Viduslaikos Anglijā sacerēts daudz dziesmu un balāžu par jautro Robinu Hudu, apspiesto aizstāvi. Zaļās norās glīmeņi — klejojoši muzikanti — tās dziedāja žūžojošu dūku pavadījumā. Tauta, klausoties šīs dziesmas, uzzināja par brīvo Šērvudas mežu, par veiklajiem strēlniekiem, kas slēpjas necaurejamos biezokņos, uzzināfa, kā viņi cīnās pret feodāļiem, šerifiem un mantkārīgajiem mūkiem.
— Dziedi, krietnais glīmeni, dziedi, — klausītāji lūdza, un klejojošais muzikants dziedāja vēl un vēl par slavenā Robina drošsirdīgo strēlnieku jaunajiem piedzīvojumiem.
Kad jūs aizvērsiet šo grāmatu, jums liksies, ka esat klausījušies glīmeņa dziesmu, kaut arī tā sacerēta prozā, nevis vārsmās.
Taču tas, kas dziedāja šo dziesmu, nebija glīmenis, viņam nebija rokā žūžojošo dūku, un viņš dzīvoja nevis viduslaiku Anglijā, bet Krievijā, Maskavā, mūsu gadsimta četrdesmitajos gados.
Viņu sauca par Mihailu Geršenzonu, un viņš bija grāmatnieks — tulkotājs, rakstnieks, redaktors; pirms Lielā Tēvijas kara Mihails Geršenzons strādāja bērnu literatūras izdevniecībā.
Ziemu un vasaru viņš staigāja baltā kreklā ar platu, atlokāmu apkaklīti, atsegtu kaklu, kā Bairons un Šellijs, angļu romantiķi, kurus viņš mīlēja un kuru dzejoļus tulkoja krievu valodā.
Viņa darbu saraksts ir garš. Tas ietver vairāk nekā piecdesmit stāstu, dzejoļu un tulkojumu nosaukumus.
Mihails Geršenzons iepazīstināja padomju bērnus ar viņu mīluli — brālīti trusīti. Viņš pārtulkoja un apstrādāja «Tēvoča Rimuša pasakas».
Geršenzons pastāstīja par lielisko krievu rakstnieku — satīriķi Saltikovu-Ščedrinu un par franču dabaszinātnieku Fabru. Viņš uzrakstīja grāmatu par kartupeļu vēsturi. Jā, jā, parastajam kartupelim ir interesanta vēsture! Visas Geršenzona grāmatas nemaz nav iespējams nosaukt.
Viņš zināja angļu, franču, vācu valodu, itāliešu valodu pārvaldīja tik labi, ka oriģinālā lasīja lielā Dantes «Dievišķo komēdiju».
Frontē Mihails Geršenzons kļuva par armijas tulku. Jā, ir tāda profesija — armijas tulks. Un šajā profesijā strādāja civilpersonas, tādi paši «grāmatu tārpi» kā Mihails Geršenzons. Viņš piedalījās gūstekņu pratināšanā, dažkārt pats tos pratināja.
Bet rakstnieks romantiķis nevarēja nosēdēt štāba šaurībā. Viņš tiecās uz priekšu, tur, kur izšķīrās mazu un lielu kauju likteņi, jo ir taču zināms, ka lielais veidojas no mazā. Cik daudz raportu ar lūgumu nosūtīt uz priekšējām pozīcijām uzrakstīja Mihails Geršenzons!
Katrā īstā bērnu rakstniekā mīt zēns, pusaudzis, viņa grāmatu lasītājs. Mihails Geršenzons mūžīgi palika romantiķis baltā kreklā ar vaļēju apkaklīti. . . Arī tad, kad dzimtene prasīja, lai viņš uzvelk kareivja blūzi, uzliek portu- peju, viņš nezaudēja savus romantiskos priekšstatus par dzīvi.
Iedomājieties skārda ruporu, tādu, kādu lieto jūrnieki vai rotaļnieki uz estrādes. Ar ruporu rokā Mihails Geršenzons gāja uz mūsu daļu izvietojuma pašām priekšējām pozīcijām un stāstīja vāciešiem to, kas vēlāk kļuva par viņu likteni. Kopā ar viņu turp devās viņa «skolnieki» — puiši, kas bija beiguši vidusskolu, skolā mācījušies — tikai mācījušies vācu valodu un tagad apguva no viņa pareizu izrunu.
— Nē, nē, tā ne, runājiet ar piedvesumu. Pamēģināsim no jauna. Vēlreiz — «Hānde hoch» …
Un bieži vien vācieši patiešām pacēla savas «Hānde», ja ne tūlīt, nekavējoties, tad vēlāk. Bet biežāk uz «koncertu» — to visu Mihails Geršenzons sauca par «koncertu» — atbildēja viņu mīnmetēji. Fašisti šāva turp, no kurienes skanēja ruporu pastiprinātās balsis, kas tīri un skaidri izrunāja vācu tekstu. Mihaila Geršenzona skolniekiem bija acīm redzami panākumi, tagad viņi ieguldīja savā runā visu naidu pret iebrucejiem, visu speķu, visu sarūgtinājumu un alkas atriebt par nodedzinātajām mājām, sagrautajām pilsētām, par iznīcināto mierīgo jaun- celsmes dzīvi.. .
Mihails Geršenzons karoja tikai vienu gadu. Sajā laikā gan viņš pats stipri mainījās, gan apkārt viss bija pilnīgi pārvērties. No mierīga civilista viņš kļuva par kareivi. Un krita kā karavīrs, kā virsnieks — kaujā.
Krita bataljona komandieris. Tad Geršenzons izrāva no maksts savu parabellumu un uzsauca skaļāk nekā vāciešiem ar ruporu:
— Bataljons, klausīt manu komandu! Uz priekšu! Sekot man! Sekot man!
Tas bija Robina Huda aicinājums, Mihaila Geršenzona jaunības romantiskie vārdi, tās trauksme, tās dziņa, tās slava un varonība. Un bataljons sekoja jaunajam komandierim, vīrišķīgajam cilvēkam, kas reizē bija glīmenis un Robins Huds. Bet viņu apturēja ložmetēja kārta. Viņu ievainoja vēderā un rokā . .. Taču Geršenzons nejuta sāpes, pārāk augsts bija viņa lidojums; un turpat kaujas laukā viņš uzrakstīja atvadu vēstuli sievai un dēliem:
… «Man nav žēl mirt… Es gāju bojā uzbrukumā, ievainots vēderā, kad cēlu karavīrus kaujā, tā ir laba nāve …»
Par visu to vienā no «Literārā mantojuma» sējumiem, kas veltīts rakstniekiem Lielā Tēvijas kara frontēs, pastāstījis Mihaila Geršenzona frontes draugs — rakstnieks Teodors Grics.
Man gribētos, lai, klausoties padomju glīmeņa dziesmu par Robinu Hudu un lasot šo grāmatu, jūs neaizmirstu tās autoru, kas nemaz nav atdalāms no paša seno angļu un skotu balāžu varoņa.
1. Rahtanovs