Pirmā nodaļa
Par trim svētajiem tēviem un dieva žēlastību
Jā, mēneši ir divpadsmit,
Ikviens no tiem ir skaists,
Un tomēr pats visjautrākais
Ir vienmēr jautrais maijs! [1]
Jā, divpadsmit, bet visjautrākais ir maijs! Meži pilni zaļu šalku, bet viszaļākais mežs Skotijā ir Šērvudas mežs. Lietus apslacījis ozolu lapotnes, saule steidzas nosausēt zemi, vēsajā miklumā izšķiļas zīle pēc zīles, aslapes un dzelkšņu dzinumi laužas augšup, kā zaļas bultas caururbjot irdenos pērnos trūdus.
Pa šauru meža taciņu, ik pa brīdim pieliekdami galvas un notraukdami no zariem varavīkšņotu lāšu krusu, jāja divi vīri. Zirgu kājas dziļi grima sabriedušajās lapās, sūnās un jaunajā zālītē.
Virs ceļinieku galvām skaļi sasvilpojās putni, it kā uzjautrinādamies par pirmā jātnieka neveiklo izskatu. Šis resnītis zvalstījās seglos no vienas puses uz otru, tā ka krucifikss uz krūtīm lēkāja vien. Viņa apmetņa kapucē bija noslīdējusi uz pakauša, atsedzot lietus lāsēm un saules stariem tonzūru [2] , spīdīgu, apaļu kā šķīvis.
Otrs, kas jāja viņam no muguras, smīkņāja, redzēdams, ka ceļa biedra īsās kājeles bezpalīdzīgi meklē kāpšļus, kuri bija pievilkti pie paša seglu loka. Viņš bija ģērbies tādā pašā apmetnī, uz krūtīm karājās tāds pats krucifikss. Vienīgi apmetnim priekšā un uz muguras bija uzšūts liels krusts.
Ne tikai pēc šiem krustiem vien varēja redzēt, ka viņš ir krustnesis: jātnieks sēdēja zirgā taisni, mazliet atgāzies atpakaļ, un pat mūka apmetnis nespēja apslēpt viņa vareno augumu un platos plecus. Tā sēd zirgā karavīrs, kas pieradis pie segliem un tāliem pārgājieniem.
— Pie Korsikas salas, — runāja krustnesis, mierīgi šūpodamies seglos, — pie Korsikas salas dzīvo zivis, kas izlec no jūras un lido pa gaisu. Nolidojušas apmēram vienu jūdzi, tās atkal iekrīt jūrā. Reiz Ričards Lauvassirds pavēlējis pasniegt pusdienas uz klāja un viena šāda lidojoša zivs nokritusi uz galda taisni priekšā karalim . ..
«Tā, tā,» noklaudzināja dzenis, pagriezdams galviņu un neticīgi uzlūkodams krustnesi.
Bet tas turpināja:
— Arī bute ir savāda zivs. Jūs zināt, tēvs prior *, tā ir mocekles Agates zivs.
Mazais jātnieks pieturēja zirgu.
— Kāpēc tad svētās Agates zivs, kanoniķi *? Esmu dzirdējis, ka bute esot dievmātes zivs. Stāsta, ka šķīstā jaunava reiz atnākusi pie zvejniekiem, kas baudījuši šo zivi, un sacījusi viņiem: «Paēdiniet mani, jo es esmu dievmāte.» Bet zvejnieki neticējuši un izsmējuši viņu. Tad svētā jaunava pastiepusi roku pret pannu, uz kuras gulējusi pus- apēsta zivs, un zivs pusīte atdzīvojusies un sākusi lēkāt uz pannas. Kopš tā laika buti sauc par dievmātes zivi. Kā tas saistāms ar svēto Agati?
— Neticiet, tēvs, — kanoniķis atbildēja. — Tādas pasaciņas izdomā cilvēki, kas nav redzējuši pasauli un visu mūžu tupējuši savā draudzē. Es pilnīgi droši zinu, ka bute ir svētās Agates zivs. Kad mēs atstājām Sicīliju, mums gadījās braukt garām ugunīgajai Muntgibelas salai. Kādreiz tā izverduši tādas liesmas, ka tai apkārt jūra izsaususi un uguns sadedzinājusi zivis. Un reiz liela liesma izšāvusies no Muntgibeles kalna mutes un metusies uz Katanamas pilsētu, kur atdusas svētlaimīgās Agates brīnumdarītāji pīšļi. Tad Katanamas iedzīvotāji sanākuši ap viņas kapenēm un vērsuši Kristus apglabāšanas svētbildi pret liesmu. Uguns atgriezusies jūrā un izsausējusi ūdeni vienas jūdzes attālumā, un sadedzinājusi zivis. Tikai dažas pa pusei sadegušas zivis izglābušās — no tām cēlusies bute, svētlaimīgās Agates zivs… Kas jums kaiš, svētais tēvs?
Mazais jātnieks tik strauji apturēja savu zirgu, ka kano- niķa rumaka purns atdūrās tā krustos. Tēvs priors bailīgi vērās meža biezoknī, it kā būtu ieraudzījis sausseržu krūmos kādu briesmoni.
— Kas jums kaiš, tēvs prior? — kanoniķis, pārliecinājies, ka ne ceļa labajā, nedz kreisajā pusē nav redzams nekas draudīgs, atkārtoja savu jautājumu.
— Sakiet, kanoniķi, — mazais jātnieks čukstēja, — šajos mežos taču … taču slēpjas Robins Huds?
Krustneša sejai pārslīdēja viegla ēna: varbūt tikai putns aizlaidās starp viņu un sauli, varbūt zariņš salīgodamies uzvēdīja viņam vēsmu.
— Nu, un tad? Ceru, ka jums, tēvs prior, nav bailes no nožēlojama laupītāja?
Ļoti klusu, kā baidīdamies, ka apkārtējie ozoli neizdzird viņa vārdus, mazais jātnieks atbildēja:
— Man ir gan bailes, dārgais kanoniķi. Jūs taču zināt, es neesmu nekāds drošsirdis. Un jūs taču dzirdējāt, ko stāstīja abats * svētās Marijas klosterī? Visbiežāk viņi uzbrūkot mums, neaizsargātiem baznīcas kalpiem.
— Es gribētu satikties ar šo izdaudzināto laupītāju! — kanoniķis iesaucās. — Varbūt jūs domājat, ka viņš ir briesmīgāks par saracēni *? Neraizējieties, tēvs prior. Šis bruņu krekls, — to teikdams, krustnesis pavēra savu apmetni, — šis bruņu krekls ir atvairījis bultu mākoņus pie Jeruzalemes mūriem, bet šis zobens, — te viņš pa pusei izrāva no maksts īsu zobenu, — sargās jūs tikpat droši, kā sargāja karali Ričardu Askalonas laukos.
Parāvis pavadu, kanoniķis aizjāja garām sava ceļa biedra zirgam un apņēmīgi devās uz priekšu. Tēvs priors sīkā riksītī sekoja viņam, cenzdamies ne soli neatpalikt. Kādu pusstundu viņi jāja klusēdami.
Pamazām zirgi paātrināja soli; tagad saules tīmekļi daudz ātrāk slīdēja pār jātnieku sejām, zari bez kādas bijāšanas draiski meta viņiem virsū dimantu riekšavas, krusts aizvien niknāk kūļājās uz lempīgā mūka krūtīm.
Koki pašķīrās, un zirgi sāka iet blakus, galva pie galvas.
Tēvs priors atskatījās pār plecu un nočukstēja:
— Zināt, kanoniķi, kādēļ es baidos no Robina Huda? Svētā Klementa dienā no manis aizbēga nepaklausīgs vilans , Klems no Klū. Mani ļaudis padzirdējuši, ka viņš esot aizgājis pie laupītājiem uz Šērvudu. Ja es viņu sastapšu mežā, man klāsies plāni.
Apdedzis celms meža pakrēslī bieži vien šķiet cilvēks, kas nokritis ceļos, bet viltīgie strazdi svilpo gluži kā laupītāji .. .
— Galu galā es gribētu zināt, ko domā lords šerifs , — krustnesis skaļi sacīja. — Kas viņam ko neatsūtīt šurp kādus desmit labus zaldātus! Ja es būtu viņa vietā, pēc trīs dienām laupītāju galvas karātos Notingemas tirgus laukumā!
— Klusāk, klusāk, kanoniķi, neizaiciniet likteni! Man liekas, šerifs tur nekā nevar iesākt. Robinam Hudam taču midzenis zem katra krūma. Ej nu noķer tādu, kad katrs vilans, katrs vergs ir gatavs atdot viņam savu ādu, ko zābakus taisīt, un posta brīdī piemin vispirms viņu un tikai tad svēto jaunavu.
Tagad te viens zirgs, te otrs pasteidzās pa priekšu, un katru reizi atpalikušajam vajadzēja panākt kaimiņu.
— Nesteidzieties taču, tēvs prior! — beidzot iesaucās kanoniķis, pamanījis, ka viņa ceļa biedrs galīgi zaudējis spēkus. — Ja jūs tā kratīsieties seglos, jums noteikti pārtrūks seglu josta. Atlaidiet pavadu, lai zirgi atpūšas. Vai es vēl neesmu jums stāstījis, kā mēs Vidusjūrā sastapām saracēņu kuģi?
Tagad zirgi gāja soļos; pēc straujā skrējiena viņiem vēl cilājās sāni, spalva uz krūtīm bija sviedros satumsusi.
Kanoniķis pārmeta vienu kāju pāri segliem un, apsēzdamies sāniski, pagriezās pret ceļa biedru.
— Iekarojuši Kipras salu, mēs devāmies uz Akru. Sis pilsētas tuvumā pamanījām saracēņu kuģi. Tā borti bija nokrāsoti zaļā un dzeltenā krāsā, trīs augsti masti sniedzās debesīs. Vēlāk mēs uzzinājām, ka šajā kuģī saraceņi veduši dažādus ieročus — lingas, stopus, šķēpus — un divi simti ļoti indīgu čūsku, kam vajadzēja nest nāvi kristīgajiem. Bultas bira mums virsū kā melns mākonis. Mūsu galeras ielenca kuģi no visām pusēm, bet nekā nevarēja padarīt. Karalis Ričards kliedza pilnā kaklā: «Vai tiešām jūs ļausiet ienaidniekam aiziet neskartam? Tad ziniet: ja saracēņi aizbrauks dzīvi, jūs tiksiet pakārti tepat pie mastiem!»
Mazais jātnieks uzmeta jūsmīgu skatienu krustnesim, tad paslēpšus pārlaida acis krūmājiem abās ceļa pusēs un klausījās tālāk.
— Šie vārdi iedvesa mūsu sirdīs drosmi, — kanoniķis stāstīja. — «Drošāk, Kristus kareivji!» es uzsaucu. Mēs apmetām virves ap ienaidnieka kuģa stūri un pa šīm virvēm uzrāpāmies uz klāja. Daudziem saracēņiem nocirta rokas, daudzus iegrūda jūrā. «Uz priekšgalu!» es saucu, ar zobenu tīrīdams ceļu. Visi mani biedri krita, slavinādami tā kunga vārdu. Es paliku viens kuģa priekšgalā. Desmitiem līku zobenu . ..
Piepeši zirgs apstājās.
No negaidītā grūdiena krustnesis, kas sēdēja seglos sāniski, tik tikko nenokrita.
Ceļa vidū, izstiepis roku, stāvēja mūks saplēstā, salāpītā apmetnī.
— Svētie tēvi, ziedojiet nabadzīgam Kristus kalpam! — no kapuces apakšas atskanēja balss. — Pa visu dienu neviens man nav iedevis ne fārtinga vakariņām.
Izdzirdējis pazemīgos vārdus, mazais jātnieks atviegloti nopūtās. Viņa seja, kas acumirklī bija nobālējusi, atdzīvojās. Viņš dzīrās bāzt roku makā, kad krustnesis iesaucās:
— Lasies nost no ceļa, mūks! Atradis, kam lūgt — nabadzīgiem baznīcas kalpiem! Mums nekā nav, ej savu ceļu.
Kanoniķis parāva pavadu un aizjāja ubagam garām. Bet ubags vienā lēcienā panāca viņu. Ar spēcīgu roku tas sagrāba zirgu aiz iemauktiem un apturēja jātniekus.
— Svētie tēvi, — viņš teica klusā, mierīgā balsī, — vai gan mēs neesam pelnījuši, lai tas kungs mums dotu dažas zelta monētas? Brāļi, kritīsim ceļos un lūgsim dieva žēlsirdību. Varbūt tas kungs izdzirdēs mūsu lūgšanu un savā labvēlībā sūtīs mums kādu grasi iztikai.
Kanoniķis uzlika roku uz zobena spala. Bet mūks bija pamanījis šo kustību. Viņš papurināja galvu, un kapuce nokrita viņam uz pleciem. Mūkam bija jauna, sārta seja, ruda bārdiņa, līdzeni, balti zobi zem bravūrīgi saskrullētajām ūsām. Krustnesis steidzīgi nokāpa no zirga. Viņa mazais ceļa biedrs jau bija nokritis ceļos, salicis rokas pie krūtīm, lai pielūgtu dievu. Neveikli saliekdams garās kājas, kanoniķis noslīga viņam blakus. Tad arī mūks nometās ceļos.
— Nu, brāļi, — viņš teica, — lūgsim, un lai mūsu lūgšana sasniedz visaugstākā troni. Atkārtojiet: «Dievs tēvs, uzklausi savus pazemīgos kalpus…»
Svētie tēvi apmainījās ašiem skatieniem.
— Dievs tēvs, uzklausi savus pazemīgos kalpus … — trīcošā balsī čukstēja priors, pacēlis acis pret debesīm, kuras aizsedza ozolu spilgtā zaļotne.
Dievs tēvs, uzklausi savus pazemīgos kalpus … —arī kanoniķis steidzīgi nočukstēja.
— … un sūti mums iztikai. ..
— … un sūti mums iztikai…
— … zeltu . ..
Neuzdrīkstēdamies pagriezt galvu, mazais jātnieks pašķielēja uz krustnesi. Tas, ierāvis galvu plecos un saliecis kūkumā spēcīgo muguru, nobālējušām lūpām čukstēja:
— … zeltu . ..
— … cik iespējams vairāk! — skaļi iesaucās ubags, pielēkdams kājās.
— … cik iespē-jams . .. vairāk, — bailēs stingdami, čukstēja svētie tēvi.
— Brāļi, tas bija brīnišķīgi, — ubags teica. — Jūs labi lūdzāt — varēja redzēt, no visas sirds. Droši vien tas kungs ir uzklausījis mūsu lūgšanu. Tādēļ, brāļi, palūkosim mūsu kabatas un brālīgi izdalīsim visu, ko visaugstais mums sūtījis. Sāksim ar mani.
Šķelmīgi smīkņādams, mūks izčamdīja savas kabatas.
— Hm! Acīm redzot, es esmu nogrēkojies pret to kungu: manās kabatās pēc lūgšanas nekas nav nācis klāt.
— Arī… ari man nekas nav nācis klāt! — vienā balsī atbildēja svētie tēvi.
— Patiešām? Bet es dzirdēju šķindoņu. Jums taču pirmīt nebija nekā, ne fārtinga? Man rādās, ka mūsu lūgšana tomēr ir aizsniegusi to kungu. Paskatīsimies, paskatīsimies, ar ko mūs apveltījusi tā kunga žēlastība. O! Šeit patiešām kaut kas ir!
Tā iesaucās ubags, izvilkdams no krustneša kabatas cieši piebāztu muķi.
— Bet tagad jūs, svētais tēvs!
Otrs muķis, ne mazāk resns, nokrita zālē blakus pirmajam.
Ubags cieši paveras krustnesī. Tas nosvieda zeme savu apmetni, izklāja to un izbēra uz tā divas riekšavas šķindošu monētu. Viņš nekurnēdams sadalīja tās trīs vienādās daļās.
— Svētīgi tie ticīgie! — izsaucās mūks, norausdams no apmetņa savu zelta daļu. — Pateiksimies tam kungam par viņa žēlsirdību!
Bet svētie tēvi šoreiz nelūdza dievu.
Steidzīgi noslēpuši saplakušos makus, viņi uzlēca zirgos un traucās prom.
Mazais jātnieks kā maiss uzvēlās uz sava zirga kakla un cieši ieķērās krēpēs. Toties krustnesis parādīja, cik manīgi drosmīgie saracēņu uzvarētāji sacenšas ātrumā ar vēju.