātie varoņi, jāparāda lasītājam «laikmeta pazīmes», jāizvērš viņa acu priekšā aprakstāmā laikmeta un zemes cilvēku dzīves īpatnības.
To visu M. Geršenzons izdarījis meistarīgi. Viņš tēlo XII gadsimta beigu Anglijas sabiedrību tieši tādu, kādu to redz nopietns vēsturnieks, studējot dokumentus. Mūki un vilani, bruņinieki un karaļa kalpi, pilsētnieki un meža strēlnieki, šerifi un abati — visi šie personāži jio stāsta par Robinu Hudu sastopami viduslaiku hronikās un citos vēstures pieminekļos. Tie ir vēsturiski patiesi, tāpat kā patiess ir ieroču, apģērba, darba rīku, mājokļu, kuģu, pārtikas produktu apraksts.
Tā, piemēram, stāstā diezgan liela loma ir karaļa mežsargam Melnajam Bilam. Zemnieki un Robina Huda biedri ienīst viņu tāpat kā šerifu. Lai izprastu viņu naidu, jāzina, ka toreiz Anglijā plašākie meži, kur bija vairāk medījuma, piederēja karalim un vienīgi viņš varēja medīt tajos. Likumi par karaļa mežiem bija bēdīgi slaveni: katrs, kas tajos šāva briežus vai citus zvērus, tika sodīts ar nāvi.
Vai arī cits piemērs. Tēvs Tuks lasa Mazā Džona hiro- grāfu. Šajā pergamenta tīstoklī sīki uzskaitītas klaušas, kuras ik gadus bija jāpilda vilanam. Lasītājs varbūt nodomās, ka dokumenta tekstu sacerējis rakstnieks, bet tā nav. Viņš to ņēmis no īsta īpašumu un ienākumu saraksta, ko vedis Remzi klosteris — viens no bagātākajiem feodālās Anglijas zemes īpašniekiem.
Mazais Džons un daudzi citi M. Geršenzona grāmatas varoņi šķiet it kā izkāpuši no garajiem XII un XIII gadsimta pergamenta tīstokļiem.
Bet rakstnieks, protams, neaprobežojas ar laikmeta do kumentos smeltu ziņu pārstāstīšanu.
Viņa varoņi ir dzīvi viduslaiku Anglijas cilvēki. Autors liek viņiem just un rīkoties atbilstoši attēlojamā laikmeta garam. Sižetus saviem stāstiem par Robiņu Hudu viņš aizguvis no tautas balādēm.
Tā vēsture pārvēršas par vēsturisku stāstu.
Kopā ar Robinu Hudu un viņa draugiem mēs piedalāmies meža mielastos un strēlnieku sacensībās, cīnāmies pret lordiem un viņu dienderiem, palīdzam nabadzīgajiem un apspiestajiem. Mēs savām acīm redzam, kā feodālais jūgs un kungu ļaundarības izraisa zemniekos pretošanās un cīņas garu. Vilani dedzina muižas un nodokļu sarakstus Nenotveramie meža strēlnieki pazemo visspēcīgo šerifu — karaļa vietvaldi, bet pēc tam nonāvē viņu.
Taču nevajag aizmirst, ka šīs viduslaiku Anglijas dzīves ainas ir tikai daļa no patiesās īstenības. Lai to labāk saprastu, jāatceras, ka feodālā iekārta saglabājās Anglijā vairākus gadsimtus. Kaut arī angļu zemnieki pretojās lordiem, viņi nespēja atbrīvoties no to jūga, un pat tik spēcīga kustība kā Vata Teilora vadītā sacelšanās tika sagrauta.
Robiņa Huda cīņu biedri ir drosmīgi un ievingrinājušies karotāji, cilvēki, kas atstāja savas mājas un zemes gabalus, aizgāja mežos un cīnījās pret netaisnību. Bet tādu cilvēku, kas mainīja verdzisku atkarību pret brīvu dzīvi un laupīšanu, viduslaiku Anglijā bija tikai saujiņa. Zemnieku pamatmasu saistīja pie zemes ne tikai likumu spēks un lordu vara, bet arī pati saimniecība, un viņiem nebija kur palikt. Kad feodālais jūgs padarīja dzīvi galīgi nepanesamu, vilani sacēlās un dumpojās. Bet, tiklīdz karalis apsolīja atvieglot viņu likteni, lētticīgie vilani izklīda pa mājām, kur viņus gaidīja izsalkuši bērni, neuzarts lauks vai nenopļauta druva, necirptas aitas, nebaroti lopi. Ticība dievam un balvai par grūto dzīvi, ko viņi saņems «viņā saulē», samierināja viņus ar netaisnību un apspiestību.
Es jau teicu, ka pat tad, ja Robins Huds patiesībā nav dzīvojis, viņam pieder liela loma Anglijas vēsturē. Kāda tad? Ne jau viņš, nedz arī kāds cits viņam līdzīgs neatbrīvoja dzimtļaudis no apspiestības un atkarības. Bet tam, ka balādes un teiksmas par labo laupītāju, «zaļo puišu» vadoni, saglabājās no paaudzes uz paaudzi, vairojās un papildinājās ar aizvien jaunām detaļām, bija dziļš pamats.
Apspiestajiem un verdzinātajiem cilvēkiem neradās un nemaz nevarēja rasties šaubas par Robina Huda realitāti. Būtu nepanesami grūti dzīvot un diendienā paciest pazemojumus un spaidus, ja nepalīdzētu doma, ka tauta ir radījusi un radīs tādus varoņus kā Robins, kas nenoliec galvu abatu un bruņinieku priekšā, karaļa likumu priekšā, drosmīgi cīnās pret netaisnību, kuras papilnam bija feodālajā viduslaiku pasaulē. Šī doma ne tikai mierināja zemniekus, tā deva viņiem spēku pretoties, uzturēja tautā pašcieņas jūtas, kuras nevarēja samīdīt uzpūtīgie lordi un viltīgie mācītāji.
A. Gurevičs, vēstures zinātņu doktors
PIEZĪMES
Abats — katoļu garīdznieka tituls.
Amulis — pusparazītisks izaugums uz kokiem.
Benediktietis — katoļu svētā Benedikta ordeņa mūks.
B o v a t a — puse virgatas; sākumā ar bovatu apzīmēja tīruma gabalu, ko varēja uzart ar vienu arklā iejūgtu vērsi,
B u š e 1 i s — beramu vielu mērs Anglijā (tagad — 36,37 litri).
Čeldrons — beramu vielu mērs viduslaiku Anglijā.
Fārtings — sīka angļu monēta, 1/4 penija.
Feods — zeme, kas pieder feodālim; kungu muiža.
Gaida — zemes gabals, aramzemes, pļavu, ganību gabals; dažādos novados gaidas apmēri bija dažādi. Bieži vien gaidu sadalīja 120 daļās, ko dēvēja par akriem.
Galera — veclaiku airu kuģis, kur airētāji bija vergi, kara gūstekņi un noziedznieki.
Gerzums — naudas dāvana, kuru zemes rentniekam vajadzēja maksāt savam kungam.
Herolds —vēstnieks, saucējs; rīkotājs bruņinieku turnīros.
H i e r e t s — maksa, kas pienācās lordam pēc zemes rentnieka nāves. Parasti, lai nomaksātu hieretu, mirušā bērni atdeva kungam labāko lopu, visbiežāk vērsi.
Hirogrāfs — dokuments, kura daļas glabājas pie abām līguma saistītajām pusēm.
Jards — angļu garuma mērs; tagad līdzinās 0,9144 m.
Kanoniķis — bīskapa domkapitula loceklis.
Kapelāns — mājas baznīcas mācītājs Anglijā; baznīcas kora vadītājs.
Kvarters — beramu vielu mērs, kas līdzinās 8 bušeļiem (tagad — 290,9 litri).
Menestrels — ceļojošs tautas dziedonis un dzejnieks viduslaiku Francijā un Anglijā.
Merkets — maksa, ko vilans izmaksāja lordam par meitas izdošanu pie vīra. Dažkārt merketu izmaksāja arī tad, kad precējās dēls.
Miķeļdiena — 29. septembris. Vilanam, kas rentēja pilnu zemes gabalu — virgatu —, visu gadu vajadzēja strādāt lordam trīs dienas nedēļā, bet no 1. augusta līdz 29. septembrim — piecas dienas nedēļā. Bez tam vilanam vajadzēja apmēram piecpadsmit dienas gadā «iet talkā».
N i m b s — reliģiskajā mākslā nosacīti attēlots mirdzums (parasti riņķa veidā) ap cilvēka galvu kā svētuma un dievišķības simbols.
Penss jeb penijs — sīka sudraba monēta viduslaikos; par pensa svaru uzskatīja divdesmit divu labu kviešu graudu svani. 12 pensu — viens šiliņš. 160 pensu — viena marka.
Prebenda — daļa, ko kanoniķis saņem no kapitula kopienākumiem savam uzturam.
P r i o r s — katoļu vīriešu klostera priekšnieks.
R e n t ā 1 i j a s — grāmatas, kurās ierakstīja visus zemnieku — zemes rentnieku pienākumus pret zemes īpašnieku, feodāli — visus klaušu un gruntsnomas veidus, kurus rentniekam vajadzēja izmaksāt vai atstrādāt par zemes lietošanu.
R o d a — kārts, ar kuru mērīja tīruma joslas platumu, apmēram 5,5 jardi.
Saracēņi — tā viduslaikos Eiropā dēvēja arābus.
Senešals — muižas pārvaldnieks, kas rīkojās lorda vārdā.
Svētā Pētera diena — 5. augusts.
Tonzūra — galvvidū izskūts laukums (katoļu garīdzniekiem).
Šerifs — augstākā administratīvā un tiesas amatpersona Anglijas grāfistē.
šiliņš — angļu monēta (1/20 mārciņas sterliņu).
V i 1 a n s — dzimtcilvēks.
V i r g a t a — ceturtdaļa gaidas.
SATURS
I.Rahtanovs Balāde par Geršenzonu priekšvārda vietā …………………………………………………………….. 5
Pirmā nodaļa
Par trim svētajiem tēviem un dieva žēlastību . . 9
Otrā nodaļa,
kurā stāstīts par ceturto svēto tēvu…………………………… 15
Trešā nodaļa,
kurā stāstīts par veco draugu priecīgo atkalredzēšanos .. ……………….. 2 2
Ceturtā nodaļa
Kā Mazais Džons kļuva par šerifa kalpu …. 29
Piektā nodaļa
Par krietnajiem Sailsas un Vordenas vilaniem . . 33
Sestā nodaļa
Par trokšņainām pusdienām Notingemas šerifa
mājā………………………………………………………………. 43
Septītā nodaļa,
kurā stāstīts par tēva Tuka ciešanām ….. 47
Astotā nodaļa,
kurā tēvs Tuks, no vilka bēgdams uz lāci krīt . . 51
Devītā nodaļa
Par Robiņa Huda tikšanos ar seru Ričardu Lī . . 53
Desmitā nodaļa
Par to, kā sers Ričards Lī atdeva abatam parādu 65
Vienpadsmitā nodaļa
Par to, kā Reinolds Grīnlīfs kalpoja šerifam . . 71
Divpadsmitā nodaļa
Parto,kāMuks,dzirnavniekadēls,pamācījakrietnos vilanus…………………………………………………………………………. 80
Trīspadsmitā nodaļa
Par to, kā Robins Huds Bernisdēlas alā uzņēma dižciltīgus viesus
Četrpadsmitā nodaļa,
kurā stāstīts par svētā Hjū brīnumdarītājiem pīšļiem un vēl kaut ko
Piecpadsmitā nodaļa
Par to, kā Notingemas šerifs uzdāvināja Robiņam
sudraba bultu……………………………………………………….
Sešpadsmitā nodaļa
Par to, kā Robins izglāba trīs atraitnes dēlus , . ,
Septiņpadsmitā nodaļa
Kā Robins Huds salīga par kuģinieku……………………….
Astoņpadsmitā nodaļa
Par Robiņa cīniņu ar Gāju Gisbornu………………………….
Deviņpadsmitā nodaļa Par to, kā strēlnieki izglāba Viļu Statliju, un par dižciltīgā lorda šerifa nāvi
Noslēgums………………………..
A. Gurevičs. Robins Huds — leģenda un vēsture
[1] atdzejojis H. Heislers.
[2] skat. paskaidrojumus grāmatas beigās.